—

R. J. Feakins vārdā – A. S. Devanny, solicitor, C. Agnew of Lochnaw, QC, un N. MacDougall, advocate,

—

Scottish Ministers vārdā – N. Wisdahl, pārstāve, kurai palīdz J. Wolffe, QC, un D. Cameron, advocate,

—

Grieķijas valdības vārdā – I. Chalkias un E. Chroni, pārstāvji,

—

Eiropas Komisijas vārdā – K. Skelly un G. von Rintelen, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Komisijas 2004. gada 21. aprīļa Regulas (EK) Nr. 795/2004, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus par to, kā īstenot vienreizējo maksājumu shēmu, kura paredzēta Padomes Regulā (EK) Nr. 1782/2003, ar ko izveido kopīgus tiešā atbalsta shēmu noteikumus saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku un izveido dažas atbalsta shēmas lauksaimniekiem (OV L 141, 1. lpp.), redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Komisijas 2004. gada 29. oktobra Regulu (EK) Nr. 1974/2004 (OV L 345, 85. lpp.; turpmāk tekstā – “Īstenošanas regula”), 18. panta 2. punkta interpretāciju un spēkā esamību.

2

Šis lūgums tika iesniegts saistībā ar prasību, ko cēlis R. J. Feakins pret Scottish Ministers [Skotijas ministru] lēmumu par pamatsummas noteikšanu, lai aprēķinātu vienreizējā maksājuma summu, uz kuru viņam ir tiesības atbilstoši Padomes 2003. gada 29. septembra Regulai (EK) Nr. 1782/2003, ar ko izveido kopīgus tiešā atbalsta shēmu noteikumus saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku un izveido dažas atbalsta shēmas lauksaimniekiem, un groza Regulas (EEK) Nr. 2019/93, (EK) Nr. 1452/2001, (EK) Nr. 1453/2001, (EK) Nr. 1454/2001, (EK) Nr. 1868/94, (EK) Nr. 1251/1999, (EK) Nr. 1254/1999, (EK) Nr. 1673/2000, (EEK) Nr. 2358/71 un (EK) Nr. 2529/2001 (OV L 270, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Pamatregula”).

3

Ar Pamatregulu, kura bija spēkā pamatlietas faktu rašanās brīdī, ir izveidota tostarp ar ražošanu nesaistīta ieņēmumu atbalsta shēma lauksaimniekiem. Šī shēma, kas šīs regulas 1. panta otrajā ievilkumā ir raksturota kā “vienreizējo maksājumu shēma”, apvienoja vairākus tiešos maksājumus, ko lauksaimnieki saņēma saskaņā ar dažādām shēmām, kas pastāvēja līdz tam.

4

Pamatregulas preambulas 24. apsvēruma redakcija bija šāda:

“Kopienas lauksaimniecības konkurētspējas palielināšana un pārtikas kvalitātes un vides standartu veicināšana nozīmē to, ka noteikti kritīsies lauksaimniecības produktu institucionālās cenas un celsies ražošanas izmaksas Kopienas lauku saimniecībām. Lai sasniegtu minētos mērķus un veicinātu vairāk uz tirgu orientētu un ilgtspējīgāku lauksaimniecību, jāpabeidz pāreja no ražošanas atbalsta uz ražotāju atbalstu, ieviešot savstarpēji nesaistītā ieņēmumu atbalsta sistēmu par katru saimniecību. Kaut arī savstarpēja nesaistīšana nemainīs lauksaimniekam faktiski samaksātās summas, tā būtiski palielinās ieņēmumu atbalsta efektivitāti. Tāpēc ir lietderīgi uz vienreizējo saimniecības maksājumu attiecināt nosacījumus par savstarpēju atbilstību vides, pārtikas nekaitīguma, dzīvnieku veselības un labturības noteikumiem, kā arī par labu lauksaimniecības un vides apstākļu saglabāšanu saimniecībā.”

5

Šīs regulas preambulas 29. apsvērumā bija noteikts:

“Lai noteiktu summu, uz kuru lauksaimniekam jābūt tiesībām saskaņā ar jauno shēmu, ir lietderīgi atsaukties uz summām, kas viņam piešķirtas atskaites [pārskata] perioda laikā. Lai ņemtu vērā īpašas situācijas, jāizveido valsts rezerve. Minēto rezervi var izmantot arī, lai atvieglotu jaunu lauksaimnieku dalību shēmā. Vienreizējais maksājums jānosaka saimniecības līmenī.”

6

Lai ieviestu vienreizējo maksājumu shēmu, dalībvalsts varēja izmantot vai nu tā dēvēto “vēsturisko”, vai tā dēvēto “reģionālo” modeli.

7

Tā dēvētajā “vēsturiskajā” modelī lauksaimniekiem, kuri pārskata periodā, kas parasti ietver 2000.–2002. kalendāro gadu, ir saņēmuši maksājumu saskaņā ar vismaz vienu no Pamatregulas VI pielikumā norādītajām shēmām, bija tiesības saņemt “tiesības uz maksājumu”, kas tika aprēķinātas, pamatojoties uz katra lauksaimnieka saņemto pamatsummu, ievērojot saskaņā ar šīm shēmām piešķirto maksājumu kopējās summas gada vidējo rādītāju šī perioda laikā. Tiesību uz maksājumu skaits bija vienāds ar visu to hektāru vidējo skaitu gadā, par kuriem attiecīgais lauksaimnieks pārskata periodā bija tiesīgs saņemt šādus maksājumus.

8

Tādējādi minētās regulas 37. panta 1. punktā bija definēts vispārējs noteikums, ar kuru pamatsummas aprēķins bija reglamentēts šādi:

“Pamatsumma ir lauksaimniekam saskaņā ar VI pielikumā minētajām atbalsta shēmām katrā 38. pantā minētā pārskata perioda kalendārajā gadā piešķirto maksājumu kopējo summu vidējais rādītājs trijos gados, kas aprēķināts un koriģēts saskaņā ar VII pielikumu.”

9

Pamatregulā tomēr bija paredzēti noteikti īpaši pasākumi, kas piemērojami lauksaimniekiem, attiecībā uz kuriem pamatsumma, kas aprēķināta saskaņā ar minētā 37. panta 1. punktu, nebūtu atspoguļojusi atbalsta līmeni, kuru tas būtu saņēmis, ja nebūtu stājusies spēkā vienreizējā maksājuma shēma.

10

No vienas puses, īpaši saskaņā ar šīs regulas 40. panta 1. punktu:

“Atkāpjoties no 37. panta, lauksaimniekam, kura ražošanu pārskata periodā negatīvi ietekmēja force majeure gadījums vai ārkārtas apstākļi, kas notika pirms pārskata perioda vai tā laikā, ir tiesības pieprasīt, lai pamatsummu aprēķinātu, pamatojoties uz to kalendāro gadu vai gadiem pārskata periodā, kurus neietekmēja force majeure gadījums vai ārkārtas apstākļi.”

11

No otras puses, Pamatregulas 42. panta 1. punktā bija paredzēts, ka dalībvalstis izveido valsts rezervi, kura būtu jāuztur ar pamatsummu lineāru procentuālu samazināšanu.

12

Saskaņā ar šīs regulas 42. panta 3. un 5. punktu dalībvalstis varēja izmantot valsts rezervi, lai piešķirtu pamatsummas lauksaimniekiem, kuri uzsāka lauksaimniecisko darbību vai uz kuriem attiecās pārstrukturēšanas un attīstības programmas.

13

Minētās regulas 42. panta 4. punktā bija paredzēts:

“Dalībvalstis izmanto valsts rezervi, lai atbilstīgi objektīviem kritērijiem un tādā veidā, lai nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi pret lauksaimniekiem un novērstu tirgus un konkurences izkropļojumus, noteiktu pamatsummas lauksaimniekiem, kuri atrodas īpašā situācijā, kas jādefinē Komisijai [..].”

14

Pamatregulas 41. pantā bija noteikts:

“1.   Katrai dalībvalstij pamatsummu kopējais apjoms nav lielāks par valstij noteikto maksimāli pieļaujamo daudzumu, kas minēts VIII pielikumā.

2.   Attiecīgā gadījumā dalībvalsts sāk pamatsummu lineāru procentuālu samazināšanu, lai nodrošinātu tai noteiktā maksimāli pieļaujamā daudzuma ievērošanu.”

15

Šīs regulas 42. panta 7. punktā bija paredzēts:

“Dalībvalstis var sākt tiesību lineāru samazināšanu gadījumā, ja to valsts rezerve nav pietiekama 3. un 4. punktā minētajiem gadījumiem.”

16

Pamatregula tika atcelta un aizstāta ar Padomes 2009. gada 19. janvāra Regulu (EK) Nr. 73/2009, ar ko paredz kopējus noteikumus tiešā atbalsta shēmām saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku un izveido dažas atbalsta shēmas lauksaimniekiem, kā arī groza Regulas (EK) Nr. 1290/2005, (EK) Nr. 247/2006, (EK) Nr. 378/2007 un atceļ Regulu (EK) Nr. 1782/2003 (OV L 30, 16. lpp.), kas stājusies spēkā 2009. gada 2. februārī un kura pēc tam tikusi atcelta un aizstāta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1307/2013, ar ko izveido noteikumus par lauksaimniekiem paredzētiem tiešajiem maksājumiem, kurus veic saskaņā ar kopējās lauksaimniecības politikas atbalsta shēmām, un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 637/2008 un [..] Regulu [..] Nr. 73/2009 (OV L 347, 608. lpp.), kas stājusies spēkā 2013. gada 20. decembrī.

17

Īstenošanas regula, kas bijā spēkā pamatlietas faktu rašanās brīdī, ietvēra Pamatregulā paredzētās vienreizējā maksājuma shēmas īstenošanas tiesību normas.

18

Īstenošanas regulas preambulas 13. apsvēruma redakcija bija šāda:

“Ar Regulas (EK) Nr. 1782/2003 42. panta 4. punktu Komisijai ir atļauts definēt īpašās situācijas, kad ir tiesības noteikt pamatsummas dažiem lauksaimniekiem, kuru situācija ir tāda, kas pilnīgi vai daļēji ir liegusi tiem pārskata periodā saņemt tiešos maksājumus. Tādēļ ir lietderīgi uzskaitīt šīs īpašās situācijas, paredzot noteikumus, lai izvairītos no pabalstu uzkrāšanās, kas rodas, piešķirot vienam lauksaimniekam dažādas tiesības uz maksājumu, neierobežojot Komisijas iespēju vajadzības gadījumā noteikt papildu gadījumus. [..]”

19

Šīs regulas 18. panta 1. un 2. punktā bija noteikts:

“1.   Regulas (EK) Nr. 1782/2003 42. panta 4. punktā “lauksaimnieki, kuri ir īpašā situācijā” ir lauksaimnieki, kas minēti šīs regulas 19. līdz 23.[a] pantā.

2.   Ja lauksaimnieks, kurš ir īpašā situācijā, atbilst nosacījumam, ar kuru var piemērot divus vai vairākus pantus no šīs regulas 19. līdz 23.[a] pantam vai Regulas (EK) Nr. 1782/2003 37. panta 2. punktu, 40. pantu, 42. panta 3. punktu vai 42. panta 5. punktu, viņš saņem tiesības uz maksājumu, kuru skaits nepārsniedz to hektāru skaitu, kurus viņš deklarē vienreizējo maksājumu shēmas pirmajā piemērošanas gadā un kuru vērtība ir augstākā vērtība, ko viņš var iegūt, atsevišķi piemērojot katru pantu, kura nosacījumiem viņš atbilst.”

20

Minētās regulas 19.–23.a pantā bija paredzētas dažādas īpašas situācijas, kurās attiecīgajam lauksaimniekiem tika dotas tiesības saņemt maksājumus no valsts rezerves.

21

It īpaši Īstenošanas regulas 22. pantā bija paredzēts:

“1.   Lauksaimnieks, kurš laikā no pārskata perioda beigām līdz vēlākais 2004. gada 15. maijam ir uz sešiem vai vairāk gadiem iznomājis saimniecību vai tās daļu, ja tās nomas nosacījumus nevar pielāgot, saņem tiesības uz maksājumu, ko aprēķina, dalot pamatsummu, ko dalībvalsts nosaka saskaņā ar objektīviem kritērijiem un tā, lai nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi pret lauksaimniekiem un novērstu tirgus un konkurences izkropļošanu, ar hektāru skaitu, kas nepārsniedz nomāto hektāru skaitu.

2.   Šā panta 1. punkts attiecas uz lauksaimnieku, kurš pārskata periodā vai pirms tā, vai vēlākais līdz 2004. gada 15. maijam ir nopircis saimniecību vai tās daļu, kurai piederošā zeme pārskata periodā bijusi iznomāta, lai uzsāktu vai paplašinātu savu lauksaimniecisko darbību viena gada laikā pēc nomas termiņa beigām.”

22

Šīs regulas 12. panta 1., 4. un 8. punktā bija noteikts:

“1.   Sākot no kalendārā gada, kas ir pirms vienreizējo maksājumu shēmas pirmā piemērošanas gada, dalībvalstis var sākt to Regulas (EK) Nr. 1782/2003 33. pantā minēto lauksaimnieku apzināšanu, kuriem ir tiesības pretendēt uz atbalstu, minētās regulas 34. panta 1. punkta a) apakšpunktā minēto summu un b) apakšpunktā minēto hektāru skaita pagaidu noteikšanu un šā panta 5. punktā minēto nosacījumu sākotnējo pārbaudi.

[..]

