—

Alpha Bank Cyprus Ltd vārdā – R. Garcia un B. Sigler, solicitors, B. Kennelly un P. Luckhurst, barristers, kā arī P. G. Polyviou, E. Florentiadou un G. Middleton, dikigoroi,

—

Si Senh k‑ga, Towson k‑dzes, Cresswell k‑ga un k‑dzes, Gaskell k‑ga un k‑dzes, Wernham k‑ga un k‑dzes, Zorani k‑dzes, Simpson k‑ga, kā arī Alpha Panareti Public Ltd vārdā – K. Koukounis, G. Koukounis un C. Zanti, dikigoroi,

—

Kipras valdības vārdā – D. Lysandrou un N. Ioannou, pārstāvji,

—

Vācijas valdības vārdā – T. Henze, kā arī J. Kemper un D. Kuon, pārstāvji,

—

Grieķijas valdības vārdā – G. Skiani un I. Germani, pārstāves,

—

Spānijas valdības vārdā – J. García-Valdecasas Dorrego, pārstāve,

—

Austrijas valdības vārdā – C. Pesendorfer, pārstāve,

—

Eiropas Komisijas vārdā – M. Condou-Durande un A.‑M. Rouchaud-Joët, pārstāves,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 13. novembra Regulas (EK) Nr. 1393/2007 par tiesas un ārpustiesas civillietu vai komerclietu dokumentu izsniegšanu [un paziņošanu] dalībvalstīs (“dokumentu izsniegšana”), un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1348/2000 (OV L 324, 79. lpp.), 8. panta interpretāciju.

2

Šis lūgums tika iesniegts septiņās tiesvedībās starp, no vienas puses, Alpha Bank Cyprus Ltd (turpmāk tekstā – “Alpha Bank”), kredītiestādi, kuras juridiskā adrese ir Kiprā, un, no otras puses, Si Senh k‑gu, Towson k‑dzi, Cresswell k‑gu un k‑dzi, Gaskell k‑gu un k‑dzi, Wernham k‑gu un k‑dzi, Zorani k‑dzi, Simpson k‑gu, kuru pastāvīgā dzīvesvieta ir Apvienotajā Karalistē (turpmāk tekstā – “atbildētāji pamatlietās”), kā arī Alpha Panareti Public Ltd, Kiprā reģistrētu sabiedrību, kas bija sniegusi galvojumu hipotekārajiem kredītiem, kurus saņēmuši septiņi atbildētāji pamatlietās, par šo kredītu atlikušās summas samaksu.

3

Regulas Nr. 1393/2007 preambulas 2. un 6.–12. apsvērums ir formulēti šādi:

[..]

4

Šīs regulas 1. panta, kurā definēta tās piemērošanas joma, 1. punktā ir noteikts:

“Šo regulu piemēro civillietās un komerclietās, ja tiesas vai ārpustiesas dokuments ir jāpārsūta no vienas dalībvalsts uz otru izsniegšanai šajā valstī. To nepiemēro jo īpaši ieņēmumu, muitas un administratīvos jautājumos vai jautājumos saistībā ar valsts atbildību par darbību vai bezdarbību, īstenojot valsts varu (“acta iure imperii”).”

5

Saskaņā ar minētās regulas 2. pantu, dalībvalstis izraugās “pārsūtītājas struktūras”, kuru kompetencē ir pārsūtīt tiesas vai ārpustiesas dokumentus izsniegšanai citā dalībvalstī, kā arī “saņēmējas struktūras”, kuru kompetencē ir saņemt tiesas vai ārpustiesas dokumentus no citas dalībvalsts.

6

Šīs regulas 4. pantā ir paredzēts:

“1.   Struktūras, kas izraudzītas saskaņā ar 2. pantu, tiesas dokumentus pārsūta savā starpā tieši un pēc iespējas ātrāk.

2.   Dokumentu [..] savstarpēju pārsūtīšanu pārsūtītājas un saņēmējas struktūras var veikt ar jebkuriem piemērotiem līdzekļiem ar noteikumu, ka saņemto dokumentu saturs ir patiess un atbilst pārsūtītā dokumenta saturam, un visa tajā esošā informācija ir viegli lasāma.

3.   Pārsūtāmajam dokumentam pievieno lūgumu, kas sastādīts, izmantojot I pielikumā paredzēto veidlapu. Veidlapu aizpilda saņēmēja dalībvalsts oficiālajā valodā vai, ja attiecīgā dalībvalstī ir vairākas oficiālās valodas, oficiālajā tās vietas valodā, vai vienā no oficiālajām valodām, kur izsniedz dokumentu, vai arī citā valodā, ko attiecīgā dalībvalsts ir norādījusi kā pieņemamu.

[..]”

7

Regulas (EK) Nr. 1393/2007 5. pants ir formulēts šādi:

“1.   Pārsūtītāja struktūra, kam iesniedzējs iesniedz dokumentu pārsūtīšanai, informē iesniedzēju, ka adresāts var atteikties to pieņemt, ja tas nav rakstīts kādā no 8. pantā paredzētajām valodām.

2.   Iesniedzējs pirms dokumenta pārsūtīšanas sedz visas tulkošanas izmaksas [..].”

8

Atbilstoši šīs regulas 6. panta 1. punktam saņēmēja struktūra, saņemot dokumentu, pēc iespējas ātrāk un jebkurā gadījumā septiņu dienu laikā pēc saņemšanas ar ātrāko iespējamo pārsūtīšanas līdzekli pārsūtītājai struktūrai nosūta saņemšanas paziņojumu, izmantojot I pielikumā paredzēto veidlapu.

9

Minētās regulas 7. pantā ir paredzēts:

“1.   Saņēmēja struktūra pati izsniedz dokumentu vai nodrošina, ka tas tiek izsniegts saskaņā ar saņēmējas dalībvalsts tiesību aktiem vai īpašā veidā, ko lūgusi pārsūtītāja struktūra, ja vien šī metode nav pretrunā saņēmējas dalībvalsts tiesību aktiem.

2.   Saņēmēja struktūra veic visus vajadzīgos pasākumus, lai dokumentu izsniegtu pēc iespējas ātrāk un jebkurā gadījumā – mēneša laikā pēc saņemšanas. [..]”

10

Saskaņā ar šīs pašas regulas 8. pantu “Atteikums pieņemt dokumentu”:

“1.   Saņēmēja struktūra, izmantojot II pielikumā paredzēto veidlapu, informē adresātu, ka viņš var atteikties pieņemt izsniedzamo dokumentu tā izsniegšanas brīdī vai nedēļas laikā nosūtot dokumentu atpakaļ saņēmējai struktūrai, ja tas nav uzrakstīts vai tam nav pievienots tulkojums kādā no šādām valodām:

2.   Ja saņēmēja struktūra ir informēta, ka adresāts atsakās pieņemt dokumentu saskaņā ar 1. punktu, tā ar 10. pantā paredzēto apliecinājumu tūlīt informē pārsūtītāju struktūru un nosūta atpakaļ lūgumu un dokumentus, kuru tulkojums ir lūgts.

3.   Ja adresāts atsakās pieņemt dokumentu saskaņā ar 1. punktu, dokumenta izsniegšanu var labot, saskaņā ar šo regulu izsniedzot adresātam dokumenta tulkojumu 1. punktā minētajā valodā. Tādā gadījumā dokumenta izsniegšanas diena ir diena, kad dokumentu ar tam pievienotu tulkojumu izsniedz saskaņā ar saņēmējas dalībvalsts tiesību aktiem. Tomēr, ja saskaņā ar kādas dalībvalsts tiesību aktiem dokuments jāizsniedz noteiktā termiņā, diena, kas jāņem vērā attiecībā uz iesniedzēju, ir sākotnējā dokumenta izsniegšanas diena [..].

[..]”

11

Regulas Nr. 1393/2007 II pielikumā esošā veidlapa ir attēlota šādi:

12

Regulas Nr. 1393/2007 10. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Kad ir veikti ar dokumenta izsniegšanu saistītie pasākumi, I pielikumā paredzētajā veidlapā sastāda apliecinājumu par šo pasākumu izpildi un adresē pārsūtītājai struktūrai [..].”

13

Šīs regulas 19. panta 1. punktā ir paredzēts, ka, ja tiesas pavēste [pieteikums par lietas ierosināšanu] vai līdzīgs dokuments ir bijis jāpārsūta citai dalībvalstij, lai to izsniegtu saskaņā ar šo regulu, bet atbildētājs nav ieradies, spriedumu nepasludina [pārsūtītājas dalībvalsts tiesa aptur lietas izskatīšanu līdz brīdim], kamēr nav konstatēts, ka pieteikums par lietas ierosināšanu ir izsniegts saskaņā ar saņēmējas dalībvalsts tiesību aktiem vai ka šis dokuments faktiski ir piegādāts atbildētājam vai viņa dzīvesvietā, izmantojot citu šajā regulā paredzētu metodi, un ka abos minētajos gadījumos izsniegšana vai piegāde ir veikta pietiekami laicīgi, lai atbildētājs varētu sagatavoties aizstāvībai.

14

Civilprocesa kodeksa D.48. pantā tostarp ir paredzēts:

“12.   Visi rīkojumi no tajos norādītās dienas ir saistoši personai, pēc kuras pieteikuma rīkojums ir ticis izdots, un visiem lietas dalībniekiem, kuriem ir ticis pienācīgi paziņots par pieteikumu. Ja paziņojums par pieteikumu nav ticis pienācīgi izsniegts kādam lietas dalībniekam, attiecīgais rīkojums tam būs saistošs vienīgi no dienas, kad tam izsniegta apliecināta pieteikuma kopija.

13.   Kad atbilstoši šim kodeksam tiek izsniegts rīkojums, kas izdots, pamatojoties uz ex parte pieteikumu, vienlaikus tiek izsniegts ex parte pieteikums, kā arī eventuālais ar zvērestu apliecinātais paziņojums.”

15

No iesniedzējtiesas lēmuma izriet, ka Alpha Panareti Public Ltd ir pārdevusi atbildētājiem pamatlietās nekustamos īpašumus, kas atrodas Kiprā. Šie īpašumi ir tikuši iegūti, izmantojot Alpha Bank piešķirtos hipotekāros kredītus.

16

Lai panāktu katra no piešķirtajiem kredītiem atlikušās summas samaksu, Alpha Bank iesūdzēja Kipras tiesā gan atbildētājus pamatlietās, gan [nekustamo īpašumu] pārdevēju, kas bija sniedzis galvojumu par katru kredītu, ieķīlājot nekustamos īpašumus.

17

Ņemot vērā, ka atbildētāju pamatlietās pastāvīgā dzīvesvieta bija Apvienotajā Karalistē, Kipras pirmās instances tiesa, pamatojoties uz Alpha Bank pieteikumu (ex parte pieteikums), izdeva rīkojumu par tiesas pavēstes izsniegšanu pircējiem ārpus Kipras teritorijas atbilstoši Regulai Nr. 1393/2007.

18

Tādējādi atbildētājiem pamatlietās tika izsniegti šādi dokumenti:

19

Paziņojot, ka piedalīsies lietas izskatīšanā ar atrunu, atbildētāji pamatlietās ieradās Kipras pirmās instances tiesā, lai lūgtu atcelt rīkojumu par [dokumentu] izsniegšanu, norādot, ka šis rīkojums neatbilst Regulas Nr. 1393/2007 8. pantam un Kipras Civilprocesa kodeksa D.48. panta 13. noteikumam tāpēc, ka nav tikusi izsniegta:

20

No Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka iepriekš minētajā tiesas rīkojumā par [dokumentu] izsniegšanu ārpus Kipras, kas nav iztulkots, pirmkārt, atbildētājiem noteiktais termiņš, lai ierastos Kipras pirmās instances tiesā, ir ievērojami ilgāks nekā termiņš, kas šajā ziņā norādīts pieteikumā par lietas ierosināšanu. Otrkārt, šajā rīkojumā ir ietverts precizējums, saskaņā ar kuru, lai gan tiesas pavēste nav nogādāta šajā rīkojumā norādītajā termiņā, ikviens nākamais pieteikums ir uzskatāms par izsniegtu attiecīgajam lietas dalībniekam tāpēc, ka tā kopija piecas dienas ir bijusi izvietota uz Pafas [Paphos] apgabala tiesas (Eparchiako Dikastirio, Paphos) ziņojumu dēļa.

21

Lai gan Alpha Bank pauda viedokli, ka [dokumentu] izsniegšana, kuru tā bija veikusi šajā lietā, ir pienācīga, jo lietas dalībniekiem, pret kuriem uzsākta tiesvedība, bija zināms par uzsākto tiesvedību un tās priekšmetu, Kipras pirmās instances tiesa atcēla šo rīkojumu par [dokumentu] izsniegšanu, uzskatot, ka to darbību neizpilde, par kuru sūdzējās atbildētāji pamatlietās, ir gan Kipras Civilprocesa kodeksa normu, gan Regulas Nr. 1393/2007 normu pārkāpums. Proti, [dokumentu] adresātiem esot tikusi liegta iespēja uzzināt visu attiecīgo dokumentu saturu un viņi arī neesot tikuši informēti, izmantojot šīs regulas II pielikumā esošo veidlapu, par savām tiesībām atteikties pieņemt rīkojumu grieķu valodā, kuram nav pievienots tulkojums angļu valodā.

22

Iesniedzējtiesa, izskatot Alpha Bank apelācijas sūdzību, nosprieda, ka rīkojuma par [dokumentu] izsniegšanu atcelšana, ko veica pirmās instances tiesa, nav pamatota daļā, kurā tā ir balstīta uz valsts tiesību normu pārkāpumu.

23

Tomēr iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, kādas sekas šajā lietā ir apstāklim, ka Apvienotās Karalistes kompetentās iestādes nav uzskatījušas par lietderīgu izsniegt atbildētajiem pamatlietās Regulas Nr. 1393/2007 8. panta 1. punktā paredzēto un tās II pielikumā esošo veidlapu.

24

Ir tiesa, ka minētās regulas mērķis esot līdzsvarot prasītāja un atbildētāja tiesības, lai garantētu tiesības uz taisnīgu tiesu, tādējādi ir nepieciešams, lai atbildētājam pilnībā būtu zināms pieteikums par lietas ierosināšanu, tomēr nešķietot, ka pamatlietās atbildētājiem būtu tikušas liegtas to tiesības, jo viņi esot laicīgi ieradušies Kipras tiesā un viņi nav konkretizējuši ne to, kāds ir “maldināšanas”, kurai tie esot bijuši pakļauti, raksturs, ne kādas konkrēti ir tās sekas. Tomēr iesniedzējtiesa uzskata, ka Regulā Nr. 1393/2007 nav precizēts, kādi dokumenti ir jāizsniedz jebkuros apstākļos. Turklāt iesniedzējtiesa norāda, ka Tiesa vēl nav lēmusi par to, vai šīs regulas II pielikumā esošās veidlapas izsniegšanai ir jānotiek visos gadījumos un vai tas, ka šī izsniegšana nav veikta, noteikti ir procedūras spēkā neesamības pamats.

25

Šādos apstākļos Kipras Republikas Augstākā tiesa nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

26

Ar saviem trim prejudiciālajiem jautājumiem, kuri ir jāizvērtē kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Regulas Nr. 1393/2007 8. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka izsniedzamā dokumenta adresāts jebkuros apstākļos ir jāinformē, izmantojot šīs regulas II pielikumā esošo veidlapu, par viņa tiesībām atteikties pieņemt šo dokumentu, un, ja tas tā ir, kādas juridiskās sekas rada tas, ka nav veikta informēšana, izmantojot šo veidlapu.

27

Attiecībā uz šo pirmo aspektu, ko izvirza uzdotie jautājumi tā, kā tie ir pārformulēti, ir jākonstatē, ka Regulas Nr. 1393/2007 8. panta formulējums neļauj uz to sniegt lietderīgu atbildi.

28

Tāpēc minētās tiesību normas tvērums ir nosakāms, ņemot vērā tās kontekstu. Šajā ziņā ir jāizvērtē Regulas Nr. 1393/2007 īstenojamie mērķi, kā arī ar to izveidotā sistēma, kurā iekļaujas tās 8. pants (šajā ziņā skat. spriedumu, Weiss und Partner, C‑14/07, EU:C:2008:264, 45. punkts).

29

Attiecībā uz, pirmkārt, Regulas Nr. 1393/2007 mērķiem ir jāatgādina, ka šī regula, kas pieņemta, pamatojoties uz EKL 61. panta c) punktu, ir vērsta uz to, lai – kā tas izriet no tās preambulas 2. apsvēruma – iekšējā tirgus pareizas darbības nolūkā izveidotu tiesas un ārpustiesas civillietu un komerclietu dokumentu izsniegšanas mehānismu Kopienas iekšienē (skat. spriedumus Alder, C‑325/11, EU:C:2012:824, 29. punkts, un Fahnenbrock u.c., C‑226/13, EU:C:2015:383, 40. punkts).

30

Tādējādi, lai uzlabotu tiesvedības efektivitāti un ātrumu un nodrošinātu pareizu tiesvedību, ar minēto regulu ir iedibināts tiesas un ārpustiesas dokumentu tiešas nosūtīšanas princips starp dalībvalstīm (skat. spriedumu Leffler, C‑443/03, EU:C:2005:665, 3. punkts), kura mērķis ir vienkāršot un paātrināt tiesvedības. Šie mērķi ir atgādināti minētās regulas preambulas 6.–8. apsvērumā.

31

Tomēr, kā Tiesa jau vairākkārt ir nospriedusi, šie mērķi nevar tikt sasniegti, jebkādā veidā vājinot šo dokumentu adresātu tiesības uz aizstāvību, kas izriet no tiesībām uz taisnīgu tiesu, kas nostiprinātas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. panta otrajā daļā un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas, kas parakstīta Romā 1950. gada 4. novembrī, 6. panta 1. punktā (tostarp skat. spriedumu Alder, C‑325/11, EU:C:2012:824, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).

32

Šajā ziņā ir jānodrošina ne vien tas, ka dokumenta adresātam faktiski ir jāsaņem attiecīgais dokuments, bet arī tas, ka viņam ir dota iespēja zināt un reāli un pilnībā saprast pret viņu uzsāktās tiesvedības jēgu un apjomu tā, ka viņš var lietderīgi aizstāvēt savas tiesības dalībvalstī, kas ir dokumentu pārsūtītāja (šajā ziņā skat. spriedumu Alder, C-325/11, EU:C:2012:824, 36. un 41. punkts, kā arī pēc analoģijas attiecībā uz Padomes 2000. gada 29. maija Regulu (EK) Nr. 1348/2000 par tiesas un ārpustiesas civillietu un komerclietu dokumentu izsniegšanu Eiropas Savienības dalībvalstīs (OV L 160, 37. lpp.), kas bija pieņemta pirms Regulas Nr. 1393/2007, spriedumu Weiss und Partner, C‑14/07, EU:C:2008:264, 64. un 73. punkts).

33

Šādā kontekstā Regula Nr. 1393/2007 ir jāinterpretē tādējādi, lai katrā konkrētajā gadījumā tiktu nodrošināts taisnīgs līdzsvars starp prasītāja un atbildētāja – dokumenta adresāta – interesēm, saskaņojot procesuālo dokumentu nodošanas efektivitāti un ātrumu ar nepieciešamību nodrošināt šo dokumentu adresātu tiesības uz aizstāvību (skat. spriedumu Weiss und Partner, C‑14/07, EU:C:2008:264, 48. punkts, kā arī Alder, C‑325/11, EU:C:2012:824, 36. punkts).

34

Attiecībā uz, otrkārt, ar Regulu Nr. 1393/2007 izveidoto sistēmu šo mērķu īstenošanai, ir jānorāda – kā tas izriet no šīs regulas 2. panta un 4. panta 1. punkta, aplūkojot tos kopsakarā un šīs regulas preambulas 6. apsvēruma gaismā –, ka dokumentu pārsūtīšana būtībā notiek starp “pārsūtītāju struktūru” un “saņēmēju struktūru”, ko izraugās dalībvalstis (skat. spriedumu Alder, C‑325/11,EU:C:2012:824, 30. punkts). Saskaņā ar minētās regulas 4. pantu pārsūtītāja struktūra ar jebkuriem piemērotiem līdzekļiem tieši un pēc iespējas ātrāk pārsūta saņēmējai struktūrai izsniedzamo vai paziņojamo dokumentu vai dokumentus.

35

Atbilstoši šīs regulas 5. panta 1. punktam pārsūtītājai struktūrai ir jāvērš prasītāja uzmanība uz iespēju, ka dokumenta adresāts eventuāli var atteikties pieņemt dokumentu, kas nav sagatavots kādā no minētās regulas 8. pantā paredzētajām valodām. Tomēr prasītājs ir tas, kuram jāizlemj, vai attiecīgais dokuments ir jātulko, turklāt viņam atbilstoši šīs regulas 5. panta 2. punktam ir jāsedz visas tulkošanas izmaksas.

36

Attiecībā uz saņēmēju struktūru – tai faktiski ir jāveic dokumenta izsniegšana adresātam, kā tas ir paredzēts Regulas Nr. 1393/2007 7. pantā. Šajā kontekstā tai, pirmkārt, ir jāinformē pārsūtītāja struktūra par visiem šīs darbības apstākļiem, kuriem ir nozīme, nosūtot šīs regulas I pielikumā esošo veidlapu, un, otrkārt, atbilstoši šīs regulas 8. panta 1. punktam jādara zināms adresātam, ka viņš var atteikties pieņemt dokumentu, ja tas nav sagatavots vai iztulkots kādā no šajā normā paredzētajām valodām, proti, vai nu valodā, kuru attiecīgā persona saprot, vai nu oficiālajā saņēmējas dalībvalsts valodā, vai, attiecīgā gadījumā, vienā no tās vietas oficiālajām valodām, kurā izsniedz dokumentus, tas ir, valodās, par kurām uzskatāms, ka adresāts tās saprot. Ja adresāts faktiski atsakās pieņemt dokumentu, saņēmējai struktūrai turklāt saskaņā ar šī paša panta 2. un 3. punktu ir nekavējoši jāinformē par to pārsūtītāja struktūra un jānosūta atpakaļ lūgums un dokuments, kura tulkojums ir lūgts.

37

Turpretim minētajām struktūrām nav jālemj par jautājumiem pēc būtības, tādiem kā tas, kuru valodu(‑as) dokumenta adresāts saprot un vai dokumentam ir vai nav jāpievieno tulkojums vienā no Regulas Nr. 1393/2007 8. panta 1. punktā norādītajām valodām.

38

Jebkura cita interpretācija varētu radīt juridiskas problēmas, kas var izraisīt tiesiskus strīdus, kuri palēninātu vai sarežģītu dokumentu pārsūtīšanas procedūru no vienas dalībvalsts uz citu.

39

Tomēr no tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka pamatlietās saņēmēja struktūra ir uzskatījusi, ka rīkojums par dokumenta izsniegšanu ārvalstī nav jātulko, un no tā secinājusi, ka tai attiecīgajam dokumentam nav jāpievieno Regulas Nr. 1393/2007 II pielikumā esošā veidlapa.

40

Tomēr ar šo regulu saņēmējai struktūrai nav piešķirtas nekādas pilnvaras vērtēt to, vai ir īstenojušies šīs regulas 8. panta 1. punktā paredzētie apstākļi, kādos dokumenta adresāts var atteikties to pieņemt.

41

Gluži pretēji, vienīgi pārsūtītājas dalībvalsts tiesai, kurā uzsākta tiesvedība, ir jālemj par šāda rakstura jautājumiem tāpēc, ka tie pretstata prasītāju un atbildētāju.

42

Šajā ziņā minētā tiesa, vispirms uzsākusi izsniegšanas procedūru, nosakot šim nolūkam atbilstošo dokumentu vai dokumentus, lems vienīgi pēc tam, kad dokumenta adresāts faktiski būs atteicies to pieņemt, motivējot ar to, ka tas nav ticis sagatavots valodā, kuru viņš saprot vai kura uzskatāma par viņam saprotamu. Tādējādi šai tiesai pēc prasītāja lūguma būs jāpārbauda, vai šāds atteikums ir vai nav pamatots (pēc analoģijas skat. spriedumu, Weiss und Partner, C‑14/07, EU:C:2008:264, 85. punkts). Šajā ziņā tai pienācīgi ir jāņem vērā visi lietas apstākļi, lai, pirmkārt, noteiktu dokumenta adresāta valodas zināšanas (skat. spriedumu Weiss und Partner, C‑14/07, EU:C:2008:264, 80. punkts) un, otrkārt, izlemtu, vai, ņemot vērā attiecīgā dokumenta raksturu, ir nepieciešams tā tulkojums.

43

Visbeidzot, minētajai tiesai katrā konkrētā gadījumā būs jānodrošina, lai līdzsvarotā veidā tiktu aizsargātas iesaistīto pušu attiecīgās tiesības, izsverot izsniegšanas efektivitātes un ātruma mērķi prasītāja interesēs un tiesību uz aizstāvību efektīvas aizsardzības mērķi dokumenta adresāta interesēs.

44

Pēc šī precizējuma sniegšanas ir jāpiebilst – attiecībā uz sistēmu, kas izveidota ar Regulu Nr. 1393/2007 –, ka šajā regulā arī ir paredzēta divu veidlapu, kas ietvertas attiecīgi tās I un II pielikumā, izmantošana.

45

Šajā ziņā ir jāprecizē, pirmkārt, ka attiecībā uz šo veidlapu izmantošanu Regulā Nr. 1393/2007 nav paredzēts nekāds izņēmums.

46

Gluži pretēji, kā izriet no šīs regulas preambulas 11. apsvēruma, “būtu jāizmanto” tajā paredzētās veidlapas, jo tās, ievērojot iesaistīto pušu attiecīgās tiesības un kā izriet no Regulas Nr. 1393/2007 preambulas 7. apsvēruma, veicina dokumentu nosūtīšanas procedūras vienkāršošanu un pārskatāmības palielināšanu, tādējādi nodrošinot gan dokumentu salasāmību, gan to nosūtīšanas drošību.

47

Otrkārt, šīs veidlapas, kā ir norādīts minētās regulas preambulas 12. apsvērumā, ir līdzeklis, ar kuru adresāti tiek informēti par viņiem esošo iespēju atteikties pieņemt izsniedzamo dokumentu.

48

Ņemot vērā šos apsvērumus, ir jānosaka precīzs tvērums, kas atzīstams Regulas Nr. 1393/2007 II pielikumā esošajai veidlapai, un līdz ar to – tās 8. panta 1. punktam, kurā paredzēta dokumenta adresāta informēšana par minēto veidlapu.

49

Šajā ziņā, kā tas izriet no šīs veidlapas nosaukuma formulējuma un tās satura, minētajā 8. pantā paredzētā iespēja atteikties pieņemt izsniedzamo dokumentu ir kvalificēta kā šī dokumenta adresāta “tiesības”.

50

Tomēr, lai šīm Eiropas Savienības likumdevēja piešķirtajām tiesībām varētu būt lietderīga iedarbība, tās rakstveidā ir jādara zināmas dokumenta adresātam. Ar Regulu Nr. 1393/2007 izveidotajā sistēmā šī informācija viņam tiek sniegta, izmantojot Regulas Nr. 1393/2007 II pielikumā esošo veidlapu, tādā pašā veidā, kā prasītājs procedūras sākumā tiek informēts, izmantojot šīs regulas I pielikumā esošo veidlapu, par šo dokumenta adresāta tiesību esamību.

51

No tā izriet, ka ir jāuzskata, ka Regulas Nr. 1393/2007 8. panta 1. punktā ir ietverti divi patiešām saistīti, bet tomēr nošķirti vēstījumi, proti, pirmkārt, akta adresāta materiālās tiesības atteikties to pieņemt, motivējot vienīgi ar to, ka tas nav sagatavots vai tam nav pievienots tulkojums valodā, par kuru uzskatāms, ka viņš to saprot, un, otrkārt, formāla informācija par minēto tiesību esamību, kuru tam darījusi zināmu saņēmēja struktūra. Citiem vārdiem sakot un pretēji tam, ko pamatlietās, šķiet, ir atzinusi saņēmēja struktūra, nosacījums par dokumenta valodu lietojumu ir saistīts nevis ar adresāta informēšanu, ko veic saņēmēja struktūra, bet vienīgi ar adresātam paredzētajām atteikuma tiesībām.

52

Turklāt šīs regulas I pielikumā esošajā veidlapā skaidri ir nošķirti šie abi aspekti, tās dažādajās sadaļās ietverot norādi uz dokumenta adresāta informēšanu rakstveidā par viņa tiesībām atteikties to pieņemt un uz faktisku šo tiesību īstenošanu.

53

Šādos apstākļos ir skaidrs, ka pats atteikums patiešām ir ar nosacījumiem tādā ziņā, ka dokumenta adresāts var lietderīgi to izmantot tikai gadījumā, kad attiecīgais dokuments nav sagatavots vai tam nav pievienots tulkojums valodā, kuru viņš saprot, vai oficiālajā saņēmējas dalībvalsts valodā, vai, ja minētajā dalībvalstī ir vairākas oficiālās valodas, tās vietas oficiālajā valodā vai vienā no oficiālajām valodām, kurā izsniedz dokumentu (šajā ziņā skat. Regulas Nr. 1393/2007 preambulas 10. apsvērumu). Kā izriet no šī sprieduma 42. punkta, galu galā tiesai, kurā uzsākta tiesvedība, ir jāizlemj, vai šis nosacījums ir izpildīts, pārbaudot, vai dokumenta adresāta paustais atteikums ir vai nav pamatots.

54

Tomēr šo atteikuma tiesību īstenošana paredz, ka dokumenta saņēmējs iepriekš un rakstveidā ir pienācīgi informēts par savu tiesību esamību.

55

Attiecīgi saņēmējai struktūrai, kad tā veic vai ir veikusi dokumenta izsniegšanu vai paziņošanu tā adresātam, jebkurā gadījumā ir jāpievieno attiecīgajam dokumentam Regulas Nr. 1393/2007 II pielikumā esošā veidlapa, ar kuru šis adresāts tiek informēts par savām tiesībām atteikties pieņemt šo dokumentu.

56

Vēl ir jāprecizē, ka šāds pienākums nerada saņēmējai struktūrai īpašas grūtības, ņemot vērā, ka pietiek ar to, ka šāda struktūra pievieno izsniedzamajam dokumentam izdrukātu [veidlapas] tekstu, kāds paredzēts minētajā regulā katrā no Savienības oficiālajām valodām.

57

Tādējādi iepriekš izklāstītā interpretācija vienlaikus var nodrošināt pārskatāmību, sniedzot dokumenta adresātam iespēju zināt savu tiesību apjomu, un atļaut Regulas Nr. 1393/2007 vienveidīgu piemērošanu (pēc analoģijas skat. spriedumu Leffler, C‑443/03, EU:C:2005:665, 46. punkts, kā arī Weiss und Partner, C‑14/07, EU:C:2008:264, 60. punkts), neradot nekādu kavēšanos šī dokumenta piegādē, bet, gluži pretēji, padarot to vienkāršāku un vieglāku.

58

Tāpēc ir jāuzskata, ka saņēmējai struktūrai jebkādos apstākļos un bez rīcības brīvības šajā ziņā ir jāinformē dokumenta saņēmējs par viņa tiesībām atteikties to pieņemt, šim nolūkam sistemātiski izmantojot Regulas Nr. 1393/2007 II pielikumā esošo veidlapu.

59

Saistībā ar šo otro aspektu, ko izraisa prejudiciālie jautājumi, kā tie ir pārformulēti, ir jānorāda, ka Regulas Nr. 1393/2007 8. pantā attiecībā uz atteikumu pieņemt dokumentu nav ietverti noteikumi par juridiskajām sekām, ko izraisa akta saņēmēja neinformēšana, izmantojot Regulas Nr. 1393/2007 II pielikumā esošo veidlapu, par viņa tiesībām atteikties to pieņemt.

60

Turklāt ne no vienas no šīs regulas normām neizriet, ka šāda neinformēšana ir dokumentu izsniegšanas vai paziņošanas procedūras spēkā neesamības pamats.

61

Tāpat, runājot par sekām, ko izraisa dokumenta adresāta atteikums to pieņemt, motivējot ar to, ka šim dokumentam nav pievienots tulkojums valodā, kuru viņš saprot, vai oficiālajā saņēmējas dalībvalsts valodā, Tiesa attiecībā uz Regulu Nr. 1348/200, kas bija pieņemta pirms Regulas Nr. 1393/2007, jau ir uzskatījusi, ka procedūra nav jāatzīst par spēkā neesošu, bet savukārt ir jāatļauj nosūtītājam labot nosūtītā dokumenta tulkojuma neesamību, nosūtot pieprasīto tulkojumu (šajā ziņā skat. spriedumu Leffler, C‑443/03, EU:C:2005:665, 38. un 53. punkts).

62

Regulā Nr. 1393/2007 šobrīd šis princips ir nostiprināts tās 8. panta 3. punktā.

63

Līdzīgs risinājums ir jāizmanto gadījumā, kad saņēmēja struktūra nav nosūtījusi dokumenta adresātam iepriekš minētās regulas II pielikumā esošo veidlapu.

64

Minētās veidlapas neesamība un atteikums pieņemt dokumentu atbilstoša tulkojuma neesamības dēļ ir cieši saistīti, jo abās šajās situācijās šāda dokumenta adresātam var tikt traucēts īstenot viņa tiesības atteikties pieņemt attiecīgo dokumentu.

65

Tāpēc šķiet atbilstoši uzskatīt, ka abām šīm situācijām ir jāpiemēro identiskas juridiskās sekas.

66

Turklāt izsniedzamā dokumenta spēkā neesamības vai izsniegšanas procedūras spēkā neesamības atzīšana būtu nesaderīga ar Regulas Nr. 1393/2007 īstenojamo mērķi, kas ir izveidot tiešu, ātru un efektīvu civillietu un komerclietu dokumentu nosūtīšanas veidu starp dalībvalstīm.

67

Šādos apstākļos ir jābūt iespējai labot situāciju, kurā nav veikta informēšana, izmantojot Regulas Nr. 1393/2007 II pielikumā esošo veidlapu.

68

Attiecībā uz šāda risinājuma detaļām ir jāatgādina, ka ir tikai divi apstākļi, kuros tiesas dokumenta izsniegšana starp dalībvalstīm ir izslēgta no Regulas Nr. 1393/2007 piemērošanas jomas: pirmkārt, ja adresāta dzīvesvieta vai pastāvīgās uzturēšanās vieta nav zināma un, otrkārt, ja viņš ir iecēlis pilnvaroto pārstāvi valstī, kurā notiek tiesvedība (skat. spriedumu Alder, C‑325/11, EU:C:2012:824, 24. punkts).

69

Turpretim citos gadījumos tiesas dokumentu izsniegšana, ja šī dokumenta adresāts dzīvo citā dalībvalstī, noteikti ietilpst minētās regulas piemērošanas jomā un attiecīgi, kā tas ir paredzēts tās 1. panta 1. punktā, ir jāīsteno, izmantojot ar pašu regulu šim nolūkam ieviestos līdzekļus (skat. spriedumu Alder, C‑325/11, EU:C:2012:824, 25. punkts).

70

Līdz ar to, lai labotu tādu situāciju, kurā nav veikta informēšana, kā tas ir pamatlietās, ir jāizmanto vienīgi Regula Nr. 1393/2007.

71

Turklāt šādu risinājumu atbalsta minētās regulas vienveidīgas piemērošanas nepieciešamība (šajā ziņā skat. spriedumu, Weiss und Partner, C‑14/07, EU:C:2008:264, 60. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

72

Attiecīgi tādā situācijā kā pamatlietās saņēmējai struktūrai nekavējoties būs jāinformē dokumenta adresāti par viņu tiesībām atteikties pieņemt šo dokumentu, nosūtot viņiem saskaņā ar Regulas Nr. 1393/2007 8. panta 1. punktu šīs regulas II pielikumā esošo veidlapu.

73

Ir jāpiebilst, ka gadījumā, kad šādas informēšanas rezultātā attiecīgie adresāti izmanto savas tiesības atteikties pieņemt konkrēto dokumentu, pārsūtītājas dalībvalsts tiesai, kurā uzsākta tiesvedība, ir jālemj, vai šāds atteikums, ņemot vērā visus konkrētās lietas apstākļus, ir vai nav pamatots, kā tas ir izklāstīts šī sprieduma 41.–43. punktā.

74

Gadījumā, ja šī tiesa secinātu, ka attiecīgā dokumenta pieņemšanas atteikums ir pamatots, adresātiem joprojām būs jāizsniedz šī dokumenta tulkojums saskaņā ar Regulā Nr. 1393/2007 paredzētajiem noteikumiem un it īpaši tās 8. panta 3. punktu.

75

Turpretim Regulā Nr. 1393/2007 nav paredzēts, ka dokumenta izsniegšanu juridiski korekti var veikt tādu adresātu pilnvarotajiem pārstāvjiem, kuri ar atrunu ir piekrituši piedalīties lietas izskatīšanā pārsūtītājas dalībvalsts tiesā, kurā uzsākta tiesvedība, vienīgi tāpēc, lai apstrīdētu procedūras tiesiskumu.

76

Tāpēc ir jāuzskata, ka apstāklis, ka saņēmēja struktūra, kad tā veic dokumenta izsniegšanu tā adresātam, nav pievienojusi Regulas Nr. 1393/2007 II pielikumā esošo veidlapu, ir nevis procedūras spēkā neesamības pamats, bet bezdarbība, kas ir jānovērš atbilstoši šajā regulā paredzētajiem noteikumiem.

77

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdotajiem trim jautājumiem ir jāatbild, ka Regula Nr. 1393/2007 ir jāinterpretē šādi:

78

Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 13. novembra Regula (EK) Nr. 1393/2007 par tiesas un ārpustiesas civillietu vai komerclietu dokumentu izsniegšanu [un paziņošanu] dalībvalstīs (“dokumentu izsniegšana”), un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1348/2000, ir jāinterpretē tādējādi, ka: