Lieta C‑176/13 P

Eiropas Savienības Padome

pret

Bank Mellat

“Apelācija — Kopējā ārpolitika un drošības politika — Cīņa pret kodolieroču izplatīšanu — Ierobežojuši pasākumi pret Irānas Islāma Republiku — Irānas bankas līdzekļu iesaldēšana — Pienākums norādīt pamatojumu — Akta pieņemšanas procedūra — Acīmredzama kļūda vērtējumā”

Kopsavilkums – Tiesas (piektā palāta) 2016. gada 18. februāra spriedums

  1. Tiesvedība — Termiņi prasību celšanai — Termiņš, kas noteikts, pamatojoties uz apsvērumiem par attālumu — Iepriekš noteiktais raksturs — Vienas puses veikta elektroniskā saziņa ar Savienības tiesām — Ietekmes neesamība

    (Tiesas Reglamenta 51. pants)

  2. Prasība atcelt tiesību aktu — Pieņemamības nosacījumi — Interese celt prasību — Fiziskas vai juridiskas personas — Tiesību akti, kas šīs personas skar tieši un individuāli — Prasība par tiesību aktu, ar ko nosaka ierobežojošus pasākumus pret prasītāju — Valsts organizācija, kas atsaucas uz aizsardzību un garantijām saistībā ar pamattiesībām — Jautājums, kas ir saistīts nevis ar pamata pieņemamību, bet gan ar tā pamatotību

    (LESD 263. panta ceturtā daļa un 275. panta otrā daļa)

  3. Iestāžu akti — Pamatojums — Pienākums — Piemērojamība — Pienākuma norādīt pamatojumu izvērtēšana atkarībā no lietas apstākļiem — Nepieciešamība izklāstīt visus atbilstošus faktiskus un tiesiskus apstākļus — Neesamība

    (LESD 296. pants)

  4. Iestāžu akti — Pamatojums — Pienākums — Piemērojamība — Ierobežojoši pasākumi pret Irānu — Kodolieroču izplatīšanā iesaistīto vai tai atbalstu sniedzošo personu, organizāciju vai struktūru līdzekļu iesaldēšana — Obligātās prasības

    (LESD 296. panta otrā daļa; Padomes Lēmums 2010/413/KĀDP; Padomes Regula Nr. 423/2007 un Nr. 668/2010)

  5. Kopējā ārpolitika un drošības politika — Ierobežojoši pasākumi pret Irānu — Līdzekļu iesaldēšana — Pieņemšanas procedūra — Padomes pienākumi — Pierādījumu, ko sniegušas dalībvalstis vai Savienības Augstais pārstāvis ārlietās un drošības politikas jautājumos iekļaušanas pamatošanai, pārbaude — Neesamība

    (LESD 296. panta otrā daļa; Padomes Lēmums 2010/413/KĀDP; Padomes Regula Nr. 423/2007 un Nr. 668/2010)

  6. Eiropas Savienība — Iestāžu aktu tiesiskuma pārbaude tiesā — Ierobežojoši pasākumi pret Irānu — Pārbaudes apjoms

    (Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants; Padomes Lēmums 2010/413/KĀDP)

  7. Apelācija — Pamati — Pirmoreiz apelācijas tiesvedībā izvirzīts pamats — Nepieņemamība

    (LESD 256. panta 1. punkts; Tiesas statūtu 58. panta pirmā daļa)

  1.  Skat. nolēmuma tekstu.

    (sal. ar 39. un 40. punktu)

  2.  Prasībā, kas pamatota ar LESD 275. panta otro daļu, ikkatra fiziska persona vai ikkatrs veidojums var atsaukties uz pamatiem par savu tiesību uz aizstāvību vai tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpumu, kā arī tādiem pamatiem par procesuāliem pārkāpumiem kā pienākuma norādīt pamatojumu neizpilde. Savukārt, kas attiecas uz pamatiem par acīmredzamu kļūdu vērtējumā vai vispārējā samērīguma principa pārkāpumu, ir jākonstatē, ka iespēja valsts struktūrai uz tiem atsaukties ir jautājums par strīda būtību.

    (sal. ar 48.–51. punktu)

  3.  Skat. nolēmuma tekstu.

    (sal. ar 74. un 75. punktu)

  4.  Kas attiecas uz ierobežojošiem pasākumiem, lai arī nav sīki jāatbild uz attiecīgās personas iesniegtajiem apsvērumiem, LESD 296. pantā paredzētais pienākums norādīt pamatojumu jebkādos apstākļos, tostarp tad, ja Savienības tiesību akta pamatojums atbilst starptautiskas iestādes pamatojuma izklāstam, nozīmē, ka šajā pamatojumā tiek norādīti individuālie, īpašie un konkrētie iemesli, kādēļ kompetentās iestādes uzskata, ka attiecīgajai personai būtu jāpiemēro ierobežojošie pasākumi. Savienības tiesai tādēļ ir jāpārbauda, ka norādītais pamatojums ir pietiekami precīzs un konkrēts

    Šajā ziņā kas attiecas uz tiesību aktu, ar ko nosaka līdzekļu iesaldēšanas pasākumus pret Irānas banku atbilstoši Regulai Nr. 423/2007 un Nr. 668/2010 par ierobežojošiem pasākumiem pret Irānu, šai bankai procedūrā ar mērķi noteikt līdzekļu iesaldēšanas pasākumus savai aizstāvībai nav jāsalīdzina savi klientu saraksti ar ANO un Savienības sarakstos esošajiem vienību nosaukumiem vai arī jāpārbauda, vai kāds no tās klientiem netiek nodarbināts Aviācijas nozares uzņēmumu organizācijā. Taču šāds iznākums būtu pretrunā prasībai, lai tiesību akta pamatojumā būtu identificēti individuālie, īpašie un konkrētie iemesli, kādēļ kompetentās iestādes uzskata, ka attiecīgajai personai būtu jāpiemēro ierobežojošie pasākumi.

    (sal. ar 76., 80. un 81. punktu)

  5.  Kopējā ārpolitikā un drošības politikā, ja Savienības tiesā nav ticis pierādīts neviens no LESD 263. pantā paredzētajiem atcelšanas iemesliem, minētā tiesa pieļauj kļūdu, nospriežot, ka, pieņemot pirmo tiesību aktu, ar ko noteikti ierobežojoši pasākumi pret vienībām, kuras, domājams, ir iesaistītas kodolieroču izplatīšanā, Padomei ir jāizvērtē informācijas un pierādījumu, ko tai sniegusi dalībvalsts vai Savienības Augstais pārstāvis ārlietās un drošības politikas jautājumos, atbilstība un pamatotība.

    (sal. ar 91. punktu)

  6.  Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā garantētā pārbaudes tiesā efektivitāte tāpat nozīmē, ka Savienības tiesai ir jānodrošina, lai lēmums, kam attiecībā uz konkrēto personu vai vienību ir individuāla piemērojamība, būtu balstīts uz pietiekami drošiem faktiem. Tas nozīmē, ka ir jāpārbauda pamatojuma izklāstā norādītie fakti, kas ir minētā lēmuma pamatā, tādēļ pārbaudē tiesā nav jāizvērtē tikai norādīto iemeslu abstrakta ticamība, bet arī tas, vai ir pamatoti šie apsvērumi vai vismaz viens no tiem, kurš tiek uzskatīts par pašu par sevi pietiekamu šā paša lēmuma pamatojumam. Šajā nolūkā Savienības tiesai ir jāveic šī pārbaude, vajadzības gadījumā pieprasot kompetentajai Savienības iestādei iesniegt atbilstošu – konfidenciālu vai nekonfidenciālu – informāciju vai pierādījumus, lai varētu veikt šādu pārbaudi. Ja kompetentā Savienības iestāde nevar izpildīt Savienības tiesas lūgumu, tad šai tiesai ir jābalstās tikai uz tai paziņoto informāciju.

    Šādā situācijā Savienības tiesai, kas ir tikusi aicināta, ņemot vērā apsvērumus un attaisnojošos pierādījumus, ko, iespējams, iesniegusi attiecīgā persona, kā arī kompetentās Savienības iestādes atbildi uz šiem apsvērumiem, nebūs iespējams konstatēt, šo pamatojumu pamatotību, un tādēļ šie pamatojumi nevar būt pamats apstrīdētajam lēmumam par iekļaušanu. Šajā ziņā attiecīgās personas vai vienības pieminēšana vien ANO Drošības padomes rezolūcijā nav pietiekams attaisnojums tam, ka Savienība to identificē.

    (sal. ar 109.–112. un 114. punktu)

  7.  Skat. nolēmuma tekstu.

    (sal. ar 116. punktu)