4.   Saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1782/2003 34. panta 3. punktu vienreizējo maksājumu shēmas pirmajā piemērošanas gadā piešķiramo tiesību uz maksājumu galīgo noteikšanu veic, pamatojoties uz pieteikumu par dalību vienreizējo maksājumu shēmā.

Nav iespējama nekāda galīga tiesību uz maksājumiem nodošana pirms galīgas tiesību izveides uz maksājumiem.

[..]

Lauksaimnieki saskaņā ar galīgo tiesību rezervēm var ieviest piemērošanu saskaņā ar vienreizēju maksājumu, balstoties uz provizoriskām tiesībām uz maksājumiem, kuras izveidojušas dalībvalstis vai kas iegūtas līguma panta ceļā, kas noteikts 17. vai 27. pantā.

[..]

8.   Izņemot tiesību uz maksājumiem izveidošanu no valsts rezervēm, kas noteiktas 6. un 7. pantā un no 18. līdz 23.[a] pantam [..], un neierobežojot šī panta 5. un 6. punktu, zemes gabals nav jādeklarē, lai izveidotu tiesības uz maksājumiem. Zemes gabalu deklarācija, kas minēti Regulas (EK) Nr. 1782/2003 44. panta 3. punktā, attiecas uz maksājumu par tiesību uz maksājumiem piemērošanu saskaņā ar vienreizējo maksājumu shēmu.”

23

Īstenošanas regula tika atcelta uz aizstāta ar Komisijas 2009. gada 29. oktobra Regulu (EK) Nr. 1120/2009, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus par to, kā īstenot vienotā maksājuma shēmu, kura paredzēta III sadaļā [,,] Regulā [..] Nr. 73/2009 (OV L 316, 1. lpp.), kas stājusies spēkā 2009. gada 9. decembrī.

24

Pirms stājās spēkā vienreizējā maksājuma shēma, R. J. Feakins apsaimniekoja saimniecību, kas atrodas Speramā [Sparum], Anglijā, saistībā ar kuru viņš ir saņēmis dažādus maksājumus Pamatregulas VI pielikumā minētās ražošanas atbalsta shēmas izpratnē.

25

2001. gadā mutes un nagu sērgas dēļ viss viņam piederošais ganāmpulks tika nokauts un tā saimniecība pēc tam tika izmantota kā nokauto lopu glabātava. Mutes un nagu sērgas dēļ viņš 2001. un 2002. gadā nespēja atjaunot savu ganāmpulku. Tomēr pēc vienreizējā maksājuma shēmas spēkā stāšanās R. J. Feakins, piemērojot Pamatregulas 40. pantu, varēja saņemt pamatsummu, kas aprēķināta, vienīgi pamatojoties uz apgrozījuma summu pārskata periodā, kuru neskāra mutes un nagu sērga, proti, 2000. gadā. Līdz ar to viņam tika noteikta pamatsumma EUR 232 744 apmērā.

26

2002. gada novembrī R. J. Feakins iegādājās divas saimniecības Lengbērnšīldsā [Langburnshields] un Taishausā [Tythehouse], Skotijā, no kurām katra tika iznomāta un attiecībā uz kurām nomas termiņš beidzās 2006. gadā.

27

2005. gada 14. martāR. J. Feakins iesniedza pieteikumu Scottish Ministers, lai tiktu noteiktas pagaidu tiesības uz maksājumu no valsts rezerves par šīm divām Skotijas saimniecībām. R. J. Feakins norādīja, ka viņš ir nonācis Īstenošanas regulas 22. panta 2. punktā paredzētajā īpašajā situācijā, jo viņš pārskata periodā ir nopircis trešām personām iznomātu zemesgabalu, lai pēc nomas līguma termiņa beigām veiktu tajā lauksaimniecības darbību.

28

Pēc šī pieteikuma Scottish Ministers noteica pagaidu tā tiesību uz maksājumu no valsts rezerves pamatsummu EUR 95 146 apmērā. Saskaņā ar Īstenošanas regulas 12. panta 4. punktu šīs tiesības uz maksājumu nevarēja kļūt galīgas un varēja izraisīt maksājumus tikai pēc attiecīgo saimniecību pārņemšanas valdījumā un atbilstošo hektāru deklarēšanas atbalsta pieteikumā saskaņā ar integrētās administrācijas un kontroles sistēmu (turpmāk tekstā – “IAKS veidlapa”).

29

R. J. Feakins Lengbērnšīldsas saimniecību IAKS veidlapā deklarēja 2005. gada maijā, bet Taishausas saimniecību – 2007. gada maijā, pēc tam, kad viņš šīs saimniecības bija pārņēmis valdījumā attiecīgi 2005. gada 10. martā, proti, pirms nomas līguma termiņa beigām saskaņā ar līgumu, kas noslēgts ar apsaimniekotāju, un 2006. gada 28. novembrī. Viņš saglabāja savas tiesības uz maksājumu saistībā ar saimniecību Anglijā, Speramā, kuru tas iznomāja trešais personai.

30

Šādos apstākļos R. J. Feakins par viņa saimniecību Anglijā piešķirtā pamatsumma tika pārnesta no Anglijas uz Skotiju. Līdz ar to Scottish Ministers, pamatojoties uz Īstenošanas regulas 18. panta 2. punktā paredzēto “augstākās vērtības” principu, atteica pēdējam minētajam piešķirt papildu summu no valsts rezerves. Pamatregulas 40. panta piemērošana viņam par savu saimniecību Anglijā sniedza tiesības uz augstāku pamatsummu par to, kādu viņš bija tiesīgs saņemt par savām saimniecībām Skotijā atbilstoši Īstenošanas regulas 22. panta 2. punktam.

31

R. J. Feakins cēla prasību Scottish Land Court [Skotijas zemes tiesā] un norādīja, ka Scottish Ministers esot kļūdaini interpretējuši minēto 18. panta 2. punktu. Viņš arī apgalvoja, ka, pieņemot, ka pēdējo minēto norādītā interpretācija būtu pareiza, šī tiesību norma esot spēkā neesoša.

32

Iesniedzējtiesa uzskata, ka pastāv šaubas par Īstenošanas regulas 18. panta 2. punkta interpretāciju un spēkā esamību.

33

Šādos apstākļos Scottish Land Court nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

34

Ar savu pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Īstenošanas regulas 18. panta 2. punkts ir interpretējams tādējādi, ka tajā nav atļauts saņemt kumulatīvas priekšrocības no vairākām šīs regulas un Pamatregulas tiesību normām, uz kurām ir atsauce šajā pantā, tostarp kumulētas priekšrocības no vienas tiesību normas katrā no šīm regulām, vai arī minētais pants aprobežojas tikai ar to, ka tajā ir liegta kumulētu priekšrocību saņemšana no vairākām atbilstošajām tiesību normām vienā un tajā pašā no šīm regulām.

35

Lai interpretētu attiecīgo tiesību normu, ir jāņem vērā ne tikai tās teksts, bet arī tās konteksts un ar tiesisko regulējumu, kurā šī norma ir ietverta, izvirzītie mērķi (skat. it īpaši spriedumus Vācija/Komisija, C‑156/98, EU:C:2000:467, 50. punkts, un Chatzi, C‑149/10, EU:C:2010:534, 42. punkts).

36

Runājot par Īstenošanas regulas 18. panta 2. punktu, ir jāatzīmē, ka gan tā pirmajā daļā, gan nosaukumā, zem kura tas ir iekļauts, ir norādīts, ka “augstākās vērtības” princips ir piemērojams tikai “lauksaimniekiem, kuri ir īpašā situācijā”, kuri šī paša panta 1. punktā ir definēti kā tie, kuri ir minēti šīs regulas 19.–23.a pantā.

37

Tādējādi, tā kā Īstenošanas regulas 18. panta 2. punkta piemērojamībai ir prasīts, lai tiktu izpildīti nosacījumi viena no šīs regulas 19.–23.a panta piemērošanai, tad vārda “vairāki” izmantošana, kas ir pirms atsauces uz šiem pantiem, atspoguļo faktu, ka nosacījumu izpilde kāda cita no šiem minētajiem pantiem piemērošanai izraisa “augstākās vērtības” principa piemērošanu.

38

Šādos apstākļos vārds “vairāki” loģiski var tikt saistīts tikai ar Īstenošanas regulas 19.–23.a pantu, lai gan “augstākās vērtības” princips turklāt ir piemērojams arī tad, ja lauksaimnieks, kurš ir vienā vai vairākās “īpašajās situācijās”, kas ir definētas šajos pantos, atbilst arī nosacījumiem viena vai vairāku nozīmīgo Pamatregulas normu piemērošanai.

39

Līdz ar to Īstenošanas regulas 18. panta 2. punkts ir lasāms tādējādi, ka tas ir piemērojams, ja lauksaimnieks, kurš ir īpašā situācijā un kurš tātad jau atbilst nosacījumiem vismaz viena no šīs regulas 19.–23.a panta piemērošanai, atbilst arī nosacījumiem, lai tiktu piemērots:

40

Šādu interpretāciju apstiprina tiesību normas pamatlietā sistēma un mērķis, kā arī tiesiskais regulējums, kurā šī tiesību norma ietilpst.

41

Šajā ziņā ir jānoraida R. J. Feakins izvirzītā argumentācija, saskaņā ar kuru nozīmīgajām Pamatregulas tiesību normām un Īstenošanas regulas tiesību normām esot atšķirīgi mērķi, kā rezultātā minētais 18. panta 2. punkts neesot šķērslis kumulētu priekšrocību no vienas tiesību normas vienā no šīm regulām un vienas tiesību normas otrā no šīm regulām saņemšanai.

42

Kā savu secinājumu 42. punktā norādījusi ģenerāladvokāte, Pamatregulas tiesību normu un Īstenošanas regulas tiesību normu, uz kurām ir atsauce pēdējās minētās regulas 18. panta 2. punktā, mērķis ir vienādi kompensēt zaudējumus, ko ciestu lauksaimnieks, ja, nosakot pamatsummu, tiktu ņemti vērā tikai maksājumi, ko viņš ir saņēmis pārskata periodā no 2000. līdz 2002. gadam.

43

Nošķiršana starp atbilstošajām Pamatregulas un Īstenošanas regulas tiesību normām šķiet vēl jo grūtāka, jo Pamatregulas 42. panta 3. un 5. punkts, tāpat kā Īstenošanas regulas tiesību normas, attiecas uz situācijām, kurās ir atļauta valsts rezerves izmantošana, bet Īstenošanas regulas 19. pantā ir aptverta īpašā noteiktu piena ražotāju situācija, kas ietilpst Pamatregulas 40. panta piemērošanas jomā.

44

Tādējādi abi uzskaitījumi atšķiras tikai ar tos reglamentējošajiem avotiem, pie kam Īstenošanas regulas 19.–23.a pantā turklāt ir tikai īstenots Pamatregulas 42. panta 4. punkts.

45

Līdz ar to uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Īstenošanas regulas 18. panta 2. punkts ir interpretējams tādējādi, ka tas ir piemērojams, pirmkārt, ja lauksaimnieks atbilst nosacījumiem, lai tiktu piemēroti vairāki no Īstenošanas regulas [noteikumiem, proti,] 19.–23.a pants, un, otrkārt, ja lauksaimnieks, kurš atbilst nosacījumiem, lai tiktu piemērots vismaz viens no šīs regulas [noteikumiem, proti,] 19.–23.a pants, atbilst arī nosacījumiem, lai tiktu piemērots vismaz viens no Pamatregulas [noteikumiem, proti,] 37. panta 2. punkts, 40. pants un 42. panta 3. vai 5. punkts.

46

Ar savu otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Īstenošanas regulas 18. panta 2. punkts, kā tas ir interpretēts atbildē uz pirmo jautājumu, ir spēkā attiecībā uz kompetenču piešķiršanas un vienlīdzīgas attieksmes principiem, kā arī saskaņā ar LESD 296. pantu paredzēto Komisijas pienākumu norādīt pamatojumu.

47

Runājot par tiesību normas pamatlietā spēkā esamību attiecībā uz vienlīdzīgas attieksmes principu, ir jāatgādina, ka saskaņā ar šo principu tiek prasīts, lai līdzīgas situācijas netiktu izvērtētas atšķirīgi un dažādas situācijas netiktu izvērtētas vienādi, ja vien tādai pieejai nav objektīva attaisnojuma (skat. it īpaši spriedumus Elbertsen, C‑449/08, EU:C:2009:652, 41. punkts, un Franz Egenberger, C‑313/04, EU:C:2006:454, 33. punkts).

48

Īstenošanas regulas 18. panta 2. punktā ir ieviesta atšķirīga attieksme pret, no vienas puses, lauksaimnieku, kurš ir cietis no ārkārtas apstākļiem, kuri sniedz viņam tiesības uz tā pamatsummas korekciju atbilstoši Pamatregulas 40. pantam, un, no otras puses, lauksaimnieku, kurš nav saskāries ar šādiem apstākļiem un kuram pamatsumma tiek piešķirta, aprēķinot to, piemērojot šīs regulas 37. panta 1. punktā noteikto vispārējo noteikumu. Kā to ir norādījis R. J. Feakins, tiesību norma pamatlietā attiecībā uz pirmo minēto lauksaimnieku ir nelabvēlīgāka nekā attiecībā uz otru, liedzot tam tiesības papildus atbilstoši minētajam 40. pantam koriģētajai pamatsummai saņemt pamatsummu no valsts rezerves.

49

Vienlīdzīgas attieksmes principa iespējamā pārkāpuma sakarā ar atšķirīgu attieksmi priekšnosacījums tomēr ir tāds, ka aplūkotajām situācijām ir jābūt līdzīgām visu tām raksturīgo elementu ziņā (šajā ziņā skat. spriedumu IBV & Cie, C‑195/12, EU:C:2013:598, 51. punkts).

50

Scottish Ministers, Grieķijas valdība un Komisija norāda, ka izskatāmajā lietā šis nosacījums nav izpildīts.

51

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka atšķirīgas situācijas raksturojošie elementi, kā arī to salīdzināmais raksturs cita starpā ir jānosaka un jānovērtē, ņemot vērā Kopienu tiesību akta, ar ko tiek ieviesta šī atšķirība, mērķi (šajā ziņā skat. spriedumu Szatmári Malom, C‑135/13, EU:C:2014:327, 67. punkts). Turklāt ir jāņem vērā tās nozares principi un mērķi, uz kuru attiecas šis akts (spriedums Arcelor Atlantique et Lorraine u.c., C‑127/07, EU:C:2008:728, 26. punkts).

52

Izskatāmajā lietā, kā tas izriet no Pamatregulas preambulas 24. apsvēruma, atbilstoši vienreizējā maksājuma shēmai lauksaimniekiem piešķirto pamatsummu aprēķina metodes mērķis ir nodrošināt, lai pāreja uz šo shēmu notiktu, nemainot lauksaimniekiem faktiski izmaksātās summas, salīdzinot ar summām, kas izmaksātas atbilstoši dažādām līdz tam pastāvošām tiešo maksājumu shēmām.

53

No šāda viedokļa Pamatregulas 40. pantā ir paredzēta iespēja lauksaimniekam, kurš šīs regulas 38. pantā noteiktajā pārskata periodā ir saskāries ar ārkārtas apstākļiem, saņemt tiesības uz tā pamatsummas korekciju, lai viņam tiktu nodrošināts tāds atbalsta līmenis, kas atspoguļo atbilstoši agrākajām shēmām saņemtās summas, un tādējādi viņš tiktu nostādīts tādā pašā situācijā, kādā ir lauksaimnieki, kuri ar šādiem apstākļiem nav saskārušies.

54

Tādējādi lauksaimnieks, kuram ir piešķirta pamatsumma, kas aprēķināta, piemērojot Pamatregulas 37. panta 1. punktu, un lauksaimnieks, attiecībā uz kuru ir piemērota tā pamatsummas aprēķina metodes korekcija atbilstoši šīs regulas 40. pantam, no kuriem abi vēlas saņemt papildu maksājumus no valsts rezerves, ņemot vērā vienotā maksājuma shēmas mērķus, ir līdzīgās situācijās.

55

Šādos apstākļos ir jāpārbauda, vai atšķirīga attieksme, kas izriet no tiesību normas pamatlietā, var tikt objektīvi attaisnota.

56

Vispirms ir jāatgādina, ka, lai gan Kopienu likumdevējam kopējās lauksaimniecības politikas jomā ir plaša rīcības brīvība, tam ir pienākums pamatot savu izvēli ar objektīviem un atbilstošiem kritērijiem attiecībā uz ar aplūkojamajiem tiesību aktiem izvirzīto mērķi (šajā ziņā skat. spriedumus Arcelor Atlantique et Lorraine u.c., EU:C:2008:728, 58. punkts, kā arī Panellinios Syndesmos Viomichanion Metapoiisis Kapnou, C‑373/11, EU:C:2013:567, 34. punkts).

57

Komisija, tāpat kā Scottish Ministers, norāda, ka tiesiskais regulējums pamatlietā var tikt objektīvi attaisnots ar tādu nepieciešamību, kas paredzēta Īstenošanas regulas preambulas 13. apsvērumā, proti, izvairīties no tā, ka viens un tas pats lauksaimnieks uzkrātu dažādas iespējamās tiesības uz maksājumu. Šādas uzkrāšanas aizliegums esot paredzēts to lauksaimnieku finansiālo interešu aizsardzībai, attiecībā kuriem pamatsummas ir tikušas aprēķinātas saskaņā ar Pamatregulas 37. panta 1. punktā ietverto vispārējo noteikumu. Maksimālo valsts apjomu pārsniegšanas gadījumā sakarā ar lielu tiesību skaitu, kāds tiek pieprasīts no valsts rezerves, pēdējiem minētajiem piešķirtajām pamatsummām tiekot piemērots lineārs samazinājums saskaņā ar šīs regulas 41. panta 2. punktu un 42. panta 7. punktu.

58

Šajā ziņā ir jānorāda, ka pēdējās minētajās tiesību normās paredzētā metode ir līdzeklis vienotā maksājuma shēmas finanšu līdzsvara saglabāšanai, ievērojot vienlīdzīgas attieksmes principu (skat. pēc analoģijas spriedumus Spagl, C‑189/89, EU:C:1990:450, 28. punkts, un Pastätter, C‑217/89, EU:C:1990:451, 19. punkts). Mērķis izvairīties no šīs metodes piemērošanas līdz ar to nevar attaisnot šī principa pārkāpumu.

59

Turklāt tiktāl, ciktāl tas nozīmē to lauksaimnieku interešu, attiecībā kuriem pamatsummas ir tikušas aprēķinātas saskaņā ar vispārējo noteikumu, veicināšanu, nelabvēlīgi ietekmējot lauksaimniekus, attiecībā uz kuriem pamatsummas ir tikušas koriģētas atbilstoši Pamatregulas 40. pantam, šāds mērķis ir pretrunā šīs tiesību normas uzdevumam. Kā tas tika konstatēts iepriekš 53. punktā, minētā 40. panta mērķis ir kompensēt zaudējumus, kurus, ja šāda tiesiskā regulējuma nebūtu, ciestu tie lauksaimnieki, kas saskārušies ar ārkārtas apstākļiem, salīdzinot ar tiem lauksaimniekiem, kuriem ar šādiem apstākļiem nav nācies saskarties.

60

Tādējādi ir jākonstatē, ka tiesību norma pamatlietā ir pieņemta, pārkāpjot vienlīdzīgas attieksmes principu.

61

Nepastāvot nepieciešamībai pārbaudīt citus argumentus, kas tiesvedības laikā izvirzīti par tā spēkā esamību, Īstenošanas regulas 18. panta 2. punkts tātad ir atzīstams par spēkā neesošu, ciktāl tajā lauksaimniekam, kurš ir cietis no ārkārtas apstākļiem Pamatregulas 40. panta izpratnē, ir liegts saņemt vienlaicīgi gan tiesības uz tā pamatsummas korekciju atbilstoši šai tiesību normai, gan papildu pamatsummu no valsts rezerves atbilstoši vienam no Īstenošanas regulas [noteikumiem, proti,] 19.–23.a pantam, lai gan lauksaimnieks, kurš nav saskāries ar šādiem apstākļiem un kuram ir piešķirta pamatsumma, kas aprēķināta, piemērojot Pamatregulas 37. panta 1. punktu, var kumulēt šo summu un pamatsummu no valsts rezerves atbilstoši vienam no Īstenošanas regulas [noteikumiem, proti,] 19.–23.a pantam.

62

Ņemot vērā uz otro jautājumu sniegto atbildi, uz trešo jautājumu nav jāatbild.

63

Tiesas sēdē Komisija lūdza, lai, ja Tiesa konstatētu Īstenošanas regulas 18. panta 2. punkta spēkā neesamību, sprieduma iedarbība tiktu ierobežota attiecībā uz prasītāju un visiem citiem šāda veida prasītājiem.

64

Savas prasības pamatošanai Komisija pievērsa Tiesas uzmanību smagajām finansiālajām sekām, kādas izrietētu no sprieduma, kurā veikts šāds konstatējums. No vienas puses, tiktu apšaubīti jau veikti maksājumi praktiski 10 gadu laikposmā, kas radītu lielas grūtības dalībvalstīm un būtu pretrunā tiesiskās noteiktības principam. No otras puses, ņemot vērā budžeta disciplīnas principu, pienākums pārrēķināt šos maksājumus ietekmētu kopējās lauksaimniecības politikas finansējumu kopumā.

65

Ja primāri tiesiskās noteiktības apsvērumi to attaisno, Tiesai saskaņā ar LESD 264. panta otro daļu, kas pēc analoģijas ir piemērojama arī prejudiciāla nolēmuma tiesvedībā, novērtējot Kopienas tiesību aktu spēkā esamību, atbilstoši LESD 267. pantam ir rīcības brīvība katrā atsevišķā gadījumā norādīt attiecīgā tiesību akta sekas, kas ir jāuzskata par galīgām (skat. it īpaši spriedumus Régie Networks, C‑333/07, EU:C:2008:764, 121. punkts, kā arī Volker und Markus Schecke un Eifert, C‑92/09 un C‑93/09, EU:C:2010:662, 93. punkts).

66

Neesot nekādai informācijai par to lauksaimnieku skaitu, kuriem, iespējams, būs tiesības prasīt papildu maksājumus pēc Īstenošanas regulas 18. panta 2. punkta spēkā neesamības atzīšanas, un par šo maksājumu apjomu, no lietas materiāliem nekādi neizriet, ka primāri tiesiskās noteiktības apsvērumi attaisnotu šīs tiesību normas spēkā neesamības atzinuma ierobežojumu laikā.

67

Šādos apstākļos šī sprieduma iedarbība laikā nav jāierobežo.

68

Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež: