—

S. Papasavvas vārdā – Ch. Christaki, dikigoros,

—

O Fileleftheros Dimosia Etaireia Ltd vārdā – L. Paschalidis, dikigoros,

—

Kipras valdības vārdā – K. Lykourgos, pārstāvis,

—

Polijas valdības vārdā – B. Majczyna, pārstāvis,

—

Eiropas Komisijas vārdā – H. Tserepa-Lacombe un F. Wilman, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 8. jūnija Direktīvu 2000/31/EK par dažiem informācijas sabiedrības pakalpojumu tiesiskiem aspektiem, jo īpaši elektronisko tirdzniecību, iekšējā tirgū (OV L 178, 1. lpp.).

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp S. Papasavvas un O Fileleftheros Dimosia Etaireia Ltd, kā arī T. Kounnafi un G. Sertis saistībā ar S. Papasavvas celto prasību saņemt atlīdzinājumu par kaitējumu, kuru viņš esot cietis no darbībām, kuras ir uzskatāmas par tādām, kas ir kvalificējamas kā goda un cieņas aizskārums.

3

Direktīvas 2000/31 preambulas 17. apsvērums ir izteikts šādi:

“Informācijas sabiedrības pakalpojumu definīcija Kopienas tiesībās jau eksistē. [..] Šī definīcija ietver jebkuru pakalpojumu, kas parasti tiek sniegts pret atlīdzību no attāluma ar elektroniskām iekārtām datu apstrādei (tostarp ar ciparsignālu kompresiju) un datu glabāšanu [..].”

4

Šīs direktīvas preambulas 18. apsvērumā ir noteikts:

“[..] Informācijas sabiedrības pakalpojumi [..], ciktāl tie ir saimnieciska darbība, par kuriem saņēmēji nemaksā, piemēram, pakalpojumi, kas piedāvā tiešsaistes informāciju vai komercziņojumus, vai pakalpojumi, kas piedāvā instrumentus informācijas meklēšanai, piekļūšanai un ieguvei. Informācijas sabiedrības pakalpojumi arī iekļauj pakalpojumus, kas sastāv no informācijas pārraidīšanas caur sakaru tīkliem, piedāvājot pieeju sakaru tīklam vai glabājot informāciju, ko sniedz pakalpojuma saņēmējs. [..]”

5

Minētās direktīvas preambulas 22. apsvērumā ir noteikts:

“Informācijas sabiedrības pakalpojumus vajadzētu pārraudzīt darbības avotā, lai nodrošinātu sabiedrības interešu mērķu efektīvu aizsardzību. [..] Vēl jo vairāk, lai efektīvi garantētu brīvību piedāvāt pakalpojumus un juridisko noteiktību pakalpojumu sniedzējiem un saņēmējiem, šādiem informācijas sabiedrības pakalpojumiem principā vajadzētu būt pakļautiem tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā reģistrēts pakalpojuma sniedzējs.”

6

Šīs pašas direktīvas preambulas 42. apsvērumā ir noteikts:

“Izņēmumi no šajā pantā paredzētās atbildības attiecas vienīgi uz gadījumiem, kad informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzēju darbība ir ierobežota līdz darbības tehniskajam procesam un pieejas sniegšanai komunikāciju tīklam, pa kuru trešo personu informācija tiek pārraidīta vai uz laiku uzglabāta ar nolūku vienīgi padarīt pārraidīšanu efektīvāku. Šīs darbības ir tikai tehniskas, automātiskas un pasīvas, kas netieši norāda, ka informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzējiem nav nedz zināšanu, nedz kontroles pār informāciju, ko pārraida vai uzglabā.”

7

Direktīvas 2000/31 preambulas 43. apsvērums ir izteikts šādi:

“Pakalpojumu sniedzēji var gūt labumu no izņēmumiem vienkāršajai līnijai (mere conduit) un superātrajai līnijai (caching), ja tie nav nekādā veidā saistīti ar pārraidīto informāciju. Tam cita starpā ir nepieciešams, ka pakalpojumu sniedzēji nemaina informāciju, ko tie pārraida. Šī prasība neietver tehniskas dabas manipulācijas, kas rodas pārraidīšanas laikā, ja tās nemaina pārraidāmās informācijas viengabalainību.”

8

Šīs direktīvas 2. pantā ir paredzēts:

“Šajā direktīvā:

[..]

[..].”

9

Saskaņā ar Direktīvas 2000/31 3. pantu “Iekšējais tirgus”:

“1.   Katra dalībvalsts nodrošina, ka informācijas sabiedrības pakalpojumi, ko piedāvā pakalpojumu sniedzējs, kurš reģistrēts tās teritorijā, atbilst valsts noteikumiem, kas piemērojami attiecīgajā dalībvalstī un ko ietver koordinētā joma.

2.   Dalībvalstis koordinētajā jomā noteiktu iemeslu dēļ nedrīkst ierobežot brīvību piedāvāt informācijas sabiedrības pakalpojumus no citas dalībvalsts.

3.   Uz pielikumā minētajām jomām neattiecas 1. un 2. punkts.

4.   Dalībvalstis var pieņemt pasākumus, lai atkāptos no 2. punkta attiecībā uz noteiktu informācijas sabiedrības pakalpojumu, ja tiek ievēroti šādi noteikumi:

[..]”

10

Šīs pašas direktīvas 12.–14. pants ir ietverti tās 4. iedaļā “Starpnieku pakalpojumu sniedzēju saistības”.

11

Direktīvas 2000/31 12. pantā “Vienkāršā līnija (Mere conduit)” ir noteikts:

“1.   Ja tiek piedāvāts informācijas sabiedrības pakalpojums, kas sastāv no pakalpojuma saņēmēja piedāvātās informācijas pārraides komunikāciju tīklā vai piekļuves nodrošināšanas komunikāciju tīklam, dalībvalstis nodrošina, ka pakalpojuma sniedzējs nav atbildīgs par pārraidīto informāciju, ar noteikumu, ka pakalpojuma sniedzējs:

2.   Šā panta 1. punktā minētās datu pārraides un pieejas nodrošināšanas darbība ietver automātisku, starpniecisku un īslaicīgu pārraidītās informācijas uzglabāšanu, ciktāl to veic vienīgi pārraidīšanas nolūkā komunikāciju tīklā, un ar noteikumu, ka informāciju neglabā ilgāk par laiku, kas ir nepieciešams pārraidīšanai.

3.   Šis pants neietekmē tiesas vai administratīvas iestādes tiesības saskaņā ar dalībvalstu juridisko sistēmu pieprasīt pakalpojuma sniedzējam izbeigt vai novērst likuma pārkāpumu.”

12

Direktīvas 2000/31 13. pantā “Superātrā līnija (caching)” ir noteikts:

“1.   Ja tiek piedāvāts informācijas sabiedrības pakalpojums, kas sastāv no pakalpojuma saņēmēja piedāvātās informācijas pārraidīšanas komunikāciju tīklā, dalībvalstis nodrošina, ka pakalpojuma sniedzējs nav atbildīgs par automātisku, starpniecisku un īslaicīgu šīs informācijas uzglabāšanu, kas veikta vienīgi nolūkā padarīt efektīvāku tālāku informācijas pārraidīšanu citiem pakalpojuma saņēmējiem pēc to pieprasījuma, ar noteikumu, ka:

2.   Šis pants neietekmē tiesas vai administratīvās iestādes tiesības saskaņā ar dalībvalstu juridisko sistēmu pieprasīt pakalpojuma sniedzējam likvidēt vai novērst likuma pārkāpumu.”

13

Saskaņā ar šīs direktīvas 14. pantu “Glabāšana”:

“1.   Ja tiek piedāvāts informācijas sabiedrības pakalpojums, kas sastāv no pakalpojuma saņēmēja piedāvātās informācijas glabāšanas, dalībvalstis nodrošina, ka pakalpojuma sniedzējs nav atbildīgs par informāciju, kas glabāta pēc pakalpojuma saņēmēja pieprasījuma ar noteikumu, ka:

2.   Šā panta 1. punktu nepiemēro, ja pakalpojuma saņēmējs rīkojas saskaņā ar pakalpojuma sniedzēja pilnvaru vai kontroli.

3.   Šis pants neietekmē tiesas vai administratīvās iestādes tiesības saskaņā ar dalībvalstu juridisko sistēmu pieprasīt pakalpojuma sniedzējam izbeigt vai novērst likuma pārkāpumu, kā arī neietekmē dalībvalstu tiesības izveidot procedūras, kas regulē informācijas izņemšanu vai pieejas liegšanu tai.”

14

Minētās direktīvas 18. panta “Sūdzību ierosināšana tiesā” 1. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis nodrošina, ka iespējas saskaņā ar valsts tiesību aktiem attiecībā uz informācijas sabiedrības pakalpojumu darbību ierosināt sūdzības tiesā ļauj ātri pieņemt pasākumus, tostarp pagaidu pasākumus, kas paredzēti iespējamo pārkāpumu likvidēšanai un iesaistīto interešu tālākas vājināšanas novēršanai.”

15

Direktīvas 98/34 1. pantā ir paredzēts:

“Šajā direktīvā piemēro šādus terminus:

[..]

[..]”

16

Goda un cieņas aizskāruma civiltiesību delikts ir ietverts Likuma par civildeliktiem 148. nodaļas 17.–25. pantā.

17

2010. gada 11. novembrīS. Papasavvas, lai saņemtu atlīdzinājumu par kaitējumu, cēla prasību Eparchiako Dikastirio Lefkosias [Nikozijas Apgabaltiesa] pret O Fileleftheros Dimosia Etaireia Ltd, preses sabiedrību, kā arī pret T. Kounnafi, izdevuma O Fileleftheros galveno redaktoru un žurnālistu, un pret G. Sertis, šī paša izdevuma žurnālistu, prasītāja apgalvotu turpinātu goda un cieņas aizskāruma darbību dēļ.

18

S. Papasavvas lūdz atlīdzinājumu par kaitējumu, kas tam esot nodarīts ar valsts mēroga izdevumā O Fileleftheros2010. gada 7. novembrī publicētajiem rakstiem, kuri tika darīti pieejami tiešsaistē divās tīmekļa vietnēs [http://www.philenews.com un http://www.phileftheros.com]. Viņš turklāt lūdz valsts tiesu noteikt pagaidu pasākumus, lai aizliegtu strīdīgo rakstu publicēšanu.

19

Eparchiako Dikastirio Lefkosias uzskata, ka tajā iesniegtā strīda atrisinājums daļēji ir atkarīgs no Direktīvas 2000/31 interpretācijas.

20

Šādos apstākļos Eparchiako Dikastirio Lefkosias nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

21

S. Papasavvas apgalvo, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu nav pieņemams.

22

Viņš tostarp apgalvo, ka iesniedzējtiesa šo lūgumu ir uzdevusi “priekšlaicīgi”, jo atbildētāji pamatlietā vēl nav iesnieguši aizstāvības rakstu un vēl neesot noskaidroti lietas fakti. Tāpēc iesniedzējtiesai vēl neesot zināma visa ar šo strīdu, kas ir izskatīšanā šajā iesniedzējtiesā, saistītā juridiskā problemātika, un līdz ar to uzdotie jautājumi esot hipotētiski.

23

Viņš turklāt uzskata, ka Direktīvai 2000/31 nav saistības ar pamatlietas strīdu, jo tā attiecas vienīgi uz pakalpojuma sniedzējiem, nevis tā adresātiem, un iesniedzējtiesas uzdotie jautājumi neesot vajadzīgi, lai atrisinātu šo strīdu.

24

Neraugoties uz to, iesniedzējtiesas veiktais juridisko un faktisko apstākļu apraksts, šķiet, ir pietiekams, lai Tiesa varētu pieņemt nolēmumu, un ceturtais jautājums tieši ir par to, vai strīds pamatlietā ietilpst Direktīvas 2000/31 piemērošanas jomā.

25

No tā izriet, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pieņemams.

26

Ar savu ceturto jautājumu, kurš ir jāapskata vispirms, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2000/31 2. panta a) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šīs normas izpratnē jēdzienā “informācijas sabiedrības pakalpojumi” ietilpst tiešsaistes informācijas pakalpojumi, par kuriem pakalpojumu sniedzējs saņem atlīdzību nevis no pakalpojuma saņēmēja, bet gan ar ienākumiem no reklāmām, kuras tiek izplatītas tīmekļa vietnē.

27

Šajā ziņā ir jākonstatē, ka Direktīvas 2000/31 2. panta a) punktā “Informācijas sabiedrības pakalpojumi” ir definēti ar atsauci uz Direktīvas 98/34 1. panta 2. punktu kā jebkādi pakalpojumi, “ko parasti sniedz par atlīdzību” no attāluma, ar elektroniskiem līdzekļiem un pēc pakalpojumu saņēmēja individuāla pieprasījuma.

28

Attiecībā uz jautājumu par to, vai šī atlīdzība katrā ziņā ir jāsniedz pašam pakalpojuma adresātam, ir jānorāda, ka šāds nosacījums ir tieši izslēgts ar Direktīvas 2000/31 preambulas 18. apsvērumu, kura gaismā ir jāinterpretē Direktīvas 2000/31 2. panta a) punkts; šajā apsvērumā ir precizēts, ka informācijas sabiedrības pakalpojumos, ciktāl tie ir saimnieciska darbība, ietilpst arī pakalpojumi, “par kuriem to saņēmēji nemaksā, piemēram, pakalpojumi, kas piedāvā tiešsaistes informāciju vai komercziņojumus”.

29

Šī interpretācija atbilst jēdzienam “pakalpojumi” LESD 57. panta izpratnē, saskaņā ar kuru netiek prasīts, lai par pakalpojumu maksātu tie, kas to saņem (skat. it īpaši spriedumu Bond van Adverteerders u.c., 352/85, EU:C:1988:196, 16. punkts).

30

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz ceturto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2000/31 2. panta a) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šīs normas izpratnē jēdzienā “informācijas sabiedrības pakalpojumi” ietilpst pakalpojumi, ar kuriem tiek sniegta informācija tiešsaistē, par kuriem pakalpojumu sniedzējs saņem atlīdzību nevis no pakalpojuma saņēmēja, bet gan ar ienākumiem no reklāmām, kuras tiek izplatītas tīmekļa vietnē.

31

Ar savu pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvai 2000/31 ir pretrunā civiltiesiskās atbildības regulējuma par goda un cieņas aizskārumu piemērošana informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzējiem.

32

Saskaņā ar šīs direktīvas 3. panta 1. punktu katra dalībvalsts nodrošina, lai informācijas sabiedrības pakalpojumi, ko piedāvā pakalpojumu sniedzējs, kurš reģistrēts tās teritorijā, atbilstu valsts noteikumiem, kas piemērojami attiecīgajā dalībvalstī un kas ietilpst koordinētajā jomā, un šī joma tostarp aptver, kā tas arī ir paredzēts šīs direktīvas 2. panta h) punktā, pakalpojuma sniedzēja civiltiesiskās atbildības regulējumu.

33

No tā izriet, ka Direktīvai 2000/31 nav pretrunā, ka dalībvalsts pieņem civiltiesiskās atbildības regulējumu par goda un cieņas aizskārumu, kas ir piemērojams šīs valsts teritorijā reģistrētam informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzējam.

34

Turpretī Direktīvas 2000/31 3. panta 2. punktā ir noteikts, ka dalībvalstis koordinētajā jomā noteiktu iemeslu dēļ nedrīkst ierobežot brīvību piedāvāt informācijas sabiedrības pakalpojumus no citas dalībvalsts.

35

Šajā lietā šķiet, ka no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka attiecīgie pakalpojumi pamatlietā tiek sniegti tikai no vienas dalībvalsts, proti, Kipras, un tos sniedz šajā dalībvalstī reģistrēts pakalpojumu sniedzējs. Šādā gadījumā minētās direktīvas 3. panta 2. punkts nav piemērojams, un līdz ar to nav jāapskata tā iespējamā ietekme.

36

Līdz ar to, tā kā nav papildu informācijas no iesniedzējtiesas, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvai 2000/31 nav pretrunā, ka tādā lietā kā pamatlieta tiek piemērots civiltiesiskās atbildības regulējums par goda un cieņas aizskārumu.

37

Ar savu piekto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2000/31 12.–14. pantā paredzētie civiltiesiskās atbildības ierobežojumi ir piemērojami preses izdevējsabiedrībai, kurai pieder tīmekļa vietne, kurā ir publicēta algotu vai pašnodarbinātu žurnālistu sarakstītas avīzes elektroniskā versija, ja turklāt šīs sabiedrības ienākumi tiek gūti no šajā vietnē izplatītās komercreklāmas. Iesniedzējtiesa turklāt jautā, vai atbilde ir nemainīga neatkarīgi no tā, vai piekļuve minētajai vietnei ir maksas vai bezmaksas.

38

Direktīvas 2000/31 12.–14. pants attiecas uz gadījumiem, kuros informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzējs attiecīgi veic vienkāršās līnijas (mere conduit), superātrās līnijas, sauktas par “caching”, vai arī glabāšanas darbības.

39

Kā izriet no šīs direktīvas 4. iedaļas, šajos pantos minētā pakalpojuma sniedzēja darbībām ir jāaprobežojas ar “starpnieku pakalpojumu” darbībām.

40

Turklāt no Direktīvas 2000/31 preambulas 42. apsvēruma izriet, ka šajā direktīvā paredzētie atbildības izņēmumi ir piemērojami vienīgi gadījumos, kad informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzēja darbībai ir tikai tehnisks, automātisks un pasīvs raksturs, kas nozīmē, ka šis pakalpojumu sniedzējs nedz zina, nedz kontrolē pārraidīto vai uzglabāto informāciju (skat. spriedumu Google France un Google, no C‑236/08 līdz C‑238/08, EU:C:2010:159, 113. punkts).

41

Tiesa no tā ir secinājusi, ka, lai pārbaudītu, vai pakalpojuma sniedzēja atbildība varētu tikt ierobežota saskaņā ar Direktīvas 2000/31 14. pantu, ir jāpārbauda, vai šim pakalpojuma sniedzējam ir neitrāla loma tajā ziņā, ka tā rīcība ir tikai tehniska, automātiska un pasīva, netieši norādot uz nezināšanu par informāciju, ko viņš uzglabā, vai tās nekontrolēšanu (šajā ziņā skat. spriedumus Google France un Google, EU:C:2010:159, 114. punkts, kā arī L’Oréal u.c., C‑324/09, EU:C:2011:474, 113. punkts).

42

Tiesa tādējādi ir uzskatījusi, ka apstāklis vien, ka atsauces pakalpojums ir maksas pakalpojums, ka pakalpojuma sniedzējs nosaka atlīdzības nosacījumus vai arī ka tas saviem klientiem sniedz vispārīga rakstura informāciju, nerada tādas sekas, ka šādam pakalpojuma sniedzējam netiek piemērotas Direktīvā 2000/31 paredzētās atkāpes atbildības jomā (skat. spriedumus Google France un Google, EU:C:2010:159, 116. punkts, kā arī L’Oréal u.c., EU:C:2011:474, 115. punkts).

43

Turpretī pakalpojuma sniedzējam ir būtiska loma reklāmas saiti papildinošā komercpaziņojuma formulēšanā vai atslēgvārdu izveidē vai atlasē (skat. spriedumu Google France un Google, EU:C:2010:159, 118. punkts).

44

Tāpat tad, ja šāds operators sniedz palīdzību, kura izpaužas kā attiecīgās pārdošanas piedāvājumu pasniegšanas optimizācija vai šo piedāvājumu reklamēšana, tā pozīcija nav neitrāla starp attiecīgo klientu pārdevēju un potenciālajiem pircējiem, – tas ieņem aktīvu lomu, kas tam ļauj zināt vai kontrolēt informāciju par šiem piedāvājumiem (spriedums L’Oréal u.c., EU:C:2011:474, 116. punkts).

45

Līdz ar to, ja preses izdevējsabiedrībai, kas tīmeklī publicē avīzes saturu, principā ir zināma informācija, kuru tā publicē, un tā veic kontroli pār to, tad tā nevar tikt uzskatīta par “starpnieku pakalpojumu sniedzēju” Direktīvas 2000/31 12.–14. panta izpratnē neatkarīgi no tā, vai piekļuve ir maksas vai bezmaksas.

46

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz piekto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2000/31 12.–14. pantā paredzētie civiltiesiskās atbildības ierobežojumi neattiecas uz preses izdevējsabiedrību, kurai pieder tīmekļa vietne, kurā ir publicēta avīzes elektroniskā versija, ja turklāt šīs sabiedrības ienākumi tiek gūti no šajā vietnē izplatītās komercreklāmas, ja vien tai ir zināma informācija, kuru tā publicē, un tā veic kontroli pār to neatkarīgi no tā, vai piekļuve minētajai vietnei ir maksas vai bezmaksas.

47

Ar savu otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2000/31 12.–14. pantā paredzētie atbildības ierobežojumi ir piemērojami starp privātpersonām jautājumos par civiltiesisko atbildību goda un cieņas aizskāruma dēļ, lai valsts tiesību normas varētu interpretēt saskaņā ar šo direktīvu.

48

Ņemot vērā uz piekto jautājumu sniegto atbildi, atbilstoši kurai pakalpojumu sniedzējs pamatlietā, šķiet, nevar tikt uzskatīts par starpnieku pakalpojumu sniedzēju Direktīvas 2000/31 12.–14. panta izpratnē, uz šo jautājumu, iespējams, nebūtu jāatbild. Tomēr, ciktāl no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu skaidri neizriet, ka piektajā jautājumā minētie apstākļi atbilst pamatlietas apstākļiem, Tiesa uzskata par lietderīgu atbildēt uz otro jautājumu.

49

Šajā ziņā ir jākonstatē, ka Direktīvas 2000/31 2. panta b) punktā “pakalpojumu sniedzēja” jēdziens ir definēts tā, ka tā ir “jebkura fiziska vai juridiska persona, kas sniedz informācijas sabiedrības pakalpojumu”.

50

Līdz ar to uz otro jautājumu ir jāatbild tādējādi, ka Direktīvas 2000/31 12.–14. pantā paredzētie civiltiesiskās atbildības ierobežojumi ir piemērojami starp privātpersonām jautājumos par civiltiesisko atbildību goda un cieņas aizskāruma dēļ, tiklīdz ir izpildīti minētajos pantos minētie nosacījumi.

51

Ar savu trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2000/31 12.–14. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzējam ir atļauts iebilst pret to, ka pret viņu tiek uzsākta tiesvedība, un tātad arī pret valsts tiesas noteiktiem pagaidu pasākumiem. Noraidošas atbildes gadījumā iesniedzējtiesa jautā, vai ar šiem pantiem ir piešķirtas subjektīvas tiesības, uz kurām kā aizstāvības pamatiem var atsaukties attiecīgais pakalpojumu sniedzējs tādā tiesvedībā kā pamatlietā.

52

Tāpat kā iepriekš varētu tikt uzskatīts ka uz šo jautājumu nav vajadzības atbildēt, jo pakalpojumu sniedzējs, šķiet, nevar tikt uzskatīts par Direktīvas 2000/31 12.–14. pantā minēto starpnieku pakalpojumu sniedzēju.

53

Tomēr Tiesa vēlas norādīt iesniedzējtiesai, ka, ņemot vērā šo pantu priekšmetu, tie neattiecas uz nosacījumiem, kādos pret šiem pakalpojumu sniedzējiem var tikt uzsākta civiltiesiskās atbildības tiesvedība; šādi nosacījumi, nepastāvot norādei Savienības tiesībās, ietilpst ekskluzīvā dalībvalstu kompetencē, ar nosacījumu, ka tiek ievēroti līdzvērtības un efektivitātes principi.

54

Attiecībā uz jautājumu par to, vai ar šiem pantiem ir piešķirtas subjektīvās tiesības, uz kurām kā aizstāvības pamatiem var atsaukties pakalpojumu sniedzējs saistībā ar civilprasību par goda un cieņas aizskārumu, ir jāatgādina, ka attiecībā uz strīdiem starp privātpersonām – kā pamatlietā – Tiesa pastāvīgi ir lēmusi, ka ar direktīvu pašu par sevi nevar tikt radīti pienākumi attiecībā uz privātpersonām un līdz ar to uz to nevar atsaukties prasībā pret privātpersonām (skat. it īpaši spriedumus Marshall, 152/84, EU:C:1986:84, 48. punkts, un Faccini Dori, C‑91/92, EU:C:1994:292, 20. punkts); tas tomēr neietekmē iespējamu prasību par atbildības konstatēšanu, kas tiktu celta pret valsti saistībā ar zaudējumiem, kas nodarīti ar Savienības tiesību pārkāpumu, kurā tā ir vainojama (šajā ziņā skat. it īpaši spriedumu Francovich u.c., C‑6/90 un C‑9/90, EU:C:1991:428, 35. punkts).

55

Tomēr kopš Direktīvas 2000/31 transponēšanas termiņa beigām dalībvalstīm ir pienākums valsts tiesiskajā regulējumā paredzēt minētajos pantos noteiktos atbildības ierobežojumus.

56

Gadījumā, ja šādi ierobežojumi tomēr nav transponēti valsts tiesiskajā regulējumā, valsts tiesai, kurai ir lūgts to interpretēt, šī interpretācija ir jāveic, cik iespējams, ievērojot direktīvas saturu un mērķi, lai sasniegtu tajā noteikto rezultātu un tādējādi atbilstu LESD 288. panta trešajai daļai (skat. it īpaši spriedumus von Colson un Kamann, 14/83, EU:C:1984:153, 26. punkts, un Marleasing, C‑106/89, EU:C:1990:395, 8. punkts).

57

Līdz ar to uz trešo jautājumu ir jāatbild, ka ar Direktīvas 2000/31 12.–14. pantu informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzējam nav atļauts iebilst pret to, ka pret viņu tiek uzsākta civiltiesiskās atbildības tiesvedība, un tātad iebilst arī pret valsts tiesas noteiktiem pagaidu pasākumiem. Pakalpojumu sniedzējs var atsaukties uz šajos pantos paredzētajiem atbildības ierobežojumiem saskaņā ar valsts tiesisko regulējumu, ar kuru ir nodrošināta to transponēšana, vai tās neesamības gadījumā –, lai tiktu veikta tiem atbilstoša interpretācija. Turpretī tādā lietā kā pamatlietas strīds ar pašu Direktīvu 2000/31 nav noteikti pienākumi privātpersonām un tātad prasībā pret privātpersonām uz šo direktīvu kā tādu nevar atsaukties.

58

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (septītā palāta) nospriež: