1. 

Ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu Bundesgerichtshof [Federālā Augstākā tiesa] (Vācija) uzdod Tiesai jautājumu par Padomes 2001. gada 12. decembra Regulas (EK) Nr. 6/2002 par Kopienas dizainparaugiem ( 2 ) (turpmāk tekstā – “Regula”) 7. panta 1. punkta, 11. panta 2. punkta un 89. panta 1. punkta a) un d) apakšpunkta interpretāciju.

2. 

Pirmo reizi Tiesai tiek lūgts spriest par jēdzienu “to personu loks, kuras ir specializējušās attiecīgajā nozarē un darbojas Kopienā”, kas minēts Regulas 7. panta 1. punktā un 11. panta 2. punktā, kā arī par formulējumu “nav varējis [parastā uzņēmējdarbības gaitā] uzzināt to personu loks, kuras ir specializējušās attiecīgajā nozarē un darbojas Kopienā”, kas izmantots Regulas 7. panta 1. punktā (pirmais un otrais jautājums). Tiesai tiek lūgts izteikties arī par dažādiem procesuāliem jautājumiem (pierādīšanas pienākums, noilgums un tiesību zaudēšana), kā arī par piemērojamām tiesībām (trešais līdz sestais jautājums).

3.

Regulas preambulas 21. un 22. apsvērums ir formulēti šādi:

4.

Saskaņā ar Regulas 1. panta 1. punktu un 2. punkta a) apakšpunktu dizainparaugu, kas atbilst šajā regulā izstrādātajiem noteikumiem, aizsargā kā “nereģistrētu Kopienas dizainparaugu”, ja to dara pieejamu sabiedrībai šajā regulā izstrādātajā kārtībā.

5.

No Regulas 4. panta “Aizsardzības iegūšanas nosacījumi” 1. punkta izriet, ka dizainparaugs ir aizsargāts kā Kopienas dizainparaugs, ja tas ir jauns un tam ir individuāla būtība.

6.

Saskaņā ar regulas 5. pantu ar nosaukumu “Novitāte”:

[..].”

7.

Regulas 6. panta, kura nosaukums ir “Individuālā būtība”, 1. punkta a) apakšpunktā ir noteikts:

“Uzskata, ka dizainparaugam ir individuāla būtība [individuāls raksturs], ja vispārējais iespaids, ko tas rada informētam lietotājam, atšķiras no vispārējā iespaida, ko šādam lietotājam rada jebkurš dizainparaugs, kas ir darīts pieejams sabiedrībai, šādos gadījumos:

8.

Regulas 7. panta, kura nosaukums ir “Nodošana atklātībā”, 1. punktā ir noteikts:

“Lai piemērotu regulas 5. un 6. pantu, uzskata, ka dizainparaugs ir darīts pieejams sabiedrībai, ja tas ir publicēts pēc reģistrācijas vai citādi, vai izstādīts, izmantots tirdzniecībā vai citādi nodots atklātībai līdz [..] 5. panta 1. punkta a) apakšpunktā [..] minētajam datumam, izņemot, ja par šiem notikumiem parastā uzņēmējdarbības gaitā praktiski nav varējis uzzināt to personu loks, kuras ir specializējušās attiecīgajā nozarē un darbojas Kopienā. Dizainparaugu tomēr neuzskata par darītu pieejamu sabiedrībai tikai tādēļ, ka tas ir atklāts trešajai personai ar tieši vai netieši izteiktu konfidencialitātes nosacījumu.”

9.

Regulas 11. panta, kura nosaukums ir “Nereģistrēta Kopienas dizainparauga aizsardzības sākšanās un ilgums”, 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1.   Dizainparaugu, kas atbilst 1. iedaļā izstrādātajiem noteikumiem, aizsargā kā nereģistrētu Kopienas dizainparaugu trīs gadus ilgi pēc datuma, kad tas ir pirmo reizi darīts pieejams sabiedrībai Kopienā.

2.   Šā panta 1. punkta nolūkā dizainparaugu uzskata par darītu pieejamu sabiedrībai Kopienā, ja tas ir bijis publicēts, izstādīts, izmantots tirdzniecībā vai citādi atklāts tādā veidā, ka parastā uzņēmējdarbības gaitā par šiem notikumiem ir varējis uzzināt to personu loks, kuras ir specializējušās attiecīgajā nozarē un darbojas Kopienā. Dizainparaugu tomēr neuzskata par darītu pieejamu sabiedrībai tikai tādēļ, ka tas ir atklāts trešajai personai ar tieši vai netieši izteiktu konfidencialitātes nosacījumu.”

10.

Regulas 19. panta, kura nosaukums ir “Kopienas dizainparauga piešķirtās tiesības”, 2. punktā ir noteikts:

“Tomēr nereģistrēts Kopienas dizainparaugs piešķir tā īpašniekam tiesības novērst 1. punktā minētās darbības tikai tad, ja apstrīdēto izmantošanu rada aizsargātā dizainparauga kopēšana.

Apstrīdēto izmantošanu neuzskata par aizsargātā dizainparauga kopēšanas rezultātu, ja tā rodas tāda modelētāja neatkarīgā radošā darbā, par kuru var uzskatīt, ka tam nav bijis zināms dizainparaugs, ko tā īpašnieks darījis pieejamu sabiedrībai.”

11.

Regulas 85. panta ar nosaukumu “Spēkā esamības prezumpcija. Aizstāvība pēc būtības” 2. punkts ir izteikts šādi:

“Tiesvedībā attiecībā uz nereģistrēta Kopienas dizainparauga tiesību pārkāpumu vai pārkāpuma draudiem, Kopienas dizainparaugu tiesa uzskata Kopienas dizainparaugu par spēkā esošu, ja tā tiesību īpašnieks pierāda, ka ir izpildīti 11. pantā noteiktie nosacījumi, un norāda, kas veido viņa Kopienas dizainparauga individuālo būtību. Tomēr atbildētājs var apstrīdēt tā spēkā esamību ar iebildumiem vai pretprasību par spēkā neesamības pasludināšanu.”

12.

Saskaņā ar Regulas 88. panta, ar nosaukumu “Piemērojamie tiesību akti”, noteikumiem:

“1.   Kopienas dizainparaugu tiesas piemēro šīs regulas noteikumus.

2.   Visos jautājumos, ko šī regula neaptver, Kopienas dizainparaugu tiesa piemēro valsts tiesību aktus, tostarp starptautiskās privāttiesības.

3.   Ja vien šajā regulā nav paredzēts citādi, Kopienas dizainparaugu tiesa piemēro tos procesuālos noteikumus, kas attiecas uz tādām pašām prasībām saistībā ar valsts dizainparaugu tiesībām tajā dalībvalstī, kur šī tiesa atrodas.”

13.

Regulas 89. pantā ar nosaukumu “Sankcijas prasībās attiecībā uz pārkāpumiem” ir noteikts:

“1.   Ja prasībā attiecībā uz pārkāpumu vai pārkāpuma draudiem Kopienas dizainparauga tiesa konstatē, ka atbildētājs ir pārkāpis vai draudējis pārkāpt Kopienas dizainparauga tiesības, tā izdod šādus rīkojumus, ja vien nepastāv īpaši iemesli, lai to nedarītu:

[..]

[..]”

14.

Sabiedrība Münchener Boulevard Möbel Joseph Duna GmbH (turpmāk tekstā – “MBM Joseph Duna”) Vācijā pārdod ar baldahīnu segtu dārza paviljonu, kura paraugu 2004. gada rudenī ir radījis šīs sabiedrības vadītājs. 2006. gadā H. Gautzsch Großhandel GmbH & Co. KG (turpmāk tekstā – “Gautzsch Großhandel”) savukārt sāka pārdot dārza paviljonu ar nosaukumu “Athen”, kuru izgatavoja Ķīnas uzņēmums Zhengte.

15.

Uzskatīdama, ka paviljons “Athen” ir tās parauga kopija, un pieprasīdama šim paraugam nereģistrēto Kopienas dizainparaugu aizsardzību, MBM Joseph Duna iesniedza Landgericht Düsseldorf prasību pret Gautzsch Großhandel par preču zīmes pārkāpumu, cenšoties panākt, pirmkārt, lai Gautzsch Großhandel pārtrauc pārdot paviljonu “Athen”, nodod tās valdījumā vai īpašumā esošos ražojumus, ar kuriem tiek pārkāptas tiesības, iznīcināšanai un sniedz ziņas par savu darbību un, otrkārt, lai tai tiek noteikts pienākums atlīdzināt zaudējumus.

16.

Savas prasības pamatojumam MBM Joseph Duna tostarp apgalvo, ka 2005. gada aprīlī un maijā tās paraugs esot figurējis “MBM jaunumu apskatā”, kas tika nosūtīts lielākajiem nozares mēbeļu un dārza mēbeļu tirgotājiem, kā arī Vācijas mēbeļu iepirkuma apvienībām.

17.

Gautzsch Großhandel, atbildot uz šo prasību, apgalvo, ka tās paviljonu “Athen” 2005. gada sākumā esot patstāvīgi projektējis Ķīnas ražotājs Zhengte, nezinot par MBM Joseph Duna paraugu, un 2005. gada martā Zhengte izstāžu telpās Ķīnā tas esot prezentēts Eiropas klientiem. [Gautzsch Großhandel] arī apgalvo, ka 2005. gada jūnijā šī paviljona paraugs tika nosūtīts Beļģijā reģistrētai sabiedrībai, ka MBM Joseph Duna zināja par šī parauga esamību kopš 2005. gada septembra un zināja, ka tas ir bijis pārdošanā no 2006. gada augusta, un piebilda, ka prasītājas prasījumi esot noilguši un saistīti ar tiesību zaudēšanu.

18.

Pirmās instances tiesa konstatēja, ka vairs nav jālemj par pirmo un otro prasības daļu, jo ir beidzies triju gadu aizsardzības termiņš. Tā nosprieda, ka Gautzsch Großhandel ir jāsniedz informācija par savu darbību, un noteica tai pienākumu atlīdzināt zaudējumus.

19.

Gautzsch Großhandel apelācijas sūdzība par šo spriedumu tika noraidīta. Apelācijas tiesa uzskatīja, ka saskaņā ar Regulas 19. panta 2. punktu un 89. panta 1. punkta a) un d) apakšpunktu, kā arī Vācijas Likumu par dizainparaugu tiesisko aizsardzību pirmais prasības pamatojums jau sākotnēji ir bijis pamatots un MBM Joseph Duna patiešām bija tiesības iegūt informāciju un saņemt zaudējumu atlīdzību.

20.

Kasācijas [Revision] sūdzības ietvaros, ko Gautzsch Großhandel cēla Bundesgerichtshof, šī tiesa, pirmkārt, norāda, ka apelācijas tiesa esot uzskatījusi, ka MBM Joseph Duna paraugs pirmo reizi tika darīts pieejams sabiedrībai līdz ar “MBM jaunumu apskata”, kurā bija strīdīgā parauga attēls, 300–500 eksemplāru izplatīšanu 2005. gada aprīlī un maijā tirgotājiem un tirdzniecības starpniekiem, kā arī divām Vācijas mēbeļu iepirkuma apvienībām.

21.

Bundesgerichtshof vēlas noskaidrot, vai šī parauga attēlu izplatīšana tirgotājiem šādā apmērā ir pietiekama, lai par šo paraugu parastā uzņēmējdarbības gaitā būtu varējis uzzināt to personu loks, kuras ir specializējušās attiecīgajā nozarē un darbojas Eiropas Savienībā, Regulas 11. panta 2. punkta izpratnē. Šajā saistībā tā vaicā, vai personu lokā, kuras ir specializējušās attiecīgajā nozarē, ietilpst tikai personas, kas attiecīgajā nozarē ietekmē izstrādājuma dizainu.

22.

Otrkārt, iesniedzējtiesa norāda, ka apelācijas tiesa ir pieņēmusi, ka MBM Joseph Duna dizainparaugs ir jauns Regulas 5. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē, uzskatot, ka agrāka dizainparauga “Athen” publiskošana nav pretrunā tam, lai to atzītu par jaunu paraugu.

23.

Lai arī dizainparaugs “Athen” 2005. gada martā bija izstādīts firmas Zhengte izstāžu telpās Ķīnā un bija nosūtīts Beļģijas firmai Kosmos, apelācijas tiesa uzskata, ka to personu loks, kuras ir specializējušās attiecīgajā nozarē, parastā uzņēmējdarbības gaitā šādi nebūtu varējis uzzināt par šo dizainparaugu.

24.

Ņemot vērā šos apsvērumus, iesniedzējtiesa vaicā, kādos apstākļos par dizainparaugu, lai arī tas ir darīts pieejams trešām personām bez tieša vai netieša slepenības nosacījuma, būtu varējis uzzināt to personu loks, kuras ir specializējušās attiecīgajā nozarē un darbojas Savienībā, Regulas 7. panta 1. panta izpratnē.

25.

Treškārt, iesniedzējtiesa norāda, ka apelācijas tiesa ir uzskatījusi, ka strīdīgais dizainparaugs nav radīts neatkarīgā radošā darbā, bet tas bija MBM Joseph Duna dizainparauga kopija, pieņemot, ka šai pēdējai minētajai šajā ziņā bija atvieglojumi attiecībā uz pierādīšanas pienākumu, ņemot vērā objektīvi konstatēto būtisko sakritību starp abiem strīdīgajiem dizainparaugiem. Tā vaicā, kuram [lietas dalībniekam] ir pienākums pierādīt, ka Kopienas nereģistrētā dizainparauga izmantošana ir aizsargātā dizainparauga kopēšanas rezultāts, lai varētu piemērot Regulas 19. panta 2. punktu.

26.

Ceturtkārt, Bundesgerichtshof norāda, ka iesniedzējtiesa uzskatīja, ka Regulas 19. panta 2. punktā un 89. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētajām aizlieguma tiesībām prasības iesniegšanas datumā bija iestājies noilgums. Šajā ziņā tā vaicā, vai uz prasību par aizlieguma tiesībām dizainparauga pārkāpuma dēļ attiecas noilgums, un apstiprinošas atbildes gadījumā – kurš tiesību noteikums ir šī noilguma pamatā, tā kā Regulā nav īpašu noteikumu šajā sakarā.

27.

Piektkārt, tā kā apelācijas tiesa arī ir noraidījusi pamatu par aizlieguma tiesību zaudēšanu, kuru bija izvirzījusi Gautzsch Großhandel, iesniedzējtiesa uzskata, ka ir jānoskaidro, vai un attiecīgā gadījumā ar kādiem nosacījumiem tiesības celt prasību par aizlieguma tiesībām nereģistrēta Kopienas dizainparauga pārkāpuma dēļ, balstoties uz Regulas 19. panta 2. punktu un 89. panta 1. punkta a) apakšpunktu, var tikt zaudētas. Tā uzskata, ka ir jānosaka, vai apstākļi, pamatojoties uz kuriem Gautzsch Großhandel atsaucas uz tiesību zaudēšanu, ietilpst “īpašo iemeslu” kategorijā šī pēdējā noteikuma izpratnē.

28.

Visbeidzot, sestkārt, iesniedzējtiesa vaicā, vai tiesības uz iznīcināšanu, piekļuvi informācijai un zaudējumu atlīdzību, kas attiecas uz visu Savienību, ir jāreglamentē ar tās dalībvalsts tiesisko regulējumu, kuras teritorijā tās tiek pieprasītas. Šajā ziņā tā norāda, ka piesaiste tikai vienas dalībvalsts tiesībām būtu attaisnojama tai ziņā, ka tā ļautu efektīvi piemērot tiesību aktus, tomēr tas varētu būt pretim Regulas 89. panta 1. punkta d) apakšpunktam, pat ja 8. panta 2. punkts Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 11. jūlija Regulā (EK) Nr. 864/2007 par tiesību aktiem, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām (Roma II) ( 3 ), runā par labu tās dalībvalsts tiesību piemērošanai, kurā ir notikušas pārkāpuma darbības.

29.

Ar lēmumu, kas Tiesā saņemts 2012. gada 25. oktobrī, Bundesgerichtshof nolēma apturēt tiesvedību un atbilstoši LESD 267. pantam uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

30.

Gautzsch Großhandel un Eiropas Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus attiecīgi 2013. gada 4. un 15. februārī. Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 76. panta 1. un 2. punktu, tā kā Tiesa uzskatīja, ka tā ir pietiekami informēta, un tā kā lietas dalībnieki to nelūdza, tiesas sēde mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai netika rīkota.

31.

Pirmie divi jautājumi ir saistīti ar jēdzienu “nodošana atklātībā”, kas parādās Regulas 7. panta 1. punktā un 11. panta 2. punktā. Konkrētāk, ir jāinterpretē formulējums “to personu loks, kuras ir specializējušās attiecīgajā nozarē un darbojas Kopienā”, kas lietots, lai definētu nodošanu atklātībā. Pārējie četri jautājumi ir saistīti ar to, kāds tiesiskais regulējums ir piemērojams attiecīgajā procesuālajā un lietas apstākļu problēmu kontekstā.

32.

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa vēlas saņemt no Tiesas paskaidrojumus par jēdzienu “to personu loks, kuras ir specializējušās”, kas figurē Regulas 11. panta 2. punktā, proti: vai dizainparauga izplatīšana tirgotājiem ir pietiekama, lai uzskatītu, ka šis dizainparaugs ir bijis puslīdz labi zināms attiecīgās nozares speciālistiem, kuri darbojas Savienībā?

33.

Šeit tātad runa ir par izvēli starp šauru interpretāciju, saskaņā ar kuru speciālistu aprindās ietilptu tikai personas, kurām attiecīgās nozares ietvaros ir uzdots plānot, izstrādāt vai izgatavot izstrādājumus saskaņā ar šiem dizainparaugiem, no vienas puses, un plašu interpretāciju, saskaņā ar kuru jēdzienā “to personu loks, kuras ir specializējušās attiecīgajā nozarē” ietilptu arī tirgotāji un komersanti, no otras puses.

34.

Iesniedzējtiesa, šķiet, sliecas par labu otrajai interpretācijai. Tai piekrītu arī es.

35.

Burtiskā lasījumā Regulas 11. panta 2. punkta pirmais teikums sastāv no divām daļām. Tas vispirms sākas ar to situāciju uzskaitījumu, kurās dizainparaugu var uzskatīt par darītu pieejamu sabiedrībai Savienības ietvaros. Tāds ir arī gadījums, “ja tas ir bijis publicēts, izstādīts, izmantots tirdzniecībā vai citādi atklāts”. Teikums vēl turpinās ar īpašas situācijas formulējumu, kas ļauj atklāšanu klasificēt kā “nodošanu atklātībā” (abas daļas saista saliktais saiklis “tādā veidā, ka”). Tāds ir arī gadījums, kad “parastā uzņēmējdarbības gaitā par šiem notikumiem ir varējis uzzināt to personu loks, kuras ir specializējušās attiecīgajā nozarē un darbojas Kopienā”.

36.

Vienā un tai pašā teikumā saliktais saiklis “tādā veidā, ka” un norādījuma forma “šiem notikumiem” nepieciešami liek iekļaut speciālistu aprindās visus gadījumus un visas personas, kas minētas teikuma pirmajā daļā, un tajā ietilpst arī tirdzniecības joma. Teikuma otrajā daļā lietotais formulējums “parastā uzņēmējdarbības gaitā” arī runā par labu tirgotāju un komersantu iekļaušanai “to personu lokā, kuras ir specializējušās attiecīgajā nozarē”.

37.

Sasniedzamais mērķis un Regulas vispārējais konteksts arī neliek apšaubīt šādu lasījumu.

38.

Kā to ir rezumējusi High Court of Justice (England & Wales), Chancery Division (Patents Court) (Apvienotā Karaliste), jautājums ir par to, “who is in the circle?” ( 4 ). Es arī piekrītu šīs tiesas sniegtajai atbildei, proti, ka principā jēdzienā ietilpst visas personas, kas piedalās attiecīgās nozares izstrādājumu tirdzniecībā. Līdz ar to šajā kategorijā ietilpst ne vien tie, kas tos izstrādā un ražo, bet arī tie, kas tos reklamē, tirgo, izplata un pārdod Savienības darījumu sfērā ( 5 ).

39.

Man tātad šķiet, ka uz pirmo prejudiciālo jautājumu ir sniedzama apstiprinoša atbilde – Regulas 11. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka parastā uzņēmējdarbības gaitā dizainparaugs var būt puslīdz labi zināms attiecīgās nozares speciālistiem, kuri darbojas Savienībā, ja minētā dizainparauga attēli iepriekš ir izplatīti komersantiem, kuri darbojas attiecīgajā nozarē.

40.

Otrais jautājums vairs nav saistīts ar Regulas 11. panta 2. punktu, bet ar 7. panta 1. punktu. Tomēr vēl aizvien ir runa par jēdziena “personas, kuras ir specializējušās” definīciju. Ja pirmais jautājums drīzāk bija saistīts ar dizainparauga īpašnieka vēlmi noskaidrot, vai dizainparaugs, kura aizsardzību viņš pieprasa, ir bijis pietiekami plaši izplatīts, lai uz to varētu attiecināt Regulā paredzēto aizsardzību, tad otrais vairāk ir tāds, ko sev varētu uzdot potenciālais dizainparauga pārkāpējs, proti, vai īpašnieks ir varējis iepazīties ar “trešās personas” dizainparaugu (šajā gadījumā – potenciālā dizainparauga pārkāpēja dizainparaugu) pirms savējā izplatīšanas, līdz ar to zaudējot savas eventuālās aizsardzības tiesības.

41.

Faktiski iesniedzējtiesa jautā, vai gadījumā, kad dizainparaugs ir darīts pieejams tikai vienam atsevišķam nozares uzņēmumam (otrā jautājuma a) apakšpunkts) vai kad tas ir ticis izstādīts Ķīnā kāda uzņēmuma izstāžu telpās, t.i., vietā, kas atrodas ārpus parastās tirgus novērošanas vietas (otrā jautājuma b) apakšpunkts), šo dizainparaugu var uzskatīt par “puslīdz pazīstamu to personu lokā, kuras ir specializējušās attiecīgajā nozarē un darbojas Savienībā”.

42.

Jāatgādina, ka Regulas 7. panta 1. punkts paredz, ka dizainparaugu uzskata par darītu pieejamu sabiedrībai, ja tas ir publicēts pēc reģistrācijas vai citādi vai izstādīts, izmantots tirdzniecībā vai citādi nodots atklātībai līdz, attiecīgi, Regulas 5. panta 1. punkta a) apakšpunktā un 6. panta 1. punkta a) apakšpunktā vai 5. panta 1. punkta b) apakšpunktā un 6. panta 1. punkta b) apakšpunktā minētajam datumam.

43.

Šajā pašā punktā ir paredzēti divi izņēmumi. No vienas puses, netiek uzskatīts, ka ir nodrošināta pieejamība sabiedrībai, ja dizainparaugs ir atklāts trešajai personai ar tieši vai netieši izteiktu konfidencialitātes nosacījumu (šo iespēju iesniedzējtiesa ir nepārprotami izslēgusi). No otras puses, šo noteikumu tāpat nepiemēro, ja par faktiem, kas principā nozīmē nodošanu atklātībā, “parastā uzņēmējdarbības gaitā praktiski nav varējis uzzināt to personu loks, kuras ir specializējušās attiecīgajā nozarē un darbojas Kopienā”.

44.

Atbilde uz otrā jautājuma pirmo daļu man šķiet izrietam no paša Regulas 7. panta 1. punkta formulējuma.

45.

Ciktāl likumdevējs bija izlēmis lietot savā pirmā izņēmuma formulējumā daudzskaitli (“izņemot, ja par šiem notikumiem parastā uzņēmējdarbības gaitā praktiski nav varējis uzzināt to personu loks, kuras ir specializējušās attiecīgajā nozarē un darbojas Kopienā” ( 6 )), tad no šī teksta nevar izsecināt, ka nodošana atklātībā attiecībā uz vienu vienīgu uzņēmumu ir pietiekama, lai izpildītu minētā 7. panta prasības, pat ja šis uzņēmums piederētu attiecīgajam “to personu lokam, kuras ir specializējušās”.

46.

Otrā jautājuma otrā daļa par to, cik liela nozīme ir dizainparauga izstādīšanai Ķīnā esoša uzņēmuma telpās, ir delikātāka.

47.

Kā to norāda Komisija savos apsvērumos, Regulas 7. panta 1. punkta pirmais teikums un 11. panta 2. punkts ir būtiski atšķirīgi tai ziņā, ka šajā 11. panta 2. punktā ir skaidri pieminēta nodošana atklātībā “Kopienā”, bet minētā 7. panta 1. punktā nav nekādas šāda veida atsauces uz Savienības teritoriju.

48.

No tā tātad loģiski izriet, ka, lai novērtētu, vai ir notikusi nodošana atklātībā Regulas 7. panta 1. punkta izpratnē, principā ir jāpamatojas uz izplatīšanu, neatkarīgi no tā, kur tā notikusi. Šāds lasījums, šķiet, ir aprobēts arī dalībvalstu tiesās un doktrīnā ( 7 ).

49.

Tomēr ir jāteic, ka Regulas 7. panta 1. punktā, tāpat kā tās 11. panta 2. punktā ir precizēts, ka šādas nodošanas atklātībā potenciālie adresāti ir uzņēmumi, kuri darbojas Savienībā un ir uzskatāmi par piederīgiem “to personu lokam, kuras ir specializējušās attiecīgajā nozarē”.

50.

Šis precizējums nav nenozīmīgs. Tas izriet no grozījumu priekšlikuma, kuru formulēja Ekonomikas un sociālo lietu komiteja ( 8 ), tieši lai ierobežotu Komisijas priekšlikuma piemērošanas jomu, kura sākotnēji uzskatīja, ka novitāte ir vērtējama pasaules līmenī, ja vien nav citu norāžu ( 9 ). Lai ierobežotu sekas praksei, kad viltotu preču (lielākoties tekstilpreču nozarē) pārdevēji sagādā sev apliecības, kas nepatiesi norāda, ka dizainparaugu jau iepriekš ir radījusi kāda trešā puse, Ekonomikas un sociālo lietu komiteja ierosināja, ka priekšlikuma 5. panta 2. punktā ierakstītā nodošanas atklātībā definīcija (Regulas 7. panta 1. punkts) tiktu papildināta šādi: “Dizainparaugu uzskata par darītu pieejamu sabiedrībai, ja tas ir publicēts pēc reģistrācijas vai izstādīts vai jebkā citādi nodots atklātībai, izņemot gadījumus, kad attiecīgās nozares speciālistu, kas darbojas Kopienā pirms atsauces datuma, aprindas praktiski nav varējušas zināt šos faktus. ( 10 )”

51.

Atsauces uz tādu speciālistu aprindu zināšanām, kuri darbojas Savienībā, tātad nav nejauša. Gluži pretēji, ir runa par īpaši rūpīgu pieeju un tās rezultātu. Kā to rezumē vairāki autori, ir divi elementi: viens absolūts – nodošana atklātībā, vienalga, kur pasaulē tas ir noticis, un otrs relatīvs, proti, tas, ko zina to personu loks, kuras ir specializējušās attiecīgajā nozarē Savienībā ( 11 ).

52.

Tas, ka spāņu valodas redakcijā ir lietoti tādi vārdi kā “normal” [parasti] un “razoblamente” [praktiski], angļu valodas redakcijā – “normal” un “reasonably”, franču valodas redakcijā – “normale” un “raisonnablement” vai arī holandiešu valodas redakcijā – “normale” un “redelijkerwijs”, ietekmē arī pārbaudi, kas ir jāveic tiesai, kuras uzdevums ir novērtēt iespējamās nodošanas atklātībā sekas. Pirmo var definēt kā “corriente o habitual”, “conforming to a standart; usual, typical, or expected”, tādu, “qui est dépourvu de tout caractère exceptionnel; qui est conforme au type le plus fréquent” [“kas nav ne ar kādu izņēmuma raksturu; kas atbilst visbiežākajam veidam”], “overeenkomstig de regel, niets bijzonders of verontrustends; als norm dienend”. Otrais attiecas uz to, kas tiek prasīts “de manevra razonable”, proti, “proporcionada o equilibrada”, “to a moderate or acceptable degree”, “sans prétention excessive, sans trop exiger” [“bez īpašām prasībām, neprasot pārāk daudz”], “met billijkheid” vai “met verstand redenerend” ( 12 ).

53.

Līdz ar to nevar prasīt no attiecīgajiem tirgus dalībniekiem veikt īpašus un pamatīgus pasākumus, lai iepazītos ar agrāku dizainparaugu. Kā to savos rakstveida apsvērumos norāda Komisija, ja iespēja, ka fakti nav bijuši zināmi, ir lielāka par to, ka tie ir bijuši zināmi, tad nevar uzskatīt, ka tie būtu bijuši zināmi parastā uzņēmējdarbības gaitā. Citiem vārdiem sakot, savā ziņā ir nepieciešams atsaukties uz principu quod plerumque fit [“kā ir bijis vairākumā gadījumu”] ( 13 ).

54.

Lai atbildētu uz iesniedzējtiesas jautājumu, ir jāiedomājas sevi profesionāļu vietā, kuri darbojas Savienībā, un jānoskaidro, vai viņi būtu varējuši praktiski un parastā uzņēmējdarbības gaitā iepazīties ar dizainparaugu šajā lietā minētajā veidā.

55.

Šie dažādie interpretācijas parametri liek man domāt, ka dizainparauga izstādīšana viena vienīga uzņēmuma telpās, kurš turklāt atrodas Ķīnā, nav pietiekama, lai parastā uzņēmējdarbības gaitā radītu zināšanas par dizainparaugu to personu lokā, kuras ir specializējušās attiecīgajā nozarē un darbojas Savienībā. Situācija turpretim būtu atšķirīga, ja dizainparaugs būtu prezentēts Ķīnā, bet tas būtu noticis slavenā starptautiskā gadatirgū, kur piedalās galvenie attiecīgās nozares Eiropas tirgus dalībnieki vai to vairākums ( 14 ).

56.

Ar trešo jautājumu, tāpat kā ar ceturto un piekto jautājumu Bundesgerichtshof jautā Tiesai par piemērojamajiem procesuālajiem noteikumiem tiesvedībā, kas radusies regulas 19. panta 2. punkta rezultātā (aizliegums saistībā ar tiesību pārkāpumu). Šis trešais jautājums īpaši pievēršas pierādīšanas pienākumam, proti, kam ir jāpierāda, ka apstrīdētā izmantošana ir aizsargātā dizainparauga kopēšanas rezultāts.

57.

Regulas II sadaļas nosaukums ir “Tiesību akti, kas attiecas uz dizainparaugiem”. Regulas 19. pants ir pirmais pants 4. iedaļā, kuras nosaukums ir “Kopienas dizainparauga iedarbība”. Paša panta nosaukums ir “Kopienas dizainparauga piešķirtās tiesības”. Šī panta 1. punktā paredzēts, ka “reģistrēts Kopienas dizainparaugs piešķir tā īpašniekam ekskluzīvas tiesības to izmantot un neļaut trešām personām to izmantot bez viņa piekrišanas”. Savukārt minētā panta 2. punktā paredzēts, ka “[..] nereģistrēts Kopienas dizainparaugs piešķir tā īpašniekam tiesības novērst 1. punktā minētās darbības tikai tad, ja apstrīdēto izmantošanu rada aizsargātā dizainparauga kopēšana”.

58.

Saskaņā ar Regulas preambulas 22. apsvērumu “šo tiesību izpilde ir jāatstāj valstu tiesību aktu kompetencē”, jo regula paredz tikai “dažas vienotas pamatsankcijas visās dalībvalstīs”.

59.

Regulas 88. pants turklāt ir nepārprotami veltīts šim apsvērumam un [tā] 2. un 3. punktā paredzēts, ka “visos jautājumos, ko šī regula neaptver, Kopienas dizainparaugu tiesa piemēro valsts tiesību aktus, tostarp starptautiskās privāttiesības”, un, ja vien Regulā nav paredzēts citādi, tā “[Kopienas dizainparaugu tiesa] piemēro tos procesuālos noteikumus, kas attiecas uz tādām pašām prasībām saistībā ar valsts dizainparaugu tiesībām tajā dalībvalstī, kur šī tiesa atrodas”.

60.

Tomēr Regulas 85. panta 2. punktā ir paredzēts, ka tiesvedībā attiecībā uz nereģistrēta Kopienas dizainparauga tiesību pārkāpumu vai pārkāpuma draudiem Kopienas dizainparaugu tiesa uzskata Kopienas dizainparaugu par spēkā esošu, ja tā tiesību īpašnieks pierāda, ka ir izpildīti 11. pantā noteiktie nosacījumi, un norāda, kas veido viņa Kopienas dizainparauga individuālo būtību [individuālo raksturu]”.

61.

Šie divi pēdējie minētie panti ietilpst Regulas IX sadaļā, kam ir nosaukums “Piekritība un process prasībās, kas saistās ar Kopienas dizainparaugiem”.

62.

No Regulas struktūras atbilstoši īsajam raksturojumam, kas sniegts iepriekš, skaidri izriet, ka no minētās regulas 19. panta 2. punkta nevar izsecināt nevienu procesuālu noteikumu.

63.

Gluži pretēji – šis pants ir veltīts Kopienas dizainparauga īpašnieka tiesību saturam, un uz to neattiecas nekādi procesuāli apsvērumi: nereģistrēta dizainparauga īpašniekam ir tiesības aizliegt dažādas darbības, ja vien apstrīdētais lietojums notiek, izmantojot minētā dizainparauga kopiju.

64.

Turklāt no Regulas preambulas 22. apsvēruma un 88. panta izriet, ka procesuālo noteikumu – tostarp pierādīšanas pienākuma – noteikšana ir dalībvalstu likumdevēju kompetencē ( 15 ). Turklāt es piekrītu Komisijai, kad tā savos rakstveida apsvērumos norāda, ka Regulas 85. panta 2. punktu nevar piemērot pēc analoģijas. Es arī uzskatu, ka šī norma attiecas tikai uz Regulas 11. pantā paredzētajiem apstākļiem, kuros var baudīt nereģistrēta Kopienas dizainparauga aizsardzību, nevis uz pierādījumu par minētā dizainparauga kopijas lietošanu.

65.

Šajā stadijā būtu vietā atbildēt iesniedzējtiesai, ka Regulas 19. panta 2. punktu nevar interpretēt tā, it kā tas nozīmētu, ka nereģistrēta Kopienas dizainparauga īpašniekam ir pienākums pierādīt, ka apstrīdētā izmantošana ir aizsargātā dizainparauga kopēšanas rezultāts, jo šis jautājums ir dalībvalsts likumdevēja kompetencē. Līdz ar to būtu lieki atbildēt uz trešā jautājuma b) apakšpunktu, kurā Tiesai lūgts spriest par iespējamu pierādīšanas pienākuma pāreju vai šī pienākuma atvieglojumu iespējām.

66.

Tomēr šīs regulas vispārējais mērķis un Tiesas atbilde līdzīgā jautājumā preču zīmju tiesībās tomēr liek man pārdomāt arī šo aspektu.

67.

Lietā Class international ( 16 ) Tiesa pievērsās jautājumam par pierādīšanas pienākumu tiesvedībās, kas bija saistītas ar Kopienas preču zīmes aizskārumiem. Tiesa sāk atbildēt uz šo jautājumu, norādot, ka “jautājums par pierādījumiem rodas tiesvedības sākumā, proti, gadījumā, kad preču zīmes īpašnieks atsaucas uz ekskluzīvo tiesību, ko tam piešķir [Padomes 1988. gada 21. decembra Pirmās direktīvas 89/104/EEK[, ar ko tuvina dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz preču zīmēm ( 17 ),] 5. panta 1. punkts un [Padomes 1993. gada 20. decembra] Regulas [(EK) Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi ( 18 )] 9. panta 1. punkts, aizskārumu”.

68.

Šī situācija ir ļoti tuva tai, kura tiek izskatīta šajā lietā. No vienas puses, attiecīgais tiesiskais regulējums, proti, tas, kurš aizliedz dažus identiskas vai līdzīgas zīmes lietojumus, pēc analoģijas ir identisks Regulas par dizainparaugiem 19. pantā paredzētajam. No otras puses, arī domstarpību risināšanas mehānismi, ko paredz abas iepriekš minētās regulas, ir līdzīgi ( 19 ).

69.

Iepriekš minētajā lietā Class International ģenerāladvokāts M. Džeikobss [M. Jacobs] nonāca pie risinājuma, kas ir līdzīgs manis ieteiktajam. Viņaprāt, no regulas par Kopienas preču zīmi apsvērumiem izriet, ka pierādīšanas pienākumu reglamentē dalībvalstu tiesiskais regulējums un ka “situācij[ā], kurā preču zīmes īpašnieks cenšas novērst to, ka tirgotājs izmanto tā preču zīmi komercdarbībā”, nepastāv “pārliecinoši iemesli, [lai atkāptos no tā, ka] ir jāpiemēro valstu noteikumi attiecībā uz pierādīšanas pienākumu” ( 20 ).

70.

Tomēr Tiesa nesekoja ģenerāladvokāta viedoklim un, gluži pretēji, nosprieda, ka konkrētās lietas apstākļos (kuri man šķiet pielīdzināmi šīs lietas apstākļiem) “pienākumam pierādīt [ekskluzīvo tiesību] aizskārumu ir jāgulstas uz preču zīmes īpašnieku, kurš uz to atsaucas, [un], [j]a šis pierādījums ir sniegts, tad attiecīgajam uzņēmējam ir jāpierāda īpašnieka piekrišanas fakts preču tirdzniecībai Kopienā” ( 21 ).

71.

Ņemot vērā Regulu Nr. 40/94 un Nr. 6/2002 līdzību gan struktūras, gan materiāltiesiskajā aspektā, kā arī līdzīgos aizsardzības mehānismus un līdzīgos mērķus, kas ar abām šīm normām tiek izvirzīti, es tātad sliecos uzskatīt, ka Tiesas risinājums iepriekš minētajā lietā Class International ir jāattiecina arī uz dizainparaugu tiesībām.

72.

Kā norāda ģenerāladvokāts P. Mengoci [P. Mengozzi] secinājumu lietā FEIA 6. punktā – “[k]ā izriet no Regulas apsvērumiem, tāda Kopienas dizainparauga izveides mērķis, uz kuru attiecas vienoti noteikumi visā Kopienas teritorijā, ir novērst šķērsli preču brīvai apritei, kāda ir valsts mērogā izstrādātās dizainparaugu aizsardzības teritoriālā ierobežotība, un novērst to, ka, ņemot vērā joprojām sastopamās ievērojamās atšķirības dalībvalstu dizainparaugu tiesību aktos, identiski dizainparaugi dažādās valsts tiesību sistēmās tiek aizsargāti dažādi un attiecībā uz dažādiem to īpašniekiem” ( 22 ).

73.

Ir skaidrs, kā Tiesa saistībā ar preču zīmēm norādīja iepriekš minētajā spriedumā Class International, “ja jautājums [par pienākumu sniegt pierādījumus par aizlieguma tiesību aizskārumu] ietilptu dalībvalstu tiesību kompetencē, tad preču zīmju īpašnieki saņemtu atšķirīgu aizsardzību atkarībā no attiecīgā likuma. Direktīvas devītajā apsvērumā paredzētais mērķis nodrošināt “vienādu aizsardzību saskaņā ar visu dalībvalstu tiesību sistēmām”, ko direktīva nosaka kā fundamentālu, netiks sasniegts” ( 23 ).

74.

Šajā lietā, tā kā Regulas preambulas 1. apsvērumā ir runa par “aizsardzību, kas ir vienota un ar vienādām sekām visā Kopienas teritorijā”, tāds pats domu gājiens man šķiet ļoti labi attiecināms arī uz dizainparaugu tiesībām.

75.

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz iesniedzējtiesas trešā jautājuma a) un b) apakšpunktā uzdoto prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi: Regulas 19. panta 2. punktā nav nekādu noteikumu par pierādīšanas pienākumu. Tomēr pamatlietas faktu situācijā tieši nereģistrētā dizainparauga īpašniekam ir pienākums pierādīt apstākļus, kas ļautu viņam lietot aizlieguma tiesības, ko paredz šis pants, konstatējot, ka apstrīdētā izmantošana ir aizsargātā dizainparauga kopēšanas rezultāts.

76.

Atbilstoši Regulas preambulas 22. apsvērumam un 88. panta 2. un 3. punktam sīkus noteikumus par pierādīšanas pienākumu nosaka dalībvalsts likumdevējs. Dalībvalsts tiesas raugās, lai tiktu ievērots efektivitātes princips. Faktiski “no judikatūras izriet, ka dalībvalstīm ir jānodrošina, ka pierādīšanas noteikumi, it īpaši normas par pierādīšanas pienākuma sadali, kas ir piemērojamas prasībām par prāvām saistībā ar Kopienu tiesību pārkāpumu, pirmkārt, nedrīkst būt mazāk labvēlīgi par tiem, kas attiecas uz līdzīgām iekšēja rakstura prasībām, un, no otras puses, tie nedrīkst padarīt praktiski neiespējamu vai pārmērīgi grūtu to tiesību īstenošanu, kas izriet no Kopienu tiesību sistēmas” ( 24 ).

77.

Līdz ar to, kā Komisija to pareizi atgādina savos rakstveida apsvērumos, ja dalībvalsts tiesa konstatē, ka tas, ka aizsargāta dizainparauga īpašniekam ir jāuzņemas pierādīšanas pienākums, var padarīt šāda pienākuma iesniegšanu praktiski neiespējamu vai pārmērīgi grūtu (konkrēti tāpēc, ka tā ir saistīta ar datiem, kam tiesību īpašnieks nevar piekļūt), tad tai ir jāizmanto visi procesuālie līdzekļi, kas ir tās rīcībā saskaņā ar dalībvalsts tiesisko regulējumu, lai atrisinātu šīs grūtības. Piemēram, tā var izmantot prezumpcijas mehānismu vai dažādus pierādījumu savākšanas pasākumus, piemēram, likt kādam no dalībniekiem vai trešajai pusei iesniegt aktu vai dokumentu ( 25 ) vai arī izlemt, ka, ņemot vērā dizainparauga īpašnieka iesniegtos pierādījumu elementus, atbildētājam tie ir jāapstrīd pēc būtības un detalizēti.

78.

Iesniedzējtiesas ceturtais un piektais jautājums ir saistīti ar noilguma un/vai tiesību zaudēšanas noteikumiem, kas aptver aizlieguma tiesības saistībā ar nereģistrēta Kopienas dizainparauga pārkāpšanu, kuras ir paredzētas Regulas 19. panta 2. punktā un 89. panta 1. punkta a) apakšpunktā. Līdz ar to man šķiet, ka šos jautājumus var aplūkot kopā.

79.

Kā man jau bija iespēja norādīt, aplūkojot trešo jautājumu, dizainparauga piešķirtās tiesības ir aplūkotas Regulas 19. pantā.

80.

Minētās regulas 89. pants ietilpst IX sadaļā “Piekritība un process prasībās, kas saistās ar Kopienas dizainparaugiem”. Tieši šajā pantā ir precizētas sankcijas, kuras var piespriest Kopienas dizainparauga tiesas. To starpā figurē aizliegums turpināt apstrīdētās pārkāpuma darbības.

81.

Saskaņā ar minētā panta 1. punktu Kopienas dizainparauga tiesa piespriež sankcijas, kad tā konstatē, ka atbildētājs ir pārkāpis vai draudējis pārkāpt Kopienas dizainparauga tiesības, “ja vien nepastāv īpaši iemesli, lai to nedarītu”.

82.

Savā lēmumā iesniedzējtiesa, šķiet, ietilpina noilgumu šajos “īpašajos iemeslos” ( 26 ). Attiecībā uz tiesību zaudēšanu tā skaidri uzdod jautājumu, “vai vērtējamie lietas apstākļi, uz kuru pamata atbildētāja pieprasa atzīt tiesību zaudēšanu, ietilpst īpašu iemeslu kategorijā Regulas 89. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē” ( 27 ).

83.

Tomēr neuzskatu, ka šie jēdzieni būtu līdzīgi.

84.

Ja atsaucas uz skaidrojumiem, ar kuriem Komisija nāca klajā, iesniedzot Kopienas dizainparaugu regulas priekšlikumu ( 28 ), īpašie iemesli, kas ļāva neizdot rīkojumu par sankcijām, piemēram, varēja būt “apstāklis, ka konkrētajā situācijā izstrādājumu konfiscēšana nebūtu lietderīga vai būtu pārāk stingrs pasākums. Tāpat dažos gadījumos rīkojums sniegt informāciju varētu būt pilnīgi bezjēdzīgs, piemēram, ja tiesību pārkāpējs ir viltotu preču ražotājs”.

85.

Līdz ar to ir runa par faktu situācijām, nevis procesuāliem noteikumiem. Šo interpretāciju apstiprina arī Tiesas judikatūra saistībā ar paralēlo regulējumu preču zīmju tiesībās. Tiesa ir secinājusi, ka ““īpašu iemeslu” jēdziens attiecas uz faktiskajiem apstākļiem, kas ir specifiski izskatāmajam gadījumam” ( 29 ).

86.

Kā man jau bija iespēja norādīt, aplūkojot trešo jautājumu, no Regulas preambulas 22. apsvēruma un 88. panta skaidri izriet, ka procesuālo noteikumu noteikšana ir dalībvalstu likumdevēju kompetencē.

87.

Pat ja Regulas 15. panta 3. punktā nudien ir runāts par noilgumu, tas tomēr attiecas tikai uz prasībām, kas aplūkotas šā panta pirmajos divos punktos, proti, prasībām par tiesību atzīšanu ( 30 ). Jākonstatē, ka Regulā – atšķirībā no regulas par Kopienas preču zīmi ( 31 ) – nekas nav teikts par tiesību zaudēšanas jautājumu. Tomēr man nešķiet, ka no tā, ka nekas nav teikts, varētu secināt, ka šāda veida noteikums ir aizliegts.

88.

Līdz ar to, ja nav Savienības regulējuma konkrētajā jomā, tad saskaņā ar procesuālās autonomijas principu šie jautājumi ir dalībvalstu tiesību sistēmas kompetencē saskaņā ar Regulas 88. panta 2. un 3. punktu.

89.

Citiem vārdiem sakot, jautājums, vai aizlieguma tiesībām, kas minētas Regulas 19. panta 2. punktā un 89. panta 1. panta a) apakšpunktā, var iestāties noilgums un/vai tās var zaudēt un attiecīgi – kāda ir šā noilguma iestāšanas vai tiesību zaudēšanas kārtība, saskaņā ar Regulas 88. panta 2. un 3. punktu ietilpst dalībvalstu tiesiskajā regulējumā.

90.

Tiesai ir bagātīga judikatūra par noilguma un tiesību zaudēšanas termiņiem. Man šķiet svarīgi atgādināt trīs noteikumus:

91.

Tieši paturot prātā šos trīs noteikumus, dalībvalsts tiesai vajadzēs piemērot dalībvalsts normas par noilgumu un/vai tiesību zaudēšanu, kas izriet no Regulas 19. panta 2. punkta un 89. panta 1. punkta c) apakšpunkta.

92.

Ar sesto jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, kāds tiesiskais regulējums ir attiecināms uz Regulas 89. panta 1. punkta d) apakšpunktā minētajām sankcijām šajā lietā, piemēram, saistībā ar prasībām par iznīcināšanu, piekļuvi informācijai un zaudējumu atlīdzību. Vai šīs sankcijas, kas Regulā nav precizētas, reglamentē to dalībvalstu tiesību akti, kurās tika izdarīti pārkāpumi, vai to dalībvalstu tiesību akti, kuru tiesā ir iesniegta prasība?

93.

Saskaņā ar Regulas 89. panta 1. punkta d) apakšpunktu Kopienas dizainparauga tiesa, pārkāpuma (vai pārkāpuma draudu) prasības gadījumā konstatējot, ka atbildētājs ir pārkāpis (vai draudējis pārkāpt) Kopienas dizainparauga tiesības, var “izdot citus rīkojumus, ar kuriem uzliek citas [no a), b) un c) apakšpunktā minētajām atšķirīgas] apstākļiem atbilstīgas sankcijas, ko paredz tiesību akti un starptautiskās privāttiesības tajā dalībvalstī, kurā ir notikuši pārkāpumi vai bijuši pārkāpumu draudi”.

94.

Pirms noteikt, kādi tiesību akti ir piemērojami “citām sankcijām”, kas minētas Regulas 89. panta 1. punkta d) apakšpunktā, ir jānosaka, vai visi pasākumi, kurus uzskaita iesniedzējtiesa – prasības par iznīcināšanu, piekļuvi informācijai un zaudējumu atlīdzību –, ietilpst šīs normas piemērošanas jomā.

95.

Komisija uzskata, ka tikai iznīcināšanas prasību var ietilpināt jēdzienā “sankcijas”, kas parādās Regulas 89. pantā. Atsaucoties uz Regulas preambulas 22. apsvērumu, tā norāda, ka šajā pantā esot aplūkoti tikai pasākumi, ar kuriem var pārtraukt apstrīdētās darbības.

96.

Es nepiekrītu šādam skaidrojumam. Gluži otrādi, minētais preambulas 22. apsvērums ir formulēts tā, ka sankciju mērķa precizējums attiecas tikai uz “vienotām pamatsankcijām”, kuras ir uzskatījis par nepieciešamām Savienības likumdevējs: “Tādēļ visās dalībvalstīs ir jāparedz dažas vienotas pamatsankcijas”. Tām neatkarīgi no izpildes piekritības ir jāļauj pārtraukt nesankcionētās darbības ( 35 ). Regulas preambulas 31. apsvērumā ir piebilsts, ka tā neizslēdz iespēju piemērot citus attiecīgos dalībvalstu tiesību aktus, piemēram, likumus, kas attiecas uz civiltiesisko atbildību.

97.

Man šķiet, ka Regulas 89. panta 1. punkta formulējums atspoguļo dažādas vēlmes, kas paustas iepriekš minētajos apsvērumos. No vienas puses, Savienības likumdevējs ir paredzējis vienotas pamatsankcijas, lai pārtrauktu nesankcionētās darbības. Runa ir par aizlieguma pasākumiem un konfiscēšanas darbībām saskaņā ar minēto 89. panta 1. punkta a), b) un c) apakšpunktu. No otras puses, dalībvalstu likumdevējiem ir vēlams noteikt vēl citus pasākumus, piemēram, saistībā ar zaudējumu atlīdzību. Tieši šī iespēja ir paredzēta Regulas 89. panta 1. punkta d) apakšpunktā.

98.

Tieši šādā pašā nozīmē ir izstrādāti atbilstošie noteikumi Regulā Nr. 207/2009 par Kopienas preču zīmi, proti, tās 102. pants ( 36 ). Lai gan tas detalizētības ziņā ir jūtami neizstrādātāks, šajā pantā atrodama tā pati struktūra, kura raksturīga Kopienas dizainparaugu regulas 89. pantam. No vienas puses, šī panta 1. punktā ir runa par aizlieguma pasākumiem un citiem pasākumiem, kuri “saskaņā ar šīs valsts likumiem [ir piemēroti, lai] nodrošinātu pakļaušanos šim aizliegumam”. No otras puses, šī panta 2. punktā ir paredzēts, ka “Kopienas preču zīmju tiesa piemēro tās dalībvalsts likumu [tiesību aktus], kurā pārkāpums vai pārkāpuma draudi notikuši, ieskaitot starptautiskās privāttiesības”. Kā to lietā DHL Express France ir izskaidrojis ģenerāladvokāts P. Kruss Viljalons [P. Cruz Villalón], šajā lietā minētais punkts “[..] attiecas uz citām normām, kas atšķiras no aizlieguma nodrošinājuma pasākumiem” ( 37 ).

99.

Šķiet, ka Regulas 89. panta 1. punkta d) apakšpunktā nav nekādu pārprotamu vietu. Tas ļauj Kopienas dizainparauga tiesai piemērot citas sankcijas, “ko paredz tiesību akti un starptautiskās privāttiesības tajā dalībvalstī, kurā ir notikuši pārkāpumi vai bijuši pārkāpumu draudi”. Tātad attiecībā uz katru pastrādāto pārkāpumu ir jānosaka sankcijas, ko paredz attiecīgajā teritorijā piemērojamie dalībvalsts tiesību akti.

100.

Jau no šīs normas formulējuma izriet, ka Savienības likumdevējs nav atstājis iespēju izvēlēties piemērojamos tiesību aktus tiesā, kurā ir pareizi iesniegta prasība. Gluži pretēji, vienmēr ir runa par tiesisko regulējumu (vai tiesiskajiem regulējumiem) dalībvalstī (vai dalībvalstīs), kurā (vai kurās) ir veikta pārkāpuma darbība (vai darbības). Līdz ar to nekad nevar būt ne runas par tās dalībvalsts tiesību aktu piemērošanu, kurā ir iesniegta prasība, atsaucoties vienīgi uz tās teritoriālo kompetenci.

101.

Šādā pašā virzienā Tiesa ir interpretējusi arī atbilstīgo Kopienas preču zīmju regulas noteikumu. Iepriekš minētajā lietā DHL Express France tā ir sekojusi ģenerāladvokāta P. Krusa Viljalona secinājumiem, saskaņā ar kuriem, “ja Savienības likumdevējs būtu vēlējies, lai aizlieguma nodrošinājuma pasākumiem būtu piemērojami tie paši likumi, kas paredzēti attiecībā uz pārējiem iespējamajiem pasākumiem, 98. panta 2. punkts [tagad – 102. pants] izrādītos lieks, jo tieši tā ir šīs tiesību normas funkcija, kas ir saprotama vienīgi tad, ja pirms tās ir paredzēts kas cits”. 2. punktā ne tikai ir norādīti no aizlieguma nodrošinājuma pasākumiem atšķirīgi pasākumi, bet arī ļoti skaidri precizēts, ka tiesību normas, kuras piemērojamas pasākumiem, kas nav nodrošinājuma pasākumi, ir tās dalībvalsts likums [tiesību akti], kurā pārkāpums vai pārkāpuma draudi notikuši, ieskaitot starptautiskās privāttiesības. Nenoteikta norāde uz “valsts likumu [tiesību aktiem]”, kas izmantota 1. punktā, acīmredzami kontrastē ar 2. punktā ietverto norādi uz lex loci delicto commissi, un tāpēc var secināt, ka šīs norādes attiecas uz atšķirīgām kolīziju tiesību normām” ( 38 ).

102.

Nobeigumā piebildīšu, ka šī interpretācija ne tikai aprobēta doktrīnā ( 39 ), bet tā ir iekļauta arī iepriekš minētās Regulas Nr. 864/2007 par tiesību aktiem, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām, 8. pantā.

103.

Ievērojot iepriekš minētos apsvērumus, aicinu Tiesu sniegt šādas atbildes uz Bundesgerichtshof uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem: