Lieta C‑461/13

Bund für Umwelt und Naturschutz Deutschland eV

pret

Bundesrepublik Deutschland

(Bundesverwaltungsgericht lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

“Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — Vide — Eiropas Savienības politika ūdens resursu jomā — Direktīva 2000/60/EK — 4. panta 1. punkts — Vides aizsardzības mērķi attiecībā uz virszemes ūdeņiem — Virszemes ūdens objekta stāvokļa pasliktināšanās — Ūdensceļa ierīkošanas projekts — Dalībvalstu pienākums aizliegt jebkuru projektu, kas rada vai varētu radīt negatīvu ietekmi uz virszemes ūdens objekta stāvokli — Noteicošie kritēriji, lai novērtētu, vai pastāv ūdens objekta stāvokļa pasliktināšanās”

Kopsavilkums – Tiesas (virspalāta) 2015. gada 1. jūlija spriedums

1. Vide – Savienības politika ūdens resursu jomā – Direktīva 2000/60 – Vides aizsardzības mērķi attiecībā uz virszemes ūdeņiem – Tiesību normu, ar kurām paredz šos mērķus un dalībvalstu pienākumu tos sasniegt, saistošais raksturs

   (Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2000/60 3. pants, 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta i)‑iii) punkts un 7. punkts, 5., 8., 11. un 13. pants un V pielikums)

2. Vide – Savienības politika ūdens resursu jomā – Direktīva 2000/60 – Pamatdirektīvas raksturs – Valstu tiesību aktu pilnīga saskaņošana – Neesamība

   (EKL 175. panta 1. punkts (tagad LESD 192. panta 1. punkts); Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2000/60)

3. Vide – Savienības politika ūdens resursu jomā – Direktīva 2000/60 – Vides aizsardzības mērķi attiecībā uz virszemes ūdeņiem – Virszemes ūdens objekta stāvokļa pasliktināšanās jēdziens

   (Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2000/60 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta i) punkts un 7. punkts)

1.  Direktīvas 2000/60, ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai ūdens resursu politikas jomā, 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta i)–iii) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalstīm – izņemot, ja ir noteikts izņēmums, – ir pienākums atteikt atļauju konkrētam projektam, ja tas var izraisīt virszemes ūdens objekta stāvokļa pasliktināšanos vai ja tas apdraud virszemes ūdeņu laba stāvokļa vai šādu ūdeņu laba ekoloģiskā potenciāla un laba ķīmiskā stāvokļa sasniegšanu šajā direktīvā paredzētajā termiņā.

   Pirmkārt, direktīvas 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta i) punkta tekstā ir pamatots šīs tiesību normas saistošais raksturs. Tajā minētais, ka dalībvalstis īsteno vajadzīgos pasākumus, lai novērstu visu virszemes ūdens objektu stāvokļa pasliktināšanos, ietver pienākumu dalībvalstīm rīkoties šādā veidā. Noteikta projekta atļauja ir saprotama kā šāda īstenošana.

   Otrkārt, minētās direktīvas 4. panta 1. punktā ir noteikti divi atsevišķi, kaut arī cieši saistīti mērķi. Pirmāmkārtām, saskaņā ar 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta i) punktu dalībvalstis īsteno vajadzīgos pasākumus, lai novērstu visu virszemes ūdens objektu stāvokļa pasliktināšanos (pienākums novērst pasliktināšanos). Otrāmkārtām, piemērojot Direktīvas 2000/60 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta ii) un iii) punktu, dalībvalstis aizsargā, uzlabo un atjauno visus virszemes ūdens objektus, lai panāktu labu virszemes ūdeņu stāvokli vēlākais līdz 2015. gada beigām (uzlabošanas pienākums). Šie pienākumi ir domāti, lai īstenotu kvalitatīvos mērķus, kurus vēlas sasniegt Savienības likumdevējs, proti, virszemes ūdeņu laba stāvokļa, laba ekoloģiskā potenciāla un laba ķīmiskā stāvokļa saglabāšana vai atjaunošana.

   Turklāt, lai nodrošinātu, ka dalībvalstis īsteno šos vides mērķus, Direktīvā 2000/60 ir paredzēta virkne normu, tostarp tās, kuras ir ietvertas šīs direktīvas 3., 5., 8., 11. un 13. pantā, kā arī tās V pielikumā, ar kurām ir noteikts sīki regulēts, komplekss vairāku stadiju process, lai dalībvalstis varētu ieviest vajadzīgos pasākumus atkarībā no to teritorijās identificēto ūdens objektu specifiskajām iezīmēm un raksturīpašībām. Šie elementi apstiprina interpretāciju, saskaņā ar kuru šīs direktīvas 4. panta 1. punkta a) apakšpunkts neaprobežojas tikai ar programmatisku formulējumu noteiktiem vienkāršiem plānošanas un pārvaldes mērķiem, bet gan tas rada saistošas sekas, līdzko ir noteikts attiecīgā ūdens objekta ekoloģiskais stāvoklis attiecībā uz katru no šajā direktīvā noteiktā procesa stadijām.

   Treškārt, tas pats attiecas uz minētās direktīvas 4. panta 7. punktā paredzēto kārtību izņēmumiem. Tostarp šīs direktīvas 4. panta 7. punktā paredzēto izņēmumu kategoriju struktūra ļauj uzskatīt, ka šīs direktīvas 4. pantā nav ietverti tikai principiāli pienākumi, bet ka tas attiecas arī uz konkrētiem projektiem.

   Šim pienākumam novērst ūdens objekta stāvokļa pasliktināšanos Savienības likumdevējs ir noteicis autonomu statusu un tas neaprobežojas vienīgi ar instrumentu, kas ir domāts ūdens objektu stāvokļa uzlabošanas pienākuma īstenošanai. Tas saglabā savu saistošo raksturu katrā no Direktīvas 2000/60 īstenošanas stadijām, un tas ir piemērojams jebkuram virszemes ūdens objekta veidam un stāvoklim, par kuru ir pieņemts apsaimniekošanas plāns vai par kuru tas būtu bijis jāpieņem.

   (sal. ar 31., 32., 39., 41.–44., 47., un 49–51. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)

2.  Direktīva 2000/60, ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai ūdens resursu politikas jomā, ir pamatdirektīva, kas pieņemta, pamatojoties uz EKL 175. panta 1. punktu (tagad LESD 192. panta 1. punkts). Tajā ir noteikti vispārīgie principi un rīcības vispārīgās robežas, lai aizsargātu ūdens resursus un nodrošinātu vispārīgo principu un to struktūru koordināciju, integrāciju un ilgtermiņa attīstību, kas ļauj aizsargāt un ekoloģiski ilgtspējīgi izmantot Eiropas Savienības ūdens resursus. Tajā paredzētie vispārīgie principi un vispārīgais rīcības plāns turpmāk ir jāattīsta dalībvalstīm, kurām direktīvā paredzētajos termiņos ir jāveic virkne īpašu pasākumu. Šī direktīva tomēr neliek pilnībā saskaņot dalībvalstu tiesisko regulējumu ūdens resursu jomā.

   (sal. ar 34. punktu)

3.  Direktīvas 2000/60, ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai ūdens resursu politikas jomā, 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta i) punktā minētais virszemes ūdens objekta “stāvokļa pasliktināšanās” jēdziens ir jāinterpretē tādējādi, ka pasliktināšanās ir tad, ja vismaz viens no kvalitātes elementiem šīs direktīvas V pielikuma izpratnē ir pasliktinājies par vienu klasi, pat ja šī pasliktināšanās neizpaužas kā pazemināšana klasifikācijā attiecībā uz virszemes ūdens objektu, to ņemot kopumā. Tomēr, ja attiecīgais kvalitātes elements šī pielikuma izpratnē jau atrodas viszemākajā klasē, tad jebkura minētā elementa pasliktināšanās ir kvalificējama kā virszemes ūdens objekta “stāvokļa pasliktināšanās” šī 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta i) punkta izpratnē.

   Papildus šīs tiesību normas tekstam un tā gramatiskajai interpretācijai, kura no tā izriet, šo interpretāciju apstiprina normas attiecībā uz virszemes ūdeņu stāvokļa novērtējumu, kas balstās uz ekoloģiskā stāvokļa analīzi, kas aptver piecas klases. Šīs klases tātad ir tikai instruments, kas ierobežo dalībvalstu rīcības brīvību, tām nosakot kvalitātes elementus, kuri atspoguļo noteikta ūdens objekta reālo stāvokli. It īpaši, ja, piemērojot normu, sauktu par “one out all out”, ūdens objektu klasificē nākamajā zemākajā klasē, ja viens no kvalitātes elementu koeficientiem ir zemāks par līmeni, kurš atbilst tā pašreizējai klasei, tad, pirmkārt, tas atturētu dalībvalstis novērst virszemes ūdens objekta stāvokļa pasliktināšanos vienas stāvokļa klases iekšienē un, otrkārt, novestu pie tā, ka zemākās klases ūdeņi tiktu izslēgti no pienākuma novērst to stāvokļa pasliktināšanos piemērošanas jomas.

   Attiecībā uz kritērijiem, kuri ļauj izdarīt secinājumu par ūdens masas stāvokļa pasliktināšanos, no Direktīvas 2000/60 4. panta uzbūves un tostarp no tā 6. un 7. punkta izriet, ka ūdens objekta stāvokļa pasliktināšanās, kaut vai tā būtu pagaidu rakstura, ir atļauta, vienīgi ievērojot stingrus nosacījumus. No tā izriet, ka slieksnim, kuru pārsniedzot konstatē pienākuma novērst ūdens objekta stāvokļa pasliktināšanos pārkāpumu, ir jābūt zemam.

   Pretēja interpretācija, atbilstoši kurai vienīgi smagi pārkāpumi ir kvalificējami kā ūdens objekta stāvokļa pasliktināšanās, šai interpretācijai esot būtībā pamatotai, pirmkārt, uz negatīvās ietekmes uz ūdeni izsvēršanu un, otrkārt, uz ekonomiskajām interesēm, kas ir saistītas ar ūdeni, nevar tikt izsecināta no Direktīvas 2000/60 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta i) punkta teksta. Turklāt ir svarīgi konstatēt, ka ar šādu interpretāciju netiek ievērota minētajā direktīva noteiktā atšķirība starp pienākumu novērst ūdens objekta stāvokļa pasliktināšanos un pamatojumu izņēmumam, kas ir paredzēts minētās direktīvas 4. panta 7. punktā, ciktāl vienīgi šajā pamatojumā ir sniegtas norādes interešu izsvēršanai.

   (sal. ar 55.–57., 59., 61.–63., 67., 68. un 70. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)