Lieta C‑112/13

A

pret

B u.c.

(Oberster Gerichtshof lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

“LESD 267. pants — Valsts konstitūcija — Obligāts blakusprocess atbilstības konstitūcijai pārbaudei — Valsts likuma atbilstības gan Savienības tiesībām, gan valsts konstitūcijai pārbaude — Jurisdikcija un nolēmumu izpilde civillietās un komerclietās — Atbildētāja domicila vai zināmas uzturēšanās vietas dalībvalsts teritorijā neesamība — Jurisdikcijas noteikšana atbildētāja ierašanās tiesā gadījumā — Prombūtnē esoša atbildētāja likumiskais pārstāvis”

Kopsavilkums – Tiesas (piektā palāta) 2014. gada 11. septembra spriedums

1. Prejudiciāli jautājumi – Vēršanās Tiesā – Valsts tiesu kompetence – Valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru vispārējas jurisdikcijas tiesām, kas izskata lietu apelācijas kārtībā vai kā pēdējās instances tiesas, ir pienākums vērsties konstitucionālajā tiesā ar lūgumu atcelt Pamattiesību hartai pretrunā esošus likumus – Šāda blakusprocesa prioritāte – Vispārējas jurisdikcijas tiesas nespēja tūlītēji izskatīt lietu, nepiemērojot minēto likumu – Pieļaujamība – Nosacījumi – Valsts tiesas vērtējums

   (LESD 267. pants; Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants)

2. Tiesu iestāžu sadarbība civillietās – Jurisdikcija un nolēmumu izpilde civillietās un komerclietās – Regula Nr. 44/2001 – Jurisdikcijas noteikšana – Atbildētāja ierašanās tiesā Regulas Nr. 44/2001 24. panta izpratnē – Jēdziens – Prombūtnē esoša atbildētāja likumiskā pārstāvja ierašanās tiesā – Izslēgšana – Nosacījumi

   (Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants; Padomes Regulas Nr. 44/2001 24. pants)

1.  Savienības tiesības, it īpaši LESD 267. pants, ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru vispārējas jurisdikcijas tiesām, kas izskata lietu apelācijas kārtībā vai kā pēdējās instances tiesas, gadījumā, ja tās uzskata, ka valsts likums ir pretrunā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantam, ir pienākums tajās notiekošo tiesvedību ietvaros vērsties konstitucionālajā tiesā ar lūgumu vispārēji atcelt likumu, nevis konkrētajā gadījumā vienkārši nepiemērot šo likumu, ja šīs procedūras prioritārais raksturs gan pirms šāda lūguma iesniegšanas valsts tiesai, kas ir atbildīga par likumu atbilstības konstitūcijai pārbaudi, gan arī attiecīgā gadījumā pēc tam, kad šī tiesa ir pieņēmusi nolēmumu par minēto lūgumu, liedz šīm vispārējas jurisdikcijas tiesām īstenot savu iespēju vai izpildīt savu pienākumu vērsties Tiesā ar prejudiciāliem jautājumiem. Savukārt Savienības tiesības, it īpaši LESD 267. pants, ir jāinterpretē tādējādi, ka tie pieļauj šādu valsts tiesisko regulējumu, ja minētajām vispārējas jurisdikcijas tiesām ir iespēja:

   —	jebkurā tiesvedības brīdī, kurš tām liekas piemērots, un pat vispārēja likumu atbilstības konstitūcijai pārbaudes blakusprocesa noslēgumā uzdot Tiesai ikvienu prejudiciālu jautājumu, kādu tās uzskata par nepieciešamu,

   —	veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu Savienības tiesību sistēmā piešķirto tiesību pagaidu tiesisko aizsardzību tiesā, un

   —	šāda blakusprocesa noslēgumā nepiemērot attiecīgo valsts tiesību normu, ja tiesas uzskata, ka tā ir pretrunā Savienības tiesībām.

   Iesniedzējtiesai ir jāpārliecinās, vai valsts tiesiskais regulējums var tikt interpretēts kā atbilstošs šīm Savienības tiesību prasībām.

   (sal. ar 46. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)

2.  Regulas Nr. 44/2001 par jurisdikciju un nolēmumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 24. pants, lasot to Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. panta gaismā, ir jāinterpretē tādējādi, ka gadījumā, ja valsts tiesa saskaņā ar valsts tiesību aktiem ieceļ prombūtnē esošas personas likumisku pārstāvi atbildētājam, kuram pieteikums par lietas ierosināšanu nav ticis izsniegts informācijas par dzīvesvietu neesamības dēļ, šī prombūtnē esošā atbildētāja likumiskā pārstāvja ierašanās tiesā nenozīmē šī atbildētāja ierašanos tiesā minētās regulas 24. panta izpratnē, kas pamatotu šīs tiesas starptautisko jurisdikciju.

   Vārdos neizteiktas jurisdikcijas atzīšanas atbilstoši Regulas Nr. 44/2001 24. panta pirmajam teikumam pamatā ir lietas dalībnieku apzināta izvēle attiecībā uz šo jurisdikciju, kas nozīmē, ka atbildētājs zina par tiesvedību, kas pret viņu ir ierosināta. Savukārt attiecībā uz prombūtnē esošu atbildētāju, kuram nav ticis izsniegts pieteikums par lietas ierosināšanu un kurš nezina par pret to ierosināto tiesvedību, nevar tikt uzskatīts, ka viņš ir klusējot atzinis tiesas, kas izskata lietu, jurisdikciju.

   Turklāt prombūtnē esošs atbildētājs, kurš nezina par prasību, kas ir tikusi celta pret viņu, kā arī par to, ka ir ticis iecelts prombūtnē esoša atbildētāja likumiskais pārstāvis, nevar sniegt šim likumiskajam pārstāvim visu informāciju, kas tam ir vajadzīga, lai novērtētu tiesas, kas izskata lietu, starptautisko jurisdikciju un ļautu tam efektīvi apstrīdēt šo jurisdikciju vai atzīt to, pilnībā pārzinot visus lietas apstākļus. Šādos apstākļos minētā prombūtnē esošā atbildētāja likumiskā pārstāvja ierašanās tiesā arī nevar tikt uzskatīta par minētā atbildētāja vārdos neizteiktu piekrišanu.

   Šajā ziņā situācijā, kad pieteikums par lietas ierosināšanu nav ticis izsniegts atbildētājam, kura domicils bija citā dalībvalstī, nevis tajā dalībvalstī, kurā atrodas tiesa, kas izskata lietu, tās starptautiskās jurisdikcijas atzīšana prombūtnē esoša atbildētāja likumiskā pārstāvja, kurš ir ticis iecelts atbildētājam, ierašanās tiesā dēļ nevar tikt uzskatīta par paredzamu.

   Hartas 47. pantā garantētās prasītāja tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, kas saistībā ar Regulu Nr. 44/2001 ir jāīsteno vienlaicīgi ar atbildētāja tiesībām uz aizstāvību, neparedz citādāku šīs regulas 24. panta interpretāciju.

   Regulas Nr. 44/2001 24. panta interpretācija, saskaņā ar kuru prombūtnē esoša atbildētāja pārstāvis vai likumiskais pārstāvis var ierasties tiesā šī atbildētāja vārdā Regulas Nr. 44/2001 24. panta izpratnē, nevar tikt uzskatīta par tādu, kas rada taisnīgu līdzsvaru starp tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību un tiesībām uz aizstāvību. Šāda interpretācija liegtu atbildētājam iespēju nodrošināt savu tiesību uz aizstāvību ievērošanu, saskaņā ar minētās regulas 34. panta 2. punktu iebilstot pret tā sprieduma atzīšanu, kas ir ticis pasludināts attiecībā uz viņu.

   (sal. ar 54., 55., 57., 58., 60., 61. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)