—

Vācijas valdības vārdā – T. Henze un B. Beutler, pārstāvji,

—

Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz A. De Stefano, avvocato dello Stato,

—

Eiropas Komisijas vārdā – K. Herrmann un B. Eggers, pārstāves,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Komisijas 2010. gada 28. septembra Deleģētās regulas (ES) Nr. 1062/2010, ar ko papildina Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2010/30/ES attiecībā uz televizoru energomarķējumu (OV L 314, 64. lpp.; turpmāk tekstā – “deleģētā regula”), 4. panta a) punkta interpretāciju.

2

Šis lūgums radās tiesvedībā starp U. Rätzke k‑gu un S+K Handels GmbH (turpmāk tekstā – “S+K”), kas ir U. Rätzke konkurents elektronisko aparātu, proti, televizoru, pārdošanas jomā, saistībā ar prasību par darbības izbeigšanu, pamatojoties uz Vācijas likumu par cīņu pret negodīgu konkurenci.

3

Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 19. maija Direktīvas 2010/30/ES par enerģijas un citu resursu patēriņa norādīšanu ražojumiem, kas saistīti ar energopatēriņu, izmantojot etiķetes un standarta informāciju par precēm (OV L 153, 1. lpp.), preambulas 19. apsvērumā ir noteikts:

“Komisijai būtu jāpiešķir pilnvaras pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar LESD 290. pantu attiecībā uz etiķetēm un standarta informāciju par precēm, kas norāda ar energopatēriņu saistītu ražojumu enerģijas un citu nozīmīgu resursu patēriņu izmantošanas laikā. Ir jo īpaši svarīgi, lai Komisija savā sagatavošanas darbā rīkotu attiecīgas apspriedes, tostarp ar ekspertiem.”

4

Šīs direktīvas preambulas 25. apsvērumā ir norādīts:

“Dalībvalstīm, īstenojot šīs direktīvas noteikumus, būtu jācenšas izvairīties no tādu pasākumu pieņemšanas, ar kuriem tiktu radītas nepamatotas birokrātiskas un apgrūtinošas saistības attiecīgajiem tirgus dalībniekiem, jo īpaši mazajiem un vidējiem uzņēmumiem [MVU].”

5

Minētās direktīvas 2. pantā “Definīcijas” ir noteikts:

“Šajā direktīvā:

[..]

[..].”

6

Šīs direktīvas 5. pantā “Piegādātāju atbildība” ir paredzēts:

“Dalībvalstis nodrošina, ka:

[..]

[..].”

7

Direktīvas 2010/30 6. pantā “Tirgotāju atbildība” ir noteikts:

“Dalībvalstis nodrošina, ka:

8

Direktīvas 2010/30 10. panta “Deleģētie akti” 1.–3. punktā ir paredzēts:

“1.   Komisija saskaņā ar 11., 12. un 13. pantu deleģētajos aktos nosaka sīkāku informāciju par etiķetēm un speciālo zīmi attiecībā uz katru ražojuma veidu atbilstīgi šim pantam.

Ja ražojums atbilst 2. punktā uzskaitītajiem kritērijiem, uz to saskaņā ar 4. punktu attiecas deleģēts akts.

Noteikumi deleģētajos aktos par informāciju uz etiķetes un speciālajā zīmē par enerģijas un citu nozīmīgu resursu patēriņu izmantošanas laikā palīdzēs tiešajiem lietotājiem iepērkoties pieņemt uz informāciju balstītus lēmumus un tirgus uzraudzības iestādēm pārbaudīt to, vai produkti atbilst norādītajai informācijai.

Ja deleģētā aktā ir paredzēti noteikumi gan attiecībā uz ražojuma energoefektivitāti, gan nozīmīgu resursu patēriņu, etiķetes dizainā un saturā uzsver ražojuma energoefektivitāti.

2.   Kritēriji, kas minēti 1. punktā, ir šādi:

3.   Sagatavojot deleģēta akta projektu, Komisija:

[..]

9

Ar Direktīvas 2010/30 11., 12. un 13. pantu ir radīts ietvars, kādā atbilstoši LESD 290. panta 2. punktam tiek pieņemti deleģētie akti. Šīs direktīvas 11. pantā ir regulēta Komisijas veiktā deleģēšanas īstenošana, un tajā tai ir noteikts pienākums iesniegt ziņojumu par deleģētajām pilnvarām ne vēlāk kā sešus mēnešus pirms piecu gadu laikposma beigām, sākot no 2010. gada 19. jūnija. Tajā ir arī Komisijai noteikts pienākums, tiklīdz deleģētais akts ir pieņemts, paziņot par to Eiropas Parlamentam un Eiropas Savienības Padomei. Minētās direktīvas 12. pants attiecas uz deleģēšanas atsaukšanu, un tās pašas direktīvas 13. pants – uz procedūru, kāda Eiropas Parlamentam un Padomei jāievēro iebildumu pret deleģēto aktu izteikšanai.

10

Direktīvas 2010/30 16. panta “Transponēšana” 1. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstīs vēlākais līdz 2011. gada 20. jūnijam stājas spēkā normatīvie un administratīvie akti, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības. Dalībvalstis tūlīt dara Komisijai zināmu minēto noteikumu tekstu

Tās piemēro minētos noteikumus no 2011. gada 20. jūlija.

[..]”

11

Minētās direktīvas 18. pantā “Stāšanās spēkā” ir paredzēts:

“Šī direktīva stājas spēkā nākamajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

Direktīvas 5. panta b), g) un h) punktu piemēro no 2011. gada 31. jūlija.”

12

Deleģētās regulas preambulas 3. apsvērumā ir noteikts:

“Ir vajadzīgi saskaņoti noteikumi televizoru energoefektivitātes un enerģijas patēriņa norādīšanai, izmantojot marķējumus un preču standarta informāciju, lai motivētu ražotājus uzlabot televizoru energoefektivitāti, mudinātu lietotājus iegādāties energoefektīvos modeļus, samazinātu šo ražojumu elektroenerģijas patēriņu un pilnveidotu iekšējā tirgus darbību.”

13

Šīs regulas preambulas 9. apsvērumā ir noteikts:

“Lai veicinātu energoefektīvu televizoru ražošanu, ražotājiem, kas vēlas laist tirgū televizorus, kuri var atbilst augstākām energoefektivitātes klasēm, jāļauj izmantot marķējumus, kas parāda šīs klases, pirms šo klašu obligātās uzrādīšanas datuma.”

14

Šīs regulas 3. pantā “Piegādātāju pienākumi” ir paredzēts:

“1.   Piegādātāji nodrošina, ka:

[..]

3.   Saskaņā ar turpmāk norādīto grafiku piemēro V pielikumā izklāstīto marķējuma formātu.

15

Tās pašas regulas 4. pantā “Tirgotāju pienākumi” ir norādīts:

“Tirgotāji nodrošina, ka:

[..].”

16

Deleģētās regulas 9. pantā “Stāšanās spēkā” ir paredzēts:

“Šī regula stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

To piemēro no 2011. gada 30. novembra. [..]

Šī regula uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojama visās dalībvalstīs.”

17

Likuma par cīņu pret negodīgu konkurenci (Gesetz gegen den unlauteren Wettbewerb, BGBl. 2010 I, 254. lpp.; turpmāk tekstā – “UWG”), tā pamatlietā piemērojamajā versijā, 3. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Negodīga komercprakse, ja tā var būtiski ietekmēt konkurentu, patērētāju vai citu tirgus dalībnieku intereses, ir prettiesiska.”

18

UWG 4. pantā ir norādīts:

“Citi negodīgas komercprakses veidi

Negodīgi rīkojas tostarp ikviens, kas:

[..]

11)   pārkāpj tiesību normas, kas paredzētas, lai tirgus dalībnieku interesēs tiktu regulēta rīcība tirgū.”

19

UWG 5.a panta 2. un 4. punkts ir formulēti šādi:

2.   Negodīgi darbojas persona, kura patērētāju lēmumu pieņemšanas autonomiju 3. panta 2. punkta izpratnē ietekmē tādējādi, ka tā slēpj informāciju, kura konkrētajā gadījumā ir būtiska, ņemot vērā visus apstākļus, tajā skaitā sakaru līdzekļa ierobežojumus.

[..]

4.   Par būtisku 2. punkta izpratnē uzskata arī informāciju, ko, pamatojoties uz Kopienas tiesību regulām vai saskaņā ar Kopienas direktīvu transponēšanas noteikumiem par komerciāliem paziņojumiem, ieskaitot reklāmu un tirgvedību, nedrīkst slēpt no patērētājiem.”

20

UWG 8. panta 1. punkta pirmais teikums ir formulēts šādi:

“Pret jebkuru personu, kas saskaņā ar 3. vai 7. pantu veic neatļautu komercdarījumu, var tikt celta prasība par minētās darbības novēršanu un, ja pastāv atkārtota pārkāpuma risks, par darbības izbeigšanu.”

21

2012. gada 20. janvārīS+K savā skatlogā izlikto preču klāstā pārdošanai piedāvāja televizoru, kas nebija marķēts ar energomarķējumu saskaņā ar deleģētās regulas V pielikumu. Televizoru tā ražotājs Haier Deutschland GmbH piegādāja vairumtirgotājam Electronic Partner Handel SE, kurš savukārt to 2011. gada 20. maijā piegādāja S+K. 2012. gada 20. janvārī šāda veida televizors vēl tika ražots.

22

Pēc tam, kad U. Rätzke bija izteicis brīdinājumu, S+K cēla prasību par negatīvu atzinumu, kurai savukārt sekoja U. Rätzke prasība par atturēšanos no darbības ar mērķi aizliegt šai sabiedrībai pārdošanai piedāvāt televizorus, kuriem nav deleģētās regulas V pielikumā paredzētā marķējuma.

23

Šī prasība par atturēšanos no darbības ir pamatota ar UWG 3. panta 1. punktu, 4. panta 11. punktu un 8. panta 1. punktu un ir pamats jautājumam par to, vai S+K atbilstoši deleģētās regulas 4. panta a) punktam bija jāmarķē televizors, kas tai bez marķējuma ticis piegādāts 2011. gada 20. maijā.

24

Landgericht Mühlhausen prasību par atturēšanos no darbības noraidīja, tādēļ ka līdz 2011. gada 30. novembrim piegādātie televizori bez attiecīgā marķējuma atbilstoši pirms šī datuma spēkā esošajai situācijai pēc 2011. gada 30. novembra neesot bijuši jāmarķē ar šādu marķējumu.

25

Izskatīdama apelācijas sūdzību par minētās tiesas spriedumu, iesniedzējtiesa šaubās par deleģētās regulas 4. panta a) punkta interpretāciju, kurā tās skatījumā ir ietverts noteikums par rīcību tirgū UWG 4. panta izpratnē. Šai sakarā tā norāda, ka deleģētās regulas 4. panta a) punktā lietotie vārdi “ko nodrošina” varētu rosināt pieņemt, ka uz tirgotājiem televizoru marķēšanas pienākums, sākot no 2011. gada 30. novembra, attiecas tikai tad, ja piegādātājs šos televizorus ir piegādājis ar marķējumu atbilstoši pienākumam, kas uz to attiecas, sākot no šī paša datuma. Tai pat laikā marķēšanas pienākums – kāds tas minēts deleģētās regulas preambulas 3. apsvērumā – tās skatījumā varētu runāt par labu marķēšanas pienākumam, sākot no 2011. gada 30. novembra, attiecībā uz visiem televizoriem, ko tirgotāji piedāvājuši, ieskaitot tos, kas piegādāti līdz šim datumam. U. Rätzke uzskata, ka no saiknes ar Direktīvas 2010/30 5. panta d) punktu esot iespējams izsecināt, ka piegādātājiem etiķetes esot jāpārliek bez maksas un nekavējoties visos gadījumos, proti, arī līdz 2011. gada 30. novembrim piegādātajiem aparātiem, lai tirgotāji varētu izpildīt savu marķēšanas pienākumu, sākot no šī paša datuma.

26

Šādos apstākļos Thüringer Oberlandesgericht nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai deleģētās regulas [..] 4. panta a) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka

27

Uzdodama savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai deleģētās regulas 4. panta a) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tirgotāju pienākums raudzīties, lai ikviens televizors tirdzniecības vietā būtu ar marķējumu, uz kura ir informācija par aparāta energoefektivitāti, attiecas tikai uz televizoriem, kas laisti tirgū, sākot no 2011. gada 30. novembra.

28

Šai sakarā – kā to norādījuši ieinteresētie lietas dalībnieki – ir jāveic vispārējs ar deleģēto regulu tirgotājiem, kā arī piegādātājiem uzlikto pienākumu televizoru marķēšanas jomā vērtējums, ņemot vērā tās struktūru, tostarp Direktīvas 2010/30 noteikumu kontekstā.

29

Faktiski ar deleģētās regulas 4. panta a) punktu tirgotājiem ir noteikts pienākums katram televizoram pievienot etiķeti, ko nodrošina piegādātāji “saskaņā ar [šīs regulas] 3. panta 1. punktu”.

30

Turklāt deleģētās regulas 4. pantā, atšķirībā no tās 3. panta, nav ietverts atsevišķs kalendārs tās piemērojamībai laikā. Taču saskaņā ar Direktīvas 2010/30 6. panta b) punktu tirgotājiem uzliktais marķēšanas pienākums attiecas tikai uz precēm, kas tiek regulētas ar deleģēto aktu, un tās pašas direktīvas 10. panta 3. punkta d) apakšpunktā ir precizēts, ka šajā deleģētajā aktā ir noteikta atbildības marķējuma jomā piemērojamība laikā. Tajā ir paredzēts, ka, sagatavojot deleģēta akta projektu, Komisija “nosaka īstenošanas termiņu, jebkurus posmos dalītus pasākumus vai pārejas pasākumus vai laikposmus, jo īpaši ņemot vērā iespējamo ietekmi uz MVU vai uz īpašām ražojumu grupām, ko galvenokārt ražo MVU.”

31

Tādējādi, ņemot vērā, ka deleģētās regulas 4. pantā nav ietverts atsevišķs kalendārs, bet gan atsauce uz šīs regulas 3. panta 1. punktu par piegādātāju atbildību, deleģētās regulas 4. panta piemērojamība laikā atbilst šīs regulas 3. pantā minētajai. Tā tirgotāja pienākums pievienot etiķetes ir aksesuārs piegādātāja pienākumam pārlikt atbilstošas etiķetes.

32

Šai sakarā ir jāatgādina, ka deleģētās regulas 3. panta 3. punktā atbilstīgi minētās regulas piemērojamībai laikā, kas atbilstoši tās 9. pantam tiek piemērota, sākot no 2011. gada 30. novembra, nav ietverta nekāda prasība televizoriem, kas laisti tirgū līdz šim datumam. Faktiski šajā tiesību normā precīzi ir regulētas prasības, kas piemērojamas “televizoriem, ko laiž tirgū no 2011. gada 30. novembra”, un tad pakāpeniski – no 2014. gada 1. janvāra, no 2017. gada 1. janvāra un no 2020. gada 1. janvāra.

33

No iepriekš minētā izriet – kā to norādījuši arī lietā ieinteresētie dalībnieki –, ka, lai atbildētu uz prejudiciālo jautājumu, ir jāinterpretē deleģētās regulas 3. panta 3. punkta a) apakšpunktā lietotie vārdi “ko nodrošina”.

34

Saskaņā ar direktīvas 2. panta i) punktu ““laišana tirgū” ir process, ar ko ražojumu pirmo reizi dara pieejamu Savienības tirgū nolūkā to izplatīt vai lietot Savienības teritorijā, saņemot vai nesaņemot atlīdzību, neatkarīgi no pārdošanas metodes”. Tādējādi izšķiroša ir pirmreizējā laišana tirgū neatkarīgi no pārdošanas metodes.

35

Tā marķēšanas pienākums uz tirgotājiem attiecas tikai attiecībā uz televizoriem, kas darīti pieejami Savienības tirgū, sākot no 2011. gada 30. novembra, proti, kad ražotājs tos tirdzniecības ķēdē nodevis, sākot no šī datuma.

36

Šādu pieeju, kas balstīta uz deleģētās regulas 4. panta a) punkta struktūru, neapšauba minētās tiesību normas teleoloģiska interpretācija.

37

Protams – kā to norādījusi iesniedzējtiesa –, pienākuma marķēt televizorus, kas piegādāti līdz 2011. gada 30. novembrim, noteikšana saskaņā ar mērķi, kam domāta deleģētā regula tās preambulas 3. un 9. apsvēruma izpratnē, mudina gala lietotājus iegādāties energoefektīvus modeļus.

38

Tomēr iepriekš minētais stimulējošais efekts izrādās esam ierobežots tiktāl, ciktāl minēto televizoru pieejamības radīšana ir aizsākusies relatīvi īsā laika posmā.

39

Turklāt marķēšanas pienākuma, kas attiecas arī uz televizoriem, kuri piegādāti līdz 2011. gada 30. novembrim, ierobežotais efekts neesot samērīgs ar administratīvo slogu, kas tiekot radīts piegādātājiem un tirgotājiem. It īpaši MVU esot ražotājam jāpieprasa enerģijas etiķete par visiem televizoriem, kas piegādāti jau līdz 2011. gada 30. novembrim. Atbilstoši Direktīvas 2010/30 preambulas 25. apsvērumam būtu jācenšas izvairīties no tādu pasākumu noteikšanas, ar kuriem tiktu radītas nepamatotas birokrātiskas un apgrūtinošas saistības attiecīgajiem tirgus dalībniekiem, it īpaši MVU.

40

Attiecībā uz Direktīvas 2010/30 5. panta d) punktu – šī tiesību norma, atšķirībā no tā, ko iesniedzējtiesā norādījis U. Rätzke, nav pamats citādam rezultātam. Faktiski tajā nav regulēti nedz apstākļi, kad ir jāpiegādā etiķetes, ne arī šī pienākuma robežas laika izpratnē – tas ir jautājums, saistībā ar kuru šajā direktīvā, precīzāk, 10. panta 3. punkta d) apakšpunktā, ir atsauce uz deleģētā akta noteikumiem. Taču attiecīgajā deleģētajā aktā skaidri ir definēta marķēšanas pienākuma piemērojamība laikā, deleģēto regulu attiecinot tikai uz televizoriem, kas pirmo reizi laisti tirgū, sākot no 2011. gada 30. novembra.

41

Tādējādi uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka deleģētās regulas 4. panta a) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tirgotāju pienākums raudzīties, lai ikvienam televizoram tirdzniecības vietā būtu etiķete, ko atbilstoši minētās regulas 3. panta 1. punktam nodrošina piegādātāji, attiecas tikai uz televizoriem, kas laisti tirgū, proti, ražotājs tos pirmo reizi ir nodevis tirdzniecībai pārdošanas ķēdē, sākot no 2011. gada 30. novembra.

42

Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:

Komisijas 2010. gada 28. septembra Deleģētās regulas (ES) Nr. 1062/2010, ar ko papildina Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2010/30/ES attiecībā uz televizoru energomarķējumu, 4. panta a) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tirgotāju pienākums raudzīties, lai ikvienam televizoram tirdzniecības vietā būtu etiķete, ko atbilstoši minētās regulas 3. panta 1. punktam nodrošina piegādātāji, attiecas tikai uz televizoriem, kas laisti tirgū, proti, ražotājs tos pirmo reizi ir nodevis tirdzniecībai pārdošanas ķēdē, sākot no 2011. gada 30. novembra.