Lieta C‑611/12 P

Jean‑François Giordano

pret

Eiropas Komisiju

“Apelācija — Kopējā zivsaimniecības politika — Zvejas kvotas — Komisijas ārkārtas pasākumi — Savienības ārpuslīgumiskā atbildība — LESD 340. panta otrā daļa — Nosacījumi — Reāls un droši zināms kaitējums — Subjektīvas zvejas tiesības”

Kopsavilkums – Tiesas (virspalāta) 2014. gada 14. oktobra spriedums

1. Apelācija — Pamati — Faktu juridiskās kvalifikācijas pārbaude Tiesā — Pieļaujamība — Kaitējuma, uz kuru atsaucas, reālā un droši zināmā rakstura pārbaude — Iekļaušana

   (LESD 256. pants un 340. panta otrā daļa; Tiesas statūtu 58. panta pirmā daļa)

2. Apelācija — Pamati — Vispārējā tiesā izvirzīto pamatu un argumentu vienkārša atkārtošana — Nepieņemamība

   (LESD 256. pants; Tiesas statūtu 58. panta pirmā daļa)

3. Ārpuslīgumiskā atbildība — Nosacījumi — Reāls un droši zināms kaitējums — Pierādīšanas pienākums — Kaitējums, ko ir radījis zvejas kvotas daļas zaudējums aizlieguma pasākuma noteikšanas dēļ — Neskaidrība par kaitējuma precīzo apjomu — Ietekmes uz kaitējuma reālo un droši zināmo raksturu neesamība

   (LESD 340. panta otrā daļa; Komisijas Regula Nr. 530/2008)

4. Zivsaimniecība — Jūras resursu saglabāšana — Zvejas kvotu sistēma — Komisijas īstenota tādu ārkārtas pasākumu noteikšana, ar kuriem tiek ierobežota zveja nopietnu draudu attiecībā uz ūdeņu dzīvo resursu saglabāšanu vai jūras ekosistēmu pastāvēšanas gadījumā — Pienākums pirms pasākumu noteikšanas sagaidīt kvotas pārsniegšanu — Neesamība

   (Padomes Regulas Nr. 2371/2002 7. panta 1. punkts)

5. Zivsaimniecība — Jūras resursu saglabāšana — Pasākumi ar mērķi novērst zilās tunzivs krājumu izsīkšanas draudus Atlantijas okeāna austrumu daļā — Regula Nr. 530/2008 — Tiesību uz īpašumu un brīvības veikt profesionālo darbību nesamērīgs ierobežojums — Neesamība — Tiesiskās noteiktības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principu pārkāpums — Neesamība

   (Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 15. pants, 17. panta pirmā daļa un 52. panta 1. punkts; Padomes Regulas Nr. 2371/2002 7. panta 1. punkts un 26. panta 4. punkts; Komisijas Regula Nr. 530/2008)

1.  Apelācijas sūdzības ietvaros ir pieņemams pamats, ar kuru Tiesai tiek lūgts lemt par Vispārējās tiesas pieļautas kļūdas tiesību piemērošanā pastāvēšanu attiecībā uz minētā kaitējuma kvalificēšanu par reālu un droši zināmu kaitējumu Savienības ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanās kontekstā.

   (sal. ar 31. punktu)

2.  Skat. nolēmuma tekstu.

   (sal. ar 33. punktu)

3.  Savienības ārpuslīgumiskās atbildības LESD 340. panta otrās daļas izpratnē iestāšanās kontekstā nosacījums, kas attiecas uz to, ka zaudējumiem ir jābūt reāliem, ir saistīts ar prasību, lai kaitējums, kuru tiek lūgts atlīdzināt, būtu reāls un droši zināms, kas ir jāpierāda prasītājam

   Runājot par apgalvoto kaitējumu, kas atbilst individuālās kvotas daļai, kura nav nozvejota un nav pārdota Regulā Nr. 530/2008, ar ko nosaka ārkārtas pasākumus attiecībā uz seineriem, kas zvejo zilās tunzivis Atlantijas okeānā uz austrumiem no 45 °R garuma un Vidusjūrā, paredzēta zilo tunzivju zvejas aizlieguma, sākot no noteikta datuma, dēļ, nevar tikt atzīts, ka šim kaitējumam ir reāls un droši zināms raksturs, jo neesot neiespējams, ka, pat ja apelācijas sūdzības iesniedzējs būtu varējis zvejot ilgāk par faktisko aizlieguma datumu, viņš no savas gribas neatkarīgu iemeslu dēļ nebūtu varējis savu kvotu izpildīt.

   Proti, pirmkārt, ar tiesību normu privātpersonām piešķirtu tiesību pastāvēšanai nav saistības ar to, vai apgalvotie zaudējumi ir reāli, bet tas ir apstāklis, kas ir priekšnoteikums, lai tiktu konstatēts, ka Savienības iestāde ir izdarījusi pietiekami būtisku šādas tiesību normas pārkāpumu, lai iestātos Savienības ārpuslīgumiskā atbildība. Otrkārt, tam, ka ir ticis noraidīts apgalvojums, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs būtu izpildījis savu kvotu, ir nozīme, vienīgi novērtējot minētā kaitējuma apjomu, nevis pašu šāda kaitējuma, kura droši zināmo raksturu neietekmē neskaidrība par tā precīzo apjomu, esamību.

   (sal. ar 36.–38. un 40. punktu)

4.  Saskaņā ar pašu Regulas Nr. 2371/2002 par zivsaimniecības resursu saglabāšanu un ilgtspējīgu izmantošanu saskaņā ar kopējo zivsaimniecības politiku 7. panta 1. punkta formulējumu Komisija ārkārtas pasākumus var noteikt no brīža, kad pastāv pierādījumi nopietniem draudiem, kas rodas zvejas darbību rezultātā un rada vajadzību pēc tūlītējas rīcības, attiecībā uz ūdeņu dzīvo resursu saglabāšanu vai jūras ekosistēmu, un tai nav jāgaida, kad tiks pārsniegta piešķirtā kvota. Šajā ziņā tas, ka personai ir zvejas tiesības, kā arī kompetentās dalībvalsts piešķirta kvota konkrētai zvejas sezonai, nevar minētajai personai dot tiesības jebkādos apstākļos spēt šo kvotu izpildīt.

   (sal. ar 46. un 48. punktu)

5.  Ar Regulu Nr. 530/2008, ar ko nosaka ārkārtas pasākumus attiecībā uz seineriem, kas zvejo zilās tunzivis Atlantijas okeānā uz austrumiem no 45 °R garuma un Vidusjūrā, netiek nesamērīgi ierobežotas tiesības veikt profesionālo darbību, kuras ir garantētas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 15. pantā, kā arī tiesības uz īpašumu, kas ir garantētas minētās hartas 17. panta [1. punktā].

   Faktiski Regula Nr. 530/2008 nenoliedzami atbilst Savienības izvirzītam vispārējo interešu mērķim, proti, mērķim atbilstoši Regulas Nr. 2371/2002 par zivsaimniecības resursu saglabāšanu un ilgtspējīgu izmantošanu saskaņā ar kopējo zivsaimniecības politiku 7. panta 1. punktam novērst nopietnus draudus zilās tunzivs krājumu saglabāšanai un atjaunošanai Atlantijas okeāna austrumu daļā un Vidusjūrā. Turklāt Regulā Nr. 530/2008 ietvertie zvejas aizlieguma pasākumi nav acīmredzami nepiemēroti, ņemot vērā to, kas ir nepieciešams šī vispārējo interešu mērķa sasniegšanai, un līdz ar to izrādās atbilstoši samērīguma principam. Proti, brīvība veikt profesionālo darbību nav absolūta prerogatīva, bet tā ir jāņem vērā saistībā ar tās funkciju sabiedrībā, un tai var tikt noteikti ierobežojumi atbilstoši Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 52. panta 1. punktam.

   Turklāt, tā kā iespēja īstenot pasākumus, saskaņā ar kuriem zvejas sezonas tiek pārtrauktas pirms parastā datuma, ir paredzēta it īpaši Regulas Nr. 2371/2002 7. panta 1. punktā un 26. panta 4. punktā, Kopienas uzņēmēji, kuri nodarbojas ar zilo tunzivju zveju, nevar atsaukties uz tiesisko noteiktību vai tiesiskās paļāvības aizsardzību, jo tiem ir iespējams paredzēt, ka šādi pasākumi var tikt īstenoti.

   (sal. ar 49., 50. un 52. punktu)