—

Orgacom BVBA vārdā – F. Janssen un G. Peeters, advocaten,

—

Beļģijas valdības vārdā – T. Materne un J.‑C. Halleux, pārstāvji,

—

Eiropas Komisijas vārdā – C. Soulay un W. Roels, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par LESD 30. un 110. panta interpretāciju.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Orgacom BVBA (turpmāk tekstā – “Orgacom”) un Vlaamse Landmaatschappij (Flandrijas Zemes īpašumu sabiedrība; turpmāk tekstā – “VLM”), Flandrijas valdības ārējo aģentūru, kas ir atbildīga par publisko platību attīstību un pārvaldīšanu Flandrijas reģionā, saistībā ar noteiktiem ievedmuitas nodokļiem, kurus tika lūgts samaksāt Orgacom.

3

Ar Flandrijas reģiona 1991. gada 23. janvāra dekrētu par vides aizsardzību pret piesārņojumu, ko rada mēslošanas līdzekļi, kurā grozījumi izdarīti ar 2003. gada 28. marta dekrētu (turpmāk tekstā – “dekrēts par mēslošanas līdzekļiem”), kas bija piemērojams faktisko apstākļu pamatlietā rašanās brīdī, mēslošanas līdzekļu ražotājiem, importētājiem un izmantotājiem Flandrijas reģionā tika piemēroti finansiāla rakstura maksājumi. Minētais dekrēts tika atcelts ar Flandrijas reģiona 2006. gada 22. decembra dekrētu par ūdeņu aizsardzību pret piesārņojumu, ko rada lauksaimnieciskas izcelsmes nitrāti.

4

Minētā dekrēta 21. panta 1. punktā attiecībā uz Flandrijas reģionā saražotajiem kūtsmēsliem bija noteikts:

“Par saražotajiem kūtsmēsliem tiek iekasēts BH1 pamatmaksājums, ienākumi no kura pilnībā nonāk Mestbank [VLM iekšējās nodaļas] rīcībā, un tas ir jāmaksā visiem ražotājiem, kuru uzņēmumā saražoto kūtsmēslu daudzums, MPp, iepriekšējā kalendārajā gadā ir pārsniedzis 300 kg fosforskābes anhidrīda. šī BH1 pamatmaksājuma summa tiek aprēķināta, izmantojot šādu formulu:

BH1 = (MPp × Xdmp) + (MPBn × Xdmn),

kur:

Piemērojot šos noteikumus, ar bruto saražotajiem kūtsmēsliem, MPBn, kas izteikti kā N kg, ir saprotams vidējā ganāmpulka lieluma produkts mājlopu audzēšanas saimniecībā un/vai zemnieku saimniecībā iepriekšējā kalendārajā gadā un atbilstošais bruto ekskrēcijas daudzums uz dzīvnieku, kas izteikts kā kg N.

Vidējais ganāmpulka lielums katrai attiecīgajai dzīvnieku sugai tiek noteikts, sadalot ar skaitli divpadsmit katru mēnesi reģistrēto dzīvnieku kvotu summu. Bruto ekskrēcijas daudzums uz dzīvnieku, kas izteikts kā kg N, tiek noteikts kā vienotas likmes summa vai faktiska summa atbilstoši ekskrēcijas bilancei 20.a panta izpratnē, kas ir paredzēta 5. pantā.

Iepriekš minētās nodokļa likmes tiek noteiktas šādi:

5

Dekrēta par mēslošanas līdzekļiem 21. panta 5. punktā saistībā ar kūtsmēslu pārpalikuma ievešanu Flandrijas reģionā bija paredzēts:

“Tiek iekasēts pamatmaksājums, ienākumi no kura pilnībā nonāk Mestbank rīcībā, un tas ir jāmaksā visiem kūtsmēslu pārpalikuma, kas ir radies importējot, importētājiem. šī pamatmaksājuma summa ir noteikta EUR 2,4789 apmērā par tonnu mēslošanas līdzekļu pārpalikuma, kas ir radies importējot un kas Flandrijas reģionā ir importēts iepriekšējā kalendārajā gadā.”

6

Konstitucionālā tiesa 2010. gada 28. oktobra sprieduma Nr. 123/2010 (2010. gada 23. decembraBelgisch Staatsblad, 81723. lpp.) B.6. punktā saistībā ar dekrēta par mēslošanas līdzekļiem 21. panta 5. punkta saderību ar Beļģijas ekonomiskās un monetārās savienības principiem ir atzinusi:

“[..] pietiek konstatēt, ka [minētajā pantā paredzētajam maksājumam], kas ir saistīts ar teritoriālās robežas pārsniegšanu, kas atbilstoši Konstitūcijai ir tikusi noteikta starp reģioniem, ir muitas nodoklim līdzvērtīga iedarbība, ciktāl tas vairāk skar tieši Flandrijas reģionā ievestos, nevis šajā reģionā saražotos mēslošanas līdzekļus.”

7

Orgacom ir Beļģijā, Flandrijas reģionā, dibināts uzņēmums, kas ir specializējies organiskā mēslojuma ražošanā. Savas darbības ietvaros Orgacom ieved kūtsmēslus no Valonijas reģiona un Nīderlandes un pārstrādā tos par augsnes ielabošanas līdzekļiem un organisko mēslojumu, kas savukārt pēc tam tiek eksportēti uz citām Eiropas Savienības dalībvalstīm.

8

Orgacom, pamatojoties uz dekrēta par mēslošanas līdzekļiem 21. panta 5. punktu, tika piemērots maksājums EUR 28 071,16 apmērā par 2002. taksācijas gadu (2001. ražošanas gads) un maksājums EUR 7999,41 apmērā par 2004. taksācijas gadu (2003. ražošanas gads).

9

Ar 2005. gada 20. decembra un 18. augusta vēstulēm Orgacom vērsās VLM ar sūdzībām par attiecīgi maksājumu par 2002. taksācijas gadu un maksājumu par 2004. taksācijas gadu. Ar lēmumiem, kas pieņemti attiecīgi 2006. gada 27. novembrī un 11. augustā, VLM abas šīs sūdzības atzina par nepamatotām.

10

Līdz ar to Orgacom cēla prasību Rechtbank van eerste aanleg te Brussel (Briseles Pirmās instances tiesa) par lēmumiem, ar kuriem bija noraidītas tā iesniegtās sūdzības; šī prasība ar 2008. gada 17. oktobra spriedumu arī tika noraidīta kā nepamatota.

11

Orgacom iesniedza apelācijas sūdzību par šo spriedumu iesniedzējtiesā. Savas apelācijas sūdzības pamatojumam prasītājs pamatlietā norāda, ka tam piemērotie maksājumi ir nodokļi ar muitas nodokļiem līdzvērtīgu iedarbību, kas ir pretrunā LESD 30. pantam, vai vismaz diskriminējoši iekšējie nodokļi, kas ir aizliegti ar LESD 110. pantu.

12

Šādos apstākļos Hof van beroep te Brussel (Briseles Apelācijas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

13

Eiropas Komisija ir paudusi šaubas par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību, uzskatot, ka iesniedzējtiesa nav pietiekami skaidri izklāstījusi faktiskos un tiesību apstākļus, pamatojoties uz kuriem ir tikuši formulēti iebildumi. Komisija uzskata, ka tā nav arī skaidri paskaidrojusi, tieši kādu iemeslu dēļ pamatlietā ir radušies jautājumi par LESD 30. un 110. panta interpretāciju.

14

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka LESD 267. pantā noteiktajā procedūrā, kas ir balstīta uz skaidru funkciju nošķiršanu starp valsts tiesām un Tiesu, tikai valsts tiesa, kura izskata strīdu un kurai ir jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, ir tā, kas, ņemot vērā lietas īpatnības, nosaka, cik lielā mērā prejudiciālais nolēmums ir vajadzīgs, lai tā varētu taisīt spriedumu, un cik atbilstīgi ir tās Tiesai uzdotie jautājumi. Tādējādi, ja uzdotie jautājumi ir par Savienības tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir pienākums pieņemt nolēmumu (spriedums Donau Chemie u.c., C‑536/11, EU:C:2013:366, 15. punkts).

15

Atteikums lemt par valsts tiesas uzdotu prejudiciālu jautājumu ir iespējams tikai tad, ja acīmredzami ir skaidrs, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekādas saistības ar realitāti vai pamatlietas priekšmetu, ja problēma ir hipotētiska vai arī ja Tiesas rīcībā nav tādu vajadzīgo faktisko un tiesību apstākļu, lai varētu sniegt noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (spriedums Donau Chemie u.c., EU:C:2013:366, 16. punkts).

16

Jānorāda, ka iesniedzējtiesa savā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, lai arī kopsavilkuma veidā, ir pietiekami precīzi izklāstījusi kā faktiskos apstākļus, tā piemērojamo valsts tiesību normu saturu, kā arī to Savienības tiesību normu atbilstību, kuru interpretāciju tā ir lūgusi lietas atrisināšanas nolūkā. Šajā ziņā no šī lūguma it īpaši izriet, ka gadījumā, ja Tiesa sniegtu apstiprinošu atbildi uz uzdotajiem jautājumiem, pamatlietā aplūkojamie lēmumi par nodokļu uzlikšanu būtu jāatceļ.

17

Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāsecina, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pieņemams.

18

Ar saviem jautājumiem, kas ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai LESD 30. vai 110. pants ir interpretējami tādējādi, ka tie nepieļauj tādu maksājumu kā dekrēta par mēslošanas līdzekļiem 21. panta 5. punktā paredzētais maksājums, kas ir piemērojams vienīgi kūtsmēslu un citu mēslošanas līdzekļu pārpalikuma importēšanai Flandrijas reģionā un tiek iekasēts no importētāja, kamēr nodoklis par to mēslošanas līdzekļu pārpalikumu, kuri ir radušies Flandrijas teritorijā, tiek iekasēts no ražotāja un tiek aprēķināts pēc vienotas likmes par vienu tonnu un neatkarīgi no izmantotā ražošanas procesa, kamēr Flandrijas reģionā saražotajiem kūtsmēsliem piemērojamais pamatmaksājums tiek aprēķināts, izmantojot likmi, kas atšķiras atkarībā no izmantotā ražošanas procesa, ciktāl zemākā likme ir noteikta EUR 0 apmērā bruto fosfora pentoksīda ražošanas, kas iepriekšējā kalendārajā gadā nav pārsniegusi 300 kilogramus, gadījumā.

19

Šajā ziņā iesniedzējtiesa vēlas arī noskaidrot, vai tas, ka attiecīgo importēto produktu izcelsmes dalībvalsts ir paredzējusi nodokļa maksājuma samazinājumu eksportēšanas uz citām dalībvalstīm gadījumā, var ietekmēt attiecībā uz LESD 30. un 110. pantu sniedzamo interpretāciju.

20

Vispirms ir jāatgādina, ka Līguma par Eiropas Savienības darbību noteikumi par maksājumiem ar līdzvērtīgu iedarbību un par diskriminējošiem iekšējiem nodokļiem nevar tikt piemēroti kumulatīvi, tādējādi viens un tas pats pasākums Līguma sistēmā nevar vienlaicīgi piederēt abām šīm kategorijām (spriedums Stadtgemeinde Frohnleiten un Gemeindebetriebe Frohnleiten, C‑221/06, EU:C:2007:657, 26. punkts).

21

Līdz ar to, pirmkārt, ir jāpārbauda, vai dekrēta par mēslošanas līdzekļiem 21. panta 5. punktā paredzētais maksājums var tikt kvalificēts kā maksājums ar ievedmuitas nodoklim līdzvērtīgu iedarbību LESD 30. panta izpratnē. Ja tas tā nav, tad, otrkārt, ir jāpārbauda, vai minētais maksājums ir diskriminējošs iekšējais nodoklis, kas ir aizliegts LESD 110. pantā.

22

Attiecībā uz strīdīgā maksājuma kvalificēšanu par maksājumu ar muitas nodoklim līdzvērtīgu iedarbību vispirms ir jāatgādina – kā Tiesa vairākkārt ir konstatējusi –, ka muitas nodokļu un jebkādu maksājumu ar līdzvērtīgu iedarbību aizlieguma pamatojums ir meklējams faktā, ka jebkurš, pat minimāls finansiāla rakstura maksājums, kas tiek piemērots robežu šķērsošanas gadījumā, ir uzskatāms par šķērsli brīvai preču apritei, ko apgrūtina ar to saistītās administratīvās formalitātes (spriedums Komisija/Vācija, C‑389/00, EU:C:2003:111, 22. punkts).

23

Šajā ziņā saskaņā ar pastāvīgo judikatūru jebkurš vienpusēji uzlikts finansiāla rakstura maksājums, lai arī cik mazs tas būtu, neatkarīgi no tā nosaukuma un piemērošanas metodes, kurš skar attiecīgās preces sakarā ar robežas šķērsošanu un kurš nav muitas nodoklis parastā izpratnē, ir uzskatāms par maksājumu ar tam līdzvērtīgu iedarbību LESD 28. un 30. panta izpratnē (šajā ziņā skat. spriedumu Stadtgemeinde Frohnleiten un Gemeindebetriebe Frohnleiten, EU:C:2007:657, 27. punkts).

24

Turklāt no Tiesas judikatūras izriet, ka nodoklis, ko uzliek, šķērsojot robežu dalībvalsts iekšienē, ir maksājums ar muitas nodoklim līdzvērtīgu iedarbību (skat. spriedumu Carbonati Apuani, C‑72/03, EU:C:2004:506, 25. punkts un tajā minētā judikatūra).

25

Pamatlietā no Tiesas rīcībā esošās informācijas izriet, ka attiecīgais maksājums ir jāmaksā visiem kūtsmēslu pārpalikuma, kas ir radies importējot, importētājiem. Turklāt maksājuma apmērs ir “noteikts EUR 2,478 apmērā par tonnu no mēslošanas līdzekļu pārpalikuma, kas ir radies importējot un kas Flandrijas reģionā ir importēts iepriekšējā kalendārajā gadā”. Līdz ar to ir jākonstatē, ka dekrēta par mēslošanas līdzekļiem 21. panta 5. punktā paredzētais maksājums skar mēslošanas līdzekļus, kuriem nav Flandrijas izcelsmes, to ievešanas Flandrijas reģionā dēļ, kā rezultātā strīdīgais maksājums saistībā ar šiem mēslošanas līdzekļiem tiek iekasēts šī reģiona robežas šķērsošanas dēļ, un šī šķērsošana tādējādi ir atzīstama par ģenerējošu attiecīgā maksājuma apstākli.

26

Šajos apstākļos ir jāsecina, ka dekrēta par mēslošanas līdzekļiem 21. panta 5. punktā paredzētais maksājums ir maksājums ar muitas nodoklim līdzvērtīgu iedarbību, kas ir aizliegts LESD 30. pantā.

27

Iepriekš minētajā dekrēta par mēslošanas līdzekļiem noteikumā paredzētā maksājuma kvalificēšana par maksājumu ar muitas nodoklim līdzvērtīgu iedarbību nevar tikt atspēkota ar Beļģijas Karalistes argumentu, saskaņā ar kuru līdzīga maksājuma, kas tiek piemērots Flandrijas reģionā saražotajiem mēslošanas līdzekļiem, pastāvēšanas dēļ šis maksājums veidojot daļu no vispārējas iekšējās nodokļu sistēmas, kas sistemātiski un atbilstoši tiem pašiem kritērijiem aptver gan valsts iekšzemes produktus, gan importētos un eksportētos produktus, un līdz ar to tas esot jāizvērtē, ņemot vērā LESD 110. pantu.

28

Šajā ziņā ir jānorāda, pirmkārt, ka maksājuma ar līdzvērtīgu iedarbību pamatiezīme, kas to atšķir no vispārēja iekšējā nodokļa, ir tāda, ka pirmais minētais attiecas tikai uz produktu, kas kā tāds šķērso robežu, kamēr otrais attiecas kā uz importētajiem un eksportētajiem, tā arī uz valsts iekšzemes produktiem (šajā ziņā skat. spriedumu Michaïlidis, C‑441/98 un C‑442/98, EU:C:2000:479, 22. punkts).

29

Otrkārt, ir jāatceras, ka, lai nodokļu maksājums ietilptu vispārējā iekšējo nodokļu sistēmā, tam uz iekšzemes un identisko eksportēto produktu ir jāattiecina viens un tas pats nodoklis vienā un tajā pašā tirdzniecības stadijā un ka arī nodokli ģenerējošajam apstāklim attiecībā uz abiem produktiem ir jābūt identiskam (šajā ziņā skat. spriedumu Michaïlidis, EU:C:2000:479, 23. punkts).

30

Attiecībā uz pamatlietu vispirms ir jākonstatē – kā ir norādīts šī sprieduma 25. punktā –, ka dekrēta par mēslošanas līdzekļiem 21. panta 5. punktā paredzētais maksājums attiecas uz produktiem, kas kā tādi šķērso Flandrijas reģiona robežu.

31

Tāpat nav ticis apstrīdēts, ka šis maksājums tiek iekasēts no importētājiem, kamēr līdzīgs maksājums, kas ir paredzēts minētā dekrēta 21. panta 1. punktā, tiek iekasēts no ražotājiem. Abi šie maksājumi tādējādi netiek iekasēti vienā un tajā pašā tirdzniecības stadijā.

32

Visbeidzot, abi maksājumi tiek aprēķināti ar atšķirīgu metožu palīdzību, kas – kā savā 2010. gada 28. oktobra spriedumā Nr. 123/2010 ir norādījusi Beļģijas Konstitucionālā tiesa – vismaz tajos gadījumos, kad ražošanas nodokļa summa ir EUR 0, importētajam produktam var radīt augstāku nodokļa maksājumu nekā Flandrijas reģionā saražotajam produktam.

33

Līdz ar to Beļģijas Karalistes argumentācija nav atbalstāma.

34

Tāpat iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai gadījumos, kad mēslošanas līdzekļu izcelsmes dalībvalsts piemēro nodokļa samazinājumu eksportēšanas uz citām dalībvalstīm gadījumā, tāds maksājums kā pamatlietā aplūkotais ievedmuitas nodoklis varētu netikt kvalificēts kā maksājums ar muitas nodoklim līdzvērtīgu iedarbību, kā to ir apgalvojusi VLM, ņemot vērā nepieciešamību kontrolēt Flandrijas mēslošanas līdzekļu uzkrājumus un aizsargāt iekšējo ražošanu no ārējiem pasākumiem, kas varētu izkropļot konkurenci un radīt papildu kaitējumu Flandrijas videi.

35

Šajā ziņā Tiesa jau ir precizējusi, ka muitas nodokļi un maksājumi ar šiem nodokļiem līdzvērtīgu iedarbību ir aizliegti neatkarīgi no mērķa, kādēļ tie ieviesti, un no tiem gūto ieņēmumu galamērķa (šajā ziņā skat. spriedumus Brachfeld un Chougol Diamond, 2/69 et 3/69, EU:C:1969:30, 19. punkts, un Carbonati Apuani, EU:C:2004:506, 31. punkts).

36

Turklāt ir jānorāda, ka dekrēta par mēslošanas līdzekļiem 21. panta 5. punktā ir noteikts tāds maksājums, kas bez izņēmuma attiecas uz visiem importētajiem kūtsmēsliem, un tā piemērošana nav ierobežota ar gadījumiem, kad izcelsmes dalībvalsts ir paredzējusi nodokļu samazinājumu, ja šie produkti tiek eksportēti, kā tas šajā gadījumā ir Nīderlandes Karalistē.

37

No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka LESD 30. pants nepieļauj tādu maksājumu kā dekrēta par mēslošanas līdzekļiem 21. panta 5. punktā paredzētais maksājums, kas ir piemērojams vienīgi kūtsmēslu un citu mēslošanas līdzekļu pārpalikuma importēšanai Flandrijas reģionā un tiek iekasēts no importētāja, kamēr nodoklis par to mēslošanas līdzekļu pārpalikumu, kuri ir radušies Flandrijas teritorijā, tiek iekasēts no ražotāja, un kas tiek aprēķināts citādāk nekā pēdējais minētais maksājums. Šajā ziņā nav nozīmes tam, ka dalībvalsts, no kuras Flandrijas reģionā ir ievests mēslošanas līdzekļu pārpalikums, piemēro nodokļu samazinājumu šī pārpalikuma eksportēšanas uz citām dalībvalstīm gadījumā.

38

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (septītā palāta) nospriež:

LESD 30. pants nepieļauj tādu maksājumu kā Flandrijas reģiona 1991. gada 23. janvāra dekrēta par vides aizsardzību pret piesārņojumu, ko rada mēslošanas līdzekļi, kurā grozījumi izdarīti ar 2003. gada 28. marta dekrētu, 21. panta 5. punktā paredzētais maksājums, kas ir piemērojams vienīgi kūtsmēslu un citu mēslošanas līdzekļu pārpalikuma importēšanai Flandrijas reģionā un tiek iekasēts no importētāja, kamēr nodoklis par to mēslošanas līdzekļu pārpalikumu, kuri ir radušies Flandrijas teritorijā, tiek iekasēts no ražotāja, un kas tiek aprēķināts citādāk nekā pēdējais minētais maksājums. Šajā ziņā nav nozīmes tam, ka dalībvalsts, no kuras Flandrijas reģionā ir ievests mēslošanas līdzekļu pārpalikums, piemēro nodokļu samazinājumu šī pārpalikuma eksportēšanas uz citām dalībvalstīm gadījumā.