—

Landesamt für Landwirtschaft, Umwelt und ländliche Räume des Landes Schleswig-Holstein vārdā – W. Ewer un A. Behnsen, Rechtsanwälte,

—

U. Wree vārdā – A. Kröner, Rechtsanwältin,

—

Dānijas valdības vārdā – C. Thorning un R. Holdgaard, pārstāvji,

—

Eiropas Komisijas vārdā – H. Kranenborg un G. von Rintelen, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretējams Padomes 2009. gada 19. janvāra Regulas (EK) Nr. 73/2009, ar ko paredz kopējus noteikumus tiešā atbalsta shēmām saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku un izveido dažas atbalsta shēmas lauksaimniekiem, kā arī groza Regulas (EK) Nr. 1290/2005, (EK) Nr. 247/2006, (EK) Nr. 378/2007 un atceļ Regulu (EK) Nr. 1782/2003 (OV L 30, 16. lpp., un labojumi OV 2010, L 43, 7. lpp.), 34. panta 2. punkta a) apakšpunkts.

2

Šis lūgums ir izteikts tiesvedībā starp Landesamt für Landwirtschaft, Umwelt und ländliche Räume des Landes Schleswig-Holstein (Šlēsvigas‑Holšteinas Reģionālais lauksaimniecības, vides un lauku apvidu birojs, turpmāk tekstā – “Landesamt”) un U. Wree jautājumā par to, vai par platībām, par kurām ir tiesības saņemt attiecīgo atbalstu, ir uzskatāmas platības, kuras veido divu atkritumu poligonu – no kuriem viens atrodas slēgšanas posmā un otrs apsaimniekošanas posmā pēc slēgšanas – apzaļumots segslānis.

3

Kopš 2009. gada 1. janvāra ar Regulu Nr. 73/2009 ir atcelta un aizstāta Padomes 2003. gada 29. septembra Regula (EK) Nr. 1782/2003, ar ko izveido kopīgus tiešā atbalsta shēmu noteikumus saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku un izveido dažas atbalsta shēmas lauksaimniekiem, un groza Regulas (EEK) Nr. 2019/93, (EK) Nr. 1452/2001, (EK) Nr. 1453/2001, (EK) Nr. 1454/2001, (EK) Nr. 1868/94, (EK) Nr. 1251/1999, (EK) Nr. 1254/1999, (EK) Nr. 1673/2000, (EEK) Nr. 2358/71 un (EK) Nr. 2529/2001 (OV L 270, 1. lpp.; Īpašais izdevums latviešu valodā, 3. nod., 40. sēj., 269. lpp., un labojumi – OV 2004, L 94, 70. lpp.).

4

Regulas Nr. 73/2009 preambulas 7. apsvērums ir formulēts šādi:

“Regulā [..] Nr. 1782/2003 ir atzīta pastāvīgo ganību labvēlīgā ietekme uz vidi. Būtu jāsaglabā minētās regulas pasākumi, kuru mērķis ir veicināt esošo pastāvīgo ganību saglabāšanu un nodrošinātu, ka tās netiks masveidā pārvērstas aramzemē”.

5

Regulas Nr. 73/2009 2. pantā teikts, ka šajā regulā tika piemērotas šādas definīcijas:

“[..]

[..]

6

Regulas Nr. 73/2009 34. pantā bija paredzēts:

“1.   Saskaņā ar vienotā maksājuma shēmu atbalstu lauksaimniekiem piešķir pēc tam, kad aktivizētas tiesības uz maksājumu par hektāru, par kuru ir tiesības pretendēt uz atbalstu. Aktivizētās tiesības uz maksājumu sniedz tiesības uz tajās noteikto maksājumu summu.

2.   Šajā sadaļā “hektārs, par kuru ir tiesības pretendēt uz atbalstu” ir:

[..].”

7

Komisijas 2009. gada 29. oktobra Regulas (EK) Nr. 1120/2009, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus par to, kā īstenot vienotā maksājuma shēmu, kura paredzēta III sadaļā Padomes Regulā (EK) Nr. 73/2009 (OV L 316, 1. lpp.), 2. pantā bija noteikts:

“Regulas [..] Nr. 73/2009 III sadaļā un šajā regulā piemēro šādas definīcijas:

[..]

[..].”

8

Regulas Nr. 1120/2009 9. pantā teikts:

“Piemērojot Regulas [..] Nr. 73/2009 34. panta 2. punkta a) apakšpunktu, ja saimniecībā esošo lauksaimniecības zemi izmanto arī ar lauksaimniecību nesaistītām darbībām, uzskata, ka to pārsvarā izmanto lauksaimnieciskai darbībai, ja lauksaimniecisko darbību var veikt bez nozīmīgiem traucējumiem, ko izraisa ar lauksaimniecību nesaistīto darbību intensitāte, būtība, ilgums un laiks.

Dalībvalstis nosaka kritērijus šā panta pirmās daļas īstenošanai savā teritorijā.”

9

Komisijas 2009. gada 30. novembra Regulas (EK) Nr. 1122/2009, ar ko paredz sīki izstrādātus noteikumus, lai īstenotu Regulu Nr. 73/2009 attiecībā uz savstarpēju atbilstību, modulāciju un integrēto administrēšanas un kontroles sistēmu saskaņā ar minētajā regulā paredzētajām tiešā atbalsta shēmām lauksaimniekiem, kā arī lai īstenotu Padomes Regulu (EK) Nr. 1234/2007 attiecībā uz savstarpēju atbilstību saskaņā ar vīna nozarē paredzēto atbalsta shēmu (OV L 316, 65. lpp,), 58. panta trešajā daļā ir noteikts, ka, ja starpība starp lauksaimnieka deklarēto platību un platību, attiecībā uz kuru ir ievēroti visi nosacījumi, kas paredzēti noteikumos par atbalsta piešķiršanu, pārsniedz 50 % no šīs pēdējās minētās platības, atbalstu nepiešķir un lauksaimniekam arī atkārtoti nepiešķir atbalstu starpībai starp šīm abām platībām atbilstošajā summā.

10

Padomes 1999. gada 26. aprīļa Direktīvas 1999/31/EK par atkritumu poligoniem (OV L 182, 1. lpp.; Īpašais izdevums latviešu valodā, 15. nod., 4. sēj., 228. lpp.) 1. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Lai nodrošinātu atbilstību [Padomes 1975. gada 15. jūlija] Direktīvas 75/442/EEK [par atkritumiem (OV L 194, 39. lpp.)], un jo īpaši tās 3. un 4. panta, prasībām, šīs direktīvas mērķis ir, attiecinot uz atkritumiem un poligoniem stingras ekspluatācijas un tehniskās prasības, paredzēt pasākumus, procedūras un ieteikumus, kuru mērķis ir cik iespējams visā poligona dzīves ciklā novērst vai mazināt iespējamo kaitīgo ietekmi uz vidi, īpaši virszemes ūdeņu, gruntsūdens, zemes un gaisa piesārņojumu, kā arī uz globālo vidi, tajā skaitā siltumnīcas efektu, kā arī gala iznākumā atkritumu radītos draudus cilvēku veselībai.”

11

Saskaņā ar Direktīvas 1999/31 13. pantu:

“Dalībvalstis veic pasākumus, lai attiecīgā gadījumā saskaņā ar atļauju:

[..]

12

No iesniedzējtiesas lēmuma izriet, ka saskaņā ar Likuma par aprites ekonomiku un videi drošu atkritumu apglabāšanu (Gesetz zur Förderung der Kreislaufwirtschaft und Sicherung der umweltverträglichen Beseitigung von Abfällen (Kreislaufwirtschafts‑ und Abfallgesetz)) 3. panta 10. punktu atkritumu poligoni ir būves vai iekārtas atkritumu apglabāšanai. Tie katrā ziņā šādi ir joprojām kvalificējami, kamēr vien uz tiem attiecas pienākums veikt apsaimniekošanu pēc slēgšanas un drošuma noteikumi.

13

Veterinārārste U. Wree apsaimnieko aitu audzētavu. Tajā viņa audzē tostarp aitas un jērus kaušanai.

14

Viņas ganāmpulki tiek ganīti dažādās zālaugu platībās Ziemeļfrīzijas apgabala (Vācija) un Šlēsvigas‑Flensburgas apgabala (Vācija) teritorijās.

15

Šīs ganības ir ierīkotas konkrēti uz Ziemeļfrīzijas apgabalā esošā Ārensheftes [Ahrenshöft] atkritumu poligona un Šlēsvigas‑Flensburgas apgabalā esošā Šlēsvigas‑Hāferteihas [Schleswig-Haferteich] atkritumu poligona apzaļumotā segslāņa. Abos šajos virszemes poligonos atkritumu apglabāšanas posms ir pabeigts. Ārensheftes atkritumu poligons pašlaik vēl ir darbības izbeigšanas posmā, un drīz tam ir jāpāriet apsaimniekošanas posmā pēc slēgšanas, savukārt Šlēsvigas‑Hāferteihas poligons jau atrodas šajā pēdējā posmā.

16

Ar attiecīgo atkritumu poligonu apsaimniekotājiem U. Wree ir līgumiski vienojusies par atļauju U. Wree aitu ganīšanai bez maksas uz šo atkritumu poligonu segslāņa esošajās zālaugu platībās.

17

U. Wree ar Ārensheftes atkritumu poligona apsaimniekotāju noslēgtais līgums tiek dēvēts par “savrupu lauku zemes platību nomas līgumu”. Tā 7. panta 1. punkta pirmajā un otrajā teikumā ir teikts, ka “nomas mērķis ir novērst zemes platības aizaugšanu ar krūmājiem [un] nomnieks apņemas, vienojoties un sadarbojoties ar iznomātāju, novērst velēnas postīšanu”.

18

Šā līguma 19. panta 1. punktā ir noteikts:

“Iznomātājam vai tā pilnvarotai personai jebkurā laikā ir tiesības ieiet iznomātajās platībās un likt tās pārbaudīt”.

19

Kopš 2007. gada U. Wree ir noslēgusi līgumiskas vienošanās arī ar Šlēsvigas‑Hāferteihas atkritumu poligona apsaimniekotāju.

20

2010. gada 11. maijāU. Wree lūdza piešķirt vienotā maksājuma shēmas atbalstu par 2010. gadu un tālab kā platību, par kuru ir tiesības saņemt šo atbalstu, deklarēja 25,5098 hektārus, kuros ietilpa arī Ārensheftes un Šlēsvigas‑Hāferteihas atkritumu poligonos esošās zālaugu platības.

21

Ar 2010. gada 14. decembra lēmumu Landesamt šo pieteikumu noraidīja, pamatojoties uz to, ka attiecīgās platības 19,7855 hektāru platībā nebija iekļautas lauksaimniecībā izmantojamās zemes reģistrā un ka U. Wree deklarētā atbalsttiesīgā platība patiesībā esot aprēķināma 5,7243 hektāru platībā. Līdz ar to, pamatojoties uz Regulas Nr. 1122/2009 58. panta trešo daļu, Landesamt nolēma, ka U. Wree nav piešķirams nekāds vienotā maksājuma shēmas atbalsts.

22

Par šo Landesamt pieņemto lēmumu U. Wree iesniedza administratīvu sūdzību. Viņa apgalvoja, ka minētajos atkritumu poligonos esošās platības viņa izmanto aitu ganībām un ka daļu no šīm platībām viņa kultivē un pļauj. Savas sūdzības pamatošanai viņa arī apgalvoja, ka visa šo atkritumu poligonu platība bez ierobežojumiem var tikt izmantota aitu ganībām.

23

Ar 2011. gada 31. marta lēmumu Landesamt šo sūdzību noraidīja kā nepamatotu. Sava lēmuma pamatošanai Landesamt norādīja, ka U. Wree pieteiktās platības ir nevis lauksaimniecībā izmantojamās zemes Regulas Nr. 73/2009 izpratnē, bet gan slēgti atkritumu poligoni Noteikumu par atkritumu deponēšanu (Deponieverordnung) izpratnē.

24

2011. gada 15. aprīlīU. Wree šo lēmumu pārsūdzēja Schleswig‑Holsteinisches Verwaltungsgericht (Šlēsvigas‑Holšteinas Administratīvā tiesa), apgalvodama konkrēti, ka attiecīgās platības neesot uzskatāmas par “izmantotām” galvenokārt slēgta atkritumu poligona vajadzībām, jo šajā ziņā runa esot par stāvokli, nevis par izmantošanu. Turpretī Landesamt apgalvo, ka minētās platības galvenokārt tiek izmantotas kā atkritumu poligoni apsaimniekošanas posmā pēc slēgšanas un ka, lai nodrošinātu šo poligonu stabilitāti, minētajās platībās ir atļauts kontrolēti ierīkot aitu ganības. Landesamt uzskata, ka attiecīgās platības U. Wree rīcībā bez maksas šo atkritumu poligonu apsaimniekotāji nodevuši galvenokārt tālab, lai novērstu atkritumu poligonu stabilitāti ietekmējošu nelabvēlīgu bioloģisko procesu rašanos.

25

Ar 2012. gada 19. janvāra spriedumu Schleswig‑Holsteinisches Verwaltungsgericht apmierināja U. Wree prasību. Tā nosprieda, ka viņai ir tiesības saņemt vienoto maksājumu par 2010. gadu un ka pieteicējas pieprasītā atbalsta apmēra aprēķinā bija jāņem vērā minētās platības.

26

Ar Schleswig-Holsteinisches Oberverwaltungsgericht (Šlēsvigas‑Holšteinas Augstākā administratīvā tiesa) 2012. gada 3. septembra rīkojumu tika apmierināts Landesamt lūgums atļaut šā sprieduma pārsūdzēšanu.

27

Iesniedzējtiesā Landesamt apgalvo tostarp, ka Ārensheftes un Šlēsvigas‑Hāferteihas atkritumu poligonu platības neesot uzskatāmas par lauksaimniecības zemi Regulas Nr. 73/2009 2. panta h) punkta izpratnē.

28

Uzskatot, ka pamatlietā rodamais risinājums ir atkarīgs no Savienības tiesību interpretācijas, Schleswig-Holsteinisches Oberverwaltungsgericht nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai platība, kas, kaut gan tiek izmantota arī lauksaimniecības darbībām (ganībām aitu audzēšanai), tomēr ir apsaimniekošanas posmā pēc slēgšanas esoša atkritumu poligona segslānis, ir arī lauksaimniecības zeme Regulas Nr. 73/2009 34. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē?”

29

Ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Regulas Nr. 73/2009 34. panta 2. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka lauksaimniecības zeme šīs tiesību normas izpratnē ir platība, kas, lai arī tiek izmantota ganībām aitu audzēšanai, ir apsaimniekošanas posmā pēc slēgšanas esoša atkritumu poligona segslānis.

30

Saskaņā ar minēto tiesību normu atbalsttiesīga ir jebkura saimniecībā esošā lauksaimniecības zeme, ko izmanto lauksaimniecības darbībām, vai, ja zemes gabalu izmanto arī ar lauksaimniecību nesaistītām darbībām, to pārsvarā izmanto lauksaimniecības darbībām.

31

Jēdziens “lauksaimniecības zeme” Regulas Nr. 73/2009 2. panta h) punktā ir definēta kā “aramzemes, pastāvīgo ganību vai ilggadīgo kultūru kopējā platība”.

32

Pamatlietā nav strīda par to, ka attiecīgās platības tiek izmantotas ganībām.

33

Tomēr šīm platībām, lai tās būtu kvalificējamas par “pastāvīgām ganībām” un tātad par “lauksaimniecības zemi” Regulas Nr. 73/2009 2. panta h) punkta izpratnē, ir jāatbilst Regulas Nr. 1120/2009 2. panta c) punktā rodamajai definīcijai, atbilstoši kurai “pastāvīgās ganības” ir “zeme, ko izmanto stiebrzāļu vai cita veida zāles lopbarības dabiskai audzēšanai (pašsējā) vai kultivējot (iesējot) un kas nav iekļauta saimniecības augsekas sistēmā piecus gadus vai ilgāk, izņemot atmatā atstāto zemi”. Šajā tiesību normā ir precizēts, ka “šai nolūkā “stiebrzāles un cita veida zāles lopbarības iegūšanai” ir visi zālaugi, kas tradicionāli aug dabiskās ganībās un ko dalībvalstī parasti iekļauj ganībām vai pļavām paredzētos sēklu maisījumos (neatkarīgi no tā, vai tās izmanto ganību lopiem)”.

34

Jautājumā vispirms jau par to, vai platības, kuras veido apsaimniekošanas posmā pēc slēgšanas esoša atkritumu poligona segslānis, ir uzskatāmas par “zemi” minētās tiesību normas izpratnē, jānorāda, ka savos rakstveida apsvērumos U. Wree apgalvoja, ka pamatlietā aplūkojamos atkritumu poligonus nosedz vairāki slāņi, kuru vidū ir arī virsslānis, kas ietver dabiskas augsnes sastāvdaļas, proti, smiltis un mālu.

35

Šajā ziņā – pakārtoti iesniedzējtiesas veicamajām pārbaudēm – šis atkritumu poligonu apzaļumotais segslānis, ja tā uzdevums ir tieši pēc iespējas līdzināties ar stiebrzālēm vai cita veida zālēm klātai dabiskai zemes virsmai, būtu uzskatāms par “zemi” Regulas Nr. 73/2009 izpratnē.

36

Savukārt attiecīgo platību kvalificēšana par “pastāvīgām ganībām” Regulas Nr. 1120/2009 2. panta c) punkta izpratnē ir atkarīga no attiecīgās zemes faktiskās izmantošanas, turklāt platība, kas tiek izmantota kā “pastāvīgās ganības” šīs tiesību normas izpratnē, ir kvalificējama par “lauksaimniecības” zemi (pēc analoģijas skat. spriedumu Landkreis Bad Dürkheim, C‑61/09, EU:C:2010:606, 37. punkts).

37

No tā izriet, ka šajā ziņā nav nozīmes nomas līgumā paredzētajam apstāklim, ka pamatlietā aplūkojamajās platībās U. Wree veicamās darbības mērķis ir arī novērst vai ierobežot to aizaugšanu ar krūmājiem tālab, lai novērstu atkritumu poligonu segslāņa izpostīšanu.

38

Tāpat arī Landesamt piesauktais apstāklis, ka minētajās platībās jāievēro atkritumu apsaimniekošanas kārtība, pats par sevi nevar liegt šīs platības kvalificēt par “pastāvīgām ganībām” minētās tiesību normas izpratnē.

39

No iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka platība, kuru veido apsaimniekošanas posmā pēc slēgšanas esoša atkritumu poligona segslānis, ir “lauksaimniecības zeme” Regulas Nr. 73/2009 34. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē, ja vien tā tiek faktiski izmantota pastāvīgām ganībām, un šo apstākli noskaidrot ir iesniedzējtiesas ziņā.

40

Lai iesniedzējtiesai sniegtu lietderīgu atbildi, vēl jāpiebilst, ka, lai pamatlietā aplūkojamās lauksaimniecības zemes būtu atbalsttiesīgas saskaņā ar Regulas Nr. 73/2009 34. panta 2. punkta a) apakšpunktu, tām jābūt izmantotām lauksaimnieciskai darbībai vai pārsvarā izmantotām šādai darbībai gadījumā, ja tās izmanto arī citām, ar lauksaimniecību nesaistītām darbībām.

41

Šajā ziņā Regulas Nr. 1120/2009 9. panta pirmajā daļā ir precizēts, ka, ja saimniecībā esošo lauksaimniecības zemi izmanto arī ar lauksaimniecību nesaistītām darbībām, uzskata, ka to pārsvarā izmanto lauksaimnieciskai darbībai, ja lauksaimniecisko darbību var veikt bez nozīmīgiem traucējumiem, ko izraisa ar lauksaimniecību nesaistīto darbību intensitāte, būtība, ilgums un laiks.

42

Šajā gadījumā nav strīda par to, ka U. Wree gana savus ganāmpulkus abu atkritumu poligonu apzaļumotā segslāņa veidotajās platībās. Šī darbība, ciktāl tā ir dzīvnieku audzēšana un turēšana lauksaimnieciskai darbībai, ir “lauksaimnieciska darbība” Regulas Nr. 73/2009 2. panta c) punkta izpratnē.

43

Iesniedzējtiesas ziņā ir vienlīdz pārbaudīt, vai strīdīgajās platībās ir tikusi veikta arī nelauksaimnieciska darbība, un gadījumā, ja tā bijis, kādos nosacījumos tā ir tikusi veikta, jo vienkārša līgumiski vai likumiski paredzēta iespēja attiecīgajās platībās veikt arī nelauksaimniecisku darbību vēl nav pietiekama, lai būtu uzskatāms, ka šīs platības ir faktiski izmantotas šādas darbības veikšanai. No tā izriet, ka šajā lietā apstāklis, ka iznomātājam saskaņā ar nomas līgumu jebkurā laikā ir tiesības ieiet pamatlietā aplūkotajās platībās un likt veikt to pārbaudīšanu, neļauj spriest par to faktisko izmantošanu.

44

Visbeidzot jāatgādina, ka, lai par pamatlietā aplūkojamajām lauksaimniecības zemēm varētu saņemt atbalstu Regulas Nr. 73/2009 34. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē, tām ir jāietilpst attiecīgā lauksaimnieka saimniecībā. Šajā ziņā Tiesa ir nospriedusi, ka tā tas ir gadījumā, kad šim lauksaimniekam ir iespēja tās pārvaldīt lauksaimnieciskās darbības veikšanai, proti, ja viņam attiecībā uz šīm platībām ir pietiekama autonomija, lai veiktu savu lauksaimniecisko darbību (pēc analoģijas skat. spriedumu Landkreis Bad Dürkheim, C‑61/09, EU:C:2010:606, 58. un 62. punkts).

45

Ievērojot visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu jāatbild, ka Regulas Nr. 73/2009 34. panta 2. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka platība, kuru veido apsaimniekošanas posmā pēc slēgšanas esoša atkritumu poligona segslānis, ir “lauksaimniecības zeme” šīs tiesību normas izpratnē, ja vien tā tiek faktiski izmantota pastāvīgām ganībām.

46

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:

Padomes 2009. gada 19. janvāra Regulas (EK) Nr. 73/2009, ar ko paredz kopējus noteikumus tiešā atbalsta shēmām saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku un izveido dažas atbalsta shēmas lauksaimniekiem, kā arī groza Regulas (EK) Nr. 1290/2005, (EK) Nr. 247/2006, (EK) Nr. 378/2007 un atceļ Regulu (EK) Nr. 1782/2003, 34. panta 2. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka platība, kuru veido apsaimniekošanas posmā pēc slēgšanas esoša atkritumu poligona segslānis, ir “lauksaimniecības zeme” šīs tiesību normas izpratnē, ja vien tā tiek faktiski izmantota pastāvīgām ganībām.