Lieta C‑525/12

Eiropas Komisija

pret

Vācijas Federatīvo Republiku

“Valsts pienākumu neizpilde — Vide — Direktīva 2000/60/EK — Sistēma Kopienas rīcībai ūdens resursu politikas jomā — Ūdens pakalpojumu izmaksu atgūšana — Jēdziens “ūdens pakalpojumi””

Kopsavilkums – Tiesas (otrā palāta) 2014. gada 11. septembra spriedums

1. Prasība sakarā ar pienākumu neizpildi – Pieteikums par lietas ierosināšanu – Iebildumu un pamatu izklāsts – Formas prasības – Pienākums iesniegt loģisku un detalizētu iebildumu pārskatu

   (LESD 258. pants; Tiesas statūtu 21. panta pirmā daļa; Tiesas Reglamenta 120. panta c) punkts)

2. Prasība sakarā ar pienākumu neizpildi – Strīda priekšmets – Konstatēšana pirmstiesas procedūras laikā – Par Savienības tiesībām pretrunā esošām uzskatītas neizsmeļoši identificētas situācijas – Pieļaujamība

   (LESD 258. pants; Tiesas statūtu 21. panta pirmā daļa; Tiesas Reglamenta 120. panta c) punkts)

3. Vide – Savienības politika ūdens resursu jomā – Direktīva 2000/60 – Ūdens pakalpojumi – Jēdziens

   (Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2000/60 2. panta 38. punkts)

4. Vide – Savienības politika ūdens resursu jomā – Direktīva 2000/60 – Izmaksu atgūšanas principa piemērošana visiem ūdens pakalpojumiem – Neesamība

   (Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2000/60 2. panta 38. punkts un 9. pants)

1.  Skat. nolēmuma tekstu.

   (sal. ar 21.–23. punktu)

2.  Neskarot to, ka Komisijai ir pierādīšanas pienākums LESD 258. pantā paredzētās procedūras ietvaros, nekas tai neliedz šādas dažādas interpretācijas dēļ vērsties Tiesā sakarā ar apgalvotu attiecīgas dalībvalsts pienākumu neizpildi, atsaucoties uz vairākām situācijām, kuras, pēc Komisijas domām, ir pretrunā Savienības tiesībām, kaut arī tā šīs situācijas nav identificējusi izsmeļoši.

   Attiecīgās dalībvalsts interpretācija Savienības tiesību normai, kas nesakrīt ar Komisijas interpretāciju, izpaužas šīs dalībvalsts teritorijā ar administratīvu praksi, kuras esamība netiek apstrīdēta, kaut arī tā nav vispārēja prakse. Tādēļ fakts, ka Komisija savas argumentācijas pamatošanai ir izvirzījusi vien dažus piemērus no šīs prakses, neatņem tās prasībai precizitāti, kas nepieciešama, lai novērtētu šīs prasības priekšmetu.

   Šajā ziņā, lai gan sava prasības pieteikuma rezolutīvajā daļā Komisija kā piemērus min situācijas, kuras, pēc tās domām, atspoguļo attiecīgajai dalībvalstij pārmesto pienākumu neizpildi, kaut arī šie piemēri nav iekļauti šai dalībvalstij adresētā argumentētā atzinuma rezolutīvajā daļā, šādu papildinājumu nevar uzskatīt par šīs prasības priekšmeta paplašināšanu, kurš ietver tikai pienākumu neizpildes konstatēšanu.

   (sal. ar 25.–27. punktu)

3.  Direktīvas 2000/60, ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai ūdens resursu politikas jomā, 2. panta 38. punktā kā “ūdens pakalpojumi” ir definēti visi pakalpojumi, kuri mājsaimniecībām, valsts iestādēm vai jebkādai saimnieciskai darbībai nodrošina, pirmkārt, virszemes ūdeņu vai gruntsūdeņu ieguvi, uzkrāšanu, uzglabāšanu, apstrādi un sadali, un, otrkārt, notekūdeņu savākšanas un attīrīšanas iekārtas, no kurām ūdens izplūst virszemes ūdeņos.

   (sal. ar 44. punktu)

4.  Fakts, ka dalībvalsts dažām Direktīvas 2000/60, ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai ūdens resursu politikas jomā, 2. panta 38. punkta a) apakšpunktā uzskaitītajām darbībām nepiemēro izmaksu atgūšanas principu, neļauj konstatēt, ciktāl netiek izvirzīti citi iebildumi, ka šī dalībvalsts līdz ar to nav izpildījusi Direktīvas 2000/60 2. panta 38. punktā un 9. pantā paredzētos pienākumus.

   (sal. ar 59. punktu)