1.

Izskatāmais lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesai dod iespēju papildināt savu judikatūru par Eiropas konkurences tiesību privātu īstenošanu ar vēl vienu mozaīkas gabaliņu. Runa ir par Savienības līmenī līdz šim nenoskaidrotu jautājumu, vai aizliegtas vienošanās dalībnieka civiltiesiskā atbildība attiecas arī uz tā dēvēto cenu “jumta” efektu (angļu valodā – “umbrella effects” vai arī “umbrella pricing”).

2.

Cenu “jumta” efekts ir tad, ja uzņēmumi, kas paši nav aizliegtas vienošanās dalībnieki (tā dēvētie “Kartellaußenseiter”), šīs aizliegtās vienošanās mahināciju ietekmē, savā ziņā “aizliegtās vienošanās aizsegā”, paši savas cenas – apzināti vai neapzināti – nosaka augstākas, nekā tie vispār tās būtu varējuši noteikt konkurences apstākļos. Vai Savienības tiesībās tiek prasīts, ka uzņēmumu, kas nav aizliegtās vienošanās dalībnieki, klienti valsts tiesās šo uzņēmumu pārmērīgi augsto cenu dēļ no aizliegtās vienošanās dalībniekiem var prasīt zaudējumu atlīdzību? Vai, tieši pretēji, tāds pienākums atlīdzināt zaudējumus valsts civiltiesībās var tikt neatzīts, jo zaudējumi ir attālināti, pat netieši?

3.

Šo jautājumu pamatā ir aizliegtā vienošanās liftu tirgū, kuru Tiesa jau vairākkārt bija aplūkojusi citā saistībā ( 2 ). ÖBB-Infrastruktur AG kā pārdevēja no ražotāja, kas nebija aizliegtās vienošanās liftu tirgū dalībnieks, bija iegādājusies liftus, kuru cena tās skatījumā aizliegtās vienošanās liftu tirgū ietekmē tika noteikta augstāka nekā vispār konkurences apstākļos to varētu sagaidīt. Tagad ÖBB-Infrastruktur ceļ prasību Austrijas civiltiesās pret četriem uzņēmumiem, kas ir aizliegtās vienošanās liftu tirgū dalībnieki, par tai tā dēļ radušos zaudējumu atlīdzināšanu.

4.

Ja šo zaudējumu atlīdzināšanas lūgumu gribētu izvērtēt tikai atbilstoši Austrijas valsts civiltiesībām, tad, kā norāda iesniedzējtiesa, tas būtu jānoraida a priori, jo par cenu “jumta” efektu aizliegtās vienošanās dalībniekiem saskaņā ar valsts tiesībās spēkā esošajiem principiem nav jāatbild. Tagad Tiesai ir jāizvērtē, vai Savienības tiesības nepieļauj, ka šādi tiek kategoriski izslēgta aizliegtās vienošanās dalībnieku atbildība par cenu “jumta” efektu. Tiesas spriedums šajā lietā neapšaubāmi būs orientieris Eiropas konkurences tiesību tālākajā attīstībā, un it īpaši to privātajā īstenošanā.

5.

Vairākās Eiropas Savienības dalībvalstīs daudzu gadu ilgu periodu darbojās tā dēvētā aizliegtā vienošanās liftu tirgū, kuras ietvaros Eiropas lielie liftu un eskalatoru ražotāji – proti, Kone, Otis, Schindler un ThyssenKrupp, – bija noslēguši pret konkurenci vērstas vienošanās. Eiropas Komisija atklāja šo aizliegto vienošanos 2003. gadā un par mahinācijām, kas saistītas ar aizliegto vienošanos liftu tirgū, Beļģijas, Vācijas, Nīderlandes un Luksemburgas tirgū 2007. gadā piesprieda naudas sodus ( 3 ).

6.

Austrijā Bundeswettbewerbsbehörde [Federālā konkurences iestāde] un Kartellgericht [Tiesa aizliegtu vienošanos lietās] ierosināja lietu par aizliegto vienošanos liftu tirgū. Kartellgericht 2007. gadā piespriestos naudas sodus ( 4 )Oberster Gerichtshof [savā darbībā] kā Kartellobergericht [Augstākā tiesa aizliegtu vienošanos lietās] 2008. gadā apstiprināja ( 5 ). ThyssenKrupp tika piemērots iecietības režīms.

7.

Atbilstoši konstatējumiem, kas veikti Austrijas valsts tiesvedībā saistībā ar aizliegtu vienošanos aizliegtās vienošanās dalībnieku vidū no 1980. gadiem līdz 2004. gada sākumam pastāvēja pastāvīgi apstiprināta vienošanās par liftu un eskalatoru tirgus sadali, ko tie lielā mērā, kaut arī ne pilnībā īstenoja. Aizliegtā vienošanās bija orientēta uz to, lai privileģētajam uzņēmumam ikreiz nodrošinātu augstāku cenu par to, kas būtu sasniedzama konkurences apstākļos. Aizliegtās vienošanās dēļ konkurence un konkurences apstākļos sagaidāmās cenu izmaiņas tika izkropļotas.

8.

Aizliegtās vienošanās dalībnieki mēģināja panākt saskaņotas darbības attiecībā uz jaunajām iekārtām ievērojami vairāk nekā pusē no Austrijas tirgus apjoma. Turklāt vairāk nekā pusē no šiem projektiem, aizliegtās vienošanās dalībniekiem vienojoties, notika to piešķiršana vienam no tiem. Kopumā šādā veidā konkrētās vienošanās aizliegtās vienošanās dalībnieku vidū tika noslēgtas par vismaz trešdaļu tirgus apjoma. Aptuveni divas trešdaļas projektu, par kuriem bija vienošanās, tika īstenoti, kā plānots. Atlikušajā trešdaļā gadījumu iespēju neizmantoja vai nu uzņēmumi, kas nebija aizliegtās vienošanās dalībnieki, vai arī kāds no uzņēmumiem – aizliegtās vienošanās dalībnieks –, kas neievēroja vienošanos un izteica izdevīgāku piedāvājumu par to, par kuru bija vienošanās.

9.

Visumā aizliegtās vienošanās dalībnieku darbība radīja situāciju, kurā tirgus cenas palika gandrīz nemainīgas un to tirgus daļas palika aptuveni tādas pašas.

10.

ÖBB-Infrastruktur ir Österreichische Bundesbahnen meitas sabiedrība, un tai kā tādai ir uzdevums izveidot un uzturēt dzelzceļa stacijas visā Austrijā. ÖBB-Infrastruktur ir svarīga kliente Austrijas liftu un eskalatoru tirgū.

11.

ÖBB-Infrastruktur cēla prasības Austrijas civiltiesās pret aizliegtās vienošanās dalībniekiem Kone, Otis, Schindler un ThyssenKrupp par vairāk nekā 8 miljonu zaudējumu atlīdzību. Pamatojumā ÖBB-Infrastruktur galvenokārt norāda, ka, pamatojoties uz aizliegtās vienošanās liftu tirgū mahinācijām, tā esot samaksājusi par tās iegādātajiem liftiem pārmērīgi augstu cenu. Turklāt liftus ÖBB-Infrastruktur iegādājās daļēji tiešā, daļēji kā netiešā aizliegtās vienošanās dalībnieku kliente un daļēji kā uzņēmumu, kas nav aizliegtās vienošanās dalībnieki, kliente.

12.

Šī prejudiciālā nolēmuma procedūras priekšmets ir tikai tā zaudējumu atlīdzināšanas prasības daļa, kurā ÖBB-Infrastruktur apgalvo, ka uzņēmums, kas nav aizliegtās vienošanās dalībnieks, aizliegtās vienošanās mahināciju ietekmē tai noteicis būtiski augstākas cenas, nekā tas būtu bijis iespējams normālas konkurences apstākļos. Šo zaudējumu apmērs, ko aprēķinājusi ÖBB-Infrastruktur, sasniedz EUR 1,8 miljonus.

13.

Pirmās instances spriedumu, ar kuru šī zaudējumu atlīdzināšanas prasība tika noraidīta kā nepamatota ( 6 ), Oberlandesgericht Wien kā apelācijas tiesa izšķirošajos jautājumos atcēla ( 7 ). Tagad strīds tiek izskatīts Austrijas Oberster Gerichtshof [Augstākajā tiesā] kā kasācijas tiesā.

14.

Oberster Gerichtshof skatījumā atbildību par ÖBB-Infrastruktur pieprasītajiem zaudējumiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem nevar piedēvēt juridisku apsvērumu dēļ. Pirmkārt, nepastāv atbilstoši Austrijas tiesībām nepieciešamā adekvātā cēloņsakarība, otrkārt, konkurences noteikumu aizsardzības mērķis neattiecas uz norādītajiem zaudējumiem. Ņemot vērā strīdīgās debates specializētajā literatūrā par juridiski pareizu attieksmi pret cenu “jumta” efektu, Oberster Gerichtshof tomēr ir šaubas, vai tāds rezultāts, kas balstīts vienīgi uz valsts civiltiesībām, ir saderīgs ar Savienības tiesībām, it īpaši ar efektivitātes principu.

15.

Ar Oberster Gerichtshof, iesniedzējtiesas, 2012. gada 17. oktobra nolēmumu ( 8 ) mūsu Tiesai tika uzdots šāds prejudiciāls jautājums:

Vai LESD 101. pants (EKL 81. pants, EK līguma 85. pants) ir jāinterpretē tādējādi, ka ikviens var prasīt aizliegtās vienošanās dalībniekiem atlīdzināt arī tādus zaudējumus, kurus ir radījis uzņēmums, kas nav aizliegtās vienošanās dalībnieks un kas paaugstinātu tirgus cenu apstākļos pats savas cenas par savām precēm paaugstina vairāk, nekā to būtu darījis, ja aizliegtās vienošanās nebūtu (Umbrella-Pricing), un Eiropas Savienības Tiesas prasītais efektivitātes princips pieprasa šādas prasības apmierināšanu saskaņā valsts tiesību aktiem?

16.

Prejudiciālā nolēmuma tiesvedības rakstveida daļā piedalījās, pirmkārt, ÖBB-Infrastruktur kā prasītāja pamatlietā, otrkārt, Otis, Schindler un ThyssenKrupp kā atbildētājas pamatlietā, kā arī Austrijas valdība, Itālijas valdība un Eiropas Komisija. Šīs lietas dalībnieces, izņemot abas valdības, sniedza savus mutvārdu apsvērumus arī 2013. gada 12. decembra tiesas sēdē.

17.

Vispirms iesniedzējtiesa jautā par LESD 101. panta interpretāciju, kurpretim atsauce uz EKL 81. pantu un EK līguma 85. pantu, šķiet, ir tikai pakārtota. Taču, tā kā aizliegtās vienošanās liftu tirgū mahinācijas ir norisinājušās pirms Lisabonas līguma stāšanās spēkā, proti, daļēji, kad EKL 81. pants bija piemērojams laikā, daļēji pat vēl tad, kad spēkā bija EK līguma 85. pants, atbildes sniegšanā uz lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu būtiskas ir tikai divas pēdējās minētās tiesību normas. Tomēr manus apsvērumus var automātiski attiecināt arī uz būtībā identisko LESD 101. pantu.

18.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru personas, kurām ar EKL 81. panta vai EK līguma 85. panta piemērošanas jomā ietilpstošu aizliegto vienošanos ir nodarīti zaudējumi, var prasīt zaudējumu atlīdzināšanu no uzņēmuma, kas ir aizliegtās vienošanās dalībnieks ( 9 ). Tomēr vēl nav skaidrs, vai tādi zaudējumu atlīdzināšanas prasījumi ietver arī tos zaudējumus, kas saistīti ar uzņēmumu, kuri nav aizliegtās vienošanās dalībnieki, veiktu cenu līmeņa paaugstināšanu vairāk, nekā tas konkurences apstākļos ir sagaidāms, tātad, vai tie ir izskaidrojami ar cenu “jumta” efektu. Specializētajā judikatūrā šis ir pretrunīgi vērtēts temats ( 10 ). Tāpēc ne sevišķi pārsteidz tas, ka arī šīs lietas dalībniecēm par to ir ārkārtīgi atšķirīgi viedokļi, jo vairāk tādēļ, ka runa ir par ievērojamām finansiālām sekām.

19.

No juridiskā skatupunkta tas, vai aizliegtās vienošanās dalībniekiem var būt civiltiesiskā atbildība arī par cenu “jumta” efektu, ir cēloņsakarības problēma. Rodas jautājums, vai pastāv pietiekami cieša saistība starp aizliegto vienošanos un zaudējumiem, kuru pamatā ir aizliegtās vienošanās izraisīts cenu “jumta” efekts, vai tomēr tie ir attālināti zaudējumi, kura atlīdzināšanu no aizliegtās vienošanās dalībniekiem, saprātīgi domājot, nevar pieprasīt.

20.

Turpinājumā pirmām kārtām es paskaidrošu, ka aizliegtās vienošanās dalībnieku civiltiesiskās atbildības par maksimāli paaugstinātu cenu līmeni problēma ir Savienības tiesību, nevis valsts tiesību jautājums (skat. tūlīt A daļu). Otrām kārtām es pievērsīšos konkrētajām juridiskajām prasībām, kas no Savienības viedokļa būtu jānosaka aizliegtās vienošanās cēloņsakarības noteikšanai ar iespējamo maksimāli paaugstināto cenu līmeni (skat. par to turpinājumā B daļu).

21.

Iesniedzējtiesa un vairākas lietas dalībnieces uzskata, ka aizliegtās vienošanās dalībnieku civiltiesiskā atbildība par cenu “jumta” efektu pirmām kārtām ir nosakāma valsts tiesībās un ka turklāt no Savienības tiesību viedokļa dalībvalstu rīcības brīvību nepieciešamības gadījumā nosaka līdzvērtības un efektivitātes principi. Kone to šajā saistībā argumentē arī ar subsidiaritātes argumentu.

22.

Patiesi, virspusēji aplūkojot, šķiet, ka, šā viedokļa pamatojums ir atrodams spriedumā apvienotajās lietās Manfredi, kurā Tiesa norādīja, ka “dalībvalsts tiesību sistēmas ziņā” ir “noteikt” tiesību uz zaudējumu atlīdzību “īstenošanas noteikumus”, ieskaitot tos, kas attiecas uz “cēloņsakarības” jēdziena piemērošanu, un turklāt brīdināja par līdzvērtības un efektivitātes principu ievērošanu ( 11 ).

23.

Vērīgāk aplūkojot spriedumu apvienotajās lietās Manfredi, kā arī dažus jaunākos Tiesas spriedumus, tomēr izrādās, ka nevis zaudējumu atlīdzināšanas tiesību esamība (t.i., jautājums, vai ir jāgarantē zaudējumu atlīdzība) pašreizējā stāvoklī ir atkarīga no valsts tiesībām, bet drīzāk tādu tiesību piemērošanas detaļas un konkrētās īstenošanas kārtība (t.i., jautājums, kā ir jāgarantē zaudējumu atlīdzība), tātad it īpaši jurisdikcija, process, termiņi un pierādījumu iesniegšana ( 12 ).

24.

Taču princips, ka ikviens var prasīt tam radušos zaudējumu atlīdzību, ja starp šiem zaudējumiem un konkurences noteikumu pārkāpumu pastāv cēloņsakarība, izriet no pašām Savienības tiesībām, konkrētāk, no EKL 81. pantā vai EK līguma 85. pantā (tagad – LESD 101. pants) paredzētā aizlieguma slēgt aizliegtas vienošanās ( 13 ). Šis tiešais nostiprinājums Savienības tiesībās uzņēmumu civiltiesiskajai atbildībai par to pārkāpumiem pret aizliegumu slēgt aizliegtas vienošanās un dalībvalstu atbildībai par to Savienības tiesību pārkāpumiem ( 14 ) – neraugoties uz visām atšķirībām, kas citkārt konceptuāli varētu pastāvēt šo instrumentu vidū, – ir kopīgs ( 15 ).

25.

To, ka tieši aizliegtās vienošanās dalībnieku pienākums atlīdzināt zaudējumus ir īsts Savienības tiesību princips, galu galā nevar izskaidrot, kā pamatoti norāda Itālijas valdība, ar minētā aizlieguma noslēgt aizliegtas vienošanās juridisko būtību un nozīmi: šis aizliegums slēgt aizliegtas vienošanās ir tieši piemērojams indivīdu vidū, atbilstoši primārajām tiesībām tas pamato saistības visiem uzņēmumiem, kas darbojas iekšējā tirgū, un uz to var atsaukties ikviens ( 16 ). Aizlieguma slēgt aizliegtas vienošanās pilnā lietderīgā iedarbība – effet utile – būtu nelabvēlīgi ietekmēta, ja ikviens nevarētu pieprasīt tādu zaudējumu atlīdzību, kas tam radušies tāpēc, ka uzņēmums ir pārkāpis EKL 81. pantu vai EK līguma 85. pantu (tagad – LESD 101. pants) ( 17 ).

26.

Tāpēc spriedumā apvienotajās lietās Manfredi Tiesa atzīst “ikvienas personas tiesības prasīt zaudējumu atlīdzību, kas tai radušies līguma, kurš var ierobežot vai izkropļot konkurenci, vai attiecīgas darbības rezultātā”, neparedzot nosacījumu par šo tiesību pastāvēšanu jebkādā veidā dalībvalstu tiesībās ( 18 ).

27.

Tomēr ar to nepietiek: no sprieduma apvienotajās lietās Manfredi var secināt, ka gan to personu loks, kuri aizliegtās vienošanās dalībniekiem var prasīt zaudējumu atlīdzināšanu par minētā aizlieguma slēgt aizliegtas vienošanās pārkāpumu (“ikviens”), kā arī tie zaudējumi veidi, kas aizliegtās vienošanās dalībniekiem ir jāatlīdzina, Savienības tiesībās ir iepriekš noteikti. Tādējādi jau ir noskaidrots, ka personām, kuras ir cietušas zaudējumus, jāvar prasīt, lai atlīdzina faktiskos zaudējumus (damnum emergens), tostarp negūto peļņu (lucrum cessans), kā arī procentu maksājumus ( 19 ).

28.

To visu attiecinot uz šo lietu, var secināt, ka arī aizliegtās vienošanās dalībnieku civiltiesiskās atbildības par cenu “jumta” efektu problēma ir Savienības tiesību jautājums. Proti, ja ir jāizvērtē, vai aizliegtās vienošanās dalībniekam ir jāatlīdzina zaudējumi, kas radušies cenu “jumta” efekta dēļ, tad tas neskar tikai zaudējumu atlīdzināšanas tiesību īstenošanas kārtību un aprēķināšanu, kā arī pierādījumu iesniegšanu valsts tiesās (tātad “kā” atlīdzina zaudējumus). Drīzāk interešu centrā ir daudz principiālāks jautājums, vai aizliegtās vienošanās dalībniekiem vispār ir civiltiesiski jāatbild par šo zaudējumu veidu un vai pret tiem var celt prasības personas, kas nav to tiešie vai netiešie klienti (t.i., “vai” atlīdzina zaudējumus). Šo jautājumu nevar atstāt vienīgu dalībvalstu tiesību sistēmu ziņā.

29.

Ja juridiskie kritēriji, saskaņā ar kuriem valsts tiesas izvērtē aizliegtās vienošanās dalībnieku civiltiesisko atbildību EKL 81. panta vai EK līguma 85. panta izpratnē par noteiktiem zaudējumu veidiem un attiecībā pret konkrētām personām, dalībvalstu vidū būtībā atšķirtos, pastāvētu atšķirīgas attieksmes risks pret saimnieciskās darbības subjektiem. Tas būtu pretrunā ne tikai Eiropas konkurences tiesību pamatā esošajai interesei visiem uzņēmumiem, kas darbojas iekšējā tirgū, radīt cik iespējams vienlīdzīgus konkurences apstākļus (“level playing field” ( 20 )), bet sniegtu arī “forum shopping” iespēju.

30.

Tātad kopumā Eiropas iekšējā tirgus konkurences noteikumu vienotas un efektīvas īstenošanas mērķis prasa visā Savienībā vienotu atbildi uz pamatjautājumu, vai zaudējumi, kas balstīti uz cenu “jumta” efektu, aizliegtās vienošanās dalībniekiem ir vai nav jāatlīdzina.

31.

Vēl jānoskaidro, kādas konkrētas prasības no Savienības tiesību viedokļa var izvirzīt aizliegtās vienošanās par varbūtējo cenu “jumta” efektu cēloņsakarības noteikšanai.

32.

Kā secināms jau no Tiesas izmantotā formulējuma “ikviens”, aizliegtās vienošanās dalībnieku pienākumu atlīdzināt zaudējumus nedrīkst interpretēt šauri. Aizliegtās vienošanās var radīt ievērojamus ekonomiskus zaudējumus ne tikai aizliegtās vienošanās dalībnieku tuvākajā apkārtnē – to sekas sniedzas daudz tālāk. Tāpēc būtu nepamatoti sašaurināt to personu loku, kam ir prasījuma tiesības, tādā veidā, ka a priori zaudējumu atlīdzību var pieprasīt tikai konkrēti tirgus dalībnieki, piemēram, aizliegtās vienošanās dalībnieku darījumu partneris vai tiešie vai netiešie to preču vai pakalpojumu saņēmēji. Pretējā gadījumā nebūtu garantēta Savienības tiesībās paredzētā aizlieguma slēgt aizliegtas vienošanās pilnīga efektivitāte.

33.

Taču ir pilnīgi leģitīmi cēloņsakarības pārbaudē uzstādīt kritērijus, kas nodrošina, ka aizliegtās vienošanās dalībniekiem nav neierobežota pienākuma atlīdzināt visus iespējamos, pat attālos zaudējumus, attiecībā uz kuriem to pret konkurenci vērstā rīcība varētu būt cēlonis “conditio sine qua non” (dēvēta arī par līdzvērtīgo cēloņsakarību vai but-for-cēloņsakarību) izpratnē.

34.

Tā, piemēram, Savienības iestāžu ārpuslīgumiskā atbildība atbilstoši LESD 340. panta otrajai daļai saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pieprasa pietiekami tiešu cēloņsakarību starp zaudējumus izraisošu rīcību un apgalvotajiem zaudējumiem ( 21 ). Tieši šo kritēriju konsekvences dēļ vajadzētu attiecināt arī uz tiem citiem gadījumiem, kuros ir ar Savienības tiesību pārkāpumu pamatoti zaudējumu atlīdzināšanas prasījumi, vienalga, vai tādus prasījumus pret dalībvalstīm izvirza privātpersonas ( 22 ) vai – kā šajā lietā – savstarpēji personas, lai atsauktos uz aizliegtās vienošanās dalībnieku civiltiesisko atbildību par to radītajiem zaudējumiem tirgū ( 23 ).

35.

Protams, arī minētais tiešuma kritērijs ir vēl jāprecizē. Lai precizētu, kas konkrēti ir jāsaprot ar “pietiekami tieša cēloņsakarība”, galu galā ir jāveic normatīva analīze, kas tiek izmantota arī valstu civiltiesību sistēmās saistībā ar attiecīgajām tiesību normām par ārpuslīgumisko atbildību ( 24 ). Šajā ziņā lietotie jēdzieni (“legal causation”, “adekvātā cēloņsakarība” u.c.) atkarībā no tiesību sistēmas var atšķirties. Satura ziņā galvenokārt tie ir vieni un tie paši apsvērumi, kas ir arī pietiekami tiešas cēloņsakarības koncepcijas pamatā.

36.

Vispirms šajā ziņā ir jāuzsver, ka tiešo cēloņsakarību nedrīkst pielīdzināt vienīgajai cēloņsakarībai. Iesniedzējtiesas un dažu lietas dalībnieču uzsvērtais apstāklis, ka cenu veidošana, ko veic uzņēmums, kas nav aizliegtās vienošanās dalībnieks, balstīta uz brīvu uzņēmējdarbības lēmumu, tātad pats par sevi nevar būt tik nozīmīgs, lai noliegtu aizliegtās vienošanās dalībnieku atbildību par varbūtējiem, ar cenu “jumta” efekta saistītiem zaudējumiem. Tieši pretēji, pieņēmumam pietiek ar tiešu cēloņsakarību, ja aizliegtā vienošanās saistībā ar cenu “jumta” efektu ir bijusi vismaz viens no zaudējumu rašanās cēloņiem ( 25 ).

37.

Savienības tiesu judikatūrā nekādā gadījumā vienmēr un vispārīgi netiek pieņemta cēloņsakarību virknes pārtraukšana, ja trešās personas rīcība ir tikai viens no ciesto zaudējumu cēloņiem. Drīzāk svarīgi ir katra atsevišķā gadījuma konkrētie apstākļi ( 26 ). Tādos gadījumos, kāds ir aplūkots šajā lietā, man šķiet, ka no aizliegtās vienošanās izrietošā cēloņsakarību virkne, pievienojoties uzņēmumam, kas nav aizliegtās vienošanās dalībnieks, tiek nevis pārtraukta, bet tieši turpinās, ja uzņēmums, kas nav aizliegtās vienošanās dalībnieks, nosakot savas cenas, ņem vērā (arī) attiecīgo situāciju tirgū un turklāt – pavisam paredzamā veidā ( 27 ) – uztver aizliegtās vienošanās radītos cenu impulsus.

38.

Cik nesvarīga ir uzņēmuma, kas nav aizliegtās vienošanās dalībnieks, uzņēmējdarbības lēmumu [pieņemšanas] brīvība, turklāt parāda arī acu uzmetiens radniecīgai problēmai: aizliegtās vienošanās dalībnieku civiltiesiskā atbildība par zaudējumiem, kas radušies to netiešajiem klientiem (t.i., to klientu klientiem). Arī attiecīgajā kontekstā zaudējumu rašanās netiešajam klientam visbeidzot ir atkarīga no trešās personas (starpnieka) brīvi pieņemtā uzņēmējdarbības lēmuma; tā ir tāpēc, ka tikai tad, ja šī persona aizliegtās vienošanās dalībnieku pret konkurenci vērstās, pārmērīgi augstās cenas nodod pati saviem klientiem, tiem tiek kaitēts. Tātad aizliegtās vienošanās dalībnieku mahinācijas nav vienīgais zaudējumu rašanās cēlonis to netiešajiem klientiem. Tomēr vēl nesen dominēja viedoklis, ka tādi netiešo klientu ciestie zaudējumi ir atlīdzināmi ( 28 ).

39.

Arī attiecībā uz šajā lietā aplūkotajiem zaudējumiem, kas radušies cenu “jumta” efekta dēļ, būtu nepamatoti viena cēloņa dēļ radušos zaudējumus padarīt par aizliegtās vienošanās dalībnieku civiltiesiskās atbildības priekšnoteikumu. Cenām reti kad ir tikai viens cēlonis. Tomēr tas neizslēdz, ka aizliegtās vienošanās dalībnieki – kā šajā gadījumā – ar savām pret konkurenci vērstajām mahinācijām sekmēja normālu cenu veidošanās mehānismu sagrozīšanu tirgū, tiks saukti pie atbildības par no tā izrietošajiem zaudējumiem.

40.

Tādējādi ar pietiekami tiešas cēloņsakarības kritēriju satura ziņā, pirmkārt, ir jānodrošina, ka personai savas prettiesiskās rīcības dēļ ir jāatbild tikai par tādiem zaudējumiem, kuru iestāšanos tā varēja saprātīgi paredzēt (par to skat. tūlīt 1) punktu). Otrkārt, personai ir jāatbild tikai par tādiem zaudējumiem, kuru atlīdzināšana atbilst tiesību normas, kas ar tiem pārkāpta, mērķim (par to skat. turpinājumā 2) punktu).

41.

Pirmkārt, ir jānoskaidro, kādos apstākļos cenu “jumta” efekta dēļ radušies zaudējumi aizliegtās vienošanās dalībniekiem ir paredzami. Citiem vārdiem sakot, runa ir jautājumu, vai starp minētajiem zaudējumiem un aizliegtās vienošanās nelikumīgajām mahinācijām pastāv adekvāta cēloņsakarība.

42.

Paredzami (vai radušies adekvāta cēloņa dēļ) ir visi tie zaudējumi, ar kuru iestāšanos aizliegtās vienošanās dalībniekiem, ņemot vērā vispārēju pieredzi, ir saprātīgi jārēķinās, pretēji tiem zaudējumiem, kuru pamatā ir pilnībā ārkārtēju apstākļu savirknēšanās un tādējādi netipiska cēloņsakarība.

43.

Iesniedzējtiesa – tāpat kā Kone, Otis, Schindler un ThyssenKrupp, kā arī Austrijas valdība – izteica viedokli, ka zaudējumi, kuru pamatā ir cenu “jumta” efekts, aizliegtās vienošanās dalībniekiem nav pietiekami paredzami un līdz ar to no to puses nevarēja būt adekvāts cēlonis. Cenu “jumta” efekta gadījumā runa esot vienīgi par aizliegtās vienošanās “blakusefektu”.

44.

Šis arguments ir jānoraida.

45.

Protams, ir taisnība, ka uzņēmumu, kas nav aizliegtās vienošanās dalībnieki, cenu veidošanā to brīva uzņēmējdarbības lēmuma ietvaros var būt svarīgi daudzi faktori ( 29 ). Taču šis apstāklis vien neizslēdz zaudējumu, kuru pamatā ir cenu “jumta” efekts, paredzamību aizliegtās vienošanās dalībniekiem.

46.

Tā ir tāpēc, ka tirgus ekonomikā pie izplatītajiem uzņēmumu uzvedības modeļiem pieder tirgus apstākļu intensīva novērošana un to neatstāšana bez ievērības, kad tie pieņem paši savus komerclēmumus. Ņemot vērā iepriekš minēto, tas noteikti nav neparedzami un negaidīti, ja uzņēmumi, kas nav aizliegtās vienošanās dalībnieki, savas cenas nosaka, ņemot vērā uzņēmumu, kas ir aizliegtās vienošanās dalībnieki, uzvedību tirgū, vienalga, vai tiem ir vai nav zināmas to pret konkurenci vērstās mahinācijas. Gluži pretēji, runa ir tieši par normālu lietu kārtību.

47.

Vēl jo vairāk tas tā ir tad, ja aizliegtās vienošanās dalībnieki – kā šajā gadījumā – atbilstoši to augstajai kopīgajai tirgus daļai nosedz nozīmīgu attiecīgās tirgus daļu ( 30 ) un arī to pret konkurenci vērstās mahinācijas skar svarīgu šī tirgus daļu ( 31 ), kas nekādā veidā nav iemesls pieņemt, ka tie manipulē ar tirgus lielāko daļu. Jo svarīgāka ir aizliegtās vienošanās pozīcija attiecīgajā tirgū, jo vairāk ticams, ka aizliegtā vienošanās kopumā būtiskāk noteiks cenu līmeni šajā tirgū, un jo mazāk izredžu ir uzņēmumam, kas nav aizliegtās vienošanās dalībnieks, pašam ievērojami ietekmēt tirgus cenu ar saviem impulsiem.

48.

Protams, jo uzņēmumam, kas nav aizliegtās vienošanās dalībnieks, ir vienkāršāk, nosakot pašam savas cenas, orientēties pēc aizliegtās vienošanās dalībnieku uzņēmējdarbības, jo viendabīgāks un pārskatāmāks ir konkrētais tirgus. Tomēr no tā nekādā veidā nevar a contrario secināt, ka neviendabīgos un mazāk pārskatāmos tirgos ar pielāgotām precēm – kā, piemēram, atsevišķiem šajā lietā minētajiem liftiem un eskalatoriem, – nekad nebūtu sagaidāms kaut kāds ar aizliegto vienošanos saistīts cenu “jumta” efekts ( 32 ). Tā ir tāpēc, ka, ņemot vērā tendenci, tas uzmanīgiem tirgus dalībniekiem arī tādos tirgos ir ļoti labi zināms, kāds cenu līmenis dominē un kāda ir atsevišķu tirgū darbojošos piegādātāju rīcība.

49.

Pat apstāklis, ka lifti un eskalatori, pirmām kārtām lielo valsts sektora līgumu gadījumā, bieži tiek iegādāti iepirkuma procedūrā, šajā konstatējumā maz ko maina. Tādu piešķiršanas procedūru rezultāti, kā bez neviena iebilduma apgalvoja ÖBB-Infrastruktur, pārējiem tirgus dalībniekiem nekādā ziņā nepaliek noslēpums ( 33 ), tāpēc nākamajos līgumos tie var noderēt kā norāde par dominējošo cenu līmeni.

50.

Iespējams, ka uzņēmums, kas nav aizliegtās vienošanās dalībnieks un kam ir brīva kapacitāte, mēģina noteikt pats savas cenas zem aizliegtās vienošanās noteiktajām cenām, lai šādi uz aizliegtās vienošanās dalībnieku rēķina iegūtu tirgus daļas. Pat tad uzņēmumiem, kas nav aizliegtās vienošanās dalībnieki, pastāv vēl lielāks stimuls pieprasīt saviem klientiem augstāku cenu, nekā tas vispār būtu iespējams konkurences apstākļos. Ja, piemēram, pieņem, ka aizliegtās vienošanās cena ir 120 un konkurences apstākļos vispār sasniedzamā cena būtu 100, tad uzņēmums, kas nav aizliegtās vienošanās dalībnieks, varētu noteikt savu cenu, piemēram, 110. Tāda rīcība nekādā gadījumā nebūtu neparasta, bet saimnieciski racionāla un aizliegtās vienošanās dalībniekiem nebūt neparedzama.

51.

Un pretēji, lai pret konkurenci vērstās vienošanās būtu sekmīgas, uzņēmumi, kas ir aizliegtās vienošanās dalībnieki, ir ļoti ieinteresēti, lai kāptu arī uzņēmumu, kas nav aizliegtās vienošanās dalībnieki, cenas un tuvinātos aizliegtās vienošanās dalībnieku cenām. Proti, jo augstāk kopumā kāpj cenu līmenis, jo drīzāk tirgū ilgtermiņā ir īstenojamas pašu aizliegtās vienošanās dalībnieku praktizētās cenas. Arī šī iemesla dēļ uzreiz var secināt, ka racionāli darbojošos aizliegtās vienošanās dalībniekus, kas kārtīgi apsver pret konkurenci vērsto mahināciju loģiku, cenu “jumta” efekts nepārsteidz, jo, pilnīgi pretēji, ar šāda efekta rašanos tiem tieši ir jārēķinās. ÖBB-Infrastruktur pamatoti uz to ir norādījusi.

52.

Ņemot vērā iepriekš minēto, kopumā ir jāuzskata, ka zaudējumi, kuru pamatā ir cenu “jumta” efekts, nav tādi zaudējumi, kuru iestāšanās vienmēr ir netipiska vai aizliegtās vienošanās dalībniekiem neparedzama. Tādu zaudējumu atlīdzināšanas izslēgšana a priori, norādot uz adekvātās cēloņsakarības kritērija salīdzinoši šauro interpretāciju, nebūtu saderīga ar EKL 81. panta vai EK līguma 85. panta (tagad – LESD 101. pants) lietderīgo iedarbību.

53.

Otrkārt, vēl jāiztirzā, vai cenu “jumta” efekta dēļ radušos zaudējumu atlīdzība ir saderīga ar EKL 81. panta vai EK līguma 85. panta (tagad – LESD 101. pants) mērķi.

54.

Iesniedzējtiesa – tāpat kā Kone, Otis, Schindler un ThyssenKrupp, kā arī Austrijas valdība – pauž viedokli, ka zaudējumi, kurus izraisīja cenu “jumta” efekts, atrodas ārpus Savienības konkurences tiesību normu aizsardzības mērķa. Par tādiem zaudējumiem aizliegtās vienošanās dalībniekus nevarot saukt pie civiltiesiskās atbildības, jo nav “saistības ar nelikumību”.

55.

Arī šis arguments nav pamatots.

56.

Konkurences tiesību normu, kas ietvertas EKL 81. un 82. pantā vai EK līguma 85. un 86. pantā (tagad – LESD 101. un 102. pants), mērķis ir izveidot un uzturēt Eiropas iekšējā tirgū neizkropļotas konkurences sistēmu. Šīm fundamentālajām Eiropas integrācijas interesēm ( 34 ) ir domāti konkurences tiesību privātie, kā arī publiskās īstenošanas mehānismi.

57.

To, ka tieši aizliegtās vienošanās dalībnieku civiltiesiskās atbildības par zaudējumiem, kas radušies cenu “jumta” efekta dēļ, atzīšana būtu nesaderīga ar minēto mērķi, diez vai var apgalvot. Kā es paskaidrošu turpinājumā, tāds zaudējumu atlīdzināšanas pienākums bez grūtībām iekļaujas sistēmā, kurā tiek īstenotas Eiropas konkurences tiesību normas (par to skat. tūlīt a) punktu), un turklāt tas var koriģēt aizliegtās vienošanās dalībnieku izdarīto konkurences tiesību pārkāpumu negatīvās sekas attiecībā uz citiem tirgus dalībniekiem – it īpaši patērētājiem (par to skat. turpinājumā b) punktu).

58.

Vispirms ir jānoskaidro jautājums, vai aizliegtās vienošanās dalībnieku civiltiesiskais pienākums atlīdzināt zaudējumus, kas radušies cenu “jumta” efekta dēļ, ir vispārīgi saderīgs ar sistēmu, kurā Eiropas Savienībā tiek īstenotas Līguma konkurences tiesību normas.

59.

Ir atzīts, ka Eiropas konkurences tiesību normu īstenošana balstīta uz diviem pīlāriem. Pirmkārt, tā ir attiecībā uz konkurences iestādēm noteiktā publiskā īstenošana ar represīviem līdzekļiem (dēvēta arī par “public enforcement”) un, otrkārt, uz indivīda iniciatīvu balstīta privāta īstenošana ar civiltiesībās paredzētajiem līdzekļiem (dēvēta arī par “private enforcement”) ( 35 ).

60.

Lai nodrošinātu konkurences tiesību normu lietderīgo iedarbību, ir nepieciešams, lai publiskās īstenošanas sistēma, kā arī privātās īstenošanas sistēma iespējami labi attīstītos ( 36 ). Konkurences tiesību normu iedarbība ievērojami vājinātos, ja attiecībā uz tādiem noteiktiem fenomeniem kā cenu “jumta” efekts a priori būtu vēlme atteikties no privātās īstenošanas līdzekļiem un šajā ziņā paļauties tikai uz publisko īstenošanu, kā, šķiet, to dara daži aizliegtās vienošanās liftu tirgū dalībnieki.

61.

Protams, privātās īstenošanas instrumenti – tāpat kā publiskās īstenošanas instrumenti – ir jāizveido un jāpiemēro tā, lai to izmantošana uz konkurences tiesību normu efektivitāti neiedarbotos negatīvi. Pretēji ThyssenKrupp man nav iespaida, ka cenu “jumta” efekta iekļaušana aizliegtās vienošanās dalībnieku civiltiesiskajā atbildībā varētu radīt pavisam nepareizus stimulus, kas visbeidzot konkurences tiesību normu īstenošanā radītu vairāk kaitējuma nekā labuma.

62.

Rakstveida un mutvārdu diskusiju priekšmets tiesvedībā Tiesā it īpaši bija iespējamā savstarpējā sakarība starp civiltiesisko atbildību, no vienas puses, un Eiropas Komisijas, kā arī valsts konkurences iestāžu iecietības programmām, no otras puses.

63.

Var jau būt, ka izredzes, ka cietušie tirgus dalībnieki cels civiltiesisku prasību, dažus aizliegtās vienošanās dalībniekus attur no kāršu atklāšanas un sadarbības ar konkurences iestādēm. Tomēr, vai tas var būt pamats tam, lai vispār neievērotu cietušo personu likumīgās intereses uz finansiālo atlīdzību? Droši vien ir lietderīgi ar iecietības programmas starpniecību aizliegtās vienošanās dalībniekiem nolīdzināt atpakaļceļu uz legalitāti un veicināt pārkāpumu atklāšanu, taču tas nedrīkst notikt uz citu tirgus dalībnieku likumīgo interešu rēķina.

64.

Tas var būt pamatoti varbūtējā zaudējumu atlīdzināšanās procesā pienācīgi ņemt vērā uzņēmuma, kam piemērots iecietības režīms, statusu un primāri zaudējumu atlīdzināšanas prasījumu apmierināšanā izmantot citus aizliegtās vienošanās dalībniekus, kā to iesaka arī Komisija ( 37 ). Manuprāt, tā tomēr būtu kļūda no zaudējumu atlīdzināšanas izrietošu, šķietamu “chilling effect” attiecībā uz iecietības programmām – ciktāl to vispār var izmērīt – izmantot kā iespēju jebkādas aizliegtās vienošanās dalībnieku civiltiesiskās atbildības par cenu “jumta” efektu kategoriskai izslēgšanai.

65.

Tas tā vēl jo vairāk ir tādēļ, ka ierobežojoša prakse, piešķirot zaudējumu atlīdzību, pavisam noteikti tiktu nodota tiem, kas piedalās pret konkurenci vērstā praksē vai apsver to darīt. Tas tāpēc, ka finansiālie riski, kas saistīti ar aizliegto vienošanos un dalību tajā, tiem būs vieglāk aprēķināmi, ja to atklāšanas gadījumā tie būs mazāk pakļauti zaudējumu atlīdzināšanas prasījumiem. Ja aizliegtās vienošanās dalībniekiem sniegtu pārliecību, ka tiem nekad nebūs jāatbild par cenu “jumta” efektu, tiem rastos papildu stimuls turpināt savas pret konkurenci vērstās mahinācijas. Ar privātās īstenošanas mehānismiem saistītā un pret uzņēmumiem ( 38 ), kuri apsver pārkāpt Eiropas iekšējā tirgū spēkā esošos spēles noteikumus, skaidri gribētā preventīvā iedarbība būtu pavērsta pilnīgi pretēji.

66.

Pretējam tam, kā, šķiet, uzskata Kone, Eiropas konkurences tiesību mērķi nevar reducēt uz cik vien iespējams rentablas saimnieciskās darbības sekmēšanu uzņēmumiem, kas darbojas iekšējā tirgū. Tiesību Savienībā, kuras mērķis ir īstenot augsti konkurētspējīgu tirgus sociālo ekonomiku (LES 3. panta 3. punkts), funkcionējoši tirgi ar neizkropļotu konkurenci ārpus visiem izmaksu un ieguvumu apsvērumiem ir vērtība pati par sevi.

67.

Turklāt nebūtu arī īpaši ticams, ja tieši uzņēmumi, kas manipulē ar tirgus apstākļiem un mākslīgi uztur augstas cenas, brīdinātu saimnieciskās darbības subjektus par pārmērīgi augstām cenām un radītu risku tirgu efektivitātei; aizliegtās vienošanās dalībniekus nevajadzētu atbrīvot no konkrētiem zaudējumu atlīdzināšanas prasījumiem. Visefektīvāk paši aizliegtās vienošanās dalībnieki sevi var pasargāt no izdevumiem, kas ir saistīti ar varbūtējiem zaudējumu atlīdzināšanas prasījumiem, proti, ja tie a priori atturas no konkurences tiesību normu pārkāpumiem. Turpretim aizliegtās vienošanās dalībnieku saudzēšana no zaudējumu atlīdzības prasījumiem tikai radītu situāciju, kurā citiem saimnieciskās darbības subjektiem, it īpaši cietušajiem klientiem, būtu jāuzņemas aizliegtās vienošanās mahināciju finansiālais slogs.

68.

Visai kuriozs šajā sakarā liekas arī ThyssenKrupp arguments, ka aizliegtās vienošanās dalībnieku civiltiesiskā atbildība par cenu “jumta” efektu varētu “mazināt konkurenci tirgū”, jo uzņēmumi, ņemot vērā tiem draudošos atbildības riskus, varētu tikt atturēti no iesaistīšanās attiecīgajā tirgū ( 39 ). Šajā ziņā pietiek ar norādi, ka darbības iekšējā tirgū paraugam jābūt tādiem uzņēmumiem, kas ievēro konkurences tiesību normas, nevis tādiem, kas uz citu rēķina vēlas izmantot nelikumīgo praksi. Ja aizliegtās vienošanās dalībnieku zaudējumu atlīdzināšanas par cenu “jumta” efektu pienākuma atzīšana nozīmētu, ka melnā avs nepiedalās tirgū, tas diez vai būtu konkurencei nelabvēlīgs faktors.

69.

Mazāk pārliecinošs visbeidzot ir atsevišķi izteiktais brīdinājums par dalībvalstu civiltiesu pārslogojumu, ja Tiesa atzītu aizliegtās vienošanās dalībnieku pienākumu atlīdzināt cenu “jumta” efekta dēļ radušos zaudējumus. Tas tāpēc, ka, ņemot vērā salīdzinoši augstos šķēršļus, kas to sagaida saistībā ar pierādīšanas pienākumu civillietās ( 40 ), jebkuram iespējamajam “prasītājam cenu “jumta” efekta lietā” (“umbrella plaintiff”) vajadzētu ieteikt rūpīgi apsvērt visas civiltiesiskas prasības pret aizliegtās vienošanās dalībniekiem izredzes un riskus.

70.

Ja tomēr uzņēmuma, kas nav aizliegtās vienošanās dalībnieks, klients nolemj celt prasību tiesā pret aizliegtās vienošanās dalībniekiem par saviem zaudējumiem, kas radušies cenu “jumta” efekta dēļ, tad nav iespējams tam atteikt tiesas procesa nodrošināšanu, norādot uz šķietami augstiem izdevumiem. Gluži pretēji, atbilstoši LES 19. panta 1. punkta otrajai daļai un Pamattiesību hartas 47. panta pirmajai daļai dalībvalstīm Eiropas konkurences tiesību piemērošanas jomā jānodrošina tiesību aizsardzības līdzekļi, kas ir pietiekami efektīvi tiesiskās aizsardzības nodrošināšanai ( 41 ).

71.

Visbeidzot atliek iztirzāt jautājumu, vai cenu “jumta” efekta iekļaušana aizliegtās vienošanās dalībnieku civiltiesiskajā atbildībā ir saderīga ar zaudējumu atlīdzināšanas funkciju. Vispārīgi šīs funkcijas mērķis ir koriģēt izdarīto tiesību pārkāpumu negatīvās sekas, un tieši šim mērķim ir domāts arī aizliegtās vienošanās dalībnieku pienākums atlīdzināt ikvienam to pret konkurenci vērsto mahināciju radītos zaudējumus ( 42 ). Vienlaikus iespēja pieprasīt zaudējumu atlīdzību stiprina paļāvību uz Eiropas Savienības konkurences tiesību normām un sniedz nozīmīgu ieguldījumu to efektīvā īstenošanā ( 43 ).

72.

Dažas lietas dalībnieces apgalvo, ka uzņēmumi, kas bija aizliegtās vienošanās liftu tirgū dalībnieki, bija iecerējuši paaugstināt paši savas cenas paši saviem klientiem, nevis paaugstināt cenas uzņēmumu, kas nav aizliegtās vienošanās dalībnieki, klientiem cenu “jumta” efekta dēļ. Tāpēc esot netaisnīgi, ka aizliegtās vienošanās dalībniekiem ir jāatlīdzina zaudējumi saistībā ar tādu efektu.

73.

Šis iebildums ir nepamatots.

74.

Cēloņsakarības ar aizliegto vienošanos konstatēšana par konkrētiem zaudējumiem veidiem, kas tirgus dalībniekiem var rasties, balstīta uz pilnībā objektīviem kritērijiem. Subjektīvā ziņā civiltiesiskā atbildība var būt atkarīga no tā, vai aizliegtās vienošanās dalībnieki ir pārkāpuši Līgumu konkurences tiesību normas tīši vai neuzmanības dēļ. Tomēr nav nozīmes tam, vai aizliegtās vienošanās dalībnieki turklāt arī konkrēti radušos zaudējumus ir izraisījuši tīši vai neuzmanības dēļ. Tāda prasība par vainu nebūtu saderīga ar vispārējiem civiltiesību principiem un pārmērīgi apgrūtinātu konkurences tiesību normu praktisko īstenošanu.

75.

Neraugoties uz to, tādā gadījumā, kāds aplūkots šajā lietā, kā jau minēts ( 44 ), cenu “jumta” efekta iestāšanās uzņēmumiem, kas ir aizliegtās vienošanās dalībnieki, nav gluži neparedzama. Tādēļ jādomā, ka aizliegtās vienošanās dalībnieki savās pret konkurenci vērstajās mahinācijās varbūtējo cenu “jumta” efektu akceptē, tāpēc tie attiecībā uz izraisītajiem zaudējumiem būtu jāvaino vismaz par neuzmanību, iespējams pat par nosacītu nodomu (dolus eventualis).

76.

Pretēji dažu lietas dalībnieču viedoklim turklāt nav nozīmes tam, vai ar cenu “jumta” efekta dēļ radušos zaudējumu atlīdzināšanu var tikt samazināta aizliegtās vienošanās dalībnieku nelikumīgā peļņa.

77.

Fakts, ka var notikt tāda peļņas samazināšana, daudzos gadījumos var būt pieņemams zaudējumu atlīdzības par aizlieguma noslēgt aizliegtas vienošanās pārkāpumiem blakusefekts. Taču šī peļņas samazināšana nav zaudējumu atlīdzības prasījumu celšanas pret aizliegtās vienošanās dalībniekiem obligāts nosacījums.

78.

Ar to pamatā atšķiras prasība par zaudējumu atlīdzību no prasības par kompensāciju nepamatotas iedzīvošanās gadījumā. Pirmām kārtām zaudējumu atlīdzināšanā nav runas par to, lai zaudējumu nodarītājam atņemtu to, kas tam ir par daudz, bet par to, ka zaudējumus cietušai personai jāpiešķir gandarījums par to, ko tā zaudējumu nodarītāja prettiesiskās rīcības dēļ ir cietusi ( 45 ). Šai funkcijai pilnīgi ir raksturīga aizliegtās vienošanās dalībnieku civiltiesiskās atbildības paplašināšana uz cenu “jumta” efektu.

79.

Mazāk lietderīgs visbeidzot ir arī vairāku lietas dalībnieču viedoklis, ka ar civiltiesiskās atbildības par cenu “jumta” efektu atzīšanu zaudējumu atlīdzība, kas jāmaksā aizliegtās vienošanās dalībniekiem, pārvērtīšoties par zaudējumu atlīdzību ar soda raksturu.

80.

Ņemot vērā, ka Savienības tiesībās principā nav aizliegts pieprasīt “brīdinājuma” zaudējumu atlīdzību vai zaudējumu atlīdzību ar soda raksturu ( 46 ), nekas neliecina par to, ka aizliegtās vienošanās dalībnieku civiltiesiskajai atbildībai par cenu “jumta” efektu varētu būt tāda ietekme.

81.

Citādi, nekā tas parasti ir zaudējuma atlīdzības ar soda raksturu gadījumā, aizliegtās vienošanās dalībniekiem ar šajā lietā aplūkotā cenu “jumta” efekta iekļaušanu to zaudējumu atlīdzināšanas pienākumā visbeidzot tiek atprasīta to zaudējumu kompensācija, ko tie attiecīgajā tirgū ar savām pret konkurenci vērstajām mahinācijām ir (līdz-)izraisījuši. Zaudējumu pārkompensēšana nenotiek.

82.

Tādējādi, kopumā ņemot, ir jāuzskata, ka zaudējumu, kas radušies cenu “jumta” efekta dēļ, atlīdzināšana atbilst EKL 81. panta vai EK līguma 85. panta (tagad – LESD 101. pants) mērķim.

83.

Tātad, visu kopumā ņemot, zaudējumi, kas radušies cenu “jumta” efekta dēļ, vispārīgi nav jāatzīst par tādiem, kas aizliegtās vienošanās dalībniekiem bija neparedzami, un to atlīdzināšana atbilst EKL 81. panta vai EK līguma 85. panta (tagad – LESD 101. pants) mērķim. Ja valsts civiltiesībās a priori būtu kategoriski izslēgta tādu zaudējumu atlīdzināšana, tas nebūtu saderīgi ar šo konkurences tiesību normu praktisko iedarbību.

84.

Mans ieteiktais risinājums obligāti un katrā atsevišķā gadījumā nenozīmē, ka aizliegtās vienošanās dalībniekiem būs zaudējumu atlīdzināšanas pienākums, taču a priori arī neizslēdz tādu zaudējumu atlīdzināšanas pienākumu. Tieši pretēji, visaptveroši izvērtējot visus nozīmīgos apstākļus, vienmēr ir jāpārbauda, vai cenu “jumta” efekts konkrētajā gadījumā ir radies aizliegtās vienošanās dēļ.

85.

Cenu “jumta” problēmas pārcelšana no pavisam teorētiska līmeņa uz pierādījumu iesniegšanas līmeni, manuprāt, var vislabāk sekmēt Eiropas konkurences tiesību normu efektīvu īstenošanu, pienācīgi ņemot vērā visu tirgus dalībnieku intereses.

86.

Protams, ne vienmēr būs pārliecinoši pētījumi vai citi pierādījumi, kas ļaus saprātīgi secināt, ka attiecīgajā tirgū aizliegtās vienošanās dēļ ir radies cenu “jumta” efekts. Turpretī tāds efekts nav arī izslēgts, un ar to saistītie zaudējumi nekādā gadījumā nav tik “spekulatīvi” un “šaubīgi” ( 47 ), kā līdz šim ir ticis argumentēts. Šajā lietā, piemēram, Austrijas Oberster Gerichtshof savā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir izklāstījusi, ka aizliegtās vienošanās liftu tirgū dēļ esot sagrozīta sagaidāmā cenu attīstība ( 48 ), bet ÖBB-Infrastruktur norāda uz pētījumu, kas pierāda cenu “jumta” efekta parādīšanos ( 49 ).

87.

Jāteic, ka aizliegtās vienošanās dalībnieku civiltiesiskās atbildības par cenu “jumta” efektu apstiprināšana, pretēji dažām kritiskām piezīmēm, nav ne vairāk, ne mazāk “saimnieciski draudzīga” kā jebkāda zaudējumu atlīdzināšanas pienākuma kategoriska izslēgšana, kā tas šķiet iesniedzējtiesai. Tas tāpēc, ka saimnieciskās darbības subjekti ir ne tikai aizliegtās vienošanās dalībnieki, bet arī klienti, kuriem tika pieprasītas pārmērīgi augstās cenas, vienalga, vai līgumattiecības tiem bija ar pašiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem vai ar uzņēmumiem, kas nav aizliegtās vienošanās dalībnieki. Būtu vienkārši netaisnīgi tieši aizliegtās vienošanās dalībniekus, kas ir vainojami smaga konkurences tiesību normu pārkāpuma izdarīšanā, vienpusēji atbalstīt ar kategorisku cenu “jumta” efekta izslēgšanu no to civiltiesiskās atbildības, vēl jo vairāk tādēļ, – kā jau minēts ( 50 ) – ka tas radītu nepareizus stimulus attiecībā uz efektīvu konkurences tiesību normu īstenošanu.

88.

Mans piedāvātais risinājums nav nesaderīgs arī ar likumdošanas projektu par daļēju zaudējumu atlīdzināšanas prasību saskaņošanu atbilstoši valsts tiesībām, kuru Eiropas Komisija nesen ir uzsākusi. Kā tiesas sēdē tika apspriests ar lietas dalībniecēm, cenu “jumta” efekta dēļ radīto zaudējumu atlīdzības piešķiršana nav pretrunā Komisijas priekšlikumam direktīvai ( 51 ).

89.

Apstāklim, ka ASV judikatūra attiecībā uz tā dēvētajām “umbrella claims” nav vienota ( 52 ) un augstāko tiesu skaidrojums no Amerikas Savienoto Valstu Augstākās tiesas puses vēl nav sniegts, nevajadzētu kavēt mūsu Tiesu stāties pretī cenu “jumta” efekta problēmai.

90.

Ievērojot iepriekš izklāstītos apsvērumus, es ierosinu Tiesai uz Austrijas Oberster Gerichtshof lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbildēt šādi:

Tādu dalībvalsts tiesību aktu interpretācija un piemērošana, saskaņā ar kuriem juridisku apsvērumu dēļ tiek kategoriski izslēgts, ka uzņēmumi, kas ir aizliegtās vienošanās dalībnieki, ir civiltiesiski atbildīgi par zaudējumiem, kas radušies tāpēc, ka uzņēmums, kas nav šīs aizliegtās vienošanās dalībnieks, aizliegtās vienošanās mahināciju ietekmē savas cenas nosaka augstākas, nekā vispār konkurences apstākļos to varētu sagaidīt, ir pretēja EK līguma 85. pantam un EKL 81. pantam.