1

Savā prasības pieteikumā Eiropas Komisija lūdz atcelt Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 22. maija Regulas (ES) Nr. 528/2012 par biocīdu piedāvāšanu tirgū un lietošanu (OV L 167, 1. lpp.) 80. panta 1. punktu, ciktāl ar šo tiesību normu ir paredzēts veikt tādus pasākumus, ar kuriem nosaka maksājumus Eiropas Ķimikāliju aģentūrai (turpmāk tekstā – “Aģentūra”), ar aktu, kas ir pamatots ar LESD 291. panta 2. punktu (turpmāk tekstā – “īstenošanas akts”), un nevis ar aktu, kas pamatots ar LESD 290. panta 1. punktu (turpmāk tekstā – “deleģēts akts”).

2

Regula Nr. 528/2012, ar kuru saskaņo dažus noteikumus par biocīdu piedāvāšanu tirgū un lietošanu un nosaka Aģentūrai, kā tas izriet no šīs regulas preambulas 17. apsvēruma, “konkrēt[us] uzdevum[us] attiecībā uz aktīvo vielu novērtēšanu un attiecībā uz Savienības atļauju piešķiršanu noteiktām biocīdu kategorijām [..]”.

3

Minētās regulas preambulas 64. apsvērumā ir noteikts:

“Ar šīs regulas darbību saistīto procedūru izmaksas jāsedz tiem, kuri piedāvā tirgū biocīdus, un tiem, kuri ir ieinteresēti to darīt, papildus tiem, kas sniedz pamatojumu aktīvo vielu apstiprināšanai. Lai veicinātu iekšējā tirgus netraucētu darbību, ir lietderīgi noteikt konkrētus kopīgus principus attiecībā uz maksām, kas maksājamas gan Aģentūrai, gan dalībvalstu kompetentajām iestādēm, tostarp to, ka pēc vajadzības ir jāņem vērā [mazo un vidējo uzņēmumu (MVU)] īpašās vajadzības.”

4

Saskaņā ar Regulas Nr. 528/2012 7. panta 2. punkta pirmo daļu, 13. panta 3. punkta otro daļu, 43. panta 2. punkta pirmo daļu, 45. panta 1. un 3. punktu, 50. panta 2. punkta otro daļu, 54. panta 1. un 3. punktu un 80. panta 1. punkta a) apakšpunktu ir jāveic maksājums Aģentūrai par tās iesaistīšanos procesos attiecīgi par aktīvās vielas apstiprināšanu vai lai veiktu turpmākus grozījumus aktīvās vielas apstiprināšanas nosacījumos, par šāda apstiprinājuma atjaunošanu, Savienības biocīdo produktu atļauju, šādas atļaujas pagarināšanu vai grozīšanu, kā arī par aktīvo vielu tehniskās ekvivalences noteikšanu. Saskaņā ar šīs pašas regulas 77. panta 1. punkta trešo daļu “no personas, kas iesniedz pārsūdzību [par Aģentūras lēmumiem], var iekasēt maksas”.

5

Attiecībā uz termiņu noteikšanu maksām, kas ir maksājamas Aģentūrai, minētās regulas 7. panta 2. punkta pirmajā daļā, 13. panta 3. punkta otrajā daļā, 43. panta 2. punkta pirmajā daļā, 45. panta 3. punkta otrajā daļā un 54. panta 3. punktā ir noteikts, ka “Aģentūra pieteikuma iesniedzēju informē par saskaņā ar 80. panta 1. punktu maksājamām maksām un noraida pieteikumu, ja pieteikuma iesniedzējs nav tās samaksājis 30 dienās”.

6

Regulas Nr. 528/2012 78. panta 1. punktā par Aģentūras budžetu ir noteikts:

“Šīs regulas piemērošanas vajadzībām Aģentūras ieņēmumi ir:

7

Regulas Nr. 528/2012 80. pantā “Maksas un atlīdzība” ir noteikts:

“1.   Balstoties uz 3. punktā izklāstītajiem principiem, Komisija pieņem īstenošanas regulu, ar kuru nosaka:

Šo Īstenošanas regulu pieņem saskaņā ar 82. panta 3. punktā minēto pārbaudes procedūru. Tā attiecas tikai uz maksām, kas maksājamas Aģentūrai.

Aģentūra var iekasēt maksājumus par citiem tās sniegtiem pakalpojumiem.

Maksas, kas maksājamas Aģentūrai, nosaka tādā apjomā, lai nodrošinātu to, ka ieņēmumi no šīm maksām kopā ar citiem Aģentūras ieņēmumiem saskaņā ar šo regulu ir pietiekami, lai segtu sniegto pakalpojumu izmaksas. Aģentūra publisko noteiktās maksas.

2.   Dalībvalstis tieši iekasē maksas no pieteikuma iesniedzējiem par pakalpojumiem, ko tās sniedz attiecībā uz šajā regulā noteiktajām procedūrām, tostarp par pakalpojumiem, ko veikušas dalībvalstu kompetentās iestādes, darbojoties kā kompetentās iestādes, kas veic novērtēšanu.

Balstoties uz 3. punktā izklāstītajiem principiem, Komisija sniedz norādes attiecībā uz maksu saskaņoto struktūru.

Dalībvalstis var iekasēt gada maksu par biocīdu piedāvāšanu to tirgos.

Dalībvalstis var iekasēt atlīdzību par citiem to sniegtiem pakalpojumiem.

Dalībvalstis nosaka un publicē maksu apmērus, kas maksājami to kompetentajām iestādēm.

3.   Gan uz 1. punktā minētās īstenošanas regulas, gan uz dalībvalstu pašu noteikumiem par maksām attiecas šādi principi:

8

Atbilstoši Regulas Nr. 528/2012 97. panta otrajai daļai to piemēro no 2013. gada 1. janvāra.

9

Ar Tiesas priekšsēdētāja attiecīgi 2013. gada 15. janvāra un 5. februāra rīkojumiem Čehijas Republikai, Francijas Republikai, Nīderlandes Karalistei, Somijas Republikai, kā arī Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotajai Karalistei tika atļauts iestāties lietā Eiropas Parlamenta un Eiropas Savienības Padomes prasījumu atbalstam. Ar Tiesas priekšsēdētāja 2013. gada 5. februāra rīkojumu Dānijas Karalistei tika atļauts iestāties lietā Padomes prasījumu atbalstam.

10

Komisija lūdz Tiesu:

11

Pakārtoti, gadījumā, ja Tiesa uzskatītu, ka šī prasība daļēji atcelt tiesību aktu nav pieņemama, Komisija lūdz Tiesu atcelt šo regulu pilnībā, saglabājot tās iedarbību laikā.

12

Parlaments un Padome lūdz Tiesu:

13

Parlaments turklāt, pakārtoti, lūdz gadījumā, ja prasība tiktu apmierināta, saglabāt atceltā Regulas Nr. 528/2012 80. panta 1. punkta, kā arī to aktu, kuri pieņemti uz tā pamata, iedarbību, līdz saprātīgā termiņā stāsies spēkā norma atceltās normas aizstāšanai.

14

Padome, ko atbalsta Nīderlandes Karaliste un Apvienotā Karaliste, apgalvo, ka prasība daļēji atcelt Regulu Nr. 528/2012 nav pieņemama, jo šīs regulas 80. panta 1. punkts, kuru Komisija prasa atcelt, nav pietiekami nodalāms attiecībā pret pārējām regulas normām. Šī apgalvojuma pamatojumam Padome un šīs dalībvalstis atsaucas uz faktu, ka maksa ir priekšnoteikums, lai Aģentūra iesaistītos biocīda produkta apstiprināšanas procesā visu tā laiku.

15

Turpretī Parlaments, Komisija un Somijas Republika uzskata, ka tikai 80. panta 1. punkta atcelšana vien neietekmētu Regulas Nr. 528/2012 būtību. Līdz ar to prasība daļēji atcelt tiesību aktu esot pieņemama.

16

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru Savienības tiesību aktu var daļēji atcelt tikai tad, ja no pārējās akta daļas ir iespējams nodalīt noteikumus, kurus prasa atcelt (skat. it īpaši spriedumus Komisija/Padome, C‑29/99, EU:C:2002:734, 45. punkts, un Vācija/Komisija, C‑239/01, EU:C:2003:514, 33. punkts). Tiesa tāpat ir vairākkārt nolēmusi, ka šī nodalāmības prasība nav izpildīta, ja tiesību akta daļēja atcelšana groza šī akta būtību (spriedums Komisija/Polija, C‑504/09 P, EU:C:2012:178, 98. punkts un tajā minētā judikatūra).

17

Šajā lietā ir jāatgādina, ka Regulā Nr. 528/2012 tiek noteikti saskaņoti noteikumi attiecībā uz biocīdo produktu tirdzniecību un izmantošanu. Šajā regulā Aģentūrai nosaka uzdevumus attiecībā uz aktīvo vielu novērtēšanu un attiecībā uz Savienības atļauju piešķiršanu noteiktām biocīdu kategorijām.

18

Kā ir norādījis ģenerāladvokāts secinājumu 19. punktā, ar Regulas Nr. 528/2012 80. panta 1. punktu Komisijai piešķir tikai nepieciešamās pilnvaras pieņemt īstenošanas regulu, ar kuru precizē maksas, kas maksājamas Aģentūrai, par šīs regulas īstenošanas ietvaros veiktajiem uzdevumiem, kā arī šo maksu maksāšanas kartību.

19

Tātad Regulas Nr. 528/2012 80. panta 1. punkts attiecas uz aspektu, kas ir nodalāms no pārējā ar šo regulu noteiktā tiesiskā regulējuma un tātad tā iespējamā atcelšana neietekmētu šīs regulas būtību.

20

Līdz ar to Komisijas prasība daļēji atcelt Regulu Nr. 528/2012 ir pieņemama.

21

Komisija izvirza vienu pamatu savas prasības atbalstam par LESD pārkāpumu, kas izpaužas kā likumdošanas pilnvaru, kuras Savienības likumdevējs var piešķirt Komisijai saskaņā ar LESD 290. un 291. pantu, piešķiršanas sistēmas nepareiza izmantošana.

22

Attiecībā uz iepriekš minēto pantu attiecīgajām piemērošanas jomām Komisija, pirmkārt, apgalvo, ka pilnvarām, kas tai ir piešķirtas saskaņā ar LESD 291. pantu, ir tikai izpildu raksturs, turpretī saskaņā ar LESD 290. pantu tai ir piešķirtas kvazileģislatīvas pilnvaras.

23

Otrkārt, Savienības likumdevēja izdarītajai izvēlei piešķirt Komisijai pilnvaras pieņemt deleģētu aktu vai īstenošanas aktu būtu jābūt pamatotai ar skaidriem un objektīviem kritērijiem, par kuriem var veikt tiesas kontroli. Šajā ziņā Komisija uzsver, pirmām kārtām, ka LESD 290. un 291. panta attiecīgās piemērošanas jomas ir atšķirīgas un savstarpēji izslēdzošas. Otrām kārtām, ņemot vērā tieši šo pantu tekstu, vienīgais izšķirošais kritērijs, kas ļauj noteikt atšķirību starp deleģētu aktu un īstenošanas aktu, ir Komisijai piešķirto pilnvaru veids un priekšmets. Ja šīs pilnvaras ir paredzētas, lai pieņemtu vispārēji piemērojamas nebūtiskas normas, kuru juridiskā funkcija ir pabeigt leģislatīvā akta tiesisko regulējumu, šādas normas papildinot leģislatīvo aktu atbilstoši LESD 290. panta 1. punkta pirmajai daļai. Ja turpretī šādu normu priekšmets ir vienīgi īstenot jau iepriekš pamata aktā noteiktas normas, vienlaikus nodrošinot vienveidīgas piemērošanas Savienībā nosacījumus, tad tās atbilstot LESD 291. pantam. Īstenošanas pilnvaru izmantošana atbilstoši šim pēdējam pantam nekādi nevarot ietekmēt leģislatīvā akta saturu.

24

Ne apstākli, ka leģislatīvā akta norma, ar kuru Komisijai ir piešķirtas pilnvaras, ir ļoti detalizēta, ne arī no tā izrietošo šīs iestādes rīcības brīvību, kā arī to, vai ar aktu, kas jāpieņem šai iestādei, nosaka jaunas tiesības vai pienākumus, atsevišķi ņemot nevar uzskatīt par noteicošiem kritērijiem, lai noteiktu atšķirību starp deleģētiem aktiem un īstenošanas aktiem. Komisijai piešķirto pilnvaru veids un priekšmets esot noteicošais tanī, vai tā ir leģislatīvo pilnvaru deleģēšana, vai arī tās ir īstenošanas pilnvaras.

25

Attiecībā uz Regulas Nr. 528/2012 80. panta 1. punkta tiesiskumu Komisija apgalvo, ka ar šo tiesību normu Savienības likumdevējs tai ir kļūdaini piešķīris īstenošanas pilnvaras atbilstoši LESD 291. pantam. Pārbaudes par tai šādi piešķirto pilnvaru veidu un priekšmetu pierādot, ka tai būs jāpieņem akts, ar kuru tiks papildināti daži leģislatīvā akta nebūtiski elementi LESD 290. panta izpratnē.

26

Komisija, pirmām kārtām, uzsver, ka saskaņā ar Regulas Nr. 528/2012 78. pantu Aģentūras ieņēmumus veido ne tikai tai samaksātās maksas, bet arī Savienības subsīdija, atlīdzība, ko Aģentūra saņēmusi par pakalpojumiem, kurus tā sniedz, kā arī brīvprātīgas dalībvalstu iemaksas. Tomēr šīs regulas 80. pantā neesot noteikti kritēriji, lai nodrošinātu dažādo Aģentūras finansēšanas mehānismu koordināciju un saskaņotību.

27

Otrām kārtām, lasot kopsakarā Regulas Nr. 528/2012 80. panta 1. un 3. punktu, izriet, ka saskaņā ar “principiem”, kuri maksājumu jomā ir noteikti ar šīm tiesību normām, Komisijas uzdevums nav tikai noteikt maksājumu apmēru par katru atļaujas procedūru. Šī panta 1. punkta a) apakšpunktā un 3. punkta a) apakšpunktā esot noteikts, ka, pirmkārt, “principā” maksājumiem ir jābūt samērīgiem ar sniegtajiem pakalpojumiem un ar tiem ir jāsedz to izmaksas. Līdz ar to Komisijai esot jānosaka izņēmumi no specifisko kritēriju pamatprincipa un tātad jāpapildina tiesiskais regulējums. Otrkārt, attiecībā uz noteikumiem, ar kuriem definē nosacījumus pazeminātai maksai, atbrīvošanai no maksas un izdevumu atlīdzināšanai, kas ir minēti 80. panta 1. punkta b) apakšpunktā un 3. punkta e) apakšpunktā, Savienības likumdevējs neesot precizējis apstākļus, kādos ir piemērojams atbrīvojums no maksājuma pilnībā vai tā daļas. Ar minētajām normām tādējādi Komisijai ir piešķirtas pilnvaras papildināt tiesisko regulējumu šajā jomā, tam pievienojot nebūtiskus elementus.

28

Tas pats attiecoties uz Regulas Nr. 528/2012 80. panta 1. punkta c) apakšpunktā paredzētajiem “maksāšanas noteikumiem”, kas ir jēdziens, kura piemērošanas joma neesot precizēta un kurā līdz ar to varot ietilpt gan vienkārša maksāšanas kārtība, kuras pārkāpumam nebūtu nekādas ietekmes uz atļauju izsniegšanas procesu, gan arī nosacījumi, kuru neizpilde varot attiecīgā gadījumā būt šķērslis pieteikuma saņemt atļauju pieņemšanai.

29

Komisija atsaucas arī uz faktu, ka Regulas Nr. 528/2012 80. panta 3. punkta c) apakšpunktā ir noteikts, ka “vajadzības gadījumā” ņem vērā MVU īpašās vajadzības, kas ne vien atstājot izvēli par “izpildes” nosacījumiem, bet sniedzot arī pilnvaras papildināt tiesisko regulējumu, paredzot vispārējus kritērijus samazinātiem maksājumiem, kurus varētu piešķirt MVU.

30

Visbeidzot faktam, ka Regulas Nr. 528/2012 80. panta 3. punktā ir precizēti arī principi, kuri ir jāievēro attiecībā uz noteikumiem par maksām, neesot nekādas ietekmes uz jautājumu par to, vai Komisijai piešķirtās pilnvaras ir deleģēti akti atbilstoši LESD 290. pantam, vai īstenošanas akti, kas pieņemti, pamatojoties uz LESD 291. pantu.

31

Parlaments un Padome, kā arī visas lietā iestājušās dalībvalstis apgalvo, ka ar Regulas Nr. 528/2012 80. panta 1. punktu Komisijai ir pamatoti piešķirtas īstenošanas pilnvaras atbilstoši LESD 291. pantam. Šajā 80. pantā noteiktā maksājumu kārtība esot pietiekami detalizēta un definēta ar leģislatīviem aktiem, tādēļ Komisijai piešķirtajām pilnvarām ir tikai īstenošanas raksturs atbilstoši LESD 291. pantam.

32

Ar Regulas Nr. 528/2012 80. panta 1. punktu Komisijai piešķir tikai pilnvaras pieņemt īstenošanas regulu saskaņā ar LESD 291. panta 2. punktu attiecībā uz Aģentūrai maksājamām maksām par dažādu uzdevumu veikšanu šīs regulas īstenošanas ietvaros.

33

Ir svarīgi konstatēt, ka LESD 291. pantā nav sniegta nekāda īstenošanas akta definīcija, tā 2. punktā ir vienīgi minēta vajadzība Komisijai, vai noteiktos gadījumos Padomei, pieņemt šādu aktu, lai nodrošinātu, ka juridiski saistošs Savienības tiesību akts Savienībā noteiktos gadījumos izpildīts ar vienveidīgiem nosacījumiem.

34

No LESD 291. panta 2. punkta turklāt izriet, ka tikai, “ja ir nepieciešami vienādi nosacījumi juridiski saistošo Savienības aktu īstenošanai, šie akti piešķir Komisijai vai, īpašos, attiecīgi pamatotos gadījumos un [LES] 24. un 26. pantā paredzētajos gadījumos, Padomei īstenošanas pilnvaras”.

35

Visbeidzot īstenošanas akta jēdziens LESD 291. panta izpratnē ir jānovērtē, salīdzinot ar deleģēta akta jēdzienu, kurš izriet no LESD 290. panta.

36

Pirms Lisabonas līguma stāšanās spēkā EKL 202. panta trešajā ievilkumā ietvertā frāze “izpildes pilnvaras” aptvēra, pirmkārt, kompetenci Savienības līmenī ieviest tās leģislatīvos aktus vai konkrētas tiesību normas, kā arī, otrkārt, noteiktos apstākļos kompetenci pieņemt normatīvus aktus, lai papildinātu vai grozītu dažus nebūtiskus leģislatīvu aktu elementus. Eiropas Konvents iesniedza priekšlikumu nošķirt šos divus kompetenču veidus, kuri ir minēti projekta Līgumam par Konstitūciju Eiropai I‑35. un I‑36. pantā. Šis grozījums visbeidzot tika pārņemts Lisabonas līgumā ar LESD 290. un 291. pantu.

37

Saskaņā ar LESD 290. panta 1. punkta pirmo daļu “ar leģislatīvu aktu Komisijai var dot pilnvaras pieņemt vispārēji piemērojamus neleģislatīvus aktus, lai papildinātu vai grozītu dažus nebūtiskus leģislatīvu aktu elementus”.

38

Ja Savienības likumdevējs leģislatīvā aktā Komisijai piešķir deleģētās pilnvaras saskaņā ar LESD 290. panta 1. punktu, tad tai ir jāpieņem noteikumi, ar kuriem papildina vai groza dažus nebūtiskus šāda akta elementus. Saskaņā ar šīs tiesību normas otro daļu leģislatīvajos aktos, ar kuriem piešķir šādas pilnvaras, konkrēti ir jānosaka pilnvaru deleģēšanas mērķi, saturs, apjoms un ilgums. Šī prasība nozīmē, ka deleģēto pilnvaru piešķiršana attiecas uz tādu noteikumu pieņemšanu, kuri iekļaujas ar pamata leģislatīvo aktu paredzētajā tiesiskajā regulējumā.

39

Turpretī, ja šis pats likumdevējs piešķir Komisijai īstenošanas pilnvaras saskaņā ar LESD 291. panta 2. punktu, tad tai ir jāprecizē leģislatīvā akta saturs, lai nodrošinātu tā vienveidīgas īstenošanas nosacījumus visās dalībvalstīs.

40

Jāuzsver, ka Savienības likumdevējam ir rīcības brīvība, ja tas izvēlas piešķirt Komisijai deleģētās pilnvaras saskaņā ar LESD 290. panta 1. punktu, vai īstenošanas pilnvaras saskaņā ar LESD 291. panta 2. punktu. Līdz ar to tiesas kontrole ir ierobežota tikai attiecībā uz acīmredzamu kļūdu vērtējumā par to, vai likumdevējs ir varējis pamatoti uzskatīt, ka, pirmkārt, lai varētu ieviest tā izveidoto tiesisko regulējumu par maksājumu kārtību, kas minēta Regulas Nr. 528/2012 80. panta 1. punktā, to ir vajadzīgs vienīgi precizēt un ka to nav vajadzības grozīt vai papildināt ar nebūtiskiem elementiem un, otrkārt, vai Regulas Nr. 528/2012 noteikumiem attiecībā uz šo kārtību ir nepieciešami vienveidīgi īstenošanas noteikumi.

41

Pirmkārt, Regulas Nr. 528/2012 80. panta 1. punktā Komisijai ir piešķirtas pilnvaras “noteikt” [precizēt] maksas, kas maksājamas aģentūrai, to samaksas nosacījumus, kā arī atsevišķus noteikumus par maksas samazināšanu, atbrīvošanu no maksas un izdevumu atlīdzināšanu, “balstoties uz [minētā panta] 3. punktā izklāstītajiem principiem”.

42

Šajā ziņā ir būtiski konstatēt, ka, pirmkārt, Regulas Nr. 528/2012 preambulas 64. apsvērumā ir noteikts pats maksājumu Aģentūrai princips un, otrkārt, šīs regulas 80. panta 1. punkta pēdējā daļā ir noteikts, ka minētās maksas “nosaka tādā apjomā, lai nodrošinātu to, ka ieņēmumi no šīm maksām kopā ar citiem Aģentūras ieņēmumiem saskaņā ar šo regulu ir pietiekami, lai segtu sniegto pakalpojumu izmaksas”.

43

Tādējādi Regulas Nr. 528/2012 80. panta 1. punktā noteikto maksājumu kārtības pamatprincipu ir paredzējis pats likumdevējs, nosakot, ka maksas kalpos tikai pakalpojumu izmaksu segšanai, nepieļaujot ne to izmantošanu citiem mērķiem, ne arī noteikt maksas, kas pārsniedz Aģentūras sniegto pakalpojumu izmaksas.

44

Pretēji tam, ko apgalvo Komisija, ne apstāklis, ka Regulā Nr. 528/2012 nav noteikti kritēriji dažādo Aģentūras finansējuma avotu savstarpējai koordinācijai, kas ir minēti šīs regulas 78. panta 1. punktā, ne fakts, ka saskaņā ar tās 80. panta 3. punkta a) apakšpunktu maksājamās maksas “principā” sedz izdevumus, nekādi neliecina par to, ka Komisijai būtu piešķirtas deleģētās pilnvaras.

45

Šajā ziņā ir jāuzsver, ka Aģentūrai maksājamo maksu apmēra noteikšana līmenī, kas ir pietiekams, lai segtu izdevumus par tās sniegtajiem pakalpojumiem, pats par sevi ir prognožu uzdevums, kas pakļauts tādām noteiktām nejaušībām kā Aģentūrā iesniegto pieteikumu skaits. Kā norāda Parlaments un Padome, vārdi “principā” šādi izsaka grūtības jebkuros apstākļos garantēt to, ka Aģentūras saņemtās maksas būs pietiekamas, lai segtu izmaksas par tām atbilstošajiem pakalpojumiem. Šī iemesla dēļ minētās regulas 78. panta 1. punktā ir paredzēti arī citi Aģentūras finansējuma avoti, ar kuriem, tos pievienojot maksām, ir iespējams nodrošināt izdevumu segšanu.

46

Turklāt ir svarīgi konstatēt, ka Komisijai saskaņā ar Regulas Nr. 528/2012 80. panta 1. punktu piešķirto pilnvaru īstenošanai ir piemērojami vēl citi nosacījumi un kritēriji, kurus pats Savienības likumdevējs ir noteicis šajā leģislatīvajā aktā. Šajā ziņā šī paša panta 3. punktā ir noteikts, ka maksu daļēji atlīdzina, ja pieteikuma iesniedzējs pieprasīto informāciju neiesniedz paredzētajā termiņā (3. punkta b) apakšpunkts); ka vajadzības gadījumā ņem vērā MVU īpašās vajadzības, tostarp iespēju sadalīt maksu vairākās iemaksās un posmos (3. punkta c) apakšpunkts); ka maksu struktūrā un apmērā ņem vērā to, vai informācija ir iesniegta kopīgi vai atsevišķi (3. punkta d) apakšpunkts); ka pienācīgi pamatotos apstākļos un ja tam piekrīt Aģentūra vai kompetentā iestāde, ir iespējama pilnīga vai daļēja atbrīvošana no maksas (3. punkta e) apakšpunkts) un visbeidzot, ka termiņus maksām nosaka, pienācīgi ņemot vērā šajā regulā paredzēto procedūru termiņus (3. punkta f) apakšpunkts).

47

Komisija tomēr apgalvo, ka attiecībā uz normām, ar ko paredz samaksas nosacījumus par maksas samazināšanu, atbrīvošanu no maksas un izdevumu atlīdzināšanu, kuri ir minēti Regulas Nr. 528/2012 80. panta 1. punkta b) apakšpunktā un 3. punkta e) apakšpunktā, Savienības likumdevējs neesot precizējis apstākļus, kuri pamato atbrīvošanu no visa maksājuma vai tā daļas un tādējādi tas netieši ir piešķīris pilnvaras Komisijai papildināt leģislatīvo aktu. Tāpat ar Regulas Nr. 528/2012 80. panta 1. punkta c) apakšpunktu esot pārkāpts LESD 291. pants, piešķirot Komisijai pilnvaras noteikt Aģentūrai maksājamo maksu “maksāšanas noteikumus”.

48

Šādiem argumentiem nevar piekrist. Savienības likumdevējs varēja pamatoti uzskatīt, ka ar Regulu Nr. 528/2012 tiek noteikts pilnīgs tiesiskais regulējums šī sprieduma 40. punkta izpratnē attiecībā uz Aģentūrai maksājamo maksu samazināšanu, atbrīvošanu no maksas un izdevumu atlīdzināšanu, šīs regulas 7. panta 4. punktā, 43. panta 4. punktā, 80. panta 3. punkta b) apakšpunktā paredzot dažādus gadījumus, kuros ir jāatļauj daļēja maksu atlīdzināšana, minētā 80. panta 3. punkta c) apakšpunktā paredzot, ka “ņem vērā MVU īpašās vajadzības”, un šī paša 3. punkta e) apakšpunktā nosakot, ka “pienācīgi pamatotos apstākļos, un ja tam piekrīt Aģentūra”, ir iespējama pilnīga vai daļēja atbrīvošana no maksas.

49

Tas pats attiecas uz pilnvarām noteikt “maksāšanas noteikumus”, kas Komisijai ir piešķirtas ar Regulas Nr. 528/2012 80. panta 1. punkta c) apakšpunktu. Šīs regulas 7. panta 2. punkta pirmajā daļā, 13. panta 3. punkta otrajā daļā, 43. panta 2. punkta pirmajā daļā, 45. panta 3. punkta otrajā daļā un 54. panta 3. punktā ir noteikts 30 dienu termiņš, lai samaksātu Aģentūrai maksājamo maksu par tās veiktajām darbībām. Saskaņā ar 80. panta 3. punkta f) apakšpunktu termiņus maksām, kas maksājamas par pārējām Aģentūras darbībām, nosaka, “pienācīgi ņemot vērā [šajā] regulā paredzēto procedūru termiņus”. Attiecībā uz pārējiem “maksāšanas noteikumiem” 80. panta 3. punkta c) apakšpunktā ir minēta “iespēja sadalīt maksu vairākās iemaksās un posmos”, lai ņemtu vērā MVU īpašās vajadzības. Ar 80. panta 1. punkta c) apakšpunktu Komisijai piešķirto pilnvaru īstenošana tātad ietilpst tiesiskajā regulējumā, kas ir noteikts ar pašu leģislatīvo aktu, kuru ar izpildes aktu nevar ne grozīt, ne papildināt attiecībā uz nebūtiskiem elementiem.

50

Visbeidzot Komisija savas prasības atbalstam atsaucas uz faktu, ka Regulas Nr. 528/2012 80. panta 3. punkta c) apakšpunktā ir noteikts, ka “vajadzības gadījumā” ņem vērā MVU īpašās vajadzības, kas, kā tā uzskata, ne vien ļaujot izvēlēties “izpildes” nosacījumus, bet arī sniedzot pilnvaras papildināt tiesisko regulējumu, paredzot vispārējus kritērijus attiecībā uz samazinājumiem maksājumiem, kurus varētu piešķirt MVU.

51

Arī šiem argumentiem nevar piekrist. Frāze “vajadzības gadījumā” norāda, ka Komisijas īstenošanas regulā nav pienākuma katrā ziņā paredzēt samazinātu maksu MVU. Šāds samazinājums ir obligāts tikai tad, ja to prasa šo uzņēmumu īpašās raksturiezīmes. Tādējādi Komisijas pienākums “vajadzības gadījumā” ņemt vērā MVU īpašās vajadzības apstiprina faktu, ka Savienības likumdevējs uzskatīja par nepieciešamu pašam paredzēt pilnīgu tiesisko regulējumu šī sprieduma 40. punkta izpratnē attiecībā uz Regulas Nr. 528/2012 80. panta 1. punktā noteikto maksājumu kārtību. Tādējādi saskaņā ar šī panta 3. punkta a) un c) apakšpunktu maksājumi ir jānosaka ne tikai tādā apmērā, kas principā ļauj segt izdevumus par Aģentūras sniegtajiem pakalpojumiem, bet arī lai attiecībā uz MVU tiktu ņemta vērā šo uzņēmumu specifika. Saistībā ar maksāšanas noteikumiem šajā pašā 3. punkta c) apakšpunktā ir paredzēta iespēja attiecībā uz MVU sadalīt maksu vairākās iemaksās un posmos.

52

No iepriekš minētā izriet, ka Savienības likumdevējs varēja pamatoti uzskatīt, ka ar Regulas Nr. 528/2012 80. panta 1. punktu Komisijai ir piešķirtas nevis pilnvaras papildināt šo leģislatīvo aktu ar nebūtiskiem elementiem, bet precizēt tā normatīvo saturu atbilstoši LESD 291. panta 2. punktam.

53

Otrkārt, tā kā Regulas Nr. 528/2012 80. panta 1. punktā paredzētā maksājumu kārtība attiecas uz maksām, kas jāmaksā Savienības aģentūrai, tad īstenošanas pilnvaru piešķiršana saskaņā ar LESD 291. panta 2. punktu var tikt uzskatīta par pamatotu, lai šai kārtībai nodrošinātu vienveidīgas piemērošanas nosacījumus visā Savienībā.

54

No iepriekš minētā izriet, ka Komisijas izvirzītais vienīgais pamats tās prasības atbalstam nav pamatots un līdz ar to tas ir jānoraida.

55

Atbilstoši Tiesas Reglamenta 138. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Parlaments un Padome ir prasījuši piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā tai spriedums ir nelabvēlīgs, tad jāpiespriež Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Čehijas Republika, Dānijas Karaliste, Francijas Republika, Nīderlandes Karaliste, Somijas Republika un Apvienotā Karaliste, kas iestājušās lietā Parlamenta un Padomes prasījumu atbalstam, saskaņā ar šī Reglamenta 140. panta 1. punktu sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež: