—

P. Gruslin vārdā – L. Misson un J. Meyer, advokāti,

—

Beobank SA, agrāk – Citibank Belgium SA, vārdā – M. van der Haegen un A. Fontaine, advokāti,

—

Beļģijas valdības vārdā – J.‑C. Halleux un M. Jacobs, pārstāvji,

—

Čehijas valdības vārdā – M. Smolek, pārstāvis,

—

Eiropas Komisijas vārdā – J. Hottiaux, kā arī J. Rius un A. Nijenhuis, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Padomes 1985. gada 20. decembra Direktīvas 85/611/EEK par normatīvo un administratīvo aktu koordināciju attiecībā uz pārvedamu vērtspapīru kolektīvo ieguldījumu uzņēmumiem (PVKIU) (OV L 375, 3. lpp.; Īpašais izdevums latviešu valodā, 6. nod., 1. sēj., 139. lpp.), redakcijā ar grozījumiem, kas tajā izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 1995. gada 29. jūnija Direktīvu 95/26/EK (OV L 168, 7. lpp.; Īpašais izdevums latviešu valodā, 6. nod., 2. sēj., 269. lpp.; turpmāk tekstā –“PVKIU direktīva”), 45. panta interpretāciju.

2

Šis lūgums ir izteikts tiesvedībā starp P. Gruslin un Beobank SA, agrāk – Citibank Belgium SA (turpmāk tekstā – “Beobank”), jautājumā par kopīgā ieguldījumu fonda Citiportfolios (turpmāk tekstā – “Citiportfolios fonds”) vārda ieguldījumu apliecību izsniegšanu.

3

PVKIU direktīva ir tikusi vairākkārtīgi grozīta un vēlāk atcelta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 13. jūlija Direktīvu 2009/65/EK par normatīvo un administratīvo aktu koordināciju attiecībā uz pārvedamu vērtspapīru kolektīvo ieguldījumu uzņēmumiem (PVKIU) (OV L 302, 32. lpp.), ar kuru PVKIU direktīva tika pārstrādāta. Tomēr tieši PVKIU direktīva ir tā, kas bija piemērojama ar pamatlietu saistīto faktu laikā.

4

Pamatlietas faktu laikā spēkā esošās PVKIU direktīvas redakcijas preambulas no otrā līdz piektajam apsvērumam bija teikts:

“tā kā valstu tiesību akti, kas reglamentē kolektīvo ieguldījumu uzņēmumus, jākoordinē, lai Kopienas līmenī tuvinātu konkurences nosacījumus starp šādiem uzņēmumiem, reizē nodrošinot efektīvāku un vienveidīgāku aizsardzību sertifikātu turētājiem; tā kā šāda koordinācija ļaus vienas dalībvalsts kolektīvo ieguldījumu uzņēmumam vieglāk pārdot savus sertifikātus citās dalībvalstīs;

tā kā minēto mērķu sasniegšana ļaus vieglāk atcelt ierobežojumus kolektīvo ieguldījumu uzņēmumu sertifikātu brīvai apgrozībai Kopienā un šāda koordinācija palīdzēs veidot Eiropas kapitāla tirgu;

tā kā, ņemot vērā minētos mērķus, ir vēlams pieņemt kopīgus pamatnoteikumus par dalībvalstu kolektīvo ieguldījumu uzņēmumu darbības atļaušanu, uzraudzību, struktūru, darbību un informāciju, kas tiem jāpublicē;

tā kā šo kopīgo noteikumu piemērošana ir pietiekama garantija, lai ļautu dalībvalstu kolektīvo ieguldījumu uzņēmumiem, ievērojot piemērojamos noteikumus par kapitāla apriti, laist savus sertifikātus tirgū citās dalībvalstīs, kas attiecībā uz šiem uzņēmumiem vai to sertifikātiem nevar piemērot noteikumus, kuri šajās valstīs neattiecas uz jomu, ko reglamentē šī direktīva; tā kā, ja kolektīvā ieguldījuma uzņēmums, kas atrodas vienā dalībvalstī, savus sertifikātus laiž tirgū citā dalībvalstī, tam tomēr jāveic visi vajadzīgie pasākumi, lai nodrošinātu, ka sertifikātu turētāji šajā citā dalībvalstī var viegli īstenot savas finansiālās tiesības, un lai to rīcībā būtu visa vajadzīgā informācija”.

5

PVKIU direktīvas 1. panta 6. punktā bija noteikts:

“Ievērojot noteikumus, kas attiecas uz kapitāla apriti, kā arī 44. un 45. pantu un 52. panta 2. punktu, neviena dalībvalsts attiecībā uz [pārvedamu vērtspapīru kolektīvo ieguldījumu uzņēmumiem (PVKIU)], kas atrodas citā dalībvalstī, vai attiecībā uz sertifikātiem, ko ir emitējuši šādi PVKIU, ja tie tirgo savus sertifikātus tās teritorijā, nedrīkst piemērot nekādus citus noteikumus jomā, uz ko attiecas šī direktīva.”

6

Saskaņā ar šīs direktīvas 4. panta 1. punktu:

“Lai veiktu darbību, PVKIU jābūt atļaujai, ko izsniegušas tās dalībvalsts kompetentās iestādes, kurā PVKIU atrodas [..].

Šāda atļauja ir derīga visās dalībvalstīs.”

7

Minētās direktīvas VIII iedaļā “Īpaši noteikumi, ko piemēro PVKIU, kuri tirgo savus sertifikātus dalībvalstīs, kas nav valstis, kur tie atrodas” esošā 44. panta 1. punktā bija paredzēts:

“PVKIU, kas tirgo savus sertifikātus citā dalībvalstī, jāievēro šajā valstī spēkā esošie normatīvie un administratīvie akti jomās, uz ko neattiecas šī direktīva.”

8

Šīs pašas direktīvas 45. pants bija izteikta šādā redakcijā:

“Gadījumā, kas minēts [44]. pantā, attiecīgam PVKIU saskaņā ar normatīvajiem un administratīvajiem aktiem, kas ir spēkā tirdzniecības dalībvalstī, jāveic arī vajadzīgie pasākumi, lai šajā valstī nodrošinātu iespēju veikt maksājumus sertifikātu turētājiem [fonda ieguldītājiem], sertifikātu atpirkšanu vai izpirkšanu [fonda daļu atpakaļpirkšanu vai atpakaļpieņemšanu], kā arī darīt pieejamu informāciju, kas PVKIU ir jāsniedz.”

9

PVKIU direktīvas pielikumā esošā A saraksta 1. ailes “Ziņas par ieguldījumu fondu” 1.10. punkts bija izteikts šādā redakcijā:

“Ziņas par attiecīgo sertifikātu veidiem un galvenajām pazīmēm un jo īpaši:

[..]”

10

Pamatlietas faktu laikā spēkā esošās 1990. gada 4. decembra Likuma par finanšu darījumiem un finanšu tirgiem (1990. gada 22. decembraMoniteur belge, 23800. lpp.; turpmāk tekstā – “1990. gada 4. decembra likums”) redakcijas 138. panta otrajā daļā bija noteikts:

“Pirmajā daļā minētajam ieguldījumu uzņēmumam ir jāieceļ kāds 3. panta 1. vai 2. punktā minētais subjekts, lai nodrošinātu fonda daļu sadali fonda ieguldītājiem, to pārdošanu vai atpakaļpirkšanu, kā arī kolektīvo ieguldījumu uzņēmuma sniedzamās informācijas nodrošināšanu.”

11

No lēmuma par prejudiciālā jautājuma uzdošanu un Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka Citiportfolios fonds ir saskaņā ar Luksemburgas tiesībām dibinātais kopīgais ieguldījumu fonds, kura pārvaldību nodrošina saskaņā ar Luksemburgas tiesībām dibinātā sabiedrība Citiportfolios un kura turētājbanka ir saskaņā ar Luksemburgas tiesībām dibinātā sabiedrība Citibank Luxembourg.

12

Citiportfolios fonda prospektu Beļģijā izplatīja Beobank kā sabiedrības Citiportfolios saskaņā ar 1990. gada 4. decembra likuma 138. panta otro daļu pilnvarotais subjekts.

13

Laikā no 1996. gada 12. līdz 24. janvārim Beļģijā dzīvojošais Beļģijas pilsonis P. Gruslin veica ieguldījumus Citiportfolios fondā, parakstīšanos uz fonda daļām izdarot tieši sabiedrībā Citibank Luxembourg. Beobank netika iesaistīta kā parakstīšanās domicils un šajā statusā nesaņēma nekādu komisijas maksu.

14

1996. gada 9. septembrī sabiedrība Citibank Luxembourg izbeidza visas kontu un darījumu attiecības ar P. Gruslin sākot no 1996. gada 17. septembra un lūdza viņam līdz šim datumam izņemt visus viņa kontos esošos līdzekļus un vērtspapīrus. Viņš tika brīdināts, ka, ja tā nesaņems norādījumus attiecībā uz Citiportfolios fonda daļu realizēšanai veicamajiem darījumiem, šīs fonda daļas uz viņa vārda tiks iegrāmatotas emitenta kārtotajā fonda daļu turētāju reģistrā. 1996. gada 14. oktobrī, nesaņēmusi P. Gruslin norādījumus, sabiedrība Citibank Luxembourg veica šo iegrāmatojumu.

15

1996. gada decembrī P. Gruslin rakstiski vērsās pie Beobank ar lūgumu izsniegt apliecības par īpašumtiesībām uz fonda daļām, kas uz viņa vārda bija iegrāmatotas Citiportfolios fonda daļu turētāju reģistrā. Beobank atbildēja, ka, tā kā fonda daļas tika iegādātas tieši no sabiedrības Citibank Luxembourg, Beobank uz P. Gruslin vārda atvērtajā lietā tās neatrodas. Tā viņam darīja zināmu, ka lietu nosūta sabiedrībai Citibank Luxembourg vajadzīgo darbību veikšanai.

16

2008. gada 14. janvārīP. Gruslin cēla prasību Tribunal de commerce de Bruxelles [Brisles komerctiesā], lai panāktu, ka Beobank tiek uzdots izsniegt viņam minētās apliecības tālab, lai viņš spētu pierādīt savas īpašumtiesības uz fonda daļām, uz kurām viņš bija parakstījies. Tā kā šajā tiesā viņa prasība netika apmierināta, viņš tās nolēmumu pārsūdzēja apelācijas kārtībā, pamatojoties konkrēti uz 1990. gada 4. decembra likuma 138. panta otro daļu.

17

2011. gada 11. janvāra spriedumā Cour d’appel de Bruxelles [Briseles apelācijas tiesa] atzina par nepamatotu P. Gruslin prasību izsniegt attiecīgās apliecības, tostarp norādījusi, ka, tā kā ar 1990. gada 4. decembra likuma 138. panta otro daļu Beļģijas tiesībās ir transponēts PVKIU direktīvas 45. pants, ar šajā daļā izmantoto jēdzienu “sadale” [distribution] esot jāsaprot nevis ieguldījumu apliecību izsniegšana, kā apgalvo P. Gruslin, bet gan “maksājums” fonda ieguldītājiem.

18

P. Gruslin par šo spriedumu iesniedza kasācijas sūdzību. Šīs sūdzības pamatošanai viņš tostarp apgalvo, ka saskaņā ar 1990. gada 4. decembra likuma 138. panta otrajā daļā noteikto ieguldījumu apliecību izsniegšana ir viens no uzdevumiem, kas Beobank uzticēti saistībā ar Citiportfolios fondu.

19

Šajos apstākļos Cour de cassation [Kasācijas tiesa] nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai [PVKIU] direktīvas 45. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka jēdziens “maksājumi sertifikātu turētājiem [fonda ieguldītājiem]” attiecas arī uz vārda ieguldījumu apliecību izsniegšanu fonda ieguldītājiem?”

20

2014. gada 6. marta iesniegumā, kas Tiesas kancelejā reģistrēts tā paša gada 10. martā, P. Gruslin pēc 2014. gada 13. februārī ģenerāladvokāta sniegtajiem secinājumiem, pamatojoties uz Tiesas Reglamenta 83. pantu, lūdza atkārtoti sākt mutvārdu procesu, būtībā norādīdams, ka savu secinājumu 48. punktā ģenerāladvokāts esot atsaucies uz gluži jaunu tiesību principu, kuru lietas dalībnieki nebija iztirzājuši savos apsvērumos.

21

Pirmkārt, Tiesa saskaņā ar tās Reglamenta 83. pantu var izdot rīkojumu par tiesvedības mutvārdu daļas atkārtotu sākšanu, it īpaši, ja tā uzskata, ka tā nav pietiekami informēta, vai ja kāds lietas dalībnieks pēc šīs daļas pabeigšanas iesniedz ziņas par jaunu faktu, kam var būt izšķiroša ietekme uz Tiesas nolēmumu, vai arī, ja lieta ir jāizspriež, pamatojoties uz lietas dalībnieku vai Eiropas Savienības Tiesas statūtu 23. pantā minēto ieinteresēto personu neapspriestu argumentu.

22

Otrkārt, saskaņā ar LESD 252. panta otro daļu ģenerāladvokāta uzdevums ir atklātā tiesas sēdē pilnīgi objektīvi un neatkarīgi izteikt pamatotus secinājumus par lietām, kurās atbilstoši statūtiem ir vajadzīga ģenerāladvokāta iesaistīšanās. Veicot šo uzdevumu, ģenerāladvokāts vajadzības gadījumā var izvērtēt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, to pārnesot plašākā kontekstā nekā iesniedzējtiesas vai pamatlietas pušu cieši noteiktais konteksts. Tā kā Tiesai nav saistoši ne ģenerāladvokāta secinājumi, ne to pamatojums, nav atkārtoti jāuzsāk mutvārdu process katrreiz, kad ģenerāladvokāts izvirza tiesību jautājumu, kuru lietas dalībnieki nav apsprieduši (spriedums Pohotovosť, C‑470/12, EU:C:2014:101, 22. punkts un tajā minētā judikatūra).

23

Šajā lietā Tiesa pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas uzskata, ka tās rīcībā ir visa informācija, kas vajadzīga, lai atbildētu uz uzdoto jautājumu, un ka apsvērumos, ko tā saņēmusi tostarp no P. Gruslin, šie aspekti ir iztirzāti.

24

Līdz ar to lūgums atkārtoti sākt mutvārdu procesu ir jānoraida.

25

Ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai PVKIU direktīvas 45. pantā paredzētais pienākums PVKIU, kurš savas fonda daļas tirgo citas, nevis savas atrašanās vietas dalībvalsts teritorijā, nodrošināt maksājumus fonda ieguldītājiem tirdzniecības dalībvalstī ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā ietilpst pienākums izsniegt fonda ieguldītājiem emitenta kārtotajā fonda daļu turētāju reģistrā uz viņu vārda iegrāmatoto fonda daļu īpašumtiesību apliecības.

26

Eiropas Komisija pauž šaubas par prejudiciālā jautājuma pieņemamību būtībā tāpēc, ka P. Gruslin pats ieradies Luksemburgā, lai parakstīšanos uz fonda daļām veiktu tieši sabiedrībā Citibank Luxembourg, savukārt PVKIU direktīvas mērķis esot drīzāk aizsargāt tos fonda ieguldītājus, kuri ieguldījumus veic ar kāda no PVKIU atrašanās vietas dalībvalsts atšķirīgā dalībvalstī iedibināta starpnieka palīdzību. Tāpēc šī direktīva pamatlietai varot arī nebūt piemērojama.

27

Šajā ziņā jāatgādina Tiesas pastāvīgajā judikatūrā noteiktais, ka ar LESD 267. pantu izveidotā procedūra ir Tiesas un valsts tiesu sadarbības instruments, ar kura palīdzību Tiesa sniedz valsts tiesām tajās izskatāmo lietu izspriešanai vajadzīgās norādes par Savienības tiesību interpretāciju (skat. tostarp spriedumu Fish Legal un Shirley, C‑279/12, EU:C:2013:853, 29. punkts un tajā minētā judikatūra).

28

Uz jautājumiem par Savienības tiesību interpretāciju, ko valsts tiesa uzdod uz savu atbildību izklāstītā tiesiskā regulējuma un faktisko apstākļu kontekstā, kura atbilstība īstenībai Tiesai nav jāpārbauda, attiecas prezumpcija par atbilstību. Valsts tiesas iesniegto lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesa var noraidīt tikai tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtā Savienības tiesību interpretācija nav nekādi saistīta ar pamatlietas faktiskajiem apstākļiem vai priekšmetu, ja problēma ir hipotētiska vai arī ja Tiesai nav zināmi faktiskie vai tiesiskie apstākļi, kas vajadzīgi, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (skat. tostarp spriedumu Fish Legal un Shirley, EU:C:2013:853, 30. punkts un tajā minētā judikatūra).

29

Nav strīda, pirmkārt, par to, ka Citiportfolios fonds atrodas Luksemburgā un ka tā daļas bija tirgotas Beļģijā. Otrkārt, ar 1990. gada 4. decembra likuma 138. panta otro daļu bija iecerēts Beļģijas tiesībās transponēt PVKIU direktīvas 45. pantu, un P. Gruslin uz šīm tiesību normām pamatojās, lai panāktu pamatlietā aplūkoto apliecību izsniegšanu. Līdz ar to, kā savu secinājumu 22. punktā norāda ģenerāladvokāts, nešķiet, ka prejudiciālais jautājums, kas katrā ziņā attiecas uz šā panta interpretāciju, būtu atrauts no pamatlietas faktiskajiem apstākļiem vai priekšmeta.

30

No iepriekš izklāstītā izriet, ka prejudiciālais jautājums ir pieņemams.

31

PVKIU direktīvas 45. pantā rodamais jēdziens “maksājumi fonda ieguldītājiem” šajā direktīvā nav definēts.

32

Tiesas pastāvīgajā judikatūrā ir noteikts, ka no vajadzības gan Savienības tiesības piemērot vienveidīgi, gan ievērot vienlīdzības principu izriet, ka Savienības tiesību normas teksts, kurā tās satura un tvēruma noskaidrošanai nav nevienas tiešas norādes uz dalībvalstu tiesībām, parasti visā Eiropas Savienībā ir interpretējams autonomi un vienveidīgi, ņemot vērā tiesību normas kontekstu un attiecīgā tiesiskā regulējuma mērķi (spriedums Fish Legal un Shirley, EU:C:2013:853, 42. punkts un tajā minētā judikatūra).

33

No PVKIU direktīvas preambulas otrā līdz ceturtajam apsvērumam izriet, ka tālab, lai nodrošinātu PVKIU fonda daļu brīvu tirdzniecību Savienībā, ar šo direktīvu ir iecerēts koordinēt PVKIU reglamentējošos valsts tiesību aktus tā, lai, pirmkārt, Savienībā tuvinātu šo uzņēmumu starpā esošās konkurences nosacījumus un, otrkārt, nodrošinātu fonda ieguldītāju efektīvāku un vienveidīgāku aizsardzību. Tālab šajā direktīvā ir noteikts kopīgu noteikumu minimums par PVKIU darbības atļaušanu, uzraudzību, struktūru, darbību un publicējamo informāciju.

34

No PVKIU direktīvas 1. panta 6. punkta, lasot to kopsakarā ar tās preambulas piekto apsvērumu, izriet, ka PVKIU fonda daļu brīva tirdzniecība Savienībā paver iespēju kādā dalībvalstī esošajām PVKIU tirgot savas fonda daļas citā dalībvalstī, kura šīs direktīvas reglamentētajās jomās uz tiem nedrīkst attiecināt nevienu citu noteikumu.

35

Tādējādi saskaņā ar minētās direktīvas 4. panta 1. punktu, lai veiktu darbību, ikvienam PVKIU jābūt tās atrašanās vietas kompetento iestāžu izsniegtai atļaujai, un šī atļauja ir derīga visās pārējās dalībvalstīs.

36

Tāpat arī šīs pašas direktīvas 44. panta 1. punktā ir noteikts, ka, ja PVKIU tirgo savas fonda daļas kādā citā, nevis savas atrašanās vietas dalībvalstī, tam ir jāievēro PVKIU direktīvā nereglamentētajā jomā šajā valstī spēkā esošie normatīvie un administratīvie akti.

37

Tomēr šīs direktīvas 45. pantā ir paredzēts, ka šajā pašā gadījumā PVKIU tostarp jāveic pasākumi, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu tā pienākumos ietilpstošo fonda ieguldītājiem veicamo maksājumu veikšanu, fonda daļu atpakaļpirkšanu vai atpakaļpieņemšanu, kā arī informācijas sniegšanu šajā valstī esošajiem fonda ieguldītājiem. Šajā tiesību normā ir precizēts, ka šie pasākumi jāveic, ievērojot tirdzniecības dalībvalstī spēkā esošajos normatīvajos un administratīvajos aktos noteikto.

38

No PVKIU direktīvas preambulas piektā apsvēruma izriet, ka ar tās 45. pantu ir iecerēts nodrošināt tādu mehānismu esamību, kas ļautu fonda ieguldītājiem viegli izmantot savas finansiālās tiesības tirdzniecības dalībvalstī, kā arī šajā dalībvalstī izplatīt informāciju, kuru PVKIU ir jāsniedz fonda ieguldītājiem.

39

Šajā kontekstā jānorāda, ka, lai arī virkne Beobank apsvērumos norādīto pakalpojumu var tikt saistīti ar parakstīšanos uz PVKIU fonda daļām un to turējumu, tomēr no PVKIU direktīvas 45. panta formulējuma izriet, ka šim subjektam tirdzniecības dalībvalstī ir jānodrošina vienīgi maksājumu veikšana fonda ieguldītājiem, fonda daļu atpakaļpirkšana vai atpakaļpieņemšana un informācijas izplatīšana.

40

Līdz ar to jākonstatē, ka fonda ieguldītāju efektīvākas un vienveidīgākas aizsardzības īstenošanai Savienības likumdevējs ir atzinis par gan vajadzīgu, gan pietiekamu uzlikt PVKIU pienākumu garantēt tirdzniecības dalībvalstī esošajiem fonda ieguldītājiem iepriekšējā punktā minētos pakalpojumus.

41

Proti, PVKIU direktīvas noteikumos par fonda ieguldītāju finansiālajam tiesībām un PVKIU pienākumiem viņus informēt nav nekas noteikts nedz par PVKIU fonda daļu noformēšanas, turējuma un aprites kārtību, nedz līdzekļiem, kā pierādāmas īpašumtiesības uz fonda daļām, lai to īpašnieks varētu izmantot ar tām saistītās tiesības.

42

Forma, kādā tiek emitēta fonda daļa – kā norāda gan ģenerāladvokāts savu secinājumu 32. punktā, gan Komisija –, ir nesaraujami saistīta ar veidu, kādā var tikt pierādītas īpašumtiesības uz šīm fonda daļām un izmantotas ar tām saistītās tiesības.

43

Šajā ziņā turklāt jānorāda, ka PVKIU direktīvas pielikumā esošā A saraksta 1. ailē “Ziņas par ieguldījumu fondu” esošajā 1.10. punktā ir uzskaitīta fonda ieguldītājiem sniedzamā informācija jautājumā par PVKIU emitējamo fonda daļu iedabu un galvenajām raksturiezīmēm, ieskaitot, kā tās noformējamas, proti, vai nu kā papīra formāta vērtspapīrs, vai īpašumtiesību apliecība, vai arī kā iegrāmatojums reģistrā vai kontā, kā arī norāde, ka fonda daļas tiks emitētas vārda vai uzrādītāja vērtspapīra formā.

44

Līdz ar to, kā savu secinājumu 29. punktā norāda ģenerāladvokāts, jāsecina, ka PVKIU direktīvā, nosakot vienīgi pienākumu informēt fonda ieguldītājus par šiem jautājumiem, iepriekšminētās jomas nav reglamentētas.

45

Tāpēc fonda dalībnieks nevar pamatoties uz šīs direktīvas 45. pantu, konkrēti uz PVKIU pienākumu nodrošināt maksājumus fonda ieguldītājiem tirdzniecības dalībvalstī, lai panāktu, ka šā uzņēmuma finanšu dienests izsniedz apliecību par īpašumtiesībām uz fonda daļām, uz kurām viņš ir parakstījies.

46

Šādu interpretāciju apstiprina Direktīvas 2009/65 19. panta 3. punkta m) apakšpunkts, lasot to kopsakarā ar tās preambulas 22. apsvērumu. Proti, ir skaidri redzams, ka fonda daļu turētāju reģistrā iekļaujamā informācija, šā reģistra uzturēšanas organizēšana, kā arī tā atrašanās vieta tiek reglamentētas vai nu PVKIU piederības dalībvalsts noteikumos, vai šā uzņēmuma pārvaldības sabiedrības organizatoriskajos pasākumos.

47

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz prejudiciālo jautājumu ir jāatbild, ka PVKIU direktīvas 45. pantā paredzētais pienākums PVKIU, kurš savas fonda daļas tirgo citas, nevis savas atrašanās vietas dalībvalsts teritorijā, nodrošināt maksājumus fonda ieguldītājiem tirdzniecības dalībvalstī ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā neietilpst pienākums izsniegt fonda ieguldītājiem emitenta kārtotajā fonda daļu turētāju reģistrā uz viņu vārda iegrāmatoto fonda daļu īpašumtiesību apliecības.

48

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:

Padomes 1985. gada 20. decembra Direktīvas 85/611/EEK par normatīvo un administratīvo aktu koordināciju attiecībā uz pārvedamu vērtspapīru kolektīvo ieguldījumu uzņēmumiem (PVKIU), redakcijā ar grozījumiem, kas tajā izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 1995. gada 29. jūnija Direktīvu 95/26/EK, 45. pantā paredzētais pienākums pārvedamu vērtspapīru kolektīvo ieguldījumu uzņēmumam, kurš savas fonda daļas tirgo citas, nevis savas atrašanās vietas dalībvalsts teritorijā, nodrošināt maksājumus fonda ieguldītājiem tirdzniecības dalībvalstī ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā neietilpst pienākums izsniegt fonda ieguldītājiem emitenta kārtotajā fonda daļu turētāju reģistrā uz viņu vārda iegrāmatoto fonda daļu īpašumtiesību apliecības.