Apvienotās lietas no C‑39/13 līdz C‑41/13
Inspecteur van de Belastingdienst/Noord/kantoor Groningen u.c.
pret
SCA Group Holding BV u.c.
(Gerechtshof Amsterdam lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu)
“Brīvība veikt uzņēmējdarbību — Uzņēmumu ienākuma nodoklis — Viena vienība aplikšanas ar nodokļiem vajadzībām no viena koncerna uzņēmumiem — Pieteikums — Atteikuma pamati — Viena vai vairāku starpniekuzņēmumu vai mātesuzņēmuma reģistrācijas vieta citā dalībvalstī — Pastāvīga uzņēmuma neesamība valstī, kurā apliek ar nodokli”
Kopsavilkums – Tiesas (otrā palāta) 2014. gada 12. jūnija spriedums
Brīvība veikt uzņēmējdarbību – Nodokļu tiesību akti – Uzņēmumu ienākuma nodoklis – Valsts tiesiskais regulējums, ar ko tiek izslēgta iespēja piemērot koncerna nodokļu režīmu mātesuzņēmumiem rezidentiem, kuriem ar meitasuzņēmuma nerezidenta starpniecību pieder meitasuzņēmumi rezidenti – Nepieļaujamība – Pamatojums – Nepieciešamība nodrošināt nodokļa režīma saskaņotību – Neesamība
(LESD 49. un 54. pants)
Brīvība veikt uzņēmējdarbību – Nodokļu tiesību akti – Uzņēmumu ienākuma nodoklis – Valsts tiesiskais regulējums, ar ko tiek izslēgta iespēja piemērot koncerna nodokļu režīmu viena līmeņa uzņēmumiem rezidentiem, kuriem pieder meitasuzņēmumi rezidenti, bet kuriem ir kopīgs mātesuzņēmums nerezidents – Nepieļaujamība – Pamatojums – Nepieciešamība nodrošināt nodokļa režīma saskaņotību – Neesamība
(LESD 49. un 54. pants)
LESD 49. un 54. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem netiek pieļauts dalībvalsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru mātesuzņēmums rezidents var veidot vienotu vienību aplikšanas ar nodokļiem vajadzībām ar savu meitasuzņēmumu rezidentu, ja tam ar starpuzņēmuma starpniecību pieder viens vai vairāki uzņēmumi rezidenti, bet tāds nevar būt, ja tam ar uzņēmuma starpniecību pieder uzņēmumi nerezidenti, kuriem šajā dalībvalstī nepieder pastāvīgs uzņēmums.
Ar šīm tiesībām uzņēmumiem rezidentiem radītā iespēja ir attiecīgajiem uzņēmumiem radīta skaidras naudas uzkrāšanas priekšrocība. Proti, šis režīms ļauj vienībā aplikšanas ar nodokļiem vajadzībām integrēto uzņēmumu peļņu un zaudējumus konsolidēt mātesuzņēmuma līmenī un koncernā veiktajiem darījumiem saglabāt fiskāli neitrālu raksturu.
Ar šo tiesisko regulējumu tādējādi tiek radīta atšķirība attieksmē saistībā ar iespēju izvēlēties vienības nodokļa aplikšanas vajadzībām shēmu, saskaņā ar kuru mātesuzņēmumam netieši pieder kapitāla daļas caur vēl kādu šajā valstī reģistrētu vai kādā citā dalībvalstī reģistrētu meitasuzņēmumu.
Tā kā šī tiesiskā regulējuma noteikumi pārrobežu situācijās paredz nelabvēlīgāku attieksmi attiecībā uz nodokļiem nekā situācijās, kuras pastāv tikai valsts iekšienē, tie ir uzskatāmi par ierobežojumu, kas principā ir aizliegts saskaņā ar Līguma noteikumiem par brīvību veikt uzņēmējdarbību.
Šai sakarā, lai šāda atšķirīga attieksme būtu saderīga ar šiem noteikumiem, tai ir jāattiecas uz situācijām, kuras nav objektīvi salīdzināmas, līdz ar to ir jāpārbauda arī pārrobežu situācijas salīdzināmība ar valsts iekšējo situāciju, ņemot vērā ar attiecīgajām valsts tiesību normām sasniedzamo mērķi, un tai ir arī jābūt pamatotai ar primāriem vispārējo interešu apsvērumiem.
Runājot par salīdzināmību – valsts tiesiskā regulējuma mērķis ir, cik vien iespējams, uzņēmumu, kuram pieder vairāki uzņēmumi, pielīdzināt grupai, kuru veido mātesuzņēmums ar tā meitasuzņēmumiem un apakšuzņēmumiem, ļaujot finansiāli konsolidēt visu šo uzņēmumu rādītājus. Arī apakšuzņēmumu rezidentu piederība pastarpināti ar meitasuzņēmumu rezidentu vai meitasuzņēmumu nerezidentu starpniecību ir divas objektīvi salīdzināmas situācijas ar nosacījumu, ka priekšrocību gūšana no regulējuma par vienību aplikšanas ar nodokļiem vajadzībām tiek meklēta grupai, kurā ietilpst mātesuzņēmums un meitasuzņēmumi.
Turklāt minētais ierobežojums nevar tikt uzskatīts par tādu, kas pamato primārus vispārējo interešu apsvērumus, kas saistīti ar nodokļu sistēmas saskaņotības saglabāšanu. Lai arī nepieciešamība saglabāt nodokļu sistēmas saskaņotību var pamatot Līgumā garantēto pamatbrīvību izmantošanas ierobežojumu, nevar pierādīt nekādu tiešu saikni starp attiecīgo nodokļu priekšrocību, kas saistīta ar vienību aplikšanas ar nodokļiem vajadzībām, un šīs priekšrocības kompensāciju, iekasējot noteiktus nodokļu maksājumus.
(sal. ar 21., 24., 27.–29., 31., 33., 40., 41. un 43. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)
LESD 49. un 54. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem netiek pieļauts dalībvalsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru vienības aplikšanas ar nodokļiem vajadzībām sistēmu piemēro mātesuzņēmumam rezidentam, kuram pieder meitasuzņēmumi rezidenti, bet netiek piemērota tāda paša līmeņa uzņēmumiem rezidentiem, kuru kopējais mātesuzņēmums rezidents nav reģistrēts šajā dalībvalstī un tam tur nav pastāvīga uzņēmuma.
Faktiski šis tiesiskais regulējums tādējādi rada atšķirību attieksmē pret šajā dalībvalstī reģistrētiem mātesuzņēmumiem, no vienas puses, kuri regulējuma par vienību aplikšanas ar nodokļiem vajadzībām dēļ, tostarp to apliekamās peļņas aprēķināšanas nolūkos nekavējoties savu ar zaudējumiem strādājošo meitasuzņēmumu zaudējumus var ierēķināt meitasuzņēmumos, kas strādā ar peļņu, un, mātesuzņēmumiem, no otras puses, kuriem arī pieder citā dalībvalstī reģistrēti meitasuzņēmumi, bet kuriem šajā pirmajā valstī nav pastāvīga uzņēmuma un kuri nesaņem ar vienību aplikšanas ar nodokļiem vajadzībām saistīto priekšrocību un tādējādi arī skaidras naudas uzkrāšanas priekšrocību, uz ko pirmā minētā priekšrocība dod tiesības.
Tādējādi, tā kā tiesiskais regulējums paredz nelabvēlīgāku attieksmi attiecībā uz nodokļiem pārrobežu situācijās nekā valsts iekšējās situācijās, tas tādēļ ir uzskatāms par ierobežojumu, kas principā ir aizliegts saskaņā ar Līguma noteikumiem par brīvību veikt uzņēmējdarbību.
Attiecībā uz pārrobežu situācijas un valsts iekšējās situācijas salīdzināmību – tiesiskā regulējuma par vienību aplikšanas ar nodokļiem vajadzībām mērķi, kas ir ļaut tā paša koncerna uzņēmumiem no nodokļu viedokļa tikt uzskatītiem par tādiem, it kā tie būtu viens un tas pats nodokļu maksātājs, var sasniegt tikpat labi saistībā ar koncerniem, kur mātesuzņēmums ir rezidents, un kur tas tāds nav, vismaz attiecībā tikai uz viena līmeņa uzņēmumu aplikšanu ar nodokli, kas ir nodokļu maksātāji šajā valstī. No tā izriet, ka atšķirība attieksmē saistībā ar iespēju fiskāli integrēt viena līmeņa uzņēmumus tādējādi nav pamatota ar objektīvu situācijas atšķirību.
Tā nav pamatota ar primāriem vispārējo interešu apsvērumiem, kas saistīti ar nodokļu sistēmas saskaņotību kopā ar izvairīšanos no divkāršas zaudējumu ņemšanas vērā, jo nav nekādas tiešas saiknes starp šo nodokļu priekšrocību un noteiktu nastu.
(sal. ar 47., 48., 50.–54. un 56. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)
Apvienotās lietas no C‑39/13 līdz C‑41/13
Inspecteur van de Belastingdienst/Noord/kantoor Groningen u.c.
pret
SCA Group Holding BV u.c.
(Gerechtshof Amsterdam lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu)
“Brīvība veikt uzņēmējdarbību — Uzņēmumu ienākuma nodoklis — Viena vienība aplikšanas ar nodokļiem vajadzībām no viena koncerna uzņēmumiem — Pieteikums — Atteikuma pamati — Viena vai vairāku starpniekuzņēmumu vai mātesuzņēmuma reģistrācijas vieta citā dalībvalstī — Pastāvīga uzņēmuma neesamība valstī, kurā apliek ar nodokli”
Kopsavilkums – Tiesas (otrā palāta) 2014. gada 12. jūnija spriedums
Brīvība veikt uzņēmējdarbību — Nodokļu tiesību akti — Uzņēmumu ienākuma nodoklis — Valsts tiesiskais regulējums, ar ko tiek izslēgta iespēja piemērot koncerna nodokļu režīmu mātesuzņēmumiem rezidentiem, kuriem ar meitasuzņēmuma nerezidenta starpniecību pieder meitasuzņēmumi rezidenti — Nepieļaujamība — Pamatojums — Nepieciešamība nodrošināt nodokļa režīma saskaņotību — Neesamība
(LESD 49. un 54. pants)
Brīvība veikt uzņēmējdarbību — Nodokļu tiesību akti — Uzņēmumu ienākuma nodoklis — Valsts tiesiskais regulējums, ar ko tiek izslēgta iespēja piemērot koncerna nodokļu režīmu viena līmeņa uzņēmumiem rezidentiem, kuriem pieder meitasuzņēmumi rezidenti, bet kuriem ir kopīgs mātesuzņēmums nerezidents — Nepieļaujamība — Pamatojums — Nepieciešamība nodrošināt nodokļa režīma saskaņotību — Neesamība
(LESD 49. un 54. pants)
LESD 49. un 54. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem netiek pieļauts dalībvalsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru mātesuzņēmums rezidents var veidot vienotu vienību aplikšanas ar nodokļiem vajadzībām ar savu meitasuzņēmumu rezidentu, ja tam ar starpuzņēmuma starpniecību pieder viens vai vairāki uzņēmumi rezidenti, bet tāds nevar būt, ja tam ar uzņēmuma starpniecību pieder uzņēmumi nerezidenti, kuriem šajā dalībvalstī nepieder pastāvīgs uzņēmums.
Ar šīm tiesībām uzņēmumiem rezidentiem radītā iespēja ir attiecīgajiem uzņēmumiem radīta skaidras naudas uzkrāšanas priekšrocība. Proti, šis režīms ļauj vienībā aplikšanas ar nodokļiem vajadzībām integrēto uzņēmumu peļņu un zaudējumus konsolidēt mātesuzņēmuma līmenī un koncernā veiktajiem darījumiem saglabāt fiskāli neitrālu raksturu.
Ar šo tiesisko regulējumu tādējādi tiek radīta atšķirība attieksmē saistībā ar iespēju izvēlēties vienības nodokļa aplikšanas vajadzībām shēmu, saskaņā ar kuru mātesuzņēmumam netieši pieder kapitāla daļas caur vēl kādu šajā valstī reģistrētu vai kādā citā dalībvalstī reģistrētu meitasuzņēmumu.
Tā kā šī tiesiskā regulējuma noteikumi pārrobežu situācijās paredz nelabvēlīgāku attieksmi attiecībā uz nodokļiem nekā situācijās, kuras pastāv tikai valsts iekšienē, tie ir uzskatāmi par ierobežojumu, kas principā ir aizliegts saskaņā ar Līguma noteikumiem par brīvību veikt uzņēmējdarbību.
Šai sakarā, lai šāda atšķirīga attieksme būtu saderīga ar šiem noteikumiem, tai ir jāattiecas uz situācijām, kuras nav objektīvi salīdzināmas, līdz ar to ir jāpārbauda arī pārrobežu situācijas salīdzināmība ar valsts iekšējo situāciju, ņemot vērā ar attiecīgajām valsts tiesību normām sasniedzamo mērķi, un tai ir arī jābūt pamatotai ar primāriem vispārējo interešu apsvērumiem.
Runājot par salīdzināmību – valsts tiesiskā regulējuma mērķis ir, cik vien iespējams, uzņēmumu, kuram pieder vairāki uzņēmumi, pielīdzināt grupai, kuru veido mātesuzņēmums ar tā meitasuzņēmumiem un apakšuzņēmumiem, ļaujot finansiāli konsolidēt visu šo uzņēmumu rādītājus. Arī apakšuzņēmumu rezidentu piederība pastarpināti ar meitasuzņēmumu rezidentu vai meitasuzņēmumu nerezidentu starpniecību ir divas objektīvi salīdzināmas situācijas ar nosacījumu, ka priekšrocību gūšana no regulējuma par vienību aplikšanas ar nodokļiem vajadzībām tiek meklēta grupai, kurā ietilpst mātesuzņēmums un meitasuzņēmumi.
Turklāt minētais ierobežojums nevar tikt uzskatīts par tādu, kas pamato primārus vispārējo interešu apsvērumus, kas saistīti ar nodokļu sistēmas saskaņotības saglabāšanu. Lai arī nepieciešamība saglabāt nodokļu sistēmas saskaņotību var pamatot Līgumā garantēto pamatbrīvību izmantošanas ierobežojumu, nevar pierādīt nekādu tiešu saikni starp attiecīgo nodokļu priekšrocību, kas saistīta ar vienību aplikšanas ar nodokļiem vajadzībām, un šīs priekšrocības kompensāciju, iekasējot noteiktus nodokļu maksājumus.
(sal. ar 21., 24., 27.–29., 31., 33., 40., 41. un 43. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)
LESD 49. un 54. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem netiek pieļauts dalībvalsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru vienības aplikšanas ar nodokļiem vajadzībām sistēmu piemēro mātesuzņēmumam rezidentam, kuram pieder meitasuzņēmumi rezidenti, bet netiek piemērota tāda paša līmeņa uzņēmumiem rezidentiem, kuru kopējais mātesuzņēmums rezidents nav reģistrēts šajā dalībvalstī un tam tur nav pastāvīga uzņēmuma.
Faktiski šis tiesiskais regulējums tādējādi rada atšķirību attieksmē pret šajā dalībvalstī reģistrētiem mātesuzņēmumiem, no vienas puses, kuri regulējuma par vienību aplikšanas ar nodokļiem vajadzībām dēļ, tostarp to apliekamās peļņas aprēķināšanas nolūkos nekavējoties savu ar zaudējumiem strādājošo meitasuzņēmumu zaudējumus var ierēķināt meitasuzņēmumos, kas strādā ar peļņu, un, mātesuzņēmumiem, no otras puses, kuriem arī pieder citā dalībvalstī reģistrēti meitasuzņēmumi, bet kuriem šajā pirmajā valstī nav pastāvīga uzņēmuma un kuri nesaņem ar vienību aplikšanas ar nodokļiem vajadzībām saistīto priekšrocību un tādējādi arī skaidras naudas uzkrāšanas priekšrocību, uz ko pirmā minētā priekšrocība dod tiesības.
Tādējādi, tā kā tiesiskais regulējums paredz nelabvēlīgāku attieksmi attiecībā uz nodokļiem pārrobežu situācijās nekā valsts iekšējās situācijās, tas tādēļ ir uzskatāms par ierobežojumu, kas principā ir aizliegts saskaņā ar Līguma noteikumiem par brīvību veikt uzņēmējdarbību.
Attiecībā uz pārrobežu situācijas un valsts iekšējās situācijas salīdzināmību – tiesiskā regulējuma par vienību aplikšanas ar nodokļiem vajadzībām mērķi, kas ir ļaut tā paša koncerna uzņēmumiem no nodokļu viedokļa tikt uzskatītiem par tādiem, it kā tie būtu viens un tas pats nodokļu maksātājs, var sasniegt tikpat labi saistībā ar koncerniem, kur mātesuzņēmums ir rezidents, un kur tas tāds nav, vismaz attiecībā tikai uz viena līmeņa uzņēmumu aplikšanu ar nodokli, kas ir nodokļu maksātāji šajā valstī. No tā izriet, ka atšķirība attieksmē saistībā ar iespēju fiskāli integrēt viena līmeņa uzņēmumus tādējādi nav pamatota ar objektīvu situācijas atšķirību.
Tā nav pamatota ar primāriem vispārējo interešu apsvērumiem, kas saistīti ar nodokļu sistēmas saskaņotību kopā ar izvairīšanos no divkāršas zaudējumu ņemšanas vērā, jo nav nekādas tiešas saiknes starp šo nodokļu priekšrocību un noteiktu nastu.
(sal. ar 47., 48., 50.–54. un 56. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)