—

Comune di Ancona vārdā – A. Lucchetti, avvocato,

—

Portugāles valdības vārdā – L. Inez Fernandes, S. Rodrigues un A. Gattini, pārstāvji,

—

Eiropas Komisijas vārdā – A. Steiblytė un D. Recchia, pārstāves,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes 1999. gada 21. jūnija Regulas (EK) Nr. 1260/1999, ar ko paredz vispārīgus noteikumus par struktūrfondiem (OV L 161, 1. lpp.), 30. panta 4. punktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Comune di Ancona [Ankonas pašvaldību] un Regione Marche [Markes reģionu] par pēdējā minētā lēmumu atņemt un atgūt piešķirto finansējumu, kas Comune di Ancona tika piešķirts par stāpekļa izveidošanas projektu.

3

Regulas Nr. 1260/1999 preambulas 4. apsvērums ir izteikts šādi:

“[..] lai veicinātu struktūrfondu saliedētību un vienkāršotu to darbību, būtu [..] jānosaka [prioritārie] mērķi, kas sekmē attīstību un strukturālos pielāgojumus reģionos, kuru attīstība atpaliek, kā arī veicina ekonomisku un sociālu pārveidi apvidos ar strukturālām grūtībām un pielāgo un modernizē izglītības, profesionālās sagatavošanas un nodarbinātības politiku un sistēmas”.

4

Minētās regulas preambulas 7. apsvērumā ir paredzēts:

“[..] Eiropas Reģionālās attīstības fonds (ERAF) ir galvenais attīstības un strukturālas pielāgošanas veicinātājs reģionos, kuru attīstība atpaliek, kā arī ekonomiskas un sociālas pārveides veicinātājs apvidos ar strukturālām grūtībām”.

5

Šīs pašas regulas preambulas 41. apsvērumā ir noteikts:

“[..] lai nodrošinātu fondu sniegtās palīdzības lietderību un paliekošu iedarbību, visa vai daļa no fondu palīdzības būtu jāpiešķir kādam pasākumam tikai tad, ja tā būtībā vai tā īstenošanas noteikumos nav izdarītas būtiskas pārmaiņas, kas varētu novirzīt šo pasākumu, kas saņēmis palīdzību, no sākotnējiem mērķiem”.

6

Regulas Nr. 1260/1999 30. panta ar nosaukumu “Tiesības uz fondu ieguldījumu” 4. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis nodrošina to, ka darbība patur fondu ieguldījumu tikai tad, ja šī darbība piecu gadu laikā pēc datuma, kad kompetentās valsts iestādes vai vadošā iestāde pieņēma lēmumu par fondu ieguldījumu, nepiedzīvo būtiskas pārmaiņas,

Dalībvalstis informē Komisiju par jebkādām šādām pārmaiņām. Kad šādas pārmaiņas notiek, piemēro 39. pantu.”

7

Minētās regulas 38. panta ar nosaukumu “Vispārīgi noteikumi” 1. punktā ir paredzēts:

“Neierobežojot Komisijas pienākumu izpildīt Eiropas Kopienu vispārējo budžetu, dalībvalstis pirmām kārtām uzņemas atbildību veikt palīdzības finanšu kontroli. Šim nolūkam to veiktie pasākumi ietver:

[..]

[..]

8

Šīs pašas regulas 39. panta ar nosaukumu “Labojumi finansējumā” 1. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis pirmām kārtām ir atbildīgas par pārkāpumu izmeklēšanu, rīkojoties saskaņā ar faktiem par jebkurām nozīmīgām izmaiņām, kas ietekmē palīdzības īstenošanas un pārraudzības raksturu vai nosacījumus, kā arī rada vajadzību veikt finanšu korekciju.

Dalībvalsts veic vajadzīgo finanšu korekciju saistībā ar atsevišķiem vai sistemātiskiem pārkāpumiem. Korekcijas, ko veic dalībvalsts, izpaužas kā pilnīga vai daļēja Kopienas ieguldījuma atcelšana. Tādējādi atbrīvojušos Kopienas fondus dalībvalsts var atkārtoti izmantot attiecīgajai palīdzībai atbilstīgi kārtībai, kas jānosaka, ievērojot 53. panta 2. punktu.”

9

Regione Marche, kas ir vienotā programmu dokumenta pārvaldības iestāde attiecībā uz Savienības struktūrfondu palīdzību Markes reģionā, saskaņā ar ERAF publicēja uzaicinājumu iesniegt dažādus infrastruktūras projektus vietējās ostas zonās 2002.–2006. gada plānošanas periodam.

10

Atbildot uz šo uzaicinājumu, Comune di Ancona iesniedza pieteikumus uz finansējumu trīs projektiem, proti, stāpeļa izveidošanai, celtņa uz šasijas pirkumam un laukuma pirms minētā stāpekļa labiekārtošanas darbu īstenošanai. Šie trīs pieteikumi tika pieņemti.

11

Pēc stāpeļa izveidošanas darbiem un pēc celtņa uz šasijas uzstādīšanas Comune di Ancona, būdama minētā finansējuma saņēmējiestāde, 2005. gada janvārī vērsās pie Regione Marche ar jautājumu par iespēju piešķirt minētā stāpekļa apsaimniekošanas koncesiju kādai trešajai personai. Regione Marche uzskatīja, ka tam nav nekādu šķēršļu, bet atgādināja nepieciešamību ievērot spēkā esošo tiesisko regulējumu sabiedrisko pakalpojumu koncesiju piešķiršanas jomā.

12

Ar pašvaldības padomes 2005. gada 19. aprīļa lēmumu Comune di Ancona stāpekļa apsaimniekošanu uzticēja Cooperativa arl Pescatori e Motopescherecci di Ancona (turpmāk tekstā – “kooperatīvs Pescatori”), vienlaicīgi tam paredzot vairākus pienākumus, tostarp pārskaitīt Comune di Ancona gada maksājumu, kas tiek aprēķināts tādējādi, lai neradītu lielus neto ienākumus nedz koncesijas piešķīrējam, nedz koncesionāram, aizliegumu mainīt darbības, kurai ir piešķirts finansējums, īstenošanas nosacījumus, aizliegumu veikt peļņu nesošu darbību, ievērot visas piemērojamās Savienības pamatnostādnes un tiesību normas, kā arī saglabāt attiecīgās būves publisko raksturu un lietojuma mērķi. Turklāt tika precizēts, ka šī būve katrā ziņā paliek Comune di Ancona īpašumā.

13

2010. gada jūnijā Regione Marche norādīja, ka Comune di Ancona veiktajā stāpekļa apsaimniekošanā ir vērojamas vairākas nelikumības, proti:

14

Pamatojoties uz šīm konstatācijām, Regione Marche pieņēma lēmumu, ar kuru uzdeva atcelt un atgūt Comune di Ancona piešķirto finansējumu.

15

Comune di Ancona tādējādi iesniedzējtiesā cēla prasību atcelt minēto lēmumu.

16

Savas prasības pamatojumam tā tostarp izvirza šādus pamatus:

17

Šādos apstākļos Tribunale amministrativo regionale per le Marche [Markes Reģionālā administratīvā tiesa] nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

18

Regulas Nr. 1260/1999 30. panta 4. punktā ir ietverts princips, saskaņā ar kuru darbība patur struktūrfondu ieguldījumu tikai tad, ja attiecīgā darbība piecu gadu laikā pēc datuma, kad kompetentā valsts iestāde vai vadošā iestāde pieņēma lēmumu par minēto fondu ieguldījumu, nepiedzīvo “būtiskas pārmaiņas”. Pamatlietā lietas dalībnieku domas dalās jautājumā, vai pārmaiņām, kuras konstatējusi Regione Marche, ir piemērojama šī tiesību norma.

19

Vispirms ir jāatgādina, ka Tiesai nav jāveic attiecīgo pamatlietā aplūkoto pārmaiņu konkrēta kvalifikācija. Šāda kvalifikācija ir tikai valsts tiesas kompetencē. Tiesas loma ir vienīgi sniegt šai valsts tiesai interpretāciju par Savienības tiesībām, kas ir noderīga lēmuma pieņemšanai lietā, ko tā izskata. Tādējādi Tiesa var noteikt būtiskos apstākļus, kas var sniegt norādes iesniedzējtiesai, veicot vērtējumu (skat. 2011. gada 10. novembra spriedumu lietā C-348/10 Norma-A un Dekom, Krājums, I-10983. lpp., 57. un 58. punkts).

20

Šajā kontekstā ir jāuzsver, ka, lai varētu uzskatīt, ka pārmaiņas ietilpst Regulas Nr. 1260/1999 30. panta 4. punkta piemērošanas jomā, vispirms ir jānodrošina, ka attiecīgajai darbībai, kas rada šīs pārmaiņas, ir piemērojams minētais pants, un apstiprinošas atbildes gadījumā turpinājumā jāizvērtē, vai šīs pārmaiņas atbilst minētās tiesību normas pirmās daļas a) un b) punktā minētajiem nosacījumiem, zinot, ka no sakārtojuma saikļa “un” starp abiem 30. panta 4. punkta pirmās daļas a) un b) apakšpunktā lietotajiem nosacījumiem lietojuma izriet, ka pārmaiņām ir kumulatīvi jāatbilst abiem šiem nosacījumiem.

21

Izskatot minētos nosacījumus, vispirms ir jāpārbauda, vai strīdīgās pārmaiņas atbilst Regulas Nr. 1260/1999 30. panta 4. punkta pirmās daļas b) punkta minētajam nosacījumam, kas pieprasa, lai pārmaiņas izrietētu vai nu no infrastruktūras īpašumtiesību izmaiņām, vai ražošanas darbību pārtraukšanas vai to pārvietošanas. Pārbaudot šo nosacījumu, ir jāizvērtē apstākļi, kas ir strīdīgo pārmaiņu pamatā un kas tādējādi ir šo pārmaiņu iemesli.

22

Otrkārt, ir jāpārbauda, vai aplūkotajām pārmaiņām ir piemērojama kāda no minētas regulas 30. panta 4. punkta pirmās daļas a) punktā minētajām hipotēzēm, proti, tās skar attiecīgas darbības būtību vai īstenošanas nosacījumus vai piešķir kādam uzņēmumam vai valsts iestādei nepamatotas priekšrocības – šīs hipotēzes attiecas uz attiecīgo pārmaiņu sekām.

23

Treškārt, tad, kad Regulas Nr. 1260/1999 30. panta 4. punkta pirmās daļas a) un b) punktā minētie nosacījumi ir izvērtēti, ir jāpārbauda, vai strīdīgās pārmaiņas ir būtiskas.

24

Tātad šādā kārtībā Tiesa atbildēs uz iesniedzējtiesas uzdotajiem dažādajiem prejudiciālajiem jautājumiem.

25

Uzdodot trešo jautājumu, uz kuru ir jāatbild vispirms, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Regulas Nr. 1260/1999 30. panta 4. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šajā tiesību normā paredzētās pārmaiņas ir tikai tās, kas tiek veiktas būves celtniecības laikā, vai arī tajās ietilpst pārmaiņas, kas ir notikušas pēc tam, tostarp tās apsaimniekošanas laikā.

26

Šajā saistībā, pirmkārt, no Regulas Nr. 1260/1999 30. panta 4. punkta formulējuma izriet, ka tas attiecas uz pārmaiņām, kas ir radušās darbībai piecu gadu laikā pēc datuma, kad kompetentā valsts iestāde vai galvenā iestāde pieņēma lēmumu par struktūrfondu ieguldījuma apsaimniekošanu. Tā kā ir skaidrs, ka, piemēram, būves celtniecības gadījumā nevar tikt izslēgts, ka attiecīgās būves celtniecības laiks var būt mazāks par šo piecu gadu termiņu, ir jāsecina, ka paredzētās pārmaiņas nevar ierobežot tikai ar tām, kas ir veiktas būves celtniecības laikā, bet tām, vajadzības gadījumā un neietekmējot minēto termiņu, ir jāietver pārmaiņas, kas notiek pēc tās celtniecības, tostarp tās apsaimniekošanas laikā.

27

Otrkārt, no Regulas Nr. 1260/1999 preambulas 4. apsvēruma izriet, ka struktūrfondu palīdzība ir paredzēta prioritāriem mērķiem, proti, tiem, kas “sekmē attīstību un strukturālos pielāgojumus reģionos, kuru attīstība atpaliek, kā arī veicina ekonomisku un sociālu pārveidi apvidos ar strukturālām grūtībām un pielāgo un modernizē izglītības, profesionālās sagatavošanas un nodarbinātības politiku un sistēmas”. ERAF gadījumā šie mērķi atbilstoši Regulas Nr. 1260/1999 preambulas 7. apsvērumam konkrētāk ir attīstības un strukturālas pielāgošanas veicināšana reģionos, kuru attīstība atpaliek, kā arī ekonomiskas un sociālas pārveides veicināšana apvidos ar strukturālām grūtībām.

28

No tā izriet, ka struktūrfondu mērķi var tikt sasniegti tikai tad, ja struktūrfondu piešķirtās subsīdijas un ar to saistītā kontrole attiecas uz visām darbībām un izmaksām, kas saistītas ne tikai ar darbības īstenošanu, bet arī ar tās īstenošanas un apsaimniekošanas nosacījumiem, Regulas Nr. 1260/1999 30. panta 4. punktā paredzētajā piecu gadu termiņā. Faktiski tikai ar šādu nosacījumu var tikt nodrošināta minēto fondu darbības efektivitāte, izvairoties no tā, ka tie finansētu būves, kuras pēc to pabeigšanas un pārmaiņu to apsaimniekošanā rezultātā vairs nepildītu mērķus, kuru dēļ šāds finansējums tika piešķirts.

29

Ņemot vērā visus šos apsvērumus, uz trešo jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 1260/1999 30. panta 4. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šajā tiesību normā paredzētajās pārmaiņās ietilpst gan tās, kas ir notikušas būves celtniecības laikā, gan tās, kas ir notikušas pēc tam, tostarp tās apsaimniekošanas laikā, ciktāl šīs pārmaiņas ir notikušas minētajā pantā paredzētajā piecu gadu termiņā.

30

Uzdodot savu pirmo jautājumu, uz kuru ir jāatbild kā uz otro, iesniedzējtiesa vēlas uzzināt, vai Regulas Nr. 1260/1999 30. panta 4. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai varētu izvērtēt, vai koncesijas piešķiršana nerada lielus ienākumus koncesijas piešķīrējam vai nepamatotu priekšrocību koncesionāram, sākotnēji ir jāpārbauda, vai nodotajai būvei ir veiktas būtiskas pārmaiņas.

31

Šajā saistībā no Regulas Nr. 1260/1999 30. panta 4. punkta formulējuma izriet, ka nepamatotu priekšrocību esamība ir viens no apstākļiem, kas, iespējams, var radīt būtiskas pārmaiņas šīs tiesību normas izpratnē.

32

No tā izriet, ka, pirms iesniedzējtiesa šajā gadījumā izdara secinājumus par būtisku pārmaiņu esamību vai neesamību Regulas Nr. 1260/1999 30. panta 4. punkta izpratnē, tai tostarp ir jāpārbauda, vai strīdīgās pārmaiņas ir radījušas nepamatotas priekšrocības un/vai ir ietekmējušas [palīdzības] īstenošanas raksturu vai nosacījumus.

33

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, tādējādi uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 1260/1999 30. panta 4. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai varētu izvērtēt, vai koncesijas piešķiršana nerada lielus ienākumus koncesijas piešķīrējam vai nepamatotu priekšrocību koncesionāram, nav sākotnēji jāpārbauda, vai nodotajai būvei ir veiktas būtiskas pārmaiņas.

34

Uzdodot savu otro jautājumu, uz kuru ir jāatbild kā uz trešo, iesniedzējtiesa jautā, vai Regulas Nr. 1260/1999 30. panta 4. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šī tiesību norma attiecas tikai uz fiziskām pārmaiņām, tāpēc ka uzceltā būve neatbilst tai, kas bija paredzēta projektā, kuram tika piešķirts finansējums, vai arī tā attiecas arī uz funkcionālām pārmaiņām. Šajā pēdējā gadījumā iesniedzējtiesa vaicā, vai ir notikušas “būtiskas pārmaiņas”, ja būve tiek arī izmantota – bet ne galvenokārt – citām darbībām, kuras nebija paredzētas uzaicinājumā iesniegt projektus vai pieteikumā par dalību tajā.

35

Vispirms, ņemot vērā, ka Savienības likumdevējs ir pievienojis apzīmētāju “būtisks”, lai apzīmētu attiecīgas pārmaiņas, lai tās ietilptu Regulas Nr. 1260/1999 30. panta 4. punkta piemērošanas jomā, ir nepieciešams, lai minētās pārmaiņas ne tikai atbilstu šajā tiesību normā ietvertajiem diviem nosacījumiem, bet lai tām turklāt būtu noteikts apmērs.

36

Šajā saistībā no Regulas Nr. 1260/1999 preambulas 41. apsvēruma izriet, ka struktūrfondu sniegtā palīdzība pilnībā vai daļēji būtu jāpiešķir kādai darbībai tikai tad, ja tās būtībā vai īstenošanas noteikumos nav izdarītas būtiskas pārmaiņas, kas varētu novirzīt šo pasākumu, kas saņēmis palīdzību, no sākotnējiem mērķiem.

37

Attiecīgi, ja pārmaiņas atbilst Regulas Nr. 1260/1999 30. panta 4. punkta pirmās daļas a) punktā ietvertajam nosacījumam, jo tās ietekmē darbības būtību vai īstenošanas noteikumus, šādas pārmaiņas var tikt kvalificētas kā “būtiskas pārmaiņas” minētās regulas 30. panta 4. punkta izpratnē tikai tad, ja tās būtiski samazina attiecīgās darbības spējas sasniegt tai noteikto mērķi.

38

Tā kā gan pārmaiņas pēc būtības, gan funkcionālas pārmaiņas var būtiski samazināt darbības spējas sasniegt tai noteikto mērķi, jāsecina, ka pārmaiņu, kas veiktas būvei, pārbaude, kas ir saistīta ar Regulas Nr. 1260/1999 30. panta 4. punktu, attiecas ne tikai uz atšķirībām starp būves projektu un pabeigto būvi, bet arī uz pārmaiņām, kas ir veiktas attiecīgās būves funkcijām.

39

No iepriekš minētā izriet, ka apstāklis, ka dažādi darbības elementi ir grozīti noteiktā kvantitatīvā proporcijā, pats par sevi nevar tikt uzskatīts par izšķirošu.

40

Pamatlietas apstākļos iesniedzējtiesai tādējādi ir jāizvērtē, vai veiktās pārmaiņas, tostarp apstāklis, ka Comune di Ancona veiktais stāpeklis tiek izmantots izklaides kuģiem aptuveni 18 % apmērā, lai gan šāda izmantošana netika paredzēta projektā, kuram tika apstiprināts finansējums, var būtiski mainīt attiecīgās būves izmantošanu, izmantojot darbības, kas atšķiras no sākotnēji paredzētajām, un attiecīgi būtiski samazināt attiecīgās darbības spējas sasniegt tai noteikto mērķi.

41

Attiecībā uz Regulas Nr. 1260/1999 30. panta 4. punkta b) apakšpunktā ietverto otro nosacījumu, lai pārmaiņas, kas izpaužas kā būves izmantošana darbībām, kuras nebija paredzētas projektā, kam tika piešķirts finansējums, varētu tikt kvalificētas kā “būtiskas pārmaiņas” minētā 30. panta 4. punkta izpratnē, arī jāprecizē, ka tām ir jābūt par iemeslu, ka pilnībā vai daļēji tiek pārtrauktas atsevišķas no projektā, kam tika piešķirts finansējums, paredzētajām darbībām.

42

Attiecīgi uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 1260/1999 30. panta 4. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šī tiesību norma attiecas gan uz fiziskām pārmaiņām tādējādi, ka uzceltā būve neatbilst tai, kas bija paredzēta projektā, kuram tika piešķirts finansējums, gan uz funkcionālām pārmaiņām, ar nosacījumu, ka gadījumā, kad pārmaiņas izpaužas kā būves izmantošana darbībām, kas sākotnēji nebija paredzētas projektā, kuram tika piešķirts finansējums, šādām pārmaiņām ir jāspēj būtiski samazināt attiecīgās darbības spējas sasniegt tai noteikto mērķi.

43

Uzdodot ceturto jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Savienības tiesībām ir pretrunā tas, ka pašvaldība tieši, proti, nerīkojot konkursu, piešķir ar būvi saistītu sabiedrisko pakalpojumu koncesiju trešajai personai, ja minētā koncesija nerada lielus ienākumus, nedz arī nepamatotu priekšrocību šai trešajai personai vai koncedējošai valsts iestādei.

44

Šajā saistībā vispirms ir jānorāda, ka, ja izrādās, ka attiecīgās pārmaiņas nevar kvalificēt kā “pārmaiņas” Regulas Nr. 1260/1999 30. panta 4. punkta izpratnē, tomēr atbilstoši šīs pašas regulas 38. panta 1. punkta e) un h) apakšpunktā paredzētajiem pienākumiem attiecīgajai dalībvalstij ir jāpārbauda, vai šīs pārmaiņas nav uzskatāmas par prettiesiskām šīs regulas 38. un 39. panta izpratnē un vai šī iemesla dēļ vēlāk nevajadzēs veikt nepieciešamās finanšu korekcijas un atgūt atbilstošās zaudētās summas, vajadzības gadījumā piemērojot nokavējuma procentus.

45

Turklāt ir jāatgādina, ka Savienības līmenī sabiedrisko pakalpojumu koncesijām nav nekāda tiesiskā regulējuma. Tā kā tiesiskais regulējums nepastāv, pakalpojumu koncesijai piemērojamās tiesības ir jāizvērtē, ņemot vērā primāros tiesību aktus un it īpaši LESD paredzētās pamatbrīvības (skat. 2000. gada 7. decembra spriedumu lietā C-324/98 Telaustria un Telefonadress, Recueil, I-10745. lpp., 60. punkts).

46

Šajā kontekstā Tiesa jau ir nospriedusi, ka vienlīdzīgas attieksmes princips un diskriminācijas pilsonības dēļ aizlieguma princips it īpaši nozīmē pārskatāmību, kas liek koncedējošajai valsts iestādei nodrošināt adekvātu atklātību jebkuram potenciālam pretendentam, tādējādi ļaujot īstenot konkurenci attiecībā uz līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru, kā arī šis procedūras objektivitātes kontroli, nenosakot par pienākumu veikt konkursa procedūru (2007. gada 13. septembra spriedums lietā C-260/04 Komisija/Itālija, Krājums, I-7083. lpp., 24. punkts, un 2008. gada 13. novembra spriedums lietā C-324/07 Coditel Brabant, Krājums, I-8457. lpp., 25. punkts).

47

Konkrētāk, tika nospriests, ka, tā kā koncesija var interesēt arī uzņēmumu, kas atrodas citā dalībvalstī, nevis tajā, kurā atrodas koncedējošajā valsts iestāde, šīs koncesijas piešķiršana uzņēmumam, kas atrodas šajā pēdējā dalībvalstī, nenodrošinot pārskatāmību, rada atšķirīgu attieksmi pret uzņēmumiem, kas atrodas citās dalībvalstīs. Tā kā nav nodrošināta pārskatāmība, uzņēmumiem, kas atrodas citās dalībvalstīs, faktiski nav nekādas iespējas izrādīt savu interesi, lai iegūtu minēto koncesiju (šajā ziņā skat. 2005. gada 21. jūlija spriedumu lietā C-231/03 Coname, Krājums, I-7287. lpp., 17. un 18. punkts).

48

Šāda atšķirīga attieksme, kas galvenokārt ir nelabvēlīga citā dalībvalstī esošiem uzņēmumiem, ir uzskatāma par netiešu diskrimināciju pilsonības dēļ, kas ir aizliegta ar LESD 49. un 56. pantu, ja vien to neattaisno objektīvi iemesli (2008. gada 17. jūlija spriedums lietā C-347/06 ASM Brescia, Krājums, I-5641. lpp., 60. punkts).

49

Šajos apstākļos, lai izvērtētu, vai stāpekļa koncesijas piešķiršana atbilst Savienības tiesībām, iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai tas, ka Comune di Ancona ir piešķīrusi sabiedrisko pakalpojumu koncesiju, atbilst prasībām par pārskatāmību, kas tostarp ļauj uzņēmumam, kurš atrodas nevis Itālijas Republikas, bet citas dalībvalsts teritorijā, piekļūt atbilstošai informācijai par šo koncesiju, pirms tā tiek piešķirta, lai šis uzņēmums, ja tas to vēlas, varētu izrādīt savu interesi par minētās koncesijas iegūšanu (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Coname, 21. punkts).

50

Pamatlietā Comune di Ancona nav norādījusi nevienu objektīvu iemeslu, kas varētu attaisnot pārskatāmības neesamību koncesijas piešķiršanas laikā. Turpretī tā norāda, ka koncesija nevarēja interesēt uzņēmumus, kas atrodas citās dalībvalstīs, jo kooperatīvam Pescatori piešķirtā koncesija tika izveidota tādējādi, ka tā nevarēja radīt lielus ienākumus tās saņēmējam, nedz nepamatotas priekšrocības pēdējam minētajam vai pašvaldībai.

51

Tomēr apstāklis, ka koncesija nevar ne radīt lielus ienākumus, ne nepamatotas priekšrocības uzņēmumam vai pašvaldībai, pats par sevi neļauj secināt, ka šī koncesija nerada saimniecisku interesi uzņēmumiem, kuri atrodas dalībvalstīs, kas nav koncedējošās valsts iestādes dalībvalsts. Saimnieciskās stratēģijas ietvaros, kuras mērķis ir paplašināt daļu no savas darbības citā dalībvalstī, uzņēmums var pieņemt taktisku lēmumu lūgt piešķirt šajā valstī koncesiju, lai gan tā pati par sevi nevar radīt pienācīgu peļņu, jo šī iespēja tomēr tam var ļaut iekļūt minētās valsts tirgū un iegūt atpazīstamību, lai sagatavotu paplašināšanos nākotnē.

52

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz ceturto jautājumu ir jāatbild, ka tādos apstākļos, kādi ir pamatlietā, Savienības tiesībām nav pretrunā tas, ka ar būvi saistītu sabiedrisko pakalpojumu koncesija tiek piešķirta, nerīkojot konkursa procedūru, ja šī piešķiršana atbilst pārskatāmības principam – lai tas tiktu ievērots, uzņēmumam, kas atrodas dalībvalstī, kura nav koncedējošās valsts iestādes dalībvalsts, ir jāļauj piekļūt atbilstošai informācijai par šo koncesiju, pirms tā tiek piešķirta, tomēr nenosakot par pienākumu veikt konkursa procedūru, lai šis uzņēmums, ja tas to vēlas, varētu izrādīt savu interesi par minētās koncesijas iegūšanu, kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

53

Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež: