—

N. Onuekwere vārdā – M. Henderson un C. Meredith, barristers, un D. Furner, solicitor,

—

Apvienotās Karalistes valdības vārdā – S. Brighouse un H. Walker, pārstāves, kurām palīdz R. Palmer, barrister,

—

Čehijas Republikas valdības vārdā – M. Smolek un J. Vláčil, pārstāvji,

—

Vācijas valdības vārdā – T. Henze un J. Möller, pārstāvji,

—

Īrijas vārdā – E. Creedon, pārstāve,

—

Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz G. Palatiello, avvocato dello Stato,

—

Polijas valdības vārdā – B. Majczyna un M. Szpunar, pārstāvji,

—

Eiropas Komisijas vārdā – M. Wilderspin un C. Tufvesson, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvas 2004/38/EK par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 1612/68 un atceļ Direktīvas 64/221/EEK, 68/360/EEK, 72/194/EEK, 73/148/EEK, 75/34/EEK, 75/35/EEK, 90/364/EEK, 90/365/EEK un 93/96/EEK (OV L 158, 77. lpp., un labojumi OV 2004, L 229, 35. lpp., un OV 2005, L 197, 34. lpp.), 16. panta 2. un 3. punktu.

2

Šis lūgums ir ticis iesniegts strīdā starp N. Onuekwere un Secretary of State for the Home Department (iekšlietu ministrs, turpmāk tekstā – “Secretary of State”) par lēmumu, ar ko N. Onuekwere atteikts piešķirt pastāvīgās uzturēšanās apliecību kā Savienības pilsoņa ģimenes loceklim.

3

Saskaņā ar Direktīvas 2004/38 preambulas 17. un 18. apsvērumu:

4

Minētās direktīvas 2. pantā ar nosaukumu “Definīcijas” ir norādīts:

“Šajā direktīvā:

5

Šis direktīvas 3. panta ar nosaukumu “Saņēmēji” [“Tiesību subjekti”] 1. punktā ir noteikts:

“Šo direktīvu piemēro visiem Savienības pilsoņiem, kas pārceļas uz dzīvi vai uzturas dalībvalstī, kurai tie nav valstiski piederīgi, un uz viņu ģimenes locekļiem atbilstīgi 2. panta 2) punkta definīcijai, kuri tos pavada vai pārceļas kopā ar tiem.”

6

Minētās direktīvas 7. panta ar nosaukumu “Tiesības uzturēties ilgāk nekā trīs mēnešus” teksts ir šāds:

“1.   Visiem Savienības pilsoņiem ir tiesības uzturēties citas dalībvalsts teritorijā ilgāk nekā trīs mēnešus, ja:

2.   Uzturēšanās tiesības, kas noteiktas 1. punktā, tiek attiecinātas arī uz ģimenes locekļiem, kas nav nevienas dalībvalsts pilsoņi, bet pavada Savienības pilsoni uzņēmējā dalībvalstī vai ieceļo kopā ar viņu, ja šis Savienības pilsonis atbilst 1. punkta a), b) vai c) apakšpunktā minētajiem nosacījumiem.

[..]

4.   Atkāpjoties no šā panta 1. punkta d) apakšpunkta un 2. punkta, tikai laulātajam, reģistrētajam partnerim, kas minēts 2. panta 2. punkta b) apakšpunktā, un apgādībā esošajiem bērniem ir uzturēšanās tiesības kā tāda Savienības pilsoņa ģimenes locekļiem, kurš atbilst šā panta 1. punkta c) apakšpunkta nosacījumiem. Šīs direktīvas 3. panta 1. punkts attiecas uz viņa/viņas, kā arī viņa/viņas laulātā vai reģistrētā partnera apgādībā esošajiem tiešajiem augšupējiem radiniekiem.”

