1.

Vienotā maksājuma shēmas piemērošana it īpaši ir atkarīga no “hektāriem, par kuriem ir tiesības pretendēt uz atbalstu”, kas ir noteikti Regulas (EK) Nr. 73/2009 ( 2 ) 34. panta 2. punkta a) apakšpunktā.

2.

Lai noskaidrotu, vai pamatlietā aplūkotās platības ir “hektāri, par kuriem ir tiesības pretendēt” uz atbalsta saņemšanu, šajā lietā rodas divi jautājumi, proti:

3.

Šie jautājumi būtībā izriet no Schleswig‑Holsteinisches Oberverwaltungsgericht (Šlēsvigas‑Holšteinas Augstākā administratīvā tiesa, Vācija) iesniegtā lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu saistībā ar strīdu starp Uta Wree un Landesamt für Landwirtschaft, Umwelt und ländliche Räume des Landes Schleswig‑Holstein (Šlēsvigas‑Holšteinas Reģionālais lauksaimniecības, vides un lauku apvidu birojs; turpmāk tekstā – “Landesamt”) par to, vai platības, kuras veido apsaimniekošanas posmā pēc slēgšanas esoša atkritumu poligona segslānis, ir ņemamas vērā kā platības, par kurām ir tiesības pretendēt uz atbalstu.

4.

Tādējādi Tiesa izskatāmajā lietā ir aicināta lemt par tādiem svarīgiem lauksaimniecības tiesību jēdzieniem kā lauksaimnieciskas darbības jēdziens, lauksaimnieciskās platības kvalifikācija un hektāru, par kuriem ir tiesības pretendēt uz atbalstu, identifikācija, kā arī saimniecības lauksaimniecības zemes izmantošana “pārsvarā” lauksaimnieciskai darbībai. Sākumā norādīšu, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas tikai uz nosacījumiem attiecībā uz vienotā maksājuma shēmu, izslēdzot jebkādus citus apsvērumus, kas saistīti ar sabiedrības veselību, pārtikas nekaitīgumu vai citiem jautājumiem.

5.

Regulas Nr. 73/2009 preambulas 7. apsvērums ir formulēts šādi:

“[Padomes 2003. gada 29. septembra] Regulā (EK) Nr. 1782/2003[, ar ko izveido kopīgus tiešā atbalsta shēmu noteikumus saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku un izveido dažas atbalsta shēmas lauksaimniekiem, un groza Regulas (EEK) Nr. 2019/93, (EK) Nr. 1452/2001, (EK) Nr. 1453/2001, (EK) Nr. 1454/2001, (EK) Nr. 1868/94, (EK) Nr. 1251/1999, (EK) Nr. 1254/1999, (EK) Nr. 1673/2000, (EEK) Nr. 2358/71 un (EK) Nr. 2529/2001 (OV L 270, 1. lpp.)] ir atzīta pastāvīgo ganību labvēlīgā ietekme uz vidi. Būtu jāsaglabā minētās regulas pasākumi, kuru mērķis ir veicināt esošo pastāvīgo ganību saglabāšanu un nodrošinātu, ka tās netiks masveidā pārvērstas aramzemē.”

6.

Atbilstoši Regulas Nr. 73/2009 2. panta c) un h) punktam:

[..]

7.

Regulas Nr. 73/2009 III sadaļas “Vienotā maksājuma shēma” 34. pantā ir paredzēts:

“1.   Saskaņā ar vienotā maksājuma shēmu atbalstu lauksaimniekiem piešķir pēc tam, kad aktivizētas tiesības uz maksājumu par hektāru, par kuru ir tiesības pretendēt uz atbalstu. Aktivizētās tiesības uz maksājumu sniedz tiesības uz tajās noteikto maksājumu summu.

2.   Šajā sadaļā “hektārs, par kuru ir tiesības pretendēt uz atbalstu” ir:

[..]”

8.

Regulā Nr. 1120/2009 ( 6 ) ir noteikti noteikumi par to, kā īstenot Regulas Nr. 73/2009 III sadaļā paredzēto vienotā maksājuma shēmu.

9.

Regulas Nr. 1120/2009 2. panta c) punkts ir formulēts šādi:

“Regulas (EK) Nr. 73/2009 III sadaļā un šajā regulā piemēro šādas definīcijas:

[..]

10.

Saskaņā ar Regulas Nr. 1120/2009 9. pantu:

“Piemērojot Regulas (EK) Nr. 73/2009 34. panta 2. punkta a) apakšpunktu, ja saimniecībā esošo lauksaimniecības zemi izmanto arī ar lauksaimniecību nesaistītām darbībām, uzskata, ka to pārsvarā izmanto lauksaimnieciskai darbībai, ja lauksaimniecisko darbību var veikt bez nozīmīgiem traucējumiem, ko izraisa ar lauksaimniecību nesaistīto darbību intensitāte, būtība, ilgums un laiks.

Dalībvalstis nosaka kritērijus šā panta pirmās daļas īstenošanai savā teritorijā.”

11.

U. Wree ir veterinārārste un apsaimnieko aitu laidaru. Tajā viņa audzē aitas un jērus kaušanai. Viņas ganāmpulki tiek ganīti dažādās zālaugu platībās Ziemeļfrīzijas apgabala un Šlēsvigas‑Flensburgas apgabala teritorijās.

12.

Šīs ganības ir ierīkotas uz segslāņa Ārensheftes atkritumu poligonā Ziemeļfrīzijas apgabalā un Šlēsvigas‑Hāferteihas atkritumu poligonā Šlēsvigas‑Flensburgas apgabalā (turpmāk tekstā – “atkritumu poligoni”). Abos virszemes poligonos atkritumu apglabāšanas posms ir pabeigts. Ārensheftes atkritumu poligons pašlaik vēl ir darbības izbeigšanas posmā, un drīz tam ir jābūt apsaimniekošanas posmā pēc slēgšanas, turpretī Šlēsvigas‑Hāferteihas poligonā jau norit šāds apsaimniekošanas posms pēc slēgšanas. Norādīšu, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas tikai uz otro gadījumu, kaut gan tajā ir aprakstīta arī situācija Ārensheftes atkritumu poligonā.

13.

Saskaņā ar līgumiem, kurus U. Wree ir noslēgusi ar abu atkritumu poligonu apsaimniekotājiem, viņai ir atļauts savu ganāmpulku ganīšanai bez maksas izmantot uz divu atkritumu poligonu segslāņa ierīkotās ganības.

14.

Ar 2010. gada 11. maija vienotu pieteikumu U. Wree lūdza Landesamt piešķirt vienotu maksājumu par 2010. gadu. Landesamt šo pieteikumu noraidīja. U. Wree bija aprēķinājusi, ka tās rīcībā bija 25,5098 hektāri, par kuriem ir tiesības pretendēt uz atbalstu, tostarp arī uz atkritumu poligoniem esošās zālaugu platības. Landesamt apgalvo, ka tiesības pretendēt uz atbalstu bija tikai par minētajiem 5,7243 ha un ka pārējās platības nebija iekļautas lauksaimniecībā izmantojamās zemes reģistrā. Landesamt uzskata, ka šīs pēdējās platības netika izmantotas lauksaimniecības darbībai.

15.

U. Wree pret šo lēmumu uzsāka administratīvās sūdzības procedūru. Viņa apgalvoja, ka atkritumu poligonos esošās platības viņa izmanto kā ganības aitām un ka daļu no minētajām platībām viņa kultivē un pļauj. Savas sūdzības atbalstam viņa arī apgalvoja, ka visa atkritumu poligonu platība bez ierobežojumiem var tikt izmantota aitu ganībām.

16.

Ar 2011. gada 31. marta lēmumu Landesamt noraidīja U. Wree sūdzību kā nepamatotu. Pamatojot savu lēmumu, tas norādīja, ka prasītājas deklarētās platības neesot lauksaimniecībā izmantojamās zemes Regulas Nr. 73/2009 izpratnē, bet gan atkritumu poligoni saskaņā ar Noteikumiem par atkritumu deponēšanu (Deponieverordnung) ( 7 ).

17.

2011. gada 15. aprīlīU. Wree pārsūdzēja šo lēmumu Schleswig‑Holsteinisches Verwaltungsgericht (Šlēsvigas‑Holšteinas Administratīvā tiesa). Savas prasības atbalstam viņa it īpaši uzsvēra, ka nebūtu jāuzskata, ka strīdīgās platības galvenokārt tiek izmantotas kā atkritumu poligons pēc to slēgšanas, jo šajā ziņā runa esot par stāvokli, nevis par izmantošanu. Turpretī Landesamt apgalvo, ka minētās platības galvenokārt tiek izmantotas kā poligons apsaimniekošanas posmā pēc slēgšanas un ka, lai nodrošinātu atkritumu poligona stabilitāti, minētajās platībās ir atļauts kontrolēti izveidot aitu ganības. Landesamt uzskata, ka atkritumu poligonu apsaimniekotāji atļāva U. Wree lietot strīdīgās platības bez maksas, lai galvenokārt novērstu nelabvēlīgus bioloģiskus procesus, kas ietekmē atkritumu poligonu stabilitāti.

18.

Ar 2012. gada 19. janvāra spriedumu Schleswig‑Holsteinisches Verwaltungsgericht apmierināja U. Wree prasību. Tā nosprieda, ka viņai ir tiesības uz vienoto maksājumu par 2010. gadu un ka atbalsta apmēra aprēķinā bija jāņem vērā atkritumu poligonu platības. Landesamt par šo nolēmumu iesniedza apelācijas sūdzību iesniedzējtiesā.

19.

Uzskatot, ka risinājums pamatlietā ir atkarīgs no Savienības tiesību interpretācijas, Schleswig‑Holsteinisches Oberverwaltungsgericht ar 2013. gada 15. jūlija lēmumu nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai platība, kas, kaut gan tiek izmantota arī lauksaimniecības darbībām (ganības aitu audzēšanai), tomēr ir apsaimniekošanas posmā pēc slēgšanas esoša atkritumu poligona segslānis, ir arī lauksaimniecības zeme [Regulas Nr. 73/2009] 34. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē?”

20.

Rakstveida apsvērumus iesniedza U. Wree, Landesamt, Dānijas valdība un Eiropas Komisija. Tiesas sēde nav notikusi.

21.

Lai atbildētu uz šo jautājumu, secīgi ir jāaplūko lauksaimnieciskas darbības jēdziens, lauksaimniecības zemes kvalifikācija un hektāra, par kuru ir tiesības pretendēt uz atbalstu, identifikācija, kā arī saimniecībā esošās lauksaimniecības zemes izmantošana “pārsvarā” lauksaimnieciskām darbībām.

22.

Landesamt apgalvo, ka tādas platības, kas ir apsaimniekošanas posmā pēc slēgšanas esoša atkritumu poligona segslānis, izmantošana nav izmantošana lauksaimniecības darbībām, bet attiecas uz atkritumu apsaimniekošanu. Minētās platības kā ganību izmantošana atbilstot šādas izmantošanas mērķiem.

23.

Tomēr Landesamt, kā arī Komisija, šķiet, atzīst, ka platības tiek izmantotas arī lauksaimniecības darbībām, jo U. Wree strīdīgās platības izmanto peļņas nolūkā sava ganāmpulka ganībām.

24.

Iesniedzējtiesa tieši neuzdod jautājumu Tiesai, vai tas, ka U. Wree ganāmpulks tiek ganīts uz atkritumu poligonu segslāņa ierīkotajās ganībās, nozīmē, ka U. Wree darbība ir jākvalificē kā “lauksaimnieciska darbība” Regulas Nr. 73/2009 °2. panta c) punkta izpratnē.

25.

Tomēr, manuprāt, ganāmpulka ganīšana uz divu poligonu segslāņa ierīkotajās ganībās pati par sevi var būt lauksaimnieciska darbība, ciktāl minētā darbība ir “dzīvnieku audzēšana un turēšana lauksaimniecības nolūkiem” Regulas Nr. 73/2009 2. panta c) punkta izpratnē, atšķirībā, piemēram, no darbībām, kuras netiek veiktas komerciālu apsvērumu dēļ.

26.

Savukārt es neuzskatu, ka ganāmpulka ganīšanu uz poligonu segslāņa ierīkotajās ganībās var uzskatīt par “zemes uzturēšanu labā lauksaimniecības un vides stāvoklī”, kā tas ir noteikts Regulas Nr. 73/2009 2. panta c) punktā. Tāpēc šajā jautājumā es piekrītu Landesamt viedoklim, ka, lai arī apsaimniekošanas posms pēc atkritumu poligona slēgšanas attiecas arī uz vides aizsardzību, tomēr runa nav par “zemes uzturēšanu labā lauksaimniecības un vides stāvoklī”, kas saskaņā ar Regulas Nr. 73/2009 2. panta c) punktu ir arī lauksaimnieciska darbība.

27.

Manuprāt, tā tam arī ir jābūt, jo ir grūti piekrist, ka bijušā atkritumu poligona, pat pēc tā slēgšanas, vieta atbilst Regulas Nr. 73/2009 2. panta c) punktā minētajam nosacījumam par “[uzturēšanu] labā lauksaimniecības stāvoklī” ( 8 ). Vietas, kuras vienkārši var uzturēt labā lauksaimniecības stāvoklī, nav nepieciešams uzraudzīt tik rūpīgi saistībā ar veselības aizsardzību kā pamatlietā aplūkotos atkritumu poligonus.

28.

Turklāt, kā pamatoti norāda Komisija, lai interpretētu lauksaimniecības zemes jēdzienu, ir jānosaka, vai attiecīgās platības var kvalificēt kā “zemi”, jo Regulas (EK) Nr. 1120/2009 2. panta c) punktā iekļautajā pastāvīgo ganību definīcijā ir atsauce uz šo terminu, vai, gluži pretēji, atkritumu poligonu segslānis ir jāuzskata par “būvniecības” jēdzienu. Tāpat kā Komisija es uzskatu, ka ganībām pašām par sevi ir jābūt zemei un ka ēka vai būve nevar atbilst ganību definīcijai ( 9 ).

29.

Savos rakstveida apsvērumos U. Wree apgalvo, ka necaurlaidīgais slānis pats par sevi atrodas virs gāzes izvadīšanas slāņa un kompensācijas slāņa. U. Wree apgalvo, ka tas sastāv no diviem elementiem, proti, minerālu slāņa un ģeomembrānas. Atkritumu poligona zemākajā zonā minerālu slānis sastāv no Trisoplast, kas ir smilšu, bentonīta un polimēru maisījums. Atkritumu poligona augšējā zonā minerālu slānis ir veidots no 50 centimetru biezas māla kārtas.

30.

Tādējādi atkritumu poligonus nosedz dažādi slāņi. Lai arī atkritumu poligonu segslānis ir ticis izveidots, tas tomēr satur dabiskas augsnes sastāvdaļas, proti, smiltis un mālu. Manuprāt, no tā izriet, ka jebkura zemes darbos izmantotā zeme obligāti nav jāuzskata par būvdarbu sastāvdaļu. Gluži pretēji, nekas neliedz atkritumu poligona segslāni uzskatīt par zemi, jo tieši tā [izveidošanas] mērķis ir pēc iespējas līdzināties dabiskai zemes virsmai, kas klāta ar stiebrzālēm vai cita veida zālēm. Tas pats ir attiecināms uz ceļu nomalēm, kas ir ierīkotas, veicot zemes darbus, taču pēc segslāņa uzklāšanas tās nevar atšķirt no dabiskās zemes virsmas. Tātad ir skaidrs, ka uz šādām platībām ir attiecināms zemes jēdziens. Tādējādi es uzskatu, ka atkritumu poligonu segslāni var likumīgi uzskatīt par zemi.

31.

No Regulas Nr. 73/2009 34. panta 2. punkta a) apakšpunkta izriet, ka “hektārs, par kuru ir tiesības pretendēt uz atbalstu”, neapšaubāmi ir lauksaimniecības zemes daļa. Kā ģenerāladvokāts J. Mazaks ir konstatējis, izteicienā “hektārs, par kuru ir tiesības pretendēt uz atbalstu,” ir jebkura aramzeme un pastāvīgās ganības – izņemot zemes, uz kurām atrodas ilggadīgās kultūras un meži, – kuras izmanto ar lauksaimniecību saistītām darbībām ( 10 ).

32.

Turklāt saskaņā ar Tiesas interpretāciju tādus apvidus elementus kā grāvji, takas un ceļu nomales parasti nevar ņemt vērā, lai apstiprinātu platību, par kuru var pretendēt uz atbalstu ( 11 ).

33.

Turpretī pastāvīgas ganības ir lauksaimniecības zeme. Šajā ziņā es atsaucos uz Regulas Nr. 1120/2009 2. pantu, kurā ir noteikts, ka pastāvīgas ganības ir “zeme, ko izmanto stiebrzāļu vai cita veida zāles lopbarības dabiskai audzēšanai (pašsējā) vai kultivējot (iesējot) un kas nav iekļauta saimniecības augsekas sistēmā piecus gadus vai ilgāk, izņemot atmatā atstāto zemi [..], un šai nolūkā “stiebrzāles un cita veida zāles lopbarības iegūšanai” ir visi zālaugi, kas tradicionāli aug dabiskās ganībās un ko dalībvalstī parasti iekļauj ganībām vai pļavām paredzētos sēklu maisījumos (neatkarīgi no tā, vai tās izmanto ganību lopiem)”.

34.

Spriedumā Landkreis Bad Durkheim ( 12 ) Tiesa ir interpretējusi Regulas Nr. 1782/2003 44. panta 2. punktu, kas tika piemērots identiski Regulas Nr. 73/2009 34. pantam. Tiesa nosprieda, ka zemes kvalificēšana par “aramzemi” vai “pastāvīgām ganībām” un līdz ar to arī par “lauksaimniecības zemi” ir atkarīga no attiecīgās zemes faktiskā lietošanas veida (mans izcēlums) ( 13 ).

35.

Izskatāmajā lietā, manuprāt, ne strīdīgo platību kvalificēšanu, ņemot vērā ganību jēdzienu, ne arī to faktisko izmantošanu šajā nolūkā nevar nopietni apšaubīt.

36.

Regulas Nr. 1120/2009 9. pantā ir precizēti nosacījumi, ar kādiem lauksaimniecības zeme, kas tiek izmantota ar lauksaimniecību nesaistītām darbībām, joprojām var tikt uzskatīta par “pārsvarā” lauksaimniecībai [izmantotu zemi], piemērojot Regulas Nr. 73/2009 34. panta 2. punkta a) apakšpunktu. Saskaņā ar Regulas Nr. 1120/2009 9. panta pirmo daļu tas tā ir, “ja lauksaimniecisko darbību var veikt bez nozīmīgiem traucējumiem, ko izraisa ar lauksaimniecību nesaistīto darbību intensitāte, būtība, ilgums un laiks”. Saskaņā ar 9. panta otro daļu dalībvalstis nosaka kritērijus šā panta pirmās daļas īstenošanai savā teritorijā.

37.

Tāpēc izskatāmajā lietā ir jāizvērtē, vai konkrētas darbības pēc atkritumu poligona slēgšanas to intensitātes, būtības, ilguma un laika dēļ izraisa nozīmīgus traucējumus lauksaimnieciskās darbības veikšanai.

38.

Manuprāt, platības un darbību objektīvajām īpašībām ir izšķiroša nozīme, lai analizētu, vai var uzskatīt, ka platība tiek izmantota lauksaimniecības darbībām, un vai ar lauksaimniecību nesaistītās darbības neizraisa “nozīmīgus” traucējumus lauksaimniecības darbībām. Kā pamatoti ir norādījusi Dānijas valdība, lauksaimnieka subjektīvajam viedoklim nevar būt izšķiroša nozīme. Turklāt dažos gadījumos platības vai darbības objektīvās īpašības faktiski var kļūt par būtiskiem šķēršļiem lauksaimnieciskai darbībai ( 14 ).

39.

Valsts tiesai ir jāpārbauda, vai ar lauksaimniecību nesaistītas darbības, kas ir konkrēti pasākumi atkritumu poligonu darbības pārtraukšanas posmā vai apsaimniekošanas posmā pēc slēgšanas, izraisa nozīmīgus traucējumus U. Wree īstenotajai lauksaimnieciskajai darbībai. Strīdīgās platības kā bijušo atkritumu poligonu segslāņa izmantošanai pašai par sevi nav būtiskas nozīmes. Turpretī ir jāanalizē to darbības, kuras īsteno apsaimniekotāji, lai izpildītu Savienības un valsts tiesībās par atkritumu poligoniem uzliktos pienākumus ( 15 ).

40.

Nobeigumā arī norādīšu, ka spriedumā Landkreis Bad Durkheim ( 16 ) Tiesa arī ir aplūkojusi jēdzienu “pārvaldīšana” un konstatējusi, ka tas nenozīmē, “ka lauksaimniekam ir neierobežota vara pār attiecīgo platību, izmantojot to lauksaimniecībai”. Tā ir secinājusi, ka, gluži otrādi, “lauksaimniekam saistībā ar šo platību jābūt pietiekamai autonomijai, lai veiktu uz tās lauksaimniecisku darbību, – tas jānovērtē iesniedzējtiesai, ņemot vērā visus konkrētās lietas apstākļus” ( 17 ). Es uzskatu, ka šo pietiekamas autonomijas kritēriju var izmantot mutatis mutandis, lai novērtētu, vai citas darbības izraisa nozīmīgus traucējumus lauksaimniecības darbībai.

41.

Tādēļ es ierosinu Tiesai uz prejudiciālo jautājumu atbildēt, ka Regulas Nr. 73/2009 34. panta 2. panta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tāda platība kā pamatlietā ir jāuzskata par lauksaimniecības zemi šīs tiesību normas izpratnē, ja bijušā atkritumu poligona apsaimniekošana neizraisa nozīmīgus traucējumus, lai to izmantotu kā ganības aitu audzēšanai. Iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai šis ir tāds gadījums.

42.

Ņemot vērā iepriekš minēto, es ierosinu Tiesai Schleswig‑Holsteinisches Oberverwaltungsgericht atbildēt šādi:

Ar stiebrzālēm vai cita veida zāli lopbarības iegūšanai klāta platība, kas ir atkritumu poligona segslānis apsaimniekošanas posmā pēc slēgšanas un tiek izmantota arī kā ganības aitām, ir uzskatāma par lauksaimniecības zemi Padomes 2009. gada 19. janvāra Regulas (EK) Nr. 73/2009, ar ko paredz kopējus noteikumus tiešā atbalsta shēmām saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku un izveido dažas atbalsta shēmas lauksaimniekiem, kā arī groza Regulas (EK) Nr. 1290/2005, (EK) Nr. 247/2006, (EK) Nr. 378/2007 un atceļ Regulu (EK) Nr. 1782/2003, 34. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē, ja bijušā atkritumu poligona apsaimniekošanai nepieciešamo pasākumu veikšana nerada nozīmīgus traucējumus minētās darbības īstenošanai. Iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai šis ir tāds gadījums.