—

Nordecon AS vārdā – A. Ots,

—

Igaunijas valdības vārdā – M. Linntam un N. Grünberg, pārstāves,

—

Čehijas Republikas valdības vārdā – M. Smolek un T. Müller, pārstāvji,

—

Spānijas valdības vārdā – A. Rubio González, pārstāvis,

—

Eiropas Komisijas vārdā – A. Tokár un L. Naaber‑Kivisoo, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 31. marta Direktīvas 2004/18/EK par to, kā koordinēt būvdarbu valsts līgumu, piegādes valsts līgumu un pakalpojumu valsts līgumu [būvdarbu, piegādes un pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumu] slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru (OV L 134, 114. lpp.), 30. panta 2. punktu.

2

Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp Nordecon AS, kas ir Nordecon Infra AS (turpmāk tekstā – “Nordecon”) tiesību un saistību pārņēmēja, Ramboll Eesti AS (turpmāk tekstā – “Ramboll Eesti”) un Rahandusministeerium (Finanšu ministrija) jautājumā par sarunu procedūras par publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu, publicējot paziņojumu par paredzamo publisko iepirkumu, atcelšanu.

3

Direktīvas 2004/18 1. panta 11. punkta d) apakšpunktā ir noteikts:

““sarunu procedūras” ir procedūras, kurās līgumslēdzējas iestādes/subjekti aicina atlasītos uzņēmējus uz pārrunām, lai apspriestu līguma nosacījumus ar vienu vai vairākiem no tiem.”

4

Šīs direktīvas 2. pantā ar nosaukumu “Līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas principi” ir paredzēts:

“Līgumslēdzējas iestādes pret visiem komersantiem izturas vienādi un nediskriminējoši un rīkojas pārredzami.”

5

Šīs direktīvas 23. panta ar nosaukumu “Tehniskās specifikācijas” 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1.   Tehniskās specifikācijas, kā noteikts VI pielikuma 1. punktā, norāda līguma dokumentācijā, piemēram, līguma paziņojumos, līguma dokumentos vai papildu dokumentos.

2.   Tehniskās specifikācijas dod pretendentiem vienādas piekļuves iespēju, un tās nerada nepamatotus šķēršļus valsts iepirkuma konkursa atklātībai.”

6

Šīs pašas direktīvas 24. panta ar nosaukumu “Varianti” 1.–4. punktā ir noteikts:

“1.   Ja piešķiršanas kritērijs ir ekonomiski visizdevīgākais piedāvājums, tad līgumslēdzējas iestādes var pretendentiem atļaut iesniegt variantus.

2.   Līgumslēdzējas iestādes līguma paziņojumā norāda to, vai ir atļauts iesniegt variantus – ja šādas norādes nav, tad variantus iesniegt nav atļauts.

3.   Variantu iesniegšanu atļāvušās līgumslēdzējas iestādes līguma dokumentos norāda prasību minimumu, kas jāievēro piedāvātajos variantos, kā arī visas īpašās noformējuma prasības.

4.   Izskata tikai tos variantus, kas atbilst minēto līgumslēdzēju iestāžu noteiktajam prasību minimumam.

[..]”

7

Direktīvas 2004/18 30. panta ar nosaukumu “Gadījumi, kuros ir pamats izmantot sarunu procedūru, iepriekš publicējot līguma paziņojumu” 1.–3. punktā ir paredzēts:

“1.   Līgumslēdzējas iestādes valsts līgumu slēgšanas tiesības var piešķirt sarunu procedūrā pēc līguma paziņojuma publicēšanas, un to dara šādos gadījumos:

2.   Gadījumos, kas minēti 1. punktā, līgumslēdzējas iestādes un pretendenti apspriež iesniegtos piedāvājumus, lai tos pielāgotu prasībām, kuras noteiktas līguma paziņojumā, specifikācijām un papildu dokumentiem, ja tādi ir, un lai izraudzītos visizdevīgāko piedāvājumu saskaņā ar 53. panta 1. punktu.

3.   Sarunu gaitā līgumslēdzējas iestādes nodrošina vienādu attieksmi pret visiem pretendentiem. Konkrēti informāciju nesniedz diskriminējošā veidā, kas kādam pretendentam var dot priekšrocības salīdzinājumā ar citiem pretendentiem.”

8

Publisko iepirkumu likuma (Riigihangete seadus, turpmāk tekstā – “RHS”) 27. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Ar sarunu procedūru, iepriekš publicējot paziņojumu par līgumu, saprot publiskā iepirkuma procedūru, kurā ikviena ieinteresētā persona var iesniegt pieteikumu dalībai procedūrā un kurā līgumslēdzēja iestāde aicina vismaz trīs pretendentus, kurus tā izvēlējusies saskaņā ar objektīviem un nediskriminējošiem kritērijiem, iesniegt piedāvājumus un pārrunā šos piedāvājumus ar minētajiem pretendentiem, lai tos pielāgotu iepirkuma procedūras dokumentos paredzētajām prasībām un izvēlētos vienu no tiem.”

9

RHS 31. panta 5. punktā ir noteikts:

“Gadījumā, kad līgumslēdzēja iestāde piešķir līguma slēgšanas tiesības pretendentam, kurš iesniedzis saimnieciski visizdevīgāko piedāvājumu, un paziņojumā par līgumu ir paredzēta iespēja iesniegt – papildus risinājumiem, kas atbilst paziņojumā par līgumu un iepirkuma procedūras dokumentos paredzētajiem visiem nosacījumiem, – arī alternatīvus risinājumus, tā norāda iepirkuma procedūras dokumentos nosacījumus attiecībā uz alternatīviem risinājumiem un to iesniegšanas nosacījumus.”

10

RHS 52. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Līgumslēdzēja iestāde novērtē alternatīvos risinājumus gadījumā, kad tā ir piešķīrusi līguma slēgšanas tiesības pretendentam, kas iesniedzis saimnieciski visizdevīgāko piedāvājumu, un kad paziņojumā par līgumu tā ir atļāvusi iesniegt alternatīvus risinājumus.”

11

RHS 67. panta 1. punktā ir noteikts:

“Izņemot šā likuma 65. panta 4. punktā paredzēto gadījumu, līgumslēdzēja iestāde atver visus piedāvājumus un rīko sarunas ar pretendentiem par iesniegtajiem piedāvājumiem, lai tos vajadzības gadījumā pielāgotu paziņojumā par līgumu un iepirkuma procedūras dokumentos noteiktajām prasībām un izraudzītos sekmīgo piedāvājumu.”

12

2008. gada 25. septembrīMaanteeamet (Autoceļu direkcija) izsludināja sarunu procedūru, publicējot paziņojumu par paredzamo publisko iepirkumu, ar nosaukumu “Aruvalla‑Kose E263 autoceļa posma projektēšana un būvniecība”.

13

Iepirkuma procedūras dokumentu III pielikuma 4.3.1. un 4.7.1. punktā attiecībā uz līgumu pamatlietā bija paredzēts, ka šī autoceļa posma centrālās sadalošās joslas platumam bija jābūt 13,5 m autoceļa posmā starp 26,6. un 32. km un 6 m platumam posmā starp 32. un 40. km.

14

2010. gada 20. janvārīMaanteeamet paziņoja, ka četri iesniegtie piedāvājumi, proti, Lemminkäinen un Merko grupu [kopīgais] piedāvājums, Ehitusfirma Rand ja Tuulberg AS, Binders SIA un Insenierbuve SIA kopīgais piedāvājums, kā arī Nordecon grupas, kuru veido Nordecon Infira AS un Ramboll Eesti, [kopīgais] piedāvājums, bija pieņemami, lai gan šīs pēdējās minētās grupas piedāvājumā centrālās sadalošās joslas platums bija paredzēts 6 m visa minētā autoceļa posma garumā.

15

Sarunu laikā, kuras notika pēc šo piedāvājumu iesniegšanas, Maanteeamet ar 2010. gada 26. aprīļa vēstuli piedāvāja pretendentiem, izņemot Nordecon grupu, grozīt centrālās sadalošās joslas platumu, kāds bija norādīts sākotnējos piedāvājumos, un noteikt 6 m platumu visa attiecīgā autoceļa posma garumā, kā to piedāvāja Nordecon grupa. Pēc pārrunām ar visiem pretendentiem pēdējie minētie 2010. gada 27. maijā, kas bija līgumslēdzējas iestādes noteikts datums, iesniedza piedāvājumus, kuros cena bija mainīta pieprasīto grozījumu dēļ.

16

Ar diviem 2010. gada 10. jūnija lēmumiem Maanteeamet attiecīgi atzina, ka visi piedāvājumi bija pieņemami, un izvēlējās Lemminkäinen grupas kopīgo piedāvājumu, kuram bija viszemākā cena.

17

2010. gada 21. jūlijā pēc Nordecon Infra AS sūdzības Rahandusministeerium [Finanšu ministrijas] Sūdzību izskatīšanas komisija atcēla šos lēmumus, uzskatot, ka sarunu procedūrā, publicējot paziņojumu par paredzamo publisko iepirkumu, līgumslēdzējas iestādes uzsāktās pārrunas nevarēja attiekties uz tādām piedāvājuma daļām, kuras atbilda prasībām, kas skaidri un viennozīmīgi bija paredzētas pamatlīguma dokumentos, piemēram, uz centrālās sadalošās joslas platumu. 2010. gada 27. septembrīMaanteeamet ģenerāldirektors noraidīja Lemminkäinen grupas kopīgo piedāvājumu un izvēlējās Nordecon grupas piedāvājumu, kuram bija [otra zemākā] cena pēc Lemminkäinen grupas piedāvājuma.

18

Pēc Merko grupas iesniegtās prasības par atcelšanu Rahandusministeerium ar 2010. gada 26. oktobra lēmumu pamatlietā apskatāmā līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru atzina par spēkā neesošu, pamatojoties tostarp uz to, ka līgumslēdzēja iestāde prettiesiski atzina par pieņemamu un izvēlējās Nordecon grupas piedāvājumu, kurā bija ietverts alternatīvs risinājums, kāds nebija atļauts paziņojumā par paredzamo publisko iepirkumu, un ka līgumslēdzējas iestādes uzsāktās pārrunas nevarēja attiekties uz tādām piedāvājuma daļām, kuras atbilda prasībām, kas skaidri un viennozīmīgi bija paredzētas pamatdokumentos, piemēram, uz attiecīgā autoceļa posma centrālās sadalošās joslas platumu.

19

Nordecon, kura pa to laiku pārņēma Nordecon Infra AS tiesības un saistības, un Ramboll Eesti cēla prasību par šo lēmumu Tallinna Halduskohus (Tallinas Administratīvā tiesa), kura ar 2011. gada 2. marta spriedumu to noraidīja. Saskaņā ar šīs tiesas norādīto prasītāju pamatlietā piedāvājums bija jāatzīst par nepieņemamu, jo, pārkāpjot RHS 31. panta 5. punktu un 52. pantu, paziņojumā par paredzamo publisko iepirkumu nebija paredzēta iespēja iesniegt alternatīvus risinājumus un līguma slēgšanas tiesību piešķiršana pretendentam ar saimnieciski visizdevīgāko piedāvājumu, bet bija noteikts, ka ir jāņem vērā viszemākā cena. Turklāt sarunu procedūras, publicējot paziņojumu par paredzamo publisko iepirkumu, laikā pārrunas nevarēja attiekties uz aspektiem, kuri nebija definēti piedāvājuma iesniegšanas brīdī vai kuri nebija paredzēti iepirkuma procedūras dokumentos.

20

Šīs divas sabiedrības iesniedza Tallinna Ringkonnakohus (Tallinas apgabaltiesa) apelācijas sūdzību par šo spriedumu, kura ar 2011. gada 21. decembra spriedumu apstiprināja minēto spriedumu.

21

Runājot par iepirkuma procedūras dokumentu attiecībā uz līgumu pamatlietā 81. punktu, ar kuru Maanteeamet atļāva alternatīvus risinājumus, izņemot attiecībā uz galvenā ceļa virsmas būvniecību (it īpaši attiecībā uz uzbrauktuvēm), Tallinna Ringkonnakohus konstatēja, ka paziņojumā par paredzamo publisko iepirkumu nebija paredzēta ne iespēja iesniegt alternatīvus piedāvājumus, ne arī līguma slēgšanas tiesību piešķiršana pretendentam ar saimnieciski visizdevīgāko piedāvājumu. Taču Maanteeamet atļāva, pārkāpjot RHS 31. panta 5. punktu un 52. panta 1. punktu, iesniegt alternatīvus risinājumus. Tāpat bija jānoraida arī prasītāju pamatlietā sākotnējais piedāvājums.

22

Nordecon un Ramboll Eesti iesniedza kasācijas sūdzību Riigikohus (Augstākā tiesa), kurā lūdza atcelt Tallinna Ringkonnakohus spriedumu, pasludināt jaunu spriedumu un konstatēt, ka Rahandusministeerium2010. gada 26. oktobra lēmums ir nelikumīgs.

23

Saskaņā ar iesniedzējtiesas norādīto netiek apstrīdēts, ka paziņojumā par paredzamo publisko iepirkumu nebija atļauts iesniegt alternatīvus risinājumus un ka piedāvājumu vērtēšana nebalstījās uz kritēriju par saimnieciski visizdevīgāko piedāvājumu.

24

Atzīstot, ka sarunu procedūras, publicējot paziņojumu par paredzamo publisko iepirkumu, laikā var tikt atstāti pārrunām, vismaz daļēji, jautājumi par nosacījumiem, saskaņā ar kuriem ir jānotiek līguma slēgšanas tiesību piešķiršanai, neesot vajadzībai paredzēt alternatīvu risinājumu izmantošanu, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai līgumslēdzēja iestāde var veikt sarunas par piedāvājumiem, kas neatbilst iepirkuma procedūras dokumentos paredzētajām obligātajām prasībām, un vai uzsāktajām sarunām ir jābeidzas, vismaz daļēji, ar to, ka izvēlētais piedāvājums atbilst šīm obligātajām prasībām.

25

Šajā ziņā iesniedzējtiesa norāda, ka Direktīvas 2004/18 30. panta 2. punktā nav skaidri noteikts, vai šādu sarunu gaitā piedāvājumus var arī pielāgot tehniskajās specifikācijās paredzētajām obligātajām prasībām. Ja šāda pielāgošana ir iespējama, tad tā vēlas zināt, vai ir iespējams uzsākt sarunas arī par piedāvājumiem, kuri to sākotnējā versijā neatbilst minētajām obligātajām prasībām pilnībā. Saskaņā ar iesniedzējteisas norādīto šajā direktīvā nav skaidras atbildes arī uz jautājumu par to, vai pielāgošanai, kas veikta pēc pārrunām, ir jābeidzas ar piedāvājumu pilnīgu atbilstību tehniskajām specifikācijām un vai, lai nodrošinātu šo atbilstību, līgumslēdzēja iestāde var arī grozīt tehniskās specifikācijas.

26

Šādos apstākļos Riigikohus nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

27

Nordecon, neizvirzot iebildi par nepieņemamību, apstrīd prejudiciālo jautājumu atbilstību, apgalvojot, ka risinājums pamatlietā nav atkarīgs no iespējamajām atbildēm uz šiem jautājumiem. It īpaši tā apgalvo, ka Riigikohus uzdotais prejudiciālais jautājums, proti, pirmais, ar kuru ir saistīti visi pārējie jautājumi, nav atbilstošs, jo sarunas netika uzsāktas ar pretendentiem, kuri bija iesnieguši nederīgus piedāvājumus. Tādēļ šie jautājumi esot balstīti uz kļūdainiem pieņēmumiem.

28

Šajā ziņā no pastāvīgās judikatūras izriet, ka LESD 267. pantā paredzētajā procedūrā Tiesa ir tiesīga lemt par Savienības tiesību akta interpretāciju vai spēkā esamību, ievērojot vienīgi faktus, kurus tai ir norādījusi valsts tiesa (skat. 1978. gada 16. marta spriedumu lietā 104/77 Oehlschläger, Krājums, 791. lpp., 4. punkts; 2008. gada 11. septembra spriedumu lietā C-11/07 Eckelkamp u.c., Krājums, I-6845. lpp., 52. punkts, kā arī 2012. gada 8. novembra rīkojumu lietā C‑433/11 SKP, 24. punkts).

29

Procedūrā, kas pamatota ar nepārprotamu valsts tiesu un Tiesas funkciju sadali, ikviens lietas faktu vērtējums ir valsts tiesas kompetencē. Tāpat valsts tiesa, kura iztiesā lietu un kurai jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, ir tā, kas, ņemot vērā lietas īpatnības, var noteikt, cik lielā mērā vajadzīgs ir prejudiciālais nolēmums, lai šī tiesa varētu taisīt spriedumu, un cik atbilstīgi ir Tiesai uzdotie jautājumi. Tādējādi, ja valsts tiesas uzdotie jautājumi skar Savienības tiesību interpretāciju, tad Tiesai principā ir pienākums pieņemt nolēmumu (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Eckelkamp, 27. punkts).

30

Atteikties lemt par valsts tiesas uzdoto prejudiciālo jautājumu var tikai tad, ja ir acīmredzams, ka Savienības tiesību interpretācijai, ko lūgusi valsts tiesa, nav nekāda sakara ar pamatlietas apstākļiem vai tās priekšmetu, ja problēmai ir hipotētisks raksturs vai arī ja Tiesai nav zināmi faktiskie un tiesību apstākļi, kas vajadzīgi, lai sniegtu lietderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (iepriekš minētais spriedums lietā Eckelkamp u.c., 28. punkts).

31

Šajā gadījumā iesniedzējtiesa ievēro konstatējumu, ka līgumslēdzēja iestāde ir pārrunājusi piedāvājumus, kuri neatbilst iepirkuma procedūras dokumentos paredzētajām obligātajām prasībām, un Tiesai tas nav jāapšauba. Turklāt neviena no hipotēzēm, kas minēta šī sprieduma 30. punktā un kas dod iespēju atteikties lemt par prejudiciālo jautājumu, šajā gadījumā nav pierādīta.

32

Tādējādi lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir uzskatāms par pieņemamu.

33

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa vaicā, vai Direktīvas 2004/18 30. panta 2. punktā ir atļauts līgumslēdzējai iestādei pārrunāt ar pretendentiem piedāvājumus, kas neatbilst publiskā iepirkuma līguma tehniskajās specifikācijās paredzētajām obligātajām prasībām.

34

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Direktīvas 2004/18 30. panta 2. punktā ir atļauts noteiktos gadījumos izmantot sarunu procedūru, lai pretendentu iesniegtos piedāvājumus pielāgotu prasībām, kuras norādītas paziņojumā par paredzamo publisko iepirkumu, iepirkuma procedūras dokumentos un papildu dokumentos, ja tādi ir, un lai izraudzītos visizdevīgāko piedāvājumu.

35

Saskaņā ar šīs direktīvas 2. pantu līgumslēdzējas iestādes pret visiem komersantiem izturas vienādi un nediskriminējoši un rīkojas pārskatāmi.

36

Tiesa precizēja, ka pienākuma nodrošināt pārskatāmību galvenais mērķis ir garantēt, ka nepastāv favorītisma un līgumslēdzējas iestādes patvaļības risks (2012. gada 29. marta spriedums lietā C‑599/10 SAG ELV Slovensko u.c., 25. punkts).

37

Tādējādi, kaut arī līgumslēdzēja iestāde ir tiesīga uzsākt pārrunas sarunu procedūrā, tai vienalga ir jānodrošina, ka tiek ievērotas tās prasības attiecībā uz līgumu, kuras tā ir noteikusi par obligātām. Ja tas tā nenotiek, tad netiek ievērots līgumslēdzēju iestāžu rīcības pārskatāmības princips un netiek sasniegts šī sprieduma iepriekš minētajā punktā minētais mērķis.

38

Turklāt piedāvājuma, kas neatbilst obligātajiem nosacījumiem, pieņemamības atzīšana pārrunu nolūkā atņemtu jebkādu lietderību obligāto nosacījumu paredzēšanai uzaicinājumos iesniegt piedāvājumus un neļautu līgumslēdzējai iestādei veikt pārrunas ar pretendentiem, pamatojoties uz kopīga pamata, ko veido minētie nosacījumi, un līdz ar to nodrošināt pret tiem vienlīdzīgu attieksmi.

39

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2004/18 30. panta 2. punktā nav atļauts līgumslēdzējai iestādei veikt pārrunas ar tādus piedāvājumus iesniegušiem pretendentiem, kuri neatbilst līguma tehniskajās specifikācijās paredzētajām obligātajām prasībām.

40

Ņemot vērā atbildi uz pirmo jautājumu, uz pārējiem jautājumiem nav jāatbild.

41

Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 31. marta Direktīvas 2004/18/EK par to, kā koordinēt būvdarbu valsts līgumu, piegādes valsts līgumu un pakalpojumu valsts līgumu [būvdarbu, piegādes un pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumu] slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru, 30. panta 2. punktā nav atļauts līgumslēdzējai iestādei veikt pārrunas ar tādus piedāvājumus iesniegušiem pretendentiem, kuri neatbilst līguma tehniskajās specifikācijās paredzētajām obligātajām prasībām.