I – Atbilstošās tiesību normas

A – LESD

B – Direktīva 2003/87/EK

II – Tiesvedības priekšvēsture

III – Tiesvedība Tiesā

IV – Vērtējums

A – Par pieņemamību

B – Par lietas būtību

1) Lietas dalībnieku argumenti

2) Analīze

a) Principi

i) Kas ir jāsaprot ar “sarunu norādēm”?

ii) Vai tādās sarunu norādēs, kādas tiek aplūkotas, var tikt ietvertas procesuālo tiesību normas?

– Ievads

– Atbilde uz jautājumu

iii) “Sarunu norādes” un sarunu vadītāja statuss

iv) LESD 218. pants, ņemot vērā institucionālā līdzsvara principu

b) Padomes un dalībvalstu pretēji argumenti

i) Pirmais arguments

ii) Otrais arguments

iii) Trešais arguments

iv) Ceturtais arguments

v) Piektais arguments

vi) Sestais arguments

vii) Septītais arguments

viii) Astotais arguments

ix) Devītais arguments

x) Desmitais arguments

xi) Vienpadsmitais arguments

C – Atcelšanas apjoms un sekas

V – Secinājumi

1. 

Ar šo prasību Eiropas Komisija lūdz atcelt Eiropas Savienības Padomes 2013. gada 13. maija lēmuma, ar kuru atļauj sākt sarunas par Eiropas Savienības siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecības sistēmas sasaistīšanu ar Austrālijas siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju tirdzniecības sistēmu (doc. 8568/13 LIMITE), 2. panta otro teikumu un pielikuma papildinājuma A sadaļu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).

2. 

Izskatāmajā lietā ir izvirzīts jautājums, kam ir konstitucionāla nozīme, proti, jautājums par pilnvaru, pienākumu un kompetenču sadalījumu starp Komisiju un Padomi saistībā ar sarunām par starptautiskiem nolīgumiem, kuros Eiropas Savienība ir līgumslēdzēja puse. Skaidri noteiktas lomas, kas tām un arī Eiropas Parlamentam ir piešķirta Līgumos, rūpīga ievērošana procesā, kura rezultātā Savienība noslēdz starptautiskus nolīgumus, ir būtisks nosacījums institucionālā līdzsvara saglabāšanai, īstenojot Savienības starptautisko kompetenci ( 2 ).

3. 

Pirmo reizi Tiesai tiek lūgts izteikties par Padomes pilnvaru pieņemt sarunu norādes apjomu, it īpaši tajās iekļaujot procesuālo tiesību normas, kā arī par Īpašās komitejas, ko ir iecēlusi Padome atbilstoši LESD 218. panta 4. punktam, lomu, un tas notiek saistībā ar gandrīz nepārtrauktu juridisku cīņu starp Padomi (un dalībvalstīm) un Komisiju, kas jau no paša sākuma ir pavadījusi Savienības kā dalībnieces parādīšanos starptautiskajā vidē ( 3 ) .

4. 

Turklāt šīs lietas nozīme pārsniedz attiecīgās starptautiskās sarunas, jo debates, kas tajā ir jāizskata, varētu rasties citās notiekošajās sarunās, un es uzskatu, ka it īpaši sarunās starp Savienību un Amerikas Savienotajām Valstīm par tirdzniecības nolīgumu, kurā ir paredzēta Transatlantiskās brīvās tirdzniecības zonas, sauktas par “Transatlantisko lielo tirgu” vai arī par “Transatlantisko tirdzniecības un ieguldījumu partnerību” (angļu valodā “TTIP”; turpmāk tekstā – “TTIP”), izveide ( 4 ), kura ir pazīstama arī ar nosaukumu “Transatlantiskais brīvās tirdzniecības nolīgums” (angļu valodā “TAFTA”) ( 5 ), par kuru sarunas sākās 2013. gada jūlijā.

5.

Šajā lietā Tiesai ir jāizsakās par LESD 218. panta 2.–4. punkta interpretāciju, kuros noteikts:

“Padome [..] pieņem sarunu norādes [..].

[..] Komisija [..] sniedz ieteikumus Padomei, kura pieņem lēmumu, atļaujot sākt sarunas un [..] izvirzot Savienības sarunu vadītāju vai sarunu grupas vadītāju.

Padome var nolīguma sarunu vadītājam dot norādes un iecelt īpašu komiteju, ar kuru apspriežoties sarunas jāveic.”

6.

Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 13. oktobra Direktīva 2003/87/EK, ar kuru nosaka sistēmu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecībai Kopienā un groza Padomes Direktīvu 96/61/EK ( 6 ), tika pieņemta, pamatojoties uz EKL 175. panta 1. punktu. Atbilstoši tās preambulas piektajam apsvērumam tās mērķis ir palīdzēt pilnīgāk izpildīt Savienības un tās dalībvalstu saistības atbilstoši Kioto protokolam, lai samazinātu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu antropogēnās emisijas.

7.

Šīs direktīvas 1. pantā tās priekšmets ir definēts šādi:

“Ar šo direktīvu izveido sistēmu [..] kvotu tirdzniecībai [Savienībā] [..], lai veicinātu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju samazināšanos rentablā un ekonomiski efektīvā veidā.”

8.

Minētās direktīvas, kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 23. aprīļa Direktīvu 2009/29/EK ( 7 ) 25. pants “Saistība ar citām siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecības sistēmām” ar tajā izdarītajiem grozījumiem ir izteikts šādi:

“1.   Šādi līgumi būtu jāslēdz ar trešām valstīm, kuras minētas Kioto protokola B pielikumā un kuras ir šo protokolu ratificējušas, lai nodrošinātu savstarpēju kvotu atzīšanu starp Kopienas sistēmu un citām siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecības sistēmām saskaņā ar Līguma 300. panta noteikumiem.

1.a   Var noslēgt nolīgumus, kuros paredzēta kvotu savstarpēja atzīšana starp Kopienas sistēmu un saderīgām obligātajām siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju tirdzniecības sistēmām, kuras paredz absolūtos emisiju ierobežojumus un kuras izveidotas jebkurā citā valstī, pavalstī vai reģionālā struktūrā.

1.b   Ar trešām valstīm vai pavalstīm, vai reģionālām struktūrām var noslēgt nesaistošus nolīgumus par administratīvo un tehnisko jautājumu koordinēšanu saistībā ar kvotām Kopienas sistēmā vai citās obligātās siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju tirdzniecības sistēmās, kas paredz absolūtos emisiju ierobežojumus.

2.   Ja ir noslēgts līgums, kāds minēts 1. punktā, tad Komisija [..] izstrādā visus nepieciešamos noteikumus attiecībā uz kvotu savstarpēju atzīšanu atbilstīgi šim līgumam.”

9.

2011. gadā Austrālijas Savienība sazinājās ar Komisiju, lai sāktu divpusējas sarunas par Savienības siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecības sistēmas sasaistīšanu ar Austrālijas sistēmu.

10.

LESD 218. panta 3. punktā paredzētais oficiālais ieteikums par atļauju sākt sarunas ar Austrālijas Savienību, lai sasaistītu tirdzniecības sistēmas, tika sagatavots, ņemot par paraugu agrāk pieņemtu ieteikumu par sasaistīšanu ar Šveices tirdzniecības sistēmu. Komisija to pieņēma 2013. gada 24. janvārī un pēc tam nosūtīja Padomei. Diskusiju laikā, kuras notika Padomes darba grupā “Vide”, dalībvalstis lūdza atļaut plašāk iesaistīties sarunās ar Austrālijas Savienību, kas nebija paredzēts Komisijas ieteikumā. 2013. gada 22. aprīlī Padomes darba grupa “Vide” apstiprināja kompromisa tekstu ar dažām nelielām izmaiņām, un 2013. gada 24. aprīlī Padome apstiprināja sarunu norādes.

11.

2013. gada 2. maijā Komisija nosūtīja paziņojumu, kurš ir iekļaujams protokolā un kurā tā apstrīdēja atsevišķus apstiprinātā teksta aspektus. Darba grupas ierosinātais lēmums tika iesniegts Pastāvīgo pārstāvju komitejā (Coreper) un galu galā tika pieņemts bez izmaiņām kā “A” punkts 2013. gada 13. maija Lauksaimniecības un zivsaimniecības padomes dienas kārtībā.

12.

Apstrīdētā lēmuma 1. panta 2. punktā ir paredzēts, ka “Komisija veic attiecīgās sarunas [..] atbilstoši sarunu norādēm, kuras ir izklāstītas šā lēmuma papildinājumā [pielikumā]”.

13.

Minētā lēmuma 2. panta otrajā teikumā ir paredzēts, ka “Komisija rakstveidā informē Padomi par sarunu rezultātiem pēc katras sarunu kārtas un katrā ziņā vismaz vienu reizi trijos mēnešos”.

14.

Pielikuma papildinājuma A sadaļa, kurā ir ietvertas Komisijai adresētās sarunu norādes, ir formulēta šādi:

15.

Strīdīgā lēmuma pielikuma papildinājuma B sadaļas nosaukums ir “Sarunu saturs un apjoms”. Padomes 2013. gada 8. maija paziņojuma, kas attiecas uz lēmuma projektu par attiecīgo sarunu sākšanu, otrā daļa ir izteikta šādi:

“Īpašas komitejas izveide atbilstoši LESD 218. panta 4. punktam nozīmē, ka [..] komitejai ir uzticēts uzdevums uzraudzīt sarunu norisi un palīdzēt sarunu vadītājam, ņemot vērā Padomes pieņemtās sarunu norādes.”

16.

Apstrīdētais lēmums tika paziņots Komisijai 2013. gada 15. maijā.

17.

Komisija lūdz Tiesu:

18.

Parlaments, persona, kas iestājusies lietā, lūdz Tiesu apmierināt Komisijas prasību.

19.

Padome lūdz Tiesu prasību noraidīt kā nepamatotu un piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Pakārtoti apstrīdētā lēmuma atcelšanas gadījumā tā lūdz Tiesu nesaglabāt tā sekas.

20.

Čehijas Republika, Dānijas Karaliste, Vācijas Federatīvā Republika, Francijas Republika, Polijas Republika, Zviedrijas Karaliste, kā arī Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste, personas, kas iestājušās lietā Padomes prasījumu atbalstam, lūdz Tiesu prasību noraidīt kā nepamatotu.

21.

Izskatāmās lietas sarežģītais raksturs arī ir ticis uzsvērts ar Padomes lūgumu izņemt noteiktus dokumentus, tostarp apstrīdēto lēmumu un sarunu norādes, no lietas materiāliem. Šis lūgums tika noraidīts ar rīkojumu Komisija/Padome (C‑425/13, EU:C:2014:91).

22.

Tiesas sēdē, kas notika 2015. gada 6. janvārī, visi lietas dalībnieki, izņemot Dānijas Karalisti un Polijas Republiku, iesniedza savus apsvērumus.

23.

Atbilstoši Komisijas uzskatam nav nekādu šaubu, ka Padome ir paredzējusi, ka apstrīdētajam lēmumam pievienoto sarunu norāžu A sadaļa rada tiesiskas sekas. Līdz ar to prasība esot pieņemama.

24.

Padome apgalvo, ka esot nepiemēroti šajā lietā pieņemtās sarunu norādes izvērtēt citādi nekā citas sarunu norādes, kas tiek aplūkotas citos strīdos starp iestādēm, it īpaši lietā, kurā tika pasludināts spriedums Komisija/Padome (C‑114/12, EU:C:2014:2151). Līdz ar to, ja minētajā lietā Tiesai būtu bijis jāapstiprina, ka sarunu norādēm pēc būtības nav nekādu tiesisku seku, Padome tai lūgtu atzīt par nepieņemamu šo prasību.

25.

Kā Tiesa ir nospriedusi minētā sprieduma, uz kuru atsaucas Padome, 39. punktā, “jāatgādina, ka prasība atcelt tiesību aktu ir ierosināma par visiem iestāžu pieņemtajiem noteikumiem, kuru mērķis ir radīt tiesiskas sekas, neatkarīgi no to būtības vai formas (spriedumi Komisija/Padome, saukts “AETR”, 22/70, EU:C:1971:32, 42. punkts; Parlaments/Padome un Komisija, C‑181/91, EU:C:1993:271, 13. punkts, kā arī Komisija/Padome, C‑27/04, EU:C:2004:436, 44. punkts)” ( 8 ), un, lai noteiktu, vai tiesību akts rada šādas sekas, ir jāaplūko minētā akta būtība, kā arī tā autora nodoms (skat. spriedumu Nīderlande/Komisija, C‑147/96, EU:C:2000:335, 27. punkts). Šajā lietā Tiesa sprieduma Komisija/Padome (C‑114/12, EU:C:2014:2151) 40. punktā nosprieda, ka “[uz LESD 218. panta 3. un 4. punkta pamata pieņemtais] apstrīdētais lēmums [..] rada tiesiskas sekas Savienības attiecībās ar tās dalībvalstīm, kā arī starp Savienības iestādēm”.

26.

Turklāt, kā pamatoti ir norādīts Commentaire J. Mégret ( 9 ), “Padomes atļauja sākt sarunas praktiski bieži tiek papildināta ar sarunu norādēm. Šīs izmantošanas pamatā vēlreiz ir [EKL] 133. pants, kurā šī iespēja ir paredzēta attiecībā uz tirdzniecības sarunām. Šeit runas nav par Padomes pienākumu, un tā neesamība nekādi nelabvēlīgi neietekmētu procedūru. Šīs sarunu norādes ir pamatnostādnes, kuras rada tiesiskas sekas tikai starp iestādēm, nevis starptautiskā līmenī” (mans izcēlums).

27.

Turklāt var tikt pamatoti apgalvots, ka apstrīdētajā lēmumā Padome neaprobežojas ar pamatnostādņu sniegšanu Komisijai attiecībā uz tās sarunām ar Austrālijas Savienību, jo tā ar šīm norādēm rada tiesiskas sekas, tās papildinot ar pilnīgu procedūru, kura būs jāievēro Komisijai, un piešķirot Īpašajai komitejai (un Padomei) svarīgāku lomu nekā tā, kas ir paredzēta LESD 218. pantā.

28.

Tādējādi, manuprāt, ir skaidrs, ka izskatāmajā lietā, tāpat kā lietā Komisija/Padome (C‑114/12, EU:C:2014:2151), apstrīdētais lēmums rada tiesiskas sekas starp Savienības iestādēm ( 10 ) un tādēļ var tikt apstrīdēts, ceļot prasību atcelt tiesību aktu ( 11 ).

29.

Līdz ar to šī prasība ir pieņemama.

30.

Komisija savas prasības pamatojumam izvirza divus pamatus un katrā norāda uz LES 13. panta 2. punkta, LESD 218. panta 2.–4. punkta un institucionālā līdzsvara principa pārkāpumu, pirmajam pamatam pievienojot LESD 295. panta pārkāpumu. Ņemot vērā pamatu tuvumu, mudinot dažas lietā iestājušās dalībvalstis attiecībā uz otro pamatu atsaukties uz to argumentiem par pirmo pamatu, es šos abus pamatus izvērtēšu kopā.

31.

Komisija norāda, ka ar sarunu norāžu A sadaļā paredzēto detalizēto procedūru Padomei tiek noteiktas plašākas pilnvaras nekā tās, kas ir paredzētas LESD 218. panta 2.–4. punktā. Proti, Padome, vienpusēji nosakot šādu procedūru, esot centusies noteikt jaunas pilnvaras savā labā, kā arī tādus pienākumus Komisijai, kuri neesot pamatoti ar minētajām LESD tiesību normām.

32.

Komisija paskaidro, ka LESD 218. panta 4. punktā Īpašajai komitejai ir piešķirta tikai konsultatīva loma, jo tajā ir paredzēts, ka sarunas ir jārisina, apspriežoties ar šo pēdējo minēto. Protams, Īpašā komiteja varot izteikt savu viedokli par dažādiem sarunu aspektiem. Tomēr apstrīdētais lēmumus esot daudz plašāka apjoma, paredzot Savienības “detalizētu sarunu nostāju” pieņemšanu, kuras tādējādi esot uzskatāmas par saistošām.

33.

Komisija norāda, ka institucionālā līdzsvara princips nozīmē, ka katra iestāde savas pilnvaras īsteno, ievērojot pārējo iestāžu pilnvaras.

34.

Parlaments norāda, ka Padomei ir iespēja izstrādāt sarunu norādes, kuras var izmantot kā vispārēju mērķu īstenošanas līdzekli. Risinot sarunas, šīs norādes tiekot izmantotas, lai palīdzētu sarunu vadītājam tāda rezultāta sasniegšanā, kas varētu atbilst Padomes gaidām. Tāpat Parlamenta tiesības sniegt piekrišanu esot saistītas ar to, lai ļautu Parlamentam darīt zināmus Padomei un sarunu vadītājam tā apsvērumus attiecībā uz jaunā nolīguma saturu.

35.

Parlaments norāda, ka tas, ka atbilstoši LESD 218. panta 5. punktam tikai Padome ir atbildīga par lēmumu, ar kuru tiek atļauta nolīguma parakstīšana, būtiski neietekmē jautājumu par sarunu uzraudzību. Nedz Parlamentam, nedz Padomei neesot atļauts aktīvi uzņemties galveno lomu sarunās, iejaucoties sarunu vadītāja prerogatīvās. It īpaši sarunu laikā Padome nevar sevis pašas vārdā vai tās ieceltās Īpašās komitejas vārdā atsaukties uz lēmuma pieņēmēja funkciju. Īpašajai komitejai esot tikai konsultatīva loma sarunu vadītāja īstenotajā sarunu norisē.

36.

Parlaments paskaidro, ka saistībā ar sarunām par starptautiskiem nolīgumiem Komisijai ir autonoma un galvenā loma līdz posmam, kad tā ierosina Padomei nolīguma noslēgšanu. Tādējādi LESD 218. pantā paredzētā sistēma esot saskaņota, jo vispirms Komisija sniedz ieteikumu sākt sarunas, lai tās pēc tam risinātu. Tikai sarunu beigās Komisija uzņemas atbildību ierosināt Padomei nolīguma parakstīšanu un pēc tam noslēgšanu.

37.

Padome apgalvo, ka neviens LESD 218. pantā ietvertais elements neļauj pamatot apgalvojumu, ka tā neesot tiesīga sarunu norādēs iekļaut atsevišķus procesuālos noteikumus, ja tā piešķir Komisijai atļauju risināt sarunas. Izteiciens “sarunu norādes” esot vispārpiemērojams, un LESD 218. panta 4. punkts zaudētu savu lietderīgo iedarbību, ja šis jēdziens nevarētu ietvert procesuāla rakstura norādījumus.

38.

Padome uzskata, ka, ja tā piešķir Komisijai atļauju risināt sarunas, tai ir jāizvērtē, vai ir nepieciešams sarunu norādēs ietvert atsevišķus procesuālos noteikumus, kā arī speciālas prasības sarunu vadītājam.

39.

Padome paskaidro, ka attiecīgajām sarunu norādēm pievienotie procesuālie noteikumi attiecas vienīgi uz Komisijas kā sarunu vadītājas attiecībām ar Īpašo komiteju, kas ir iecelta, lai uzraudzītu sarunas. Neviens Līguma noteikums tai neliedzot iekļaut šādas procesuālo tiesību normas sarunu norādēs.

40.

Padome uzskata, ka Īpašajā komitejā definētās nostājas ir uzskatāmas par sarunu norāžu konkrētu izpausmi un to pašu par sevi mērķis ir palīdzēt sarunu vadītājam, kas neietver nekādu pienākumu Komisijai sasniegt pamatnostādnēs, kuras tajās definētas, ieteikto rezultātu.

41.

Padome norāda, ka, tā kā strīdīgās tiesību normas šajā lietā ir izmantojamās procedūras būtisks pamats, to daļēja atcelšana nevarot tikt paredzēta. Proti, 2. panta otrā teikuma un sarunu norāžu A sadaļas atcelšana būtiski grozītu kopējo atļaujas saturu, ņemot vērā pašu apstrīdētā lēmuma un tā pielikuma struktūru, jo šīs tiesību normas veido no kopuma neatdalāmu daļu.

42.

Čehijas Republika uzsver, ka Padomes aktīva līdzdalība sarunās par starptautisku nolīgumu izriet no LESD 218. panta 2.–4. punkta formulējuma. Padomes pilnvaras pieņemt sarunu norādes un paredzēt Komisijai pienākumu risināt sarunas, apspriežoties ar Īpašo komiteju, nozīmējot, ka runa ir par pastāvīgu koordināciju starp Komisiju un Padomi sarunu gaitā.

43.

Attiecībā uz sarunu norāžu saturu un apjomu Čehijas Republika norāda, ka LESD 218. panta formulējumā nav paredzēts nekāds īpašs ierobežojums tam, ka Padome pieņem minētās norādes, ne arī tiek liegts, ka tajās tiek paredzētas procesuālo tiesību normas.

44.

Vēl tā apgalvo, ka atļauja definēt detalizētas sarunu nostājas izriet no Īpašās komitejas, kuras norādījumi ir jāizmanto kā pamatnostādnes efektīvu sarunu nolūkos, pozīcijas un lomas. Komisijas kā sarunu vadītājas interesēs esot ņemt vērā šos norādījumus un tādējādi novērst situāciju, kurā Padome atteiktos apstiprināt sarunu rezultātu, ņemot vērā visas negatīvās sekas, kas no tā izriet.

45.

Dānijas Karaliste uzskata, ka, ņemot vērā Padomei piešķirto lomu un tās pilnvaras sarunu uzsākšanas un atļaujas piešķiršanas, kā arī starptautisko nolīgumu pieņemšanas un noslēgšanas jomā, Padomei ir jāuzņemas loma arī sarunu laikā.

46.

Tā uzskata, ka LESD 218. pantā ir paredzēts pastāvīgs dialogs starp Padomi un sarunu vadītāju, kas var tikt īstenots sarunu norāžu un Īpašās komitejas, ar kuru ir jāapspriežas sarunu laikā, iecelšanas veidā. Turklāt iespēja dot norādes sarunu vadītājam neaprobežojoties ar noteiktu sarunu procedūras posmu.

47.

Vācijas Federatīvā Republika norāda, ka Komisija nav atbrīvota no pienākuma saņemt atļauju no Padomes pirms būtiskas atkāpšanās no sarunu norādēs ietvertajām “prasībām”. Kaut vai tikai tādējādi, ka tai arī ir jāizpilda šajās norādēs paredzētie ziņošanas pienākumi. Turklāt tas izrietot no lojālas sadarbības principa, kas ir paredzēts LES 13. panta 2. punktā.

48.

Tā apgalvo, ka dalībvalstu specializētās zināšanas attiecīgajā jomā nevarētu tikt pietiekami izmantotas, ja Komisijai izdotos uzspiest savu gribu iesaistīties sarunās pilnīgi autonomi, neņemot vērā Padomi vai dalībvalstis.

49.

Vēl Vācijas Federatīvā Republika uzsver, ka LESD 218. panta 4. punktā nav ietverts neviens elements, kas pamato apgalvojumu, ka saskaņā ar šo tiesību normu esot atļautas tikai prasības attiecībā uz sarunu saturu, nevis attiecībā uz to risināšanas veidu. Ar šādu minētās tiesību normas interpretāciju tiekot liegta tā lietderīgā iedarbība.

50.

Francijas Republika uzskata, ka sarunu norādēs, nepārkāpjot LES 13. panta 2. punktu, ne arī LESD 218. pantu, ne arī institucionālā līdzsvara principu, var paredzēt, ka Savienības detalizētas sarunu nostājas tiek definētas Īpašajā komitejā vai Padomē.

51.

Tā uzskata, ka sarunu norādes noteikti neaprobežojas ar stratēģisko izvēļu un pamatmērķu, kuri ir jāaizstāv sarunu laikā, noteikšanu, bet tās var ietvert atsevišķas procesuālas prasības. Proti, izteiciens “sarunu norādes” esot vispārpiemērojams, un nekas LESD 218. panta 4. punkta formulējumā neļaujot ierobežot to piemērojamību.

52.

Vēl Francijas Republika apgalvo, ka ar sarunu norāžu A sadaļu netiek radītas nekādas pilnvaras Padomei vai Īpašajai komitejai, ne arī pienākums Komisijai, kas neizrietētu no LESD 218. panta 2.–4. punkta un lojālas sadarbības principa. Gluži pretēji, šo norāžu A sadaļa esot precīzāka pilnvaru, kuras ar šīm LESD tiesību normām piešķirtas Padomei, variācija.

53.

Saistībā ar attiecīgajās sarunu norādēs paredzēto apspriešanās ar Īpašo komiteju kārtību Francijas Republika norāda, ka šī kārtība neesot jādefinē Komisijai. Tādējādi, tā kā atbilstoši LESD 218. panta 4. punktam Padome var nolemt, ka sarunas tiks risinātas, apspriežoties ar Īpašo komiteju, tā arī varot noteikt apspriešanās ar šo komiteju kārtību. Turklāt paredzot, ka Padome var pieņemt detalizētas sarunu nostājas, sarunu norādēs esot tikai atgādinātas Padomes tiesības precizēt šīs norādes jebkurā brīdī.

54.

Polijas Republika uzskata, ka saikne starp atļaujas risināt sarunas piešķiršanu un sarunu norāžu pieņemšanu ir īpaši cieša, jo tikai Padomei pieņemama sarunu rezultāta sasniegšana galu galā var izraisīt nolīguma parakstīšanu un noslēgšanu Savienības vārdā. Tādēļ esot nepieciešams, ka no brīža, kad norādes ir adresētas sarunu vadītājam, Padome varētu noteikt robežas un norādīt nosacījumus, ar kādiem sarunas tiks risinātas.

55.

Tā apgalvo, ka, lai Padome varētu efektīvi īstenot savu politikas un arī ārpolitikas veidošanas funkciju, tiek prasīts, lai lēmums, ar kuru atļauj sākt sarunas, un tam pievienotās sarunu norādes varētu ietvert procesuāla rakstura norādījumus.

56.

Turklāt Polijas Republika norāda, ka Padomes pilnvarām ir pastāvīgs raksturs un ka tās neaprobežojas ar lēmumam, ar ko atļauj sākt sarunas, pievienoto sarunu norāžu vienreizēju formulēšanu.

57.

Zviedrijas Karaliste uzskata, ka vispirms Padomei ir jāspēj izstrādāt precīzākas sarunu norādes, lai sniegtu Komisijai pamatnostādni, ko tā varētu no tām izsecināt. Tādējādi sarunu laikā Īpašā komiteja darbojoties kā Padomes paplašinājums un veidojot platformu Komisijas un Padomes sadarbībai.

58.

Tā norāda, ka nekas LESD 218. panta formulējumā neliedz Padomei sarunu norādēs iekļaut procesuālo tiesību normas, ja Komisijai ir atļauts sākt sarunas Savienības vārdā. Ja nodoms būtu bijis ierobežot Padomes pilnvaras izdot sarunu norādes tikai attiecībā uz noteikta veida jautājumiem, nepārprotama tāda veida norma tiktu iekļauta šī panta tekstā. Izteiciena “sarunu norādes” vispārējais raksturs nozīmējot, ka LESD 218. panta mērķis nebija ierobežot Padomes tiesības izdot sarunu norādes par materiāliem jautājumiem.

59.

Zviedrijas Karaliste uzsver, ka šajā lietā sarunu norādēs iekļauto procesuālo tiesību normu mērķis ir īstenot efektīvu informācijas apmaiņu starp Padomi un Komisiju, kas ir priekšnosacījums, lai Padome varētu izmantot savas pilnvaras grozīt vai papildināt sarunu norādes sarunu gaitā. Šāda informācijas plūsma esot arī nosacījums, lai apspriešanās Īpašajā komitejā norisinātos sekmīgi un lai Savienība varētu pielāgot savas nostājas sarunu gaitā.

60.

Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste norāda, ka LESD 218. panta 4. punkts ļauj Padomei sarunu norādēs iekļaut procesuālo tiesību normas. Nekas šīs tiesību normas tekstā neaizliedzot to, ka šajās norādēs tiek iekļautas procesuālo tiesību normas, kuras ir saistītas, piemēram, ar apspriešanos ar Īpašo komiteju. Turklāt tas būtu pretrunā LESD 218. panta 4. punkta mērķim un lietderīgajai iedarbībai, ja sarunu norādes nevarētu attiekties arī uz procesuāliem elementiem.

61.

Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste piebilst, ka Padomei var būt vajadzība, ka tai tiek sniegta informācija par sarunu virzību, lai varētu atbilstoši un efektīvi izmantot savas pilnvaras, kas tai piešķirtas ar LESD 218. panta 4. punktu. Tā tas it īpaši esot sarunu laikā, kad ir paaugstināts grūtību risks, lai panāktu vienošanos ar otru pusi.

62.

Tā uzskata, ka Īpašā komiteja acīmredzami ir iesaistīta sarunu procesā. Padome to esot iecēlusi šim mērķim, un Komisijai ar to esot jāapspriežas. Līdz ar to Īpašajai komitejai esot jābūt tiesībām izteikt savus apsvērumus par nostājām, kuras ir jāpieņem sarunu gaitā. Turklāt Padome varot pieņemt sarunu norādes vai grozīt esošās sarunu norādes jebkurā attiecīgā procesa posmā.

63.

Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste apgalvo, ka LESD 218. pantā paredzētais institucionālais līdzsvars apstrīdētajā lēmumā ir atspoguļots pareizi un tādējādi nepastāv lojālas sadarbības LES 13. panta 2. punkta izpratnē neesamība. Padome un tās ieceltā Īpašā komiteja abas divas esot aicinātas piedalīties sarunu procesā, un tas ir paredzēts Līgumā.

64.

Attiecībā uz gadījumu, ja prasība pilnībā vai daļēji tiktu apmierināta, Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste atbalsta Padomes iesniegtos prasījumus attiecībā uz iespējamās atcelšanas sekām. Ja tas tiktu atcelts, neesot saskatāms nekāds pamatojums saglabāt apstrīdētā lēmuma sekas.

65.

Atbilstoši LESD “Padome var nolīguma sarunu vadītājam [šajā gadījumā Komisijai ( 12 )] dot norādes [ ( 13 )]” (mans izcēlums) ( 14 ).

66.

Vispirms kopumā (un administratīvajās tiesībās) direktīva ir norma, ar ko iestāde, kurai ir rīcības brīvība, nosaka pati sev vai izvirza citai iestādei rīcības plānu šīs brīvības īstenošanā ( 15 ).

67.

LESD 218. panta 4. punktā izmantotais jēdziens atbilst šai definīcijai, kura acīmredzami atšķiras no tās, kas šim pašam vārdam ir sniegta LESD 288. pantā, proti, “direktīvas tām dalībvalstīm, kurām tās adresētas, uzliek saistības attiecībā uz sasniedzamo rezultātu, bet ļauj šo valstu iestādēm noteikt to īstenošanas formas un metodes”. Starptautisku sarunu kontekstā Padomes norādēm ir jābūt adresētām nevis dalībvalstīm, bet Komisijai; pretēji direktīvām LESD 288. panta izpratnē sarunu norādes nav jāpublicē – acīmredzot tādēļ, ka tas norādītu uz Savienību kā otru pusi un varētu kaitēt Komisijas pozīcijai sarunās ( 16 ).

68.

Galu galā vienīgā līdzība, uz ko varētu norādīt saistībā ar abu veidu direktīvām, ir tāda, ka sarunu norādes ļauj arī Komisijai “noteikt to īstenošanas formas un metodes”, jo ar tām var tikai palīdzēt Komisijai tās sarunu vadītājas statusā, risinot sarunas. Var tikt apgalvots, ka, ja tas būtu citādi, runa būtu nevis vairs par sarunu “norādēm”, bet gan par sarunu “diktātu” ( 17 ), kas nekādi neatspoguļotu institucionālo līdzsvaru, kurš iecerēts Līgumos ( 18 ), kā arī Tiesas judikatūrā jau kopš 1958. gada ( 19 ). “Sarunas prasa elastību un pielāgošanos, un, šķiet, būtu grūti priekšlaicīgi piemērot saistības izpildvaras rīcības brīvībai” ( 20 ).

69.

LESD 218. pantā paredzētais institucionālais līdzsvars attiecībā uz starptautiskajiem nolīgumiem ir pietuvināts arī institucionālajam līdzsvaram, kas ir iecerēts Līgumā regulu, direktīvu un lēmumu pieņemšanas jomā, jo saskaņā ar LESD 218. panta 3. punktu “Komisija [..] sniedz ieteikumus Padomei”. Tieši Komisijai, kā turklāt ir paredzēts Līgumā, ir tiesības ierosināt Savienības darbību. Tieši Komisijai – nevis Padomei – ir iepriekš jāizvērtē Savienības iespēja ar vienu vai vairākām trešajām valstīm noslēgt starptautisku nolīgumu konkrētā jomā.

70.

Turklāt Komisija tāpat parasti ierosina sarunu norāžu projektu Padomei un pievieno ieteikumam sākt sarunas ( 21 ).

71.

Tādējādi, manuprāt, sarunu norādes ir pamatnostādnes, kas ļauj izklāstīt sarunu vadītājam (šajā gadījumā Komisijai) vispārīgos mērķus, kurus tam ir jāmēģina sasniegt sarunās.

72.

Turklāt, kā pamatoti jau ir norādījusi Vispārējā tiesa ( 22 ), “iespējama to norāžu neievērošana, kuras Padome var dot Komisijai attiecībā uz sarunām, ko tā risina saistībā ar EKL 300. panta 1. punktu [tagad saistībā ar LESD 218. pantu], parasti tiek sodīta lēmumā, kas ir jāpieņem Padomei, noslēgt vai nenoslēgt nolīgumu. Tādējādi šīs norādes principā nav daļa no normām, uz kurām pamatojoties ir jāizvērtē Komisijas starptautisko sarunu ietvaros veikto darbību tiesiskums, ciktāl šīs darbības ir pārsūdzamas”.

73.

Tādējādi, kā mēs to redzēsim tālāk, Īpašās komitejas, kuru Padome var iecelt, loma ir analoga sarunu norāžu lomai – tiek uzskatīts, ka tā ir ne vairāk un ne mazāk palīdzēt Komisijai tās darbu izpildē, LESD 218. panta 4. punktā norādot “komiteju, ar kuru apspriežoties sarunas [ir] jāveic” (mans izcēlums).

74.

A sadaļā ir ietverti četri punkti, kuros ir aprakstīta sarunu nostāju definēšanas, informēšanas un saskaņošanas kārtība, kas jāievēro attiecīgo sarunu gaitā. Tajā norādītie “dalībnieki” ir Komisija, Padome un Īpašā komiteja, kas ir izveidota, lai uzraudzītu šīs sarunas, un kas šajā gadījumā ir “darba grupa “Vide””. No tā it īpaši izriet, ka Komisijai ir jāsniedz informācija Padomei par sarunu grafiku un tematiem, pēc katras sarunu kārtas ir jāziņo Padomei par sarunu rezultātiem un jāinformē Padome, kā arī ir jāapspriežas ar Īpašo komiteju par jebkuru būtisku problēmu, kas var rasties sarunu gaitā. Ir arī paredzēts, ka vajadzības gadījumā detalizētas sarunu nostājas definē Īpašajā komitejā vai Padomē un ka pirms katras sarunu kārtas notiek Īpašās komitejas sanāksme, lai it īpaši definētu nostājas vai pamatnostādnes sarunām.

75.

Iesākumā es atzīmēšu, ka pretēji kļūdainajam atspoguļojumam, kuru sniegušas dažas dalībvalstis, Komisijas nostāja nepavisam nav tāda, ka nav jāpiešķir nekāda loma Īpašajai komitejai un/vai Padomei vai ka tai pašai nav nekāda pienākuma. Ir skaidrs, ka Komisija nekad nav paredzējusi rīkoties “izolēti” ( 23 ).

76.

Tāpat vairākos iestāšanās rakstos ir norādīts atsevišķu procesuālo tiesību normu, kuras ir ietvertas attiecīgajās sarunu norādēs, visai samērīgais raksturs, neņemot vērā to, ka Komisijas iebildums nekādi neattiecas uz A sadaļas īpašajiem noteikumiem, bet ar to, balstoties uz LESD 218. panta 2.–4. punktu, ir apstrīdēta pašas Padomes kompetence pieņemt šīs procesuālo tiesību normas neatkarīgi no tā, vai tās ir vai nav samērīgas.

77.

Spriedums Komisija/Padome (C‑114/12, EU:C:2014:2151), kuru jau esmu minējis saistībā ar šīs prasības pieņemamības vērtējumu, nesniedz norādes par LESD 218. panta 4. punkta interpretāciju izskatāmajā lietā. Tomēr Padomes pieņemtās sarunu norādes saistībā ar šo spriedumu bija būtiski mazāk detalizētas nekā tās, kuras tiek aplūkotas šajā lietā (skat. minētā sprieduma 32. un 33. punktu) un kuras ir mazākā skaitā nekā sarunu norādes, kas sarunās par TTIP ( 24 ) ir ietvertas 18 lappusēs salīdzinājumā ar četrām lappusēm šajā lietā.

78.

Es uzskatu, ka, pamatojoties uz LESD 218. panta 2.–4. punktu, Padome nevar vienpusēji noteikt Komisijai detalizētu procedūru ( 25 ), risinot sarunas par starptautisku nolīgumu.

79.

Protams, var būt pamatoti vienoties par sadarbības kārtību starp iestādēm, it īpaši saistībā ar starptautiskām sarunām, bet šādā gadījumā par to būtu jāvienojas, izmantojot iestāžu nolīgumus ( 26 ), nevis kādas iestādes vienpusēji noteiktu lēmumu vienai vai vairākām citām iestādēm. Faktiski “iestāžu nolīgumu metode konkretizē [institucionālā līdzsvara un lojālas sadarbības principu ( 27 )] papildināmību. Jomās, kurās trijām politiskajām iestādēm ir dalīta kompetence, iestāžu nolīgums ļauj noteikt labu praksi, novērst konfliktus un vienmēr saglabāt institucionālo līdzsvaru” ( 28 ).

80.

Turklāt šāds rīcības veids skaidri ir paredzēts LESD 295. pantā, kurā ir noteikts, ka “Eiropas Parlaments, Padome un Komisija savstarpēji apspriežas un kopīgi vienojas par sadarbības kārtību. Šajā nolūkā tās var atbilstīgi Līgumiem noslēgt iestāžu nolīgumus, kas var būt saistoši”.

81.

Kad, piemēram, Komisija vēlējās precizēt LESD 218. panta 10. punktā noteikto pienākumu par Parlamenta informēšanu, tā ar Parlamentu noslēdza pamatnolīgumu. Atbilstoši minētajam pamatnolīgumam, kas noslēgts 2010. gadā, “kad Komisija izstrādā sarunu norāžu priekšlikumu projektus to pieņemšanai Padomē, Komisija tos tajā pašā laikā iesniedz arī Parlamentam” ( 29 ). Turklāt tajā ir paredzēts, ka “Komisija līdz nolīguma parafēšanas brīdim regulāri un savlaicīgi informē Parlamentu par sarunu norisi un par to, vai Parlamenta piezīmes tika iekļautas apspriežamajā tekstā, un, ja tika iekļautas, tad paskaidro, kādā mērā tās tika iekļautas, bet, ja netika, tad – kāpēc” ( 30 ).

82.

Tādējādi – pretēji Padomes rīcības veidam šajā lietā – Parlaments, noslēdzot šo iestāžu nolīgumu, bija pievērsis īpašu uzmanību absolūtai nepieciešamībai ievērot Komisijas kā sarunu vadītājas lomu un brīvību, ko prasa ikvienas sarunas.

83.

Šādu nolīgumu būtu varējušas noslēgt Komisija un Padome vai pat trīs iestādes ( 31 ), jo LESD 295. pantā ir atstāta iespēja, ka tajā minētās trīs iestādes “kopīgi vienojas par sadarbības kārtību”. Turklāt es nesaskatu, kādā veidā, kā to apgalvo Padome, ar trīs iestāžu (vai a fortiori divu no tām) iesaistīšanos līdzīgā nolīgumā tiktu apdraudēts LESD 218. pantā izveidotais līdzsvars starp iestādēm.

84.

Kā ir uzsvērusi Tiesa, tāds noteikums, kāds ir paredzēts LESD 218. pantā (vai agrāk EEK līguma 228. pantā, kas pēc Amsterdamas līguma ir kļuvis par EKL 300. pantu), līgumu slēgšanas jomā ir autonoma un vispārēja konstitucionālas piemērojamības norma, jo ar to Savienības iestādēm tiek piešķirtas noteiktas pilnvaras un tās mērķis ir izveidot līdzsvaru starp šīm iestādēm ( 32 ).

85.

Tiesa piebilst, ka “kompetence noslēgt nolīgumus [..] ir piešķirta Padomei, “ievērojot pilnvaras, kas Komisijai ir piešķirtas šajā jomā”” ( 33 ).

86.

Tādējādi iestādēm obligāti ir precīzi jāievēro šis līdzsvars, lai izvairītos no jebkādas vienas iestādes īstenotas citas iestādes pilnvaru aizskaršanas.

87.

Es uzskatu, ka, nosakot sarunu norādēs procedūru, ar kuru Komisijai tiek atņemta vajadzīgā brīvība, lai apspriestu attiecīgo starptautisko nolīgumu, un to Komisijai nosakot ar tai adresētu lēmumu, Padome ir iejaukusies Komisijas pilnvarās.

88.

Šādi rīkojoties, pretēji iepriekš aprakstītajai situācijai starp Parlamentu un Komisiju, Padome vienpusēji nosaka ( 34 ) gan informācijas apmaiņas, gan nostāju vai pamatnostādņu, kuras ir jāapstiprina sarunu gaitā, paziņošanas veidu un biežumu, lai padarītu sevi par patieso sarunu vadītāju.

89.

Es uzskatu, ka sarunu norādes tiek uzskatītas par tādām, kuras attiecas uz stratēģiskajām izvēlēm un pamatmērķiem, kas ir jāaizstāv sarunu laikā, citiem vārdiem sakot, uz apspriežamā teksta saturu.

90.

Turpretim ar tām nevar tikt noteiktas īpašas procedūras sarunu vadītājam ( 35 ), šajā gadījumā Komisijai, kuras kompetencē turklāt ir pašai noteikt apspriešanās kārtību ar Īpašo komiteju, ko Padome ir iecēlusi, pamatojoties uz LESD 218. panta 4. punktu.

91.

Kā pamatoti ir norādījusi Komisija, LES 13. panta 2. punktā, kas pārstrādāts ar Lisabonas līgumu (skat. šo secinājumu 188. punktu) ( 36 ), ir kodificēta Tiesas judikatūra, kurā attiecībā uz Padomi Tiesa jau bija atzinusi, ka “no Līguma izveidotās sistēmas redakcijas un būtības izriet, ka Padome nevar neievērot [Līguma] noteikumus” un ka “tādējādi tā nevar izvēlēties izmantot alternatīvu procedūru, lai, piemēram, pieņemtu aktu, kas nebūtu tāds lēmums, kādu paredz noteiktam posmam, vai kas tiktu pieņemts ar nosacījumiem, kuri atšķiras no tiem nosacījumiem, ko paredz piemērojamie noteikumi” ( 37 ).

92.

Sarunu norāžu A sadaļā Padome ir vairākkārt minēta kā patiesā dalībniece sarunās ( 38 ), kas ir pretrunā LESD 218. pantā paredzētajam institucionālajam līdzsvaram. Tiklīdz Padome ir atļāvusi Komisijai sākt sarunas, tai nevar tikt piešķirta tieša loma lēmumu pieņemšanā sarunu gaitā. Tas pats a fortiori attiecas uz Īpašo komiteju ( 39 ), kas ir tikai konsultatīva struktūra.

93.

Lai gan apspriešanās ar Īpašo komiteju var palīdzēt Komisijai noteikt, vai atsevišķi jaunā nolīguma noteikumi var saņemt Padomes politisko atbalstu, Komisijai ir jānolemj, kā šo elementu iekļaut notiekošajās sarunās.

94.

Taisnība, kā norāda P. Eeckhout ( 40 ), ka “[t]he Commission conducts the negotiations in accordance with directives [..] [t]hat does not mean that the Commission has a free hand in the negotiations. Through the ‘special committees’, consisting of national governments representatives, the Council machinery keeps a close eye on how the negotiations are evolving. The Commission is therefore often a double negotiator: both with the other party to the negotiations and with Member States’ representatives or the Council itself”.

95.

Tomēr, kā pamatoti ir norādījuši I. MacLeod, I. D. Hendry un S. Hyett ( 41 ), atbilstoši EK līgumam, “apspriežoties ar īpašām Padomes ieceltām komitejām, kas tai palīdz veikt šo [sarunu vadītāja] uzdevumu”, [uzsver] the pre-eminent role of the Commission in any negotiation: the committee does not give the Commission direct instructions, and the Treaty does not imply that the committee, or its representatives, may be present during the face to face negotiations, at least when the agreement relates only to matters within the competence of the Community under the Treaty. But the Commission is under an obligation to consult the committee. It would be unlikely to ignore its views: the results of any negotiation have to be acceptable to the Council, so there would be little point in the Commission side-stepping any committee set up to assist in the negotiations” (mans izcēlums).

96.

Attiecībā uz izteicienu “within the framework of [such directives as the Council may issue]” ( 42 ) viņi pamatoti piebilst, ka “[a]lthough the Commission’s negotiating discretion is limited by the directives of the Council, the Commission’s basic discretion as negotiator remains: the Council may issue ‘directives’, but it may not seek to regulate the conduct of the negotiations on a line-by-line basis” (mans izcēlums) ( 43 ).

97.

Es piekrītu arī P. Eeckhout ( 44 ), ka “[n]otwithstanding such supervision by the Council, the negotiation of international agreements does amount to a significant Commission prerogative. The Commission is generally in a position to try to find a common denominator of the, often varying, interests of the Member States. Moreover, in some cases the Commission can be quite deft in the use of its authority to negotiate. Two examples, both from the Uruguay Round negotiations leading to the establishment of the WTO, illustrate this”.

98.

Ja ar sarunu norādēm Padomi nevar padarīt par patieso sarunu vadītāju, tas pats a fortiori attiecas uz LESD 218. panta 4. punktā paredzēto Īpašo komiteju.

99.

Kā ir noteikts šajā pantā, minētajai Īpašajai komitejai ir tikai konsultatīva loma un, “ar [..] [to] apspriežoties, sarunas jāveic”.

100.

Man šķiet, ka tam skaidri ir pretrunā apstrīdētā lēmuma pielikuma papildinājuma A sadaļa, kurā Īpašajai komitejai ir piešķirtas pilnvaras pieņemt lēmumus, risinot sarunas, jo 1. punktā tai ir paredzēta iespēja definēt “Savienības detalizētas sarunu nostājas” un 3. punktā ir noteikts, ka “pirms katras sarunu kārtas notiek Īpašās komitejas sanāksme, lai noteiktu būtiskos jautājumus un attiecīgajā gadījumā definētu nostājas vai pamatnostādnes sarunām”.

101.

Tiesas sēdē Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste uzstāja, ka Komisijai esot bijis tikai “jāapspriežas” ar Īpašo komiteju, nevis tai “jāpakļaujas”. Nesaprotu, kā šo pozīciju saskaņot ar komitejas pilnvarām definēt detalizētas sarunu nostājas. Arī tiesas sēdē Padome piekrita, ka komiteja neesot varējusi dot sarunu norādes (kas esot Padomes ekskluzīvas pilnvaras), un visi piekrita, ka šajā komitejā balsošana nenotika un ka turklāt tā nebija pakļauta nevienam balsošanas noteikumam, bet, manuprāt, šie paziņojumi ir pretrunā pašam apstrīdētā lēmuma tekstam, kurā noteikts, ka šī komiteja var definēt detalizētas sarunu nostājas.

102.

Šis Padomes un Komisijas attiecīgo kompetenču stingrais nošķīrums, īstenojot LESD 218. pantu, pilnībā atbilst Tiesas judikatūrai, kurā ir uzsvērta “pilnvaru līdzsvara” ( 45 ), “pilnvaru sadalījuma starp iestādēm” ( 46 ), “funkciju sadales un institucionālā līdzsvara starp pilnvarām sistēmas” ( 47 ), tomēr arī “institucionālā statusa” ( 48 ) vai “institucionālās organizācijas” ( 49 ) nozīme, uzsverot, ka institucionālais līdzsvars ir “Kopienas institucionālās struktūras iezīme” ( 50 ).

103.

Saskaņā ar judikatūru “institucionālā līdzsvara princips [..] nozīmē, ka katra iestāde savas pilnvaras īsteno, ievērojot pārējo iestāžu pilnvaras” ( 51 ). Institucionālais līdzsvars nav nekas cits kā klasiska piešķirto pilnvaru (ievērošanas) principa izpausme, un lojālas sadarbības princips var tikt uzskatīts par instrumentu, kas ļauj labāk pielāgot institucionālā līdzsvara ievērošanas pārbaudi tiesā ( 52 ). Kā pamatoti ir norādījis J.‑P. Jacqué ( 53 ), institucionālais līdzsvars “ir saistīts [..] ar to, ka Kopienas institucionālā struktūra pamatojas uz pilnvaru sadalījumu starp dažādām iestādēm”.

104.

Kā jau es esmu minējis ( 54 ), turklāt Tiesa uz to ir norādījusi saistībā ar agrāko EEK līguma 228. pantu (kas ir kļuvis par EKL 300. pantu un tagad – LESD 218. pantu) ( 55 ) un tā ir nospriedusi, ka tas “līgumu slēgšanas jomā veido autonomu un vispārīgu konstitucionālas piemērojamības normu, jo ar to Kopienas iestādēm tiek piešķirtas noteiktas pilnvaras. Tā kā tās mērķis ir izveidot līdzsvaru starp šīm pēdējām minētajām, tajā ir paredzēts, ka sarunas par nolīgumiem starp Kopienu un vienu vai vairākām valstīm risina Komisija un pēc tam tos noslēdz Padome pēc apspriešanās ar Eiropas Parlamentu, ja to paredz Līgums. Tomēr kompetence noslēgt nolīgumus ir piešķirta Padomei, “ievērojot pilnvaras, kas Komisijai piešķirtas šajā jomā””.

105.

Tāds pats noteikums (a fortiori) attiecas uz Īpašo komiteju. Tai (tāpat kā Padomei) atzītā iespēja definēt “detalizētas sarunu nostājas”, kas izraisa saistošas sekas sarunu gaitā, maina pilnvaru līdzsvaru starp iestādēm, padarot Padomi – vai Īpašo komiteju – par Savienības noteicošo dalībnieku sarunu procesā, un Komisija vairs nav sarunu vadītāja, kas ir uzņēmusies savu politisko atbildību, to ierobežojot pakārtotā Padomes vai Īpašās komitejas viedokļa izteicēja vai pilnvarotā pārstāvja lomā. Turklāt ir jānorāda atšķirība starp “detalizētām sarunu nostājām” un “sarunu norādēm”, jo šīs nostājas nevar tikt uzskatītas par vienkāršiem sarunu norāžu “grozījumiem”. Ir jānorāda, ka, lai gan Padome var pieņemt un grozīt sarunu norādes, Līgumā nekas tāds nav paredzēts attiecībā uz Īpašo komiteju; kas vēl jo vairāk pārsteidz tādēļ, ka tā var pieņemt “detalizētas sarunu nostājas”.

106.

Atbilstoši spriedumam Parlaments/Padome ( 56 ) (kurā tika aplūkotas Parlamenta prerogatīvas) Tiesa nosprieda, ka “šīs prerogatīvas [bija] viens no Līgumos izveidotā institucionālā līdzsvara elementiem. Ar Līgumiem ir izveidota tāda kompetenču sadales sistēma starp dažādām Kopienas iestādēm, kura Kopienas institucionālajā struktūrā un Kopienai deleģēto uzdevumu izpildē katrai iestādei piešķir savu uzdevumu”.

107.

Vairāki Padomes un dalībvalstu argumenti ir pelnījuši, lai es pie tiem pakavētos.

108.

Padome, kā arī dažas dalībvalstis ( 57 ) atbalsta sarunu norāžu A sadaļu, atsaucoties uz LES 16. pantu, kurā ir atgādināts, ka Padome pilda “politikas veidošanas” funkciju.

109.

Šo argumentu nevar uzskatīt par pārliecinošu.

110.

Atbilstoši LES 16. panta 1. punktam šī “politikas veidošanas” funkcija ir jāpilda “saskaņā ar nosacījumiem, kas paredzēti Līgumos”.

111.

Turklāt LES 16. pants acīmredzami nevar tikt interpretēts tādējādi, ka tikai Padomei ir politiska loma šajā kontekstā un ka citu iestāžu loma nepastāvētu. Padome to arī nevar izmantot kā “atslēgu”, kas domāta, lai novērstu “trūkumus”, kuri attiecībā uz Padomi parādās katru reizi, kad tā uzskata, ka kādā citā Līguma noteikumā tai nav piešķirta pietiekami svarīga loma.

112.

Padomei ir atļauts īstenot savu politisko lomu starptautisku nolīgumu jomā tikai noteiktos posmos un atbilstoši kārtībai, kas skaidri ir paredzēta LESD 218. pantā, jo šis pants ir “autonoma un vispārīga norma” (izmantojot Tiesas formulējumu). Šī loma nav nenozīmīga, jo tā tiek īstenota (tomēr var tikt īstenota tikai) ( 58 ) lēmumā atļaut vai neatļaut sākt sarunas, iespējā dot sarunu norādes sarunu vadītājam (kuras tieši var tikt uzskatītas par pamatnostādnēm attiecībā uz sarunu stratēģiskajām izvēlēm un politiskajiem mērķiem) un, protams, pilnvarās noslēgt vai nenoslēgt nolīgumu.

113.

Tiesas sēdē Čehijas Republika apgalvoja, ka esot nepieņemami, ka Padomei būtu jānoraida tas, ko Komisija ir apspriedusi, jo tas kaitējot Savienības starptautiskajam tēlam. Šajā ziņā es atgādinu, ka starptautiskajos nolīgumos ir ietverts noteikums, ka sarunu gaitā izstrādātais teksts ir jāiesniedz ratifikācijai iestādē (parasti tas ir parlaments), kura nepavisam nav piedalījusies sarunās un kurai nav pat pilnvaru dot sarunu norādes.

114.

Šķiet, ka pati Padome piekrīt tam, ka tās pilnvarās neietilpst pilnvaras uzlikt pienākumu Komisijai iesniegt tai priekšlikumu, ko tā vēlas, jo saskaņā ar sava atbildes raksta uz repliku 25. punktu Padome “neapstrīd to, ka Komisija paliek pilnībā atbildīga par sarunām šajā saistībā. Principā ikviens Komisijas sarunu gaitā pieņemtais lēmums tiks apliecināts tikai ar Padomes lēmumu apstiprināt vai neapstiprināt sarunu rezultātu, ja Komisija pēc procesa beigām nolemj iesniegt priekšlikumu”.

115.

Šajā kontekstā J. Cloos, G. Reinesch, D. Vignes un J. Weyland ( 59 ) norāda, ka saistībā ar sarunām, kuru rezultātā tika pieņemts Māstrihtas līgums, “būtiskāks Komisijas ierosinājums attiecās uz “113. panta komitejas” iesaistīšanās brīdi [ ( 60 )]. Komisija ierosināja aizstāt vārdu “apspriežoties” [ ( 61 )] ar vārdiem “pēc apspriešanās” [..]. Šis grozījums palielinātu Komisijas, kas ar “113. panta komiteju” būtu varējusi apspriesties tikai vienu vienīgu reizi sarunu sākumā, rīcības brīvību. Dalībvalstis nevēlējās iet šajā virzienā, uzskatot, ka ir nepieciešama regulāra sarunu uzraudzība no “113. panta komitejas” puses, ja ir vēlme izvairīties no nepatīkamiem pārsteigumiem brīdī, kad sarunas tiek pabeigtas [..]. Cits grozījums vai drīzāk precizējums, kuru attiecībā uz 113. pantu ierosināja Luksemburgas prezidentūra, arī nepārliecināja delegācijas. Tas ietvēra to, ka tiek skaidri noteikts, ka “šajā pantā minētajās jomās un neskarot [EEK līguma] 228. pantu, Komisija pauž Kopienas nostāju attiecībās ar trešajām valstīm, starptautiskās organizācijās un starptautisku konferenču ietvaros”. Šī daļa, kas tomēr pašsaprotami ir vienīgi Kopienu kompetences jomā, izzuda pēdējā dokumentā [..], kurš tika iesniegts Māstrihtas Eiropadomē. Attiecībā uz šo svītrojumu izmantotais arguments bija tieši tāds, ka nav nepieciešams rakstīt to, kas ir pašsaprotams. Patiesais iemesls acīmredzami ir meklējams aizdomu noskaņā attiecībā uz Komisiju tirdzniecības jomā – faktiski dažas dalībvalstis uztraucās, lai Komisija, kuru atbalsta Tiesa, negūtu labumu, nepalaižot garām visniecīgāko iespēju izvirzīt savus vērienīgos apgalvojumus šajā jomā”.

116.

Izskatāmā lieta kopumā un Padomes, kā arī septiņu dalībvalstu iesniegtie apsvērumi it īpaši liecina, ka vairāk nekā divdesmit gadus vēlāk aizdomu noskaņa attiecībā uz Komisiju joprojām pastāv ( 62 ).

117.

Izskatāmajā lietā Padome apgalvo, ka sarunu norāžu (un tādējādi Īpašās komitejas) jēga ir izvairīties no “notikuša fakta”, kas būtu “politiski nepieņemams”, jo “šis rezultāts varētu arī apdraudēt nolīguma paša par sevi apstiprināšanu” ( 63 ).

118.

Turklāt tieši tāda ir vairuma dalībvalstu, kuras ir iesniegušas iestāšanās rakstus Padomes atbalstam ( 64 ), argumentācijas vispārējā tematika. Tāpat šīs dalībvalstis uzsver, ka minētājās norādēs prasītā ciešā sadarbība garantētu sarunu procesa sekmīgu norisi, ņemot vērā jomu, uz kuru attiecas sarunas.

119.

Kā norāda pati Padome, šim argumentam ir politisks raksturs. Kaut arī iespējas pieņemt sarunu norādes mērķis ir samazināt Komisijas un Padomes konflikta risku procesa gaitā, tomēr šīs pilnvaras nevar tikt interpretētas kā tādas, kas iznīcina Komisijas uzdevumu risināt sarunas un tās iniciatīvas tiesības, kad sarunas ir beigušās.

120.

Pat ja Padome nolemj neapstiprināt nolīgumu, tā izmantos pilnvaras, kas tai ir piešķirtas ar Līgumiem, bet kas neaptver pilnvaras noteikt Komisijai obligāti iesniegt priekšlikumu, kurš saņems vajadzīgo balsu vairākumu Padomē.

121.

Citiem vārdiem sakot, politikas veidošanas pilnvaras neattiecas arī uz priekšlikuma formulēšanu pēc sarunu beigām, kas ir jādara Komisijai.

122.

Atbilstoši iepriekš izklāstītajam Padomes argumentam dažas dalībvalstis uzskata ( 65 ), ka A sadaļa un Padomes līdzdalība sarunās ir vajadzīgas, lai nodrošinātu tās galīgā lēmuma pieņēmējas lomu parakstīšanas un noslēgšanas posmā. Turklāt šis arguments ir izvirzīts kā garantija Savienības kā nopietnas sarunu partneres ticamībai.

123.

Lai arī šis apgalvojums ir atbalstāms (un apstrīdams) politiskā ziņā, tajā nav ņemts vērā tieši institucionālais līdzsvars, kurš it īpaši iecerēts LESD 218. pantā, ar ko ir ieviesta procedūra ( 66 ), kurā trijām iestādēm – Komisijai, Padomei un Parlamentam – ir skaidri noteikta loma.

124.

Kā pamatoti uzsver Parlaments, “LESD 218. panta sistēma ir jāaplūko kopumā, lai nodrošinātu tā vispārējo saskaņotību” ( 67 ), un apgalvojums, kas pamato Padomes lomu pašās sarunās ar tās galīgajām pilnvarām noslēgt vai nenoslēgt nolīgumu, būtiski maina šī LESD 218. panta sistēmu.

125.

Šo argumentu arī agrāk bija izvirzījusi Padome (Juridiskais dienests), kas uzskatīja, ka Padomes iepriekšēja atļauja ir nepieciešama, pirms Komisija sarunu laikā ir uzņēmusies saistības, kas vēl nav likumīgas (“pre-legal commitments”), jo pretējā gadījumā Padomei tiktu atņemta jebkāda ietekme reālajā lēmumu pieņemšanas procesā. Y. Devuyst ( 68 ) pamatoti norāda, ka šis jēdziens “pre-legal commitments”, kā to ir raksturojusi Padome (Juridiskais dienests), nebija paredzēts Līgumā un ka tā ieviešana “pievienotu jaunu procesuālo posmu [..], kas nav paredzēts Līgumos”. “Tas mainītu institucionālo līdzsvaru Padomes labā”, ciktāl “par visiem sarunu posmiem no to sākuma līdz nolīguma parakstīšanai loģiski ir atbildīga Komisija”. “Ja Padomei būtu jāapstiprina ikviena būtiska apņemšanās, kas vēl nav likumīga (“pre-legal commitment”) [..], LESD 207. panta 3. punkta un 218. panta īpašās procedūras kļūtu lielā mērā liekas” un tas pārvērstu “Eiropas Savienību par neiespējamu sarunu partneri”.

126.

Turklāt ir jāuzsver, ka Komisijas mērķis nevar būt vienkārši nodrošināt starptautisku nolīgumu, kas saņemtu Padomes apstiprinājumu, bet apspriest nolīgumu, kurā maksimāli ievērotas Savienības intereses ( 69 ), pirms Komisija to ierosina Parlamentam piekrišanai, kad tā ir paredzēta, un pēc tam Padomei.

127.

Šajā ziņā norādīšu, ka Padome pati atzīst, ka Komisija var brīvi nolemt neierosināt nolīguma noslēgšanu ( 70 ), kas paradoksāli varētu notikt biežāk, ja sarunu nostāja būtu jāpieņem Padomei (vai Īpašajai komitejai, jo lielākā daļa dalībvalstu neredz nekādu atšķirību starp abām), neievērojot pretējus viedokļus, kādi varētu būt Komisijai.

128.

Pēc Čehijas Republikas domām, esot jānovērš situācija, kurā sarunu rezultāts būtu nepieņemams Padomei un kurā atteikums apstiprināt galīgo nolīguma projektu negatīvi ietekmētu attiecības ar otru pusi. Čehijas Republikas valdība mēģina šeit norādīt uz “noderīgu analoģiju” ar LESD 218. panta 11. punktā paredzētās atzinuma saņemšanas procedūras mērķi, kas arī ir izvairīties no riska saistībā ar apspriestā starptautiskā nolīguma nesaderību ar Savienības tiesībām un novērst problēmas, kuras no tā izriet starptautisko attiecību jomā. Tā uzskata, ka Tiesa ir skaidri izteikusies par šo jautājumu un nospriedusi, ka “Tiesas nolēmums, ar kuru tiktu konstatēts, ka šāds nolīgums, ņemot vērā tā saturu vai tā noslēgšanai pieņemto procedūru, iespējams, nav saderīgs ar Līguma noteikumiem, ne tikai Kopienas līmenī, bet arī starptautisko attiecību līmenī radītu nopietnas grūtības un varētu nodarīt kaitējumu visām ieinteresētajām pusēm, tostarp trešajām valstīm” ( 71 ).

129.

Es uzskatu, ka šī atsauce uz LESD 218. panta 11. punktu un atzinumu 2/94 nav atbilstoša attiecīgās lietas kontekstā ( 72 ).

130.

Kā pamatoti ir norādījusi Komisija, starptautiska nolīguma nenoslēgšana nekādā gadījumā nevar tikt salīdzināta ar lēmuma noslēgt nolīgumu atcelšanu pēc tam, kad tas ir stājies spēkā. Padomes atteikumam apstiprināt nolīgumu turklāt var būt politiskas sekas, kuras parādīsies pat tad, ja Komisija neierosina noslēgt nolīgumu vai ja Parlaments nesniedz savu piekrišanu, kad tā ir paredzēta. No starptautisko attiecību viedokļa nolīguma neapstiprināšanas iemeslam nav nekādas nozīmes un tas nepamato priekšrokas piešķiršanu vienai iestādei salīdzinājumā ar citām.

131.

Pretēji tam, ko norāda Zviedrijas Karaliste ( 73 ), Komisija nekad nav apgalvojusi, ka Padome nevar “nekādi ietekmēt nolīguma saturu sarunu laikā”.

132.

Turklāt Komisija pati ir atzinusi ( 74 ), ka – ņemot vērā, ka Padomei pieder galavārds saistībā ar nolīguma noslēgšanu vai nenoslēgšanu, proti, faktoru, kas neapstrīdami ietekmē sarunu saturu, – ir maz iespējams ( 75 ), ka Komisija tērē savus resursus tāda starptautiska nolīguma apspriešanai, kuram ir mazas izredzes iegūt likuma spēku tādēļ, ka pret to iebilst Padome (vai Parlaments). Šīs Komisijas bažas var tikt uzskatītas par lojālas sadarbības principa piemērošanu.

133.

Turklāt ir jāatzīst, ka Padomei ir tiesības prasīt pilnīgus un regulārus protokolus par sarunu norisi un nosūtīšanas struktūra ir tieši Īpašā komiteja, kura visas apspriešanās procedūras gaitā paziņos savu viedokli (un Padomes viedokli) sarunu vadītājam. Turklāt Komisija norāda, ka pretēji tam, kas izriet no Padomes iebildumu raksta (32. punkts), tā neapgalvo, ka Padomei nav jāpauž savs viedoklis sarunu gaitā, savā prasības pieteikumā uzsverot, ka tai bija jāņem vērā nostājas, kuras ir izteikusi Padome (vai Parlaments).

134.

Tāpat Komisija neapstrīd tai uzlikto pienākumu apspriesties ar Īpašo komiteju un regulāri ar to sazināties. Šis pienākums pilnīgi loģiski izriet no LESD 218. panta, un tas pat vēl vairāk ir izstrādāts tirdzniecības nolīgumu gadījumā ( 76 ).

135.

Tādēļ es neiesaku Tiesai atcelt apstrīdētā lēmuma 2. panta otro teikumu.

136.

Vēl nav skaidrs, vai Padome var grozīt sarunu norādes sarunu procesa laikā.

137.

Komisija apgalvo, ka ieteikuma esamība nav vienkārša formalitāte, kas tiek prasīta, lai ierosinātu procesu, kurš tālāk pilnībā esot Padomes rokās. Ja Padome apgalvo, ka tās pilnvaras sarunu laikā balstās uz pilnvarām atļaut sākt sarunas un pilnvarām apstiprināt nolīgumu – divu veidu pilnvarām, kurām savukārt ir jāpamatojas uz Komisijas priekšlikumiem (vai ieteikumiem), tai būtu arī jāpiekrīt, ka par ikvienu pārskatīšanu vai ikvienu grozīšanu iepriekš arī būtu iesniedzams priekšlikums vai ieteikums. Ja tas tā nebūtu, Padomei būtu vairāk pilnvaru sarunu gaitā (proti, posmā, kad Līgumos tai nav piešķirtas nekādas pilnvaras) nekā atļaujas risināt sarunas piešķiršanas posmā vai starptautiska nolīguma slēgšanas posmā (proti, divos posmos, kad Padomes loma ir paredzēta Līgumos).

138.

Šī Komisijas argumentācija nevar būt veiksmīga (turklāt ir jāatzīmē, ka Komisija nelūdz atcelt apstrīdētā lēmuma 2. panta pirmo teikumu, kurā ir noteikts, ka “Padome var pārskatīt sarunu norāžu saturu jebkurā brīdī”).

139.

Manuprāt, tā kā tieši Padomei galu galā būs jāapstiprina apspriestais nolīgums, būtu neloģiski, ka tā varētu likt uzklausīt savu viedokli, tikai uzsākot sarunas, nevis sarunu gaitā ( 77 ). Proti, ir skaidrs, ka sarunu sākumā nedz Padome, nedz Komisija nezina trešo valstu nostāju detaļas. Turklāt sarunas bieži ir sarežģītas un ilgstošas, valdības mainās tāpat kā apstākļi, un tas arī pamato iespēju grozīt sarunu norādes sarunu laikā, kuras mērķis ir cik vien iespējams izvairīties no tā, lai netiktu izmantotas nesaskaņas starp iestādēm, ja Padome tiktu informēta tikai vienu reizi, kad sarunas ir beigušās. Tādējādi ir neprecīzi apgalvot, kā to dara Padome un dažas dalībvalstis, ka Komisija nepiekrīt informēt Padomi sarunu laikā. Turklāt ir jānorāda, ka LESD 218. panta 10. punktā ir skaidri paredzēts, ka Parlaments ir jāinformē “visos procedūras posmos” (proti, tas ir jādara arī Komisijai), tādējādi man šķiet dabiski, ka Komisijai ir regulāri jāinformē arī Padome.

140.

Tādēļ es piekrītu Padomei un dalībvalstīm, ka Komisijai nav jāiesniedz Padomei pārskatīti ieteikumi un ka Padome var, pamatojoties uz informāciju, kuru tai sniegs Komisija, pārskatīt sarunu norādes un attiecīgajā gadījumā tās grozīt vai papildināt sarunu gaitā.

141.

Tas, ka Padome var sniegt norādījumus arī sarunu laikā, manuprāt, izriet no LESD 218. panta 4. punkta teksta, kas ir izteikts diezgan vispārīgi. Proti, minētais 4. punkts, kurā noteikts, ka “Padome var nolīguma sarunu vadītājam dot norādes un iecelt īpašu komiteju, ar kuru apspriežoties sarunas jāveic”, atšķiras no 5. un 6. punkta, kuros lēmumi tiek pakļauti “sarunu vadītāja priekšlikumam”. Turklāt ir jānorāda, ka tiesību normā nav noteikts, kurā brīdī Padomei ir jādod (vai tā var dot) norādes sarunu vadītājam.

142.

Turklāt Komisija ir nedaudz neskaidra šajā jautājumā, jo principā tā neiebilst pret to, ka norādes varētu tikt grozītas ( 78 ).

143.

Tas, ka Padome var grozīt sarunu norādes bez iepriekšēja Komisijas priekšlikuma, šķiet, ir apstiprināts praksē (jo Padome norāda, ka Komisija bieži lūdz sarunu norāžu atjaunināšanu, neiesniedzot priekšlikumus) un arī ir uzsvērts doktrīnā. Kā pamatoti norāda J. MacLeod u.c. ( 79 ), “the Council may issue further directives unilaterally, without a Commission proposal, during the negotiations” un “[i]t is for the Council to decide whether further directives are necessary: it does not need a Commission proposal before acting”. Taču šķiet, ka praktiski tas, ka Padome izdod papildu norādes, notiek reti ( 80 ).

144.

Tāpat saskaņā ar Commentaire J. Mégret ( 81 )“Padomei ir iespēja iesaistīties, uzsākot sarunas, kā arī to laikā, lai grozītu, aizstātu vai papildinātu Komisijai jau adresētās norādes. Šīs norādes bieži ir ilgstošu pārrunu Padomē rezultāts un reti paliek slepenas. To oficiāla “publiskošana” acīmredzami padara Komisijas uzdevumu grūtāku attiecībā pret savu partneri, samazinot tās rīcības brīvību, lai to padarītu par iluzoru [..]” (mans izcēlums).

145.

Tomēr tas nevar radīt situāciju, ka Padome pēc tam, kad tā ir atļāvusi sākt sarunas un paziņojusi vai pat mainījusi savas pamatnostādnes, saistībā ar šīm sarunām var pieprasīt “vadošo” lomu, kas samazinātu nepieciešamo rīcības brīvību, kurai ir jābūt sarunu vadītājam, lai sasniegtu apmierinošus rezultātus. Tāpat Padomes ieceltajai Īpašajai komitejai arī nevar būt līdzīga loma, jo tās funkcija ir stingri konsultatīva.

146.

Tieši Komisija kā Savienības interešu pārstāve risina sarunas Savienības vārdā vai tās labā (nevis Padomes labā).

147.

Padome vēl apgalvo, ka ar tās atbalstīto interpretāciju, proti, ka LESD 218. panta 4. punktā drīzāk ir ļauts iekļaut sarunu norādēs procesuālo tiesību normas, nevis tās ierobežot līdz nekonkrētiem paziņojumiem par nolūku, pilnībā tiek saglabāta Savienības spēja runāt “vienā balsī” starptautiskā līmenī.

148.

Šī argumentācija mani nepārliecina, jo katrā ziņā vienotība tiek garantēta ar to, ka tikai sarunu vadītājam ir tiesības risināt sarunas Savienības vārdā Padomes paziņoto norāžu definētajās robežās un vajadzības gadījumā pēc apspriešanās ar Īpašo komiteju.

149.

Turklāt šī “viena balss” jau ir paredzēta Līgumos, jo saskaņā ar LES 17. panta 1. punktu “[Komisija] nodrošina Savienības ārējo pārstāvību”.

150.

“[Savienības] uz ārpusi vērstas darbības vienotības” nozīmi Tiesa ir uzsvērusi savā atzinumā 1/94 (EU:C:1994:384, 106. un nākamie punkti), lai dotu Savienībai lielāku ietekmi sarunās.

151.

Padome un dalībvalstis norāda arī uz (iespējams) pastāvīgu praksi transporta jomā iekļaut procesuālo tiesību normas sarunu norādēs.

152.

Komisija iebilst, ka Padomes minētie divi dokumenti ( 82 ) attiecas uz nolīgumiem, kuri ir apspriežami jauktu nolīgumu veidā. Dokumentos bija ietverts pirmais pielikums ar “sarunu norādēm” un (atsevišķs) otrais pielikums “Ad hoc procedūras sarunām par nolīgumu starp Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm un Alžīriju [vai Gruziju] transporta jomā” ( 83 ). Šī otrā pielikuma, kas nebija sarunu norāžu daļa, galvenais mērķis bija vienkārši definēt koordinēšanas procedūru ar dalībvalstīm.

153.

No tā izriet, ka šie elementi nav atbilstoši nolīguma, kas jānoslēdz vienīgi Savienībai, kontekstā, kā tas ir šajā lietā.

154.

Arī dažas dalībvalstis uzskata, ka sarunu norādēs bieži tiek ietvertas procesuālo tiesību normas ( 84 ).

155.

Lai arī tas tā var būt (ko ļoti ir apšaubījusi Komisija), saskaņā ar judikatūru “vienkārša prakse nevar prevalēt pār Līguma normām” ( 85 ). Piemēram, Tiesa sprieduma Wybot (149/85, EU:C:1986:310) 23. punktā nosprieda, ka “[..] ir jāpārbauda, vai ar Eiropas Parlamenta piemēroto praksi pilnīgi netiek liegta [minētajā lietā aplūkoto EOTK līguma, EEK līguma un EAEK līguma] to noteikumu iedarbība, kuros ne tikai Parlamenta locekļu vairākumam, bet arī citām iestādēm, proti, Padomei un Komisijai, ir paredzēta iespēja prasīt ārkārtas sesijas sasaukšanu. Saistībā ar Līgumos paredzēto pilnvaru līdzsvaru starp iestādēm ar [attiecīgo] Eiropas Parlamenta praksi nevar atņemt citām iestādēm prerogatīvu, kas tām ir piešķirta pašos Līgumos” (mans izcēlums).

156.

Padome uzskata, ka atsevišķu procesuālo noteikumu un speciālu prasību iekļaušana sarunu norādēs izrietot no tās tiesībām izlemt to, vai ir vai nav jāpiešķir atļauja.

157.

Kā es jau esmu norādījis iepriekš, tiklīdz Padome ir atļāvusi Komisijai sākt sarunas, tai nevar tikt paredzēta tieša loma lēmumu pieņemšanā sarunu gaitā. Proti, ir jāuzsver, ka pat tad, ja Padomes izsniegtā atļauja un tās sarunu norādes parasti tiek sauktas par “sarunu pilnvarām” (angļu valodā “the negotiating mandate”), Komisija nekādi nav Padomes “pilnvarota” – tai ir “atļauts” ( 86 ).

158.

Padomes izvēle veikt atsauci uz “pilnvarām” (iebildumu raksta 42. punkts) tā vietā, lai izmantotu pašu Līgumu formulējumu, nav nevainīga ( 87 ). Pilnvarojums ir ne tikai brīvprātīga rīcība, bet tas nozīmē, ka pilnvarotā struktūra rīkojas kāda cita labā struktūras, kura ir pilnvarojusi, paredzētajās robežās un saskaņā ar tās noteiktiem saistošiem norādījumiem.

159.

Kā pamatoti ir norādījuši J. Waelbroeck u.c. ( 88 ), jēdziena “sarunu pilnvaras” izmantošana rada juridiski nepareizu priekšstatu – faktiski Padome pēc saviem ieskatiem nevar pilnvarot kādu, lai risinātu sarunas Kopienas vārdā. Šajā ziņā Komisijai pieder monopols. Faktiski runa drīzāk ir par procesa ierosināšanu, kas ļauj Komisijai un tikai tai vienai risināt sarunas.

160.

Jēdziena “pilnvaras” izmantošanai ir nozīme tikai tad, ja Komisija risina sarunas dalībvalstu vārdā ( 89 ).

161.

Lai kā tas arī nebūtu, Līgumos nav veikta atsauce ne uz kādām “pilnvarām” LESD 218. panta kontekstā, tomēr šis jēdziens ir izmantots citos pantos, piemēram, LES 18. panta 2. punktā saistībā ar Savienības Augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos.

162.

Manuprāt, ja Līgumu izstrādātāji būtu vēlējušies, lai Komisija rīkotos atbilstoši “pilnvarām”, viņi būtu izmantojuši šo jēdzienu.

163.

Tas, ka Padome var nolemt piešķirt vai nepiešķirt savu atļauju, tādējādi nenozīmē, ka tai ir tiesības pievienot visu, ko tā vēlas, šīs atļaujas pielikumā. Arī attiecībā uz šo saturu ir jāievēro Līgumu noteikumi. Turklāt, ja Padomes izvirzītais arguments būtu tāds, ka tā gluži vienkārši atteiktos piešķirt savu atļauju procesuālo noteikumu nepieņemšanas gadījumā, tas varētu attiekties uz pilnvaru nepareizu izmantošanu.

164.

Padome uzskata, ka “Īpašajā komitejā definētās nostājas ir uzskatāmas par Padomes sarunu norāžu konkrētu izpausmi un to pašu par sevi mērķis ir palīdzēt sarunu vadītājam, precizējot tās politiskās iestādes atbalstītos viedokļus, kurai galu galā būs jānolemj apstiprināt vai neapstiprināt sarunu gaitā izstrādāto tekstu” (iebildumu raksts, 42. punkts). No šāda viedokļa raugoties, par ko atliek risināt sarunas, izņemot kopuma, kas ir jāpieņem vai jānoraida, iesniegšanu otrai pusei?

165.

Papildus tam, ko es esmu precizējis iepriekš ( 90 ) saistībā ar jēdzienu “pilnvaras”, es uzskatu, ka pat tad, ja apspriešanās ar Īpašo komiteju var palīdzēt saprast, vai atsevišķi jaunā nolīguma noteikumi var vai nevar saņemt Padomes “politisko atbalstu”, Komisijai (vienai) būs jānolemj, kā iekļaut šo elementu sarunās. Ar jebkādu citu interpretāciju tiktu atceltas tās iniciatīvas tiesības, jo tas nozīmētu pienākumu ierosināt tekstu vienkārša iemesla dēļ, ka tas atspoguļo Padomes atbalstītās nostājas. Šāds pienākums acīmredzami nepastāv Savienības tiesībās ( 91 ).

166.

Es vēl norādu, ka “politiskajā iestādē” definēta noteikuma izmantošana varētu liecināt par to, ka šī politiskā iestāde ir tikai Padomes monopols. Tomēr Komisija (un Parlaments) ir iestādes, kurām arī ir būtiska politiska loma starptautisko sarunu kontekstā.

167.

Visbeidzot, LESD 218. panta 4. punktā Īpašajai komitejai ir piešķirta tikai konsultatīva loma, jo tajā ir paredzēts, ka sarunas ir jāveic, “apspriežoties” ar komiteju. Protams, tas nozīmē, ka Īpašā komiteja var izteikt savu viedokli par dažādiem sarunu aspektiem, tomēr apstrīdētais lēmums ir daudz plašāka apjoma. Tajā faktiski ir paredzēts ( 92 ), ka Īpašā komiteja (vai Padome saskaņā ar sarunu norāžu A sadaļas 1. punktu) pieņem “Savienības detalizētas sarunu nostājas” (mans izcēlums), kuras tādējādi ir uzskatāmas par saistošām Komisijai, lai tā neatkāptos no nostājām, kuras tiek raksturotas kā Savienības nostājas, nevis vienīgi Īpašās komitejas (vai Padomes) nostājas.

168.

Šeit mēs varam vilkt paralēli starp šo lietu un spriedumu Komisija/Padome, saukts “spriedums CITES” ( 93 ) (C‑370/07, EU:C:2009:590, 43. un 44. punkts), kurā Tiesa nosprieda – protams, saistībā ar tiesību normu, kas tagad ir LESD 218. panta 9. punkts, – ka “Savienības” nostājas definēšana rada saistošas tiesiskas sekas iestādēm. Turklāt var tikt piebilsts, ka sarunu norāžu A sadaļas 3. punktā ir nošķirtas “nostājas” un “pamatnostādnes”.

169.

Kā uzskata Padome, ir neprecīzi apgalvot, ka Komisija “nevar no tām atkāpties”, un tā norāda uz “nepareizu salīdzinājumu” ar nostājām, kuras Padome nosaka saskaņā ar LESD 218. panta 9. punktu, kuru būtība ir atšķirīga un par kurām Tiesa ir nospriedusi, ka tās radīja “saistošas tiesiskas sekas” un tām bija “saistošs raksturs” attiecībā uz iestādēm ( 94 ). Visbeidzot, pēc Padomes domām, tieši Komisijai ir jālemj par veidu, kā risināt sarunas ( 95 ), bet vienmēr ievērojot pamatnostādnes, kuras tā saņem Īpašajā komitejā, neatkarīgi no tā, vai tās būtu mutvārdu norādījumu vai dokumentos izklāstītu nostāju formā.

170.

Šajā ziņā, lai gan sarunu norāžu pieņemšana patiešām ir procedūra, kas atšķiras no LESD 218. panta 9. punktā paredzētās procedūras, attiecīgo sarunu norāžu formulējumā ļoti līdzīgi LESD 218. panta 9. panta formulējumam ir minēta “Savienības nostāja”. Padome Īpašajai komitejai piešķir (vai patur sev) tiesības definēt Savienības nostāju, ņemot vērā atbilstošo pienākumu Savienības nolīguma sarunu vadītājam no tās neatkāpties.

171.

Atbilstoši Padomes uzskatam, kā norādīts apstrīdētā lēmuma procesuālo tiesību normās, “ja izrādās, ka nav iespējams panākt to, kas ir paredzēts nostājā, [Komisijai] par to ir jāziņo Īpašajai komitejai un jālūdz jaunas pamatnostādnes” (iebildumu raksts, 44. punkts). Tādējādi Padome apstiprina Īpašās komitejas pieņemto nostāju (vai nostāju, kuras definē pati Padome) saistošo iedarbību attiecībā uz Komisiju, jo vienīgā Komisijas rīcības brīvība ir “veids”, kā tiek risinātas sarunas.

172.

Francijas Republika (iestāšanās raksta 11. punkts) nenorāda neko citu, kad tā paskaidro, ka Komisijai ir zināma brīvība attiecībā uz sarunu stratēģiju, bet tai ir jāvēršas Padomē vai Īpašajā komitejā, ja tā paredz atkāpties no to nostājas.

173.

Es norādu, ka, lai vēl palielinātu sajukumu, Padome izmanto jēdzienu “ieteikums”, lai kvalificētu Īpašās komitejas nostājas sekas (iebildumu raksta 46. un 53. punktā ir minēts “ieteiktais rezultāts”). Padome runā arī par pienākumu “ņemt vērā nostājas” un “pielietojumiem praksē” (atbilde uz repliku, 23. un 25. punkts). Savukārt Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste uzskata, ka Īpašajai komitejai ir tikai tiesības izteikt savu viedokli (23. un 24. punkts). To visu ir sarežģīti saskaņot ar sarunu norāžu A sadaļas skaidro formulējumu, kurā ir veikta atsauce uz “Savienības nostāju” definēšanu, nevis tikai uz “ieteikumiem Komisijai” vai pašas “Padomes (un/vai Īpašās komitejas) nostājām”. Padomes iebildumu rakstam tiešā pretrunā ir arī strīdīgā lēmuma formulējums, kurā ir izmantoti vārdi “definē” un “definētu” (“vajadzības gadījumā Savienības detalizētas sarunu nostājas definē [..] Īpašajā komitejā vai Padomē” un “pirms katras sarunu kārtas notiek Īpašās komitejas sanāksme, lai noteiktu būtiskos jautājumus un attiecīgajā gadījumā definētu nostājas vai pamatnostādnes sarunām”) (mans izcēlums) ( 96 ). Tomēr sarunās Komisija pārstāv nevis Padomi, bet gan Savienību.

174.

Īpašās komitejas pieņemto nostāju saistošo raksturu nevar saskaņot ar LESD 218. panta 4. punkta tekstu, kurā ir izmantots jēdziens “apspriešanās”. Ja Līguma izstrādātāji būtu vēlējušies, lai Komisijai būtu saistošas Īpašās komitejas pamatnostādnes vai nostājas, viņi būtu izmantojuši spēcīgākus vārdus, lai kvalificētu Īpašās komitejas (vai Padomes) lomu.

175.

Es piekrītu Komisijai, ka, lai gan mērķis ir “palīdzēt sarunu vadītājam”, sarunu vadītājam ir jāļauj izlemt, kā ir izmantojamas attiecīgās norādes. Precizēšana, kādus viedokļus ir atbalstījusi politiskā iestāde, nevar tikt pielīdzināta pienākumam ievērot Īpašās komitejas nostāju.

176.

Tas nenozīmē, ka Komisijai nav juridiska pienākuma ņemt vērā nostājas, kuras Padome vai Īpašā komiteja ir definējusi sarunu norādēs ( 97 ), bet šis pienākums ir jānošķir no pienākuma no tām neatkāpties, kurš, kā uzsver Parlaments, to novieto Īpašās komitejas (vai Padomes) lēmumu izpildītāja pozīcijā.

177.

Ir interesanti atzīmēt, ka Tiesa jau ir apskatījusi – protams, citā kontekstā – šo divu veidu pienākumu apjoma un būtības atšķirību.

178.

Tiesa ir izvērtējusi šo atšķirību spriedumā Mediaset (C‑69/13, EU:C:2014:71). Lieta attiecās uz Komisijas lēmumu, ar kuru atbalsta shēma tiek atzīta par nelikumīgu un nesaderīgu ar iekšējo tirgu, it īpaši uz valsts tiesas lomu un Komisijas nostāju, kuras attiecas uz tās lēmuma izpildi, ņemšanu vērā no valsts tiesas puses.

179.

Šī sprieduma 31. punktā Tiesa nosprieda, ka, “ja Komisijas nostājas nevar būt saistošas valsts tiesai, ir jānorāda, ka, ciktāl minētajās nostājās, kā arī Komisijas atzinumos, kurus, iespējams, ir lūgusi valsts tiesa, iekļautajai informācijai tādos apstākļos, kādi izklāstīti iepriekšējā punktā, ir jāatvieglo valsts iestāžu uzdevuma izpilde saistībā ar atgūšanas lēmuma tūlītēju un efektīvu izpildi, valsts tiesai atbilstoši lojālas sadarbības principam tie jāņem vērā kā izvērtēšanas aspekts lietā, kuru tā izskata, un jāpamato savs lēmums, ņemot vērā visus tai iesniegtos materiālus”.

180.

Tādējādi, “lai arī tāda Komisijas lēmuma, ar kuru atbalsta shēma ir atzīta par nelikumīgu un nesaderīgu ar iekšējo tirgu un tiek prasīta attiecīgā atbalsta atgūšana, bet netiek identificēti konkrēti šī atbalsta saņēmēji un noteikta precīza atmaksājamā summa, izpildes nodrošināšanas nolūkos valsts tiesai ir saistošs šis lēmums, tai turpretī nav saistošas minētās iestādes saistībā ar minētā lēmuma izpildi paustās nostājas. Tomēr valsts tiesai lietā, kuru tā izskata, ir jāņem vērā šīs nostājas kā izvērtēšanas aspekts, ievērojot LES 4. panta 3. punktā [ ( 98 )] paredzēto lojālas sadarbības pienākumu”.

181.

Līdz ar to es varu izdarīt secinājumu, ka attiecībā uz izskatāmo lietu “būt pienākumam ņemt vērā Padomes sniegtās pamatnostādnes” (ko Komisija ir atzinusi izskatāmajā lietā ( 99 )) nav tas pats kā “būt juridiskam pienākumam tās ievērot” (kas, šķiet, ir Padomes un lietā iestājušos dalībvalstu apgalvojums).

182.

Piebildīšu, ka Komisijai ir jāpaliek spējīgai izlemt, ka Savienības vispārējās interesēs nav pilnībā ievērot Īpašās komitejas viedokli, kas gluži vienkārši varētu būt valstu interešu uzspiests.

183.

Kā jau esmu uzsvēris šo secinājumu 126. punktā, Komisijas uzdevums nav un nevar būt tikai nodrošināt starptautisku nolīgumu, kas saņem Padomes apstiprinājumu (kam citas iestādes piekrīt vai nepiekrīt), bet šis uzdevums ir apspriest nolīgumu, kurā maksimāli ir ievērotas Savienības intereses un kurš būtu pieņemams visām trijām iestādēm. Ir skaidrs, ka tam var būt vajadzīgi kompromisi dažādu iestāžu starpā.

184.

Padome uzskata, ka procesuālo noteikumu saturs tikai nosaka veidu, kā iestādēm būtu jāprecizē lojālas sadarbības princips starptautisku sarunu kontekstā.

185.

Dažu dalībvalstu iestāšanās rakstos arī ir norādīts lojālas sadarbības princips kā strīdīgo procesuālo tiesību normu vairāk vai mazāk netiešs pamats ( 100 ).

186.

Lojālas sadarbības princips (Kopienas lojalitāte ( 101 )), protams, ir Savienības tiesiskās sistēmas pamatā ( 102 ) un atspoguļo Līgumā iecerētā institucionālā līdzsvara visbūtiskāko elementu. Tas ir uzskatāms par “Kopienas konstitucionālās struktūras pamatprincipu” ( 103 ).

187.

Tādējādi, kā ir atgādināts Tiesas judikatūrā, “saskaņā ar EKL 7. panta 1. punkta otro daļu (tagad – LES 13. panta 2. punkts) Kopienu iestādes darbojas saskaņā ar pilnvarām, ko tām piešķir EK līgums” ( 104 ).

188.

Tas nepārprotami ir apstiprināts LES 13. panta 2. punktā ( 105 ), paredzot, ka “katra iestāde darbojas saskaņā ar Līgumos noteiktajām pilnvarām un atbilstīgi tajos izklāstītajām procedūrām, nosacījumiem un mērķiem. Iestādes īsteno pilnīgu savstarpēju sadarbību” ( 106 ).

189.

Šajā saistībā ir jāpatur prātā, ka “[t]he distribution of the powers between the institutions reflects the place that the authors of the treaties wanted to grant to each one of them in the exercise of the missions that they entrusted to the Community. In this context, the task of the Court is to ensure that this system is maintained, in order to prevent the compromises made at the time of the drafting of the treaties being called into question again. The balance to which the Court refers is therefore that established by the Treaty. It is therefore not acceptable for one institution to extend its powers unilaterally to the detriment of another institution” ( 107 ).

190.

Turklāt, kā pamatoti norāda ģenerāladvokāts N. Jēskinens [N. Jääskinen] ( 108 ), “pirmkārt, [..] ievērojot lojālas sadarbības principu, var novērst neskaidrības, kas izriet no Līgumu pelēkās zonas, piemēram, saistībā ar [minētajā lietā aplūkoto] atsaukšanas pilnvaru īstenošanas noteikumiem. Otrkārt, lai arī tas ir piemērojams neformālai sadarbībai starp Savienības iestādēm, tam nav skaidri uztverama rakstura ( 109 )”.

191.

Saistībā ar Padomes argumentu, kas izklāstīts šo secinājumu 184. punktā, nav apstrīdams, ka par “veidu, kā iestādēm būtu jāprecizē” šis princips, drīzāk ir jāvienojas starp divām (vai trim) attiecīgajām iestādēm, nevis vienai no tām vienpusēji jānosaka citai (vai citām).

192.

Šajā kontekstā ir interesanti atzīmēt, ka iepriekš pati Padome, balstoties uz institucionālā līdzsvara principu, ir iebildusi (atkal pret “notikušiem faktiem”), kad Parlaments savās procesuālo tiesību normās vienpusēji noteica savu redzējumu par attiecībām ar citām iestādēm ( 110 ).

193.

Kā izriet no iepriekš minētā, procesuālo tiesību normu noteikšana kādai citai iestādei bez tās piekrišanas ir skaidri pretrunā lojālas sadarbības principam, it īpaši tad, ja izvirzīto tiesību normu sekas ir tādas, ka Komisijai Līgumā piešķirtā politiskā loma tuvinās tīri tehniskai un zemāka līmeņa sekretāra lomai ( 111 ) (lai arī ģenerālsekretāra!) ( 112 ), kas nav saderīga ar tādas iestādes statusu, kura ir politiski atbildīga Parlamenta priekšā (LES 17. panta 8. punkts ( 113 )) un kuras specifiskā loma sarunās par starptautiskiem nolīgumiem pilnībā saskan ar tai LES 17. pantā piešķirto uzdevumu nodrošināt Savienības ārējo pārstāvību (izņemot kopējās ārpolitikas un drošības politikas jomā). Sarunas par starptautiskiem nolīgumiem ir viena no Savienības ārējās pārstāvības formām ( 114 ).

194.

Saistībā ar LES 17. panta 1. punktu, ar kuru Komisija ir padarīta par Līgumu uzraudzītāju, Vācijas valdības tiesas sēdē uzdotais jautājums bija par to, kas uzraudzīs uzraudzītājus ( 115 ), ja Komisija var risināt sarunas “bez kontroles”. Šajā ziņā pietiek atgādināt, ka šis uzdevums ir uzticēts Parlamentam, izmantojot Komisijas politisko atbildību, un Tiesai, īstenojot iestāžu, arī Komisijas, pieņemto tiesību aktu tiesiskuma pārbaudi tiesā.

195.

Vēl Padome cenšas pamatot apstrīdēto lēmumu, būtībā apgalvojot, ka Komisija nav ievērojusi savus pienākumus par apspriešanos ar Īpašo komiteju līdzīgu sarunu ar Šveices Konfederāciju kontekstā. Arī dažas dalībvalstis ( 116 ) norāda uz sarunu ar Šveices Konfederāciju pieredzi. Padome piebilst, ka arī šobrīd Komisija atsaucas uz Šveices Vides federālā biroja interneta vietni, lai gūtu vispārēju priekšstatu par šīm sarunām. Pēc Komisijas domām, minētā vietne ir vienīgais publiski pieejamais informācijas avots.

196.

Lai kā tas arī nebūtu, attiecībā uz izskatāmo lietu no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem neizriet, ka Komisija nav ievērojusi savus pienākumus par apspriešanos ar Īpašo komiteju saskaņā ar Līgumiem.

197.

No 1. tabulas “Augsta līmeņa sanāksmju (turpmāk tekstā – “ALS”) datumi un grupai “Vide” iesniegtās informācijas atjauninājumi par sarunu virzību sasaistīšanas jomā”, kuru Tiesai ir iesniegusi Komisija, patiešām izriet, ka četras oficiālo sarunu kārtas, kas paredzētas sasaistīšanai ar Šveices Konfederācijas sistēmu, notika replikas raksta iesniegšanas brīdī ( 117 ). Divas citas kārtas bija paredzētas, bet tās ir tikušas pārceltas vai atceltas. Komisija bija informējusi grupu “Vide” par katru ALS. Kopumā Komisija ir iesniegusi atjauninātu informāciju nedaudz pirms un/vai pēc katras ALS un vajadzības gadījumā iesniegusi grupai “Vide” dokumentus. Dažkārt Komisijai bija grūti saņemt tai atvēlētu laiku grupas “Vide” darba programmā.

198.

Komisija paskaidro, ka, piemēram, 2012. gada 9. novembrī tā lūdza Padomei, lai grupa “Vide” tai velta daļu sava laika, bet tā saņēma laika nišu tikai 2013. gada janvārī. Citos gadījumos tā bija saņēmusi laika nišu, tomēr prezidentūra to vēlāk ir pārcēlusi, oficiāli Komisiju par to neinformējot. Piemēram, grupa “Vide” bija mēģinājusi veltīt laiku Komisijai 2013. gada martā, bet sanāksme tika pārcelta uz 2013. gada 18. aprīli. Lai gan taisnība, ka 2012. gadā Komisija grupai “Vide” iesniedza tikai aktuālo informāciju par sasaistīšanu ar Šveices Konfederācijas sistēmu, tomēr tas bija saistīts ar ļoti mazo progresu, kas bija panākts gada laikā attiecībā uz sasaistīšanu, būtisku domstarpību dēļ starp Šveices Konfederāciju un ES, it īpaši saistībā ar starptautiskās aviācijas iekļaušanu. Ļoti maz tehnisku izmaiņu notika parastajās darba sanāksmēs 2012. gadā.

199.

Tādējādi, pat ja Padomei bija pilnīga taisnība, izvērtējot Komisijas rīcību sarunās starp Savienību un Šveices Kondeferāciju (quod non), tai pašai nebūtu jāspriež tiesa turpmākajās sarunās, neievērojot Līgumus.

200.

Turklāt Padome norāda, ka Komisija ir pilnībā sadarbojusies procedūrai paredzētās pielikuma papildinājuma sadaļas izstrādē grupas “Vide” darbu laikā un nav iebildusi pret tās tekstu, kad tas tika izplatīts neoficiālai apstiprināšanai. Padome piebilst, ka “tādējādi ir saprotams pārsteigums, ko izraisīja Komisijas sniegtais paziņojums [apstrīdētā] lēmuma pieņemšanas brīdī” (iebildumu raksta 29. punkts).

201.

Komisija noraida šo apgalvojumu un paskaidro, ka tās priekšlikumā šī sadaļa nebija ietverta un ka tā skaidri ir izteikusi savus iebildumus par šo sadaļu vairākas nedēļas pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas.

202.

Katrā ziņā ar faktu, ka tai tika dots zināms laiks, lai reaģētu (no 2013. gada 22. aprīļa līdz 2. maijam) pēc pirmā projekta izplatīšanas, nevar attaisnot pieļauto prettiesiskumu, un tas noteikti neietver to, ka Komisija ir pilnībā sadarbojusies vai ir neoficiāli apstiprinājusi tekstu.

203.

Kaut gan LESD nav paredzēta nekāda apspriešanās ar “Padomi”, Zviedrijas Karaliste un Dānijas Karaliste izvairās no šī iebilduma un apgalvo, ka “Īpašā komiteja darbojas kā Padomes turpinājums” un “veido sadarbības platformu starp Komisiju un Padomi” ( 118 ). Šīs dalībvalstis galvenokārt apgalvo, ka ir mazsvarīgi, vai Līgumā ir veikta atsauce uz Īpašo komiteju vai Padomi, jo praktiski runa ir par vienu un to pašu iestādi ( 119 ). Citu dalībvalstu nostāja, šķiet, arī pamatojas uz Īpašās komitejas nenošķiršanu no Padomes.

204.

Kā ir uzsvērusi Komisija, ir pietiekami norādīt, ka šī nostāja nav radusi atbalstu nedz Līgumos, nedz judikatūrā. Turklāt, ja būtu jāizmanto citas Savienības tiesību jomas, “komitoloģijas” komitejas, kurām ir būtiska nozīme Savienības tiesībās, veido līdzekli dalībvalstīm, nevis Padomei, lai kontrolētu Komisijas pilnvaras (LESD 291. panta 3. punkts).

205.

Nav apstrīdams, ka, lai gan LESD 218. pantā ir veikta atsauce uz “īpašo komiteju”, ar to ir domāts kas cits, nevis “Padome”. Turklāt, ja Līgumā būtu vēlējušies paredzēt Padomei sarunās tāda veida lomu, kādu ir ierosinājušas dažas dalībvalstis, tas būtu tajā precizēts.

206.

Tas, ka Padomei piederēs galavārds, noslēdzot nolīgumu, neļauj tai piešķirt noteicošo lomu atsevišķā sarunu posmā un tādēļ neattaisno to, ka tā iejaucas Komisijas kā sarunu vadītājas lomā. Tādā pašā veidā, piemēram, tas, ka Padome un Parlaments ir likumdevēji, neattaisno to iejaukšanos Komisijas priekšlikuma izstrādes procesā ( 120 ).

207.

Ņemot vērā mērķi “aizsargāt institucionālo līdzsvaru, nodrošinot Līgumu noteikumu par kompetenču sadalījumu pilnīgu piemērošanu” ( 121 ), kā arī pamatojoties uz visu iepriekš minēto, es iesaku Tiesai apmierināt Komisijas prasību, ciktāl tā attiecas uz apstrīdētā lēmuma pielikuma papildinājuma A sadaļu.

208.

Ja Tiesa nolemtu iet šajā virzienā, atliek noteikt atcelšanas apjomu un sekas.

209.

Saskaņā ar judikatūru lēmuma daļēja atcelšana ir iespējama tikai tad, ja elementi, kuru atcelšana tiek prasīta, ir atdalāmi no pārējā lēmuma ( 122 ).

210.

Es uzskatu, ka tāds acīmredzami ir gadījums šajā lietā, jo apstrīdētā lēmuma pielikuma papildinājuma A sadaļa var tikt atdalīta no pārējā apstrīdētā lēmuma. Kā ir uzsvērusi Komisija, faktiski šādas detalizētas procesuālo tiesību normas parasti netiek ietvertas šāda veida lēmumos.

211.

Padome, uzsverot, ka pielikuma papildinājuma A sadaļā ir veikta atsauce uz apstrīdētā lēmuma 1. panta 2. punktu, apgalvo, ka minētā sadaļa nav nošķirama no pārējā apstrīdētā lēmuma.

212.

Ar atsauci uz strīdīgā lēmuma 1. panta 2. punktu nekas netiek papildināts ( 123 ). Pat ja A sadaļa tiek atcelta, Īpašās komitejas iecelšana ar to netiks skarta. Turklāt, ciktāl tāds teksts kā A sadaļa neparādās simtiem lēmumos, ar kuriem atļauj sākt sarunas par starptautiskiem nolīgumiem, tās nošķiramība ir acīmredzama. No lietas materiāliem izriet, ka turklāt lēmumā par sarunām ar Šveices Konfederāciju nebija ietvertas šāda veida tiesību normas. Līdz ar to iznākums nebūtu “pilnīgi neloģisks” (iebildumu raksts, 57. punkts).

213.

Turklāt jautājums, vai daļēja atcelšana grozītu apstrīdētā tiesību akta būtību, ir nevis subjektīvs kritērijs, kas ir saistīts ar strīdīgo tiesību aktu pieņēmušās iestādes politisko gribu, bet gan objektīvs kritērijs ( 124 ). Turklāt, ja ir izpildīti nosacījumi par daļēju atcelšanu, lēmums nevar tikt atcelts pilnībā ( 125 ).

214.

Manuprāt, no tā izriet, ka šajā lietā Tiesa pilnībā var atcelt tikai strīdīgā lēmuma pielikuma papildinājuma A sadaļu.

215.

Pakārtoti gadījumā, ja Tiesa nolemtu atcelt strīdīgo lēmumu pilnībā, tad strīdīgā lēmuma, kas ir balstīts uz LESD 264. panta otro daļu, seku atstāšana spēkā būtu nepieciešama un pamatota, jo ar to izvairītos no sarunu ar Austrālijas Savienību apturēšanas.

216.

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, es iesaku Tiesai:

Pakārtoti iesaku Tiesai:

Katrā ziņā iesaku Tiesai: