1.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu tika iesniegts septiņās tiesvedībās par hipotekārā kredīta atlikumu starp Alpha Bank Cyprus Ltd (turpmāk tekstā – “Alpha Bank”), sabiedrību, kas veic bankas darbības, un personām, kas iegādājušās nekustamo īpašumu, kā arī Alpha Panareti Public Ltd, kas ir cita sabiedrība, kura garantēja šo kredītu ( 2 ).

2.

Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 13. novembra Regulas (EK) Nr. 1393/2007 par tiesas un ārpustiesas civillietu vai komerclietu dokumentu izsniegšanu dalībvalstīs (dokumentu izsniegšana), un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1348/2000, 8. panta interpretāciju ( 3 ).

3.

Šīs regulas 8. pantā “Atteikums pieņemt dokumentu” ir noteikts, ka dokumenta adresātu, “izmantojot [regulas] II pielikumā paredzēto veidlapu”, ir jāinformē, ka viņš var atteikties pieņemt šo dokumentu, ja tas nav sagatavots vai tam nav pievienots tulkojums kādā konkrētā valodā.

4.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu tostarp attiecas uz šīs veidlapas obligāto vai fakultatīvo raksturu un tās neizmantošanas sekām dokumenta izsniegšanā.

5.

Minētās regulas 8. pantā “Atteikums pieņemt dokumentu” ir paredzēts:

“1.   Saņēmēja struktūra, izmantojot II pielikumā paredzēto veidlapu, informē adresātu, ka viņš var atteikties pieņemt izsniedzamo dokumentu tā izsniegšanas brīdī vai nedēļas laikā nosūtot dokumentu atpakaļ saņēmējai struktūrai, ja tas nav uzrakstīts vai tam nav pievienots tulkojums kādā no šādām valodām:

2.   Ja saņēmēja struktūra ir informēta, ka adresāts atsakās pieņemt dokumentu saskaņā ar 1. punktu, tā ar 10. pantā paredzēto apliecinājumu tūlīt informē pārsūtītāju struktūru un nosūta atpakaļ lūgumu un dokumentus, kuru tulkojums ir lūgts.

3.   Ja adresāts atsakās pieņemt dokumentu saskaņā ar 1. punktu, dokumenta izsniegšanu var labot, saskaņā ar šo regulu izsniedzot adresātam dokumenta tulkojumu 1. punktā minētajā valodā. Tādā gadījumā dokumenta izsniegšanas diena ir diena, kad dokumentu ar tam pievienotu tulkojumu izsniedz saskaņā ar saņēmējas dalībvalsts tiesību aktiem. Tomēr, ja saskaņā ar kādas dalībvalsts tiesību aktiem dokuments jāizsniedz noteiktā termiņā, diena, kas jāņem vērā attiecībā uz iesniedzēju, ir sākotnējā dokumenta izsniegšanas diena, ko nosaka saskaņā ar 9. panta 2. punktu.

[..]”

6.

Atbildētāji septiņās apelācijas tiesvedībās iesniedzējtiesā ir, pirmkārt, personas, kuras iegādājušās nekustamo īpašumu, kas atrodas Kipras Republikas teritorijā, un, otrkārt, šo īpašumu pārdevēja [sabiedrība] Alpha Panareti Public Ltd ( 4 ). Īpašumi tikuši iegādāti, izmantojot Alpha Bank piešķirto hipotekāro kredītu, šī sabiedrība Kipras tiesās cēla prasības par hipotekārā kredīta atlikuma samaksu pret pircējiem, kā arī pārdevēju, proti, Alpha Panareti Public Ltd, kas bija kredīta nodrošinājuma devēja.

7.

Ņemot vērā, ka pircēju ( 5 ) pastāvīgā dzīvesvieta bija ārvalstīs, Alpha Bank pēc prasības ex parte ( 6 ) celšanas panāca, ka katrā no prasībām pirmajā instancē tika pieņemts rīkojums, ar kuru atļauts ārpus tiesas jurisdikcijas ģeogrāfiskā apgabala izsniegt dokumenta par lietas ierosināšanu ( 7 ) un paskaidrojuma, kas pievienots dokumentam par lietas ierosināšanu ( 8 ), apstiprinātas kopijas, kā arī to tulkojumu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais rīkojums”). Visos šajos apstrīdētajos rīkojumos tostarp bija paredzēts, ka iepriekš minēto dokumentu izsniegšana ir jāveic saskaņā ar Regulā Nr. 1393/07 paredzētajiem noteikumiem.

8.

Visiem pircējiem Anglijā ir izsniegti šādi dokumenti:

9.

Atbildētāji visās septiņās tiesvedībās pirmajā instancē paziņoja, ka viņi plāno piedalīties lietā ar atrunu un ir iesnieguši prasību atcelt vai atzīt par spēkā neesošiem apstrīdētos rīkojumus, kā arī pašu izsniegšanu. Viņi apstiprināja, ka, piemērojot Regulu Nr. 1393/2007 un Kipras Civilprocesa kodeksu, attiecībā uz katru prasību bija jāizsniedz arī pārējie dokumenti, proti:

10.

Alpha Bank pirmās instances tiesā norādīja, ka, tā kā atbildētāji bija informēti par prasības esamību un šīs prasības priekšmetu, kā arī viņiem saistošo laika grafiku maksājumu veikšanai, viņi nevarēja atsaukties uz neatbilstošu izsniegšanu. Alpha Bank ieskatā, atbildētāju prasība atzīt dokumentu izsniegšanu par spēkā neesošu ir uzskatāma par to mēģinājumu panākt dokumentu izsniegšanas atlikšanu.

11.

Visās septiņās tiesvedībās pirmās instances tiesa apmierināja šīs prasības. Tā nosprieda, ka tas, ka nepieciešamie dokumenti un tulkojumi, tostarp apstrīdēto rīkojumi tulkojumi, nebija izsniegti angļu valodā, ir uzskatāms par Kipras Civilprocesa kodeksa, kā arī par Regulas Nr. 1393/2007 pārkāpumu, ciktāl tas dokumentu adresātiem liedza iespēju iepazīties ar to saturu. Tā arī nosprieda, ka pieļauts šīs regulas pārkāpums, jo atbildētājiem nebija izsniegta šīs pašas regulas II pielikumā minētā veidlapa, kas viņiem būtu sniegusi informāciju par viņu tiesībām atteikties pieņemt apstrīdētos rīkojumus grieķu valodā, ja tiem nav pievienoti prasītie tulkojumi angļu valodā. Pirmās instances tiesa, pamatojoties uz minēto, atcēla dokumenta par lietas ierosināšanu un tam pievienotā “paskaidrojuma”, kā arī apstrīdēto rīkojumu visās tiesvedībās izsniegšanu.

12.

Alpha Bank iesniedzējtiesā iesniedza apelācijas sūdzību par visiem septiņiem spriedumiem.

13.

Iesniedzējtiesa ar atsevišķu nolēmumu ir atzinusi, ka septiņos pirmās instances tiesas nolēmumos ir pieļauta kļūda tiesību piemērošanā daļā, kas attiecas uz dokumentu izsniegšanas atzīšanu par spēkā neesošu tās neatbilstības valsts tiesību aktiem dēļ, jo šo pamatlietu apstākļos visas nepilnības varēja tikt labotas atbilstoši Regulas (ΕΚ) Nr. 1393/2007 mērķim un jēgai. Šīs tiesas ieskatā, “lai gan bija daudzas problēmas, kas tika identificētas attiecībā uz veidu, kādā tika veikta izsniegšana, no izsniegtajiem dokumentiem neizriet, ka atbildētāji faktiski būtu tikuši maldināti, jo tie noteiktajā laikā ieradās tiesā. Turklāt atbildētāji neesot precizējuši to šķietamās maldināšanas raksturu vai – vēl būtiskāk – nav norādījuši, kādas sekas attiecībā uz tiem būtu varējusi radīt iespējamā maldināšana”.

14.

Iesniedzējtiesa ir norādījusi, ka tā atcels izsniegšanu vienīgi, ja Tiesa nospriestu, ka, pamatojoties uz minēto regulu, visos izsniegšanas gadījumos ir paredzēta izsniegšana, izmantojot Regulas Nr. 1393/2007 II pielikumā noteikto veidlapu, un ka šādas veidlapas iespējama neiesniegšana nevar tikt labota un izraisa izsniegšanas spēkā neesamību.

15.

Šādā kontekstā Anotato Dikastirio Kyprou [Augstākā tiesa] (Kipra) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

16.

Izskatāmajā lietā rakstveida apsvērumus iesniedza Alpha Bank, atbildētāji, Kipras, Vācijas, Grieķijas, Spānijas un Austrijas valdības, kā arī Eiropas Komisija. Alpha Bank, atbildētāji, Kipras, Vācijas un Spānijas valdības, kā arī Komisija savus mutvārdu apsvērumus izteica tiesas sēdē, kas notika 2014. gada 27. novembrī.

17.

Ar savu pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Regulas Nr. 1393/2007 8. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka saņēmējai iestādei ( 9 ), izsniedzot adresātam izsniedzamo dokumentu, vienmēr ir jāizmanto šīs regulas II pielikumā paredzētā veidlapa.

18.

Atbildētāji uzskata, ka Regulā Nr. 1393/2007 nav paredzēti nekādi izņēmumi attiecībā uz tiesībām saņemt tās II pielikumā paredzēto veidlapu. Viņi norāda, ka Eiropas Savienības likumdevējs apzināti ir paredzējis šo veidlapu, lai garantētu un aizsargātu adresātu pamattiesības uz informāciju un uz lietas taisnīgu izskatīšanu tiesā. Alpha Bank, gluži pretēji, uzskata, ka konkrētajai veidlapai nav nekādas lietderības, ja dokuments par lietas ierosināšanu ir iztulkots saņēmējas struktūras valodā.

19.

Grieķijas valdības ieskatā, ne 8. pantā, ne arī kādā citā Regulas Nr. 1393/2007 pantā nav paredzēts izņēmums, kas ļautu saņēmējai struktūrai izvairīties no šīs direktīvas 8. panta 1. punktā noteiktās veidlapas izmantošanas. Spānijas valdība uzskata, ka Regulas Nr. 1393/2007 formulējums ir nepārprotams. Proti, 8. pantā ir noteikts, ka tajā paredzētā informēšana notiek, izmantojot minētās regulas II pielikumā norādīto veidlapu. Arī Austrijas valdības skatījumā – veidlapas izsniegšana ir paredzēta jebkurā gadījumā.

20.

Kipras valdības ieskatā, ja pirmšķietami Regulas Nr. 1393/2007 II pielikumā paredzētās veidlapas izmantošana liekas obligāta visos tiesas dokumenta izsniegšanas gadījumos, tomēr šķiet, ka spriedumā lietā Weiss und Partner (C‑14/07, EU:C:2008:264) Tiesa ir paredzējusi atrunu šim vispārējam pienākumam, ja adresātam ir zināms izsniedzamā dokumenta saturs.

21.

Komisijas ieskatā, konkrētajai veidlapai ir informatīvs mērķis un tā ir jāizmanto gadījumā, kad tiesas dokuments ir izsniegts valodā, kuru atbildētājs nesaprot. Līdz ar to tā uzskata, ka, ja dokuments ticis izsniegts vienā no Regulas Nr. 1393/2007 8. panta 1. punktā norādītajām valodām, veidlapa zaudē savu jēgu un tās izmantošana netiek prasīta. Tā piebilst, ka šajā lietā adresātam nebūtu bijusi iespēja atteikties pieņemt dokumentu, ja veidlapa jau būtu bijusi pievienota izsniedzamajam dokumentam.

22.

Vācijas valdības ieskatā, saņēmējai struktūrai Regulas Nr. 1393/2007 II pielikumā norādītā veidlapa ir jāpievieno vienīgi, ja dokuments šīs regulas 8. panta 1. punkta izpratnē nav ticis iztulkots kādā no šīs regulas 8. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktā minētajām valodām. Proti, tās 8. panta 1. punktā paredzētais informēšanas pienākums esot uzskatāms par “saņēmējai struktūrai specifiski noteiktu” pienākumu, un tā pati veicot savu pārbaudi kā ekspertīzi, kas to raksturo kā iestādi vai tiesu. Līdz ar to, šīs valdības skatījumā, saņēmējai iestādei katrā gadījumā ir jāpārbauda, vai Regulas Nr. 1393/2007 8. panta 1. punktā paredzētais adresāts ir jāinformē, izmantojot veidlapu, par viņa tiesībām atteikties pieņemt dokumentu. Tās ieskatā, apstrīdētais rīkojums ir uzskatāms par dokumentu Regulas Nr. 1393/2007 8. panta 1. punkta izpratnē, jo nevarot izslēgt, ka tulkojuma neesamības gadījumā tā saturam būtu būtiska nozīme no procesuālā viedokļa, kas pamatojot autonomu informēšanas pienākumu, kurš saskaņā ar šo tiesību normu gulstas uz saņēmēju struktūru.

23.

Manā skatījumā, Regulas Nr. 1393/2007 8. panta piemērošanas joma ir skaidra un nepārprotama. Šīs regulas II pielikumā minētā veidlapa ir jāizmanto visos tiesas dokumentu izsniegšanas gadījumos ( 10 ) bez izņēmuma, neatkarīgi no valodas, kurā ir sagatavots izsniedzamais dokuments, un neņemot vērā to, vai tam ir vai nav pievienots tulkojums ( 11 ).

24.

Pirmkārt, Regulas Nr. 1393/2007 8. panta 1. punkta formulējumā ( 12 ) ir skaidri un bez izņēmuma paredzēts, ka saņēmēja struktūra izsniedzamā dokumenta izsniegšanas brīdī izmanto konkrēto veidlapu.

25.

Regulas Nr. 1393/2007 8. panta 1. punktā tātad nav paredzēta iespēja saņēmējai struktūrai izlemt par vajadzību izmantot vai neizmantot šo veidlapu atkarībā no izsniedzamā dokumenta valodas vai valodām, kuras adresātam būtu saprotamas – informācija, kas viņam katrā ziņā bieži būs nezināma, – no konkrētās dalībvalsts oficiālajām valodām vai arī no tā, vai ir vai nav pievienots tulkojums šajās valodās.

26.

Proti, piebildē “ja tas nav uzrakstīts vai tam nav pievienots tulkojums kādā no šādām valodām” ir paredzēti nosacījumi nevis šīs veidlapas izmantošanai, bet vienīgi adresāta tiesībām nepieņemt tiesību aktu.

27.

Tātad Regulas Nr. 1393/2007 II pielikumā paredzētā veidlapa ir noteikti izmantojama, lai izsniegtu dokumentu tā adresātam, pat ja tas var izrādīties lieki, piemēram, ņemot vērā adresāta valodu zināšanas vai, konkrētāk, kad izsniedzamais dokuments ir sagatavots saņēmējas dalībvalsts oficiālajā valodā. Es vēlos piebilst, ka pat šajā pēdējā minētajā gadījumā sistemātisks pienākums pievienot šo veidlapu, kas ir tikai uz vienas lapas, saņēmējas dalībvalsts valodā vai vienā no izsniegšanas vietas oficiālajām valodām, manuprāt, nav uzskatāms par nepamatotu un pārspīlētu pienākumu.

28.

Otrkārt, Regulas Nr. 1393/2007 II pielikumā minētā veidlapa un ar to saistītais izmantošanas pienākums ir uzskatāms par inovāciju attiecībā uz agrāk [spēkā esošo] regulu, proti, Padomes 2000. gada 29. maija Regulu (EK) Nr. 1348/2000 par tiesas un ārpustiesas civillietu un komerclietu dokumentu izsniegšanu Eiropas Savienības dalībvalstīs ( 13 ). Manuprāt, šis jaunievedums norāda uz Eiropas likumdevēja vēlmi uzlabot un paātrināt tiesas un ārpustiesas dokumentu apriti starp dalībvalstīm ( 14 ), vienlaikus respektējot minētā adresāta tiesības uz aizstāvību ( 15 ).

29.

Šīs veidlapas obligāta izmantošana ir vērsta uz to, lai novērstu neveiksmīgas situācijas kā šajā lietā, kad dokuments uz vienas lapas, proti, apstrīdētā rīkojuma, kas ir vienīgi grieķu valodā, apliecināta kopija, tātad valodā, kuru atbildētāji nesaprata (vai nevarēja saprast), vai saņēmējas dalībvalsts oficiālajā valodā (angļu valodā), ir viens no visiem dokumentiem grieķu valodā, kuriem visiem, izņemot apstrīdēto rīkojumu, ir pievienots tulkojums ( 16 ).

30.

Manuprāt, saņēmējām struktūrām nav nekādas rīcības brīvības attiecībā uz konkrētās veidlapas izmantošanu ( 17 ). Neatkarīga un vienveidīga Regulas Nr. 1393/2007 interpretācija nozīmē tostarp, ka konkrētajai veidlapai ir jābūt sistemātiski pievienotai izsniedzamā dokumenta izsniegšanas laikā ( 18 ). Proti, šī regula ir piemērojama visās Eiropas Savienības dalībvalstīs ( 19 ) ar izsniedzamiem dokumentiem potenciāli vairāk nekā 20 valodās. Līdz ar to pat no tīri praktiska viedokļa man šķiet, ka saņēmējām struktūrām ir neiespējami visos gadījumos pārbaudīt izsniedzamos aktus, kā arī tulkojumu esamību.

31.

Savā 2013. gada 4. decembra ziņojumā Eiropas Parlamentam, Padomei un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai par Regulas Nr. 1393/2007 piemērošanu ( 20 ) (turpmāk tekstā – “ziņojums”) Komisija norādīja uz nepieciešamību šīs regulas II pielikumā norādīto veidlapu izmantot gadījumā, kad izsniedzamais dokuments ir sagatavots saņēmējas dalībvalsts valodā un kad adresāts līdz ar to, piemērojot minētās regulas 8. panta 1. punkta b) apakšpunktu, nevar pamatoti atteikties pieņemt tā izsniegšanu. Ziņojumā ir norādīts fakts, ka veidlapas pievienošana šajā gadījumā var likt adresātiem domāt, ka viņiem ir tiesības to nepieņemt.

32.

Tomēr es uzskatu, ka Regulas Nr. 1393/2007 II pielikumā noteiktajā veidlapā ir ietvertas ļoti skaidras norādes izsniedzamā dokumenta adresātam un ka tā precīzais formulējums nerada iemeslu kļūdīties. Faktiski šajā veidlapā ir skaidri paredzēts, ka dokumenta adresāts “var atteikties pieņemt dokumentu, ja tas nav sagatavots vai tam nav pievienots tulkojums valodā, ko viņš saprot, vai izsniegšanas vietas oficiālajā valodā, vai vienā no oficiālajām valodām” ( 21 ). Tiesības atteikties pieņemt dokumentu tātad nekādi nav saistītas ar konkrētās veidlapas esamību ( 22 ).

33.

Ņemot vērā šos elementus, uzskatu, ka Regulas Nr. 1393/2007 8. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka minētās regulas II pielikumā norādītās veidlapas izsniegšana adresātam izsniedzamā dokumenta izsniegšanas brīdī ir prasīta visos gadījumos bez izņēmuma un vienlaikus neatkarīgi no valodas, kurā izsniedzamais dokuments sagatavots, un neņemot vērā to, vai tam ir pievienots tulkojums valodā, kuru saprot adresāts, vai saņēmējas dalībvalsts oficiālajā valodā, vai, ja šajā dalībvalstī ir vairākas oficiālās valodas, tās vietas, kurā ir jāveic izsniegšana, oficiālajā valodā vai vienā no tās oficiālajām valodām.

34.

Ar savu otro un trešo jautājumu, kas uzdoti gadījumā, ja uz pirmo jautājumu tiktu atbildēts tā, kā es to ierosinu, iesniedzējtiesa Tiesai jautā, pirmkārt, vai veidlapas neesamība ir uzskatāma par izsniedzamā dokumenta izsniegšanas spēkā neesamības pamatu un, otrkārt, kādā veidā labot šo trūkumu.

35.

Regulā Nr. 1393/2007 nekas nav noteikts par tiesiskajām sekām, kas izriet no minētās regulas II pielikumā paredzētās veidlapas neesamības. Vēl jo vairāk tajā nav paredzēts, ka tās neesamība izraisa izsniedzamā dokumenta izsniegšanas spēkā neesamību ( 23 ). Tā kā Regulā Nr. 1348/2000 nav reglamentētas sekas attiecībā uz izsniegšanu citā valodā, kas nav Regulā Nr. 1393/2007 paredzētā valoda, ne arī attiecībā uz veidlapas izmantošanas neesamību, judikatūrā attiecībā uz pirmo no šīm divām regulām par šo jautājumu ir ietverta vērtīga informācija par šo jautājumu.

36.

Sprieduma Leffler (C‑443/03, EU:C:2005:665) 51. punktā Tiesa atzina, ka, ciktāl Regulā Nr. 1348/2000 (kas tika aizstāta ar Regulu Nr. 1393/2007) nav paredzētas noteiktas faktiskās sekas, valsts tiesai principā ir jāpiemēro attiecīgās valsts tiesības, vienlaikus nodrošinot Savienības tiesību pilnīgu efektivitāti. Tiesa piebilda, ka šī tiesiskā regulējuma neesamība regulā var radīt situāciju, ka “valsts tiesa vajadzības gadījumā var nepiemērot valsts noteikumus, kas tai rada šķēršļus, vai interpretēt tādu valsts noteikumu, kas ticis izstrādāts tikai lietošanai šajā valstī, lai to piemērotu attiecīgajai pārrobežu situācijai” ( 24 ).

37.

Turklāt šī paša sprieduma 65. punktā Tiesa ir nospriedusi, ka, lai saglabātu regulas lietderīgo iedarbību, ir būtiski nodrošināt, lai dažādu attiecīgo pušu tiesības tiktu aizsargātas pēc iespējas labāk un sabalansēti ( 25 ).

38.

Attiecībā uz izsniedzamā dokumenta adresātiem no pastāvīgās judikatūras izriet, ka Regulas Nr. 1393/2007 mērķis nodrošināt efektivitāti un ātrumu nevar tikt sasniegts, jebkādā veidā vājinot šo adresātu, kuriem ir tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu, tiesības uz aizstāvību, kas paredzētas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. panta otrajā daļā ( 26 ), kas tostarp nozīmē, ka viņiem ir jādod “pietiekams laiks, lai sagatavotu [savu] aizstāvību” ( 27 ).

39.

Attiecībā uz nosūtītājas puses tiesībām un Regulas Nr. 1393/2007 efektivitātes un ātruma mērķiem es uzskatu, ka šīs tiesības nedrīkst apdraudēt tīri formālu iemeslu dēļ, kas neietekmētu adresātu tiesības uz aizstāvību.

40.

Tā tas būtu, ja konkrētās veidlapas neesamība izraisītu izsniedzamā dokumenta izsniegšanas spēkā neesamību, lai gan varētu tikt pierādīts, piemēram, ka šī dokumenta adresāts saprot valodu, kurā minētais dokuments sagatavots, vai ja dokuments ir sagatavots vienā no saņēmējas dalībvalsts oficiālajām valodām. Sprieduma Leffler (C‑443/03, EU:C:2005:665) 52. punktā Tiesa analizē salīdzināmus “acīmredzami novilcinošus un nelikumīgas atteikšanās” ( 28 ) gadījumus.

41.

Līdz ar to gadījumā, kad Regulas Nr. 1393/2007 II pielikumā noteiktā veidlapa nav pievienota izsniedzamā dokumenta izsniegšanā, valsts tiesai ( 29 ) ir jāpārbauda, vai šis dokuments ir sagatavots adresātam saprotamā valodā vai kādā no saņēmējas valsts oficiālajām valodām ( 30 ).

42.

No šo secinājuma 9. punkta izriet, ka atbildētāji ir apgalvojuši, ka katrā no septiņām pamatlietām viņiem nav tikuši izsniegti atsevišķi dokumenti un atsevišķi tulkojumi, lai gan tie bija jāizsniedz.

43.

Tādējādi vēl ir jāizanalizē jēdziens “izsniedzamais dokuments”, kurš Regulā Nr. 1393/2007 nav definēts, bet vienīgi pieminēts tās pielikumos, kuru skaits un raksturs ievērojami atšķiras dažādās tiesību sistēmās ( 31 ).

44.

Sprieduma Weiss und Partner (C‑14/07, EU:C:2008:264) 73. punktā Tiesa ir nospriedusi, ka, ja izsniedzamais dokuments kā pamatlietā ir dokuments par lietas ierosināšanu, izsniedzamajam dokumentam vai izsniedzamajiem dokumentiem ir jādod atbildētājam iespēja izmantot savas tiesības izcelsmes valstī notiekošajā tiesvedībā, nepārprotami noteikt vismaz prasības priekšmetu un pamatojumu, kā arī aicinājumu ierasties tiesā ( 32 ). Tiesa turpina, norādot, ka “dokumenti, kam ir tikai pierādījumu funkcija un kas nav absolūti nepieciešami prasības priekšmeta un pamatojuma izpratnei, nav dokumenta par lietas ierosināšanu neatņemama sastāvdaļa”.

45.

Pirmšķietami, ja vien iesniedzējtiesa pārbaudē nekonstatē citādi, dokumenta par lietas ierosināšanu apliecinātas kopija izsniegšana atbildētājiem grieķu un angļu valodā tiem ļāva nepārprotami noteikt prasības pamatlietās priekšmetu un pamatus.

46.

Tomēr attiecībā uz uzaicinājumu ierasties tiesā, šķiet, ka bija ļoti būtiskas atšķirības starp termiņu, kas noteikts ar dokumentu par lietas ierosināšanu un pamatlietās apstrīdēto rīkojumu ( 33 ). Piemēram, Si k‑ga gadījumā termiņš, kas noteikts ar dokumentu par lietas ierosināšanu, šķietami bija 10 dienas, lai gan apstrīdētajā rīkojumā noteiktais termiņš – kas tika paziņots tikai grieķu valodā – šķietami bija 60 dienas, kas, atbildētāju ieskatā, viņus esot maldinājis. Tomēr tiesas sēdē netika apstrīdēts un no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem izriet (kas iesniedzējtiesai ir jāapstiprina), ka visās pamatlietās apstrīdētajā rīkojumā norādītais datums ir tāds pats, kāds ir noteikts tam pievienotajos “paskaidrojumos” ( 34 ). Šie “paskaidrojumi” atbildētājiem esot iesniegti gan grieķu, gan angļu valodā.

47.

Ja pretrunā šo secinājumu 45. un 46. punktā minētajām norādēm iesniedzējtiesai nāktos konstatēt (quod non?), ka Regulas Nr. 1393/2007 II pielikumā noteiktās veidlapas neizsniegšana un apstrīdētā rīkojuma tulkojuma neesamība vai arī neskaidrība attiecībā uz dienu, kurā jāierodas tiesā, patiešām ir pārkāpušas atbildētāju tiesības uz aizstāvību, šie trūkumi būtu jālabo pēc iespējas ātrāk ( 35 ), nosūtot veidlapu un trūkstošo tulkojumu saskaņā ar Regulā Nr. 1393/2007 ( 36 ) paredzēto izsniegšanas kārtību, kas automātiski apstiprinātu apstrīdētajā rīkojumā norādīto dienu, kad jāierodas tiesā.

48.

Šajā ziņā es atbilstoši Spānijas valdības apsvērumiem uzskatu, ka pēc iespējas ir jāizanalizē situācija pirms domstarpību rašanās ( 37 ). Proti, konkrētos iespējamos trūkumus nevar labot ar izsniedzamā dokumenta un konkrētās veidlapas izsniegšanu atbildētāju advokātam. Šāda izsniegšana nebūtu atbilstoša Regulā Nr. 1393/2007 paredzētajai kārtībai ( 38 ).

49.

Manā ieskatā, citāds secinājums liktu apšaubīt Regulas Nr. 1393/2007 neatkarīgu un vienveidīgu interpretāciju un piemērošanu ( 39 ).

50.

Ņemot vērā šos elementus, es uzskatu, ka Regulas Nr. 1393/2007 II pielikumā paredzētās veidlapas neizsniegšana dokumenta par lietas ierosināšanu izsniegšanas brīdī nav uzskatāma par šīs izsniegšanas spēkā neesamības pamatu, ja dokumenta adresātam ir bijusi iespēja aizstāvēt savas tiesības tiesvedībā izcelsmes valstī. Trūkumi, ar kuriem ir pārkāptas izsniedzamā dokumenta adresāta tiesības uz aizstāvību, ir jālabo visdrīzākā iespējamā laikā un saskaņā ar Regulā Nr. 1393/2007 paredzēto izsniegšanas kārtību.

51.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es ierosinu Tiesai uz Anotato Dikastirio Kyprou uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi:

Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 13. novembra Regulas (EK) Nr. 1393/2007 par tiesas un ārpustiesas civillietu vai komerclietu dokumentu izsniegšanu dalībvalstīs (dokumentu izsniegšana), ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1348/2000, 8. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka minētās regulas II pielikumā norādītās veidlapas izsniegšana adresātam izsniedzamā dokumenta izsniegšanas brīdī ir prasīta visos gadījumos bez izņēmuma un vienlaikus neatkarīgi no valodas, kurā izsniedzamais dokuments sagatavots, un neņemot vērā to, vai tam ir pievienots tulkojums valodā, kuru saprot adresāts, vai saņēmējas dalībvalsts oficiālajā valodā, vai, ja šajā dalībvalstī ir vairākas oficiālās valodas, tās vietas, kurā ir jāveic izsniegšana, oficiālajā valodā vai vienā no tās oficiālajām valodām.

Regulas Nr. 1393/2007 II pielikumā paredzētās veidlapas neizsniegšana dokumenta par lietas ierosināšanu izsniegšanas brīdī nav uzskatāma par šīs izsniegšanas spēkā neesamības pamatu, ja dokumenta adresātam ir bijusi iespēja aizstāvēt savas tiesības tiesvedībā izcelsmes valstī. Trūkumi, ar kuriem ir pārkāptas izsniedzamā dokumenta adresāta tiesības uz aizstāvību, ir jālabo visdrīzākā iespējamā laikā un saskaņā ar Regulā Nr. 1393/2007 paredzēto izsniegšanas kārtību.