7

Direktīvas 2004/38 IV nodaļā ar nosaukumu “Pastāvīgas uzturēšanās tiesības” 16. pantā ar nosaukumu “Vispārējs noteikums attiecībā uz Savienības pilsoņiem un viņu ģimenes locekļiem” ir paredzēts:

“1.   Savienības pilsoņiem, kas likumīgi un nepārtraukti ir uzturējušies uzņēmējā dalībvalstī piecus gadus, ir tiesības pastāvīgi uzturēties šajā valstī. Uz šīm tiesībām nedrīkst attiecināt III nodaļā paredzētos nosacījumus.

2.   Šā panta 1. punkts attiecas arī uz ģimenes locekļiem, kas nav nevienas dalībvalsts valstspiederīgie un ir kopā ar Savienības pilsoni likumīgi un nepārtraukti uzturējušies uzņēmējā dalībvalstī piecus gadus.

3.   Uzturēšanās nepārtrauktību neietekmē īslaicīga prombūtne, kas nav ilgāka par sešiem mēnešiem gadā, vai ilgāka prombūtne obligātā militārā dienesta dēļ, vai vienreizēja prombūtne, kas nav ilgāka par divpadsmit secīgiem mēnešiem, svarīgu iemeslu dēļ, piemēram, grūtniecība un dzemdības, nopietna slimība, mācības vai arodmācības, vai norīkojums darbā citā dalībvalstī vai trešā valstī.

4.   Tiklīdz pastāvīgas uzturēšanās tiesības ir iegūtas, tās var zaudēt tikai tad, ja prombūtne no uzņēmējas dalībvalsts ir ilgāka par diviem secīgiem gadiem.”

8

Valsts tiesībās Direktīva 2004/38 ir transponēta ar 2006. gada Noteikumiem par imigrācijas tiesībām (Eiropas Ekonomikas zona) (Immigration (European Economic Area) Regulations 2006).

9

Ar minēto noteikumu 15. pantu, kura nosaukums ir “Pastāvīgas uzturēšanās tiesības”, ir transponēts Direktīvas 2004/38 16. pants.

10

N. Onuekwere ir Nigērijas pilsonis. 1999. gada 2. decembrī viņš apprecējās ar Īrijas pilsoni, kura izmantoja tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties Apvienotajā Karalistē, un viņiem ir divi kopīgi bērni. 2000. gada 5. septembrī viņš uz pieciem gadiem ieguva uzturēšanās atļauju, atbilstoši kurai viņš Apvienotās Karalistes teritorijā drīkstēja uzturēties kā Savienības pilsoņa laulātais.

11

2000. gada 26. jūnijāN. Onuekwere tika piespriests brīvības atņemšanas sods uz deviņiem mēnešiem un pārbaudes laiks uz diviem gadiem, reālu brīvības atņemšanu nepiemērojot.

12

2004. gada 16. septembrīN. Onuekwere atkal tika notiesāts par 2003. gadā izdarītu noziedzīgu nodarījumu. Kaut arī tika piespriesta brīvības atņemšana uz diviem gadiem un sešiem mēnešiem, viņš tika atbrīvots jau 2005. gada 16. novembrī. Tomēr Secretary of State ar 2005. gada 18. novembra lēmumu izdeva rīkojumu N. Onuekwere izraidīt no Apvienotās Karalistes. Šis lēmums tika atcelts, pamatojot, ka N. Onuekwere ir Savienības pilsones, kura izmanto EKL paredzētās tiesības, laulātais.

13

2008. gada janvārī N. Onuekwere atkārtoti nonāca apcietinājumā par citu noziedzīgu nodarījumu. 2008. gada 8. maijā viņam piesprieda brīvības atņemšanu uz diviem gadiem un trīs mēnešiem. 2009. gada 6. februārī N. Onuekwere tika atbrīvots, bet Secretary of State jau atkal bija izdevis rīkojumu viņu izraidīt no Apvienotās Karalistes. 2010. gada 29. jūnijāUpper Tribunal (Immigration and Asylum Chamber), Londona, tomēr atcēla Secretary of State rīkojumu par minēto izraidīšanu. Atzīdama, ka pastāvīgās uzturēšanās tiesības Direktīvas 2004/38 16. pantā ir tikai N. Onuekwere laulātajai, šī tiesa uzskatīja, ka N. Onuekwere personīgā situācija šai gadījumā ir svarīgāka par sabiedrības interesi viņa izraidīšanā sabiedriskās kārtības apsvērumu dēļ.

14

Pēc tam N. Onuekwere iesniedza pieteikumu pastāvīgās uzturēšanās apliecības piešķiršanai, ko ar 2010. gada 24. septembra lēmumu Secretary of State noraidīja. Lai arī First‑tier Tribunal (Immigration and Asylum Chamber) [Administratīvā tiesa (Imigrācijas un patvēruma lietu palāta)] uzskatīja, ka N. Onuekwere ir tiesības uzturēties, tomēr tā apstiprināja, ka viņam nav pastāvīgas uzturēšanās tiesību, un viņš cēla prasību iesniedzējtiesā.

15

Šī tiesa norāda, ka, ja N. Onuekwere ieslodzījumā pavadītos laikposmus – kopā trīs gadus un trīs mēnešus – neietver viņa kopējā uzturēšanās laikā Apvienotajā Karalistē, šī uzturēšanās, kaut arī minēto laikposmu pārtraukta, tomēr ir ilgāka par pieciem gadiem. Turpretim, ja šos laikposmus būtu jāņem vērā, N. Onuekwere uzturēšanās Apvienotajā Karalistē datumā, kad tika pieņemts pamatlietā aplūkojamais lēmums, būtu pavisam deviņi gadi un trīs mēneši un datumā, kad izteikts lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, tā būtu vairāk kā desmit gadi.

16

Šādos apstākļos Upper Tribunal (Immigration and Asylum Chamber), Londona, nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

17

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2004/38 16. panta 2. punkts ir interpretējams tādējādi, ka tādus laikposmus, kurus trešās valsts pilsonis, Savienības pilsoņa, kurš attiecīgajā laikā izmantojis savas tiesības pastāvīgi uzturēties attiecīgajā dalībvalstī, ģimenes loceklis ir pavadījis ieslodzījumā, var ņemt vērā saistībā ar pastāvīgās uzturēšanās tiesību piešķiršanu minētajam pilsonim šīs normas izpratnē.

18

Vispirms ir jāatgādina, ka atbilstoši Direktīvas 2004/38 16. panta 2. punktam Savienības pilsoņa ģimenes locekļu, kuri nav nevienas dalībvalsts valstspiederīgie, pastāvīgo uzturēšanās tiesību iegūšana katrā ziņā ir atkarīga, pirmkārt, no fakta, vai šis pilsonis pats atbilst šīs direktīvas 16. panta 1. punktā minētajiem nosacījumiem, un, otrkārt, no tā, vai minētie ģimenes locekļi attiecīgajā laikposmā uzturējušies kopā ar viņu nepārtraukti (skat. 2013. gada 8. maija spriedumu lietā C‑529/11 Alarape un Tijani, 34. punkts).

19

Šajā ziņā Savienības pilsoņa ģimenes locekļu, kuri nav nevienas dalībvalsts valstspiederīgie, pienākums kopā ar šo pilsoni uzturēties uzņēmējā dalībvalstī attiecīgajā laikposmā nozīmē, ka šiem ģimenes locekļiem obligāti un vienlaikus ir jābūt uzturēšanās tiesībām saskaņā ar Direktīvas 2004/38 7. panta 2. punktu kā ģimenes locekļiem, kas pavada šo pilsoni vai ieceļo kopā ar viņu, un tādējādi var tikt ņemti vērā vienīgi šo ģimenes locekļu, kuri atbilst tās 7. panta 2. punktā paredzētajiem nosacījumiem, uzturēšanās laikposmi (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Alarape un Tijani, 36. un 37. punkts).

20

N. Onuekwere norāda, ka, tā kā brīdī, kad viņa laulātā ieguva pastāvīgas uzturēšanās tiesībās, viņa piecus gadus bija atbildusi Direktīvas 2004/38 7. panta 1. punkta a), b) un c) apakšpunkta prasībām, viņš šajā pašā savas uzturēšanās laika posmā uzņemošajā dalībvalstī esot izpildījis visus šīs direktīvas 7. panta 2. punkta nosacījumus un tādēļ minētais laika posms esot jāņem vērā attiecībā uz pastāvīgas uzturēšanās tiesību piešķiršanu viņam pašam minētās direktīvas 16. panta 2. punkta izpratnē, neņemot vērā apstākli, ka noteiktu šī laikposma daļu viņš atradās izslodzījumā.

21

Kā norādījušas visas dalībvalstis, kas iesniegušas savus apsvērumus, kā arī Eiropas Komisija, šī argumentācija nav atbalstāma.

22

No Direktīvas 2004/38 16. panta 2. punkta teksta un mērķa izriet, ka ieslodzījumā pavadītus laikposmus nevar ņemt vērā saistībā ar pastāvīgas uzturēšanās tiesību piešķiršanu šīs normas nozīmē.

23

Pirmkārt, kā atgādināts arī šī sprieduma 18. punktā, atbilstoši 16. panta 2. punktam Savienības pilsoņa ģimenes locekļu, kuri nav nevienas dalībvalsts valstspiederīgie, pastāvīgo uzturēšanās tiesību iegūšana katrā ziņā ir atkarīga ne vien no fakta, vai šis pilsonis pats atbilst Direktīvas 2004/38 16. panta 1. punktā minētajiem nosacījumiem, bet arī no tā, vai minētie ģimenes locekļi attiecīgajā laikposmā nepārtraukti uzturējušies “kopā ar” šo pilsoni, turklāt frāze “kopā ar” pastiprina nosacījumu par to, ka minētajiem ģimenes locekļiem viņš ir jāpavada vai jāpiebiedrojas viņam.

24

Otrkārt, ir jāatgādina – kā norādīts arī Direktīvas 2004/38 preambulas 17. apsvērumā –, ka pastāvīgas uzturēšanās tiesības stiprina Savienības pilsonības izjūtu, turklāt tā ir viens no galvenajiem faktoriem, kas veicina sociālo kohēziju, kā rezultātā Savienības likumdevējs pastāvīgas uzturēšanās tiesību iegūšanai atbilstoši Direktīvas 2004/38 16. panta 1. punktam ir paredzējis nosacījumu par Savienības pilsoņa integrāciju uzņemošajā dalībvalstī (skat. 2010. gada 7. oktobra spriedumu lietā C-162/09 Lassal, Krājums, I-9217. lpp., 32. un 37. punkts).

25

Šāda integrācija, kam ir galvenā nozīme Direktīvas 2004/38 16. panta 1. punktā paredzēto pastāvīgas uzturēšanās tiesību iegūšanā, ir balstīta ne tikai uz teritoriālo un laika aspektu, bet arī uz kvalitātes elementiem, kas attiecas uz integrācijas pakāpi uzņemošajā dalībvalstī (skat. 2011. gada 21. jūlija spriedumu lietā C-325/09 Dias, Krājums, I-6387. lpp., 64. punkts) tiktāl, ka integrācijas saiknes starp attiecīgo personu un uzņemošos dalībvalsti apstrīdēšana pamato pastāvīgās uzturēšanās tiesību zaudēšanu, pārsniedzot Direktīvas 2004/38 16. panta 4. punktā minēto (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Dias, 59., 63. un 65. punkts).

26

Apstāklis, ka valsts tiesa ir piemērojusi reālu brīvības atņemšanu, liecina, ka attiecīgā persona nerespektē vērtības, kuras uzņemošās dalībvalsts sabiedrība ir ietērpusi šīs valsts krimināltiesībās, un tādēļ tādu laikposmu, kurus Savienības pilsoņa ģimenes loceklis, kuram nav nevienas dalībvalsts pilsonības, ir pavadījis ieslodzījumā, ņemšana vērā saistībā ar pastāvīgās uzturēšanās tiesību piešķiršanu atbilstoši Direktīvas 2004/38 16. panta 2. punktam būtu acīmredzamā pretrunā šīs direktīvas mērķim.

27

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2004/38 16. panta 2. punkts ir interpretējams tādējādi, ka tādus laikposmus, kurus trešās valsts pilsonis, kas ir Savienības pilsoņa, kurš attiecīgajā laikā izmantojis savas tiesības pastāvīgi uzturēties attiecīgajā dalībvalstī, ģimenes loceklis, ir pavadījis ieslodzījumā, nevar ņemt vērā saistībā ar pastāvīgās uzturēšanās tiesību piešķiršanu minētajam pilsonim šīs normas izpratnē.

28

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2004/38 16. panta 2. un 3. punkts ir interpretējami tādējādi, ka uzturēšanos nepārtrauc laikposmi, kurus trešās valsts pilsonis, kas ir Savienības pilsoņa, kurš attiecīgajā laikā izmantojis savas tiesības pastāvīgi uzturēties attiecīgajā dalībvalstī, ģimenes loceklis, ir pavadījis ieslodzījumā.

29

Šajā ziņā ir jāatzīst – kā jau atgādināts šī sprieduma 18. punktā –, ka atbilstoši Direktīvas 2004/38 16. panta 2. punktam Savienības pilsoņa ģimenes locekļu, kuri nav nevienas dalībvalsts valstspiederīgie, pastāvīgo uzturēšanās tiesību iegūšana katrā ziņā ir atkarīga no tā, vai minētie ģimenes locekļi nepārtrauktu piecus gadus ilgu laikposmu ir likumīgi uzturējušies kopā ar viņu.

30

Šis nosacījums par likumīgas uzturēšanās nepārtrauktību atbilst šī sprieduma 24. un 25. punktā atgādinātajam integrēšanās pienākumam, kas ir pastāvīgās uzturēšanās tiesību iegūšanas pamatā, un Direktīvas 2004/38 vispārīgajam mērķim, saistībā ar uzturēšanās tiesībām uzņemošajā dalībvalstī paredzot pakāpenisku sistēmu, kuras rezultātā, būtībā pārņemot dažādos Savienības tiesību instrumentos un pirms šīs direktīvas iedibinātajā judikatūrā paredzētos posmus un nosacījumus, rodas pastāvīgas uzturēšanās tiesības (skat. 2011. gada 21. decembra spriedumu apvienotajās lietās C-424/10 un C-425/10 Ziolkowski un Szeja, Krājums, I-14051. lpp., 38. punkts, kā arī iepriekš minēto spriedumu lietā Alarape un Tijani, 46. punkts).

31

Kā norādīts šī sprieduma 26. punktā, apstāklis, ka valsts tiesa ir piemērojusi reālu brīvības atņemšanu, liecina, ka attiecīgā persona nerespektē vērtības, kuras uzņemošās dalībvalsts sabiedrība ir ietērpusi šīs valsts krimināltiesībās, un tādēļ tādu laikposmu, kurus Savienības pilsoņa ģimenes loceklis, kam nav nevienas dalībvalsts pilsonības, ir pavadījis ieslodzījumā, ņemšana vērā saistībā ar pastāvīgās uzturēšanās tiesību piešķiršanu atbilstoši Direktīvas 2004/38 16. panta 2. punktam, būtu acīmredzamā pretrunā šīs direktīvas mērķim.

32

No tā izriet, ka uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2004/38 16. panta 2. un 3. punkts ir interpretējami tādējādi, ka uzturēšanos pārtrauc laikposmi, kurus trešās valsts pilsonis, kas ir Savienības pilsoņa, kurš attiecīgajā laikā izmantojis savas tiesības pastāvīgi uzturēties attiecīgajā dalībvalstī, ģimenes loceklis, ir pavadījis ieslodzījumā.

33

Attiecībā uz pamatlietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež: