—

ÖFAB, Östergötlands Fastigheter AB vārdā – M. André,

—

F. Koot un Evergreen Investments BV vārdā – K. Crafoord, B. Rundblom Andersson un J. Conradsson, advokater,

—

Zviedrijas valdības vārdā – A. Falk un K. Ahlstrand-Oxhamre, pārstāves,

—

Grieķijas valdības vārdā – S. Chala, pārstāve,

—

Apvienotās Karalistes valdības vārdā – J. Beeko, pārstāve,

—

Eiropas Komisijas vārdā – A.-M. Rouchaud-Joët un C. Tufvesson, pārstāves,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes 2000. gada 22. decembra Regulu (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2001, L 12, 1. lpp.; OV Īpašais izdevums latviešu valodā: 19. nod. 4. sēj., 42. lpp.).

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp ÖFAB, Östergötlands Fastigheter AB (turpmāk tekstā – “ÖFAB”), reģistrēta Zviedrijā, un F. Koot un Evergreen Investments BV (turpmāk tekstā – “Evergreen”), reģistrēti Nīderlandē, par to atteikšanos atbildēt par Zviedrijā reģistrētās akciju sabiedrības Copperhill Mountain Lodge AB (turpmāk tekstā – “Copperhill”) parādsaistībām.

3

Regulā Nr. 44/2001 ir ietvertas normas par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās.

4

Šīs regulas preambulas 8., 11. un 12. apsvērumā ir paredzēts:

[..]

5

Saskaņā ar minētās regulas 1. panta 2. punkta b) apakšpunktu, to nepiemēro attiecībā uz “bankrotu, ar maksātnespējīgu uzņēmējsabiedrību vai citu juridisko personu likvidāciju saistītām procedūrām, tiesas rīkojumiem, mierizlīgumiem un līdzīgām procedūrām”.

6

Regulas Nr. 44/2001 2. panta 1. punkta redakcija ir šāda:

“Saskaņā ar šo regulu personas, kuru domicils ir kādā dalībvalstī, neatkarīgi no viņu pilsonības, var iesūdzēt attiecīgās dalībvalsts tiesā.”

7

Atbilstoši šīs regulas 5. panta 1. un 3. punktā noteiktajam personu, kuras domicils ir kādā no dalībvalstīm, citā dalībvalstī var iesūdzēt:

[..]

3)   lietās, kas attiecas uz neatļautu darbību vai kvazideliktu – tās vietas tiesās, kur iestājies vai var iestāties notikums, kas rada kaitējumu.”

8

Likuma par akciju sabiedrībām (Aktiebolagslag, 2005. gada SFS, Nr. 551) 25. nodaļas 18. pantā paredzēts, ka valdes locekļiem var uzlikt par pienākumu atbildēt par sabiedrības parādiem tad, ja tie nav veikuši atsevišķas formalitātes, lai kontrolētu sabiedrības, kuras rīcībā vairs nav pietiekošu finanšu līdzekļu, finansiālo stāvokli. Saskaņā ar šo pantu:

“Ja valde nav:

sabiedrības valdes locekļi solidāri ir atbildīgi par sabiedrības parādiem, kas radušies pienākumu neizpildes laikā.

Ikviens, kurš ir rīkojies sabiedrības vārdā, zinādams par sabiedrības valdes pienākumu neizpildi, kopā ar tās locekļiem solidāri ir atbildīgs par parādiem, kurus tas šādi radījis sabiedrībai.

Atbildība atbilstoši 1. un 2. punktam neiestājas tad, ja persona pierāda, ka viņš vai viņa nav rīkojies nolaidīgi.

[..]”

9

Nīderlandē dzīvojošais F. Koot bija Copperhill valdes loceklis no 2007. gada 9. septembra līdz 2009. gada 5. septembrim ieskaitot, kad viņš kļuva par valdes locekļa aizstājēju; šo amatu viņš ieņēma līdz 2010. gada 22. janvārim.

10

Pirms 2007. gada 11. septembra, kad Evergreen ieguva vēl 50 % Copperhill akciju, tai piederēja 40 % minētās sabiedrības akciju.

11

No 2007. gada 10. oktobra līdz 2009. gada 2. decembrimCopperhill juridiskā adrese bija Ores [Åre] komūnā (Zviedrija), kas pēc teritoriālās piekritības ir pakļauta Östersunds tingsrätt (Estešundas [Östersund] vietējā tiesa) un kur šī sabiedrība šajā laika posmā veica komercdarbību un būvēja viesnīcu.

12

Šīs viesnīcas būvniecībai Copperhill zemes darbus, tostarp flīzēšanas darbus vannasistabās, uzdeva veikt diviem vietējiem uzņēmumiem – Toréns Entreprenad i Östersund AB (turpmāk tekstā – “Toréns”) un Kakelmässan Norr Handelsbolag (turpmāk tekstā – “Kakelmässan”).

13

Tā kā Copperhill bija pārtraukusi veikt savus maksājumus finansiāla rakstura grūtību dēļ, Östersunds tingsrätt2009. gada 23. martā pieņēma lēmumu par minētā uzņēmuma pakļaušanu reorganizācijas pasākumiem (“företagsrekonstruktion”). Saistībā ar šiem pasākumiem Toréns un Kakelmässan attiecīgie prasījumi pret Copperhill tika apmaksāti tikai daļēji. Minētos prasījumus to atlikušās daļas apmērā ieguva Invest i Årefjällen i Stockholm AB (turpmāk tekstā – “Invest”).

14

Invest2010. gada 10. augustāÖstersunds tingsrätt cēla divas prasības attiecīgi pret F. Koot un Evergreen. Savas prasības pret F. Koot pamatojumam Invest norādīja, ka šim pēdējam minētajam saskaņā ar Likuma par akciju sabiedrībām 25. nodaļas 18. pantu ir pienākums tai atlīdzināt zaudējumus. Pret Evergreen vērstās prasības pamati bija, pirmkārt, princips par atkāpēm no ierobežotas atbildības noteikuma un, otrkārt, apstāklis, ka Evergreen bija “apsolījis” apmierināt Toréns un Kakelmässan prasījumus vai sniegt Copperhill tā veikšanai nepieciešamos līdzekļus.

15

Attiecībā uz Östersunds tingsrätt jurisdikcijas, lai lemtu par attiecīgajiem strīdiem, noteikšanu Invest norādīja, ka darbība, kas rada kaitējumu, ir veikta Orē un ka tur arī kaitējums esot radies. F. Koot un Evergreen apgalvoja, ka, ņemot vērā, ka viņu abu domicils ir Nīderlandē, šos strīdus izskatīt nav šīs tiesas piekritībā.

16

2011. gada 26. aprīlīÖstersunds tingsrätt nolēma noraidīt Invest prasības, norādot, ka attiecīgie strīdi tai nav piekritīgi. Šīs tiesas skatījumā šie strīdi neietilpst nedz lietās, kas attiecas uz līgumiem, nedz lietās, kas attiecas uz neatļautu darbību vai kvazideliktu Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. un 3. punkta izpratnē. Līdz ar to saskaņā ar vispārīgo noteikumu, kas paredzēts minētās regulas 2. panta 1. punktā, minētie strīdi būtu jāizskata F. Koot un Evergreen domicila dalībvalstu tiesās.

17

Invest pārsūdzēja šos nolēmumus Hovrätt för Nedre Norrland [Lejasnorlandes apelācijas tiesā] un prasīja, lai tā vēršas Tiesā ar lūgumu pieņemt prejudiciālu nolēmumu. Tālāk tā nodeva savus prasījumus ÖFAB.

18

Hovrätt för Nedre Norrland uzskata, ka, lai noteiktu Zviedrijas tiesu piekritību strīdu pamatlietā izskatīšanai, ir jāinterpretē Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. un 3. punkts.

19

Šajā ziņā iesniedzējtiesai ir radies jautājums, vai minētie noteikumi jautājumā par prasībām par zaudējumu atlīdzību ir vispārīgs Regulas Nr. 44/2001 2. panta izņēmums tādā nozīmē, ka šīs regulas 5. panta 3. punkts ir piemērojams, ja nevar tikt piemērots minētā panta 1. punkts. Turklāt šī tiesa uzskata, ka Tiesā līdz šim nav izskatīts jautājums par to, vai prasībām, atbilstoši kurām no akciju sabiedrības valdes locekļa, pamatojoties uz Likuma par akciju sabiedrībām 25. nodaļas 18. pantu, kā arī tādas sabiedrības akcionāra – atbilstoši atkāpei no ierobežotas atbildības – tiek prasīta atbildība par akciju sabiedrības parādiem, ir piemērojams minētās regulas 5. panta 3. punkts.

20

Attiecībā uz atkāpi no ierobežotas atbildības iesniedzējtiesa norāda, ka saskaņā ar Högsta domstolen (Augstākā tiesa) judikatūru akciju sabiedrības akcionāri izņēmuma gadījumos var tikt saukti pie atbildības par attiecīgās sabiedrības parādiem. Kā apstākļi, kuriem šajā ziņā varētu būt nozīme, varētu tikt minēti nelojāla un labiem tikumiem pretēja akcionāru rīcība, nepietiekami sabiedrības līdzekļi, kā arī fakts, ka šīs sabiedrības mērķis nav bijis saimnieciska darbība.

21

Ņemot vērā šos apsvērumus, Hovrätt för Nedre Norrland nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

22

Ar saviem pirmajiem trim jautājumiem, kas ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punktā minētais jēdziens “lietas, kas attiecas uz neatļautu darbību vai kvazideliktu” ir jāinterpretē tādējādi, ka tas ir piemērojams akciju sabiedrības kreditora celtajām prasībām par atbildības par šīs sabiedrības parādiem piemērošanu, pirmkārt, pret tās valdes locekli un, otrkārt, tās akcionāru, ņemot vērā, ka tie ir ļāvuši minētajai sabiedrībai turpināt komercdarbību, lai gan tai nebija pietiekama kapitāla un bija jāuzsāk tās likvidācija.

23

Vispirms ir jāizskata F. Koot izvirzītais arguments, saskaņā ar kuru pret viņu vērstās prasības ir izslēgtas no Regulas Nr. 44/2001 piemērošanas jomas atbilstoši tās 1. panta 2. punkta b) apakšpunktam, jo šīs prasības ir pamatotas ar Zviedrijas tiesību normām, kurās paredzēts, ka akciju sabiedrības, kuru kapitāls nav pietiekams, ir jālikvidē.

24

Šajā sakarā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru no Regulas Nr. 44/2001 piemērošanas jomas atbilstoši 1. panta 2. punkta b) apakšpunktam ir izslēgtas vienīgi prasības, kas izriet tieši no maksātnespējas procesa un ir ar to cieši saistītas (šajā ziņā it īpaši skat. 2009. gada 2. jūlija spriedumu lietā C-111/08 SCT Industri, Krājums, I-5655. lpp, 21. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2012. gada 19. aprīļa spriedumu lietā C-213/10 F-Tex, 29. punkts).

25

Kā tas izriet no Tiesā iesniegtajiem lietas materiāliem un Zviedrijas valdības paskaidrojumiem tiesas sēdē, attiecīgās prasības pamatlietā neizriet tieši no maksātnespējas procesa, bet tās tikušas celtas pēc tam, kad Copperhill tika pakļauta reorganizācijas procesam. Katrā gadījumā ir jākonstatē – kā uz to norāda arī Eiropas Komisija –, ka pamatlietā apskatāmās prasības nav visu kreditoru interesēs īstenojamas ekskluzīvas administratora tiesības, bet tās ÖFAB tiesības, kuras tā var brīvi izmantot pati savās interesēs.

26

Līdz ar to ir jākonstatē, ka attiecīgās prasības pamatlietā ietilpst Regulas Nr. 44/2001 piemērošanas jomā.

27

Lai varētu atbildēt uz pirmajiem trim jautājumiem, ir jānorāda, ka, pirmkārt, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru jēdzieni “lietas, kas attiecas uz līgumiem” un “lietas, kas attiecas uz neatļautu darbību” Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta a) apakšpunkta un 3. punkta izpratnē ir jāinterpretē autonomi saistībā ar šīs regulas sistēmu un mērķiem (šajā ziņā skat. 2011. gada 25. oktobra spriedumu apvienotajās lietās C-509/09 un C-161/10 eDate Advertising un Martinez, Krājums, I-10269. lpp.,38. punkts un tajā minētā judikatūra).

28

Otrkārt, tā kā dalībvalstu savstarpējās attiecībās ar Regulu Nr. 44/2001 ir aizstāta 1968. gada 27. septembra Konvencija par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 1972, L 299, 32. lpp.), kurā grozījumi ir izdarīti ar vēlākām konvencijām par jaunu dalībvalstu pievienošanos šai konvencijai (turpmāk tekstā – “Briseles konvencija”), Tiesas sniegtā šīs konvencijas noteikumu interpretācija ir piemērojama arī minētās regulas noteikumiem tad, kad šie Kopienu tiesību aktu noteikumu var tikt uzskatīti par vienlīdzīgiem (it īpaši skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās eDate Advertising un Martinez, 39. punkts un tajā minētā judikatūra).

29

Pamatlietā nozīmīgais Regulas Nr. 44/2001 2. pants, kā arī 5. panta 1. punkta a) apakšpunkts un 3. punkts jautājumā par tiesu piekritību, kas šajos noteikumos regulēta, atspoguļo tādu pašu sistēmu, kāda ietverta Briseles konvencijas 2. pantā, kā arī 5. panta 1. un 3. punktā, un tie ir izteikti gandrīz identiskā redakcijā. Ņemot vērā šādu atbilstību, saskaņā ar minētās regulas preambulas 19. apsvērumu ir jānodrošina abu tiesību aktu interpretācijas turpinātība (it īpaši skat. 2009. gada 16. jūlija spriedumu lietā C-189/08 Zuid-Chemie, Krājums, I-6917. lpp., 19. punkts).

30

Tādējādi saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Regulas Nr. 44/2001 II nodaļā paredzētā vispārējā jurisdikcijas noteikšanas sistēma ir balstīta uz tās 2. panta 1. punktā noteikto vispārīgo noteikumu, saskaņā ar kuru personas, kuru domicils ir kādā dalībvalstī, var iesūdzēt attiecīgās dalībvalsts tiesā neatkarīgi no lietas dalībnieku pilsonības. Regulas Nr. 44/2001 II nodaļas 2. iedaļā paredzētie atsevišķie noteikumi par īpašo jurisdikciju, starp kuriem ir arī šīs regulas 5. panta 3. punktā esošais, ir tikai atkāpe no vispārīgā noteikuma par atbildētāja domicila tiesas jurisdikciju (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Zuid-Chemie, 20. un 21. punkts, kā arī 2011. gada 12. maija spriedumu lietā C-144/10 BVG, Krājums, I-3961. lpp., 30. punkts un tajā minētā judikatūra).

31

Tiesa ir arī lēmusi, ka šie īpašās jurisdikcijas noteikumi ir interpretējami šauri un tos nevar interpretēt plašāk, nekā tas ir skaidri paredzēts minētajā regulā (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Zuid-Chemie, 22. punkts un tajā minētā judikatūra).

32

Tomēr saskaņā ar pastāvīgo judikatūru jēdziens “lietas, kas attiecas uz neatļautu darbību vai kvazideliktu” Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punkta izpratnē ietver visus pieteikumus par atbildētāja atbildības noteikšanu, kas nav saistīti ar “lietām, kas attiecas uz līgumiem” šīs regulas 5. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē (saistībā ar Briseles konvencijas interpretāciju skat. 1988. gada 27. septembra spriedumu lietā Nr. 189/87 Kalfelis, Recueil, 5565. lpp., 18. punkts; 1992. gada 26. marta spriedumu lietā C-261/90 Reichert un Kockler, Recueil, I-2149. lpp., 16. punkts; 1998. gada 27. oktobra spriedumu lietā C-51/97 Réunion européenne u.c., Recueil, I-6511. lpp., 22. punkts, kā arī 2002. gada 17. septembra spriedumu lietā C-334/00 Tacconi, Recueil, I-7357. lpp., 21. punkts).

33

Šajā ziņā ir jānorāda, pirmkārt, ka jēdziens “lietas, kas attiecas uz līgumiem” Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē nevar tikt saprasts kā tāds, kas attiecas uz situāciju, kurā nepastāv pušu savstarpējas saistības, ko tās brīvprātīgi uzņēmušās. Tādējādi normas par īpašo jurisdikciju, kas 5. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzēta attiecībā uz lietām, kuras attiecas uz līgumiem, piemērošana prasa noteikt juridisko pienākumu, kuru brīvprātīgi uzņemas viena persona attiecībā pret otru un uz kuru ir balstīta prasītāja celtā prasība (attiecībā uz Briseles konvencijas interpretāciju skat. 2005. gada 20. janvāra spriedumu lietā C-27/02 Engler, Krājums, I-481 lpp., 50. un 51. punkts, kā arī 2013. gada 14. marta spriedumu lietā C-419/11 Česká spořitelna, 46. un 47. punkts un tajos minētā judikatūra).

34

Otrkārt, no pastāvīgās judikatūras izriet, ka atbildība par neatļautu darbību vai kvazideliktu var iestāties vienīgi ar nosacījumu, ka ir iespējams pierādīt cēloņsakarību starp kaitējumu un šī kaitējuma pamatā esošo notikumu (attiecībā uz Briseles konvencijas interpretāciju skat. 1976. gada 30. novembra spriedumu lietā 21/76 Bier, sauktu “Kālija hlorīda raktuves”, Recueil, 1735. lpp., 16. punkts, kā arī iepriekš minēto spriedumu lietā Zuid-Chemie, 28. punkts un tajā minētā judikatūra).

35

Attiecībā uz prasībām pamatlietā no Tiesā iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka tās ir par F. Koot kā Copperhill valdes locekļa atbildības noteikšanu saskaņā ar Likuma par akciju sabiedrībām 25. nodaļas 18. pantu, kā arī par Evergreen kā šīs sabiedrības akcionāra [atbildības noteikšanu] saskaņā ar izņēmumu ierobežotas atbildības gadījumā, kā tas ir interpretēts Högsta domstolen judikatūrā.

36

Tādējādi, kā tas vienlīdz izriet no iesniedzējtiesas lēmuma, minēto prasību pamatā ir nevis brīvprātīgas savstarpējas saistības, ko puses viena pret otru uzņēmušās, bet gan apgalvojums, saskaņā ar kuru Copperhill valdes loceklis nav izpildījis atsevišķas formalitātes ar mērķi kontrolēt šīs sabiedrības finansiālo stāvokli, kā arī, ka tās galvenais akcionārs nav ievērojis likumā noteiktos pienākumus, ļaudams minētajai sabiedrībai turpināt komercdarbību, lai gan sabiedrībai nebija pietiekama kapitāla un bija jāuzsāk tās likvidācija. Saskaņā ar piemērojamajiem tiesību aktiem šim valdes loceklim un šim akcionāram vajadzības gadījumā var tikt piemērota atbildība par Copperhill parādiem.

37

Lai arī attiecīgās prasības pamatlietā ir par atbildības par Copperhill parādiem piemērošanu minētajam valdes loceklim un minētajam akcionāram, tās, tā kā šīs sabiedrības valdes loceklis un akcionārs minētajā sabiedrībā nav izpildījuši tiem likumā noteiktos pienākumus, galvenokārt ļauj panākt to prasījumu apmaksu, kurus līdz tam šī sabiedrība nav spējusi veikt pilnībā. Šajā gadījumā šīs prasības tādējādi ir celtas par kaitējumu, kas radies no fakta, ka Toréns un Kakelmässan veica Copperhill uzdotos darbus un vēlāk nevarēja saņemt no šīs sabiedrības summu, kas tai bija jāmaksā par šiem darbiem, atlīdzināšanu pilnā apmērā.

38

Tas nozīmē, ka attiecīgajām prasībām pamatlietā, iepriekš nelemjot par pārējo prasību, kuras varētu tikt celtas pret kādas sabiedrības valdes locekli vai akcionāru, kvalifikāciju, ir piemērojams Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punkts.

39

Šajā ziņā Zviedrijas un Grieķijas valdība uzskata, ka attiecīgo prasību pamatlietā kvalifikācijai Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. un 3. punkta kontekstā – ņemot vērā, ka prasību mērķis ir pierādīt akciju sabiedrības valdes locekļa vai akcionāra atbildību par šīs sabiedrības parādiem, – ir jāievēro sabiedrības parādu, kas atkarībā no situācijas ir ietverami lietās, kuras vai nu attiecas, vai neattiecas uz līgumiem, kvalifikācija.

40

Šāda interpretācija nav atbalstāma.

41

Tās sekas būtu tādu tiesu skaita palielināšana, kuru piekritībā būtu prasību, ar kurām tiek apstrīdēta viena un tā pati nelikumīgā attiecīgās sabiedrības valdes locekļa vai akcionāra rīcība, izskatīšana atkarībā no dažādajiem šīs sabiedrības parādu, kas varētu būt šādu prasību pamatā, veidiem. Tādā situācijā īpašās jurisdikcijas normu tuvumā esamības nodrošināšanas mērķis, kas noteikts Regulas Nr. 44/2001 5. panta 1. un 3. punktā un ir balstīts uz īpaši ciešu saikni starp līgumu vai vietu, kur kaitējums noticis, un tiesu, kurai lūgts to izskatīt (šajā ziņā it īpaši skat. 2010. gada 25. februāra spriedumu lietā C-381/08 Car Trim, Krājums, I-1255. lpp., 48. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2013. gada 16. maija spriedumu lietā C-228/11 Melzer, 26. punkts un tajā minētā judikatūra), nesaskan ar to, ka piekritīgās tiesas noteikšana var būt atkarīga no attiecīgās sabiedrības parādu veida. Turklāt ir jānorāda, ka attiecībā uz atbildētāju, kurš ir atbildīgs par citas personas parādiem, šāda Regulas Nr. 44/2001 5. pantā paredzēto noteikumu par jurisdikciju interpretācija neatbilstu tādam paredzamības līmenim, kāds ir prasīts šīs regulas preambulas 11. apsvērumā.

42

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmajiem trīs uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punktā esošais jēdziens “lietas, kas attiecas uz neatļautu darbību vai kvazideliktu” ir jāinterpretē tādējādi, ka tas ir piemērojams tādām prasībām kā pamatlietā, kuras cēlis akciju sabiedrības kreditors par atbildības par šīs sabiedrības parādsaistībām piemērošanu, pirmkārt, pret tās valdes locekli un, otrkārt, sabiedrības akcionāru, ņemot vērā, ka tie ir ļāvuši minētajai sabiedrībai turpināt komercdarbību, lai gan sabiedrībai nebija pietiekama kapitāla un bija jāuzsāk tās likvidācija.

43

Ar savu ceturto jautājumu iesniedzējtiesa jautā, vai jēdziens “lietas, kas attiecas uz neatļautu darbību vai kvazideliktu” Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punktā ir jāinterpretē tādējādi, ka tas tiek piemērots kreditora prasībai, kas celta pret sabiedrības akcionāru, kurš uzņēmies samaksāt sabiedrības parādus.

44

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka valsts tiesām Tiesai ir jāiesniedz informācija par faktiskajiem vai tiesiskajiem apstākļiem, kas vajadzīgi, lai lietderīgi atbildētu uz tai uzdotajiem jautājumiem (1999. gada 14. septembra spriedums lietā C-249/97 Gruber, Recueil, I-5295. lpp., 19. punkts, un 2011. gada 8. septembra spriedums lietā C-177/10 Rosado Santana, Krājums, I-7907. lpp., 33. punkts).

45

Tā kā no pastāvīgās judikatūras izriet vajadzība spēt sniegt Savienības tiesību interpretāciju, kas būtu lietderīga valsts tiesai, tai ir jānorāda faktiskie apstākļi un atbilstošais tiesiskais regulējums, uz kuru attiecas tās uzdotie jautājumi, vai vismaz jāpaskaidro faktiskie pieņēmumi, uz kuriem balstīti minētie jautājumi (it īpaši skat. 2005. gada 17. februāra spriedumu lietā C-134/03 Viacom Outdoor, Krājums, I-1167. lpp., 22. punkts; 2005. gada 12. aprīļa spriedumu lietā C-145/03 Keller, Krājums, I-2529. lpp., 29. punkts, un 2011. gada 1. decembra spriedumu lietā C-145/10 Painer, Krājums, I-12533. lpp., 46. punkts).

46

Šajā gadījumā ir jākonstatē, ka attiecībā uz ceturto jautājumu iesniedzējtiesa norāda vienīgi, ka Evergreen bija “apsolījis” apmierināt Toréns un Kakelmässan prasījumus vai sniegt Copperhill šai sakarā vajadzīgos līdzekļus, tomēr neprecizē ne faktiskos šī “solījuma” apstākļus, ne juridisko pamatojumu, ne prasības, kas celta pret minētā “solījuma” autoru, priekšmetu. Šādos apstākļos lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu neļauj Tiesai sniegt lietderīgu Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punkta interpretāciju.

47

Līdz ar to ir jāuzskata, ka ceturtais jautājums nav pieņemams.

48

Ar savu piekto un sesto jautājumu, kas jāskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai jēdziens “tās vietas tiesā, kur kaitējums noticis vai var notikt”, kas minēts Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punktā, ir jāinterpretē tādējādi, ka attiecībā uz prasībām pret akciju sabiedrības valdes locekli, kā arī sabiedrības akcionāru par atbildību par šīs sabiedrības parādiem minētā vieta atrodas dalībvalstī, kurā ir minētās sabiedrības juridiskā adrese.

49

Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, ir jāatgādina, ka, pirmkārt, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punktā paredzētais īpašās jurisdikcijas noteikums, atkāpjoties no atbildētāja domicila tiesu jurisdikcijas principa, ir balstīts uz īpaši ciešu saikni starp strīdu un tās vietas, kur kaitējums noticis vai var notikt, tiesām, kas pareizas tiesvedības un procesa lietderīgas organizācijas apsvērumu dēļ attaisno jurisdikcijas piešķiršanu šīm tiesām (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās eDate Advertising un Martinez, 40. punkts, kā arī 2012. gada 25. oktobra spriedumu lietā C-133/11 Folien Fischer un Fofitec, 37. punkts un tajā minētā judikatūra).

50

Lietās, kas attiecas uz neatļautu darbību vai kvazideliktu, tās vietas tiesa, kur kaitējums noticis vai var notikt, parasti ir piemērotāka lietas izskatīšanai, īpaši strīda priekšmeta tuvuma un vieglākas pierādījumu iesniegšanas dēļ (it īpaši skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Folien Fischer un Fofitec, 38. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

51

Otrkārt, ir jāatgādina arī, ka Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punktā ietvertā frāze “vieta, kur iestājies vai var iestāties notikums, kas rada kaitējumu” attiecas gan uz vietu, kurā kaitējums ir materializējies, gan uz vietu, kurā iestājies šo kaitējumu izraisījušais notikums; tādējādi atbildētājs atkarībā no prasītāja izvēles var tikt iesūdzēts vienā vai otrā no šo abu vietu tiesām (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Folien Fischer un Fofitec, 39. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra). Šīs abas vietas var radīt nozīmīgu saikni jurisdikcijas aspektā, jo katra no tām atkarībā no apstākļiem var sniegt īpaši lietderīgu norādi attiecībā uz pierādījumiem un procesa organizāciju (skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās eDate Advertising un Martinez, 41. punkts un tajā minētā judikatūra).

52

Tādējādi attiecībā uz prasībām pamatlietā, kuras cēluši akciju sabiedrības kreditori pret šīs sabiedrības valdes locekli un galveno akcionāru, pamatojoties uz to likumisko pienākumu neievērošanu attiecībā uz minēto sabiedrību, cēloņsakarības vietai ir jābūt gan prasītājiem, gan atbildētājiem ļoti paredzamai. Turklāt šādos apstākļos pareizas tiesvedības un procesa lietderīgas organizācijas apsvērumu dēļ ir jābūt īpaši ciešai saiknei starp prasītāju celtajām prasībām un minēto vietu.

53

Šajā ziņā ir jānorāda, ka tādā situācijā kā pamatlietā, kurā attiecīgās prasības ir balstītas uz apgalvojumu, saskaņā ar kuru Copperhill valdes loceklis un galvenais akcionārs nav izpildījuši likumā noteiktos pienākumus saistībā ar šīs sabiedrības finansiālā stāvokļa kontroli un tās komercdarbības turpināšanu, lai gan tai nebija pietiekama kapitāla un bija jāuzsāk tās likvidācija, tas neattiecas uz minētās sabiedrības finansiālo situāciju vai komercdarbību pašu par sevi, bet ir jāizdara secinājums attiecībā uz iespējamo valdes locekļa vai akcionāra bezdarbību saistībā ar kontroles pienākumu.

54

No Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka laika posmā, kurā notika strīdīgie fakti, Copperhill galvenais birojs atradās Ores (Åre) komūnā, kas ietilpst Östersunds tingsrätt teritoriālajā piekritībā, kur šī sabiedrība šajā laika posmā veica komercdarbību un būvēja viesnīcu. Šādos apstākļos šķiet, ka veiktā komercdarbība, kā arī finansiālā situācija, kas saistīta ar šo komercdarbību, ir saistīta ar šo vietu. Katrā ziņā informācijai par šīs sabiedrības finansiālo situāciju un komercdarbību, kas ir vajadzīga, lai veiktu administratora un akcionāra pārraudzības pienākumu, bija jābūt pieejamai minētajā vietā. Tas pats attiecināms uz informāciju par apgalvoto minēto pienākumu neievērošanu. Iesniedzējtiesai ir jāpārbauda šīs informācijas patiesums.

55

Līdz ar to uz piekto un sesto jautājumu ir jāatbild, ka jēdziens “tās vietas tiesā, kur kaitējums noticis vai var notikt”, kas minēts Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punktā, ir jāinterpretē tādējādi, ka pret akciju sabiedrības valdes locekli, kā arī akcionāru celtajām prasībām par atbildības par šīs sabiedrības parādiem piemērošanu minētā vieta ir tā, ar kuru ir saistītas šīs sabiedrības veiktā komercdarbība, kā arī finansiālā situācija, kas saistīta ar šo komercdarbību.

56

Ar savu septīto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai apstāklis, ka attiecīgo prasījumu tādos apstākļos kā pamatlietā sākotnējais kreditors ir nodevis kādam citam, ietekmē jurisdikcijas noteikšanu saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punktu.

57

Šajā ziņā ir jānorāda, ka, pirmkārt, kā jau tas tika uzsvērts šī sprieduma 41. punktā, īpašās jurisdikcijas normu tuvumā esamības nodrošināšanas mērķis, kas noteikts Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punktā, ir balstīts uz īpaši ciešu saikni starp līgumu vai vietu, kur kaitējums noticis, un tiesu, kurai lūgts to izskatīt. Strīdi par prasījumiem, kas attiecas uz “neatļautu darbību vai kvazideliktu”, principā turpina būt cieši saistīti ar vietu, kur kaitējums ir noticis, pat ja attiecīgie prasījumi ir bijuši nodošanas pamatā.

58

Otrkārt, ir jānorāda, ka atzīt, ka prasījumu nodošana, ko veicis sākotnējais kreditors, varētu ietekmēt tiesas jurisdikcijas noteikšanu saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punktu, būtu pretrunā šīs regulas mērķim, kas ir atgādināts tās preambulas 11. apsvērumā un saskaņā ar kuru jurisdikcijas normām vajadzētu būt ļoti paredzamām.

59

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz septīto jautājumu ir jāatbild, ka apstāklis, ka attiecīgo prasījumu tādos apstākļos kā pamatlietā sākotnējais kreditors ir nodevis kādam citam, neietekmē jurisdikcijas noteikšanu saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 5. panta 3. punktu.

60

Attiecībā uz pamatlietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež: