1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 4. novembra Direktīvas 2003/88/EK par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem (OV L 299, 9. lpp.) 7. panta 1. punkta interpretāciju.

2

Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp Maestre García k-dzi un Centros Comerciales Carrefour SA (turpmāk tekstā – “Carrefour”), viņas darba devēju, saistībā ar Maestre García k-dzes lūgumu izmantot ikgadējo atvaļinājumu ārpus uzņēmuma noteiktā laika, kura laikā viņa bija slimības atvaļinājumā, vai pakārtoti – saņemt finansiālu atlīdzību par šo neizmantoto atvaļinājumu.

3

Direktīvas 2003/88 7. pants ar nosaukumu “Gadskārtējais atvaļinājums” ir formulēts šādi:

“1.   Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka katram darba ņēmējam ir tiesības uz apmaksātu ikgadēju, vismaz četras nedēļas ilgu, atvaļinājumu saskaņā ar nosacījumiem par tiesībām uz šāda atvaļinājuma piešķiršanu, ko nosaka valsts tiesību akti un/vai prakse.

2.   Obligāto apmaksāto ikgadējā atvaļinājuma laikposmu nevar aizstāt ar finansiālu atlīdzību, izņemot gadījumus, kad pārtrauc darba attiecības.”

4

Direktīvas 2003/88 17. pantā ir paredzēts, ka dalībvalstis var atkāpties no atsevišķiem šīs direktīvas noteikumiem. Atkāpes nav pieļaujamas attiecībā uz šīs direktīvas 7. pantu.

5

Karaļa 1995. gada 24. marta Likumdošanas dekrēta 1/1995, ar kuru ir apstiprināts pārstrādātais Darba likums (Real Decreto Legislativo 1/1995, por el que se aprueba el texto refundido de la Ley del Estatuto de los Trabajadores; 1995. gada 29. martaBOE Nr. 75, 9654. lpp.), redakcijā, kas piemērojama pamatlietas faktu rašanās laikā (turpmāk tekstā – “Darba likums”), tostarp ir reglamentēta ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu joma, kā arī pārejošas darbnespējas joma.

6

Darba likuma 38. pantā ir noteikts:

“1.   Ikgadēja apmaksāta atvaļinājuma laiks, ko nevar aizstāt ar naudas atlīdzību, tiek noteikts koplīgumā vai individuālā līgumā. Tas nekādā gadījumā nedrīkst būt īsāks par 30 kalendārajām dienām.

2.   Laikposms vai laikposmi atvaļinājuma izmantošanai tiek noteikti, darba devējam un darba ņēmējam savstarpēji vienojoties, attiecīgā gadījumā – atbilstoši koplīgumu noteikumiem par ikgadējo atvaļinājumu plānošanu.

Ja pusēm ir domstarpības, kompetentā tiesa nosaka piešķiramā atvaļinājuma datumus, un tās lēmums nav pārsūdzams. Process ir paātrināts un prioritārs.

3.   Katrā uzņēmumā tiek veidots atvaļinājumu plānošanas grafiks. Darba ņēmējam viņa atvaļinājuma laiki tiek paziņoti vismaz divus mēnešus pirms atvaļinājuma sākuma dienas.

Ja iepriekšējā daļā minētajā uzņēmuma atvaļinājumu grafikā paredzētais atvaļinājuma laikposms laika ziņā sakrīt ar pārejošu darbnespēju grūtniecības, dzemdību vai bērna barošanas ar krūti dēļ vai arī ar šī likuma 48. panta 4. punktā paredzēto darba līguma darbības apturēšanas laiku, attiecīgajai personai ir tiesības izmantot savu atvaļinājumu citā laikā, kas neietilpst pārejošas darbnespējas laikposmā vai saskaņā ar minēto normu tai piešķirtā atvaļinājuma izmantošanas laikposmā, pēc apturēšanas laikposma, pat ja attiecīgais kalendārais gads jau ir beidzies.”

7

Darba likuma 48. panta 4. punktā ir reglamentēti gadījumi, kad darba līguma darbība tiek apturēta sakarā ar dzemdībām, mātes nāvi dzemdību dēļ, priekšlaicīgām dzemdībām, jaundzimušā hospitalizāciju, adoptēšanu vai pieņemšanu.

8

Lielveikalu darba koplīguma 2009.–2012. gadam 37. panta pēdējā punktā ir ietverta tiesību norma, kas ir analoga Darba likuma 38. panta pēdējam punktam.

9

Prasītāja pamatlietā Maestre García, kasiere [sabiedrībā] Carrefour, bija slimības atvaļinājumā no 2010. gada 4. novembra līdz 2011. gada 20. jūnijam. Šajā laikā tika noteikts atvaļinājuma plānošanas grafiks 2011. gadam. Prasītājai pamatlietā tika piešķirts desmit dienu atvaļinājuma posms ziemā un divdesmit vienas dienas atvaļinājuma posms vasarā.

10

Viņai piešķirtie atvaļinājuma posmi laika ziņā pārklājās ar viņas slimības atvaļinājuma laiku. Līdz ar to prasītāja Maestre García lūdza savam darba devējam, lai tas nosaka šos atvaļinājuma posmus datumos pēc viņas slimības atvaļinājuma beigām. Šīs lūgums tika apmierināts vienīgi attiecībā uz ziemas laiku, bet attiecībā uz vasaras laiku tika norādīts uz organizatorisku un cilvēkresursu problēmu.

11

Prasītāja Maestre García, vēloties, lai tiktu atzītas viņas tiesības uz ikgadējo atvaļinājumu 2011. gadā, cēla prasību, ar kuru galvenokārt lūdza piespriest Carrefour piešķirt viņai 21 dienas vasaras atvaļinājumu, kuru tā nespēja izmantot, un pakārtoti – izmaksāt viņai finansiālu atlīdzību.

12

Tā kā Juzgado de lo Social de Benidorm [Benidormas Sociālo lietu tiesai] ir šaubas par to, kā no Savienības tiesību perspektīvas risināt tās izskatāmo strīdu saistībā ar to, ka ikgadējais atvaļinājums laika ziņā sakrīt ar slimības atvaļinājumu, tā ir nolēmusi apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

13

Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 99. pantu gadījumā, ja atbilde uz prejudiciālu jautājumu skaidri izriet no judikatūras, Tiesa pēc tam, kad tā ir uzklausījusi ģenerāladvokātu, jebkurā brīdī var izdot motivētu rīkojumu, kurā ir norāde uz attiecīgo judikatūru.

14

Šajā lietā ir jāpiemēro minētais pants.

15

Ar savu pirmo un otro jautājumu, kas ir jāapskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam neatbilst tāda valsts tiesību aktu interpretācija, saskaņā ar kuru darba ņēmējam, kurš ir slimības atvaļinājumā ikgadējā atvaļinājuma laikā, kas ir vienpusēji noteikts uzņēmuma, kurā viņš ir nodarbināts, atvaļinājumu kalendārā, ar uzņēmuma ražošanu vai organizāciju saistītu iemeslu dēļ nav tiesību pēc sava slimības atvaļinājuma beigām izmantot savu ikgadējo atvaļinājumu citā, nevis sākotnēji noteiktajā laikā, attiecīgā gadījumā ārpus atbilstošā bāzes laikposma beigām.

16

Šajā ziņā ir jāatgādina, pirmkārt, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru katra darba ņēmēja tiesības uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu ir jāuzskata par īpaši svarīgu Savienības sociālo tiesību principu, no kura nevar atkāpties un kuru kompetentās valsts iestādes var īstenot tikai robežās, kas tieši noteiktas ar Padomes 1993. gada 23. novembra Direktīvu 93/104/EK par dažiem darba laika organizācijas aspektiem (OV L 307, 18. lpp.), kura kodificēta ar Direktīvu 2003/88 (2011. gada 22. novembra spriedums lietā C-214/10 KHS, Krājums, I-11757. lpp., 23. punkts un tajā minētā judikatūra).

17

Otrkārt, ir jāatzīmē, ka tiesības uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu kā Savienības sociālo tiesību princips ir ne tikai īpaši svarīgas, bet tās arī ir tieši noteiktas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas, kurai LES 6. panta 1. punktā ir atzīts tāds pats juridiskais spēks kā Līgumiem, 31. panta 2. punktā (iepriekš minētais spriedums lietā KHS, 37. punkts, un 2012. gada 3. maija spriedums lietā C-337/10 Neidel, 40. punkts).

18

Turklāt ir skaidrs, ka tiesību uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu mērķis ir ļaut darba ņēmējam atpūsties un izmantot laiku atelpai un brīvā laika nodarbēm. Šis mērķis šajā ziņā atšķiras no tiesību uz slimības atvaļinājumu mērķa. Šis pēdējais darba ņēmējam tiek piešķirts, lai viņš varētu atgūties pēc slimības, kas izraisījusi darbnespēju (skat. 2012. gada 21. jūnija spriedumu lietā C-78/08 ANGED, 19. punkts).

19

Tādējādi Tiesa jau ir nospriedusi, ka no tiesību uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu mērķa tostarp izriet, ka darba ņēmējam, kas iepriekš noteikta ikgadējā atvaļinājuma laikā ir slimības atvaļinājumā, ir tiesības, izsakot lūgumu, lai viņš patiešām varētu izmantot savu ikgadējo atvaļinājumu, to izmantot citā laikā, kas nesakrīt ar slimības atvaļinājuma laikposmu (skat. 2009. gada 10. septembra spriedumu lietā C-277/08 Vicente Pereda, Krājums, I-8405. lpp., 22. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā ANGED, 20. punkts).

20

Šajā ziņā ir jāprecizē, ka darba ņēmējam ir iespēja iesniegt pieteikumu par ikgadējo atvaļinājumu ne vien pirms datuma, kurā tiek noteikts uzņēmuma atvaļinājumu kalendārs, bet arī pēc šī datuma, tādējādi norādot savu nepiekrišanu viņam piešķirtajam laikam. Šajā ziņā jebkuram noteikumam, kurš izriet no nolīguma starp uzņēmumu un tā darba ņēmēju pārstāvjiem un ar kuru tiek liegta šāda iespēja, nav nozīmes.

21

Līdz ar to, lai gan Direktīva 2003/88 pieļauj valsts tiesību normas vai praksi, saskaņā ar kuru slimības atvaļinājumā esošajam darba ņēmējam ir ļauts izmantot ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu slimības atvaļinājuma laikā (2009. gada 20. janvāra spriedums apvienotajās lietās C-350/06 un C-520/06 Schultz-Hoff u.c., Krājums, I-179. lpp., 31. punkts), no šī rīkojuma 19. punktā minētās judikatūras izriet, ka gadījumā, ja darba ņēmējs nevēlas izmantot ikgadējo atvaļinājumu šādā laikā, darba devējam ir pienākums viņam piešķirt ikgadējo atvaļinājumu citā laikā.

22

Tiesa saistībā ar šī ikgadējā atvaļinājuma jaunā laika, kas atbilst sākotnēji noteiktā ikgadējā atvaļinājuma un slimības atvaļinājuma pārklāšanās ilgumam, noteikšanu jau ir nospriedusi, ka šī noteikšana ir pakļauta valsts tiesību noteikumiem un procedūrām, kas piemērojamas darba ņēmēju atvaļinājumu noteikšanai, ņemot vērā dažādās pastāvošās intereses, tostarp ar uzņēmuma interesēm saistītos prioritāros apsvērumus (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Vicente Pereda, 22. punkts).

23

Saistībā ar uzņēmuma interešu ņemšanu vērā Tiesa ir precizējusi, ka gadījumā, ja šīs intereses neļauj apmierināt darba ņēmēja lūgumu par jauna ikgadējā atvaļinājuma laika noteikšanu, darba devējam ir pienākums piešķirt darba ņēmējam citu darba ņēmēja piedāvātu un šīm interesēm atbilstošu ikgadējā atvaļinājuma laiku, a priori neizslēdzot iespēju, ka šis laiks var būt ārpus attiecīgajam ikgadējam atvaļinājumam noteiktā bāzes laikposma (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Vicente Pereda, 23. punkts).

24

No šiem apsvērumiem izriet, ka darba devējs nevar ar uzņēmuma interesēm saistītu iemeslu dēļ atteikt piešķirt darba ņēmējam ikgadējo atvaļinājuma citā laikā. Ņemot vērā ikgadēja apmaksāta atvaļinājuma kā Savienības sociālo tiesību principa īpašo nozīmi, kā tas ir norādīts šī rīkojuma 17. punktā, uzņēmuma interešu ņemšanai vērā vienīgi ir jāizpaužas kā darba devēja iespējai noraidīt darba ņēmēja izvēlēto laiku par labu citam laikposmam, kas attiecīgā gadījumā ir ārpus bāzes laikposma, neapšaubot vēlāka ikgadēja atvaļinājuma piešķiršanu.

25

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, uz pirmo un otro uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam neatbilst tāda valsts tiesību aktu interpretācija, saskaņā ar kuru darba ņēmējam, kurš ir slimības atvaļinājumā ikgadējā atvaļinājuma laikā, kas ir vienpusēji noteikts uzņēmuma, kurā viņš ir nodarbināts, atvaļinājumu kalendārā, ar uzņēmuma ražošanu vai organizāciju saistītu iemeslu dēļ nav tiesību pēc sava slimības atvaļinājuma beigām izmantot savu ikgadējo atvaļinājumu citā, nevis sākotnēji noteiktajā laikā, attiecīgā gadījumā ārpus atbilstošā bāzes laikposma beigām.

26

Ar savu trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam neatbilst tāda valsts tiesību aktu interpretācija, saskaņā ar kuru ir atļauts, ka ikgadējā atvaļinājuma laiks, kuru darba ņēmējs nav varējis izmantot darbnespējas dēļ, tiek aizstāts ar finansiālu atlīdzību, lai gan darba attiecības nav beigušās, bet pastāv ar uzņēmuma ražošanu vai organizāciju saistīti iemesli, kas liedz darba ņēmējam faktiski izmantot savu ikgadējo atvaļinājumu.

27

Lai atbildētu uz šo jautājumu, vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar Direktīvas 2003/88 7. panta 2. punkta formulējumu “obligāto apmaksāto ikgadējā atvaļinājuma laikposmu nevar aizstāt ar finansiālu atlīdzību, izņemot gadījumus, kad pārtrauc darba attiecības”.

28

Tādējādi saskaņā ar pastāvīgo judikatūru (skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Vicente Pereda, 20. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī lietā Neidel, 29. punkts un tajā minētā judikatūra) darba ņēmējam parasti ir jābūt iespējai patiesi atpūsties, lai nodrošinātu efektīvu viņa drošības un veselības aizsardzību. Tādēļ vienīgi darba attiecību izbeigšanas gadījumā Direktīvas 2003/88 7. panta 2. punkts atļauj aizstāt neizmantotās tiesības uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu ar finansiālu atlīdzību.

29

Tomēr pamatlietā nav strīda par to, ka prasītājas Maestre García darba līgums nav beidzies, līdz ar ko Direktīvas 2003/88 7. pants neatļauj izmaksāt finansiālu atlīdzību, jo ar uzņēmuma interesēm saistītajiem iemesliem, kas darba ņēmējam liedz faktiski izmantot savu ikgadējo atvaļinājumu, nav nekādas nozīmes šajā ziņā.

30

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz trešo uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2003/88 7. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam neatbilst tāda valsts tiesību aktu interpretācija, saskaņā ar kuru ir atļauts, ka darba līguma spēkā esamības laikā ikgadējā atvaļinājuma laiks, ko darba ņēmējs nav varējis izmantot darbnespējas dēļ, tiek aizstāts ar finansiālu atlīdzību.

31

Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (sestā palāta) nospriež: