—

Fag og Arbejde (FOA), kas pārstāv K. Kaltoft, vārdā – J. Sand, advokat,

—

Kommunernes Landsforening (KL), kas pārstāv Billund Kommune, vārdā – Y. Frederiksen, advokat,

—

Dānijas valdības vārdā – C. Thorning un M. Wolff, pārstāvji,

—

Eiropas Komisijas vārdā – M. Clausen un D. Martin, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Savienības tiesību vispārējos principus un Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvu 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju (OV L 303, 16. lpp.).

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp darba ņēmēju arodbiedrību Fag og Arbejde (FOA), kas pārstāv K. Kaltoft, un Kommunernes Landsforening (KL) (Dānijas Nacionālā Pašvaldību savienība), kas pārstāv Billund Kommune (Billundas pašvaldība, Dānija), par K. Kaltoft atlaišanas, kuras šķietamais pamats ir viņa aptaukošanās, likumību.

3

Saskaņā ar Direktīvas 2000/78 preambulas 1., 11., 12., 15., 28. un 31. apsvērumu:

[..]

[..]

[..]

[..]

4

Šīs direktīvas 1. pantā ir norādīts:

“Lai vienlīdzīgas attieksmes princips stātos spēkā dalībvalstīs, šīs direktīvas mērķis attiecībā uz nodarbinātību un profesiju ir noteikt sistēmu, lai apkarotu diskrimināciju reliģijas, uzskatu, invaliditātes, vecuma vai seksuālās orientācijas dēļ.”

5

Minētās direktīvas 2. panta 1. un 2. punktā ir paredzēts:

“1.   Šajā direktīvā “vienlīdzīgas attieksmes princips” nozīmē to, ka nav ne tiešas, ne netiešas diskriminācijas, kuras pamatā ir jebkurš 1. pantā minēts iemesls.

2.   Šā panta 1. punktā:

[..].”

6

Šīs pašas direktīvas 3. panta 1. punkta c) apakšpunktā ir noteikts:

“Nepārsniedzot Kopienas kompetenci, šo direktīvu piemēro visām personām gan valsts, gan privātajā sektorā, tostarp valsts iestādēs, attiecībā uz:

[..]

7

Direktīvas 2000/78 5. pants ir izteikts šādi:

“Lai garantētu vienlīdzīgas attieksmes principa ievērošanu pret invalīdiem, nodrošina saprātīgu darba vietas izveidošanu. Tas nozīmē, ka darba devēji, ja tas vajadzīgs konkrētā gadījumā, veic atbilstīgus pasākumus, lai invalīds varētu dabūt darbu, strādāt vai tikt paaugstināts amatā, vai iegūt profesionālo izglītību, ja vien šādi pasākumi neuzliek neproporcionālu slogu darba devējam. Šis slogs nav neproporcionāls, ja to pietiekami izlīdzina ar pasākumiem, kas pastāv attiecīgās dalībvalsts invaliditātes politikā.”

8

Minētās direktīvas 8. panta 1. punktā ir norādīts:

“Dalībvalstis var ieviest vai uzturēt spēkā noteikumus, kuri ir labvēlīgāki vienlīdzīgas attieksmes principa aizsardzībai nekā šajā direktīvā paredzētie noteikumi.”

9

Minētās direktīvas 10. panta 1. un 2. punktā ir paredzēts:

“1.   Dalībvalstis veic pasākumus, kas saskaņā ar attiecīgo valstu tiesvedības sistēmu ir vajadzīgi, lai nodrošinātu to, ka gadījumā, ja personas, kuras uzskata, ka viņas ir saskārušās ar netaisnību, jo pret tām nav piemērots vienlīdzīgas attieksmes princips, tiesā vai kādā citā kompetentā iestādē uzrāda faktus, pēc kuriem var secināt, ka ir bijusi tieša vai netieša diskriminācija, tad atbildētājam jāpierāda, ka nav noticis vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpums.

2.   Šā panta 1. punkts neliedz dalībvalstīm ieviest tādas pierādīšanas normas, kuras prasītājiem ir vēl labvēlīgākas.”

10

Direktīva 2000/78 Dānijas tiesībās ir transponēta ar 2004. gada 22. decembra Likumu Nr. 1417, ar kuru ir izdarīti grozījumi Likumā par diskriminācijas aizliegumu darba tirgū (Lov Nr. 1417 om ændring af lov om forbud mod forskelsbehandling på arbejdsmarkedet m.v.).

11

Šī likuma redakcijā, kas ir publicēta ar 2008. gada 16. decembra Konsolidēto likumu Nr. 1349 (turpmāk tekstā – “Likums par diskriminācijas aizliegumu”), 1. panta 1. punktā ir norādīts:

“Šajā likumā par diskrimināciju uzskata tiešu vai netiešu diskrimināciju rases, ādas krāsas, reliģijas vai uzskatu, politiskās pārliecības, seksuālās orientācijas, vecuma, invaliditātes vai nacionālās, sociālās vai etniskās izcelsmes dēļ.”

12

Minētā likuma 2. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Darba devējam ir aizliegts diskriminēt darbiniekus vai kandidātus uz vakantiem amatiem, pieņemot darbā, atlaižot, norīkojot citā amatā vai paaugstinot amatā, vai arī nosakot atalgojumu vai darba apstākļus.”

13

Šī paša likuma 2.a pantā ir noteikts:

“Darba devēji, ja tas vajadzīgs konkrētā gadījumā, veic atbilstīgus pasākumus, lai nodrošinātu invalīdam iespēju iegūt darbu, strādāt vai tikt paaugstinātam amatā, vai iegūt profesionālo izglītību. Šāda pienākuma nav, ja tas rada darba devējam nesamērīgu apgrūtinājumu. Šādu apgrūtinājumu neuzskata par nesamērīgu, ja tas tiek kompensēts ar valsts pasākumiem.”

14

Likuma par diskriminācijas aizliegumu 7. panta 1. punktā ir norādīts:

“Personām, kuru tiesības ir tikušas pārkāptas 2. –4. panta neievērošanas dēļ, ir tiesības saņemt kompensāciju.”

15

Šī likuma 7.a pants ir formulēts šādi:

“Ja persona, kura uzskata, ka ir pārkāptas viņas tiesības 2. –4. panta neievērošanas dēļ, uzrāda faktus, pēc kuriem var secināt, ka ir notikusi tieša vai netieša diskriminācija, atbildētājs ir tas, kuram ir jāpierāda, ka nav noticis vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpums.”

16

1996. gada 1. novembrīBillund Kommune, viena no Dānijas publisko tiesību iestādēm, noslēdzot līgumu uz noteiktu laiku, pieņēma K. Kaltoft darbā par pirmsskolas vecuma bērnu uzraudzītāju bērnu uzraudzīšanai viņa dzīvesvietā.

17

Vēlāk Billund Kommune pieņēma K. Kaltoft darbā par pirmsskolas vecuma bērnu uzraudzītāju, noslēdzot līgumu uz nenoteiktu laiku, sākot no 1998. gada 1. janvāra. K. Kaltoft šos pienākumus pildīja aptuveni 15 gadus.

18

Pamatlietas pusēm nav domstarpību par to, ka visā laikposmā, kurā Billund Kommune nodarbināja K. Kaltoft, viņš bija “aptaukojies” Pasaules Veselības organizācijas (PVO) sniegtās definīcijas izpratnē; aptaukošanās ir iekļauta PVO “Starptautiskajā statistiskajā slimību un veselības problēmu klasifikācijā” (SSK‑10) ar kodu E66.

19

K. Kaltoft mēģināja zaudēt svaru, un Billund Kommune, īstenojot savu veselības politiku, laikposmā no 2008. gada janvāra līdz 2009. gada janvārim viņam piešķīra finansiālu palīdzību, lai viņš varētu piedalīties fiziskās formas atgūšanas kursos un citās fiziskās aktivitātēs. K. Kaltoft zaudēja svaru, bet pēc tam to atkal atguva, tāpat kā iepriekšējās reizēs, kad viņš bija veicis [šādus] mēģinājumus.

20

2010. gada martā, izmantojis vienu gadu ilgu atvaļinājumu, kas bija pamatots ar ģimenes apstākļiem, K. Kaltoft atkal atsāka strādāt par pirmsskolas vecuma bērnu uzraudzītāju. Vēlāk viņu vairākkārt bez iepriekšēja paziņojuma apmeklēja par pirmsskolas vecuma bērnu uzraudzītājiem atbildīgā persona, lai apvaicātos par K. Kaltoft svara zudumu. Šajos apmeklējumos par pirmsskolas vecuma bērnu uzraudzītājiem atbildīgā persona konstatēja, ka K. Kaltoft svars bija saglabājies gandrīz nemainīgs.

21

Bērnu skaita samazināšanās dēļ Billund Kommune, sākot no 2010. gada 38. nedēļas, K. Kaltoft uzraudzībā bija tikai trīs, nevis četri bērni, kuru uzraudzīšanai viņš bija saņēmis pilnvarojumu.

22

Kā ir norādīts lēmumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu, uzraudzītāju inspektoriem, kuri darbojās Billund Kommune, tika izteikts lūgums nosaukt pirmsskolas vecuma bērnu uzraudzītāju, kuru varētu atlaist, un par pirmsskolas vecuma bērnu uzraudzītājiem atbildīgā persona, ņemot vērā saņemtos priekšlikumus, nolēma, ka attiecīgā persona būs K. Kaltoft.

23

2010. gada 1. novembrīK. Kaltoft telefoniski tika informēts, ka Billund Kommune plāno viņu atlaist, un līdz ar to tika īstenota publiskā sektora darbinieka atlaišanas gadījumā piemērojamā uzklausīšanas procedūra.

24

Turpinājumā šajā pašā dienā sarunas laikā ar personu, kas ir atbildīga par pirmsskolas vecuma bērnu uzraudzītājiem, piedaloties personāla pārstāvei, K. Kaltoft jautāja, kāds ir iemesls tam, ka viņš ir vienīgais pirmsskolas vecuma bērnu uzraudzītājs, kuru gatavojas atlaist. Pamatlietas puses vienprātīgi atzīst, ka K. Kaltoft aptaukošanās fakts šīs sarunas laikā tika pieminēts. Tām tomēr ir domstarpības par to, kādā aspektā K. Kaltoft aptaukošanās fakts šīs sarunas laikā ir ticis pieminēts, kā arī par to, ciktāl K. Kaltoft aptaukošanās fakts ir bijis apstāklis, kas ir ticis ņemts vērā procesā, kurš noslēdzās ar viņa atlaišanu.

25

Ar 2010. gada 4. novembra vēstuli Billund Kommune formāli informēja K. Kaltoft par savu nodomu viņu atlaist un aicināja K. Kaltoft vajadzības gadījumā šajā ziņā iesniegt apsvērumus. Minētajā vēstulē K. Kaltoft tika norādīts, ka plānotā atlaišana notiks, “pamatojoties uz konkrētu novērtējumu saistībā ar bērnu skaita [un tādējādi] darba slodzes samazināšanos, kas ir ievērojami finansiāli ietekmējuši bērnu uzraudzības pakalpojumu jomu, kā arī tās organizāciju”.

26

K. Kaltoft neizdevās saņemt konkrētu informāciju par iemesliem, kuru dēļ izvēle atlaist kādu pirmsskolas vecuma bērnu uzraudzītāju ir tikusi izdarīta nelabvēlīgi [tieši] viņam. Viņš bija vienīgais uzraudzītājs, kas tika atlaists apgalvotās darba slodzes samazināšanās dēļ.

27

Kad Billund Kommune piešķīra K. Kaltoft termiņu apsvērumu iesniegšanai, viņš 2010. gada 10. novembra vēstulē izteica viedokli, ka viņa atlaišanas iemesls ir viņa aptaukošanās.

28

Ar 2010. gada 22. novembra vēstuli Billund Kommune atlaida K. Kaltoft, norādot, ka šī atlaišana tiek veikta, “pamatojoties uz konkrētu novērtējumu saistībā ar bērnu skaita samazināšanos”. K. Kaltoft2010. gada 10. novembra vēstulē izteikto viedokli attiecībā uz faktisko viņa atlaišanas iemeslu Billund Kommune nekādi nekomentēja.

29

FOA, kas pārstāv K. Kaltoft, cēla prasību Retten i Kolding (Koldingas tiesa), apgalvojot, ka, tiekot atlaists, K. Kaltoft ir piedzīvojis diskrimināciju aptaukošanās dēļ un ka par šo diskrimināciju viņam esot jāsaņem zaudējumu atlīdzība.

30

Šajos apstākļos Retten i Kolding nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

31

Ar savu pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Savienības tiesības ir jāinterpretē tādējādi, ka tajās attiecībā uz darbu un profesiju ir nostiprināts vispārējs nediskriminācijas princips konkrēti aptaukošanās dēļ.

32

Saskaņā ar Tiesas judikatūru starp pamattiesībām, kuras veido Savienības tiesību vispārējos principus, ir it īpaši vispārējais nediskriminācijas princips, un tas ir saistošs dalībvalstīm, kad uz pamatlietā aplūkoto situāciju valsts iekšienē attiecas Savienības tiesību piemērošanas joma (šajā ziņā skat. spriedumu Chacón Navas, C‑13/05, EU:C:2006:456, 56. punkts).

33

Šajā ziņā ir jākonstatē, ka nevienā LES un LESD tiesību normā nav ietverts diskriminācijas aizliegums konkrēti aptaukošanās dēļ. It īpaši ne LESD 10. pantā, ne arī LESD 19. pantā nav atsauces uz aptaukošanos.

34

Runājot konkrētāk par LESD 19. pantu, no Tiesas judikatūras izriet, ka šajā pantā ir ietverts tikai Savienības kompetenču regulējums un, tā kā šī tiesību norma neattiecas konkrēti uz diskrimināciju aptaukošanās dēļ, tas nevar būt juridiskais pamatojums Eiropas Savienības Padomes pasākumiem šādas diskriminācijas apkarošanai (pēc analoģijas skat. spriedumu Chacón Navas, EU:C:2006:456, 55. punkts).

35

Arī Savienības atvasinātajās tiesībās nav nostiprināts nediskriminācijas aptaukošanās dēļ princips attiecībā uz nodarbinātību un profesiju. Konkrēti Direktīvā 2000/78 aptaukošanās nav minēta kā diskriminācijas iemesls.

36

Tādējādi saskaņā ar Tiesas judikatūru Direktīvas 2000/78 piemērošanas joma nav pēc analoģijas jāpaplašina, to attiecinot uz diskrimināciju tādu iemeslu dēļ, kas nav izsmeļoši uzskaitīti tās 1. pantā (skat. spriedumus Chacón Navas, EU:C:2006:456, 56. punkts, un Coleman, C‑303/06, EU:C:2008:415, 46. punkts).

37

Līdz ar to aptaukošanās pati par sevi nevar tikt uzskatīta par iemeslu, kas pastāv papildus tiem, kuru dēļ diskriminācija ir aizliegta ar Direktīvu 2000/78 (pēc analoģijas skat. spriedumu Chacón Navas, EU:C:2006:456, 57. punkts).

38

Šajā gadījumā Tiesai iesniegtajos lietas materiālos nav norādīts neviens fakts, kas ļautu uzskatīt, ka uz pamatlietā aplūkoto situāciju, ciktāl runa ir par atlaišanu, kuras šķietamais pamats ir konkrēti aptaukošanās, attiecas Savienības tiesību piemērošanas joma.

39

Šajā kontekstā pamatoti nav arī attiecībā uz šādu situāciju piemērot Eiropas Savienības Pamattiesību hartas tiesību normas (šajā ziņā skat. spriedumu Åkerberg Fransson, C‑617/10, EU:C:2013:105, 21. un 22. punkts).

40

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Savienības tiesības ir jāinterpretē tādējādi, ka tajās attiecībā uz nodarbinātību un profesiju nav nostiprināts vispārējs nediskriminācijas princips konkrēti aptaukošanās dēļ.

41

Ņemot vērā uz pirmo jautājumu sniegto atbildi, otrais un trešais jautājums nav jāizskata.

42

Ar savu ceturto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīva 2000/78 ir jāinterpretē tādējādi, ka darba ņēmēja aptaukošanās var būt “invaliditāte” šīs direktīvas izpratnē, un, ja atbilde ir apstiprinoša, kādi kritēriji noteic, ka šāda stāvokļa dēļ uz konkrēto personu ir jāattiecina ar minēto direktīvu piešķirtā aizsardzība pret diskrimināciju invaliditātes dēļ.

43

Dānijas valdība apgalvo, ka ceturtais jautājums ir nepieņemams, jo tam ir hipotētisks raksturs. Proti, no iesniedzējtiesas izklāstītajiem faktiskajiem apstākļiem neizrietot, ka K. Kaltoft laikposmā, kamēr viņu nodarbināja Billund Kommune, nav spējis pildīt savas funkcijas un, vēl jo mazāk, ka viņam ir bijusi “invaliditāte” Direktīvas 2000/78 izpratnē. Līdz ar to atbilde uz šo jautājumu neesot noderīga pamatlietas atrisināšanai.

44

Dānijas valdība turklāt uzsver, ka atbilde uz ceturto jautājumu nerada nekādas saprātīgas šaubas, jo to var skaidri izsecināt no Tiesas judikatūras. Proti, ņemot vērā sprieduma HK Danmark (C‑335/11 un C‑337/11, EU:C:2013:222) 47. punktu, iesniedzējtiesa varot pati pieņemt lēmumu pamatlietā par jēdziena “invaliditāte” definīciju Direktīvas 2000/78 izpratnē.

45

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka LESD 267. pantā noteiktajā procedūrā tikai valsts tiesa, kura izskata strīdu un kurai ir jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, ir tā, kuras ziņā, ņemot vērā lietas īpatnības, ir noteikt, cik lielā mērā prejudiciālais nolēmums ir vajadzīgs, lai šī tiesa varētu pieņemt savu nolēmumu, un cik atbilstoši ir Tiesai uzdotie jautājumi. Līdz ar to gadījumā, ja uzdotie jautājumi ir par Savienības tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir pienākums pieņemt nolēmumu. Pieņēmums, ka valstu tiesu uzdotie prejudiciālie jautājumi ir atbilstoši, var tikt noraidīts tikai izņēmuma gadījumos, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekādas saistības ar pamatlietas faktisko situāciju vai priekšmetu, ja problēma ir hipotētiska vai ja Tiesai nav zināmi faktiskie vai tiesiskie apstākļi, kas ir jāzina, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (skat. it īpaši spriedumus Åkerberg Fransson, EU:C:2013:105, 39. un 40. punkts, kā arī B., C‑394/13, EU:C:2014:2199, 19. punkts).

46

Šajā gadījumā iesniedzējtiesa izsaka šaubas attiecībā uz jēdziena “invaliditāte” Direktīvas 2000/78 izpratnē interpretāciju un ar savu ceturto jautājumu vēlas noskaidrot, vai šāds jēdziens ir piemērojams attiecībā uz darba ņēmēju, kurš ir aptaukojies un ir ticis atlaists.

47

Šādos apstākļos nav skaidri redzams, ka iesniedzējtiesas lūgtā Savienības tiesību interpretācija nebūtu tai vajadzīga, lai izspriestu tās izskatīšanā esošo lietu.

48

Turklāt valsts tiesai nekādi nav aizliegts uzdot Tiesai prejudiciālu jautājumu, atbilde uz kuru nerada nekādas saprātīgas šaubas (skat. spriedumu Painer, C‑145/10, EU:C:2011:798, 64. punkts un tajā minētā judikatūra).

49

Līdz ar to ceturtais jautājums ir jāuzskata par pieņemamu.

50

Vispirms ir jānorāda, ka Direktīvas 2000/78 mērķis, kā izriet no tās 1. panta, ir attiecībā uz nodarbinātību un profesiju noteikt sistēmu, lai novērstu diskrimināciju, kas ir pamatota ar vienu no šajā pantā minētajiem iemesliem, no kuriem viens ir invaliditāte.

51

Atbilstoši minētās direktīvas 2. panta 2. punkta a) apakšpunktam tiek uzskatīts, ka tiešā diskriminācija notiek tad, ja salīdzināmā situācijā pret vienu personu izturas, ir izturējušies vai izturētos sliktāk nekā pret citu personu, tostarp invaliditātes dēļ.

52

Saskaņā ar Direktīvas 2000/78 3. panta 1. punkta c) apakšpunktu, nepārsniedzot Savienības kompetenci, šo direktīvu piemēro visām personām gan valsts, gan privātajā sektorā, tostarp valsts iestādēs, it īpaši arī attiecībā uz atlaišanas nosacījumiem.

53

Ņemot vērā, ka Savienība ir ratificējusi Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām, kura Eiropas Kopienas vārdā tika apstiprināta ar Padomes 2009. gada 26. novembra Lēmumu 2010/48/EK (OV 2010, L 23, 35. lpp.), Tiesa jau ir nospriedusi, ka ir jāuzskata, ka jēdziens “invaliditāte” Direktīvas 2000/78 izpratnē attiecas uz ierobežojumu, kurš it īpaši izriet no ilgstošiem fiziskiem, mentāliem vai psihiskiem traucējumiem, kas mijiedarbībā ar dažādiem šķēršļiem var apgrūtināt attiecīgās personas pilnvērtīgu un efektīvu dalību profesionālajā dzīvē vienlīdzīgi ar citiem darba ņēmējiem (skat. spriedumus HK Danmark, EU:C:2013:222, 37.–39. punkts; Z., C‑363/12, EU:C:2014:159, 76. punkts, un Glatzel, C‑356/12, EU:C:2014:350, 45. punkts).

54

Šis jēdziens “invaliditāte” ir jāizprot tā, ka tas attiecas ne tikai uz neiespējamību veikt profesionālo darbību, bet arī uz šādas darbības veikšanas apgrūtinājumu. Cita interpretācija nebūtu saderīga ar šīs direktīvas mērķi – it īpaši nodrošināt invalīdam iespēju iegūt darbu vai to veikt (skat. spriedumu Z., EU:C:2014:159, 77. punkts un tajā minētā judikatūra).

55

Turklāt atzīt, ka minētā direktīva varētu būt piemērojama atkarībā no tā, kāds ir invaliditātes cēlonis, nozīmētu radīt pretrunu ar pašu tās mērķi – efektīvi nodrošināt vienlīdzīgu attieksmi (skat. spriedumu HK Danmark, EU:C:2013:222, 40. punkts).

56

Faktiski jēdziens “invaliditāte” Direktīvas 2000/78 izpratnē nav atkarīgs no jautājuma, ciktāl persona ir vai nav varējusi ietekmēt savas invaliditātes rašanos.

57

Turklāt jēdziens “invaliditāte” Direktīvas 2000/78 1. panta izpratnē ir jādefinē, pirms tiek noteikti un izvērtēti tās 5. pantā paredzētie atbilstošie darba vietas izveidošanas pasākumi. Faktiski atbilstoši šīs direktīvas preambulas 16. apsvērumam šādu pasākumu mērķis ir ievērot invalīdu vajadzības, tātad tie ir jēdziena “invaliditāte” sekas, nevis to veidojošs elements (šajā ziņā skat. spriedumu HK Danmark, EU:C:2013:222, 45. un 46. punkts). Līdz ar to apstāklis, ka šādi darba vietas izveidošanas pasākumi attiecībā uz K. Kaltoft nebija veikti, vien nav pietiekams, lai uzskatītu, ka viņš nevarētu būt invalīds minētās direktīvas izpratnē.

58

Ir jākonstatē, ka aptaukošanās pati par sevi nav “invaliditāte” Direktīvas 2000/78 izpratnē, jo tā pēc savas būtības obligāti nerada tādu ierobežojumu, kā tas, kas tika minēts šī sprieduma 53. punktā.

59

Turpretim gadījumā, ja konkrētos apstākļos attiecīgā darba ņēmēja aptaukošanās rada ierobežojumu, kas izriet it īpaši no fiziskiem, mentāliem vai psihiskiem traucējumiem, kuri mijiedarbībā ar dažādiem šķēršļiem var apgrūtināt šīs personas pilnvērtīgu un efektīvu dalību profesionālajā dzīvē vienlīdzīgi ar citiem darba ņēmējiem, un ja šis ierobežojums ir ilgstošs, šāds stāvoklis ietilpst jēdzienā “invaliditāte” Direktīvas 2000/78 izpratnē (šajā ziņā skat. spriedumu HK Danmark, EU:C:2013:222, 41. punkts).

60

Šāds gadījums būtu it īpaši tad, ja darba ņēmēja aptaukošanās apgrūtinātu attiecīgās personas pilnvērtīgu un efektīvu dalību profesionālajā dzīvē vienlīdzīgi ar citiem darba ņēmējiem ierobežotu pārvietošanās spēju dēļ, vai tāpēc, ka šai personai piemīt patoloģijas, kas viņai traucē veikt darbu vai kas rada apgrūtinājumu viņas profesionālās darbības veikšanā.

61

Šajā gadījumā, kā ir norādījusi iesniedzējtiesa, nav domstarpību par to, ka visā laikposmā, kurā Billund Kommune nodarbināja K. Kaltoft, tātad ilgstoši, viņš bija aptaukojies.

62

Iesniedzējtiesas ziņā ir pārbaudīt, vai pamatlietā, neņemot vērā to, ka K. Kaltoft, kā tika norādīts šī sprieduma 17. punktā, savu darbu veica aptuveni 15 gadus, viņa aptaukošanās radīja ierobežojumu, kas atbilst šī sprieduma 53. punktā minētajiem nosacījumiem.

63

Gadījumā, ja iesniedzējtiesa izdarītu secinājumu, ka K. Kaltoft aptaukošanās atbilst šī sprieduma 53. punktā minētajiem nosacījumiem, ir jāatgādina, ka, runājot par piemērojamo pierādīšanas pienākumu, atbilstoši Direktīvas 2000/78 10. panta 1. punktam dalībvalstīm ir jāveic pasākumi, kas saskaņā ar attiecīgo valstu tiesvedības sistēmu ir vajadzīgi, lai nodrošinātu to, ka gadījumā, ja personas, kuras uzskata, ka viņas ir saskārušās ar netaisnību, jo pret tām nav piemērots vienlīdzīgas attieksmes princips, tiesā vai kādā citā kompetentā iestādē uzrāda faktus, pēc kuriem var secināt, ka ir bijusi tieša vai netieša diskriminācija, tad atbildētājam jāpierāda, ka nav noticis šī principa pārkāpums. Atbilstoši šī panta 2. punktam tā 1. punkts neliedz dalībvalstīm ieviest tādas pierādīšanas normas, kuras prasītājiem ir vēl labvēlīgākas.

64

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdoto ceturto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīva 2000/78 ir jāinterpretē tādējādi, ka darba ņēmēja aptaukošanās ir “invaliditāte” šīs direktīvas izpratnē, ja šis stāvoklis rada ierobežojumu, kurš it īpaši izriet no ilgstošiem fiziskiem, mentāliem vai psihiskiem traucējumiem, kas mijiedarbībā ar dažādiem šķēršļiem var apgrūtināt attiecīgās personas pilnvērtīgu un efektīvu dalību profesionālajā dzīvē vienlīdzīgi ar citiem darba ņēmējiem. Valsts tiesas ziņā ir izvērtēt, vai pamatlietā šie nosacījumi ir izpildīti.

65

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež: