—

K + K Klaas & Kock B.V. & Co. KG vārdā – M. Scheier, Rechtsanwalt,

—

Vācijas valdības vārdā – T. Henze un J. Möller, pārstāvji,

—

Dānijas valdības vārdā – M. Wolff un V. Pasternak Jørgensen, pārstāves,

—

Ungārijas valdības vārdā – M. Fehér, kā arī K. Szíjjártó un K. Molnár, pārstāvji,

—

Apvienotās Karalistes valdības vārdā – L. Christie, pārstāvis, kam palīdz E. Dixon, barrister,

—

Eiropas Komisijas vārdā – M. van Beek un F. Schatz, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 4. novembra Direktīvas 2003/88/EK par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem (OV L 299, 9. lpp.) 7. pantu.

2

Šis lūgums ir ticis iesniegts tiesvedībā starp G. Bollacke un viņas mirušā laulātā bijušo darba devēju, K + K Klaas & Kock B.V. & Co. KG (turpmāk tekstā – “K + K”), par ieinteresētās personas tiesībām saņemt finansiālu atlīdzību par J. Bollacke neizmantoto ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu viņa nāves dienā.

3

Direktīvas 2003/88 7. pants ar nosaukumu “Gadskārtējais atvaļinājums” ir formulēts šādi:

“1.   Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka katram darba ņēmējam ir tiesības uz apmaksātu ikgadēju, vismaz četras nedēļas ilgu atvaļinājumu saskaņā ar nosacījumiem par tiesībām uz šāda atvaļinājuma piešķiršanu, ko nosaka valsts tiesību akti un/vai prakse.

2.   Obligāto apmaksāto ikgadējā atvaļinājuma laikposmu nevar aizstāt ar finansiālu atlīdzību, izņemot gadījumus, kad pārtrauc darba attiecības.”

4

Šīs direktīvas 15. pantā ar nosaukumu “Labvēlīgāki noteikumi” ir noteikts:

“Šī direktīva neskar dalībvalstu tiesības piemērot vai ieviest normatīvus un administratīvus aktus, kas ir labvēlīgāki darba ņēmēju veselības un drošības aizsardzībai vai kas veicina vai atļauj piemērot koplīgumus vai citus līgumus starp darba devējiem un darba ņēmējiem nozarē, kuri ir labvēlīgāki darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzībai.”

5

Minētās direktīvas 17. pantā ir paredzēts, ka dalībvalstis var atkāpties no atsevišķiem šīs direktīvas noteikumiem. Tomēr no šīs direktīvas 7. panta nekādas atkāpes nav atļautas.

6

1963. gada 8. janvāra Federālā likuma par atvaļinājumu (Bundesurlaubsgesetz) (BGBl. 1963, 2. lpp.) – redakcijā, kas bija spēkā 2002. gada 7. maijā (BGBl. 2002 I, 1529. lpp.), – 7. panta 4. punktā ir paredzēts:

“Ja atvaļinājumu darba tiesisko attiecību izbeigšanās dēļ vairs nevar pilnībā vai daļēji piešķirt, tad neizmantotais atvaļinājums ir jāatlīdzina naudā.”

7

Atbilstoši Civillikuma (Bürgerliches Gesetzbuch) 1922. panta 1. punktam personas nāves (mantojuma atklāšanās) gadījumā tās manta (mantojums) kā kopība pāriet uz vienu vai vairākām personām (mantiniekiem).

8

G. Bollacke ir viņas mirušā vīra, kurš laikposmā no 1998. gada 1. augusta līdz 2010. gada 19. novembrim – viņa nāves dienai – bija nodarbināts K + K, vienīgā mantiniece.

9

Kopš 2009. gada J. Bollacke slimoja ar smagu slimību. Šajā pašā gadā viņam uz vairāk nekā astoņiem mēnešiem bija darbnespēja. Viņam tā bija atkārtoti no 2010. gada 11. oktobra līdz viņa nāves dienai.

10

Nav strīda par to, ka J. Bollacke nāves dienā bija tiesības uz vismaz 140,5 neizmantotām ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma dienām.

11

Ar 2011. gada 31. janvāra vēstuli G. Bollacke pieprasīja no K + K finansiālu atlīdzību par šīm neizmantotajām atvaļinājuma dienām. K + K šo pieprasījumu noraidīja ar pamatojumu, ka pastāv šaubas par pārmantojamu tiesību pastāvēšanas iespējamību.

12

Pirmās instances tiesa, kurā G. Bollacke vērsās ar šādu pašu prasību, arī to noraidīja, pamatojoties uz to, ka atbilstoši Bundesarbeitsgericht [Federālās darba tiesas] judikatūrai tiesības uz finansiālu atlīdzību par darba attiecību izbeigšanās brīdī neizmantoto ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu nerodoties, ja šīs attiecības izbeidzas ar darbinieka nāvi. Šis nolēmums ir ticis pārsūdzēts apelācijas kārtībā, un iesniedzējtiesai ir radušās šaubas par šīs valsts tiesu judikatūras pamatotību saistībā ar Tiesas judikatūru par Direktīvas 2003/88 7. pantu.

13

Šādos apstākļos Landesarbeitsgericht Hamm nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

14

Ar trīs jautājumiem, kuri jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2003/88 7. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tādi valsts tiesību noteikumi vai prakse kā pamatlietā, saskaņā ar ko tiesības uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu izbeidzas bez tiesībām saņemt finansiālu atlīdzību par vēl neizmantoto atvaļinājumu, ja darba attiecības izbeidzas darba ņēmēja nāves dēļ, un – apstiprinošas atbildes gadījumā – vai tiesības saņemt šādu atlīdzību ir atkarīgas no attiecīgās personas iepriekš izteikta lūguma.

15

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru katra darba ņēmēja tiesības uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu ir jāuzskata par īpaši svarīgu Savienības sociālo tiesību principu, no kura nevar atkāpties un kuru kompetentās valsts iestādes var īstenot, tikai un vienīgi ņemot vērā Padomes 1993. gada 23. novembra Direktīvā 93/104/EK par dažiem darba laika organizācijas aspektiem (OV L 307, 18. lpp.), kura kodificēta ar Direktīvu 2003/88, tieši paredzētās robežas (skat. spriedumus Schultz‑Hoff u.c., C‑350/06 un C‑520/06, EU:C:2009:18, 22. punkts; KHS, C‑214/10, EU:C:2011:761, 23. punkts, kā arī Dominguez, C‑282/10, EU:C:2012:33, 16. punkts).

16

Turklāt ir jāuzsver, pirmkārt, ka Direktīvas 2003/88 7. pants nav viena no tiesību normām, no kurām tā skaidri ļauj atkāpties (skat. spriedumu Schultz‑Hoff u.c., EU:C:2009:18, 24. punkts), un, otrkārt, ka šajā direktīvā tiesības uz ikgadējo atvaļinājumu un tiesības saņemt šajā sakarā atlīdzību ir vienu tiesību divi aspekti.

17

Visbeidzot, Tiesa jau ir uzsvērusi – kad darba attiecības izbeidzas un kad apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu faktiski vairs nav iespējams izmantot, Direktīvas 2003/88 7. panta 2. punktā ir paredzēts, ka darba ņēmējam ir tiesības uz finansiālu atlīdzību, lai šīs neiespējamības rezultātā netiktu izslēgta jebkāda, pat finansiāla veida šo darba ņēmēja tiesību izmantošana (šajā ziņā skat. spriedumu Schultz‑Hoff u.c., EU:C:2009:18, 56. punkts, kā arī Neidel, C‑337/10, EU:C:2012:263, 29. punkts).

18

Tāpēc Tiesa nolēma, ka Direktīvas 2003/88 7. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tādas valsts tiesību normas vai prakse, saskaņā ar kurām, beidzoties darba attiecībām, finansiālu atlīdzību par neizmantoto ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu neizmaksā darba ņēmējam, kuram visu vai daļu references laikposma un/vai pārcelšanas laikposma ir bijusi pārejoša darbnespēja, kuras dēļ viņš tiesības uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu nav varējis izmantot (spriedums Schultz‑Hoff u.c., EU:C:2009:18, 62. punkts).

19

Tieši ņemot vērā šo judikatūru, ir jānoskaidro, vai tad, ja darba attiecību izbeigšanās gadījums ir darba ņēmēja nāve, šāds notikums var liegt tiesībām uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu pāriet tiesībās uz finansiālu atlīdzību.

20

Šajā ziņā ir jānorāda, ka šīs tiesības uz ikgadējo atvaļinājumu ir tikai viens no diviem svarīgā Savienības sociālo tiesību principa aspektiem un ka ar šo principu ir aptvertas arī tiesības saņemt atlīdzību (šajā ziņā skat. spriedumu Schultz‑Hoff u.c., EU:C:2009:18, 60. punkts un tajā minētā judikatūra).

21

Savienības likumdevēja tostarp Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punktā izmantotais jēdziens “apmaksāts ikgadējais atvaļinājums” nozīmē, ka apmaksātā atvaļinājuma laikā šīs direktīvas izpratnē ir saglabājama darba ņēmēja atlīdzība. Citiem vārdiem, darba ņēmējam ir jāsaņem parastā atlīdzība par šo atpūtas laiku (šajā ziņā skat. spriedumus Robinson‑Steele u.c., C‑131/04 un C‑257/04, EU:C:2006:177, 50. punkts, Schultz-Hoff u.c., EU:C:2009:18, 58. punkts, un Lock, C‑539/12, EU:C:2014:351, 16. punkts).

22

Cenšoties nodrošināt šo Savienības tiesībās iekļauto darba ņēmēja pamattiesību ievērošanu, Tiesa nevar šauri interpretēt Direktīvas 2003/88 7. panta 2. punktu par sliktu tiesībām, kuras darba ņēmējam ir saskaņā ar šo direktīvu (šajā ziņā it īpaši skat. spriedumu Heimann un Toltschin, C‑229/11 un C‑230/11, EU:C:2012:693, 23. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī rīkojumu Brandes, C‑415/12, EU:C:2013:398, 29. punkts un tajā minētā judikatūra).

23

Turpinājumā ir jānorāda, kā savos apsvērumos ierosina Ungārijas valdība, ka Direktīvas 2003/88 7. panta 2. punktā, kā to ir interpretējusi Tiesa, nav paredzēts neviens cits nosacījums par tiesību uz finansiālu atlīdzību izmantošanu, kā tikai nosacījums par, pirmkārt, darba attiecību izbeigšanos un, otrkārt, to, ka darba ņēmējs nav izmantojis visu ikgadējo atvaļinājumu, uz kuru viņam bija tiesības šo attiecību izbeigšanās brīdī.

24

Visbeidzot ir jākonstatē, ka tiesības uz finansiālu atlīdzību, ja darba attiecības ir izbeigušās darba ņēmēja nāves gadījumā, ir būtiskas, lai nodrošinātu darba ņēmējam ar Direktīvu 2003/88 piešķirto tiesību uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu lietderīgo iedarbību.

25

Ja ikgadējā atvaļinājuma atlīdzināšanas pienākums izbeigtos ar darba attiecību izbeigšanos darba ņēmēja nāves dēļ, tā sekas būtu tādas, ka kāds nejaušs notikums, kuru nevar ietekmēt nedz darba ņēmējs, nedz darba devējs, ar atpakaļejošu spēku radītu pilnīgu pašu tiesību uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu, kuras ir paredzētas Direktīvas 2003/88 7. pantā, zudumu.

26

Visu šo iemeslu dēļ šis Direktīvas 2003/88 noteikums nevar līdz ar to tikt interpretēts tādējādi, ka minētās tiesības var izbeigties darba ņēmēja nāves gadījumā.

27

Turklāt, tā kā Direktīvas 2003/88 7. panta 2. punktā nav paredzēts neviens cits nosacījums par tiesību uz finansiālu atlīdzību izmantošanu kā tikai nosacījums par darba attiecību izbeigšanos, ir jāuzskata, ka tiesības uz šādu atlīdzību nevar tikt pakļautas iepriekš šajā ziņā izteikta lūguma esamībai.

28

No vienas puses, šīs tiesības ar minēto direktīvu ir piešķirtas tieši, attiecīgajam darba ņēmējam šajā ziņā neko neveicot, un, no otras puses, šīs tiesības nevar būt atkarīgas no citiem nosacījumiem, kuri šajā direktīvā nav tieši paredzēti, kas nozīmē, ka apstāklis, ka darba ņēmējs iepriekš nav lūdzis piešķirt finansiālu atlīdzību atbilstoši šīs direktīvas 7. panta 2. punktam, nav būtisks.

29

No tā izriet, pirmkārt, ka Direktīvas 2003/88 7. pants nevar tikt interpretēts tādējādi, ka darba ņēmēja nāve, kas izbeidz darba attiecības, atbrīvo mirušā darba ņēmēja darba devēju no finansiālas atlīdzības maksāšanas, uz kuru šim darba ņēmējam parasti būtu bijušas tiesības saistībā ar neizmantoto ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, un, otrkārt, ka tiesības uz šādu atlīdzību nevar tikt pakļautas iepriekš šajā ziņā izteikta lūguma esamībai.

30

No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka uz uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem ir jāatbild, ka Direktīvas 2003/88 7. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tādi valsts tiesību akti vai prakse kā pamatlietā, saskaņā ar ko tiesības uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu izbeidzas bez tiesībām saņemt finansiālu atlīdzību par neizmantoto atvaļinājumu, ja darba attiecības izbeidzas darba ņēmēja nāves dēļ. Tiesības uz šādu atlīdzību nevar tikt pakļautas ieinteresētās personas iepriekš izteikta lūguma esamībai.

31

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 4. novembra Direktīvas 2003/88/EK par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem 7. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tādi valsts tiesību akti vai prakse kā pamatlietā, saskaņā ar ko tiesības uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu izbeidzas bez tiesībām saņemt finansiālu atlīdzību par neizmantoto atvaļinājumu, ja darba attiecības izbeidzas darba ņēmēja nāves dēļ. Tiesības uz šādu atlīdzību nevar tikt pakļautas ieinteresētās personas iepriekš izteikta lūguma esamībai.