Apelācijas sūdzība, ko par Vispārējās tiesas (piektā palāta) 2012. gada 9. janvāra rīkojumu lietā T-407/09 Neubrandenburger Wohnungsgesellschaft mbH/Eiropas Komisija 2012. gada 26. martā iesniedza Neubrandenburger Wohnungsgesellschaft mbH

(Lieta C-145/12 P)

(2012/C 138/15)

Tiesvedības valoda — vācu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Neubrandenburger Wohnungsgesellschaft mbH (pārstāvji — M. Núñez-Müller, Rechtsanwalt; J. Dammann de Chapto, Rechtsanwältin)

Pārējie lietas dalībnieki: Eiropas Komisija, Bavaria Immobilien Beteiligungsgesellschaft mbH & Co. Objekte Neubrandenburg KG, Bavaria Immobilien Trading GmbH & Co. Immobilien Leasing Objekt Neubrandenburg KG

Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi:

1)	pilnībā atcelt apstrīdēto rīkojumu;

pieņemt galīgo lēmumu lietā un atzīt par spēkā neesošu Komisijas 2009. gada 29. jūlija Lēmumu (D/53320), bet katrā ziņā pieņemt galīgo nolēmumu par prasības lietā T-407/09 pieņemamību,

pakārtoti:

konstatēt, ka Komisija, pārkāpjot LESD 108. pantā un Regulu (EK) Nr. 659/1999 paredzētos pienākumus, nav uzsākusi oficiālo izmeklēšanas procedūru atbilstoši LESD 108. panta 2. punktam;

3)	piespriest Komisijai un personām, kas iestājušās lietā, atlīdzināt tiesāšanās izdevumus gan apelācijas tiesvedībā, gan tiesvedībā pirmajā instancē lietā T-407/09.

Pamati un galvenie argumenti

Šī apelācijas sūdzība ir vērsta pret Vispārējās tiesas 2012. gada 9. janvāra rīkojumu lietā T-407/09, ar kuru tā ir noraidījusi kā nepieņemamu tagadējās apelācijas sūdzības iesniedzējas prasību atzīt par spēka neesošu Komisijas lēmumu, kurš esot bijis ietverts 2009. gada 29. jūlija vēstulē un kurā ir noteikts, ka zināmi prasītājas noslēgtie līgumi par dzīvokļu atsavināšanu sakarā valsts dzīvokļu privatizēšanu Neibrandenburgā neietilpst EKL 87. panta 1. punkta piemērošanas jomā, un sakarā ar konstatējumu, ka Komisija ir pieļāvusi bezdarbību EKL 232. panta izpratnē, jo tā nav paudusi savu nostāju atbilstoši Padomes 1999. gada 22. marta Regulas (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus EK[L 88]. panta piemērošanai (OV L 83, 1. lpp.), 4. pantam.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja savu apelācijas sūdzību pamato ar šādiem pamatiem:

Pirmkārt, ar pasūdzēto rīkojumu tiekot pārkāpta LESD 263. panta ceturtā daļa, jo Vispārējā tiesa no tiesiskā viedokļa kļūdaini ir pieņēmusi, ka Komisijas 2009. gada 29. jūlija vēstules gadījumā nav runa par apstrīdamu lēmumu šīs normas izpratnē. Vispārējā tiesa vēstuli esot interpretējusi tikai burtiski. Atbilstoši Tiesas pastāvīgajā judikatūrā attīstītajiem principiem Vispārējai tiesai būtu bijis jāņem vērā vēstules būtība, ar to īstenotā Komisijas iecere un konteksts, kādā šī vēstule ir rakstīta.

Otrkārt, ar pārsūdzēto rīkojumu tiekot pārkāpts Savienības princips nodrošināt efektīvu tiesību aizsardzību tiesā. Vispārējā tiesa Komisijas 2009. gada 29. jūlija vēstules neapstrīdamību būtībā ir pamatojusi ar to, ka Komisija vēstulē ietverto valsts atbalsta vērtējumu ir apzīmējusi kā “pagaidu”. Ja Komisija varētu no tiesiskā viedokļa galīgo vērtējumu padarīt par pasākumu bez juridiskām sekām tikai tādējādi, ka tā savu vērtējumu verbāli apzīmētu kā “pagaidu”, tad apstrīdama lēmuma pieņemšana būtu tās brīva izvēle. Efektīva individuālo tiesību aizsardzība tiesā vairs nebūtu iespējama.

Treškārt, ar pasūdzēto rīkojumu tiekot pārkāpts LESD 265. pants, jo Vispārējā tiesa attiecībā uz 2009. gada 29. jūlija vēstuli, no vienas puses, noliedz tās apstrīdamību, un, no otras puses, kļūdaini noliedz prasības par bezdarbību pieņemamības nosacījumu izpildi. Tādējādi apelācijas sūdzības iesniedzējai tiekot atņemti jebkādi tiesību aizsardzības līdzekļi.

Visbeidzot, rīkojumā esot pieļautas vairākas nepilnības pamatojumā un līdz ar to esot pārkāpts Vispārējās tiesas Reglamenta 81. pantā paredzētais pienākums norādīt pamatojumu.