Apelācijas sūdzība, ko par Vispārējās tiesas (septītā palāta) 2011. gada 16. decembra spriedumu lietā T-488/10 Francija/Komisija 2012. gada 5. martā iesniedza Francijas Republika

(Lieta C-115/12)

(2012/C 138/10)

Tiesvedības valoda — franču

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Francijas Republika (pārstāvji — E. Belliard, G. de Bergues un N. Rouam)

Otra lietas dalībniece: Eiropas Komisija

Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi:

—	atcelt pilnībā Vispārējās tiesas 2011. gada 16. decembra spriedumu lietā T-488/10,

—

galīgi izlemt strīdu, atceļot Komisijas 2010. gada 28. jūlija Lēmumu C(2010) 5229, ar kuru daļēji tiek atcelta Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) dalība saskaņā ar mērķa Nr. 1 vienoto programmdokumentu saistībā ar Kopienas strukturālo atbalstu Francijas Martinikas reģionā, vai nosūtīt lietu atkārtotai izskatīšanai Vispārējā tiesā.

Pamati un galvenie argumenti

Pirmajā pamatā apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, uzskatot, ka Komisija nav pārkāpusi Padomes 1993. gada 14. jūnija Direktīvas 93/37/EEK par to, kā koordinēt būvdarbu valsts līgumu piešķiršanas procedūras (1), 2. panta 1. punktu, fiziskām personām, kas ir personālsabiedrību biedri un kas ir ieguldījušas brīvdienu ciemata Club Méditerranée-Les Boucaniers remontdarbu un paplašināšanas darbu publiskajā iepirkumā, piešķirtos nodokļu atvieglojumus kvalificējot par tiešām subsīdijām šīs tiesību normas izpratnē.

Šī pamata pirmajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, uzskatot, ka nodokļu atvieglojumi var tikt kvalificēti par subsīdijām Direktīvas 93/37/EEK 2. panta 1. punkta izpratnē.

Šī pamata otrajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, uzskatot, ka nodokļu atvieglojumiem ir tiešs raksturs Direktīvas 93/37/EEK 2. panta 1. punkta izpratnē, jo šis atvieglojums tika īpaši piešķirts attiecīgajam būvdarbu publiskajam iepirkumam, kaut arī tas netika piešķirts ne līgumslēdzējai iestādei, ne darbu vadītājam, ne arī attiecīgās būves lietotājam vai īpašniekam.

Otrajā pamatā apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, sagrozot apstrīdētā lēmuma saturu un aizstājot Komisijas pamatojumu ar savu pamatojumu. Pēc Francijas valdības uzskata, Vispārējā tiesa ir sagrozījusi apstrīdētā lēmuma saturu, uzskatot, ka Komisija balstījās uz brīvdienu ciemata Méditerranée-Les Boucaniers kopējo mērķi, nevis uz veikto darbu raksturu, lai noteiktu, vai šī brīvdienu ciemata remontdarbu un paplašināšanas darbu publiskais iepirkums ietilpst Direktīvas 93/37/EEK 2. panta 2. punkta piemērošanas jomā.

Trešajā pamatā apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, uzskatot, ka Komisija nav pārkāpusi Direktīvas 93/37/EEK 2. panta 2. punktu, kvalificējot brīvdienu ciemata Méditerranée-Les Boucaniers remontdarbu un paplašināšanas darbu publisko iepirkumu par publisko iepirkumu, kas attiecas uz darbiem saistībā ar sportam, atpūtai un izklaidei domātām būvēm šīs tiesību normas izpratnē.

Šī pamata pirmajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, uzskatot, ka Direktīvas 93/37/EEK 2. panta 2. punktā minētais sportam, atpūtai un izklaidei domātu būvju jēdziens ir jāinterpretē paplašināti, kā tāds, kas attiecas ne tikai uz būvēm, kas atbilst tradicionālajām sabiedrisku apvienību vajadzībām, tas ir, lietotāju kolektīvajam vajadzībām.

Šī pamata otrajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārēja tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, uzskatot, ka būvdarbu publiskā iepirkuma jēdziens Direktīvas 93/37/EEK 2. panta izpratnē ir jāinterpretē neatkarīgi no būvdarbu publiskā iepirkuma jēdziena šīs direktīvas 1. panta a) punkta izpratnē un ka līdz ar to Komisija nav pārkāpusi Direktīvas 93/37/EEK 2. panta 2. punktu, uzskatot, ka šajā gadījumā attiecīgais būvdarbu publiskais iepirkums ietilpst šīs tiesības normas piemērošanas jomā, lai gan, pēc Francijas valdības domām, līgumslēdzējai iestādei nav tiešas ekonomiskas intereses šajā iepirkumā.

(1) OV L 199, 54. lpp.