—

TDC A/S vārdā – O. Spiermann, advokat,

—

Erhvervsstyrelsen vārdā – J. Pinborg, advokat,

—

Dānijas valdības vārdā – sākotnēji V. Pasternak Jørgensen, vēlāk – C. Thorning, pārstāvji, kuriem palīdz J. Pinborg un P. Biering, advokater,

—

Eiropas Komisijas vārdā – sākotnēji M. Simonsen, vēlāk – L. Nicolae un G. Conte, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīvas 2002/22/EK par universālo pakalpojumu un lietotāju tiesībām attiecībā uz elektronisko sakaru tīkliem un pakalpojumiem (universālā pakalpojuma direktīva) (OV L 108, 51. lpp.), kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 25. novembra Direktīvu 2009/136/EK (OV L 337, 11. lpp.; turpmāk tekstā – “Universālā pakalpojuma direktīva”), 32. pantu.

2

Šis lūgums tika iesniegts saistībā ar tiesvedību starp TDC A/S (turpmāk tekstā – “TDC”) un Erhvervsstyrelsen (Dānijas komercsabiedrību pārvalde) par to, ka ticis noraidīts pieprasījums kompensēt ar papildu obligāto pakalpojumu sniegšanu saistītās izmaksas.

3

Universālā pakalpojuma direktīvas 1. panta ar nosaukumu “Priekšmets un darbības joma” 1. punktā ir paredzēts:

“Ar [Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta] Direktīvu 2002/21/EK [par kopējiem reglamentējošiem noteikumiem attiecībā uz elektronisko komunikāciju tīkliem un pakalpojumiem] (pamatdirektīva) [(OV L 108, 33. lpp.)] izveidotajā sistēmā šī direktīva attiecas uz elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu nodrošināšanu lietotājiem. Mērķis ir ar pilnvērtīgas konkurences un izvēles palīdzību visā [Eiropas Savienībā] nodrošināt publiski pieejamus labas kvalitātes pakalpojumus un rīkoties apstākļos, kad tirgus nepietiekami apmierina patērētāju vajadzības. Direktīvā ir iekļauti arī noteikumi par dažiem aspektiem, kas attiecas uz gala iekārtām, tostarp noteikumi, kas paredzēti tam, lai atvieglinātu piekļuvi tiešajiem lietotājiem, kas ir personas ar invaliditāti.”

4

Universālā pakalpojuma direktīvas 32. pantā ar nosaukumu “Papildu obligātie pakalpojumi” ir paredzēts:

“Dalībvalstis var izlemt tās [to] teritorijā padarīt publiski pieejamus papildu pakalpojumus, neatkarīgi no pakalpojumiem, kas ietilpst universālā pakalpojuma saistībās kā noteikts II nodaļā, bet šādos apstākļos nevar noteikt kompensācijas mehānismu, iekļaujot īpašus uzņēmumus.”

5

Ar pamatlietā piemērojamo Likumu par konkurenci un patēriņu telekomunikāciju tirgū (Lov om konkurrence‑ og forbrugerforhold på telemarkedet) Dānijas tiesībās transponē Universālā pakalpojuma direktīvu.

6

Saskaņā ar Teleklagenævnet (Telekomunikāciju sūdzību padome) teikto šī likuma redakcijas, kas kodificēta ar 2007. gada 28. jūnija Rīkojumu Nr. 780 un grozīta ar 2008. gada 27. decembra Likumu Nr. 1412 (turpmāk tekstā – “2007. gada likums”), 16. panta 2. punktā ir paredzēts, ka, nosakot vienu vai vairākus universālā pakalpojuma operatorus, ir jānodrošina šādi pakalpojumi: fiksētie telefonsakari, integrēto pakalpojumu cipartīkla (ISDN) pakalpojumi, nomātās līnijas, pakalpojumi personām ar invaliditāti, informācijas dienests un drošības pakalpojumi.

7

Tāpat arī no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka 2007. gada likuma 20. pants ietver noteikumus par zaudējumu kompensāciju universālā pakalpojuma sniegšanas ietvaros. Šie noteikumi tika atkārtoti ietverti nosacījumiem, kas paredzēti attiecīgajā pantā 2011. gada 3. marta Likumā Nr. 169 par elektronisko sakaru tīkliem un pakalpojumiem (lov nr. 169 om elektroniske kommunikationsnet og –tjenester, turpmāk tekstā – “Likums Nr. 169”), pēc būtības identiskos nosacījumos.

8

Pēc tam, kad Eiropas Komisija Dānijas Karalistei nosūtīja brīdinājuma vēstuli un argumentētu atzinumu, Likums Nr. 169 tika grozīts ar 2012. gada 31. marta Likumu Nr. 250 un tajā turpmāk tika paredzēta iespēja attiecīgajam uzņēmumam saņemt kompensāciju par zaudējumiem, kas radušies pēc 2012. gada 1. aprīļa drošības un ārkārtas situāciju uz jūras [sakaru] pakalpojumu ietvaros, neatskaitot pārmaksas, kas veiktas, nodrošinot citus pakalpojumus, kuri ir saistīti ar šī uzņēmuma pienākumu nodrošināt universālo pakalpojumu.

9

TDC, kura ir galvenā telekomunikāciju nodrošinātāja Dānijā un kura līdz brīdim, kad šī sabiedrība tika privatizēta 1997. gadā, piederēja valstij, ir galvenais elektronisko komunikāciju nozares operators Dānijā.

10

Kopš 1998. gada TDC Dānijā un Grenlandē ir bijis jāsniedz drošības pakalpojumi un pakalpojumi ārkārtas situāciju uz jūras gadījumā, kas ļauj jūras kuģiem lūgt palīdzību ārkārtas situācijā. Turklāt Dānijā TDC sniedz pakalpojumus, uz kuriem attiecas universālā pakalpojuma saistības atbilstoši Universālā pakalpojuma direktīvas II nodaļai, un it īpaši pamata telefonu sakarus.

11

Saskaņā ar 2007. gada likumu, TDC nevarēja no valsts saņemt kompensāciju par neto izdevumiem, kas saistīti ar minēto drošības pakalpojumu un ārkārtas situāciju uz jūras gadījumā sniegto pakalpojumu nodrošināšanu, izņemot situāciju, ja, nodrošinot pakalpojumus, uz kuriem attiecas universālā pakalpojuma saistība, un papildu obligātos pakalpojumus, skatot tos kopā, ir radušies zaudējumi.

12

TDC, uzskatot, ka šis likums neatbilda Universālā pakalpojuma direktīvas 32. pantam, iesniedza Komisijai sūdzību. Pēc vairākkārtējas viedokļu apmaiņas starp Dānijas atbildīgajām iestādēm un TDC Komisija attiecīgi 2011. gada 27. janvārī un 29. septembrī nosūtīja Dānijai brīdinājuma vēstuli un argumentētu atzinumu.

13

Dānijas valdība, kā tas izriet arī no iesniedzējtiesas nolēmuma, nolēma grozīt izskatāmās Dānijas tiesību aktu normas, sākot no 2012. gada 1. aprīļa. No minētā datuma valsts sedz izmaksas saistībā ar drošības pakalpojumu un pakalpojumu ārkārtas situāciju uz jūras gadījumā sniegšanu Dānijā un Grenlandē. Ņemot vērā iepriekš minēto, Komisija nav vērsusies tiesā pret šo dalībvalsti ar prasību par pienākumu neizpildi.

14

Pēc minēto grozījumu izdarīšanas Dānijas tiesību aktos bija paredzēts, ka valsts maksā kompensāciju attiecībā uz neto izmaksām saistībā ar drošības pakalpojumu un pakalpojumu ārkārtas situāciju uz jūras gadījumā sniegšanu neatkarīgi no tā, vai citi universālā pakalpojuma nodrošināšanas pienākumi rada peļņu vai zaudējumus.

15

2011. gada 29. jūlijāTDC lūdza Erhvervsstyrelsen kompensāciju par izdevumiem, kas bija saistīti ar veikto drošības pakalpojumu un pakalpojumu ārkārtas situāciju uz jūras gadījumā sniegšanu 2010. gadā. 2011. gada 26. septembrī šis uzņēmums iesniedza identisku lūgumu arī par 2007.–2009. gadu.

16

2011. gada 24. novembrīErhvervsstyrelsen noraidīja šos kompensācijas lūgumus, pamatojoties it īpaši uz to, ka uz prasību par 2007. gadu attiecās noilgums, ka termiņš, lai lūgtu kompensāciju par 2008.–2009. gadu, bija pagājis un ka attiecīgajā laikā spēkā esošā 2007. gada likuma noteikumi neparedzēja tiesības nodrošināt piemērošanu attiecībā uz 2010. gadu, nekompensējot ar peļņu no pakalpojumiem, uz kuriem attiecas universālā pakalpojuma saistības saskaņā ar Universālā pakalpojuma direktīvas II nodaļu.

17

Par Erhvervsstyrelsen lēmumiem, ar kuriem tika noraidīti minētie lūgumi, TDC iesniedza apelācijas sūdzību Teleklagenævnet, kas ar 2012. gada 17. septembra lēmumu apstiprināja Erhvervsstyrelsen pieteikumus par kompensāciju attiecībā uz 2007.–2009. gadu.

18

Runājot par lūgumu izmaksāt kompensāciju par 2010. gadu, Teleklagenævnet nolēma apturēt lietas izskatīšanu un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

19

Komisija apšaubīja Teleklagenævnet [valsts] tiesas raksturu, LESD 267. panta izpratnē, norādot, ka šī iestāde neatbilst visiem Tiesas judikatūrā noteiktajiem kritērijiem, lai to kvalificētu par [valsts] tiesu. Pirmkārt, Komisija uzsver, ka vēršanās šajā iestādē nav obligāta, prasības, kas celtas pret Erhvervsstyrelsen pieņemtajiem lēmumiem, var iesniegt vai nu Teleklagenævnet, vai uzreiz – tiesās. Otrkārt, Dānijas tiesību aktos nav paredzētas īpašas garantijas attiecībā uz Teleklagenævnet locekļu atlaišanu vai viņu iecelšanas anulēšanu, un tādējādi tie nevarētu novērst izpildvaras iejaukšanos vai neatbilstošu spiedienu uz šīs iestādes locekļiem.

20

Iesniedzējtiesas nolēmumā Teleklagenævnet norāda, ka uzskata, ka tā atbilst visiem Tiesas judikatūras iedibinātajiem kritērijiem, lai kvalificētu dalībvalsts iestādi par tiesu LESD 267. panta izpratnē.

21

Pirmkārt, Teleklagenævnet norāda, ka tā ir pastāvīga strīdu izšķiršanas valsts iestāde, kas tika izveidota ar Likumu Nr. 169, un ka tās darbības kārtība ir noteikta 2011. gada 21. aprīļa Noteikumos Nr. 383.

22

Otrkārt, tā precizē, ka tā pieņem galīgos nolēmumus administratīvajos jautājumos prasībās, kas iesniegtas pret Erhvervsstyrelsen pieņemtajiem lēmumiem, un ka tās nolēmumi pusēm ir saistoši, ko valsts tiesās ir iespējams pārsūdzēt tiesā astoņu nedēļu laikā. Erhvervsstyrelsen principā nevar Teleklagenævnet nolēmumus pārsūdzēt valsts tiesā.

23

Treškārt, Teleklagenævnet norāda, ka tās locekļus ieceļ Uzņēmējdarbības un izaugsmes ministrs uz četriem gadiem ar iespēju atjaunot viņu pilnvaru laiku. Šis ministrs šo locekļu sastāvā var iecelt juristu priekšsēdētāja vietnieka amatā, kurš varēs aizstāt priekšsēdētāju viņa prombūtnes vai noraidījuma gadījumā. Minētie locekļi ir personīgi un profesionāli neatkarīgi no attiecīgās administrācijas, un viņi nav Uzņēmējdarbības un izaugsmes ministra pakļautībā. Teleklagenævnet sastāvā ir priekšsēdētājs, kuram ir jābūt juristam, un četri līdz seši citi locekļi. Tā pieņem lēmumus ar vienkāršu balsu vairākumu un vienāda balsu sadalījuma gadījumā izšķirošā ir priekšsēdētaja balss.

24

Ceturtkārt, Teleklagenævnet norāda, ka tiesvedība tajā notiek tikai rakstveidā, bet tai ir jānodrošina, ka lietas dalībnieki savus apsvērumus, lai izskaidrotu visus svarīgos apstākļus konkrētajā lietā, var iesniegt saskaņā ar sacīkstes principu.

25

Tādējādi Teleklagenævnet esot likumisks pamats, tā esot pastāvīga, tās locekļi atbilstot visām neatkarīgas darbības garantijām, tās jurisdikcija esot obligāta, tā piemērojot tiesību normas, kā arī tā piemērojot tādas pašas procedūras, kādas piemērojot valsts tiesas un kas atbilstot sacīkstes principam.

26

Dānijas valdība, atbildot uz Tiesas uzdoto jautājumu, norāda, ka Teleklagenævnet ir jākvalificē kā [valsts] tiesa LESD 267. panta izpratnē. Tā uzsver, ka šī iestāde atbilst kritērijiem attiecībā uz likumisku izcelsmi, pastāvīgumu un tiesību normu piemērošanu. Tā turklāt norāda, ka, kaut arī šīs iestādes locekļu atsaukšanu no amata īpašā veidā nereglamentē Dānijas tiesību akti, šie locekļi ir aizsargāti pret patvaļīgu un nelikumīgu atsaukšanu no amata saskaņā ar vispārīgajiem administratīvo tiesību un darba tiesību noteikumiem. Tiesas sēdē šī valdība arī ir norādījusi, ka pilnvaras atsaukt no amata šos locekļus ir tai pašai personai, kurai ir pilnvaras tos iecelt amatā, proti, Uzņēmējdarbības un izaugsmes ministram.

27

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, lai noteiktu, vai iestāde, kas iesniedz lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, ir uzskatāma par “[valsts] tiesu” LESD 267. panta izpratnē – kas ir vienīgi Savienības tiesību jautājums –, Tiesa ņem vērā vairāku faktoru kopumu, kā, piemēram, vai iestāde ir izveidota ar likumu, vai tā ir pastāvīga, vai tās pieņemtie nolēmumi ir saistoši, vai tiesvedība tajā notiek atbilstoši sacīkstes principam, vai tā piemēro tiesību normas, kā arī vai tā ir neatkarīga (skat. it īpaši spriedumu Belov, C‑394/11, EU:C:2013:48, 38. punkts, un rīkojumu Merck Canada, C‑555/13, EU:C:2014:92, 16. punkts).

28

Vispirms ir jāizskata kritērijs attiecībā uz Teleklagenævnet neatkarību.

29

Neatkarības jēdziens, kas ir raksturīgs uzdevumam spriest tiesu, vispirms nozīmē, ka attiecīgajai tiesai ir jābūt trešās personas pozīcijā attiecībā pret iestādi, kura ir pieņēmusi lēmumu, par ko ir iesniegta prasība (spriedums RTL Belgium, C‑517/09, EU:C:2010:821, 38. punkts un tajā minētā judikatūra).

30

Šis jēdziens ietver divus aspektus. Pirmais, ārējais aspekts, ir tāds, ka tiesu instancei ir jābūt aizsargātai no ārējas iejaukšanās vai spiediena, kas varētu apdraudēt tās locekļu pieņemtā nolēmuma neatkarību, izskatot tiem uzticētos strīdus (šajā ziņā skat. spriedumus Wilson, C‑506/04 EU:C:2006:587, 51. punkts, kā arī Torresi, C‑58/13 un C‑59/13, EU:C:2014:2088, 18. punkts).

31

Otrais, iekšējais aspekts, ir saistīts ar objektivitātes jēdzienu un attiecas uz to, ka tiek saglabāta vienāda distance attiecībā pret strīda dalībniekiem un to attiecīgajām interesēm saistībā ar strīda priekšmetu. Šī aspekta ietvaros ir jāievēro objektivitāte un, izņemot striktu tiesību normu piemērošanu, ir jābūt absolūtai neieinteresētībai strīda atrisinājumā (spriedums Wilson, EU:C:2006:587, 52. punkts un tajā minētā judikatūra).

32

Šādām neatkarības un objektivitātes garantijām ir nepieciešams, lai pastāvētu tiesību normas, it īpaši attiecībā uz tiesas sastāvu, iecelšanu, pilnvaru ilgumu, kā arī tās locekļu atturēšanās, noraidīšanas un atsaukšanas iemesliem, lai kliedētu indivīdos jebkādas pamatotas šaubas par minētās tiesas ārēju ietekmējamību un tās neitralitāti attiecībā uz interesēm, ar ko tā saskaras (spriedums Wilson, EU:C:2006:587, 53. punkts un tajā minētā judikatūra). Šajā ziņā, lai uzskatītu, ka nosacījums par iestādes, kas iesniedz lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, neatkarību ir izpildīts, judikatūrā ir prasīts, ka gadījumiem, kuros šīs iestādes locekļus var atcelt no amata, ir jābūt noteiktiem skaidros tiesību aktu noteikumos (spriedums D. un A., C‑175/11, EU:C:2013:45, 97. punkts, un rīkojums Pilato, C‑109/07, EU:C:2008:274, 24. punkts un tajā minētā judikatūra).

33

Izskatāmajā gadījumā attiecībā uz Teleklagenævnet locekļu iecelšanai piemērojamām tiesību normām ir jānorāda, ka it īpaši no Dānijas valdības paustajiem apsvērumiem izriet, ka tos ieceļ Uzņēmējdarbības un izaugsmes ministrs uz četriem gadiem, ar iespēju pagarināt viņu pilnvaru laiku.

34

Runājot par Teleklagenævnet locekļu atsaukšanu no amata, tiesas sēdes laikā Dānijas valdība apstiprināja, ka pēdējos minētos var atsaukt no amata attiecīgais ministrs, kuram ir arī viņu iecelšanas tiesības.

35

No iesniedzējtiesas nolēmuma un Dānijas valdības sniegtajiem apsvērumiem izriet, ka, kaut arī Vācijas tiesību aktos ir paredzēta īpaša procedūra attiecībā uz valsts tiesu tiesnešu atsaukšanu no amata, Teleklagenævnet locekļus var atsaukt no amata un to atsaukšanas nosacījumi nav paredzēti īpašos tiesību aktos, un tikai nelikumīgas atsaukšanas gadījumā ir piemērojami vispārīgie administratīvo tiesību un darba tiesību noteikumi.

36

Tāpat nešķiet, ka Teleklagenævnet locekļu atsaukšana būtu pakļauta noteiktām garantijām, kas ļautu kliedēt jebkādas pamatotas šaubas par minētās iestādes neatkarību (pēc analoģijas skat. rīkojumu Pilato, EU:C:2008:274, 28. punkts).

37

Turklāt, kā tas izriet arī no Tiesas rīcībā esošajiem dokumentiem, Teleklagenævnet nolēmumu pārsūdzība var tikt iesniegta valsts tiesās. Ja šāda pārsūdzība tiek iesniegta, Teleklagenævnet ir atbildētāja. Šī Teleklagenævnet piedalīšanās procesā, kurā tiek apšaubīts tās nolēmums, norāda, ka, pieņemot apstrīdēto lēmumu, Teleklagenævnet nerīkojas kā trešā persona attiecībā pret iesaistītajām interesēm un tādējādi tai nav nepieciešamās objektivitātes (šajā ziņā skat. spriedumu RTL Belgium, EU:C:2010:812, 47. punkts). Šāda tiesību aizsardzības līdzekļu organizācija attiecībā uz Teleklagenævnet lēmumu uzsver to, ka šīs iestādes pieņemtajiem lēmumiem nav tiesas nolēmumu rakstura (pēc analoģijas skat. rīkojumu MF 7, C‑49/13, EU:C:2013:767, 19. punkts).

38

No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka, tā kā nav nepieciešams izskatīt jautājumu par to, vai Teleklagenævnet atbilst pārējiem kritērijiem, kas ļauj novērtēt, vai šī iestāde ir [valsts] tiesa LESD 267. panta izpratnē, ir jāsecina, ka Tiesas kompetencē nav sniegt atbildi uz uzdotajiem jautājumiem.

39

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:

Eiropas Savienības Tiesas kompetencē nav sniegt atbildi uz Teleklagenævnet (Dānija) 2013. gada 22. aprīļa nolēmumā uzdotajiem jautājumiem.