TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta)

2013. gada 19. septembrī ( *1 )

“Personu brīva pārvietošanās — Brīvība veikt uzņēmējdarbību — Pakalpojumu sniegšanas brīvība — Direktīva 2005/36/EK — Profesionālo kvalifikāciju atzīšana — Zobārsta profesija — Specifiskums un atšķirība no ārsta profesijas — Kopīgas mācības”

Lieta C‑492/12

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Conseil d’État (Francija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2012. gada 19. oktobrī un kas Tiesā reģistrēts 2012. gada 5. novembrī, tiesvedībā

Conseil national de l’ordre des médecins

pret

Ministre de l’Enseignement supérieur et de la Recherche,

Ministre des Affaires sociales et de la Santé,

piedaloties

Conseil national de l’ordre des chirurgiens-dentistes.

TIESA (ceturtā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs L. Bejs Larsens [L. Bay Larsen], tiesneši J. Malenovskis [J. Malenovský], U. Lehmuss [U. Lõhmus], M. Safjans [M. Safjan] (referents) un A. Prehala [A. Prechal],

ģenerāladvokāts N. Jēskinens [N. Jääskinen],

sekretārs A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],

ņemot vērā rakstveida procesu,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

Conseil national de l’ordre des médecins vārdā – J. Barthelemy, avocat,

Conseil national de l’ordre des chirurgiens-dentistes vārdā – F. Thiriez, avocat,

Francijas valdības vārdā – D. Colas, kā arī N. Rouam un F. Gloaguen, pārstāvji,

Čehijas Republikas valdības vārdā – M. Smolek, pārstāvis,

Īrijas vārdā – E. Creedon, pārstāve,

Eiropas Komisijas vārdā – H. Støvlbæk un H. Tserepa‑Lacombe, pārstāvji,

ņemot vērā pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 7. septembra Direktīvu 2005/36/EK par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu (OV L 255, 22. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 22. oktobra Regulu (EK) Nr. 1137/2008 (OV L 311, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Direktīva 2005/36”).

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Conseil national de l’ordre des médecins [Ārstu biedrības Valsts padomi] (turpmāk tekstā – “CNOM”) un, pirmkārt, ministre de l’Enseignement supérieur et de la Recherche [augstākās izglītības un veselības ministru], kā arī, otrkārt, ministre des Affaires sociales et de la Santé [sociālo lietu un veselības ministru], piedaloties Conseil national de l’ordre des chirurgiens-dentistes [Zobārstniecības ķirurgu biedrības Valsts padomei], personai, kas iestājusies lietā, par 2011. gada 31. marta lēmuma, ar ko nosaka kvalifikācijas apmācību kursu sarakstu un specializēto studiju zobārstniecībā diplomu izsniegšanas tiesisko regulējumu (2011. gada 19. aprīļaJORF, 6854. lpp.; turpmāk tekstā – “strīdīgais lēmums”).

Atbilstošās tiesību normas

Savienības tiesības

3

Ar Direktīvu 2005/36 ir atcelta Padomes 1978. gada 25. jūlija Direktīva 78/686/EEK par zobārstu diplomu, sertifikātu un citu kvalifikāciju apliecinošu dokumentu savstarpēju atzīšanu, tostarp par pasākumiem, kas palīdz sekmīgi īstenot tiesības veikt uzņēmējdarbību un brīvību sniegt pakalpojumus (OV L 233, 1. lpp.), Padomes 1978. gada 25. jūlija Direktīva 78/687/EEK par normatīvo un administratīvo aktu noteikumu koordinēšanu attiecībā uz zobārstu darbību (OV L 233, 10. lpp.), kā arī Padomes 1993. gada 5. aprīļa Direktīva 93/16/EEK par ārstu brīvas pārvietošanās veicināšanu un viņu diplomu, sertifikātu un citu kvalifikāciju apliecinošu dokumentu savstarpēju atzīšanu (OV L 165, 1. lpp.).

4

Direktīvas 2005/36 preambulas 22. apsvērums ir izteikts šādi:

“Visām dalībvalstīm būtu jāatzīst zobārsta profesija kā atsevišķa profesija, kas atšķiras no ārsta profesijas neatkarīgi no tā, vai ārsts ir specializējies odontostomatoloģijā vai nav. Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka zobārstu apmācība nodrošina viņus ar prasmēm, kādas nepieciešamas profilakses, diagnosticēšanas un ārstniecības darbā attiecībā uz zobu, mutes, žokļu un ar tiem saistīto audu anomālijām un slimībām. Zobārsta profesionālā darbība būtu jāveic personām ar tādu zobārsta kvalifikāciju, kāda noteikta šajā direktīvā.”

5

Šīs direktīvas 21. pantā, kas attiecas uz automātiskās atzīšanas principu, ir noteikts:

“1.   Ikviena dalībvalsts atzīst ārsta kvalifikāciju apliecinošos dokumentus, kas ļauj sākt profesionālo darbību kā ārstam ar pamatapmācību un specializētam ārstam, kā arī vispārējās aprūpes māsas, zobārsta, specializēta zobārsta, veterinārārsta, farmaceita un arhitekta kvalifikāciju apliecinošos dokumentus, kuri attiecīgi uzskaitīti V pielikuma 5.1.1., 5.1.2., 5.2.2., 5.3.2., 5.3.3., 5.4.2., 5.6.2. un 5.7.1. punktā, kuri atbilst, attiecīgi, 24., 25., 31., 34., 35., 38., 44. un 46. pantā minētajiem minimālajiem apmācības nosacījumiem, un – saistībā ar profesionālās darbības sākšanu un veikšanu – tā piešķir šādiem dokumentiem savā teritorijā tādu pašu spēku, kāds ir šīs dalībvalsts izsniegtiem kvalifikāciju apliecinošiem dokumentiem.

[..]

7.   Katra dalībvalsts informē Komisiju par normatīvajiem un administratīvajiem aktiem, ko tā pieņem attiecībā uz kvalifikāciju apliecinošo dokumentu izsniegšanu jomā, uz kuru attiecas šī nodaļa. [..]

Komisija publicē attiecīgu paziņojumu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, norādot nosaukumus, ko dalībvalsts pieņēmusi attiecībā uz kvalifikāciju apliecinošajiem dokumentiem, un – attiecīgos gadījumos – struktūru, kas izsniedz attiecīgo kvalifikāciju apliecinošo dokumentu, kā arī to papildinošo sertifikātu un atbilstīgo profesionālo nosaukumu, kas minēts, attiecīgi, V pielikuma 5.1.1., 5.1.2., 5.1.4., 5.2.2., 5.3.2., 5.3.3., 5.4.2., 5.5.2., 5.6.2. vai 5.7.1. punktā.”

6

Minētās direktīvas 24. panta, kas attiecas uz ārstu pamatapmācību, 2. punktā ir paredzēts:

“Ārsta pamatapmācība ir kopā vismaz sešus gadus ilgas studijas vai 5500 stundas teorētiskās un praktiskās apmācības, ko nodrošina vai pārrauga universitāte.

[..]”.

7

Direktīvas 2005/36 25. pants, kas attiecas uz specializēto ārstu apmācību, ir formulēts šādi:

“1.   Uz specializētā ārsta apmācības sākšanu attiecas nosacījums, ka jābūt pabeigtām un apstiprinātām sešus gadus ilgām studijām, kuras ir daļa no 24. pantā minētās apmācību programmas un kuru gaitā attiecīgā persona ir apguvusi atbilstīgās zināšanas medicīnas pamatdisciplīnās.

2.   Specializētā ārsta apmācība ir teorētiskā un praktiskā apmācība universitātē vai apmācīttiesīgā slimnīcā, vai – attiecīgā gadījumā – ārstniecības iestādē, ko šādam nolūkam apstiprinājušas kompetentas iestādes vai struktūras.

Dalībvalstis nodrošina to, ka minimālais ilgums specializēto ārstu apmācības kursiem, kas minēti V pielikuma 5.1.3. punktā, nav mazāks par minētajā punktā noteikto ilgumu. Apmācība notiek kompetentu iestāžu vai struktūru uzraudzībā. Tā ietver apmācāmā specializētā ārsta personisku dalību darbībā un pienākumos saistībā ar attiecīgajiem pakalpojumiem.

[..]

4.   Attiecībā uz specializētā ārsta apmācības apliecinājuma izsniegšanu dalībvalstis piemēro nosacījumu, ka ir vajadzīgs V pielikuma 5.1.1. punktā minētais ārsta pamatapmācības apliecinājums.

[..]”

8

Direktīvas 2005/36 34. pantā, kas attiecas uz zobārstu pamatapmācību, ir noteikts:

“1.   Uz zobārsta pamatapmācības sākšanu attiecas nosacījums, ka jābūt diplomam vai sertifikātam, kas dalībvalstī dod tiesības attiecīgo studiju nolūkā stāties universitātēs vai augstskolās, kuru līmenis atzīts par ekvivalentu universitātes līmenim.

2.   Zobārsta pamatapmācība ir kopā vismaz piecus gadus ilgas pilna laika teorētiskās un praktiskās studijas, kuras aptver vismaz V pielikuma 5.3.1. punktā aprakstīto programmu un kuras nodrošina universitāte vai augstskola, kas nodrošina apmācību, kuras līmenis atzīts par ekvivalentu universitātes līmenim, vai kuras nodrošina universitātes pārraudzībā.

[..]

3.   Zobārsta pamatapmācība garantē, ka attiecīgā persona ir apguvusi šādas zināšanas un prasmes:

a)

atbilstīgas zināšanas tajās zinātnēs, kas ir zobārstniecības pamatā, un labu izpratni par zinātniskajām metodēm, tostarp bioloģisko funkciju mērīšanas principiem, zinātniski noteiktu faktu vērtēšanu un datu analīzi;

b)

pietiekamu izpratni par vesela un slima cilvēka ķermeni, funkcijām un uzvedību, kā arī par saistību starp cilvēka veselības stāvokli un fizisko un sociālo vidi tiktāl, ciktāl tas ietekmē zobārstniecību;

c)

atbilstīgas zināšanas gan par veselu, gan slimu zobu, mutes, žokļu un ar tiem saistīto audu uzbūvi un funkcijām un par to ietekmi uz pacienta vispārējo veselības stāvokli un fizisko un sociālo labklājību;

d)

atbilstīgas zināšanas par klīniskajām disciplīnām un praksi, kas zobārstam nodrošina visaptverošu priekšstatu par zobu, mutes, žokļu un ar tiem saistīto audu anomālijām, bojājumiem un slimībām, kā arī zināšanas par profilaktisko, diagnostisko un terapeitisko zobārstniecību;

e)

piemērotu klīnisko pieredzi atbilstīgā pārraudzībā.

Šī apmācība nodrošina, ka zobārstam ir nepieciešamās prasmes, lai veiktu visas darbības saistībā ar zobu, mutes, žokļu un ar tiem saistīto audu anomāliju un slimību profilaksi, diagnosticēšanu un ārstēšanu.”

9

Šīs direktīvas 35. pantā, kas attiecas uz specializētā zobārsta apmācību, ir paredzēts:

“1.   Uz specializētā zobārsta apmācības sākšanu attiecas nosacījums, ka ir jābūt pabeigtai un apstiprinātai piecus gadus ilgai teorētiskajai un praktiskajai apmācībai, kas ir daļa no 34. pantā minētās apmācības, vai ka ir jābūt 23. un 37. pantā minētajiem dokumentiem [, kuri attiecas uz iegūtajām tiesībām].

[..]

3.   Attiecībā uz specializētās zobārsta apmācības apliecinājuma izsniegšanu dalībvalstis piemēro nosacījumu, ka ir vajadzīgs V pielikuma 5.3.2. punktā minētais zobārsta pamatapmācības apliecinājums.”

10

Minētās direktīvas 36. pantā zobārstu profesionālās darbības veikšana ir regulēta šādi:

“1.   Šīs direktīvas nolūkā zobārsta profesionālās darbības [ir darbības], kuras definētas 3. punktā un kuras veic atbilstoši V pielikuma 5.3.2. punktā uzskaitītajām profesionālajām kvalifikācijām.

2.   Zobārsta profesija pamatojas uz 34. pantā minēto zobārsta apmācību, un tā ir atsevišķa profesija, kas ir nošķirta no citām vispārējās vai specializētās medicīnas profesijām. Zobārsta profesionālās darbības veikšanai ir nepieciešams V pielikuma 5.3.2. punktā minētais kvalifikāciju apliecinošais dokuments. Personām ar šādu kvalifikāciju apliecinošo dokumentu piemēro tādus pašus noteikumus kā personām, uz ko attiecas 23. vai 37. pants.

[..]”

11

Direktīvas 2005/36 V pielikumā, kas attiecas uz atzīšanu, pamatojoties uz minimālo apmācības nosacījumu saskaņošanu, ir paredzēti gan ārstu un zobārstu ar pamatapmācību, gan specializēto ārstu un zobārstu kvalifikāciju apliecinošie dokumenti.

12

Starp apmācību kursu nosaukumiem specializētajā medicīnā, kuri ir uzskaitīti minētā pielikuma 5.1.3. punktā, ir minēta it īpaši “mutes dobuma, sejas un žokļu ķirurģija (ārsta un zobārsta pamatapmācība)”, kas nozīmē, ka “ir pabeigta un apstiprināta medicīnas pamatizglītība (24. pants) un papildus pabeigta un apstiprināta zobārstniecības pamatizglītība (34. pants)”. Specializēto ārstu kvalifikāciju apliecinošajiem dokumentiem šajā jomā piemēro atzīšanas režīmu attiecībā uz deviņām dalībvalstīm, proti, Beļģijas Karalisti, Vācijas Federatīvo Republiku, Īriju, Kipras Republiku, Luksemburgas Lielhercogisti, Ungāriju, Maltas Republiku, Somijas Republiku un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienoto Karalisti.

13

Blakus apmācībai “zobu, mutes dobuma, sejas un žokļu ķirurģij[ā] (ārstu pamatapmācība un zobārstu pamatapmācība)” minētajā Direktīvas 2005/36 V pielikuma 5.1.3. punktā ir minēta arī apmācība “mutes, sejas un žokļu ķirurģij[ā] (ārstu pamatapmācība)”. Attiecībā uz Francijas Republiku šajā pielikumā ir paredzēts nosaukums “[c]hirurgie maxillo-faciale et stomatologie”.

14

Saistībā ar zobārsta ar pamatapmācību kvalifikāciju apliecinošajiem dokumentiem, minētā V pielikuma 5.3.2. punktā kā Francijā lietotais profesionālais nosaukums ir minēts nosaukums “chirurgien-dentiste”.

15

Attiecībā uz specializēto zobārstu kvalifikāciju apliecinošajiem dokumentiem Direktīvas 2005/36 V pielikuma 5.3.3. punktā ir rubrika ar nosaukumu “Orālā ķirurģija”. Šajā ziņā ir atzīti 16 dalībvalstu kvalifikāciju apliecinoši dokumenti, bet Francijas Republikas šo valstu vidū nav.

16

Šī pielikuma 5.3.1. punktā arī ir precizēts zobārstu apmācību programmas saturs, konkrēti attiecībā uz medicīniski bioloģiskajiem priekšmetiem un vispārīgajiem medicīnas priekšmetiem. Starp šiem priekšmetiem ir it īpaši anatomija, embrioloģija, histoloģija, tostarp citoloģija, fizioloģija, bioķīmija (vai fizioloģiskā ķīmija), patoloģiskā anatomija, vispārējā patoloģija, farmakoloģija, mikrobioloģija, profilaktiskā medicīna un epidemioloģija, radioloģija, vispārējā ķirurģija, vispārējā medicīna, tostarp – pediatrija, otorinolaringoloģija, dermatoveneroloģija un anestezioloģija. Minētajā apmācību programmā iekļauto priekšmetu, kas tieši saistīti ar zobārstniecību, vidū ir anestēzija un nomierināšana, speciālā ķirurģija, speciālā patoloģija un zobu radioloģija.

Francijas tiesības

17

Code de la santé publique [Sabiedrības veselības kodeksa] R. 4127‑70. pants ir formulēts šādi:

“Ikvienam ārstam principā ir tiesības veikt visas diagnosticēšanas, profilakses un ārstniecības darbības. Taču viņš nedrīkst, izņemot ārkārtas apstākļus, ne uzsākt vai turpināt ārstēšanu, ne arī izrakstīt receptes jomās, kas pārsniedz viņa zināšanas, pieredzi un viņa rīcībā esošos līdzekļus.”

18

Minētā kodeksa R. 4127‑204. pantā ir noteikts:

“Zobārsts ķirurgs [chirurgien-dentiste] nekādā gadījumā nedrīkst darboties savā profesijā apstākļos, kas var apdraudēt nodrošinātās ārstēšanas un veikto darbību kvalitāti, kā arī pacientu drošību. Viņam it īpaši ir jāveic visi pasākumi, kas ir piemēroti, lai novērstu jebkāda veida slimības pārnešanu, un jāliek tos veikt saviem asistentiem un palīgiem.

Izņemot ārkārtējus apstākļus, viņš nedrīkst izdarīt darbības, īstenot ārstēšanu vai izrakstīt receptes jomās, kas pārsniedz viņa profesionālo kompetenci vai viņam pieejamās materiālās iespējas.”

19

Code de l’éducation [Izglītības kodeksa], kurā grozījumi ir izdarīti ar 2009. gada 21. jūlija Likuma Nr. 2009‑879 (2009. gada 22. jūlijaJORF, 12184. lpp.) 43. pantu, L. 634‑1. pantā ir paredzēts:

“Zobārstniecības studiju trešo garo ciklu, kas saukts arī par zobārstniecības internatūru, var uzsākt valsts konkursu izturējuši studenti, kas pabeiguši zobārstniecības studiju otro ciklu.

Studenti, kuri konkursa rezultātā ieguvuši interna zobārstniecībā statusu, var uzsākt trešā cikla kvalifikācijas apmācības kursus, kuru sarakstu nosaka augstākās izglītības un veselības ministri. Apmācības un piesaistītās apmācīttiesīgās slimnīcas izvēle [..] ir atkarīga no interna pārbaudījumos iegūtā novērtējuma pakāpes.

Pēc šī trešā cikla pabeigšanas un doktora disertācijas aizstāvēšanas papildus zobārstniecības diplôme d’État de docteur en chirurgie dentaire [ķirurga doktora valsts diplomam] interni saņem diplomu, kurā norādīta iegūtā kvalifikācija.

[..]”

20

2011. gada 5. janvāra Dekrēta Nr. 2011‑22 par kārtību, kādā noris zobārstniecības studiju trešais garais cikls [décret no 2011‑22 relatif à l’organisation du troisième cycle long des études odontologiques] (2011. gada 7. janvāraJORF, 447. lpp.), 9. pantā ir noteikts:

“Studiju zobārstniecībā trešā garā cikla kvalifikācijas apmācību kursu sarakstu nosaka ar augstākās izglītības un veselības ministru lēmumu. Noteikti apmācības kursi medicīnai un zobārstniecībai var būt kopīgi.”

21

Strīdīgā lēmuma 1. pantā ir paredzēts:

“To kvalifikācijas apmācības kursu saraksts, kuru beidzējiem tiek izsniegti specializēto studiju diplomi, ko var iegūt studenti, kuri piedalās studiju zobārstniecībā trešajā garajā ciklā, ir noteikts šādi:

mutes dobuma ķirurģijas specializēto studiju diploms, medicīnas un zobārstniecības kopīgās mācības [diplôme d’études spécialisées de chirurgie orale, formation commune à la médecine et à l’odontologie];

zobu un sejas ortopēdijas specializēto studiju diploms [diplôme d’études spécialisées d’orthopédie dento-faciale];

mutes un zobu medicīnas specializēto studiju diploms [diplôme d’études spécialisées de médecine bucco-dentaire].”

22

Šī lēmuma 3. pantā ir noteikts:

“Tiesības imatrikulēties, lai iegūtu šī lēmuma 1. pantā minētos specializēto studiju diplomus, tiek piešķirtas zobārstniecības interniem, kuru novērtējuma pakāpe dod iespēju piedalīties konkursā, ko nokārtojot var uzsākt zobārstniecības studiju trešo garo ciklu.

Attiecībā uz apmācību kursiem, kuri ir kopīgi medicīnai un zobārstniecībai, tiesības imatrikulēties tiek piešķirtas arī medicīnas interniem, kuru novērtējuma pakāpe dod iespēju piedalīties klasificējošos valsts pārbaudījumos, ko nokārtojot, var uzsākt medicīnas studiju trešo garo ciklu.”

23

Teorētiskā apmācība mutes dobuma ķirurģijā, kas aprakstīta strīdīgā lēmuma pielikumā, ietver tostarp apmācību periapikālajā ķirurģijā un žokļa odontogēno vai neodontogēno cistu ķirurģijā, ķirurģijā pirms protezēšanas un implantoloģijā, labdabīgo audzēju patoloģiju izpētē, siekalu patoloģijas un ortodontijas ķirurģijā un ortognātikā.

24

Tajā pašā pielikumā ir paredzēts, ka šī akadēmiskā programma ietver tostarp praktisku apmācību, kurā vismaz trīs semestri ir jāstudē zobārstniecībā specializētā novirzienā un trīs semestri – sejas un žokļu ķirurģijas speciālajā novirzienā. Piemērojot Code de la santé publique R. 4127‑70. un R. 4127‑204. pantu, gan ārsti, kas ir specializējušies mutes dobuma ķirurģijā, gan zobārstniecības ķirurgi, kuriem ir specializācija mutes dobuma ķirurģijā, var tiesiski ierastā veidā praktizēt visas darbības, kas izriet no šīs specializācijas, nepārkāpjot savas profesionālās ētikas normas.

Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi

25

CNOM vērsās Conseil d’État [Valsts padomē] ar pieteikumu par strīdīgā lēmuma atcelšanu pilnvaru pārsniegšanas dēļ, pamatojoties it īpaši uz to, ka šis lēmums nav saderīgs ar Direktīvu 2005/36, it īpaši tās 24., 25. un 36. pantu. Conseil national de l’ordre des chirurgiens-dentistes iestājās pamatlietā ministru, kuri ir pieņēmuši šo lēmumu, atbalstam.

26

Ar strīdīgo lēmumu ir izveidotas kopīgas kvalifikācijas mācības, kas paredzētas trešā cikla studentiem – interniem zobārstniecībā un trešā cikla studentiem – interniem medicīnā, lai saņemtu diplomu par specializētajām studijām mutes dobuma ķirurģijā.

27

Savā pieteikumā iesniedzējtiesai CNOM ir izvirzījusi pamatu, kas attiecas uz to, ka Dekrēta Nr. 2011‑22 9. pants un strīdīgais lēmums, kurš ir pieņemts, piemērojot šo pantu, nav saderīgs ar Direktīvas 2005/36 tiesību normām, tāpēc, ka jaunajā trešā cikla apmācību programmā pasniegtie priekšmeti, kas ir pieejami gan medicīnas studentiem, gan zobārstniecības studentiem, pieder pie medicīnas specialitātēm minētās direktīvas izpratnē un ka kopīgu trešā cikla mācību izveide rada profesiju, kas ir kopīga ārstiem un zobārstiem.

28

Pēc iesniedzējtiesas domām, ar strīdīgo lēmumu ieviestā ar mutes dobuma ķirurģijas diplomu apliecinātā kvalifikācija pieder gan pie tādām medicīnas disciplīnām kā stomatoloģija un sejas un žokļu ķirurģija, gan pie zobārstniecības disciplīnām.

29

Kā atzīmē šī pati tiesa, ņemot vērā viņu sākotnējo apmācību un to, ka zobārstniecības studenti, kas atlasīti šī diploma iegūšanai, saņem papildu apmācību medicīnas disciplīnās, CNOM nevar apgalvot, ka likumdevējs ir pieļāvis acīmredzamu kļūdu vērtējumā, uzskatot, ka zobārstniecības studenti viņu internatūras laikā var iegūt nepieciešamās zināšanas medicīnā, lai praktizētu darbības, kuras viņiem tiek mācītas.

30

Tomēr iesniedzējtiesa norāda, ka, ņemot vērā Direktīvas 2005/36 36. pantu, zobārsta profesija pamatojas uz šīs pašas direktīvas 34. pantā minēto zobārsta apmācību, un tā ir atsevišķa profesija, kas ir nošķirta no citām vispārējās vai specializētās medicīnas profesijām. Tādējādi atbilde uz CNOM izvirzīto pamatu ir atkarīga, pirmkārt, no tā, vai Direktīva 2005/36 atļauj dalībvalstij izveidot vienotu kvalifikācijas apmācību, kas ārstiem un zobārstiem sniedz iespēju praktizēt vienā un tajā pašā specialitātē, un, otrkārt, no tā, vai šīs direktīvas tiesību normas, kuras attiecas uz medicīnas nozarei piesaistītajām specialitātēm, ir jāuzskata par tādām, kas pilnībā vai daļēji aptver strīdīgā lēmuma pielikumā detalizēti aprakstīto apmācību mutes dobuma ķirurģijā.

31

Šajos apstākļos Conseil d’État nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)

Vai Direktīvas 2005/36 [..] 36. pantā noteiktā zobārsta profesijas nodalīšanas prasība liedz izveidot kopīgas trešā cikla akadēmiskās kvalifikācijas mācības medicīnas un zobārstniecības studentiem?

2)

Vai Direktīvas [2005/36] tiesību normas par medicīnas nozarei piesaistītajām specialitātēm ir jāizprot tādējādi, ka tās nepieļauj, ka tādas disciplīnas kā tās, kas ir uzskaitītas [šī lēmuma 23.] punktā, tiek iekļautas zobārsta apmācībā?”

Par prejudiciālajiem jautājumiem

Par pirmo jautājumu

32

Ar savu pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīva 2005/36 ir jāinterpretē tādējādi, ka tā liedz dalībvalstij izveidot tādas kopīgas specializētas mācības mutes dobuma ķirurģijas jomā kā tās, uz kurām attiecas pamatlieta, personām, kurām ir zobārsta diploms, un personām, kuras ir pabeigušas vienīgi ārsta pamatapmācību.

33

Šajā ziņā ir jānorāda, ka Direktīvas 2005/36 mērķis ir stingri nošķirt zobārsta un ārsta profesijas (attiecībā uz Direktīvu 78/686 un Direktīvu 78/687 skat. 2001. gada 29. novembra spriedumu lietā C-202/99 Komisija/Itālija, Recueil, I-9319. lpp., 51. punkts, kā arī 2003. gada 17. oktobra rīkojumu lietā C-35/02 Vogel, Recueil, I-12229. lpp., 33. punkts).

34

Saskaņā ar Direktīvas 2005/36 36. panta 2. punktu zobārsta profesija pamatojas uz zobārsta pamatapmācību un tā ir atsevišķa profesija, kas ir nošķirta no citām vispārējās vai specializētās medicīnas profesijām. Zobārsta profesionālās darbības veikšanai ir nepieciešams Direktīvas 2005/36 V pielikuma 5.3.2. punktā minētais pamatapmācības apliecinājums, kas Francijas Republikas gadījumā ir diplôme d’État de docteur en chirurgie dentaire.

35

Tomēr pamatlieta neattiecas uz nosacījumiem, lai atļautu sākt darbību profesijā, kuras veikšanai Direktīvā 2005/36 ir izvirzīta prasība, ka ir jābūt pabeigtai zobārsta pamatapmācībai, bet gan uz nosacījumiem, lai atļautu sākt specializētu praksi mutes dobuma ķirurģijas jomā.

36

Saistībā ar specializētajiem apmācību kursiem, ir jāsecina, ka, ņemot vērā Direktīvas 2005/36 25. panta 1. punktu un 35. panta 1. punktu, uz specializētā ārsta, kā arī specializētā zobārsta apmācības sākšanu attiecas nosacījums, ka jābūt pabeigtām un apstiprinātām studijām, kuras ir daļa no attiecīgi ārsta pamatapmācības un zobārsta pamatapmācības.

37

Ja specializētās apmācības programma, ko ir izveidojusi dalībvalsts, pēc sava nosaukuma atbilst Direktīvas 2005/36 V pielikuma 5.1.3. vai 5.3.3. punktā attiecībā uz šo valsti norādītai specializācijai medicīnas jomā vai arī zobārstniecībā, tad tiesības piedalīties šādā apmācībā nevar tikt piešķirtas personām, kurām nav attiecīgi ārsta ar pamatapmācību kvalifikāciju apliecinošs dokuments vai zobārsta ar pamatapmācību kvalifikāciju apliecinošs dokuments vai arī, ja tas ir paredzēts šajā pielikumā, šīs divas kvalifikācijas apliecinošie dokumenti.

38

Tomēr, ja dalībvalsts izveido specializētu apmācību, kura pēc sava nosaukuma neatbilst Direktīvas 2005/36 V pielikumā norādītai specializācijai un nedod tiesības iegūt šajā pielikumā minētu kvalifikāciju apliecinošu dokumentu, šī specializācija nav apmācība šīs direktīvas 25. un 35. panta izpratnē, līdz ar to šajā direktīvā nav regulēti nosacījumi šādi izveidotas apmācības sākšanai un tās saturs.

39

Šajos apstākļos Direktīva 2005/36 neliedz atļaut piedalīties specializētā apmācībā, kuras nosaukums neatbilst V pielikumā norādītajām, gan personām, kuras ir pabeigušas vienīgi ārsta pamatapmācību, gan personām, kam ir pabeigtas un apstiprinātas vienīgi studijas, kuras ir daļa no zobārsta pamatapmācības.

40

Tomēr, ņemot vērā Direktīvu 2005/36, šāda specializēta apmācība, kas nav paredzēta minētajā V pielikumā, ciktāl tā neatbilst šīs direktīvas 24. vai 34. pantā norādītajām prasībām, kuras attiecas uz ārsta pamatapmācību vai zobārsta pamatapmācību, tās beidzējiem nevar dot iespēju saņemt ārsta pamatapmācības apliecinājumu vai zobārsta pamatapmācības apliecinājumu.

41

Faktiski Direktīva 2005/36 liedz personai, kurai nav ārsta ar pamatapmācību kvalifikāciju apliecinoša dokumenta, darboties ārsta profesijā un attiecīgi personai, kurai nav zobārsta ar pamatapmācību kvalifikāciju apliecinoša dokumenta, darboties zobārsta profesijā.

42

Saistībā ar specializēto apmācību kursu nosaukumiem medicīnas jomā un zobārstniecības jomā ir jānorāda, ka Direktīvas 2005/36 V pielikumā, ciktāl runa ir par specializēto apmācību zobu, mutes dobuma, sejas un žokļu ķirurģijā (ārstu pamatapmācība un zobārstu pamatapmācība), kā arī orālo ķirurģiju attiecībā uz Francijas Republiku, neviens nosaukums nav minēts. Tomēr saistībā ar šo dalībvalsti minētajā pielikumā ir norādīti apmācību kursu specializētajā medicīnā nosaukumi “chirurgie maxillo-faciale et stomatologie” [sejas un žokļu ķirurģija un stomatoloģija], kā arī “stomatologie” [stomatoloģija].

43

No tā izriet, ka tāda specializācija “chirurgie orale” [mutes dobuma ķirurģijā] kā tā, uz kuru attiecas pamatlieta, pēc sava nosaukuma neatbilst Direktīvas 2005/36 V pielikumā attiecībā uz Francijas Republiku norādītajiem.

44

Ņemot vērā šos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīva 2005/36 ir jāinterpretē tādējādi, ka tā neliedz dalībvalstij izveidot tādu specializētu apmācības programmu gan medicīnas, gan zobārstniecības jomā, kuras nosaukums neatbilst tiem, kas attiecībā uz šo dalībvalsti ir norādīti šīs direktīvas V pielikumā. Iespēja piedalīties šādā specializētā apmācībā var tikt dota gan personām, kuras ir pabeigušas vienīgi ārsta pamatapmācību, gan personām, kam ir pabeigtas un apstiprinātas vienīgi studijas, kuras ir daļa no zobārsta pamatapmācības.

45

Valsts tiesai ir jāpārbauda:

vai šī specializētā apmācība, ja tā neatbilst minētās direktīvas 24. un 34. pantā aprakstītajām prasībām attiecībā uz ārsta un zobārsta pamatapmācību, tās beidzējiem nedod iespēju saņemt ārsta pamatapmācības apliecinājumu vai zobārsta pamatapmācības apliecinājumu un

vai kvalifikāciju apliecinošs dokuments, kas ir ticis piešķirts pēc minētās specializētās apmācības pabeigšanas, nedod tiesības darboties ārsta vai attiecīgi zobārsta profesijā personām, kurām nav ārsta ar pamatapmācību kvalifikāciju apliecinoša dokumenta vai attiecīgi zobārsta ar pamatapmācību kvalifikāciju apliecinoša dokumenta.

Par otro jautājumu

46

Ar savu otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīva 2005/36 ir jāinterpretē tādējādi, ka tā liedz tādā specializētā apmācībā kā tā, uz kuru attiecas pamatlieta, iekļaut medicīnas jomas mācību priekšmetus.

47

No saistībā ar pirmo prejudiciālo jautājumu veiktās pārbaudes izriet, ka tādai specializētai apmācībai kā tā, uz kuru attiecas pamatlieta, Direktīvā 2005/36 nav noteikts konkrēts saturs.

48

Katrā ziņā, pat ja, ņemot vērā šo direktīvu, kā tika norādīts šī sprieduma 34. punktā, zobārsta profesija ir atsevišķa profesija, kas ir nošķirta no ārsta profesijas, apmācību programmā, kuras beidzēji iegūst Direktīvas 2005/36 V pielikuma 5.3.1. punktā konkrēti noteikto zobārsta ar pamatapmācību kvalifikāciju apliecinošo dokumentu, tik un tā nav ietverti vienīgi priekšmeti, kas ir tieši saistīti ar zobārstniecību, bet gan arī medicīniski bioloģiskie priekšmeti, kā arī vispārīgie medicīnas priekšmeti.

49

No minētā izriet, ka Savienības likumdevējs nav mēģinājis panākt, lai vispārējā vai specializētajā zobārsta apmācībā nebūtu medicīnas priekšmetu.

50

Šajos apstākļos uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Direktīva 2005/36 ir jāinterpretē tādējādi, ka tā neliedz specializētā apmācībā zobārstniecības jomā iekļaut medicīnas jomas mācību priekšmetus.

Par tiesāšanās izdevumiem

51

Attiecībā uz lietas dalībniekiem pamatlietā šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

 

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež:

 

1)

a)

Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 7. septembra Direktīva 2005/36/EK par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu, kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 22. oktobra Regulu (EK) Nr. 1137/2008, ir jāinterpretē tādējādi, ka tā neliedz dalībvalstij izveidot tādu specializētu apmācības programmu gan medicīnas, gan zobārstniecības jomā, kuras nosaukums neatbilst tiem, kas attiecībā uz šo dalībvalsti ir norādīti šīs direktīvas V pielikumā. Iespēja piedalīties šādā specializētā apmācībā var tikt dota gan personām, kuras ir pabeigušas vienīgi ārsta pamatapmācību, gan personām, kam ir pabeigtas un apstiprinātas vienīgi studijas, kuras ir daļa no zobārsta pamatapmācības;

b)

valsts tiesai ir jāpārbauda:

vai šī specializētā apmācība, ja tā neatbilst minētās direktīvas 24. un 34. pantā aprakstītajām prasībām attiecībā uz ārsta un zobārsta pamatapmācību, tās beidzējiem nedod iespēju saņemt ārsta pamatapmācības apliecinājumu vai zobārsta pamatapmācības apliecinājumu un

vai kvalifikāciju apliecinošs dokuments, kas ir ticis piešķirts pēc minētās specializētās apmācības pabeigšanas, nedod tiesības darboties ārsta vai attiecīgi zobārsta profesijā personām, kurām nav ārsta ar pamatapmācību kvalifikāciju apliecinoša dokumenta vai attiecīgi zobārsta ar pamatapmācību kvalifikāciju apliecinoša dokumenta;

 

2)

Direktīva 2005/36, kurā grozījumi izdarīti ar Regulu Nr. 1137/2008, ir jāinterpretē tādējādi, ka tā neliedz specializētā apmācībā zobārstniecības jomā iekļaut medicīnas jomas mācību priekšmetus.

 

[Paraksti]


( *1 ) Tiesvedības valoda – franču.