1

Ar savu apelācijas sūdzību Rivella International AG lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2012. gada 12. jūlija spriedumu lietā T‑170/11 Rivella International/ITSB – Baskaya di Baskaya Alim (“BASKAYA”) (turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”), ar kuru Vispārējā tiesa noraidīja tās prasību atcelt Iekšējā tirgus saskaņošanas biroja (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB) Apelāciju ceturtās padomes 2011. gada 10. janvāra lēmumu lietā R 534/2010–4 attiecībā uz iebildumu procesu starp apelācijas sūdzības iesniedzēju un Baskaya di Baskaya Alim e C. Sas (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).

2

Padomes 2009. gada 26. februāra Regulas (EK) Nr. 207/2009 par Kopienas preču zīmi (OV L 78, 1. lpp.) 8. panta 2. punktā ir noteikts:

“Šā panta 1. punktā “agrākas preču zīmes” ir:

[..].”

3

Regulas Nr. 207/2009 42. pants ir veltīts iebildumu procesam ITSB. Tā formulējums ir šāds:

“[..]

2.   Pēc pieteikuma iesniedzēja lūguma agrākas Kopienas preču zīmes īpašnieks, kas iesniedzis savus iebildumus, apliecina, ka piecu gadu laikā pirms Kopienas preču zīmes pieteikuma publicēšanas agrākā Kopienas preču zīme ir Kopienā faktiski izmantota saistībā ar precēm vai pakalpojumiem, uz ko tā ir reģistrēta un ko šī persona uzskaita kā savu iebildumu pamatojumu vai arī norāda pamatotus tās neizmantošanas iemeslus ar nosacījumu, ka agrākā Kopienas preču zīme tobrīd ir reģistrēta ne mazāk kā piecus gadus. Ja šāda apliecinājuma nav, iebildumus noraida. Ja agrākā preču zīme ir izmantota tikai saistībā ar daļu preču vai pakalpojumu, uz ko tā ir reģistrēta, iebildumu izskatīšanas nolūkos uzskata, ka tā ir reģistrēta tikai attiecībā uz šīm precēm vai pakalpojumiem.

3.   Šā panta 2. punktu piemēro attiecībā uz 8. panta 2. punkta a) apakšpunktā minētām agrākām [valsts] preču zīmēm, aizvietojot izmantošanu Kopienā ar izmantošanu tajā dalībvalstī, kur agrākā [valsts] preču zīme ir aizsargāta.

[..]”

4

Šīs regulas 160. pantā, kas attiecas uz starptautiski reģistrētu preču zīmi, ir noteikts:

“Lai piemērotu [..] 42. panta 2. punktu [..], publicēšanas datums atbilstoši 152. panta 2. punktam aizstāj reģistrācijas datumu nolūkā noteikt dienu, no kuras preču zīme, kas ir starptautiskas reģistrācijas priekšmets, ko attiecina uz Eiropas Kopienu, ir faktiski jāizmanto Kopienā.”

5

Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 22. oktobra Direktīvas 2008/95/EK, ar ko tuvina dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz preču zīmēm (OV L 299, 25. lpp.), 10. panta 1. punkts ir formulēts šādi:

“Ja piecu gadu laikā pēc reģistrācijas procedūras pabeigšanas dienas īpašnieks dalībvalstī nav faktiski lietojis preču zīmi attiecībā uz precēm vai pakalpojumiem, kam tā reģistrēta, vai ja šāda lietošana [izmantošana] tikusi atlikta nepārtrauktā piecu gadu laikā, uz preču zīmi attiecas šajā direktīvā paredzētās sankcijas, ja vien nepastāv īpaši iemesli tās nelietošanai.”

6

Grozītā 1891. gada 14. aprīļa Madrides Nolīguma par zīmju starptautisku reģistrāciju (turpmāk tekstā – “Madrides nolīgums”) 4. panta 1. punktā ir paredzēts:

“No brīža, kad [..] veicis reģistrāciju [..], [..] preču zīmes aizsardzība visās attiecīgajās līgumslēdzējās valstīs ir tāda pati, kāda tā būtu tad, ja šī preču zīme būtu reģistrēta tajās tieši. [..]”

7

Grozītās Šveices un Vācijas Konvencijas par patentu, dizainparaugu un preču zīmju savstarpējo aizsardzību, kas parakstīta Berlīnē 1892. gada 13. aprīlī (turpmāk tekstā – “1892. gada konvencija”), 5. panta 1. punktā ir noteikts, ka nelabvēlīgās sekas, kuras saskaņā ar līgumslēdzēju pušu tiesību aktiem izriet no tā, ka preču zīme vai tirdzniecības nosaukums noteiktā termiņā nav izmantots, nerodas, ja izmantošana ir notikusi otras līgumslēdzējas teritorijā.

8

2007. gada 25. oktobrīBaskaya di Baskaya Alim e C. Sas saskaņā ar Padomes 1993. gada 20. decembra Regulu (EK) Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi (OV 1994, L 11, 1. lpp.) iesniedza ITSB Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikumu.

9

Preču zīme, kuras reģistrācija tika pieteikta, ir šāds grafisks apzīmējums:

10

Preces, attiecībā uz kurām tika pieteikta reģistrācija, ietilpst 29., 30. un 32. klasē atbilstoši pārskatītajam un grozītajam 1957. gada 15. jūnija Nicas Nolīgumam par preču un pakalpojumu starptautisko klasifikāciju preču zīmju reģistrācijas vajadzībām un attiecībā uz katru klasi atbilst šādam aprakstam:

11

2008. gada 31. martā Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikums tika publicēts Bulletin des marques communautaires [Kopienas Preču Zīmju Biļetenā] Nr. 13/2008.

12

2008. gada 30. jūnijā apelācijas sūdzības iesniedzēja, pamatojoties uz Regulas Nr. 40/94 42. pantu (tagad – Regulas Nr. 207/2009 41. pants), iesniedza iebildumus pret pieteiktās preču zīmes reģistrāciju, atsaucoties uz sajaukšanas iespēju Regulas Nr. 40/94 8. panta 1. punkta b) apakšpunkta (tagad – Regulas Nr. 207/2009 8. panta 1. punkta b) apakšpunkts) izpratnē.

13

Iebildumi bija balstīti uz agrāku starptautisku grafisku preču zīmi, kas reģistrēta 1992. gada 30. jūnijā ar numuru 470542, kuras reģistrācija pagarināta līdz 2012. gada 30. jūnijam un kura ir spēkā Vācijā, Spānijā, Francijā, Itālijā, Austrijā un Beniluksa valstīs attiecībā uz šādām atbilstoši Nicas nolīgumam 32. klasē ietilpstošām precēm, proti: “alus, els un porteris; minerālūdeņi, gāzēti ūdeņi un citi bezalkoholiskie dzērieni; sīrupi un citas sastāvdaļas dzērienu pagatavošanai”. Šī preču zīme ir attēlota šādi:

14

Apelācijas sūdzības iesniedzēja, kurai tika lūgts iesniegt agrākās preču zīmes izmantošanas pierādījumus, 2009. gada 31. martā precizēja, ka tā uztur spēkā iebildumus vienīgi saistībā ar starptautisko reģistrāciju daļā attiecībā uz Vāciju, un iesniedza vairākus dokumentus kā pierādījumus izmantošanai, kas veikta Šveicē. Šajā ziņā tā atsaucās uz 1892. gada konvencijas 5. pantu. Saskaņā ar šo konvenciju izmantošana Šveicē ir pielīdzināma izmantošanai Vācijā.

15

Ar 2010. gada 8. februāra lēmumu Iebildumu nodaļa noraidīja iebildumus agrākās preču zīmes izmantošanas pierādījumu neesamības dēļ. Tā konstatēja, ka no iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka preču zīme, uz kuru balstīti iebildumi, ir izmantota vienīgi Šveicē, un noraidīja 1892. gada konvencijas piemērošanas iespēju.

16

2010. gada 7. aprīlī apelācijas sūdzības iesniedzēja par Iebildumu nodaļas lēmumu iesniedza apelācijas sūdzību ITSB.

17

ITSB Apelāciju ceturtā padome ar apstrīdēto lēmumu noraidīja apelācijas sūdzību, motivējot ar to, ka iebildumu pamatojumam iesniegtie agrākās preču zīmes faktiskas izmantošanas pierādījumi attiecas vienīgi uz Šveices Konfederāciju. Tā uzskatīja, ka vienīgās atbilstošās tiesību normas ir ietvertas Regulā Nr. 207/2009, konkrēti, tās 42. panta 2. un 3. punktā, saskaņā ar kuru agrākajai preču zīmei ir jābūt faktiski izmantotai tajā dalībvalstī, kurā tā ir aizsargāta.

18

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2011. gada 17. martā, apelācijas sūdzības iesniedzēja cēla prasību atcelt apstrīdēto lēmumu.

19

Savas prasības pamatojumam tā izvirzīja tikai vienu pamatu attiecībā uz Regulas Nr. 207/2009 42. panta 2. un 3. punkta pārkāpumu.

20

Apelācijas sūdzības iesniedzēja it īpaši norādīja, ka, ciktāl atbilstoši 1892. gada konvencijas 5. panta 1. punktam preču zīmes izmantošana Vācijā ir apstiprināta ar to, ka minētā preču zīme ir izmantota Šveicē, tai neesot jāiesniedz agrākās preču zīmes faktiskas izmantošanas Vācijā pierādījumi.

21

Pirmkārt, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 22.–36. punktā izskatīja jautājumu par to, attiecībā uz kuru teritoriju ir jāsniedz pierādījumi par agrākās preču zīmes izmantošanu.

22

Pārsūdzētā sprieduma 26. punktā Vispārējā tiesa norādīja, “ka jautājumus saistībā ar pierādījumiem, kas iesniegti, pamatojot iebildumus pret Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikumu, un jautājumus saistībā ar preču zīmju izmantošanas teritoriālo aspektu regulē Regulas Nr. 207/2009 atbilstošās normas” neatkarīgi no dalībvalstu iekšējām tiesību normām. Šajā ziņā šī sprieduma 27. punktā tā precizēja, ka agrākas valsts vai starptautiskas preču zīmes, kas izvirzītas Kopienas iebildumu procesa laikā, raksturs nekādi neliek šai agrākajai preču zīmei piemērot piemērojamās valsts tiesības.

23

Tādējādi Vispārējā tiesa konstatēja, ka, lai gan preču zīmju reģistrācijas process ietilpst katras dalībvalsts valsts tiesību normās, tas tā nav gadījumā, kad ir jānosaka teritorija, kurā ir jāpierāda agrākās preču zīmes faktiskā izmantošana, jo šo jautājumu izsmeļoši reglamentē Savienības tiesību normas.

24

Turklāt Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 36. punktā uzskatīja, ka, lai gan noteiktos gadījumos var būt piemērojamas valsts tiesības, Regulā Nr. 207/2009 ir paredzēta valstu un Kopienas preču zīmju aizsardzības sistēmu līdzāspastāvēšana.

25

Otrkārt, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 37.–40. punktā uzskatīja, ka pat attiecībā uz agrāku starptautisku preču zīmi atbilstoši Regulas Nr. 207/2009 42. panta 2. punktam var tikt prasīts pierādījums par tās faktisko izmantošanu, jo šāda preču zīme ir pielīdzināma valsts preču zīmei.

26

Šādos apstākļos Vispārējā tiesa prasītājas prasību atcelt tiesību aktu noraidīja.

27

Ar savu apelācijas sūdzību apelācijas sūdzības iesniedzēja lūdz Tiesu atcelt pārsūdzēto spriedumu, nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai un piespriest ITSB atlīdzināt tiesāšanās izdevumus Tiesā un Vispārējā tiesā.

28

ITSB lūdz Tiesu apelācijas sūdzību noraidīt un piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

29

Pamatojot savu apelācijas sūdzību, apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirza vienu vienīgu pamatu, kas saistīts ar Regulas Nr. 207/2009 42. panta 2. un 3. punkta pārkāpumu. Šis pamats sastāv no trim daļām.

30

Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka Regulas Nr. 207/2009 42. panta 2. un 3. punkts nav piemērojams preču zīmēm, kas reģistrētas atbilstīgi starptautiskiem nolīgumiem, kas ir spēkā dalībvalstī.

31

Balstoties uz šīs tiesību normas formulējumu, apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda, ka šī norma skaidri attiecas tikai uz “agrākām Kopienas preču zīmēm”, kā arī “agrākām valsts preču zīmēm”, nevis uz citiem minētās regulas 8. panta 2. punktā – tiesību normā, kas attiecas uz plašāku “agrāko preču zīmju” jēdzienu, – paredzētiem gadījumiem. Tādējādi agrākai preču zīmei, kas konfliktē ar reģistrācijai pieteiktu preču zīmi, ir piemērojams šī 8. panta 2. punkta a) apakšpunkts.

32

Tā kā šī agrākā preču zīme ir starptautiskas reģistrācijas priekšmets, Vispārējā tiesa kļūdaini esot prasījusi, lai apelācijas sūdzības iesniedzēja pierādītu tās izmantošanu Vācijā.

33

ITSB uzsver, ka atbilstoši Regulas Nr. 207/2009 160. pantam tāds izmantošanas pienākums, kāds izriet no šīs regulas 42. panta, ir skaidri paredzēts minētās regulas 160. pantā attiecībā uz starptautisku reģistrāciju, kas tiek attiecināta uz Eiropas Savienību.

34

Sava vienīgā pamata pirmajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, tās īpašumā esošajai agrākajai preču zīmei piemērojot Regulas Nr. 207/2009 42. panta 2. un 3. punktā paredzēto faktiskās izmantošanas kritēriju, lai gan runa ir par starptautisku preču zīmi, uz kuru šī norma neattiecas.

35

Pirmkārt, ir jānorāda, ka no Regulas Nr. 207/2009 42. panta formulējuma izriet, ka šī panta 2. punkts ir piemērojams agrākām Kopienas preču zīmēm, turpretī tā 3. punkts attiecas uz agrākām valsts preču zīmēm.

36

Tāpat ir jāsecina, ka šajos divos punktos valsts preču zīmes nav nošķirtas no preču zīmēm, kuras ir starptautiskas reģistrācijas priekšmets.

37

Tomēr Regulas Nr. 207/2009 42. panta 3. punktā minētās “agrākās valsts preču zīmes” ir saprotamas tādējādi, ka tās ir dalībvalstī spēkā esošas valsts preču zīmes neatkarīgi no valsts vai starptautiskā līmeņa, kurā tās ir reģistrētas.

38

Šī panta 3. punktā ir paredzēts, ka tajā paredzētie noteikumi ir piemērojami attiecībā uz Regulas Nr. 207/2009 8. panta 2. punkta a) apakšpunktā minētajām “agrākām valsts preču zīmēm”, tomēr nenošķirot šajā pēdējā minētajā tiesību normā uzskaitītās četras “agrāko preču zīmju” kategorijas, kuru vidū tostarp ietilpst preču zīmes, kuras ir starptautiskas reģistrācijas, kas tiek attiecināta uz dalībvalsti, priekšmets.

39

Tātad Regulas Nr. 207/2009 42. panta 3. punkta mērķis ir tikai piemērot prasību par agrākas Kopienas preču zīmes izmantošanu Kopienas teritorijā, kas izriet no šīs regulas 42. panta 2. punkta, to agrāko valsts preču zīmju gadījumā, attiecībā uz kurām ir precizēts, ka izmantošana tiek prasīta kādas dalībvalsts teritorijā.

40

Otrkārt, ar apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzīto interpretāciju, kuras rezultātā no pamatprasības par izmantošanu piemērošanas jomas tiek izslēgtas starptautiskas preču zīmes, tiek apieta aizsardzības sistēma, kurā ietilpst Regulas Nr. 207/2009 42. panta 2. un 3. punkts, kā arī šo normu lietderīgā iedarbība. It īpaši, pirmkārt, ir jāuzsver, ka minētās regulas preambulas 10. apsvērumā, kurā ir atgādināts preču zīmes prioritātes laikā princips, nav veikta nekāda nošķiršana atkarībā no tās preču zīmes veida, par kuru iesniegti iebildumi. Otrkārt, tas izriet arī no Regulas Nr. 207/2009 160. panta, kurā prasība par izmantošanu ietverta saistībā ar iebildumiem, kas pamatoti ar starptautisku preču zīmi, reģistrācijas datuma noteikšanas kontekstā.

41

To būtībā ir uzsvērusi Vispārējā tiesa, pārsūdzētā sprieduma 38. punktā atgādinot, ka Madrides nolīguma 4. panta 1. punktā, kā arī Protokola attiecībā uz Madrides nolīgumu 4. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir paredzēts, ka preču zīmju aizsardzība katrā no attiecīgajām līgumslēdzējām valstīm būs tāda pati kā tad, ja šīs preču zīmes reģistrācijas pieteikums tiktu iesniegts šīs līgumslēdzējas puses [valsts preču zīmju] Birojā.

42

Tātad atbilstoši šīm tiesību normām “preču zīm[ēm], kas reģistrētas atbilstīgi starptautiskiem nolīgumiem, kas ir spēkā dalībvalstī”, Regulas Nr. 207/2009 8. panta 2. punkta a) apakšpunkta iii) daļas izpratnē ir piemērojama tāda pati sistēma kā “dalībvalstī reģistrētām preču zīmēm”, kuras minētas šī 8. panta 2. punkta a) apakšpunkta ii) daļā.

43

Līdz ar to Vispārējā tiesa nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, apelācijas sūdzības iesniedzējas īpašumā esošajai preču zīmei piemērojot Regulas Nr. 207/2009 42. panta 3. punktu.

44

Tādējādi apelācijas sūdzības iesniedzēja nevar norādīt, ka Vispārējās tiesas pārsūdzētā sprieduma 33. un 38. punktā minētie apsvērumi būtu pretrunīgi. Lai gan šī sprieduma 33. punktā Vispārējā tiesa būtībā uzsver, ka faktiskas izmantošanas jēdziens ir ticis saskaņots Kopienas preču zīmes reģistrācijas procesa kontekstā, minētā sprieduma 38. punktā tā atsaucas uz starptautiskas preču zīmes spēkā esamību dalībvalsts teritorijā.

45

Tātad vienīgā pamata pirmā daļa ir jānoraida kā nepamatota.

46

Sava vienīgā pamata otrajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka pretēji tam, ko ir nospriedusi Vispārējā tiesa, jautājums par valsts līmenī reģistrētas preču zīmes “teritoriālo spēkā esamību” tiekot reglamentēts tikai valsts tiesībās. Tas tā esot it īpaši gadījumā attiecībā uz valsts preču zīmēm, kuras ir starptautiskas reģistrācijas, ko attiecina uz dalībvalsti, priekšmets.

47

ITSB uzskata, ka agrākas preču zīmes izmantošanas jēdziens Regulas Nr. 207/2009, kurā izsmeļoši ir reglamentēts attiecīgās izmantošanas raksturs, kā arī teritorija, saistībā ar kuru izmantošana ir jāpierāda, kontekstā ir interpretējams vienveidīgi. Šajā ziņā, lai gan 1892. gada konvencija var radīt sekas Vācijas preču zīmju tiesībās, Kopienas preču zīmju sistēmā šai konvencijai nav nekādas iedarbības.

48

Vispirms ir jāatgādina, ka Kopienas preču zīmju sistēma ir autonoma sistēma, kuru veido īpašu normu kopums un kurai ir īpaši mērķi, un kuru piemēro neatkarīgi no jebkādas valsts tiesību sistēmas (skat. 2012. gada 22. marta spriedumu lietā C‑190/10 Génesis, 36. punkts, un 2013. gada 27. jūnija spriedumu lietā C‑320/12 Malaysia Dairy Industries, 33. punkts).

49

Šajā ziņā apelācijas sūdzības iesniedzēja nevar apstrīdēt atziņas, kuras Vispārējā tiesa ir guvusi no Tiesas 2007. gada 13. septembra sprieduma lietā C-234/06 P Il Ponte Finanziaria/ITSB (Krājums, I-7333. lpp.), attiecībā uz preču zīmes izmantošanas jēdzienu. Kā to pārsūdzētā sprieduma 34. punktā atgādināja Vispārējā tiesa, šajā spriedumā Tiesa ir nospriedusi, ka valsts aizsardzības preču zīmes jēdziens, saskaņā ar kuru agrākā preču zīme tiek aizsargāta, pamatojoties uz valsts tiesībām, pat ja tās izmantošanu nevar pierādīt, nevar būt šķērslis Kopienas preču zīmes reģistrācijai.

50

Citādi būtu tikai tad, ja ar Kopienas preču zīmi saistītajās tiesību normās nebūtu veikta preču zīmes izmantošanas jēdziena saskaņošana.

51

Direktīvas 2008/95 10. panta 1. punktā, kura mērķis ir saskaņot valstu tiesiskos regulējumus par preču zīmēm, ir paredzēts, ka pēc noteikta laika uz preču zīmi, kuru tās īpašnieks attiecīgajā dalībvalstī nav faktiski izmantojis, attiecas šajā direktīvā paredzētās sankcijas, tostarp – spēkā neesamība.

52

Līdz ar to Vispārējā tiesa nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, nospriežot, ka Kopienas preču zīmes izmantošanas Savienības teritorijā jēdziens izsmeļoši tiek reglamentēts tikai Savienības tiesībās.

53

Līdz ar to vienīgā pamata otrā daļa ir jānoraida kā nepamatota.

54

Pēc apelācijas sūdzības iesniedzējas domām, ar apstākli, ka reģistrācijai pieteiktās preču zīmes izmantošana Vācijas teritorijā var tikt aizliegta atbilstoši 1892. gada konvencijai, tiktu pārkāpts Kopienas preču zīmes vienotais raksturs. Lai gan šādam preču zīmes vienota rakstura principam var būt izņēmumi, kā tas izriet no Regulas Nr. 207/2009 preambulas 3. apsvēruma, šiem pēdējiem minētajiem būtu jābūt skaidri paredzētiem šajā regulā.

55

Atsaucoties uz minētās regulas 111. un 165. pantu, ITSB uzsver, ka Kopienas preču zīmes vienota rakstura princips nav absolūts.

56

Jāatgādina, ka preču zīmes vienota rakstura principam ir izņēmumi, piemēram, Regulā Nr. 207/2009 paredzētie.

57

It īpaši šīs regulas 111. panta 1. punktā tādu agrāku tiesību īpašnieks, kuras piemērojamas tikai zināmā vietā, ir atļauts iebilst pret Kopienas preču zīmes izmantošanu tajā teritorijā, kur viņa tiesības ir aizsargātas, ciktāl to atļauj attiecīgās dalībvalsts tiesību akti.

58

Tātad Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 36. punktā pamatoti nosprieda, ka preču zīmes vienota rakstura princips nav absolūts.

59

No tā izriet, ka vienīgā pamata trešā daļa ir nepamatota un līdz ar to apelācijas sūdzība ir pilnībā jānoraida.

60

Atbilstoši Tiesas reglamenta 138. panta 1. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz šī reglamenta 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā ITSB ir prasījis piespriest Rivella International AG atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā tai šis spriedums ir nelabvēlīgs, jāpiespriež Rivella International AG atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež: