—

E. Braun vārdā – viņš pats,

—

Land Baden-Württemberg vārdā – K. Ehmann, pārstāvis,

—

Eiropas Komisijas vārdā – A. Cordewener un W. Roels, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes 1969. gada 17. jūlija Direktīvas 69/335/EEK par netiešajiem nodokļiem, ko uzliek kapitāla piesaistīšanai (OV L 249, 25. lpp.), 10. panta c) punktu.

2

Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp E. Braun, valsts dienesta notāru, un Land Baden-Württemberg [Bādenes-Virtembergas federālo zemi] par to, ka tā iekasēja daļu no nodevām, kuras E. Braun bija pats saņēmis par apliecinošiem aktiem, kurus viņš sastādīja saistībā ar dažādiem kapitālsabiedrību reorganizācijas darījumiem.

3

Saskaņā ar Direktīvas 69/335 preambulas septīto apsvērumu “[kapitāla] nodoklis būtu jāsaskaņo gan attiecībā uz [tā] struktūru, gan [tā] likmēm”. Šīs direktīvas preambulas astotajā apsvērumā ir precizēts, ka, “ja saglabājas citi netiešie nodokļi, kam ir tādas pašas pamatiezīmes kā kapitāla nodoklim vai vērtspapīru zīmognodevai, tas var apdraudēt šajā direktīvā paredzēto pasākumu mērķus un tādēļ šie nodokļi ir jāatceļ”.

4

Minētās direktīvas 4. pantā ir noteikts:

“1.   Kapitāla nodokli uzliek šādiem darījumiem:

[..]

[..]

[..]

3.   Izveidošana 1. punkta a) apakšpunkta nozīmē neparedz nekādas pārmaiņas kapitāla sabiedrības dibināšanas dokumentā vai nolikumā, un jo īpaši:

[..].”

5

Šīs pašas direktīvas 10. pantā ir paredzēts:

“Neskaitot kapitāla nodokli, dalībvalstis no uzņēmējsabiedrībām, apvienībām vai juridiskām personām, kas darbojas, lai gūtu peļņu, neiekasē nekādus nodokļus:

6

Atbilstoši Direktīvas 69/335 12. panta 1. punkta e) apakšpunktam “neatkarīgi no 10. un 11. panta dalībvalstis var iekasēt [..] nodokļus, ko maksā kā algu vai samaksu”.

7

Saskaņā ar Padomes 2008. gada 12. februāra Direktīvas 2008/7/EK par netiešajiem nodokļiem, ko uzliek kapitāla piesaistīšanai (OV L 46, 11. lpp.), 16. pantu Direktīva 69/355 tiek atcelta no 2009. gada 1. janvāra. Tomēr, tā kā apliecināmie darījumi, par kuriem bija jāmaksā notariālo darbību nodevas pamatlietā, notika pirms Direktīvas 2008/7 stāšanās spēkā, uz tiem joprojām attiecas Direktīva 69/335.

8

Saskaņā ar Federālā notariāta kodeksa (Bundesnotarordnung) 114. panta 1. punktu Land Baden-Württemberg atzīst valsts dienesta notāra amatu, kura atalgojums sastāv, pirmkārt, no Federālās zemes likumā par ierēdņu atalgojumu (Landesbesoldungsgesetz) paredzētās fiksētās algas un, otrkārt, no nodevu, ko viņi saņem, daļas.

9

Bādenes-Virtembergas federālas zemes likuma par tiesu varas administrēšanas izdevumu aplikšanu ar nodokli (Baden-Württembergisches Landesjustizkostengesetz), kas izriet no 2005. gada 28. jūlija redakcijas (Gesetzblatt Baden-Württemberg 2005, Nr. 12, 2005. gada 5. augusts, 580. lpp.; turpmāk tekstā – “LJKG BW”), 11. panta 2. punktā ir paredzēts:

“[V]alsts kase atbilstoši 12. un 13. pantam saņem daļu no nodevām par:

10

LJKG BW tika grozīts ar 2011. gada 13. decembra Likumu par grozījumiem, kas izdarīti Likumā par tiesu varas administrēšanas izdevumu aplikšanu ar nodokli un citos likumos (Gesetz zur Änderung des Landesjustizkostengesetzes und anderer Gesetze) (Gesetzblatt für Baden-Württemberg 2011, Nr. 21, 2011. gada 16. decembris, 545. lpp.), un tagad tajā ir paredzēts, ka LJKG BW 11. pantā paredzētajos gadījumos Land ar atpakaļejošu spēku no 2002. gada 1. jūnija pilnībā atsakās no likumā minētās nodevu daļas. Taču 2011. gada 13. decembra likuma 10. panta 2. punkta otrajā daļā ir paredzēts šāds pārejas noteikums:

“[A]ttiecībā uz nodevām, kas līdz 2008. gada 31. decembrim radušās par:

[..]

[..]

turpina piemērot līdz šim attiecībā uz apliecinājumiem piemērojamos tiesību aktus.”

11

Laikposmā no 2002. līdz 2005. gadam E. Braun, būdams valsts dienesta notārs, tostarp bija atbildīgs par dažādu apliecinājumu izdarīšanu attiecībā uz kapitālsabiedrību reorganizāciju par cita veida kapitālsabiedrībām. Pārņemošās vai formu mainošās sabiedrības kapitāls apliecināto reorganizāciju rezultātā nepalielinājās.

12

Ar Landgericht Freiburg [Freiburgas apgabaltiesas] priekšsēdētāja 2008. gada 11. decembra rīkojumu par nodokli, kas pieņemts uz LJKG BW 11. panta 2. punkta b) apakšpunkta pamata, E. Braun bija jāpārskaita Valsts kasei [nodevu] daļa par viņa veiktajiem apliecinājumiem, kas tika noteikta EUR 8 124,62 apmērā.

13

Šo rīkojumu E. Braun apstrīdēja ar 2008. gada 23. decembra vēstuli.

14

Ar 2013. gada 19. augusta grozošo rīkojumu Landgericht Freiburg nedaudz grozīja 2008. gada 11. decembra rīkojumā noteikto nodokli. Taču nodoklis attiecībā uz pamatlietā apliecināmajiem darījumiem, pamatojoties uz 2011. gada 13. decembra Likuma par grozījumiem, kas izdarīti Likumā par tiesu varas administrēšanas izdevumu aplikšanu ar nodokli un citos likumos, 10. panta 2. punkta otrās daļas pārejas noteikumiem, palika nemainīgs.

15

Pēc tam Amtsgericht Karlsruhe [Karlsrūes Pirmās instances tiesā] tika ierosināta lieta.

16

Iesniedzējtiesas skatījumā kapitālsabiedrības reorganizācija par cita veida kapitālsabiedrību atbilstoši Direktīvas 69/335 4. panta 3. punkta a) apakšpunktam nav kapitālsabiedrības izveidošana šīs direktīvas 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē un līdz ar to nav apliekama ar kapitāla nodokli. Šī tiesa, atgādinot, ka minētās direktīvas 10. panta c) punktā – atšķirībā no tās 10. panta a) un b) apakšpunkta – nav skaidri paredzēti tās 4. pantā noteiktie darījumi, uzskata, ka nevar izslēgt, ka nodevu daļas pārskaitīšana Valsts kasei, uz ko ir norāde 2008. gada 11. decembra un 2013. gada 19. augusta rīkojumos, ir aizliegta aplikšana ar nodokli atbilstoši Direktīvas 69/335 10. panta c) punktam.

17

Tāpat iesniedzējtiesa uzskata, ka no sprieduma lietā Agas (C‑152/97, EU:C:1998:511) nevar secināt, ka šī 10. panta c) punkta piemērošanas joma jāierobežo ar formalitātēm, kas saistītas ar Direktīvas 69/335 4. pantā uzskaitītajiem darījumiem.

18

Šādos apstākļos Amtsgericht Karlsruhe nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai Direktīva 69/335 [..] ir jāinterpretē tādējādi, ka nodevas, ko valsts dienesta notārs [saņem] par tāda juridiska aktu apliecināšanu, kura priekšmets ir kapitālsabiedrības reorganizācija par cita veida kapitālsabiedrību, ir nodokļi šīs direktīvas izpratnē, kaut arī pārņemošās vai juridisko formu mainošās sabiedrības kapitāls reorganizācijas rezultātā nepalielinās?”

19

Uzdodot savu jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 69/335 10. panta c) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu kā pamatlietā, kurā paredzēts, ka Valsts kase iekasē daļu no nodevām, kuras valsts dienesta notārs saņem par tāda juridiska akta apliecināšanu, kura priekšmets ir kapitālsabiedrības reorganizēšana par cita veida kapitālsabiedrību, kuras rezultātā pārņemošās vai juridisko formu mainošās sabiedrības kapitāls nepalielinās.

20

Kā norāda Land Baden-Württemberg, pat ja prejudiciālā jautājuma palīgteikumam nav izteicēja, šī fakta konstatēšana nenozīmē minētā jautājuma nepieņemamību, jo šī jautājuma nozīmi var nešaubīgi secināt no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu.

21

Tāpat Land Baden-Württemberg uzskata, ka jautājums ir jāatzīst par nepieņemamu, jo pamatlietā starp valsts dienesta notāru un valsts iestādēm lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav nozīmes. Attiecīgā valsts tiesiskā regulējuma šķietamajai neatbilstībai Savienības tiesībām būtu nozīme tikai tiesvedībā starp notariālo darbību nodevu parādnieku, proti, reorganizējamo sabiedrību, un valsts dienesta notāru.

22

No Tiesas pastāvīgās judikatūras patiešām izriet, ka Tiesa var atteikties lemt par valsts tiesas iesniegtu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, ja tostarp ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekādas saistības ar pamatlietas faktiskajiem apstākļiem vai priekšmetu (šajā ziņā skat. spriedumus Rosenbladt, C‑45/09, EU:C:2010:601, 33. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī MA u.c., C‑648/11, EU:C:2013:367, 37. punkts).

23

Taču šajā gadījumā minētais nosacījums nav izpildīts. Pat ja E. Braun, būdams valsts dienesta notārs, pats nav attiecīgo nodevu parādnieks pamatlietā, viņš nevarētu būt spiests pārskaitīt nodevu daļu uz Valsts kasi, ja izrādītos, ka ar šīs daļas pārskaitīšanu saistītais pienākums pārkāpj Savienības tiesības. Tātad lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu, kura mērķis ir ļaut iesniedzējtiesai izvērtēt, cik tiesisks ir attiecīgais valsts režīms, kurā paredzēts, ka Land Baden-Württemberg iekasē šo daļu, ir tieša saikne ar pamatlietas priekšmetu.

24

Līdz ar to prejudiciālais jautājums ir pieņemams.

25

Vispirms ir jāatgādina, ka ar Direktīvas 69/335 10. pantu kopsakarā ar tās preambulas astoto apsvērumu ir aizliegti nodokļi, kuriem ir tādas pašas pamatiezīmes kā kapitāla nodoklim (skat. it īpaši spriedumus Ponente Carni un Cispadana Costruzioni, C‑71/91 un C‑178/91, EU:C:1993:140, 29. punkts; Denkavit Internationaal u.c., C‑2/94, EU:C:1996:229, 23. punkts, kā arī Albert Reiss Beteiligungsgesellschaft, C‑466/03, EU:C:2007:385, 48. punkts).

26

Tāpat Direktīvas 69/335 10. panta c) punktā ir paredzēti jebkāda veida nodokļi, kas jāmaksā par reģistrāciju vai kādām citām uzņēmējdarbības sākšanai vajadzīgām formalitātēm, kas uz sabiedrību attiecas tās juridiskās formas dēļ (spriedums Albert Reiss Beteiligungsgesellschaft, EU:C:2007:385, 49. punkts).

27

Šajā ziņā lietās, kuras attiecas uz tiesisko regulējumu, kas piemērojams Land Baden-Württenberg, Tiesa jau ir precizējusi, ka notāru atlīdzības, kuras valsts dienesta notāri saņem par Direktīvas 69/335 [piemērošanas jomā] ietilpstošu darījumu, ir nodoklis šīs direktīvas izpratnē, jo minētās atlīdzības, kaut arī daļēji, tiek pārskaitītas valsts iestādei, kas nodarbina valsts dienesta notārus, un tiek izmantotas šīs iestādes kompetencē ietilpstošo funkciju finansēšanai (šajā ziņā skat. rīkojumu Gründerzentrum, C‑264/00, EU:C:2002:201, 27. un 28. punkts; spriedumus Längst, C‑165/03, EU:C:2005:412, 37. un 41. punkts, un Albert Reiss Beteiligungsgesellschaft, EU:C:2007:385, 40. punkts).

28

Attiecībā uz jautājumu, vai tādas notariālo darbību nodevas kā pamatlietā ir saņemtas “par reģistrāciju vai kādām citām uzņēmējdarbības sākšanai vajadzīgām formalitātēm, kas uz uzņēmējsabiedrībām [..] attiecas to juridiskās formas dēļ”, Direktīvas 69/335 10. panta c) punkta izpratnē, no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka šī norma ir jāinterpretē plaši kā tāda, kurā paredzētas ne tikai formālas procedūras, kas nepieciešamas kapitālsabiedrības darbības sākšanai, bet arī formalitātes, kuras ir tādas sabiedrības darbības veikšanas un turpināšanas priekšnoteikums (skat. spriedumu Albert Reiss Beteiligungsgesellschaft, EU:C:2007:385, 51. punkts un tajā minētā judikatūra).

29

Šajā ziņā Tiesa vairākkārt ir konstatējusi, ka tad, ja kapitālsabiedrības darījums, tostarp tās pamatkapitāla palielināšana, grozījumu izdarīšana tās statūtos vai nekustamā īpašuma iegāde pēc apvienošanās, atbilstoši valsts tiesībām ir obligāti pakļaujams juridiskai formalitātei, šī formalitāte ir šīs sabiedrības darbības veikšanas un turpināšanas priekšnoteikums (spriedums Albert Reiss Beteiligungsgesellschaft, EU:C:2007:385, 52. punkts; tāpat šajā ziņā skat. spriedumus Komisija/Grieķija, C‑426/98, EU:C:2002:180, 12. un 30. punkts, kā arī Badischer Winzerkeller, C‑264/04, EU:C:2006:402, 26.–29. punkts).

30

Pamatlietā notariālo darbību nodevas ir tikušas saņemtas par dažādu darījumu apliecināšanu, kas saistīti ar kapitālsabiedrību reorganizāciju par cita veida kapitālsabiedrībām. Tā kā atbilstoši Land Baden-Württemberg tiesiskajam regulējumam tādai reorganizācijai ir nepieciešams notariāls akts, šis pienākums ir jāuzskata par formalitāti, kas ir reorganizētās kapitālsabiedrības darbības veikšanas un turpināšanas priekšnoteikums (skat. pēc analoģijas spriedumu Albert Reiss Beteiligungsgesellschaft, EU:C:2007:385, 54. punkts). Tātad tāda notariāla apliecināšana ir iepriekšēja formalitāte, kas kapitālsabiedrībai Direktīvas 69/335 10. panta c) punkta izpratnē ir jāizpilda savas juridiskās formas dēļ.

31

Taču Land Baden-Württemberg uzsver, ka pamatlietā notikušās sabiedrību reorganizācijas nebija saistītas ar pārņemošo vai juridisko formu mainošo sabiedrību kapitāla palielināšanos. Minētās Land skatījumā tikai uz nodokli, kas saņemts par darījumu, kurš saistīts ar attiecīgās sabiedrības kapitāla palielināšanos, var attiekties Direktīvas 69/335 10. panta c) punkts.

32

Šādai argumentācijai nevar piekrist.

33

No Direktīvas 69/335 4. panta 3. punkta a) apakšpunkta skaidri izriet, ka dalībvalstis nevar iekasēt kapitāla nodokli par “kapitālsabiedrības pārveidošan[u] par cita veida kapitālsabiedrību”. Šajā normā kategoriski ir paredzētas sabiedrību reorganizācijas bez kapitāla palielināšanas. Uz reorganizāciju, kas būtu saistīta ar kapitāla palielināšanu, attiektos minētās direktīvas 4. panta 1. punkta c) apakšpunkts. Direktīvas 69/335 4. panta 3. punkta a) apakšpunktā izvirzītais mērķis būtu apdraudēts, ja kapitālsabiedrības reorganizēšanas par cita veida kapitālsabiedrību gadījumā varētu tikt iekasēti citi nodokļi, kuriem ir tāda pati ietekme kā kapitāla nodoklim.

34

Turklāt no šī sprieduma 29. punktā minētās judikatūras izriet, ka Direktīvas 69/335 10. panta c) punkta piemērošanas joma nav ierobežota ar darījumiem, kuru rezultātā palielinās attiecīgās sabiedrības kapitāls.

35

Tātad Direktīvas 69/335 10. panta c) punkts nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu kā pamatlietā aplūkotais, kurā ir paredzēts, ka Valsts kase iekasē daļu no nodevām, kuras valsts dienesta notārs saņem par tāda juridiska akta apliecināšanu, kura priekšmets ir kapitālsabiedrības reorganizēšana par cita veida kapitālsabiedrību, kas neizraisa pārņemošās vai juridisko formu mainošās sabiedrības kapitāla palielināšanos.

36

Turpretim Direktīvas 69/335 10. panta c) punkts neaizliedz valsts dienesta notāram tādu apliecinājumu gadījumā saņemt nodevas, kas viņam galu galā pienākas, ciktāl minētājām nodevām ir samaksas raksturs Direktīvas 69/335 12. panta 1. punkta e) apakšpunkta izpratnē.

37

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz prejudiciālo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 69/335 10. panta c) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu kā pamatlietā aplūkotais, kurā ir paredzēts, ka Valsts kase iekasē daļu no nodevām, kuras valsts dienesta notārs saņem par tāda juridiska akta apliecināšanu, kura priekšmets ir kapitālsabiedrības reorganizēšana par cita veida kapitālsabiedrību, kas neizraisa pārņemošās vai juridisko formu mainošās sabiedrības kapitāla palielināšanos.

38

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:

Padomes 1969. gada 17. jūlija Direktīvas 69/335/EEK par netiešajiem nodokļiem, ko uzliek kapitāla piesaistīšanai, 10. panta c) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējums kā pamatlietā aplūkotais, kurā ir paredzēts, ka Valsts kase iekasē daļu no nodevām, kuras valsts dienesta notārs saņem par tāda juridiska akta apliecināšanu, kura priekšmets ir kapitālsabiedrības reorganizēšana par cita veida kapitālsabiedrību, kas neizraisa pārņemošās vai juridisko formu mainošās sabiedrības kapitāla palielināšanos.