1

Ar apelācijas sūdzību Eiropas Komisija prasa atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas spriedumu IPK International/Komisija (T‑671/11, EU:T:2013:163, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”), ar kuru tā atcēla Komisijas 2011. gada 14. oktobra Lēmumu (ENTR/R1/HHO/lsa – entre.r.l(2011)1183091) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), ciktāl tajā IPK International – World Tourism Marketing Consultants GmbH (turpmāk tekstā – “IPK”) maksājamo procentu summa ir ierobežota ar EUR 158 618,27.

2

Šī strīds ietilpst vairāku to lietu sērijā starp lietas dalībniecēm, kas ir iesniegtas Vispārējā tiesā un Tiesā kopš 1994. gada. Šo lietu pamatā ir Komisijas 1992. gada 4. augusta lēmums piešķirt finanšu atbalstu IPK. Gandrīz trīspadsmit gadus pēc šī lēmuma pieņemšanas Komisija, pamatojoties uz procedūras pārkāpumiem, ar 2005. gada 13. maija lēmumu atcēla finanšu atbalsta piešķiršanu. Pēc tam 2006. gada 4. decembrī šī iestāde izdeva iekasēšanas rīkojumu, kuru izpildot IPK2007. gada 15. maijā atmaksāja summu EUR 318 000 apmērā, pieskaitot nokavējuma procentus.

3

Ar spriedumu IPK International/Komisija (T‑297/05, EU:T:2011:185) Vispārējā tiesa atcēla šo Komisijas 2005. gada 13. maija lēmumu. Tā uzskatīja, ka Komisija tik tiešām ir pamatoti konstatējusi procedūrā pieļautus pārkāpumus, kuru dēļ principā ir attaisnojama minētās finanšu palīdzības atcelšana. Tomēr minētais lēmums bija jāatceļ noilguma termiņa neievērošanas dēļ.

4

Tādēļ ar 2011. gada 27. jūlija vēstuli IPK prasīja Komisijai atmaksāt pārskaitīto summu. Attiecīgo summu veidoja trīs daļas, proti, pirmā daļa EUR 212 000 apmērā, kas netika izmaksāta IPK, t.i., 40 % no 1992. gadā IPK piešķirtā finanšu atbalsta, otrā daļa EUR 318 000 apmērā, kuru IPK pa to laiku bija atmaksājusi, t.i., 60 % no finanšu atbalsta, kā arī trešā daļa EUR 31 961,63 apmērā, kura atbilda nokavējuma procentiem, kurus IPK bija samaksājusi Komisijai kopā ar otrās daļas atmaksu. IPK turklāt lūdza samaksāt nokavējuma procentus, sākot no 1994. gada 1. janvāra attiecībā uz pirmo daļu un sākot no 2007. gada 18. maija, kas ir nākamā diena, pēc tam, kad IPK bija veikusi jau izmaksāto summu atmaksu, tām pieskaitot nokavējuma procentus, attiecībā uz otro daļu.

5

Komisija 2011. gada 14. oktobrī pieņēma un paziņoja IPK apstrīdēto lēmumu, kurā tā minēja IPK izmaksājamo kopējo summu, ieskaitot procentus, kuri tika kvalificēti kā “kompensācijas” procenti. Šie procenti par summu EUR 158 168,27 apmērā ir aprēķināti saskaņā ar Eiropas Centrālās bankas un ECB priekšteča Eiropas Monetārā institūta (EMI) galvenajām refinansēšanas operācijām noteikto procentu likmi. Komisija turklāt norādīja, ka tā ir aprēķinājusi procentus summām EUR 318 000 un EUR 31 961,63 apmērā, sākot no 2007. gada 18. maija, kā arī summai EUR 212 000 apmērā, sākot no 1994. gada 1. janvāra līdz 2011. gada 31. oktobrim.

6

Ar 2011. gada 17. oktobra vēstuli IPK apstrīdēja šī lēmuma likumību, un pieprasīja, lai tai tostarp tiktu paziņots šī lēmuma juridiskais pamats, kā arī pamatojums, kādēļ attiecīgie procenti ir kvalificēti kā “kompensācijas”, nevis “nokavējuma” procenti.

7

Ar 2011. gada 25. oktobra vēstuli Komisija precizēja, ka apstrīdētais lēmums ir pamatots ar LESD 266. pantu. Turklāt tā apgalvoja, ka tai nav pienākuma maksāt nokavējuma procentus, bet tā ir izsecinājusi no judikatūras tai izrietošu pienākumu izmaksāt kompensācijas procentus saskaņā ar spriedumu, ar kuru tiek atcelts tiesību akts.

8

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā reģistrēts 2011. gada 22. decembrī, IPK cēla prasību atcelt apstrīdēto lēmumu, ciktāl tai piešķirto procentu apmērs ir tikai EUR 158 618,27. Tā izvirzīja vienu pamatu par LESD 266. panta pārkāpumu, lai apstrīdētu Komisijas veikto procentu aprēķinu.

9

Ar pārsūdzēto spriedumu Vispārējā tiesa apmierināja IPK prasību.

10

No minētā sprieduma 27. punkta izriet, ka IPK apgalvo, ka ar apstrīdēto lēmumu Komisija ir atzinusi savu pienākumu izmaksāt šai sabiedrībai procentus, sākot no 1994. gada 1. janvāra, attiecībā uz maksājuma pirmo daļu un, sākot no 2007. gada 18. maija, attiecībā uz pārējām abām daļām. IPK tādējādi precizēja, ka Komisijas pienākums maksāt nebija attiecīgā strīda priekšmets, tādēļ šajā ziņā apstrīdētais lēmums bija kļuvis galīgs. Minētā sprieduma 33. punktā Vispārējā tiesa konstatēja, ka tiesas sēdē Komisija ir atzinusi pienākumu izmaksāt IPK kompensācijas procentus EUR 158 618,27 apmērā.

11

Pārsūdzētā sprieduma 34. punktā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka ar Komisijas argumentiem, atbilstoši kuriem, pirmkārt, IPK neesot labticīga kreditore un, otrkārt, ka Vispārējā tiesa spriedumā IPK International/Komisija (EU:T:2011:185) esot konstatējusi šīs sabiedrības pārkāpjošo rīcību, nevar atspēkot pamatparāda pastāvēšanu, ne arī faktu, ka Komisijai ir jāmaksā procenti.

12

Pārsūdzētā sprieduma 36. punktā Vispārējā tiesa atgādināja, ka procenti šajā lietā neatkarīgi no tā, kā tos apzīmē, bija jāaprēķina, pamatojoties uz ECB galvenajām refinansēšanas operācijām noteikto procentu likmi, tai pieskaitot divus procentu punktus. Vispārējā tiesa precizēja, ka šāda noteiktas procentu likmes pieskaitīšana ir domāta, lai novērstu nepamatotu iedzīvošanos, pēc tam minētā sprieduma 39. punktā secinot, ka Komisija nav nepamatoti palielinājusi kompensācijas procentu likmi.

13

Attiecībā uz nokavējuma procentiem Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 41. punktā atgādināja, ka “pastāvīgajā judikatūrā [ir] atzīts Komisijas beznosacījumu pienākums maksāt nokavējuma procentus tostarp gadījumā, ja tai ir jāuzņemas Savienības ārpuslīgumiskā atbildība, par laikposmu, kas seko pēc atbildību konstatējošā sprieduma pasludināšanas [..], kā arī nepamatotu maksājumu atgūšanas gadījumā pēc sprieduma, ar kuru tiek atcelts tiesību akts”. Turpinājumā Vispārējā tiesa konstatēja, ka Komisija tiesvedības mutvārdu daļas laikā ir atzinusi, ka tai ir nokavējuma procentu parāds, kuru ir jāsāk skaitīt no sprieduma IPK International/Komisija (EU:T:2011:185) pasludināšanas brīža, un pēc tam Vispārējā tiesa secināja, ka Komisijai bija pienākums papildus maksājamajai pamatsummai pieskaitīt nokavējuma procentus, kurus šajā lietā – jo par šo apstākli abas puses ir vienisprātis – bija jāsāk skaitīt no 2011. gada 15. aprīļa un neatkarīgi no fakta, ka apstrīdētais lēmums bija vienīgais attiecīgā pamatparāda juridiskais pamats.

14

Pārsūdzētā sprieduma 42. punktā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka “Komisijai bija arī pienākums aprēķināt šos nokavējuma procentus, balstoties uz maksājamo pamatsummu, kurai tiek pieskaitīti iepriekš uzkrātie kompensācijas procenti”.

15

Komisija lūdz Tiesu:

16

IPK lūdz noraidīt Komisijas celto apelācijas sūdzību un tai piespriest atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

17

Apelācijas sūdzības atbalstam Komisija izvirza sešus pamatus par to, ka, pirmkārt, pārsūdzētajā spriedumā ir pieļauta kļūda tiesību piemērošanā, kura izriet no Tiesas judikatūras neievērošanas kompensācijas procentu jomā, otrkārt, par judikatūras neievērošanu attiecībā uz kompensācijas procentu un nokavējuma procentu nošķiršanu, treškārt, par kļūdu tiesību piemērošanā, kapitalizējot kompensācijas procentus un nokavējuma procentus, sākot no 2011. gada 15. aprīļa, ceturtkārt, par kļūdainu apstrīdētā lēmuma un iepriekšēja Vispārējās tiesas sprieduma interpretāciju, kā arī faktu sagrozīšanu, piektkārt, par nepietiekamu pamatojumu un pretrunām motīvu daļā un visbeidzot, sestkārt, par kļūdu tiesību piemērošanā, piemērojot Savienības tiesību principus par nepamatotu iedzīvošanos.

18

Pirmais, otrais un ceturtais pamats attiecas uz attiecīgā prasījuma juridisko pamatu un judikatūras piemērošanu saistībā ar kompensācijas procentiem. Tā kā jautājums par maksājamajiem procentiem ir cieši saistīts ar jautājumu par Komisijai noteiktā maksāšanas pienākuma juridisko pamatu, šie pamati ir jāapskata kopā.

19

Komisija atsaucas uz kļūdu tiesību piemērošanā, kura radusies, Vispārējai tiesai neievērojot judikatūru kompensācijas procentu jomā. Tādējādi Vispārējā tiesa neesot ievērojusi Tiesas judikatūru, kura it īpaši izriet no sprieduma Mulder u.c./Padome un Komisija (C‑104/89 un C‑37/90, EU:C:2000:38, 214. punkts), un Vispārējās tiesas judikatūru, kura tostarp izriet no sprieduma Agraz u.c./Komisija (T‑285/03, EU:T:2008:526, 50. punkts), saskaņā ar kuru kompensācijas procenti ir paredzēti, lai kompensētu dalībvalstī, kurā ir reģistrēts prasītājs, konstatēto inflāciju, tādējādi atlīdzinot zaudējumus naudas vērtības samazināšanās dēļ.

20

Komisija turklāt apgalvo, ka Vispārējā tiesa nav ievērojusi judikatūru par to, kā jānošķir kompensācijas procenti un nokavējuma procenti. Vispārējai tiesai esot bijis jāņem vērā funkcijas, kādas piemīt šiem abiem procentu veidiem, paredzot augstāku likmi nokavējuma procentiem. Šī pēdējā veida procenti esot domāti, lai stimulētu debitoru pēc iespējas drīzāk atmaksāt parādu, turpretī kompensācijas procentu mērķis esot atlīdzināt kapitāla vērtības zudumu.

21

Visbeidzot Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pamatojusies uz kļūdainu apstrīdētā lēmuma un agrāka sprieduma interpretāciju, kā arī to, ka tā ir sagrozījusi faktus.

22

Komisija piekrīt, ka tā apstrīdētajā lēmumā un tiesas sēdē ir atzinusi pienākumu nomaksāt parādu, kāds izriet no sākotnējā lēmuma par atbalsta piešķiršanu, kas tika “atjaunots” ar 2011. gada 15. aprīļa spriedumu IPK International/Komisija (EU:T:2011:185). Tā tomēr uzskata, ka tās pienākums maksāt izriet tieši no pienākuma izpildīt minēto spriedumu un līdz ar to Vispārējā tiesa ir kļūdaini uzskatījusi, ka apstrīdētais lēmums, ciktāl tas ir uzskatāms par “parāda atzīšanu”, ir vienīgais pienākuma izmaksāt pamatsummu un procentus juridiskais pamats. Vispārējai tiesai esot vajadzējis uzskatīt, ka šis pienākums maksāt bija pamatots ar LESD 266. pantu.

23

IPK uzskata, ka Komisija kļūdaini interpretē pārsūdzēto spriedumu, jo Vispārējā tiesa nav apšaubījusi faktu, ka kompensācijas procentu mērķis ir kompensēt naudas vērtības samazināšanos. Turklāt IPK apgalvo, ka tā nav vienīgais parametrs kompensācijas procentu aprēķināšanai. To funkcija esot arī atlīdzināt negūto peļņu vai arī novērst nepamatotu iedzīvošanos.

24

IPK turklāt uzskata, ka fakts, ka formāli šos abus procentu veidus aprēķina vienādi, neliedz atzīt, ka katram no šiem veidiem ir sava funkcija. Turklāt šo abu procentu veidu aprēķināšanai esot materiāltiesiska atšķirība, jo kompensācijas procenti tiekot aprēķināti, pamatojoties uz pamatparāda summu, turpretī nokavējuma procenti tiekot aprēķināti, pamatojoties uz minēto pamatparādu, tam pieskaitot līdz sprieduma pasludināšanas dienai uzkrātos kompensācijas procentus.

25

Visbeidzot IPK atzīst, ka Vispārējai tiesai būtu vajadzējis pamatoties uz LESD 266. pantu. Tā tomēr uzskata, ka šī kļūda tiesību piemērošanā nerada sekas attiecībā uz attiecīgo procentu aprēķinu.

26

Pārsūdzētā sprieduma 34. un 41. punktā Vispārējā tiesa ir uzskatījusi, ka apstrīdētais lēmums ir vienīgais attiecīgā pamatparāda juridiskais pamats.

27

Tomēr ir jāatgādina, ka LESD 264. panta pirmajā daļā ir paredzēts, ka, ja prasība ir pamatota, apstrīdēto tiesību aktu pasludina par spēkā neesošu.

28

Šajā lietā šī sprieduma 2. punktā minētā 2011. gada 15. aprīļa sprieduma IPK International/Komisija (EU:T:2011:185), ar kuru Vispārējā tiesa atcēla Komisijas 2005. gada 13. maija lēmumu, sekas bija tādas, ka tika atjaunots spēkā apstrīdētais 1992. gada 4. augusta lēmums par finanšu atbalsta piešķiršanu.

29

Turklāt no LESD 266. panta pirmās daļas izriet, ka iestādei, kura ir pieņēmusi atcelto aktu, ir jāveic vajadzīgie pasākumi, lai pildītu spriedumu, ar kuru aktu pasludina par spēkā neesošu. Tas tostarp nozīmē maksājamo summu izmaksu, nepamatotu maksājumu atgūšanu, kā arī nokavējuma procentu samaksu.

30

Šajā ziņā ir jāuzsver, ka nokavējuma procentu samaksa ir sprieduma, ar kuru atceļ tiesību aktu, izpildes pasākums LESD 266. panta pirmās daļas izpratnē, ciktāl ar to ir paredzēts ar vienotas likmes maksājumu atlīdzināt liegumu izmantot attiecīgos līdzekļus un stimulēt parādnieku pēc iespējas drīzāk izpildīt spriedumu, ar ko atceļ tiesību aktu.

31

No iepriekš minētā izriet, ka Komisijai noteiktā pienākuma maksāt pamatparādu, kam pieskaita procentus, pamats ir rodams nevis apstrīdētā lēmuma izpildē, bet gan 2011. gada 15. aprīļa sprieduma IPK International/Komisija (EU:T:2011:185) izpildē, piemērojot LESD 266. pantu.

32

Tātad ir jākonstatē, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pārsūdzētā sprieduma 34. un 41. punktā uzskatot, ka apstrīdētais lēmums ir vienīgais attiecīgā pamatparāda juridiskais pamats.

33

Tomēr iebildumi par Vispārējās tiesas nolēmumā ietverto papildu pamatojumu nevar būt par iemeslu šī nolēmuma atcelšanai un tādēļ ir nepamatoti (šajā ziņā skat. spriedumus Francija/People’s Mojahedin Organization of Iran, C‑27/09 P, EU:C:2011:853, 79. punkts, un Ungārija/Komisija, C‑31/13 P, EU:C:2014:70, 82. punkts).

34

Šajā lietā pārsūdzētā sprieduma 34. punktā ietvertais pamatojums ir atbilde Komisijas pamatam par to, ka kreditors neesot labticīgs. Konkrēti, šī punkta pēdējā teikuma, kurā Vispārējā tiesa norāda, ka apstrīdētais lēmums ir vienīgais pamatparāda juridiskais pamats, sākumā ir vārds “turklāt” un tajā tiek noslēgta īsa 2011. gada 15. aprīļa sprieduma IPK International/Komisija (EU:T:2011:185) analīze ar nolūku pierādīt, ka Komisija ir veikusi kļūdainu šī sprieduma analīzi. Šim pēdējam teikumam tātad ir papildu raksturs.

35

Tāpat pārsūdzētā sprieduma 41. punktā Vispārējā tiesa noslēdz savu argumentāciju par Komisijai uzlikto pienākumu maksāt nokavējuma procentus, sākot no 2011. gada 15. aprīļa sprieduma IPK International/Komisija (EU:T:2011:185) pasludināšanas dienas, precizējot, kā minēts arī pārsūdzētā sprieduma 34. punktā, ka šis konstatējums ir piemērojams neatkarīgi no tā, vai apstrīdētais lēmums ir vienīgais attiecīgā pamatparāda juridiskais pamats.

36

Tā kā būtībā pamats par attiecīgā parāda juridisko pamatu ir vērsts pret papildu pamatojumu, tad tas ir jānoraida kā neefektīvs.

37

Turklāt, kā to ir norādījis ģenerāladvokāts savu secinājumu 93. punktā, piespriest maksāt nokavējuma procentus ir nevis sprieduma, ar kuru atceļ tiesību aktu, izpildes pasākums LESD 266. panta pirmās daļas izpratnē, bet gan šī 266. panta otrās daļas piemērošana, kurā ir ietverta atsauce uz LESD 340. pantu, proti, uz tiesvedību saistībā ar Savienības ārpuslīgumisko atbildību (šajā ziņā skat. spriedumu Komisija/Brazzelli Lualdi u.c., C‑136/92 P, EU:C:1994:211, 42. punkts). Šī procentu veida mērķis ir kompensēt laiku, kas pagājis līdz zaudējumu apmēra novērtējumam tiesā, neatkarīgi no jebkāda kavējuma, kurā ir vainojams parādnieks.

38

No tā izriet, ka Vispārējā tiesa ir kļūdaini uzskatījusi, ka Komisijai bija jāmaksā procenti, kurus kvalificē kā “kompensējošus”, kaut gan saistībā ar 2011. gada 15. aprīļa sprieduma IPK International/Komisija (EU:T:2011:185) izpildi, piemērojot LESD 266. pantu, varēja piespriest tikai nokavējuma procentus.

39

Tātad apelācijas pamati, kuri būtībā attiecas uz judikatūras par kompensācijas procentiem piemērošanu, ir jānoraida kā neefektīvi.

40

Šo trešo pamatu var sadalīt divās daļās. Tādējādi ar vienu no šī pamata daļām Komisija apstrīd tai uzlikto pienākumu izmaksāt nokavējuma procentus, sākot no 2011. gada 15. aprīļa.

41

Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzsver, ka principā nokavējuma procentus var prasīt pēc brīdinājuma, kuru nelabvēlīga sprieduma gadījumā aizstāj Vispārējās tiesas sprieduma rezolutīvā daļa. Ja spriedums nebūtu nelabvēlīgs, Vispārējā tiesa nevarētu ar atpakaļejošu spēku noteikt pienākumu maksāt šādus procentus. Komisija tādējādi apstrīd faktu, ka 2011. gada 15. aprīlis ir ticis izvēlēts par pienākuma maksāt nokavējuma procentus rašanās brīdi, ciktāl šādam pasākumam vai šādam pienākumam bija jāizriet nevis no 2011. gada 15. aprīļa sprieduma IPK International/Komisija (EU:T:2011:185), bet gan vienīgi no apstrīdētā lēmuma.

42

Visbeidzot šī datuma izvēle esot pretrunā Vispārējās tiesas ieņemtajai nostājai, jo tā ir lēmusi, ka samaksas pienākums izrietēja vienīgi no 2011. gada 14. oktobrī pieņemtā apstrīdētā lēmuma.

43

Ar otru šī trešā apelācijas pamata daļu Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa nevarēja noteikt nokavējuma procentu kapitalizāciju, jo 2011. gada 15. aprīļa spriedumā IPK International/Komisija (EU:T:2011:185) tiešā veidā nav noteikts, ka ar to ir piespriesta šo procentu kapitalizācija.

44

IPK uzskata, ka pēdējā minētā sprieduma mērķis bija vienīgi pārbaudīt apstrīdētā lēmuma tiesiskumu. Fakts, ka Vispārējā tiesa nav izskatījusi no šī sprieduma izrietošās juridiskās sekas, neatbrīvo Komisiju no tās pienākuma maksāt kā nokavējuma, tā kompensācijas procentus. Turklāt šī sabiedrība atgādina, ka Komisija tiesvedības Vispārējā tiesā mutvārdu daļas laikā atzina, ka tā ir parādā nokavējuma procentus, kuri ir jāsāk skaitīt, sākot no 2011. gada 15. aprīļa.

45

IPK piebilst, ka nokavējuma procenti esot jāaprēķina, ņemot par pamatu pamatparādu, kam pieskaitīti līdz minētā sprieduma pasludināšanai uzkrātie kompensācijas procenti.

46

Attiecībā uz norādīto kļūdu tiesību piemērošanā saistībā ar pienākumu maksāt nokavējuma procentus, sākot no 2011. gada 15. aprīļa, ir jāuzsver, ka tiesvedības Vispārējā tiesā mutvārdu daļas laikā Komisija ir atzinusi, ka tā ir parādā nokavējuma procentus, kuri ir jāsāk skaitīt, sākot no minētā datuma.

47

Tiesas kompetence apelācijas tiesvedībā ir ierobežota ar novērtējumu par tiesisko risinājumu, kas sniegts atbilstoši pamatiem, par kuriem ir notikušas tiesu debates pirmajā instancē. Lietas dalībniece tātad principā nevar pirmo reizi Tiesā izvirzīt pamatu, kuru tā nav izvirzījusi Vispārējā tiesā, jo tas ļautu Tiesai pārbaudīt Vispārējās tiesas izvēlētā risinājuma tiesiskumu, ņemot vērā pamatus, kuri pēdējai minētajai nebija darīti zināmi (šajā ziņā skat. spriedumu Vācija/Komisija, C‑544/09 P, EU:C:2011:584, 63. punkts). No tā izriet, ka pamata daļa, kura pirmoreiz ir izvirzīta apelācijas tiesvedībā, ir jāuzskata par nepieņemamu (šajā ziņā skat. spriedumu FENIN/Komisija, C‑205/03 P, EU:C:2006:453, 22. punkts).

48

Tā kā trešā apelācijas pamata daļa par kļūdu tiesību piemērošanā attiecībā uz pienākumu piespriest maksāt nokavējuma procentus, sākot no 2011. gada 15. aprīļa, ir jauna, tā ir jānoraida kā nepieņemama.

49

Attiecībā uz kļūdu tiesību piemērošanā par procentu kapitalizāciju no šī sprieduma 37. un 38. punkta izriet, ka procenti, kuri šajā lietā ir jāmaksā Komisijai, nevar tikt kvalificēti par kompensācijas procentiem.

50

Kā to ir norādījis ģenerāladvokāts savu secinājumu 117. punktā, šie procenti nav papildu zaudējumi, kas papildina pamatparādu un kas paši rada procentus.

51

Līdz ar to procentu kapitalizācija, kā to ir nospriedusi Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 42. punktā, tajā ziņā, ka tā tiek pamatota ar agrāk uzkrāto procentu kompensējošo raksturu, izriet no kļūdas tiesību piemērošanā.

52

Tātad Komisijas pamats ir jāapmierina, ciktāl tas attiecas uz procentu kapitalizāciju.

53

Lai gan, ja Vispārējās tiesas sprieduma pamatojumā atklājas Savienības tiesību pārkāpums, bet rezolutīvā daļa izrādās pamatota citu juridisku apsvērumu dēļ, šāds pārkāpums nevar izraisīt minētā sprieduma atcelšanu un pamatojums ir jāaizstāj (šajā ziņā skat. spriedumu Comitato“Venezia vuole vivere” u.c./Komisija, C‑71/09 P, C‑73/09 P un C‑76/09 P, EU:C:2011:368, 118. punkts un tajā minētā judikatūra).

54

Tomēr, kā to ir norādījis ģenerāladvokāts savu secinājumu 120. punktā, neviens no šīs lietas īpašajiem apstākļiem nav tāds, kas pamato IPK maksājamo procentu kapitalizāciju.

55

Šādos apstākļos trešais pamats ir jāatzīst par pamatotu tā daļā par kļūdu tiesību piemērošanā saistībā ar procentu kapitalizāciju, pārējā daļā šis pamats ir nepieņemams.

56

Ar savu piekto pamatu Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa nav atbildējusi uz tās argumentiem par procentu apmēru, šajā ziņā tā esot vienīgi izdarījusi atsauces uz judikatūru. Turklāt Vispārējā tiesa esot nonākusi pretrunā pati sev, uzskatot, pirmkārt, ka kompensācijas procenti ir domāti, lai atlīdzinātu naudas vērtības zudumu inflācijas dēļ, un, otrkārt, nosakot piešķirtajiem kompensācijas procentiem vienotu likmi.

57

Attiecībā uz nokavējuma procentiem Komisija arī iebilst, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi pretrunas sprieduma pamatojumā, par šo procentu maksāšanas sākuma datumu nosakot 2011. gada 15. aprīli, vienlaikus uzskatot, ka apstrīdētais lēmums bija vienīgais Komisijai uzliktā maksāšanas pienākuma juridiskais pamats.

58

IPK neuzskata, ka pārsūdzētā sprieduma pamatojumā ir pieļautas pretrunas vai ka tas ir nepietiekams.

59

Pirmkārt, attiecībā uz pārsūdzētā sprieduma pamatojumu attiecībā uz kompensācijas procentiem ir jānorāda tāpat, kā to ir izdarījis ģenerāladvokāts savu secinājumu 98. un 99. punktā, ka Vispārējā tiesa punkts punktā ir atbildējusi uz Komisijas izvirzītajiem argumentiem tajā.

60

Tādējādi arguments par pamatojuma nepietiekamību attiecībā uz kompensācijas procentu aprēķinu ir jānoraida kā nepamatots.

61

Turklāt no šī sprieduma 37. un 38. punkta izriet, ka attiecīgie procenti šajā lietā nav kvalificējami par kompensācijas procentiem.

62

Līdz ar to arguments par to, ka pārsūdzētajā spriedumā attiecībā uz kompensācijas procentu aprēķinu būtu pieļauta pretruna tā pamatojumā, ir jānoraida kā neefektīvs.

63

Otrkārt, attiecībā uz pretrunu, kas esot pieļauta šī sprieduma pamatojumā attiecībā uz nokavējuma procentiem, no šī sprieduma 31. un 32. punkta izriet, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, uzskatot, ka apstrīdētais lēmums bija vienīgais attiecīgā pamatparāda juridiskais pamats.

64

Tomēr Vispārējās tiesas pieļautās kļūdas tiesību piemērošanā saistībā ar pienākumu norādīt pamatojumu nav tādas, kuras būtu pamats pārsūdzētā sprieduma atcelšanai, ja tā rezolutīvā daļa izrādās esam pamatota citu juridisku apsvērumu dēļ (šajā ziņā skat. spriedumus Komisija/Sytraval un Brink’s France, C‑367/95 P, EU:C:1998:154, 47. punkts, kā arī Biret un Cie/Padome, C‑94/02 P, EU:C:2003:518, 63. punkts).

65

No pārsūdzētā sprieduma 41. punkta izriet, ka Komisija pati tiesvedības mutvārdu daļas laikā Vispārējā tiesā ir atzinusi, ka tā ir parādā nokavējuma procentus, skaitot no 2011. gada 15. aprīļa sprieduma IPK International/Komisija (EU:T:2011:185) pasludināšanas brīža, tādējādi Vispārējā tiesa ir pamatojusies uz vienošanos starp lietas dalībniekiem, lai nolemtu, ka attiecīgie procenti ir maksājamai no sprieduma pasludināšanas datuma.

66

Līdz ar to arguments par pretrunu pārsūdzētā sprieduma pamatojumā ir jānoraida kā neefektīvs.

67

Tādējādi piektais apelācijas pamats ir jānoraida.

68

Ar sesto pamatu Komisija apstrīd ECB noteikto divu procentu punktu pieskaitīšanu procentu likmei. Vispārējā tiesa esot pieļāvusi gan kļūdu faktos, jo Komisija neesot iedzīvojusies, gan kļūdu tiesību piemērošanā, jo kompensācijas procentu samaksa esot domāta, lai novērstu kreditora mantas samazinājumu, nevis lai novērstu parādnieka iedzīvošanos.

69

Apelācijas sūdzības iesniedzēja piebilst, ka vienotas refinansēšanas operācijas likmes piemērošana, kurai pieskaitīti divi procentu punkti, nozīmē samazināt Savienības līdzekļus par labu kreditoram, kurš nav labticīgs, kas esot pretrunā vispārējiem Savienības principiem nepamatotas iedzīvošanās jomā.

70

IPK uzskata, ka kompensācijas procenti ir domāti, ne tikai lai atlīdzinātu naudas vērtības zudumu, bet arī lai novērstu nepamatotu iedzīvošanos.

71

No šī sprieduma 29.–31. punkta izriet, ka Komisijai uzliktais pienākums izmaksāt nokavējuma procentus izriet no LESD 266. panta pirmās daļas piemērošanas. Līdz ar to Komisija nevar lietderīgi apgalvot, ka šī pienākuma izpildes sekas būtu IPK nepamatota iedzīvošanās.

72

Līdz ar to sestais apelācijas pamats ir noraidāms kā nepamatots.

73

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, pārsūdzētais spriedums ir jāatceļ vienīgi, ciktāl ar to ir uzdots noteikt nokavējuma procentus, kuri Komisijai ir jāmaksā IPK, pamatojoties uz parāda pamatsummu, tai pieskaitot iepriekš uzkrātos procentus. Pārējā daļā apelācijas sūdzība ir jānoraida.

74

Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. panta pirmo daļu, ja Tiesa atceļ Vispārējās tiesas lēmumu, tā var pati taisīt galīgo spriedumu attiecīgā lietā, ja strīds ir izskatāmā stāvoklī, vai nodot lietu atpakaļ sprieduma taisīšanai Vispārējā tiesā.

75

Šajā lietā Tiesa uzskata, ka tas rīcībā ir visa nepieciešamā informācija, lai pieņemtu nolēmumu par IPK prasīto procentu kapitalizāciju.

76

Kā tika norādīts šī sprieduma 54. punktā, IPK prasītā procentu kapitalizācija ir jānoraida. Līdz ar to nokavējuma procenti, kuri Komisijai ir jāmaksā IPK, ir jāaprēķina, vienīgi pamatojoties uz attiecīgā parāda pamatsummu, un tos skaita līdz 2011. gada 15. aprīļa sprieduma IPK International/Komisija (EU:T:2011:185) pilnīgai izpildei.

77

Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 184. panta 2. punktu Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem, ja apelācijas sūdzība ir pamatota un Tiesa lietā taisa galīgo spriedumu. Atbilstoši šī paša reglamenta 138. panta 1. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz šī reglamenta 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kam spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kam spriedums ir labvēlīgs. Atbilstoši Reglamenta 138. panta 3. punktam, ja abiem lietas dalībniekiem spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši.

78

Tā kā abām lietas dalībniecēm spriedums šajā lietā ir daļēji nelabvēlīgs, tad šajā instancē katra lietas dalībniece savus tiesāšanās izdevumus sedz pati.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (septītā palāta) nospriež: