—

DAS Nederlandse Rechtsbijstand Verzekeringsmaatschappij NV vārdā – J. W. H. van Wijk un B. J. Drijber, advocaten,

—

Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz W. Ferrante, avvocato dello Stato,

—

Austrijas valdības vārdā – A. Posch, pārstāvis,

—

Eiropas Komisijas vārdā – F. Wilman un K.‑P. Wojcik, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes 1987. gada 22. jūnija Direktīvas 87/344/EEK par normatīvo un administratīvo aktu saskaņošanu attiecībā uz juridisko izdevumu apdrošināšanu (OV L 185, 77. lpp.), kas ratione temporis ir piemērojama pamatlietā, 4. panta 1. punktu.

2

Šis lūgums ir ticis iesniegts saistībā ar tiesvedību starp J. Sneller un DAS Nederlandse Rechtsbijstand Verzekeringsmaatschappij NV (turpmāk tekstā – “DAS”), apdrošināšanas kompāniju, saistībā ar juridiskās palīdzības, ko sniedzis apdrošinātā izvēlēts advokāts, izdevumu segšanu.

3

Direktīvas 87/344 preambulas vienpadsmitajā apsvēruma ir noteikts:

“tā kā juridisko izdevumu apdrošināšanā apdrošināto intereses nozīmē, ka apdrošinātajam jebkurā izziņas vai tiesvedības procesā [tiesvedības vai administratīvajā procesā] un jebkurā interešu konflikta gadījumā jābūt iespējai izvēlēties advokātu vai citu atbilstīgi attiecīgās valsts tiesību aktiem pienācīgi kvalificētu personu.”

4

Šīs direktīvas 1. pantā ir paredzēts:

“Šīs direktīvas mērķis ir saskaņot normatīvajos un administratīvajos aktos ietvertās normas attiecībā uz juridisko izdevumu apdrošināšanu, [..], lai sekmētu brīvības veikt uzņēmējdarbību efektīvu izmantošanu un pēc iespējas nepieļautu interešu konfliktus, kas jo īpaši rodas sakarā ar to, ka apdrošinātājs apdrošina citu personu vai apdrošina personu attiecībā gan uz juridiskajiem izdevumiem, gan jebkuru citu nozari, [..] un šāda konflikta gadījumā ļautu to atrisināt.”

5

Minētās direktīvas 2. panta 1. punkts ir formulēts šādi:

“Šī direktīva attiecas uz juridisko izdevumu apdrošināšanu. Tā izpaužas saistībā pēc prēmijas maksājuma saņemšanas segt tiesvedības izdevumus un sniegt citus pakalpojumus, kas tieši saistīti ar apdrošināšanas segumu, jo īpaši, lai:

6

Šīs pašas direktīvas 4. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Katrā juridisko izdevumu apdrošināšanas līgumā skaidri atzīst, ka:

7

Direktīvas 87/344 5. pantā ir paredzēts:

“1.   Katra dalībvalsts var paredzēt atbrīvojumu no 4. panta 1. punkta piemērošanas juridisko izdevumu apdrošināšanai, ja ir izpildīti visi šie nosacījumi:

2.   Atbrīvojums, ko dalībvalsts ir piešķīrusi apdrošināšanas uzņēmumam saskaņā ar 1. punktu, neietekmē 3. panta 2. punkta piemērošanu.”

8

Finanšu uzraudzības likuma (Wet op het financieel toezicht) 4:67. panta 1. punkts ir formulēts šādi:

“Juridisko izdevumu apdrošinātāja pienākums ir līgumā par juridisko izdevumu apdrošināšanas segumu skaidri paredzēt, ka apdrošinātais var brīvi izvēlēties advokātu vai citu atbilstīgi kvalificētu personu, ja:

9

No iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka J. Sneller ir apdrošinājis juridiskos izdevumus Reaal Schadeverzekeringen NV. Apdrošināšanas līgumā ir paredzēts, ka DAS ir sabiedrība, kuras uzdevums ir īstenot juridisko izdevumu segšanu.

10

Minētajā līgumā ir arī paredzēts, ka lietas izskata pašas DAS darbinieki. Tomēr, ja saskaņā ar līgumu vai atbilstoši DAS viedoklim lieta ir jānodod ārpakalpojumu sniedzējam, apdrošinātais ir tiesīgs pēc savas izvēles iecelt advokātu vai citu atbilstīgi kvalificētu personu.

11

Pamatlietā J. Sneller vēlas uzsākt tiesvedību pret savu agrāko darba devēju, lai pieprasītu no tā zaudējumu atlīdzību saistībā ar to, ka viņš esot ticis atlaists no darba negodīgā veidā. Šajā nolūkā J. Sneller vēlas izmantot paša izvēlēta advokāta pakalpojumus, savukārt juridiskās palīdzības izdevumi būtu jāsedz viņa juridisko izdevumu apdrošinātājam. DAS ir piekritusi šādas tiesvedības uzsākšanai, bet uzskatīja, ka šādā gadījumā J. Sneller noslēgtajā līgumā nav neparedzēts segt juridiskās palīdzības izdevumus par apdrošinātā izvēlēta advokāta pakalpojumiem. DAS norādīja, ka tā bija gatava tikai pati nodrošināt juridisko palīdzību J. Sneller ar sava darbinieka, kurš nav advokāts, starpniecību.

12

Šajā ziņā iesniedzējtiesa norāda, ka atbilstoši Nīderlandes tiesībām tādas tiesvedības ietvaros, kādu pret savu agrāko darba devēju vēlas uzsākt J. Sneller, juridiskā palīdzība nav obligāta.

13

Pēc tam, kad DAS atteicās segt juridiskās palīdzības izdevumus par J. Sneller izvēlēta advokāta pakalpojumiem, J. Sneller lūdza, lai voorzieningenrechter te Amsterdam (Amsterdamas pagaidu noregulējuma tiesnesis) piespriež DAS atlīdzināt minētos izdevumus. Ar 2011. gada 8. marta spriedumu voorzieningenrechter te Amsterdam noraidīja šo pieteikumu.

14

Šis spriedums tika apstiprināts ar Gerechtshof te Amsterdam (Amsterdamas apelāciju tiesa) 2011. gada 26. jūlija spriedumu. Gerechtshof te Amsterdam uzskatīja, ka Finanšu uzraudzības likuma 4:67. panta 1. punkta a) apakšpunkts ir interpretējams tādējādi, ka tādos apstākļos, kādi ir aplūkoti pamatlietā, kad ir atrunāta juridisko izdevumu apdrošināšana natūrā, tiesības brīvi izvēlēties advokātu neveidojas tikai, pamatojoties uz lēmumu apdrošinātā labā uzsākt tiesvedību, bet arī ir nepieciešams, ka juridisko izdevumu apdrošinātājs ir nolēmis, ka juridiskās palīdzības pakalpojumi ir jāsniedz nevis vienam no tā darbiniekiem, bet ārpakalpojumu sniedzējam. Tikai šādā gadījumā veidojas interešu konflikts, kuru ir mēģināts novērst Direktīvas 87/344 4. panta 1. punkta a) apakšpunktā.

15

J. Sneller šo spriedumu pārsūdzēja iesniedzējtiesā. Pēc pēdējās minētās domām, gan dažādo Direktīvas 87/344 4. panta 1. punkta valodu versiju analīze, gan 2009. gada 10. septembra spriedums lietā C-199/08 Eschig (Krājums, I-8295. lpp.) un 2011. gada 26. maija spriedums lietā C-293/10 Stark (Krājums, I-4711. lpp.), sniedz būtiskus argumentus tāda apgalvojuma pamatojumam, saskaņā ar kuru, ja tiesvedības vai administratīvais process ir uzsākts, līguma nosacījumiem apdrošinātajam vienmēr ir jāsniedz tiesības brīvi izvēlēties savu kalpojumu sniedzēju.

16

Tā uzskata, ka atbildei, kura tai ir jāsniedz pamatlietā, varētu būt noteiktas sekas sabiedrības mērogā, jo, ja tiktu pieņemta šāda Direktīvas 87/344 4. panta 1. punkta interpretācija, būtu neizbēgama, iespējams, būtiska apdrošināšanas prēmiju apmēra palielināšanās.

17

Šajos apstākļos Hoge Raad der Nederlanden (Nīderlandes Karalistes Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

18

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 87/344 4. panta 1. punkta a) apakšpunkts ir interpretējams tādējādi, ka tas ir pret to, ka juridisko izdevumu apdrošinātājs, kas savos apdrošināšanas līgumos paredz, ka juridisko palīdzību principā nodrošina viņa darbinieki, vienlaikus paredz arī, ka juridiskos izdevumus par apdrošinātā brīvi izvēlēta advokāta vai cita tiesiskā pārstāvja pakalpojumiem var atlīdzināt tikai gadījumos, ja apdrošinātājs uzskata, ka lietas izskatīšana ir jānodod ārpakalpojumu sniedzējam.

19

Šajā ziņā ir jāprecizē, ka, pēc DAS domām, Direktīvas 87/344 4. panta 1. punkta a) apakšpunktā izmantotā pasīva forma vārdu salikumā “gadījumā, ja [..] jāgriežas pēc palīdzības pie advokāta”, kas ietverts arī šīs normas versijā vācu, angļu un nīderlandiešu valodā, parāda, ka tajā nav noteikts, vai procesā apdrošinātājam vai apdrošinātajam ir jāizvērtē, vai ir jāvēršas pie ārpakalpojumu sniedzēja. No tā izrietot, ka, tā kā minēto tiesību normu var izprast tādējādi, ka tajā ir paredzēts, ka, “gadījumā, ja [apdrošinātājs nolemj, ka] jāgriežas pēc palīdzības pie advokāta [..], apdrošinātais var brīvi izvēlēties šādu [advokātu]”, DAS ir izvēle šo jautājumu noregulēt savos apdrošināšanas līgumos.

20

Šāda šaura Direktīvas 87/344 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta interpretācija nav atbalstāma.

21

Pirmkārt, lai gan ir tiesa, ka Direktīvas 87/344 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta formulējums pats par sevi neļauj noteikt, kas ir saprotams ar vārdiem “gadījumā, ja [..] jāgriežas pēc palīdzības pie advokāta”, tomēr, interpretējot Savienības tiesību normu, ir jāņem vērā ne tikai tās teksts, bet arī tās konteksts un tiesiskā regulējuma, kurā šī norma ir ietverta, izvirzītie mērķi (iepriekš minētais spriedums lietā Eschig, 38. punkts).

22

Šajā ziņā ir jānorāda, ka gan no Direktīvas 87/344 preambulas vienpadsmitā apsvēruma, gan no tās 4. panta 1. punkta izriet, ka juridisko izdevumu apdrošināšanā apdrošināto intereses nozīmē, ka apdrošinātajam jebkurā tiesvedības vai administratīvajā procesā jābūt iespējai izvēlēties advokātu vai citu atbilstīgi attiecīgās valsts tiesību aktiem pienācīgi kvalificētu personu (iepriekš minētais spriedums lietā Stark, 28. punkts).

23

Tādējādi no Direktīvas 87/344 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta, lasot to kopā ar tās preambulas vienpadsmito apsvērumu, izriet, ka apdrošinātā brīva advokāta izvēle nevar tikt ierobežota tikai ar situācijām, kurās apdrošinātājs nolemj, ka ir jāvēršas pie ārpakalpojumu sniedzēja.

24

Otrkārt, kā norāda Eiropas Komisija, ir jāsecina, ka Direktīvas 87/344, un it īpaši tās 4. panta, mērķis, kas ir plaša apdrošināto personu interešu aizsardzība (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Eschig, 45. punkts) nav saderīgs ar šīs direktīvas 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta šauru interpretāciju, kā to ierosina DAS.

25

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Direktīvas 87/344 4. panta 1. punkts par brīvu pārstāvja izvēli ir vispārpiemērojams un tam ir saistošs spēks (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Eschig, 47. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Stark, 29. punkts).

26

Treškārt, runājot par apdrošināšanas prēmiju apmēra jautājumu, ir jāprecizē, ka apdrošinātā tiesību brīvi izvēlēties savu pārstāvi dažādo nosacījumu īstenošana, neizslēdz to, ka dažos gadījumos var tikt noteikti to izdevumu ierobežojumi, kas jāsedz apdrošinātājiem.

27

Atbilstoši Tiesas judikatūrai izvēles brīvība Direktīvas 87/344 4. panta 1. punkta izpratnē nenozīmē, ka dalībvalstīm ir pienākums jebkuros apstākļos noteikt pienākumu apdrošinātājiem pilnībā atlīdzināt izdevumus, kas radušies saistībā ar apdrošinātā aizstāvību, ja vien šī brīvība izvēlēties līdz ar to nezaudē savu jēgu. Tā tas būtu gadījumā, ja izdevumu atlīdzināšanas ierobežojums apdrošinātā iespēju saprātīgi izvēlēties savu pārstāvi faktiski padarītu neiespējamu. Katrā ziņā valsts tiesām, kurās, iespējams, var tikt iesniegta šāda prasība, ir jāpārbauda, vai nepastāv šāda veida ierobežojums (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Stark, 33. punkts).

28

Turklāt līgumslēdzējas puses var vienoties par lielāku juridiskās palīdzības izdevumu segšanu, iespējams, par to paredzot augstāku apdrošinātā prēmijas maksu (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Stark, 34. punkts).

29

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 87/344 4. panta 1. punkta a) apakšpunkts ir interpretējams tādējādi, ka tas ir pret to, ka juridisko izdevumu apdrošinātājs, kas savos apdrošināšanas līgumos paredz, ka juridisko palīdzību principā nodrošina viņa darbinieki, vienlaikus arī paredz, ka juridiskos izdevumus par apdrošinātā brīvi izvēlēta advokāta vai cita tiesiskā pārstāvja pakalpojumiem var atlīdzināt tikai gadījumos, ja apdrošinātājs uzskata, ka lietas izskatīšana ir jānodod ārpakalpojumu sniedzējam.

30

Ar otro prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā vai juridiskās palīdzības attiecīgajā tiesvedības vai administratīvajā procesā obligātais vai fakultatīvais raksturs atbilstoši valsts tiesībām ietekmē atbildi, kas sniegta uz pirmo jautājumu.

31

Tā kā, pirmkārt, kā tas tika atgādināts šī sprieduma 25. punktā, apdrošinātā tiesības brīvi izvēlēties savu pārstāvi ir vispārpiemērojamas un tām ir saistošs spēks, un, otrkārt, Direktīvā 87/344, kā izriet it īpaši no tās preambulas vienpadsmitā apsvēruma un 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta, šo tiesību esamība un piemērojamība nav pakļauta valsts tiesībām par pārstāvību tiesā, šādas valsts tiesības nevar ietekmēt atbildi, kas sniegta uz pirmo jautājumu.

32

Ņemot vērā šos apsvērumus, uz otro jautājumu ir jāatbild, ka juridiskās palīdzības attiecīgajā tiesvedības vai administratīvajā procesā obligātais vai fakultatīvais raksturs atbilstoši valsts tiesībām neietekmē atbildi, kas sniegta uz pirmo jautājumu.

33

Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (astotā palāta) nospriež: