1.

Apelācijas sūdzības, ko iesniegusi Eiropas Savienības Padome (lietā C‑404/12 P) un Eiropas Komisija (lietā C‑405/12 P) attiecas uz to, kā interpretēt likumdevēja funkciju pildīšanas jēdzienu Konvencijas par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem ( 2 ) (turpmāk tekstā – “Orhūsas konvencija”) 9. panta 3. punkta, skatot to kopsakarā ar 2. panta 2. punkta otro daļu, izpratnē. No šiem noteikumiem izriet, ka sabiedrības pārstāvjiem ir pieejamas administratīvas vai tiesas procedūras, lai apstrīdētu darbības vai bezdarbības, kas ir pretrunā valsts tiesību aktiem vides jomā, tomēr tajos ir precizēts, ka valsts iestāžu akti, ko tās pieņēmušas, pildot savas likumdevēja funkcijas, neietilpst minētās konvencijas 9. panta 3. punkta piemērošanas jomā ( 3 ). Šie noteikumi Savienības tiesībās ir ieviesti ar Regulas (EK) Nr. 1367/2006 ( 4 ) (turpmāk tekstā – “Orhūsas regula”) 10. panta 1. punktu.

2.

Regula (EK) Nr. 396/2005 attiecas uz maksimāli pieļaujamajiem pesticīdu atlieku līmeņiem augu un dzīvnieku izcelsmes pārtikā un barībā ( 5 ). Tā tikusi grozīta ar Komisijas 2008. gada 29. janvāra Regulu (EK) Nr. 149/2008 ( 6 ), izstrādājot II, III un IV pielikumu, kuros noteikti maksimāli pieļaujamie atlieku līmeņi produktiem, uz ko attiecas Regulas Nr. 396/2005 I pielikums. Regula Nr. 149/2008 tika pieņemta atbilstoši tā sauktajai “regulatīvajai” procedūrai Lēmuma 1999/468/EK par komitoloģiju ( 7 ) izpratnē.

3.

Ar 2008. gada 7. un 10. aprīļa vēstulēm Stichting Natuur en Milieu un Pesticide Action Network Europe, atbilstoši Nīderlandes tiesībām dibināti fondi (turpmāk tekstā – “vides aizsardzības organizācijas”), iesniedza Komisijai pieprasījumu veikt Regulas Nr. 149/2008 iekšēju pārskatīšanu, pamatojoties uz Orhūsas regulas 10. pantu. Komisija ar diviem 2008. gada 1. jūlija lēmumiem (turpmāk tekstā – “lēmumi par nepieņemamību”) noraidīja šos pieprasījumus kā nepieņemamus, pamatojoties uz to, ka Regula Nr. 149/2008 nav bijis pasākums, kam ir individuāls raksturs Orhūsas regulas izpratnē, un ka tātad attiecībā uz to nevar tikt uzsākta iekšējas pārskatīšanas procedūra.

4.

Pēc vides aizsardzības organizāciju celtās prasības Vispārējā tiesa ar spriedumu Stichting Natuur en Milieu un Pesticide Action Network Europe/Komisija (T‑338/08, EU:T:2012:300; turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”) atcēla lēmumus par nepieņemamību. Tā it īpaši uzskatīja, ka Regulas Nr. 149/2008 pieņemšana ietilpst Komisijas īstenošanas pilnvaru jomā un tātad attiecībā uz to var tikt iesniegts Orhūsas konvencijas 10. pantā paredzētais pārskatīšanas pieprasījums.

5.

Ar šīm apelācijas sūdzībām Padome un Komisija lūdz Tiesu atcelt pārsūdzēto spriedumu.

6.

Ņemot vērā Padomes izvirzītā pamata un Komisijas pirmā izvirzītā pamata līdzību ar šo pašu iestāžu un Eiropas Parlamenta izvirzītajiem pamatiem apvienotajās lietās no C‑401/12 P līdz C‑403/12 P Padome u.c./Vereniging Milieudefensie un Stichting Stop Luchtverontreiniging Utrecht, kurās secinājumi sniegti šajā pašā dienā, šīs lietas ir cieši saistītas ar problemātiku, kas attiecas uz iespēju tieši atsaukties uz Orhūsas konvencijas 9. panta 3. punktu strīdos saistībā ar tiesību akta atcelšanu, lai veiktu Orhūsas konvencijas 10. pantā paredzēto tiesiskuma pārbaudi, kas ir minēto apvienoto lietu pamatā.

7.

Tomēr pamatlietā sākotnējais jautājums, kas izriet no Komisijas apelācijas sūdzības lietā C‑405/12 P otrā pamata, ir par Orhūsas konvencijas piemērojamību šajā lietā. Līdz ar to šajos secinājumos galvenokārt tiks apskatīts jautājums, vai, pieņemot Regulu Nr. 149/2008, Komisija pildīja likumdevēja funkcijas Orhūsas konvencijas 2. panta 2. punkta otrās daļas izpratnē, kas ļautu šo regulu izslēgt no minētās konvencijas 9. panta 3. punkta un tādējādi arī no Orhūsas regulas 10. panta 1. punkta piemērošanas jomas.

8.

Lai atspoguļotu atbilstošās tiesību normas, tiesvedības rašanās faktus, kā arī pārsūdzēto spriedumu, pietiek aplūkot pārsūdzētajā spriedumā norādīto informāciju.

9.

Ar savu apelācijas sūdzību, kas iesniegta 2012. gada 3. septembrī (lietā C‑404/12 P), Padome lūdz Tiesu atcelt pārsūdzēto spriedumu, pilnībā noraidīt apelācijas sūdzības iesniedzēju pirmajā instancē celto prasību un piespriest tiem solidāri un kopīgi atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

10.

Ar savu apelācijas sūdzību, kas iesniegta 2012. gada 27. augustā (lietā C‑405/12 P), Komisija lūdz Tiesu atcelt pārsūdzēto spriedumu, izspriest lietu pēc būtības un noraidīt prasību atcelt lēmumus par nepieņemamību, kā arī piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējiem pirmajā instancē atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas Komisijai radušies pirmajā instancē un šajā apelācijas tiesvedībā.

11.

Ar priekšsēdētāja 2012. gada 21. novembra rīkojumu lietas C‑404/12 P un C‑405/12 P tika apvienotas rakstveida un mutvārdu procesā, kā arī sprieduma taisīšanai.

12.

2013. gada 25. februārī vides aizsardzības organizācijas iesniedza atbildes rakstu uz šīm apelācijas sūdzībām. Pēc 2013. gada 1. marta pieprasījuma novērst trūkumus minētās lietas dalībnieces iesniedza pretapelācijas sūdzību, kas kvalificēta kā nosacīta un kurā minēta atsauce uz Reglamenta 176. panta 2. punktu.

13.

Padome, Parlaments, Komisija, vides aizsardzības organizācijas, kā arī Čehijas valdība ( 8 ) tika uzklausīti 2013. gada 10. decembra tiesas sēdē.

14.

Tā kā jautājumam par to, vai Regulas Nr. 149/2008 pieņemšana ietilpst Orhūsas konvencijas piemērošanas jomā, ir izšķiroša nozīme, lai šo strīdu izskatītu pēc būtības, šo apelācijas sūdzību izskatīšana ir jāsāk ar apelācijas sūdzības lietā C‑405/12 P otro pamatu. Faktiski diskusijām, kas izriet no pirmā apelācijas sūdzības lietā C‑405/12 P pamata un apelācijas sūdzības lietā C‑404/12 P attiecībā uz Orhūsas regulas tiesiskuma pārbaudi, ņemot vērā Orhūsas konvenciju, nav nozīmes, ja izrādās, ka tiesību akts, attiecībā uz kuru ticis iesniegts pārskatīšanas pieprasījums, nav pakļauts šādai pārbaudei.

15.

Ar savu otro pamatu Komisija pārmet Vispārējai tiesai kļūdu tiesību piemērošanā, jo tā pārsūdzētā sprieduma 65.–67. punktā nosprieda, ka Regulas Nr. 149/2008 pieņemšana ietilpst Komisijas īstenošanas pilnvaru jomā. Faktiski, pēc Komisijas domām, Vispārējā tiesa, interpretējot likumdevēja funkciju pildīšanas jēdzienu Orhūsas konvencijas 2. panta 2. punkta otrās daļas izpratnē, esot piemērojusi pilnībā institucionālu pieeju.

16.

Savu iebildumu pamatojumam Komisija apgalvo, ka likumdevēja funkciju pildīšanas jēdziena minētās konvencijas izpratnē interpretācija nevar būt atkarīga no Savienības līgumiem raksturīgajiem īpašajiem jēdzieniem. Gluži pretēji, ņemot vērā, ka ar Orhūsas konvenciju no tās piemērošanas jomas ir izslēgti leģislatīvi akti, jo sabiedrības informēšanu šajā ziņā nodrošinot pats likumdošanas process, tā būtu jābalsta uz teleoloģisko metodi ( 9 ). Komisija apgalvo, ka, tā kā Tiesa spriedumā lietā Flachglas Torgau jau ir nospriedusi, ka, interpretējot jēdzienu “iestādes vai institūcijas, kas pilda likumdevēja funkcijas” ( 10 ), ir jāizmanto funkcionālā interpretācija, šāda funkcionālā pieeja būtu arī vispiemērotākā, interpretējot jēdzienu “pilda [..] likumdevēja funkcijas” Orhūsas konvencijas 2. panta 2. punkta otrās daļas izpratnē. Tā piebilst, ka Tiesa turklāt ir atsaukusies uz šo tiesību normu, interpretējot Direktīvas 2003/4/EK ( 11 ) (turpmāk tekstā – “direktīva par piekļuvi informācijai”) 2. panta 2. punktu.

17.

Pirmkārt, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru starptautisks līgums ir jāinterpretē, ņemot vērā tā formulējumu, kā arī saskaņā ar tā mērķiem. Vīnes 1969. gada 23. maija Konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām un 1986. gada 21. marta Konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām starp valstīm un starptautiskām organizācijām vai starp starptautiskām organizācijām 31. pantā, kurā formalizētas starptautiskās paražu tiesības šajā jautājumā, ir noteikts, ka līgums tulkojams labticīgi saskaņā ar parasto nozīmi, kāda piešķirama līguma noteikumiem kopumā, un atbilstoši tā priekšmetam un mērķim ( 12 ).

18.

No Orhūsas konvencijas preambulas izriet, ka līgumslēdzējas puses ir apstiprinājušas to, ka ir svarīgi aizsargāt, saglabāt un uzlabot vides stāvokli, kā arī to, ka “atklātība vēlama visos valsts pārvaldes sektoros”, aicinot likumdevējas iestādes īstenot šīs konvencijas principus savā darbībā ( 13 ). Tātad, ņemot vērā šos mērķus, ir jāizvērtē apjoms, kādu minētās konvencijas autori ir vēlējušies piešķirt Orhūsas konvencijas 2. panta 2. punkta otrās daļas, skatot to kopsakarā ar tās 9. panta 3. punktu, noteikumiem.

19.

Šajā ziņā ir skaidrs, ka Orhūsas konvencijā nav definēts jēdziens “iestādes vai institūcijas, kas pilda likumdevēja funkcijas”. Orhūsas konvencijas 2. panta 2. punkta otrajā daļā no Orhūsas konvencijas piemērošanas jomas ir tikai izslēgtas “valsts iestādes”, kas “pilda tiesas vai likumdevēja funkcijas”. Šī tiesību norma ir būtiska, lai noteiktu minētās konvencijas 9. panta 3. punkta piemērojamību, jo akti, ko valsts iestādes pieņēmušas, pildot savas likumdevēja funkcijas, neietilpst to procedūru piemērošanas jomā, kuras saskaņā ar šo pēdējo pantu var uzsākt sabiedrības pārstāvji, pamatojoties uz valsts tiesību aktu vides jomā pārkāpumu.

20.

Otrkārt, runājot par attiecīgā jēdziena izcelsmi, no darbiem, kuru rezultātā tika pieņemta Orhūsas konvencija, izriet tikai daži elementi, no kuriem nevar izdarīt viennozīmīgus secinājumus.

21.

Jānorāda, ka darba grupas, kas bija atbildīga par Orhūsas konvencijas projekta izstrādi, diskusijas trešās sēdes laikā attiecās uz jēdzienu “lēmumu pieņemšana vides jomā”, uzskatot, ka šis jēdziens neattiecas ne uz likumdevēju lēmumiem, ne tiesas nolēmumiem ( 14 ). Ceturtās sēdes laikā tika atzīts, ka jēdziens “lēmumu pieņemšana vides jomā” nozīmē “jebkuru valsts tiesību aktos noteikto procedūru, ko valsts iestāde ievēro, pieņemot lēmumus, kuri saskaņā ar tiesību aktiem regulē ar vidi saistītos jautājumus. Tajā neietilpst tiesu un leģislatīvi akti, ne arī citi vispārpiemērojami normatīvi akti”.

22.

Attiecībā uz jēdzienu “valsts iestāde” ceturtās sēdes laikā tika izteikts priekšlikums definēt to tādējādi, ka tas nozīmē “jebkuru valsts iestādi vai augsta līmeņa amatpersonu, kam saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir kompetence pieņemt lēmumus, kas rada sekas attiecībā uz likumiem un noteikumiem vides jomā, vai lēmumus, ko pieņem, lai iegūtu, pārveidotu vai izplatītu ar vidi saistītu informāciju. Šajā jēdzienā neietilpst likumdevēju un tiesu struktūras” (mans izcēlums). Jēdziena “valsts iestāde” nozīme visbeidzot tika apstiprināta sestās sēdes laikā, izslēdzot no tā “tiesu vai likumdevēju struktūras”.

23.

Turklāt, paužot savu nostāju jautājumā par Savienības iestāžu aktiem, ko tās pieņēmušas, īstenojot savu likumdevēja kapacitāti, Orhūsas konvencijas noteikumu ievērošanas pārbaudes komitejas uzsvēra, ka, lai pierādītu iespējamo vides tiesību pārkāpumu, ir jāņem vērā attiecīgā lēmumu pieņemšanas procesa forma ( 15 ). No tā izriet, ka, lai lēmumu kvalificētu par darbību vai bezdarbību Orhūsas konvencijas izpratnē, nav izšķirošas nozīmes tam, kā līgumslēdzēja puses to sauc valsts tiesībās ( 16 ).

24.

Treškārt, ir lietderīgi atgādināt, ka Tiesai jau ir bijusi iespēja atsaukties uz Orhūsas konvencijas 2. panta 2. punkta otro daļu, it īpaši lietās, kas attiecas uz direktīvu par piekļuvi informācijai, kā arī Direktīvu 85/337/EEK (turpmāk tekstā – “direktīva par ietekmes novērtējumu”) ( 17 ).

25.

Judikatūrā, kas attiecas uz direktīvu par ietekmes novērtējumu, Tiesa ir atzinusi, ka projekta izslēgšana no minētās direktīvas piemērošanas jomas atbilstoši tās 1. panta 5. punktam ir pakļauta diviem nosacījumiem. Saskaņā ar pirmo nosacījumu projekta sīks izklāsts ir jāpieņem ar īpašu leģislatīvu aktu. Saskaņā ar otro nosacījumu šīs direktīvas mērķi, tostarp mērķi sniegt informāciju, ir jāsasniedz likumdošanas procesā ( 18 ).

26.

Spriedumā lietā Boxus u.c., kas attiecās uz tāda valsts dekrēta kvalificēšanu, ar ko noteikta veida būvatļaujām tika piešķirts likumdošanas raksturs, ņemot vērā direktīvas par ietekmes novērtējumu un Orhūsas konvencijas piemērošanas jomu, Tiesa, vienlaikus uzsverot dalībvalstu procesuālo autonomiju, it īpaši uzskatīja, ka Orhūsas konvencijas 9. pants un minētās direktīvas 10.a pants zaudētu “visu savu lietderīgo iedarbību, ja vienīgā apstākļa, ka projekts ir pieņemts ar [leģislatīvu] aktu, [..] sekas būtu tādas, ka tiktu liegta iespēja celt jebkādu prasību, lai pēc būtības vai procesuāli apstrīdētu tā tiesiskumu minēto tiesību normu nozīmē” ( 19 ). Tiesa arī nosprieda, ka tiesai vai neatkarīgai un objektīvai ar likumu izveidotai iestādei ir jābūt iespējai saskaņā ar valsts procesuālajiem noteikumiem izskatīt jautājumu par to, vai šis leģislatīvais akts atbilst nosacījumiem, kas paredzēti direktīvā par ietekmes novērtējumu ( 20 ).

27.

Attiecībā uz direktīvu par piekļuvi informācijai Tiesa spriedumā lietā Flachglas Torgau atzina jēdziena “iestādes vai institūcijas, kas pilda likumdevēja funkcijas” funkcionālu interpretāciju, saskaņā ar kuru var tikt uzskatīts, ka šajā definīcijā ietilpst ministrijas, kas atbilstoši valsts tiesībām ir atbildīgas par likumprojektu sagatavošanu, to iesniegšanu parlamentā un dalību likumdošanas procesā, it īpaši, sniedzot atzinumus ( 21 ). Šajā ziņā tiesa uzsvēra to procesu dažādību, kas atkarībā no attiecīgās dalībvalsts tiek uzskatīti par likumdošanas procesiem.

28.

Tomēr jānorāda, ka Tiesa šajās lietās lēma par šo direktīvu īpašu noteikumu interpretāciju, ņemot vērā Orhūsas konvenciju, kas neļauj bez atkāpēm piemērot šo judikatūru pamatlietā.

29.

Manuprāt, pastāv pamatapsvērumi, kuri ir jāņem vērā, lai interpretētu tādu aktu izslēgšanu, kuri ietilpst likumdošanā Orhūsas konvencijas izpratnē.

30.

Pirmkārt, kā norāda Komisija, interpretējot jēdzienu “tiesību akts” starptautisko publisko tiesību instrumenta izpratnē, jāsaglabā tā autonomais raksturs salīdzinājumā ar līgumslēdzēju pušu valsts tiesībām. Tādējādi Orhūsas konvencijas 2. panta 2. punkta otrās daļas interpretācija nevar tikt balstīta vienīgi uz atsaucēm uz kādu konkrētu sistēmu, bet gan būtu jāveic vispārīga analīze, pienācīgi ņemot vērā konvencijas galveno mērķi, proti, vides aizsardzību un demokrātiskas sistēmas izveidi, kas ļauj pilsoņiem aktīvi piedalīties šajā procesā.

31.

Faktiski leģislatīvu aktu izslēgšanas no Orhūsas konvencijas piemērošanas jomas apjoms nevar izrietēt no uz valsts tiesībām balstītas analīzes. Vispirms – starptautiskās publiskās tiesības neregulē normatīvo kompetenču sadalījumu līgumslēdzējas puses tiesību sistēmā. Toties tās nodrošina, lai tiktu saglabāts konvencijas mērķis kopumā.

32.

Otrkārt, no Orhūsas konvencijas 2. panta 2. punkta otrās daļas un 9. panta 3. punkta kopumā izriet, ka ar šo konvenciju ieviestās sistēmas mērķis ir ļaut sabiedrības pārstāvjiem apstrīdēt un panākt tāda lēmuma pārbaudi, ar ko tiek noteiktas normas vides tiesību jomā, citiem vārdiem, rīkoties tādējādi, lai nodrošinātu valsts tiesību aktu vides jomā pareizu piemērošu konkrētos gadījumos. No tā izriet, ka sabiedrības pārstāvji nav bijuši apveltīti ar tiesībām pārbaudīt vai pat pieprasīt, lai tiktu nodrošināta noteikta līmeņa aizsardzība vides jomā.

33.

Tādējādi Orhūsas konvencijas galvenais mērķis ir ieviest tiesiskuma pārbaudes mehānismu, kas ļauj sabiedrības pārstāvjiem – gadījumā, ja, piemērojot vides tiesības, tiktu pārkāpti to noteikumi, – uzsākt administratīvo vai tiesu kontroli ( 22 ).

34.

Šajā ziņā kritērijs, lai noteiktu, vai akts ietilpst vai neietilpst leģislatīvu aktu kategorijā konvencijas izpratnē, varētu būt tas, vai pastāv augstāka spēka tiesību norma vides jomā. Faktiski Orhūsas konvencijas 9. panta 3. punkta izpratnē kontrole ir jāveic, ņemot vērā “valsts tiesību aktus ( 23 ) vides jomā”. Privātpersonas tātad var apgalvot, ka ar apstrīdēto aktu ir pārkāpta šāda tiesību norma. Līdz ar to valsts iestādes aktam, kas tiek apstrīdēts, tiesību normu hierarhijā noteikti jābūt zemākam spēkam salīdzinājumā ar minētajiem valsts tiesību aktiem vides jomā, jo konvencijas pamatā ir premisa, ka šis akts var nebūt saderīgs ar minētajām tiesību normām.

35.

No tā izriet, ka Savienības tiesību normas, kuru saderība pēc būtības nevar tikt izvērtēta, ņemot vērā Savienības tiesību aktu vides jomā, būtībā ir leģislatīva rakstura akti Orhūsas konvencijas izpratnē. Tomēr, ņemot vērā tiesību akta jēdziena minētās konvencijas izpratnē autonomo raksturu, ir jānorāda, ka šajā ziņā nav jāņem vērā Savienības tiesībām raksturīgais dalījums leģislatīvos aktos un izpildes aktos. Turklāt Tiesa nesen ir apstiprinājusi, ka LESD 290. un 291. pantā minētie gadījumi, kas attiecas uz deleģētajiem aktiem un izpildes aktiem, Savienības tiesībās neveido izsmeļošu sistēmu ( 24 ).

36.

Treškārt, manuprāt, Orhūsas konvencijas mērķis pamatoti ir izslēgt atbilstības konstitūcijai pārbaudi attiecībā uz vides tiesību jomā pieņemtajiem aktiem.

37.

Tieši ņemot vērā šos apsvērumus, ir jāizvērtē, vai Regulas Nr. 149/2008 pieņemšana skar likumdevēja pilnvaras Orhūsas konvencijas izpratnē.

38.

Pārsūdzētā sprieduma 64.–70. punktā Vispārējā tiesa, galvenokārt lai atzītu, ka Komisija Regulu Nr. 149/2008 nebija pieņēmusi, pildot likumdevēja funkcijas, pamatojās uz diviem elementiem. Pirmkārt, tā atgādināja, ka Regulas Nr. 396/2005 pielikumi bija jāpieņem atbilstoši Lēmuma 1999/468 par komitoloģiju 5. un 7. pantam. Otrkārt, tā atsaucās uz Orhūsas konvencijas ieviešanas vadlīnijām ( 25 ), no kurām izriet, ka Komisija Orhūsas konvencijas 9. panta 3. punkta izpratnē ir uzskatāma par iestādi.

39.

Līdz ar to ir jāpārbauda, vai šāds pamatojums, pieņemot, ka tas varētu tikt uzskatīts par pietiekamu, ir pamatots, ko Komisija turklāt neapstrīd.

40.

Vispirms jānorāda, ka, lai nodrošinātu LESD 191. pantā paredzētos mērķus, Savienības vides tiesībās ir ietverti ārkārtīgi daudzveidīgi noteikumi, tostarp noteikumi, kas attiecas uz cīņu pret klimata pārmaiņām un atmosfēras piesārņošanu, tie, kas attiecas uz ilgtspējīgas attīstības problēmjautājumiem, noteikumi par atkritumu apsaimniekošanu, ūdeņu un augsnes aizsardzību un bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu, noteikumi attiecībā uz sabiedrības dalību lēmumu vides jomā pieņemšanā, tie, kas attiecas uz civilo aizsardzību, tostarp katastrofu pārvarēšanu, kā arī trokšņa pārvaldību. Šajā ziņā Komisija vienlaicīgi pilda pilnībā administratīva rakstura funkcijas, piemēram, atļaujot laist tirgū ģenētiski modificētus organismus (ĢMO), kā arī likumdevēja funkcijas, kad tā pieņem detalizētākas tiesību normas, bieži izmantojot komitoloģijas procedūru, piemēram, izstrādājot vai papildinot pamatakta pielikumus. Šim pēdējam gadījumam, ņemot vērā likumdošanas jēdzienu Orhūsas konvencijas izpratnē, nevar piemērot viennozīmīgu interpretāciju. Tas it īpaši attiecas uz Komisijas pieņemto Regulu Nr. 149/2008.

41.

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka attiecīgās regulas pirmsākumi ir meklējami Regulā Nr. 396/2005, ar ko paredz maksimāli pieļaujamos pesticīdu atlieku līmeņus augu un dzīvnieku izcelsmes pārtikā un barībā. Tā kā šie maksimālie atlieku līmeņi (turpmāk tekstā – “MAL”) ietver, pirmkārt, konkrētus MAL noteiktai cilvēkiem domātai pārtikai un dzīvnieku barībai un, otrkārt, vispārīgi piemērojamu daudzumu, ja nav tikuši noteikti konkrēti MAL, no Regulas Nr. 396/2005 izrietēja vajadzība pakāpeniski izstrādāt vairākus pielikumus, kuru pieņemšana pakļāva nosacījumiem dažu Regulas Nr. 396/2005 ( 26 ) nodaļu piemērošanu.

42.

Tādējādi Komisija vispirms pieņēma Regulu (EK) Nr. 178/2006 ( 27 ), izstrādājot Regulas Nr. 396/2005 I pielikumu, kurā ir uzskaitīta pārtika un barība, kurā esošais pesticīdu atlieku daudzums ir pakļauts maksimāliem līmeņiem.

43.

Pēc tam Komisija pieņēma Regulu Nr. 149/2008, ar kuru tika izstrādāti vēl trīs pielikumi (II, III un IV), kuros noteikti maksimāli pieļaujamie atlieku līmeņi produktiem, uz ko attiecas minētais Regulas Nr. 396/2005 I pielikums.

44.

Tādējādi II pielikums tika pieņemts atbilstoši Regulas Nr. 396/2005 21. pantam. Šajā pielikumā ir ietverti maksimālie daudzumi attiecībā uz labībai, dzīvnieku izcelsmes pārtikai un augu izcelsmes produktiem, tostarp augļiem un dārzeņiem, noteiktajiem MAL ( 28 ).

45.

III pielikums tika pieņemts saskaņā ar Regulas Nr. 396/2005 22. pantu, un tas it īpaši attiecas ( 29 ) uz pagaidu MAL, kas piemērojami aktīvajām vielām, attiecībā uz kurām vēl nav pieņemts lēmums par to iekļaušanu vai neiekļaušanu Direktīvas 91/414/EEK ( 30 ) attiecībā uz augu aizsardzības līdzekļiem I pielikumā.

46.

Visbeidzot, dažas aktīvās vielas nav pakļautas nekādiem atlieku līmeņiem. Būtībā runa ir par augu aizsardzības līdzekļos sastopamajām aktīvajām vielām, kuras novērtētas atbilstoši Direktīvai 91/414 un kurām nav nepieciešami MAL. Saskaņā ar Regulas Nr. 396/2005 5. panta 1. punktu tās ir minētas šīs regulas IV pielikumā.

47.

No tā izriet, ka, pieņemot Regulu Nr. 149/2008, Komisija papildināja pamataktu, kam bija leģislatīvs raksturs. Šis apsvērums tomēr neierobežo funkciju, ko Komisija pildīja šajā ziņā, raksturu, raugoties no Orhūsas konvencijas piemērošanas viedokļa. Līdz ar to ir jāizvērtē Regulas Nr. 149/2008 pieņemšanas procedūra.

48.

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka, ņemot vērā spriedumu lietā Meroni/Augstā iestāde ( 31 ), sekas, kas izriet no pilnvaru deleģēšanas, ir ļoti atšķirīgas atkarībā, pirmkārt, no tā, vai izpildes pilnvaras ir skaidri ierobežotas un līdz ar to tās var tikt stingri kontrolētas atbilstoši deleģējošās iestādes noteiktajiem kritērijiem, vai, otrkārt, atkarībā no “rīcības brīvības, kas ietver plašu novērtējuma brīvību, kuru izmantojot, ir iespējams īstenot reālu ekonomikas politiku”. Tiesa šajā spriedumā arī norādīja, ka pirmā veida deleģēšana nevar būtiski grozīt sekas, kuras izraisa tās ietekmēto pilnvaru īstenošana, taču otrā veida deleģēšanu, ar kuru tiek aizvietota deleģējošās iestādes izvēle ar iestādes, kurai tiek deleģētas pilnvaras, izvēli, tiek īstenota “patiesa atbildības nodošana” ( 32 ).

49.

Līdz Lisabonas līguma spēkā stāšanās brīdim jēdzienā “īstenošanas pilnvaras” tātad ietilpa divu veidu atsevišķas pilnvaras. Runa, pirmkārt, bija par tiesībām pieņemt normatīvus tiesību aktus, ar ko papildina vai groza pamata leģislatīvu aktu, un, otrkārt, tiesībām Savienības līmenī ieviest vai izpildīt Savienības tiesību aktu vai konkrētus tā noteikumus ( 33 ).

50.

Tomēr ir jānorāda, ka Savienības tiesībās, pat pēc Lisabonas līguma spēkā stāšanās, nošķīrums starp likumdošanu un īstenošanu bieži paliek neskaidrs. Faktiski, kā to norādījis ģenerāladvokāts P. Kruss Viljalons [P. Cruz Villalon], atšķirība starp deleģētajiem aktiem un īstenošanas aktiem izriet ne tikai no atšķirības starp likumdošanu (pat ja tā ir deleģēta) un īstenošanu, bet arī fakta, ka deleģētie akti ir Savienības normatīvo pilnvaru īstenošanas rezultāts, bet īstenošanas akti ir pilnvaru, kuras principā ir dalībvalstīm, (subsidiāras) īstenošanas, ko veic Komisija (vai Padome), rezultāts ( 34 ).

51.

Šajā ziņā jānorāda, ka, piemērojot Regulas Nr. 396/2005 5., 21. un 22. pantu, redakcijā, kas bija spēkā Regulas Nr. 149/2008 ( 35 ) pieņemšanas brīdī, šī regula tika pieņemta atbilstoši tā sauktajai “regulatīvajai procedūrai” Lēmuma 1999/468 par komitoloģiju 5. panta izpratnē.

52.

Šajā procedūrā pēc pasākuma projekta iesniegšanas Pārtikas aprites un dzīvnieku veselības pastāvīgajā komitejā (turpmāk tekstā – “komiteja”) ( 36 ), lai pasākums tiktu pieņemts, bija nepieciešams, lai Komisija iegūtu kvalificētu balsu vairākumu par šo projektu. Ja komiteja nevar lemt ar kvalificētu balsu vairākumu par labu Komisijas projektam vai ja tā ar kvalificētu balsu vairākumu lemj pret šo projektu, pasākums tiek nodots Padomei. Tā var akceptēt pasākumu vai arī nodot to Komisijai. Ja Padome nepieņem lēmumu trīs mēnešu laikā, Komisija ir tiesīga pieņemt savu sākotnējo projektu. Eiropas Parlamentam šajā ziņā ir pārbaudes tiesības tādējādi, ka attiecībā uz pasākumiem, kas balstīti uz koplēmuma procedūrā pieņemtiem pamataktiem, Parlaments var pieņemt nesaistošu rezolūciju, ja tas uzskata, ka Komisija ir pārsniegusi savas īstenošanas pilnvaras.

53.

Tātad sākotnēji šķiet, ka ievērotajai procedūrai ir zināma saikne ar likumdošanu. Faktiski runa ir par procedūru, kurā ir iesaistītas trīs Savienības iestādes, kas var pildīt likumdevēja funkcijas, kā rezultātā var tikt pieņemts vispārpiemērojams akts, kurā ietvertas tiesību normas, kas vismaz vispārīgi attiecas uz vides tiesībām.

54.

Tomēr apstākli, ka, ņemot vērā zinātnes un tehnikas attīstību, tiek pieņemti pamatakta pielikumu grozījumi, arī var uzskatīt par vienkāršu īstenošanas aktu Savienības tiesību izpratnē. Šis secinājums faktiski ir pamatojis Direktīvu 86/362, 86/363 un 90/642 ( 37 ) pielikumu pieņemšanas procedūras grozīšanu. Jāatgādina, ka šie pielikumi vēlāk tika iekļauti Regulas Nr. 396/2005 II pielikumā.

55.

Tādējādi Regulas Nr. 149/2008 pieņemšanas procedūra pati par sevi nav izšķiroša, lai noteiktu Komisijas pildīto pilnvaru raksturu, nosakot Orhūsas konvencijas piemērošanas jomu. Līdz ar to ir jāizvērtē šo pilnvaru saturs.

56.

Jānorāda, ka Regula Nr. 396/2005 ir īpašs un novatorisks instruments, jo ar to pirmo reizi Eiropas Savienības līmenī attiecībā uz visu veidu pesticīdiem tika noteikts kopīgs maksimālais līmenis 0,01 mg/kg apjomā, nenošķirot dažādas dzīvniekiem domātās barības kategorijas. Šis vispārīgais maksimālais līmenis ir piemērojams “bez izņēmuma”, proti, visos gadījumos, kad kādam produktam vai produktu veidam nav noteikti konkrēti MAL. Izvēli pieņemt tiesību aktu regulas, kuras mērķis ir atcelt vairākas atsevišķas direktīvas, formā pamatoja apstāklis, ka šāda veida akts nodrošina, ka tā noteikumi tiks piemēroti vienlaicīgi visā Kopienā. No tā izriet, ka viens no galvenajiem sabiedrības veselības aizsardzības nodrošināšanas vārdā izvirzītajiem mērķiem bija vienota noteikumu attiecībā uz MAL piemērošana.

57.

Atbilstoši šai loģikai Regulas Nr. 396/2005 pielikumu pieņemšana, izmantojot Regulu Nr. 149/2008, tika papildināta ar citiem atvasināto tiesību aktiem vides jomā. Regulas Nr. 396/2005 II pielikumā – tā redakcijā, kas tika ieviesta ar Regulu Nr. 149/2008, – tika iekļauti MAL, kas agrāk bija noteikti direktīvās 86/362, 86/363 un 90/642, kuru pielikumos, kas tika regulāri grozīti, bija ietverts produktu un maksimāli atļauto pesticīdu daudzumu saraksts. Regulas Nr. 396/2005 III pielikums – tā redakcijā, kas tika ieviesta ar Regulu Nr. 149/2008, – kurā ir ietverti pagaidu MAL, sastāv no divām daļām. A daļā ir iekļauti pagaidu MAL vielām, kurām nav noteikti MAL saskaņā ar Direktīvu 86/362, 86/363 un 90/642. B daļā ir iekļauti pagaidu MAL produktiem, kas nav definēti Direktīvas 86/362, 86/363 un 90/642 I pielikumā. Regulas Nr. 396/2005 IV pielikumā ir ietverts to augu aizsardzības līdzekļu aktīvo vielu saraksts, kuri novērtēti saskaņā ar Direktīvu 91/414 un kuriem nav jānosaka MAL.

58.

Ir skaidrs, ka šie Regulas Nr. 396/2005 pielikumi tika pakļauti regulāriem grozījumiem. Saskaņā ar Regulas Nr. 396/2005 14. pantu MAL noteikšanas, mainīšanas vai svītrošanas procesā Komisija var pieņemt vai nu regulu, vai lēmumu, ar ko tiek noraidīts pieteikums minētās regulas 7. panta izpratnē ( 38 ).

59.

Šajā ziņā man šķiet būtiski uzsvērt, ka MAL kā tāds ir uzskatāms par vides tiesību noteikumu, ko Komisija ir pieņēmusi komitoloģijas procedūrā. Jebkurai privātpersonai atzītās tiesības, kas, ņemot vērā to saturu, pamato īpašu interesi iesniegt atļaujas pieteikumu attiecībā uz produkta izmantošanu, kas nozīmētu esoša MAL grozīšanu, neko nemainītu. Faktiski šādas atļaujas stadijā runa būtu par iepriekš pieņemta noteikuma piemērošanu.

60.

Turklāt privātpersona nevar apstrīdēt MAL kā tāda noteikšanu.

61.

Kā es to jau uzsvēru, likumdevēja funkciju pildīšanas jēdziena Orhūsas konvencijas izpratnē interpretācija ir jāveic, ņemot vērā Orhūsas konvencijas 9. panta 3. punkta struktūru, no kuras būtībā izriet, ka tās mērķis ir ieviest vides tiesību normu piemērošanas kontroli, nevis to pieņemšanas mehānismu.

62.

Turklāt es uzskatu, ka saistībā ar Regulas Nr. 149/2008 pieņemšanu Komisijai ir piešķirtas pilnvaras, kas ir līdzīgas iepriekš pieņemto tiesību normu kodificēšanai, iekļaujot tās Regulas Nr. 149/2008 pielikumos.

63.

Protams, Komisijai šajā gadījumā piešķirtās pilnvaras var tikt pakļautas tiesas kontrolei, ievērojot tās deleģētās likumdevēja pilnvaras vai īstenošanas pilnvaras. Tomēr šajā gadījumā nepastāv normas, kas būtu saistītas ar vides tiesībām un kuras varētu ierobežot Komisijas kompetenci, un saskaņā ar kurām būtu iespējams veikt Orhūsas konvencijā paredzēto kontroli.

64.

Visbeidzot, ir jāatgādina, ka Regulas Nr. 396/2005 II nodaļas, kurā ir ietverts 14. pants, piemērojamība ir tikusi pakļauta nosacījumiem ar Regulas Nr. 149/2008 stāšanos spēkā.

65.

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, es iesaku atzīt, ka, pieņemot Regulu Nr. 149/2008, Komisija pildīja likumdevēja funkcijas Orhūsas konvencijas izpratnē.

66.

Līdz ar to pārsūdzētā sprieduma 70. punktā nospriežot, ka Regulas Nr. 149/2008 pieņemšana ietilpst īstenošanas kompetencē, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā. Tātad pārsūdzētais spriedums ir jāatceļ.

67.

Ņemot vērā šo secinājumu 66. punktā ieteikto risinājumu, nav jāizvērtē pārējie apelācijas sūdzības lietā C‑404/12 P un lietā C‑405/12 P izvirzītie pamati. Tas pats attiecas arī uz vides aizsardzības organizāciju iesniegto pretapelācijas sūdzību.

68.

Atbilstoši Tiesas statūtu 61. panta pirmajai daļai, ja Tiesa atceļ Vispārējās tiesas lēmumu, tā var pati pieņemt galīgo spriedumu attiecīgajā lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija, vai nodot lietu atpakaļ sprieduma pieņemšanai Vispārējā tiesā. Manuprāt, šajā lietā ir izpildīti nosacījumi, lai Tiesa pati pieņemtu galīgo spriedumu. Vispārējā tiesā norādītie lietas dalībnieku argumenti ir ietverti procesuālajos rakstos, kas tika iesniegti šajā tiesā notiekošā rakstveida procesa laikā.

69.

Ar savu pirmo Vispārējā tiesā izvirzīto pamatu vides aizsardzības organizācijas apgalvoja, ka, uzskatīdama, ka Regulu Nr. 149/2008 nevar uzskatīt ne par individuālu pasākumu, ne arī par lēmumu kopumu, Komisija ir kļūdaini atzinusi par nepieņemamiem pieprasījumus veikt šīs regulas iekšēju pārskatīšanu.

70.

Ņemot vērā šo secinājumu 16.–60. punktā ietverto argumentāciju, no kuras būtībā izriet, ka Regulas Nr. 149/2008 pieņemšana ietilpst likumdevēja pilnvaru īstenošanā Orhūsas konvencijas izpratnē, es iesaku šo pamatu noraidīt.

71.

Ir skaidrs, ka lietas dalībniekiem pirmajā instancē nebija iespējas izteikt viedokli par argumentiem, kas attiecas uz kompetences, ko Komisijas īstenoja, pieņemot Regulu Nr. 149/2008, veidu. Faktiski ir jākonstatē, ka Komisijas lēmumi par nepieņemamību ir pamatoti vienīgi ar Regulas Nr. 149/2008 vispārējo piemērošanas jomu, kas, manuprāt, ir nepilnīgs pamatojums. Tomēr minētie lēmumi šķiet pamatoti, ciktāl ar tiem pieprasījumi veikt iekšēju pārskatīšanu ir noraidīti kā nepieņemami. Tā kā Regula Nr. 149/2008 acīmredzami ir vispārpiemērojams pasākums un tā kā šī pēdējā kategorija ietver likumdošanu Orhūsas konvencijas izpratnē, ar šo pamatu ir pietiekami, lai pamatotu minētos lēmumus ( 39 ).

72.

Tā kā Regula Nr. 149/2008, manuprāt, neietilpst Orhūsas konvencijas piemērošanas jomā, nav jāizvērtē pirmajā instancē izvirzītais otrais pamats.

73.

Tātad es iesaku Tiesai: