—

Karen Millen Fashions Ltd vārdā – J. Waters, solicitor,

—

Dunnes Stores un Dunnes Stores (Limerick) Ltd vārdā – G. Byrne, solicitor,

—

Apvienotās Karalistes valdības vārdā – S. Brighouse, pārstāve, kurai palīdz N. Saunders, barrister,

—

Eiropas Komisijas vārdā – F. W. Bulst un J. Samnadda, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes 2001. gada 12. decembra Regulas (EK) Nr. 6/2002 par Kopienas dizainparaugiem (OV 2002, L 3, 1. lpp.) 6. pantu un 85. panta 2. punktu.

2

Šis lūgums ir izteikts tiesvedībā starp Karen Millen Fashions Ltd (turpmāk tekstā – “KMF”), no vienas puses, un Dunnes Stores un Dunnes Stores (Limerick) Ltd (turpmāk tekstā kopā sauktas – “Dunnes”), no otras puses, jautājumā par KMF pieteikumu aizliegt Dunnes izmantot dizainparaugus.

3

Līgums par ar tirdzniecību saistītām intelektuālā īpašuma tiesībām (turpmāk tekstā – “TRIPS līgums”) ir ietverts 1.C pielikumā Līgumam par Pasaules tirdzniecības organizācijas (PTO) izveidošanu, kurš 1994. gada 15. aprīlī parakstīts Marakešā un apstiprināts ar Padomes 1994. gada 22. decembra Lēmumu 94/800/EK par daudzpusējo sarunu Urugvajas kārtā (no 1986. gada līdz 1994. gadam) panākto nolīgumu slēgšanu Eiropas Kopienas vārdā jautājumos, kas ir tās kompetencē (OV L 336, 1. lpp.).

4

Minētā līguma II nodaļas “Intelektuālā īpašuma tiesību pieejamības, darbības sfēru un izmantošanas standarti” 4. sadaļas “Rūpnieciskais dizains” 25. pantā “Aizsardzības prasības” ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis nodrošina aizsardzību patstāvīgi radītiem, jauniem vai oriģināliem rūpnieciskā dizaina paraugiem. Dalībvalstis var noteikt, ka dizaina paraugi nav uzskatāmi par jauniem vai oriģināliem, ja nav konstatējamas ievērojamas atšķirības no zināmiem dizaina paraugiem vai zināmu dizaina iezīmju kombinācijām. Dalībvalstis var noteikt, ka šāda aizsardzība netiek attiecināta uz dizaina paraugiem, kas būtībā ir izveidoti, vadoties no tehniskiem vai funkcionāliem apsvērumiem.

[..]”

5

Regulas Nr. 6/2002 preambulas 9., 14., 16., 17., 19. un 25. apsvērumā ir noteikts:

[..]

[..]

[..]

[..]

6

Saskaņā ar Regulas Nr. 6/2002 1. pantu:

“1.   Dizainparaugu, kas atbilst šajā regulā izstrādātajiem noteikumiem, turpmāk sauc “Kopienas dizainparaugs”.

2.   Dizainparaugu aizsargā:

[..].”

7

Saskaņā ar šīs regulas 4. panta 1. punktu dizainparaugs ir aizsargāts kā Kopienas dizainparaugs tikai tad, ja tas ir jauns un savdabīgs.

8

Minētās regulas 5. pantā ir noteikts:

“1.   Dizainparaugu uzskata par jaunu, ja sabiedrībai nav darīts pieejams identisks dizainparaugs, šādos gadījumos:

2.   Dizainparaugus uzskata par identiskiem, ja to iezīmes atšķiras tikai nebūtiski.”

9

Šīs pašas regulas 6. pantā ir noteikts:

“1.   Uzskata, ka dizainparaugam ir individuāla būtība, ja vispārējais iespaids, ko tas rada informētam lietotājam, atšķiras no vispārējā iespaida, ko šādam lietotājam rada jebkurš dizainparaugs, kas ir darīts pieejams sabiedrībai, šādos gadījumos:

2.   Novērtējot individuālo būtību, ņem vērā dizainparauga autora radošo pieeju, izveidojot dizainparaugu.”

10

Regulas Nr. 6/2002 11. panta redakcija ir šāda:

“1.   Dizainparaugu, kas atbilst 1. iedaļā izstrādātajiem noteikumiem, aizsargā kā nereģistrētu Kopienas dizainparaugu trīs gadus ilgi pēc datuma, kad tas ir pirmo reizi darīts pieejams sabiedrībai Kopienā.

2.   Šā panta 1. punkta nolūkā dizainparaugu uzskata par darītu pieejamu sabiedrībai Kopienā, ja tas ir bijis publicēts, izstādīts, izmantots tirdzniecībā vai citādi atklāts tādā veidā, ka parastā uzņēmējdarbības gaitā par šiem notikumiem ir varējis uzzināt to personu loks, kuras ir specializējušās attiecīgajā nozarē un darbojas Kopienā. Dizainparaugu tomēr neuzskata par darītu pieejamu sabiedrībai tikai tādēļ, ka tas ir atklāts trešajai personai ar tieši vai netieši izteiktu konfidencialitātes nosacījumu.”

11

Šīs regulas 19. pantā ir noteikts:

“1.   Reģistrēts Kopienas dizainparaugs piešķir tā īpašniekam ekskluzīvas tiesības to izmantot un neļaut trešām personām to izmantot bez viņa piekrišanas. Minētā izmantošana attiecas, jo īpaši, uz tāda ražojuma, kurā dizainparaugs ir iekļauts vai kuram tas ir izmantots, izgatavošanu, piedāvāšanu, laišanu tirgū, importu, eksportu vai izmantošanu, vai šāda ražojuma glabāšanu šiem mērķiem.

2.   Tomēr nereģistrēts Kopienas dizainparaugs piešķir tā īpašniekam tiesības novērst 1. punktā minētās darbības tikai tad, ja apstrīdēto izmantošanu rada aizsargātā dizainparauga kopēšana.

Apstrīdēto izmantošanu neuzskata par aizsargātā dizainparauga kopēšanas rezultātu, ja tā rodas tāda modelētāja neatkarīgā radošā darbā, par kuru var uzskatīt, ka tam nav bijis zināms dizainparaugs, ko tā īpašnieks darījis pieejamu sabiedrībai.

[..]”

12

Saskaņā ar minētās regulas 85. panta 2. punktu:

“Tiesvedībā attiecībā uz nereģistrēta Kopienas dizainparauga tiesību pārkāpumu vai pārkāpuma draudiem Kopienas dizainparaugu tiesa uzskata Kopienas dizainparaugu par spēkā esošu, ja tā tiesību īpašnieks pierāda, ka ir izpildīti 11. pantā noteiktie nosacījumi, un norāda, kas veido viņa Kopienas dizainparauga individuālo būtību. Tomēr atbildētājs var apstrīdēt tā spēkā esamību ar iebildumiem vai pretprasību par spēkā neesamības pasludināšanu.”

13

KMF ir atbilstoši Apvienotās Karalistes tiesībām dibināta sabiedrība, kas nodarbojas ar sieviešu apģērbu ražošanu un tirdzniecību.

14

Dunnes ir liels mazumtirdzniecības uzņēmumu koncerns Īrijā, kas nodarbojas ar sieviešu apģērbu tirdzniecību.

15

2005. gadā KMF modelēja un Īrijā tirgoja svītrainas blūzes divos variantos: zilā un pelēkbrūnā krāsā, kā arī izšūtus melnas krāsas topiņus (turpmāk tekstā – “KMF apģērbi”).

16

KMF apģērbu paraugus kādā no šīs sabiedrības Īrijā esošajām tirdzniecības vietām iegādājās Dunnes pārstāvji. Pēc tam Dunnes ārpus Īrijas pasūtīja izgatavot šo apģērbu pakaļdarinājumus un 2006. gada nogalē šos pakaļdarinājumus tirgoja savos Īrijā esošajos veikalos.

17

2007. gada 2. janvārīKMF, apgalvodama, ka tai attiecībā uz šiem apģērbiem pieder nereģistrēti Kopienas dizainparaugi, cēla prasību High Court [Augstajā tiesā], lai tostarp aizliegtu Dunnes izmantot šos dizainparaugus, kā arī saņemtu atlīdzinājumu par kaitējumu.

18

Šo prasību High Court apmierināja.

19

High Court nolēmumu Dunnes apelācijas kārtībā pārsūdzēja Supreme Court [Augstākajā tiesā].

20

Šī tiesa norāda, ka Dunnes gan neapstrīd, ka tā atdarinājusi KMF apģērbus, gan atzīst, ka nereģistrētie Kopienas dizainparaugi, par kuru īpašnieci uzdodas KMF, ir jauni.

21

Tomēr no iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka Dunnes apstrīd, ka KMF piederētu nereģistrēts Kopienas dizainparaugs attiecībā uz katru no KMF apģērbiem, pamatodamās uz to, ka, pirmkārt, tiem nepiemītot savdabīgums Regulas Nr. 6/2002 izpratnē un, otrkārt, šajā regulā KMF patiesībā esot noteikts pienākums pierādīt, ka šiem apģērbiem šāds savdabīgums piemīt.

22

Šādos apstākļos Supreme Court nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

23

Ar pirmo prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Regulas Nr. 6/2002 6. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai kāds dizainparaugs varētu tikt uzskatīts par apveltītu ar savdabīgumu, kopiespaidam, ko šis dizainparaugs rada informētam lietotājam, ir jāatšķiras no kopiespaida, ko šādam lietotājam rada vai nu viens, vai vairāki agrāki dizainparaugi atsevišķi, vai arī vairāku agrāku dizainparaugu atsevišķu iezīmju apvienojums.

24

Šajā ziņā jākonstatē, ka no Regulas Nr. 6/2002 6. panta formulējuma neizriet, ka šajā pantā minētajam kopiespaidam jābūt šāda apvienojuma radītam.

25

Proti, minētajā 6. pantā esošā norāde uz kopiespaidu, ko informētam lietotājam rada “jebkurš dizainparaugs”, kas ir darīts pieejams sabiedrībai, ir jāinterpretē tādējādi, ka dizainparauga savdabīguma novērtējums ir jāveic attiecībā uz vienu vai vairākiem konkrētiem dizainparaugiem, kuri individualizēti, noteikti un identificēti visā dizainparaugu kopumā, kas sabiedrībai agrāk darīts pieejams.

26

Šī interpretācija, kā norāda Apvienotās Karalistes valdība un Eiropas Komisija, ir atbilstīga judikatūrai, kurā noteikts, ka gadījumā, ja tas ir iespējams, informēts lietotājs veiks strīdīgo dizainparaugu tiešu salīdzināšanu (skat. spriedumus PepsiCo/Grupo Promer Mon Graphic, C‑281/10 P, EU:C:2011:679, 55. punkts, kā arī Neuman u.c./José Manuel Baena Grupo, C‑101/11 P un C‑102/11 P, EU:C:2012:641, 54. punkts), jo šāda salīdzināšana patiesībā attiecas uz iespaidu, ko šim lietotājam rada nevis agrāku dizainparaugu specifisko iezīmju vai daļu kopums, bet gan individualizēti un noteikti agrāki dizainparaugi.

27

Tiesa patiešām ir arī nospriedusi, ka nevar izslēgt, ka attiecīgajā jomā tiešs salīdzinājums nav iespējams vai ir neparasts, tostarp īpašu apstākļu dēļ vai priekšmetu, ko pārstāv agrākā preču zīme un apstrīdētais dizainparaugs, īpašību dēļ. Šajā kontekstā tā noteica, ka, tā kā šajā ziņā nav precīzu norāžu Regulā Nr. 6/2002, nevar uzskatīt, ka Savienības likumdevējam būtu bijis nolūks iespējamo dizainparaugu vērtējumu noreducēt līdz tiešai salīdzināšanai (skat. spriedumus PepsiCo/Grupo Promer Mon Graphic, EU:C:2011:679, 55. un 57. punkts, kā arī Neuman u.c./José Manuel Baena Grupo, EU:C:2012:641, 54. un 56. punkts).

28

Tomēr šajā ziņā jānorāda, ka Tiesa, lai arī ir atzinusi iespēju strīdīgos dizainparaugus salīdzināt netieši, pēc tam ir vienīgi nospriedusi, ka Eiropas Savienības Vispārējā tiesa varēja, nepieļaujot kļūdu tiesību piemērošanā, pamatot savu argumentāciju ar nepilnīgajām atmiņām par šo dizainparaugu radīto kopiespaidu (skat. spriedumus PepsiCo/Grupo Promer Mon Graphic, EU:C:2011:679, 58. punkts, kā arī Neuman u.c./José Manuel Baena Grupo, EU:C:2012:641, 57. punkts).

29

Taču, kā savu secinājumu 48.–50. punktā norāda ģenerāladvokāts, šāda netieša salīdzināšana, kuras pamatā ir nepilnīgas atmiņas, attiecas nevis uz vairāku dizainparaugu konkrētu iezīmju, bet gan uz noteiktu dizainparaugu atcerēšanos.

30

Iepriekš izklāstītos apsvērumus Dunnes argumenti neatspēko.

31

Tādējādi, pirmkārt, par argumentiem, kas balstīti uz Regulas Nr. 6/2002 preambulas 14. un 19. apsvērumu, kuros attiecīgi ir izmantots formulējums “jau esoša dizainparauga veidojuma” un “salīdzinājumā ar citiem dizainparaugiem”, jāatgādina, ka tiesību akta preambula nav juridiski saistoša un uz to nevar atsaukties ne tāpēc, lai atkāptos no tiem pašiem attiecīgā akta noteikumiem, ne arī lai interpretētu tā noteikumus tādā veidā, kas acīmredzami būtu pretēji to formulējumam (spriedums Deutsches Milch-Kontor, C‑136/04, EU:C:2005:716, 32. punkts un tajā minētā judikatūra).

32

Katrā ziņā jākonstatē, ka, lai arī Regulas Nr. 6/2002 preambulas 14. apsvērumā ir norādīts uz iespaidu, ko informētam lietotājam rada “jau esoša dizainparauga veidojums”, šāda formulējuma nav nevienā šīs regulas normā.

33

Turklāt ne šā formulējuma, ne Regulas Nr. 6/2002 preambulas 19. apsvērumā rodamā formulējuma “salīdzinājumā ar citiem dizainparaugiem” izmantošana nenozīmē, ka saistībā ar šīs regulas 6. panta piemērošanu attiecīgais iespaids būtu tas, ko rada nevis agrāki individualizēti dizainparaugi, bet gan šādu dizainparaugu atsevišķu iezīmju apvienojums.

34

Otrkārt, par TRIPS līguma 25. panta 1. punkta otrajā teikumā rodamo norādi uz “zināmu dizaina iezīmju kombinācijām” pietiek vien norādīt, ka šī norma ir formulēta fakultatīvi un ka tāpēc šā nolīguma pusēm nav pienākuma paredzēt, ka dizainparauga novitāte vai oriģinalitāte ir jāvērtē salīdzinājumā ar šādiem apvienojumiem.

35

Šajos apstākļos uz pirmo jautājumu jāatbild, ka Regulas Nr. 6/2002 6. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai kāds dizainparaugs varētu tikt uzskatīts par apveltītu ar savdabīgumu, kopiespaidam, ko šis dizainparaugs rada informētam lietotājam, ir jāatšķiras no kopiespaida, ko šādam lietotājam rada nevis vairāku agrāku dizainparaugu atsevišķu iezīmju apvienojums, bet gan viens vai vairāki agrāki dizainparaugi atsevišķi.

36

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Regulas Nr. 6/2002 85. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai Kopienas dizainparaugu tiesa uzskatītu nereģistrētu Kopienas dizainparaugu par spēkā esošu, šā dizainparauga īpašniekam ir pienākums pierādīt, ka šim dizainparaugam piemīt savdabīgums šīs regulas 6. panta izpratnē, vai tikai jānorāda, kā minētā dizainparauga savdabīgums izpaužas.

37

No paša Regulas Nr. 6/2002 85. panta 2. punkta formulējuma izriet, ka, lai Kopienas dizainparaugu uzskatītu par spēkā esošu, tā tiesību īpašniekam jāpierāda, pirmkārt, ka ir izpildīti šīs regulas 11. pantā noteiktie nosacījumi, un, otrkārt, jānorāda, kā izpaužas šā dizainparauga savdabīgums.

38

Atbilstoši Regulas Nr. 6/2002 11. panta 1. punktam dizainparaugu, kas atbilst šīs regulas 1. iedaļā izstrādātajiem noteikumiem, aizsargā kā nereģistrētu Kopienas dizainparaugu trīs gadus ilgi pēc datuma, kad šis dizainparaugs ir pirmo reizi darīts pieejams sabiedrībai Eiropas Savienībā.

39

Kā liecina jau pats Regulas Nr. 6/2002 85. panta nosaukums, šā panta 1. punktā ir noteikta reģistrētu Kopienas dizainparaugu spēkā esamības prezumpcija un 2. punktā – nereģistrētu Kopienas dizainparaugu spēkā esamības prezumpcija.

40

Taču ar šīs spēkā esamības prezumpcijas īstenošanu jau pašā tās būtībā ir nesavienojama Dunnes piedāvātā Regulas Nr. 6/2002 85. panta 2. punkta interpretācija, ka pierādījums, kas dizainparauga īpašniekam jāsniedz saskaņā ar šo normu, proti, ka ir izpildīti šīs regulas 11. pantā noteiktie nosacījumi, ietver pierādījumu, ka attiecīgais dizainparaugs atbilst arī visiem minētās regulas II nodaļas 1. sadaļā, proti, šīs pašas regulas 3.–9. pantā, minētajiem nosacījumiem.

41

Arīdzan, ja Regulas Nr. 6/2002 85. panta 2. punktu interpretētu, kā to piedāvā Dunnes, kopsakarā ar šīs regulas 11. pantu, otrajam no minētajā 85. panta 2. punktā paredzētajiem nosacījumiem, proti, ka dizainparauga īpašniekam jānorāda, kādā ziņā šis dizainparaugs ir savdabīgs, tiktu atņemta jēga un būtība.

42

Turklāt šī interpretācija nebūtu atbilstīga mērķim nodrošināt vienkāršību un ātrumu, ar kuru, kā izriet no Regulas Nr. 6/2002 preambulas 16. un 17. apsvēruma, ir pamatota nereģistrēta Kopienas dizainparauga aizsardzība.

43

Šajā kontekstā jānorāda, ka Regulas Nr. 6/2002 85. pantā noteiktā atšķirība procedūrās attiecībā uz reģistrētu Kopienas dizainparaugu un nereģistrētu Kopienas dizainparaugu izriet no vajadzības šo otro gadījumā noteikt datumu, kopš kura attiecīgais dizainparaugs bauda šajā regulā paredzēto aizsardzību, kā arī šīs aizsardzības konkrēto priekšmetu. Proti, tā kā nav reģistrācijas formalitāšu, šie aspekti ir grūtāk identificējami nereģistrēta dizainparauga gadījumā nekā reģistrēta dizainparauga gadījumā.

44

Turklāt, ja Regulas Nr. 6/2002 85. panta 2. punkts būtu jāinterpretē tādējādi, ka nereģistrēts Kopienas dizainparaugs par spēkā esošu ir uzskatāms tikai tad, ja tā īpašnieks pierāda, ka šis dizainparaugs atbilst arī visiem minētās regulas II nodaļas 1. sadaļā minētajiem nosacījumiem, minētā 85. panta 2. punkta otrajā teikumā paredzētajai iespējai atbildētājam apstrīdēt minētā dizainparauga spēkā esamību ar iebildumiem vai pretprasību par spēkā neesamības pasludināšanu lielā mērā tiktu atņemta jēga un būtība.

45

Savukārt par otro Regulas Nr. 6/2002 85. panta 2. punktā paredzēto nosacījumu pietiek vien norādīt, ka šīs normas formulējums, kurā nereģistrēta Kopienas dizainparauga īpašniekam ir vienīgi prasīts norādīt, kā izpaužas šā dizainparauga savdabīgums, ir gluži nepārprotams un nav interpretējams tādējādi, ka tajā būtu paredzēts pienākums pierādīt, ka attiecīgais dizainparaugs ir savdabīgs.

46

Proti, lai arī tāpēc, ka šīs kategorijas dizainparaugiem nav reģistrācijas formalitāšu, ir vajadzīgs, lai attiecīgā dizainparauga īpašnieks norādītu, kam konkrēti tas vēlas aizsardzību saskaņā ar minēto regulu, ir pietiekami, ja tas identificē sava dizainparauga iezīmi vai iezīmes, kas to apvelta ar savdabīgumu.

47

Šajos apstākļos uz otro jautājumu jāatbild, ka Regulas Nr. 6/2002 85. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai Kopienas dizainparaugu tiesa nereģistrētu Kopienas dizainparaugu uzskatītu par spēkā esošu, tā īpašniekam nav jāpierāda, ka šim dizainparaugam piemīt savdabīgums šīs regulas 6. panta izpratnē, bet tikai jānorāda, kā minētā dizainparauga savdabīgums izpaužas, proti, jāidentificē attiecīgā dizainparauga iezīme vai iezīmes, kas, pēc šā īpašnieka domām, to apvelta ar savdabīgumu.

48

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež: