1

Prasītāja, Irānas Enerģētikas ministrija, tostarp ir atbildīga par ūdens, elektrības, siltuma un ar notekūdeņiem saistīto pakalpojumu piegādi un pārvaldību Irānā.

2

Šī lieta ir saistīta ar ierobežojošiem pasākumiem, kas pieņemti, lai izdarītu spiedienu uz Irānas Islāma Republiku, lai tā pārtrauktu ar kodolieročiem saistītās darbības, kuras var radīt kodolieroču izplatīšanas un piegādes sistēmu attīstīšanas risku (turpmāk tekstā – “kodolieroču izplatīšana”).

3

Saskaņā ar Padomes 2012. gada 15. oktobra Lēmumu 2012/635/KĀDP, ar kuru groza Lēmumu 2010/413/KĀDP, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu (OV L 282, 58. lpp.), prasītājas nosaukums tika iekļauts Padomes 2010. gada 26. jūlija Lēmuma 2010/413/KĀDP, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu un atceļ Kopējo nostāju 2007/140/KĀDP (OV L 195, 39. lpp.), kodolieroču izplatīšanā iesaistīto vienību sarakstā, kas ir ietverts šī lēmuma II pielikumā.

4

Līdz ar to saskaņā ar Padomes 2012. gada 15. oktobra Īstenošanas regulu (ES) Nr. 945/2012, ar kuru īsteno Regulu (ES) Nr. 267/2012, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu (OV L 282, 16. lpp.), prasītājas nosaukums tika iekļauts sarakstā, kas ir ietverts Padomes 2012. gada 23. marta Regulas (ES) Nr. 267/2012, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu un atceļ Regulu (EK) Nr. 961/2010 (OV L 88, 1. lpp.), IX pielikumā.

5

Sekas prasītājas nosaukuma iekļaušanai Lēmuma 2010/413 II pielikumā ietvertajā sarakstā un Regulas Nr. 267/2012 IX pielikumā ietvertajā sarakstā bija tās līdzekļu un saimniecisko resursu iesaldēšana.

6

Attiecībā uz prasītāju Lēmumā 2012/635 un Īstenošanas regulā Nr. 945/2012 ir norādīts šāds pamatojums:

“Atbildīga par politiku enerģētikas nozarē, kas nodrošina būtisku ienākumu avotu Irānas valdībai.”

7

Ar 2012. gada 16. oktobra vēstuli Eiropas Savienības Padome informēja prasītāju par tās nosaukuma iekļaušanu Lēmuma 2010/413 II pielikumā un Regulas Nr. 267/2012 IX pielikumā ietvertajos sarakstos.

8

Turklāt 2012. gada 16. oktobrī Padome Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī publicēja paziņojumu personām un vienībām, uz kurām attiecina ierobežojošus pasākumus, kas ir noteikti Padomes Lēmumā 2010/413, ko īsteno ar Lēmumu 2012/635, un Padomes Regulā Nr. 267/2012, ko īsteno ar Padomes Īstenošanas regulu Nr. 945/2012 (OV C 312, 21. lpp.). Ar šo paziņojumu attiecīgās personas tostarp tika informētas par faktu, ka tās varēja nosūtīt Padomei lūgumu pārskatīt viņu nosaukumu iekļaušanu attiecīgajos sarakstos.

9

Ar 2012. gada 8. decembra vēstuli prasītāja apstrīdēja tās nosaukuma iekļaušanas attiecīgajos sarakstos pamatotību un lūdza Padomi veikt pārskatīšanu. Tā turklāt lūdza piekļuvi informācijai un pierādījumiem, ar ko pamato šo iekļaušanu sarakstā.

10

2012. gada 11. decembrī Padome Oficiālajā Vēstnesī publicēja paziņojumu personām un vienībām, uz kurām attiecina ierobežojošus pasākumus, kas ir noteikti Padomes Lēmumā 2010/413 un Padomes Regulā Nr. 267/2012 (OV C 380, 7. lpp.). Šajā paziņojumā bija precizēts, ka attiecīgās personas un vienības var līdz 2013. gada 31. janvārim iesniegt Padomei savus apsvērumus to vērā ņemšanai saistībā ar personu un vienību saraksta periodisko pārskatīšanu.

11

Ar 2013. gada 31. janvāra vēstuli, kas tika nosūtīta, atbildot uz 2012. gada 11. decembra paziņojumu, prasītāja atkārtoti izteica lūgumu veikt pārskatīšanu.

12

Ar 2013. gada 12. marta vēstuli Padome atbildēja uz prasītājas lūgumu par piekļuvi prasītājas lietas materiāliem, tai nosūtot priekšlikuma noteikt ierobežojošus pasākumus kopiju, kas datēta ar 2012. gada 19. septembri, kā arī Padomes sagatavošanas struktūru apspriežu protokolus.

13

Ar 2014. gada 14. marta vēstuli Padome atbildēja uz prasītājas 2013. gada 31. janvāra vēstuli. Tā precizēja, ka pret prasītāju noteiktie ierobežojošie pasākumi joprojām ir attaisnoti apstrīdēto aktu pamatojumā norādīto iemeslu dēļ. Padome šajā ziņā norādīja, ka saskaņā ar prasītājas publicēto informāciju elektroenerģijas eksports, par ko tā bija atbildīga, nesa ievērojamus ienākumus.

14

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2012. gada 26. decembrī, prasītāja cēla šo prasību.

15

Saistībā ar Vispārējās tiesas 1991. gada 2. maija Reglamenta 64. pantā paredzētajiem procesa organizatoriskajiem pasākumiem lietas dalībnieces ar 2014. gada 30. septembra vēstuli tika aicinātas rakstveidā atbildēt uz noteiktiem jautājumiem un iesniegt atsevišķus dokumentus. Padome un atbildētāja iesniedza savas atbildes attiecīgi 2014. gada 20. oktobrī un 5. novembrī.

16

Vispārējā tiesa 2014. gada 25. novembra tiesas sēdē uzklausīja lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumus un to atbildes uz tās uzdotajiem jautājumiem.

17

Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

18

Padomes prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

19

Savos procesuālajos rakstos Padome turklāt ir norādījusi uz faktu, ka šī prasība bija nepieņemama, jo prasītājai kā Irānas valdības atzarojumam nebija tiesību atsaukties uz savu pamattiesību pārkāpumu. Tomēr Padome tiesas sēdē atteicās no šīs iebildes par nepieņemamību.

20

Pirms četru prasītājas savas prasības atbalstam izvirzīto pamatu izvērtējuma pēc Vispārējas tiesas iniciatīvas ir jāizskata šīs prasības pieņemamība, ievērojot prasītājas juridisko statusu.

21

Saskaņā ar LESD 263. panta ceturto daļu prasību atcelt tiesību aktu var celt “jebkura fiziska vai juridiska persona”.

22

Šajā lietā no prasītājas atbildes uz Vispārējās tiesas jautājumu izriet, ka tā kā Irānas valdības ministrija nav no minētās valdības nošķirta juridiskā persona.

23

Tomēr no judikatūras izriet, ka, ja Padome ir uzskatījusi, ka prasītāja turpina pietiekamā mērā pastāvēt, lai pret to noteiktu ierobežojošus pasākumus, atbilstoši un taisnīgi rīkojoties būtu jāatzīst, ka šī organizācija pastāv pietiekamā mērā, lai apstrīdētu šo pasākumu. Jebkura cita secinājuma sekas būtu tādas, ka organizāciju varētu iekļaut vienību, uz kurām attiecas ierobežojošie pasākumi, sarakstā, nedodot tai tiesības celt prasību pret šo iekļaušanu (pēc analoģijas skat. 2007. gada 18. janvāra spriedumu PKK un KNK/Padome, C‑229/05 P, Krājums, EU:C:2007:32, 112. punkts).

24

Ir jāpiebilst, ka Lēmumā 2010/413 un Regulā Nr. 267/2012 paredzētie ierobežojošie pasākumi tieši attiecas ne tikai uz “personām”, bet arī uz “vienībām un struktūrām”. Tādējādi piemērojamajā tiesiskajā regulējumā ir tieši paredzēts, ka ierobežojošie pasākumi varētu tikt noteikti pret vienībām, kurām nav atsevišķas juridiskās personas statusa.

25

Šādos apstākļos, lai šī prasība būtu pieņemama, ir jāpierāda, ka prasītājas nolūks tik tiešām ir iesniegt šo prasību un ka advokāti, kas apgalvo, ka ir tās pārstāvji, ir faktiski pilnvaroti šādam nolūkam (šajā ziņā skat. spriedumu PKK un KNK/Padome, C‑229/05 P, minēts 23. punktā, EU:C:2007:32, 113. punkts).

26

Šajā ziņā prasītāju pārstāvošajam advokātam uzticēto mandātu, kas uzrādīts Vispārējā tiesā, bija parakstījis enerģētikas ministrs, kurš ar to apstiprināja, ka tam ir pilnvaras piešķirt šādu mandātu prasītājas vārdā.

27

Šādos apstākļos ir jāsecina, ka šī prasība ir pieņemama, kaut gan prasītājai nav atsevišķas juridiskās personas statusa.

28

Prasītāja izvirza četrus pamatus, no kuriem pirmais ir par kļūdu vērtējumā, otrais ir par pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi, trešais ir par tās tiesību uz aizstāvību un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpumu un ceturtais ir par tās pamattiesību un samērīguma principa pārkāpumu.

29

Iesākumā ir jāapskata otrais pamats, tad trešais, bet tad pirmais un visbeidzot ceturtais pamats.

30

Prasītāja apgalvo, ka apstrīdētie akti nav pietiekami juridiski pamatoti.

31

Padome apstrīd prasītājas argumentu pamatotību.

32

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pienākuma pamatot nelabvēlīgu aktu, kurš izriet no tiesību uz aizstāvību principa ievērošanas, mērķis, pirmkārt, ir nodrošināt ieinteresētajai personai pietiekamu informāciju, lai tā zinātu, vai akts ir pamatots un vai arī attiecīgajā gadījumā tajā ir pieļautas pretlikumības, kas ļauj apstrīdēt tā spēkā esamību Savienības tiesā, un, otrkārt, ļaut Savienības tiesai veikt kontroli par šī akta likumību (skat. 2012. gada 15. novembra spriedumu, Padome/Bamba, C‑417/11 P, Krājums, EU:C:2012:718, 49. punkts un tajā minētā judikatūra).

33

Ar LESD 296. pantu prasītajā pamatojumā skaidri un nepārprotami ir jābūt norādītai aktu sagatavojušās iestādes argumentācijai, lai ļautu ieinteresētajai personai uzzināt noteikto pasākumu pamatojumu un kompetentajai tiesai veikt kontroli (skat. spriedumu Padome/Bamba, EU:C:2012:718, minēts 32. punktā, 50. punkts un tajā minētā judikatūra).

34

Ciktāl ieinteresētajai personai nav tiesību tikt uzklausītai pirms sākotnējā lēmuma par līdzekļu un saimniecisko resursu iesaldēšanu pieņemšanas, pienākuma norādīt pamatojumu ievērošana ir vēl jo būtiskāka, jo tā ir vienīgā garantija, vismaz pēc šī lēmuma pieņemšanas, kas ļauj ieinteresētajai personai lietderīgi izmantot tās rīcībā esošos pārsūdzības veidus, lai apstrīdētu minētā lēmuma likumību (spriedums Padome/Bamba, minēts 32. punktā, EU:C:2012:718, 51. punkts).

35

Tātad Padomes akta, ar ko nosaka līdzekļu iesaldēšanu, pamatojumā ir jānorāda īpašie un konkrētie iemesli, kuru dēļ Padome, īstenojot savu rīcības brīvību attiecībā uz novērtējumu, uzskata, ka attiecīgajai personai ir jāpiemēro šādi pasākumi (spriedums Padome/Bamba, minēts 32. punktā, EU:C:2012:718, 52. punkts).

36

Tomēr ar LESD 296. pantu prasītajam pamatojumam ir jābūt atbilstošam attiecīgā akta būtībai un kontekstam, kādā tas ir ticis pieņemts. Prasība norādīt pamatojumu ir izvērtējama, ievērojot lietas apstākļus, tostarp attiecīgā tiesību akta saturu, norādīto motīvu būtību un akta adresātu vai citu personu, uz kurām tas attiecas tieši un individuāli, iespējamo interesi saņemt paskaidrojumus. Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu precizēti visi atbilstošie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo pamatojuma pietiekamība ir jāizvērtē, ņemot vērā ne tikai tā tekstu, bet arī kontekstu, kā arī visas tiesību normas, ar kurām regulē attiecīgo jomu (skat. spriedumu Padome/Bamba, minēts 32. punktā, EU:C:2012:718, 53. punkts un tajā minētā judikatūra).

37

Nelabvēlīgs akts it īpaši ir pietiekami pamatots, ja tas ir pieņemts attiecīgajai personai zināmos apstākļos un ļauj tai izprast pret to noteiktā pasākuma piemērošanas jomu (skat. spriedumu Padome/Bamba, minēts 32. punktā, EU:C:2012:718, 54. punkts un tajā minētā judikatūra).

38

Šajā lietā Padome attiecībā uz prasītāju ir norādījusi šādu pamatojumu:

“Atbildīga par politiku enerģētikas nozarē, kas nodrošina būtisku ienākumu avotu Irānas valdībai.”

39

Pirmkārt, prasītāja pagalvo, ka no šī pamatojuma nevar identificēt kritēriju, kuru Padome ir ņēmusi vērā pret to noteikto ierobežojošo pasākumu pieņemšanai. Šis kritērijs neesot ticis norādīts arī vēlāk.

40

Šajā ziņā norādītajā pamatojumā tik tiešām nav konkrēti norādīts Padomes izvēlētais kritērijs.

41

Tomēr norāde, atbilstoši kurai prasītāja ir atbildīga par nozari, kas nodrošina būtisku ienākumu avotu Irānas valdībai, to lasot kopsakarā ar Lēmuma 2010/413 20. panta 1. punktu un Regulas Nr. 267/2012 23. panta 2. punktu, kuros ir paredzēti vairāki kritēriji, uz kuru pamata var noteikt ierobežojošus pasākumus pret personu vai vienību, ļauj secināt, ka kritērijs, kuru šajā lietā ir piemērojusi Padome, ir tas, kurš ir saistīts ar vienībām, kuras sniedz atbalstu minētajai valdībai.

42

Šādos apstākļos pirmais iebildums ir jānoraida kā nepamatots.

43

Otrkārt, prasītāja apgalvo, ka sniegtais pamatojums ir vispārējs, jo tajā nav norādīts, visupirms, iemesls, kura dēļ tās atbildība enerģētikas nozarē ir atbilstoša ierobežojošu pasākumu noteikšanai, tad – attiecīgo ienākumu veids vai apjoms un, visbeidzot, kā šie faktori ir saistīti ar kodolieroču izplatīšanu. Šādā situācijā saskaņā ar judikatūru tiesvedībā Vispārējā tiesā nevar iesniegt papildu pamatojumu.

44

Šajā ziņā vispirms ir jānorāda, ka apstrīdēto aktu pamatojums ļauj saprast, ka atbildētājas atbildība enerģētikas nozarē ir atbilstoša, jo, kā uzskata Padome, šī nozare ir ievērojamu ienākumu avots Irānas valdībai. Tieši šis apstāklis, pēc Padomes domām, ir pamats uzskatīt, ka prasītāja sniedz atbalstu minētajai valdībai, kas attaisno ierobežojošu pasākumu noteikšanu pret to.

45

Turpinot – ir tiesa, ka apstrīdēto aktu pamatojums ir ļoti īss attiecībā uz attiecīgo ienākumu veidu, jo tajā ir precizēts vienīgi tas, ka tie ietilpst enerģētikas nozarē. Tomēr gan Padomei adresētajās vēstulēs, gan prasības pieteikumā prasītāja ir spējusi apstrīdēt tās nosaukuma iekļaušanas sarakstā pamatojumu, it īpaši apgalvojot, ka tās darbības enerģētikas nozarē nebija ienākumu avots Irānas valdībai, bet, tieši otrādi, tajās ir vajadzīgi valsts līdzekļu ieguldījumi subsīdiju veidā. Šādos apstākļos, pilnībā pieņemot, ka labāk būtu bijis sniegt detalizētāku pamatojumu, ir jāsecina, ka sniegtais pamatojums prasītājai ir ļāvis pietiekami precīzi uzzināt pret to noteikto ierobežojošo pasākumu attaisnojumu un tos apstrīdēt. Tāpat minētais pamatojums ļauj Vispārējai tiesai veikt apstrīdēto aktu tiesiskuma kontroli.

46

No šī konstatējuma turklāt izriet, ka Padomes sniegtie precizējumi iebildumu rakstā par attiecīgo ienākumu veidu un apjomu nav pamatojums, kas ir iesniegts a posteriori, kuru Vispārējā tiesa nevarētu ņemt vērā, bet ar tiem ir domāts papildināt jau norādīto pamatojumu.

47

Visbeidzot ir jānorāda, ka finanšu resursu sniegšanas Irānas valdībai atbilstība saistībā ar kodolieroču izplatīšanu pietiekami skaidrā veidā izriet no to dokumentu apsvērumiem, ar kuriem ir pamatoti pret to noteiktie ierobežojošie pasākumi.

48

Saskaņā ar Padomes 2012. gada 23. janvāra Lēmuma 2012/35/KĀDP, ar ko groza Lēmumu 2010/413 (OV L 19, 22. lpp.), 13. apsvērumu uz kuru ir ietverta tieša atsauce Regulas Nr. 267/2012 preambulas 11. apsvērumā, “ieceļošanas aizliegums, kā arī līdzekļu un saimniecisko resursu iesaldēšana būtu jāpiemēro vēl citām personām un struktūrām, kas sniedz atbalstu Irānas valdībai, radot tai iespēju veikt ar kodolieroču izplatīšanu saistītas darbības vai kodolieroču nogādes sistēmu izstrādi, jo īpaši personām un struktūrām, kas sniedz finansiālu, loģistikas vai materiālu atbalstu Irānas valdībai”. No šī apsvēruma skaidri izriet, ka to vienību līdzekļu iesaldēšana, kuras sniedz atbalstu Irānas valdībai, ir pamatota ar gribu liegt šīs pēdējās piekļuvi līdzekļiem, tostarp finanšu līdzekļiem, kuri tai ļauj turpināt kodolieroču izplatīšanu.

49

Šādos apstākļos prasītājas otrais iebildums ir jānoraida.

50

Treškārt, prasītāja apgalvo, ka Padomes norādītajā pamatojumā nav paskaidrots, kādēļ tās iesniegtie paskaidrojumi šajā iestādē tika noraidīti.

51

Šis pamats ir neefektīvs saistībā ar šo prasības pamatu, ņemot vērā, ka apsvērumi, uz kuriem atsaucas prasītāja, ir iesniegti pēc apstrīdēto aktu pieņemšanas un tātad jāpieņem, ka Padome nevarēja atbildēt uz tiem minēto aktu pamatojumā.

52

Turklāt ir jānorāda, ka saistībā ar trešo pamatu par tiesību uz aizstāvību un tiesību uz efektīvas tiesību aizsardzības tiesā pārkāpumu prasītāja ir izvirzījusi iebildumu, saskaņā ar kuru Padome neesot ņēmusi vērā tās iesniegtos apsvērumus. Šī iebilduma pamatotība tiks apskatīta turpmāk 67.–77. punktā.

53

Līdz ar to ir jānoraida arī trešais prasītājas iebildums un līdz ar to otrais pamats ir jānoraida pilnībā.

54

Prasītāja norāda, Padome ir pārkāpusi tās tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.

55

Padome apstrīd prasītājas argumentu pamatotību.

56

Pirmkārt, prasītāja apgalvo, ka attiecīgo tiesību pārkāpums izriet no tā, ka Padome nav ievērojusi pienākumu norādīt pamatojumu.

57

Ciktāl otrais pamats par pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi ir noraidīts iepriekš 53. punktā, šo iebildumu nevar apmierināt.

58

Otrkārt, prasītāja apgalvo, ka, lai arī tā šai ziņā bija izteikusi lūgumu, tai netika paziņota informācija un pierādījumi, ar ko pamato tās nosaukuma iekļaušanu attiecīgajos sarakstos. Šajā ziņā Padome neesot norādījusi konkrētus iemeslus, kuru dēļ minēto informāciju un pierādījumus paziņot nav pieļaujams.

59

Šajā ziņā ir jānorāda, ka, ja ir paziņota pietiekami precīza informācija, kas ļauj ieinteresētajai vienībai lietderīgi darīt zināmu savu viedokli par apsūdzošiem pierādījumiem, ko pret to izvirza Padome, tiesību uz aizstāvību ievērošanas princips neparedz pienākumu šai institūcijai pašai pēc savas iniciatīvas dot piekļuvi lietas materiālos iekļautajiem dokumentiem. Visiem ar attiecīgo pasākumu saistītajiem administratīvajiem dokumentiem, kas nav konfidenciāli, Padomei ir pienākums dot piekļuvi tikai pēc ieinteresētās personas pieprasījuma (skat. 2013. gada 6. septembra spriedumu Bank Melli Iran/Padome, T‑35/10 un T‑7/11, Krājums, EU:T:2013:397, 84. punkts un tajā minētā judikatūra).

60

Šajā lietā prasītāja 2012. gada 8. decembrī izteica lūgumu piekļūt lietas materiāliem. Padome uz tās lūgumu atbildēja 2013. gada 12. martā, tai nosūtot 2012. gada 19. septembra priekšlikuma noteikt ierobežojošus pasākumus kopiju, kā arī Padomes sagatavošanas struktūru apspriežu protokolus.

61

Turklāt Padome, atbildot uz Vispārējās tiesas rakstveida jautājumu, apstiprināja, ka tās administratīvajā lietā attiecībā uz prasītāju nebija citu materiālu papildus tiem, kurus tā paziņoja ar 2013. gada 12. marta atbildi. Arī prasītāja nav apgalvojusi, ka pastāv šādi citi materiāli.

62

Šādos apstākļos ir jāsecina, ka prasītāja ir ieguvusi piekļuvi Padomes administratīvās lietas materiāliem atbilstoši tiesību uz aizstāvību principam, un tātad ir jānoraida tās otrais iebildums.

63

Treškārt, prasītāja apgalvo, ka tai nav bijusi iespēja darīt zināmu savu viedokli pirms ierobežojošo pasākumu noteikšanas. Pēc ierobežojošo pasākumu noteikšanas tās iespējai iesniegt savus apsvērumus esot bijuši vērā ņemami šķēršļi, jo tai nebija paziņota informācija un pierādījumi, ar kuriem pamatota tās nosaukuma iekļaušana strīdīgajos sarakstos.

64

Pirmām kārtām, saskaņā ar judikatūru Padomei nav iepriekš jāpaziņo attiecīgajai personai vai vienībai iemesli, uz kuriem šī iestāde plāno balstīt šīs personas vārda vai organizācijas nosaukuma sākotnējo iekļaušanu personu un vienību, kam iesaldē līdzekļus, sarakstā. Šādam pasākumam, lai netiktu apdraudēta tā efektivitāte, pēc savas būtības ir jābūt tādam, lai radītu pārsteiguma efektu un lai to varētu piemērot nekavējoties. Šādā gadījumā principā pietiek, ka iestāde paziņo iemeslus attiecīgajai personai vai organizācijai un nodrošina tiesības tikt uzklausītai lēmuma pieņemšanas laikā vai uzreiz pēc tā pieņemšanas (2011. gada 21. decembra spriedums Francija/People’s Mojahedin Organization of Iran, C‑27/09 P, Krājums, EU:C:2011:853, 61. punkts).

65

Otrām kārtām, ciktāl prasītāja 2012. gada 8. decembrī ir iesniegusi savus apsvērumus Padomei vienlaikus ar tās lūgumu piekļūt lietas materiāliem, šajos apsvērumos acīmredzami nevarēja būt ņemta vērā lietas materiālos ietvertā informācija. Pat šādā gadījumā pēc tam, kad 2013. gada 12. martā tika piešķirta piekļuve lietas materiāliem, prasītājai bija iespēja nosūtīt Padomei papildu apsvērumus, lai reaģētu uz tai paziņotajiem pierādījumiem.

66

Tātad Padomei nevar pārmest nekādu tiesību uz aizstāvību pārkāpumu attiecībā uz prasītājas iespēju izteikt apsvērumus, un tas nozīmē, ka prasītājas trešais iebildums ir jānoraida.

67

Ceturtkārt, prasītāja apgalvo, ka Padome nav ņēmusi vērā apsvērumus, kurus tā tajā iesniedza.

68

Šajā ziņā Lēmuma 2010/413 24. panta 2.–4. punktā ir minēts:

“2.   Ja Padome izlemj uz personu vai struktūru attiecināt 19. panta 1. punkta b) apakšpunktā un 20. panta 1. punkta b) apakšpunktā minētos pasākumus, tā attiecīgi groza II pielikumu.

3.   Padome paziņo [..] personai vai vienībai par savu lēmumu, [..] dodot attiecīgai personai vai vienībai iespēju iesniegt apsvērumus.

4.   Ja ir iesniegtas piezīmes vai jauni, būtiski pierādījumi, Padome pārskata savu lēmumu un attiecīgi informē šo personu vai struktūru.”

69

Regulas Nr. 267/2012 46. panta 3. un 4. punktā ir paredzētas analogas normas attiecībā nosaukuma iekļaušanu minētās regulas IX pielikumā.

70

No šīm tiesību normām izriet, ka Padomei bija pienākums pārskatīt prasītājas iekļaušanu sarakstā atbilstoši tās 2012. gada 8. decembra un 2013. gada 31. janvāra apsvērumiem. Tā kā nebija precīza termiņa, ir jāpieņem, ka šai pārskatīšanai bija jānotiek saprātīgā laikposmā. Veicot pārbaudi par pagājušā laikposma saprātīgo ilgumu, ir jāņem vērā apstāklis, ka iepriekš 64. punktā izklāstīto iemeslu dēļ attiecīgie apsvērumi prasītājai bija pirmā iespēja izteikt savu viedokli attiecībā uz tās nosaukuma iekļaušanas attiecīgajos sarakstos pamatotību, kas nozīmē, ka tai bija īpašas intereses, lai Padome veiktu pārskatīšanu un viņu informētu par tās rezultātu.

71

Šajā lietā Padomes 2014. gada 14. marta vēstule ir atbilde uz prasītājas apsvērumiem, uz kuriem tā tiešā veidā atsaucas. Tomēr tā ir nosūtīta vairāk nekā 15 mēnešus pēc tam, kad prasītāja pirmoreiz iesniedza savus apsvērumus, proti, 2012. gada 8. decembrī.

72

Šādos apstākļos ir jāsecina, ka Padome ir atbildējusi uz prasītājas apsvērumiem acīmredzami nesaprātīgā laikposmā.

73

Tādēļ ir jāpārbauda, vai šis tiesību uz aizstāvību pārkāpums attaisno apstrīdēto aktu atcelšanu.

74

Šajā ziņā ir jānorāda, ka attiecīgā pienākuma mērķis ir nodrošināt, ka pret personu vai vienību noteiktie ierobežojošie pasākumi ir pamatoti to noteikšanas brīdī, atbilstoši apsvērumiem, kurus šī persona vai vienība ir iesniegusi.

75

No šī sprieduma 71. punkta izriet, ka 2014. gada 14. marta vēstule atbilst šim mērķim.

76

Šādos apstākļos to noteikumu mērķis, ar kuriem paredzēts Padomes pienākums atbildēt uz attiecīgo personu vai vienību iesniegtajiem apsvērumiem, lai arī novēloti, bet ir ticis sasniegts, un Padomes pieļautais pārkāpums prasītājas situāciju tādējādi vairs nelabvēlīgi neietekmē.

77

Līdz ar to, neskarot prasītājas tiesības atbilstoši LESD 340. pantam prasīt atlīdzināt zaudējumus, kas tai konkrētā gadījumā varētu būt radušies Padomes attiecīgā pienākuma izpildes nokavējuma dēļ, tā nevar atsaukties uz attiecīgo kavējumu, lai panāktu, ka tiek atcelti uz to attiecinātie ierobežojošie pasākumi, kas tika pieņemti ar apstrīdētajiem tiesību aktiem.

78

Šādos apstākļos ir jānoraida ceturtais iebildums, un līdz ar to trešais pamats ir jānoraida kopumā.

79

Prasītāja apgalvo, ka, tā kā prasītāja neatbilst nevienam no Lēmumā 2010/413 un Regulā Nr. 267/2012 paredzētajiem kritērijiem ierobežojošo pasākumu noteikšanai, Padome ir pieļāvusi kļūdu vērtējumā, nosakot attiecībā pret viņu šādus pasākumus.

80

Padome apstrīd prasītājas argumentu pamatotību.

81

Kā to ir atgādinājusi Tiesa saistībā ar ierobežojošo pasākumu pārbaudi, Savienības tiesām atbilstoši tām ar LESD piešķirtajām pilnvarām principā ir jānodrošina pilnīga visu Savienības tiesību aktu tiesiskuma pārbaude, ņemot vērā pamattiesības, kas ir Savienības tiesību sistēmas neatņemama sastāvdaļa (skat. 2013. gada 28. novembra spriedumu Padome/Fulmen un Mahmoudian, C‑280/12 P, Krājums, EU:C:2013:775, 58. punkts un tajā minētā judikatūra).

82

Šo pamattiesību vidū tostarp ietilpst tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā (skat. spriedumu Padome/Fulmen un Mahmoudian, minēts 81. punktā, EU:C:2013:775, 59. punkts un tajā minētā judikatūra).

83

Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā garantētā pārbaudes tiesā efektivitāte tostarp nozīmē, ka Savienības tiesa nodrošina, ka akts, kam attiecībā uz konkrēto personu vai vienību ir individuāla piemērojamība, ir pamatots ar pietiekami drošiem faktiem. Tas nozīmē, ka ir jāpārbauda pamatojuma izklāstā norādītie fakti, kas ir minētā akta pamatā, tādēļ pārbaudē tiesā nav jāizvērtē tikai norādīto iemeslu abstrakta ticamība, bet arī tas, vai šie apsvērumi vai vismaz viens no tiem, kurš tiek uzskatīts par pašu par sevi pietiekamu šī paša akta pamatojumam, ir pamatoti (šajā ziņā skat. spriedumu Padome/Fulmen un Mahmoudian, minēts 81. punktā, EU:C:2013:775, 64. punkts un tajā minētā judikatūra).

84

Šajā nolūkā Savienības tiesai ir jāveic šī pārbaude, vajadzības gadījumā pieprasot kompetentajai Savienības iestādei iesniegt atbilstošu – konfidenciālu vai nekonfidenciālu – informāciju vai pierādījumus, lai varētu veikt šādu pārbaudi (skat. spriedumu Padome/Fulmen un Mahmoudian, minēts 81. punktā, EU:C:2013:775, 65. punkts un tajā minētā judikatūra).

85

Tieši kompetentajai Savienības iestādei apstrīdēšanas gadījumā ir jāpierāda pret attiecīgo personu vērsto apsvērumu pamatotība, nevis šai personai ir jāiesniedz attaisnojoši pierādījumi par to, ka minētie iemesli nav pamatoti (skat. spriedumu Padome/Fulmen un Mahmoudian, minēts 81. punktā, EU:C:2013:775, 66. punkts un tajā minētā judikatūra).

86

Šajā lietā prasītāja iesākumā apgalvo, ka Padome tai nekad nav norādījusi tās izvēlēto kritēriju pret viņu noteikto ierobežojošo pasākumu pieņemšanai.

87

Šis iebildums jau ir izskatīts un noraidīts saistībā ar otrā pamata pārbaudi. Kā izriet no šī sprieduma 39.–42. punkta, norāde, atbilstoši kurai prasītāja ir atbildīga par nozari, kas nodrošina būtisku ienākumu avotu Irānas valdībai, to lasot kopsakarā ar Lēmuma 2010/413 20. panta 1. punktu un Regulas Nr. 267/2012 23. panta 2. punktu, kuros ir paredzēti vairāki kritēriji, tai ļauj saprast, ka pret viņu ir noteikti ierobežojoši pasākumi atbilstoši kritērijam, kurš attiecas uz vienībām, kuras sniedz atbalstu Irānas valdībai.

88

Līdz ar to ir jāpārbauda, vai Padome ir pamatoti uzskatījusi, ka prasītāja ir sniegusi atbalstu Irānas valdībai.

89

Šajā ziņā no judikatūras izriet, ka attiecīgais kritērijs attiecas uz konkrētās personas vai vienības pašas veiktajām darbībām, kuras, pat ja tām pašām par sevi nav nekādas tiešas vai netiešas saiknes ar kodolieroču izplatīšanu, tomēr var to veicināt, sniedzot Irānas valdībai saimnieciskos resursus vai materiālas, finansiālas vai loģistikas iespējas, kas ļauj tai veikt izplatīšanas darbības. Tādējādi minētais kritērijs attiecas uz tiem atbalsta veidiem, kuri to kvantitatīvās vai kvalitatīvās nozīmes dēļ veicina Irānas kodolieroču darbību veikšanu (šajā ziņā skat. 2014. gada 16. jūlija spriedumu, par ko iesniegta apelācijas sūdzība, National Iranian Oil Company/Padome, T‑578/12, EU:T:2014:678, 119. un 120. punkts). Tā mērķis ir liegt Irānas valdībai piekļuvi tās ienākumu avotiem, lai to piespiestu pārtraukt tās kodolieroču izplatīšanas programmas attīstību pietiekamu finanšu resursu trūkuma dēļ (spriedums, par ko iesniegta apelācijas sūdzība, National Iranian Oil Company/Padome, minēts iepriekš, EU:T:2014:678, 140. punkts).

90

Šajā lietā no lietas materiāliem izriet, ka prasītāja kā Irānas valdības ministrija ir iesaistīta elektroenerģijas eksporta darbībās it īpaši tādēļ, ka tā iekasē naudas summas, kuras maksā eksportētās elektroenerģijas pircēji. Attiecīgā eksporta vērtība laikposmā starp 2009. gada martu un 2010. gada martu bija 0,67 miljardi Amerikas Savienoto valstu dolāru (USD) un USD 0,87 miljardi laikposmā starp 2010. gada martu un 2011. gada martu un USD 1,1 miljards laikposmā starp 2011. gada martu un 2012. gada martu.

91

Ievērojot šos konstatējumus, ir jāuzskata, ka prasītājas darbības elektroenerģijas eksporta jomā sniedz ienākumu avotu Irānas valdībai un tātad ir atbalsts tai finanšu atbalsta veidā.

92

Prasītāja tomēr iebilst, ka tai piešķirto pilnvaru dēļ un tādēļ, ka tā sniedz savus pakalpojumus par reglamentētam cenām Irānas tirgū, tā drīzāk ir vienīgi valdības līdzekļu saņēmēja, nevis būtisku ienākumu avots šai valdībai. Šajā ziņā tā piebilst, ka no elektroenerģijas eksporta gūtie līdzekļi tiek izmantoti, tostarp lai subsidētu elektroenerģijas piegādes Irānas pilsoņiem.

93

Fakts, ka prasītāja sniedz zaudējumus nesošus pakalpojumus sabiedrības interesēs, nenozīmē, ka tās elektroenerģijas eksporta darbības nevarētu kvalificēt kā finanšu atbalstu Irānas valdībai vai ka tādējādi tās nevarētu pret to noteikt ierobežojošus pasākumus.

94

Prasītājas ar elektroenerģijas eksportu saistītās darbības atšķiras no pārejām tās pilnvarām, jo tās nav pakalpojumi sabiedrības interesēs, kurus sniedz Irānas iedzīvotājiem. Līdz ar to nepastāv pati no sevis izrietoša saikne starp visām prasītājas darbībām un pilnvarām, kas prasītu tās uzlūkot kopā. Tas tā vēl jo vairāk ir tādēļ, kā izriet arī no lietas materiāliem, ka finanšu resursi, kurus gūst no elektroenerģijas eksporta darbībām, netiek izmantoti kādai īpašai budžeta pozīcijai.

95

Tāpat fakts, ka ierobežot vienības, kas sniedz finanšu atbalstu Irānas valdībai, kvalifikāciju tikai attiecībā uz vienībām, kuru darbības kopumā nes peļņu, ļautu apiet attiecīgo ierobežojošo pasākumu mērķi un ietekmētu to efektivitāti. Lai izvairītos no minēto pasākumu piemērošanas, pietiktu katrai to skartajai vienībai papildus ienākumus radošām pilnvarām un darbībām piešķirt pilnvaras un darbības, kas nes tādu pašu apmēru zaudējumus.

96

Turklāt prasītājas līdzekļu iesaldēšana, kuru pamato ar tās eksporta darbībām, atbilst iepriekš 89. punktā minētajam mērķim, kas izpaužas tā, ka Irānas valdībai tiek liegta piekļuve ienākumu avotiem neatkarīgi no citu prasītājas darbību zaudējumus nesošā rakstura. Minētās iesaldēšanas dēļ Irānas valdība, ar kuru prasītāja ir nesaraujami saistīta, nevar izmantot daļu no saviem finanšu resursiem, kuri ir nepieciešami, lai nodrošinātu visas savas darbības, tostarp tās, kuras nav saistītas ar prasītājas pilnvarām un ir saistītas ar kodolieroču izplatīšanu.

97

Līdz ar to galvenais jautājums, lai novērtētu, vai prasītāja sniedz finanšu atbalstu Irānas valdībai, nav tas, cik tā ir peļņu nesoša kopumā, bet tas, vai tās elektroenerģijas eksporta darbības ir peļņu nesošas. Prasītāja neapstrīd, ka minētās darbības nes peļņu.

98

Šādos apstākļos ir jākonstatē, ka prasītāja ir sniegusi atbalstu Irānas valdībai finanšu atbalsta veidā, lai arī tās darbības attiecīgajā gadījumā kopumā nes zaudējumus. Turklāt, ņemot vērā iepriekš 90. punktā sniegtās norādes, attiecīgo atbalstu nevar kvalificēt kā nenozīmīgu, kaut gan prasītāja apgalvo, ka tas veido tikai niecīgu Irānas budžeta daļu.

99

Līdz ar to Padome nav pieļāvusi kļūdu, nosakot ierobežojošus pasākumus pret prasītāju tā iemesla dēļ, ka tā ir vienība, kas sniedz atbalstu Irānas valdībai.

100

Šo secinājumu neatspēko prasītājas apgalvojums, ka Padome neesot pareizi pamatojusi attiecībā uz viņu pieņemtos iemeslus.

101

Šajā ziņā no šī sprieduma 89.–99. punktā veiktās pārbaudes izriet, ka prasītāja neapstrīd Padomes pret viņu konstatēto būtisko faktu apstākli, proti, faktu, ka tās darbības rada finanšu līdzekļus, kuri ir Irānas valdības rīcībā, bet gan šī apstākļa atbilstību attiecībā pret juridisko kritēriju, kuru ir piemērojusi Padome. Nepastāvot šādai apstrīdēšanai Padomei nebija pienākuma sniegt pierādījumu elementus, lai pamatotu attiecīgā faktu apstākļa pamatotību, kā tas arī izriet no iepriekš 85. punktā minētās judikatūras.

102

Visbeidzot prasītāja noliedz savu atbildību Irānas kodolpolitikas izstrādāšanā pretēji tam, kas izriet no Padomes administratīvās lietas materiāliem.

103

Šajā ziņā gan ir patiesi, ka 2012. gada 19. septembra priekšlikumā un Padomes 2013. gada 17. janvāra dokumentā ar atsauces numuru “Coreu PESC/0711/12 COR 1”, kas ietilpst šajā pēdējā lietā, ir atsauce uz prasītājas lomu saistībā ar Irānas kodolpolitiku.

104

Tomēr, pirmkārt, ņemot vērā apstrīdēto aktu pamatojumu, ir jānorāda, ka prasītājas arguments attiecas uz apstākli, kuru Padome nav ņēmusi vērā, pieņemot šos aktus. Tātad šis arguments ir jānoraida kā neefektīvs.

105

Otrkārt, un katrā ziņā no iepriekš veiktās pārbaudes izriet, ka pamatojums tam, ka prasītāja sniedz atbalstu Irānas valdībai, ir pamatots. Ņemot vērā, ka šis pamatojums pats par sevi ir pietiekams, lai attaisnotu prasītājas nosaukuma iekļaušanu strīdīgajos sarakstos, tad citu iespējamo Padomes apgalvojumu neprecizitāte nevar ietekmēt apstrīdēto aktu tiesiskumu atbilstoši iepriekš 83. punktā minētajai judikatūrai.

106

Ievērojot visu iepriekš minēto, pirmais pamats ir jānoraida.

107

Prasītāja apgalvo, ka, nosakot ierobežojošos pasākumus pret viņu, Padome ir nesamērīgi ierobežojusi tās pamattiesības, tostarp tiesības uz īpašumu, tiesības veikt uzņēmējdarbību un tiesības uz tās reputācijas aizsardzību.

108

Pirmkārt, tā paskaidro, ka pret to noteiktajiem ierobežojošajiem pasākumiem ir smagas sekas tostarp tādēļ, ka ar tiem aizskar tās funkciju izpildi, kas ir būtiskas Irānas tautas veselības aprūpei un labklājībai. Minētie pasākumi neesot ne nepieciešami, ne samērīgi lai sasniegtu mērķi, kas izpaužas kā kodolieroču izplatīšanas un tās finansēšanas novēršana, ievērojot to, ka prasītāja nav iesaistīta šajā pēdējā darbībā. Padomes pieeja attaisnotu jebkuras Irānas valdības ministrijas līdzekļu iesaldēšanu neatkarīgi no tās saiknes ar kodolieroču programmu, kas būtu acīmredzami nesamērīgi.

109

Otrkārt, prasītāja uzskata, ka pret to noteiktie ierobežojošie pasākumi ir pretrunā tiesiskās noteiktības un paredzamības principiem. Prasītāja apgalvo, ka, tā kā tā nesniedz finanšu atbalstu Irānas valdībai, minētie pasākumi ir pamatoti tikai ar vienkāršo faktu, ka tā ir šīs valdības ministrija. Šādos apstākļos prasītājai neesot nekādu iespēju uzzināt, kā panākt minēto pasākumu atsaukšanu.

110

Treškārt, samērīguma principa pārkāpums izrietot arī no prasītājas procesuālo tiesību pārkāpuma.

111

Padome apstrīd prasītājas argumentu pamatotību.

112

Iesākumā attiecībā uz iepriekš 110. punktā izklāstīto argumentu ir jānorāda, kā tas arī izriet no šī sprieduma 30.–78. punkta, ka apstrīdētajos aktos nav pieļauts prasītājas procesuālo tiesību pārkāpums, kas attaisnotu to atcelšanu. Šādos apstākļos prasītājas aizstāvētā tēze, saskaņā ar kuru no tās procesuālo tiesību pārkāpuma izrietot samērīguma principa pārkāpums, nekādi nevar pamatot apstrīdēto aktu atcelšanu.

113

Attiecībā uz pārējiem iebildumiem ir jāatgādina, ka saskaņā ar samērīguma principu, kas ir viens no vispārējiem Savienības tiesību principiem, saimnieciskas darbības aizlieguma likumīgumam piemēro nosacījumu, ka aizlieguma pasākumiem jābūt piemērotiem un nepieciešamiem, lai sasniegtu mērķus, ko ar attiecīgo tiesisko regulējumu likumīgi mēģina sasniegt, ņemot vērā, ka, ja ir izvēle starp vairākiem piemērotiem pasākumiem, jāizmanto vismazāk apgrūtinošais un ka radītās neērtības nedrīkst būt nesamērīgas attiecībā pret izvirzītajiem mērķiem (skat. spriedumu Bank Melli Iran/Padome, minēts 59. punktā, EU:T:2013:397, 179. punkts un tajā minētā judikatūra).

114

Pirmkārt, kā ir atgādināts jau iepriekš, saskaņā ar judikatūru vienību, kuras sniedz atbalstu Irānas valdībai, līdzekļu iesaldēšana ir domāta, lai liegtu šai pēdējai piekļuvi tās ienākumu avotiem, lai to piespiestu pārtraukt tās kodolieroču izplatīšanas programmas attīstību pietiekamu finanšu resursu trūkuma dēļ (spriedums, par ko iesniegta apelācijas sūdzība, National Iranian Oil Company/Padome, minēts 89. punktā, EU:T:2014:678, 140. punkts). Tādējādi pret prasītāju noteiktie ierobežojošie pasākumi atbilst Padomes nospraustajam mērķim, lai arī viņa pati nav iesaistīta kodolieroču izplatīšanā.

115

Otrkārt, kaut arī prasītāja apgalvo, ka pret to noteiktie ierobežojošie pasākumi to smagi ietekmē, tostarp attiecībā uz Irānā reģistrētu sabiedrību vēlmi sadarboties ar prasītāju saistībā ar ūdens attīrīšanu un sanitāriju, tā savus apgalvojumus nav pamatojusi ar pierādījumu elementiem vai konkrētu informāciju.

116

Katrā ziņā ir patiesi, ka prasītājas tiesības, tostarp tiesības uz īpašumu, ar minētajiem pasākumiem ir ievērojami ierobežotas, jo tā cita starpā nevar izmantot līdzekļus, kuri atrodas Savienības teritorijā vai pieder tās pilsoņiem, ne arī pārskaitīt savus līdzekļus uz Savienību, izņemot saskaņā ar īpašam atļaujām.

117

Tomēr no judikatūras izriet, ka pamattiesības, uz kurām atsaucas prasītāja, nav absolūtas prerogatīvas un ka to īstenošanai var tikt noteikti ierobežojumi, ko pamato Savienības izvirzīti vispārējo interešu mērķi. Tādējādi jebkurš ekonomiska vai finansiāla rakstura ierobežojošs pasākums pats par sevi rada sekas, kas skar tiesības uz īpašumu, līdz ar to nodarot kaitējumu pusēm, kuru atbildība par situāciju, kura ir novedusi pie attiecīgo pasākumu noteikšanas, nav pierādīta. Strīdīgā tiesiskā regulējuma izvirzīto mērķu nozīmīgums ir tāds, kas var pamatot negatīvās sekas, pat ja tās ir ievērojamas, noteiktiem saimnieciskās darbības subjektiem (šajā ziņā skat. 2009. gada 9. jūlija spriedumu Melli Bank/Padome, T‑246/08 un T‑332/08, Krājums, EU:T:2009:266, 111. punkts un tajā minētā judikatūra).

118

Šajā lietā, ņemot vērā mērķa saglabāt starptautisko mieru un drošību vitālo nozīmi, prasītājai radītās neērtības nav pārmērīgas, salīdzinot ar nospraustajiem mērķiem. Tas tā vēl jo vairāk ir tāpēc, ka, pirmkārt, šie ierobežojumi ir piemērojami tikai vienai prasītājas līdzekļu daļai un, otrkārt, ar Lēmumu 2010/413 un Regulu Nr. 267/2012 ir noteikti atsevišķi izņēmumi no līdzekļu iesaldēšanas vienībām, kurām piemēro ierobežojošos pasākums.

119

Visbeidzot ir jānorāda, ka arguments par apgalvotu tiesiskās noteiktības un paredzamības principu pārkāpumu ir balstīts uz kļūdainu pieņēmumu. Kā izriet no pirmā pamata pārbaudes, pret prasītāju nav noteikti ierobežojoši pasākumi tikai tādēļ, ka tā esot Irānas valdības ministrija, bet gan finanšu atbalsta dēļ, kuru tā sniedza šai pēdējai. Šādos apstākļos prasītājas argumentu nevar apmierināt.

120

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, ir jānoraida ceturtais pamats un tātad arī ir jānoraida prasība kopumā.

121

Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Padomes prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta)

nospriež: