1. 

Direktīvas 2001/29 ( 2 ) 6. pantā ir prasīts, lai dalībvalstis nodrošinātu atbilstošu tiesisko aizsardzību pret dažādu rīcību vai darbībām, ar kurām tiek apieti vai kuru mērķis ir apiet efektīvus tehnoloģiskus pasākumus, kas paredzēti, lai novērstu vai ierobežotu darbības, kuras nav atļāvis autortiesību vai blakustiesību īpašnieks.

2. 

Video spēļu un konsoļu, uz kurām tās spēlēt, ražotājs abas vienības strukturē tā, ka tām ir viena otrai jāatpazīst, apmainoties ar kriptētu informāciju, lai šīs spēles varētu tikt spēlētas uz konsolēm. Norādītais nodoms ir nodrošināt, ka vienīgi spēles, kuras ražojis ražotājs vai kuras ražotas saskaņā ar licenci (kuras ir aizsargātas saskaņā ar Direktīvu 2001/29), var tikt spēlētas uz šīm konsolēm (par kurām netiek apgalvots, kas tās ir aizsargātas saskaņā ar šo direktīvu), un tādējādi novērst to, ka šīs konsoles tiek izmantotas, lai spēlētu aizsargātu spēļu neatļautas kopijas.

3. 

Cits tirgus dalībnieks tirgo ierīces, kas var tikt izmantotas, lai nodrošinātu to, ka citas spēles, ieskaitot spēles, kas nav to spēļu kopijas, kuras ražojis konsoļu ražotājs vai kuru ražošanu atļāvis konsoļu ražotājs, var tikt spēlētas uz konsolēm. Tas apgalvo, ka ražotāja, kurš vēlas novērst šādu ierīču tirdzniecību, ir nevis novērst tā spēļu neatļautu kopēšanu (mērķis, kas ir jāaizsargā pret apiešanu saskaņā ar Direktīvas 2001/29 6. pantu), bet palielināt šo spēļu pārdošanu (mērķis, saistībā ar kuru šāda aizsardzība nav pieprasīta).

4. 

Ņemot to vērā, Tribunale di Milano (Milānas tiesa) būtībā jautā, vai i) Direktīvas 2001/29 6. pants aptver atpazīšanas ierīces, kas uzstādītas iekārtā (konsolēs), kā arī kriptētos kodus pašā ar autortiesībām aizsargātajā materiālā, lai gan savstarpējā izmantojamība starp iekārtām un produktiem tādējādi ir ierobežota, un ii) nosakot, vai citām iekārtām ir komerciāli nozīmīgi mērķi vai lietojumi, kas nav apiešana, kāda nozīme ir jāpiešķir konsoļu paredzētajam lietojumam un kā tai ir jāizvērtē dažādie lietojumi, kādiem var tikt izmantotas citas iekārtas.

5. 

Valsts tiesa attiecina savus jautājumus vienīgi uz Direktīvas 2001/29 interpretāciju. Tomēr video spēle lielā mērā ir datorprogrammas veids (taču tajā var arī būt iekļauti cita veida intelektuāli darbi, gan tekstuāli, gan grafiski) un datorprogrammas ietilpst Direktīvas 2009/24 ( 3 ) piemērošanas jomā.

6.

Galvenie Direktīvas 2001/29 un Direktīvas 2009/24 aspekti var tikt apkopoti šādi.

7.

Direktīvas 2001/29 preambulā ir atzīts, ka tehnoloģiskie līdzekļi aizvien vairāk ļaus tiesību īpašniekiem novērst vai ierobežot rīcību, kuru tie nav atļāvuši, bet ir paustas bažas par to, ka līdzekļi šādu pasākumu nelikumīgai apiešanai attīstīsies līdzīgā ātrumā. Tādēļ pasākumi, kurus īstenojuši tiesību īpašnieki, ir tiesiski jāaizsargā ( 4 ). Minētā tiesiskā aizsardzība būtu jānodrošina tehnoloģiskiem līdzekļiem, kas efektīvi ierobežo tādu rīcību, ko nav atļāvuši tiesību īpašnieki, kuriem ir visa veida autortiesības, blakustiesības vai sui generis tiesības saistībā ar datubāzēm, tomēr neaizkavējot elektronisko iekārtu darbību un šo iekārtu tehnoloģisko attīstību. Minētajā tiesiskajā aizsardzībā būtu jāievēro samērīguma princips un nebūtu jāaizliedz ierīces vai darbības, kam ir komerciāli nozīmīgs mērķis vai lietojums, kurš nav tehniskās aizsardzības apiešana ( 5 ). Turklāt Direktīvā 2001/29 paredzētajai tiesiskajai aizsardzībai nav jāpārklājas ar aizsardzību, kas sniegta tehnoloģiskajiem pasākumiem saistībā ar datorprogrammām atbilstoši Direktīvai 2009/24 ( 6 ).

8.

Tādējādi Direktīvas 2001/29 1. panta 2. punkta a) apakšpunktā ir norādīts, ka direktīva neskar un nekādā veidā neietekmē pastāvošās ES tiesību normas saistībā ar datorprogrammu tiesisko aizsardzību.

9.

Šīs pašas direktīvas 6. panta nosaukums ir “Saistības attiecībā uz tehnoloģiskiem pasākumiem”.

10.

6. panta 1. punktā ir norādīts, ka dalībvalstis paredz atbilstīgu tiesisko aizsardzību pret jebkuru efektīvu tehnoloģisko pasākumu apiešanu, ko attiecīgā persona veic, apzinoties savu rīcību vai ja tai ir jāapzinās sava rīcība.

11.

6. panta 2. punktā ir paredzēts, ka dalībvalstis nodrošina atbilstīgu tiesisku aizsardzību pret tādu ierīču, produktu vai komponentu ražošanu, importu, izplatīšanu, pārdošanu, nomu, pārdošanas vai nomas reklāmu vai valdīšanu komerciālā nolūkā un tādu pakalpojumu sniegšanu, a) kuru pārdošanu veicina, reklamē vai ko pārdod apiešanas nolūkā vai b) kuru komerciāli nozīmīgais mērķis vai izmantošana, izņemot apiešanu, ir ļoti ierobežota; vai c) kuri galvenokārt ir projektēti, ražoti, pielāgoti vai izpildīti, lai dotu iespēju veikt to apiešanu vai atvieglotu apiešanu.

12.

6. panta 3. punktā “tehnoloģiskie pasākumi” nozīmē “jebkuru tehnoloģiju, ierīci vai komponentu, kurus parasti izmanto, lai nepieļautu vai ierobežotu tādas darbības ar darbiem vai citiem tiesību objektiem, ko nav atļāvis tiesību subjekts [īpašnieks]”. Tehnoloģiskus pasākumus uzskata par “efektīviem”, ja tiesību subjekts [īpašnieks] kontrolē aizsargātā darba vai citu tiesību objektu izmantošanu ar piekļuves kontroli vai aizsardzības procesu, piemēram, kodēšanu, trokšņu radīšanu vai citu darba vai cita tiesību objekta pārveidošanu, vai ar kopiju kontroles mehānismu, ar ko sasniedz aizsardzības mērķi.

13.

Direktīvas 2009/24 preambulā ir acīmredzami definēts jēdziens “datorprogramma” kā tāds, kas apzīmē datortehnikā iekļautās programmas ( 7 ), un tajā ir skaidri norādīts, ka aizsargātas ir vienīgi “pašas datorprogrammas”, nevis tām pamatā esošās idejas vai principi ( 8 ). Tajā ir konkretizēts, ka “nesankcionēta attiecīgās datorprogrammas koda pavairošana, tulkošana, piemērošana vai pārveidošana” pārkāpj autora ekskluzīvās tiesības, bet ir atzīts, ka šāda koda pavairošana un tā tulkošana var būt vajadzīga, lai, piemēram, nodrošinātu sadarbspēju ar citām programmām vai lai ļautu visiem datorsistēmas komponentiem, ieskaitot dažādu ražotāju komponentiem, strādāt kopā. Šādā ierobežotā apmērā “persona[i], kurai ir tiesības to lietot”, nav pienākuma saņemt tiesību īpašnieka atļauju ( 9 ). Datorprogrammu aizsardzība no autortiesību perspektīvas nedrīkst skart citas aizsardzības formas, ja tas ir atbilstīgi. Tomēr līguma noteikumi, kas ir pretrunā direktīvas tiesību normām tostarp saistībā ar dekompilāciju, ir jāatzīst par spēkā neesošiem ( 10 ).

14.

Līdz ar to 1. panta 1. un 2. punktā ir paredzēts, ka dalībvalstīm ir jānodrošina autortiesību uz datorprogrammām aizsardzība (ieskaitot uz šo programmu izpausmi jebkurā veidā, izņemot uz to pamatā esošajām idejām un principiem) kā literārajiem darbiem Bernes konvencijas izpratnē ( 11 ).

15.

Saskaņā ar 4. panta 1. punkta a) un c) apakšpunktu tiesību īpašnieka ekskluzīvajām tiesībām tostarp ir jāietver “tiesības uz šādu rīcību vai tiesības atļaut šādu rīcību” a) “uz visiem laikiem vai uz laiku pavairot datorprogrammu ar visiem līdzekļiem un visās formās, pa daļai vai kopumā” un c) “izplatīt sabiedrībā oriģinālo datorprogrammu vai tās eksemplārus jebkādā formā, ieskaitot izīrēšanu”.

16.

Tomēr 5. pantā ir paredzēta virkne izņēmumu no šīm ekskluzīvajām tiesībām. Konkrētāk, personai, kuras rīcībā tiesiski ir datorprogramma un kura ir tiesīga to lietot, nav jāsaņem atļauja saistībā ar pavairošanu, ja tas ir nepieciešamas programmas lietošanai saistībā ar paredzēto lietojumu, ieskaitot kļūdu labošanai, rezerves kopijas sagatavošanai, ciktāl tas nepieciešams, lai programmu lietotu; vai saistībā ar programmas funkcionēšanas novērošanu, izpēti vai testēšanu, lai noteiktu idejas un principus, kas ir jebkuras tās elementa pamatā, ja tas ir veikts, veicot jebkuru darbību, ko attiecīgā persona ir tiesīga veikt.

17.

Direktīvas 2009/24 6. panta nosaukums ir “Dekompilācija”, šis jēdziens nav turpmāk definēts. Saskaņā ar 6. panta 1. punktu tiesību īpašnieka atļauja nav nepieciešama, ja koda pavairošana vai tā formas tulkošana ir nepieciešama sadarbspējas starp programmām sasniegšanai, ja a) šo darbību veic persona, kura ir tiesīga lietot programmu, vai tā tiek veikta šīs personas vārdā, b) kurai iepriekš nebija nepieciešamās informācijas, lai panāktu sadarbspēju, un c) ja šīs darbības skar tikai tās oriģinālās programmas daļas, kas vajadzīgas, lai panāktu sadarbspēju. 6. panta 2. punktā ir piebilsts, ka informācija, kas iegūta, piemērojot 1. punktu, ir jāizmanto vienīgi šādiem mērķiem, un 6. panta 3. punktā ir piebilsts, ka tiesību īpašnieka leģitīmās intereses nedrīkst nepamatoti ierobežot.

18.

Direktīvas 2009/24 7. pants attiecas uz īpašajiem aizsardzības pasākumiem. Saskaņā ar to dalībvalstīm ir jānodrošina atbilstoši [aizsardzības] līdzekļi būtībā pret tiem, kuri apzināti laiž apgrozībā vai kuru rīcībā komerciāliem nolūkiem ir neatļauta datorprogrammas kopija vai jebkuri līdzekļi, kuru vienīgais mērķis ir veicināt to, ka neatļauti tiek noņemta vai apieta tehniskā ierīce, kas paredzēta, lai aizsargātu datorprogrammu.

19.

Prasības valsts tiesā cēla trīs Nintendo grupas sabiedrības (turpmāk tekstā – “Nintendo”), kas ražo video spēles un konsoles, pret PC Box Srl (turpmāk tekstā – “PC Box”), sabiedrību, kas tirgo “modificēšanas mikroshēmas” un “spēļu kopētājus” (turpmāk tekstā – “PC Box ierīces”) ar savas mājaslapas starpniecību. Abu veidu ierīces nodrošina to, ka video spēles, kas nav tās, ko ražojusi Nintendo vai neatkarīgie ražotāji saskaņā ar Nintendo licenci (turpmāk tekstā – “Nintendo un Nintendo licencētās spēles”), var tikt spēlētas uz Nintendo konsolēm. Interneta pakalpojumu sniedzējs, kas uztur PC Box mājaslapu, ir arī atbildētājs ( 12 ). Nintendo mēģina novērst to, ka tiek pārdotas PC Box ierīces.

20.

Iesniedzējtiesa sniedz noteiktu daudzumu tehnisko detaļu (un Nintendo ir sniegusi vēl vairāk) par to, kā PC Box ierīces ļauj uz Nintendo konsolēm spēlēt spēles, kas nav Nintendo vai Nintendo licencētās spēles. Lielākā daļa šo detaļu man nešķiet nozīmīga saistībā ar izvirzītajiem juridiskajiem jautājumiem. Ir pietiekami norādīt turpmāko.

21.

Pamata tiesvedība attiecas uz Nintendo ražotajām divu veidu konsolēm (“DS” konsoles un “Wii” konsoles) un Nintendo spēlēm, un Nintendo licencētajām spēlēm, kas tām ir paredzētas. Nintendo apgalvo, ka tās sniedz bezmaksas atbalstu tās licencēto spēļu ražotājiem un pārdod savas spēles, ar tiem konkurējot, neprasot atlīdzību, bet pieprasot samaksu par kasetnēm vai DVD, kuros ierakstītas spēles un kuros jau ir ierakstīta attiecīgā kriptētā informācija, piegādi. Spēles “DS” konsolēm ir ierakstītas kasetnēs, kuras tiek ievietotas konsolē; spēles Wii konsoles tiek ierakstītas DVD, kuri tiek ievietoti konsolē. Kasetnēs un DVD ir ietverta kriptētā informācija, ar kuru ir jānotiek apmaiņai ar citu kriptēto informāciju, kas atrodas konsolēs, lai uz šīm konsolēm varētu tikt spēlētas spēles.

22.

Nav strīda par to, ka PC Box ierīces var tikt izmantotas, lai apietu bloķējošo efektu, kas ir obligātās kriptētās informācijas apmaiņai starp Nintendo un Nintendo licencētajām spēlēm, no vienas puses, un Nintendo konsolēm, no otras puses. Nav arī apstrīdēts, ka Nintendo līdzekļu bloķējošais efekts liedz spēlēt spēles, kas nav Nintendo un Nintendo licencētajās spēles, uz Nintendo konsolēm un ka PC Box ierīces apies arī šo efektu.

23.

Saskaņā ar iesniedzējtiesas teikto Nintendo apgalvo, ka tā ir aprīkojusi savas konsoles ar tehnoloģiskajiem līdzekļiem tiesiski, lai nodrošinātu, ka uz tās konsolēm nevar tikt izmantotas Nintendo vai Nintendo licencēto spēļu neatļautas kopijas. Tā arī apgalvo, ka PC Box ierīču galvenais mērķis vai lietojums ir šo līdzekļu apiešana.

24.

PC Box jautā, vai video spēles ir jāuzskata par datorprogrammām vai intelektuālo darbu. Katrā ziņā tā apgalvo, ka tā pārdod oriģinālās Nintendo konsoles ar programmatūras komplektu, kurā ietvertas lietotnes, kuras tieši ir sagatavojuši neatkarīgi ražotāji izmantošanai šādās konsolēs ( 13 ), kopā ar modifikācijas mikroshēmām vai spēļu kopētājiem, kas ir paredzēti, lai atspējotu konsolē iebūvēto bloķēšanas mehānismu. PC Box arī uzskata, ka Nintendo patiesais mērķis ir i) novērst, ka tiek izmantota neatkarīgā programmatūra, kurai nav saiknes ar nelikumīgi video spēļu kopiju nozari, un ii) sadalīt tirgus, padarot spēlēs, kas nopirktas vienā ģeogrāfiskajā zonā, par nesaderīgām ar konsolēm, kas nopirktas citā ģeogrāfiskajā zonā. Līdz ar to PC Box iebilst pret to, ka Nintendo piemēro tehnoloģiskos līdzekļus ne tikai tās video spēlēm, bet arī tās aparatūrai; ko PC Box uzskata par pretēju Direktīvas 2001/29 6. panta 3. punktam.

25.

Iesniedzējtiesa uzskata, ka saskaņā ar Itālijas tiesu judikatūru video spēles, par kādām ir runa, nevar tikt vienkārši uzskatītas par datorprogrammām, bet ir sarežģīti multimediju darbi, kas pauž konceptuāli neatkarīgus tekstuālus un grafiskus saturus. Tādēļ šādas spēles ir jāuzskata par intelektuāliem darbiem, kurus aizsargā autortiesības. Tā arī norāda, ka tehnoloģiskie līdzekļi, ko Nintendo ir ieviesusi savās konsolēs, tikai netieši novērš spēļu neatļautu kopēšanu un ka nepieciešamības apmainīties ar informāciju starp spēli un konsoli sekas ir ne tikai tādas, ka uz Nintendo konsolēm tiek atļauts spēlēt vienīgi Nintendo vai Nintendo licencētās spēles, bet arī tas, ka tiek liegts spēlēt šādas spēles uz jebkuras citas konsoles, tādējādi ierobežojot sadarbspēju un patērētāju izvēli.

26.

Tādēļ Tribunale di Milano lūdz sniegt prejudiciālu nolēmumu par šādiem jautājumiem:

27.

Rakstveida apsvērumus iesniedza Nintendo, PC Box, Polijas valdība un Eiropas Komisija. Tiesas sēdē 2013. gada 30. maijāNintendo, PC Box un Komisija sniedza mutvārdu apsvērumus.

28.

Pirmkārt, ir ticis norādīts, ka strīds starp pusēm pamata tiesvedībā attiecas ne tikai uz autortiesībām, bet arī uz jautājumu, vai Nintendo ieviestie līdzekļi ir likumīgi no konkurences tiesību skatpunkta. Tā kā valsts tiesas jautājumi attiecas vienīgi uz autortiesību jautājumiem, man nešķiet atbilstoši paust nostāju par konkurences aspektiem šī lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu kontekstā.

29.

Otrkārt, ir redzams, ka Nintendo ieviestie tehnoloģiskie līdzekļi ir paredzēti, lai novērstu vai ierobežotu neatļautas darbības saistībā ne tikai ar Nintendo pašas ar autortiesībām aizsargātajiem materiāliem (tās pašas spēlēm), bet arī ar materiāliem, kurus aizsargā autortiesības un kuri pieder licencētiem neatkarīgiem ražotājiem ( 15 ). Jautājumu, vai, lai saņemtu aizsardzību saskaņā ar Direktīvas 2001/29 6. pantu, tehnoloģiskos pasākumus ir jābūt ieviesušam pašam tiesību īpašniekam, iesniedzējtiesa ir norādījusi pirmajā jautājumā, bet tas nav minēts ne tās argumentācijā, ne apskatīts Tiesā iesniegtajos apsvērumos. Es šo jautājumu arī neapskatīšu.

30.

Treškārt, pamata tiesvedības iznākums būs atkarīgs no faktu konstatācijām, kuras var veikt vienīgi valsts tiesa (un es piekristu šajā ziņā Komisijai, ka šādas konstatācijas ir jāveic atsevišķi saistībā ar katru no PC Box ierīcēm un ar katru no Nintendo konsoļu veidiem). Tiesa, piemēram, nevar izdarīt nekādu secinājumu vai paust nostāju par relatīvo apjomu, kāds ir Nintendo mērķim vai nodomam faktiski novērst tās spēļu neatļaut kopēšanu un/vai iegūt komerciālo priekšrocību, izslēdzot sadarbspēju ar citām precēm. Tiesa arī nevar izlemt, vai PC Box ierīces faktiski atbilst vienam vai vairākiem kritērijiem, kas izklāstīti Direktīvas 2001/29 6. panta 2. punktā. Tā var vienīgi sniegt norādes par faktu veidiem, kam var būt nozīme, piemērojot valsts tiesību aktus, ar kuriem ir ieviests šis pants.

31.

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka valsts tiesa ir veikusi noteiktas faktu konstatācijas par Nintendo un Nintendo licencēto spēļu raksturu un ir secinājusi, pretēji PC Box izvirzītajam argumentam, ka šīs spēles nav jāuzskata par datorprogrammām Direktīvas 2009/24 izpratnē, bet par sarežģītiem multimediju darbiem, kuri ietilpst Direktīvas 2001/29 piemērošanas jomā.

32.

Savos rakstveida apsvērumos Polija norāda, ka šīs konstatācijas var tikt apšaubītas, taču tās pašas veiktā analīze, kas nav galīga, vedinot skatīt tajā pašā virzienā. Tādēļ Tiesa lūdza lietas dalībniekus (Nintendo, PC Box un Komisija), kas piedalījās tiesas sēdē, atbildēt uz jautājumu par Direktīvas 2001/29 piemērojamību tādos apstākļos kā pamata tiesvedībā. Nintendo un Komisija piekrita valsts tiesas pieejai. Turpretī PC Box apgalvoja, ka Direktīva 2009/24, nevis Direktīva 2001/29 ir atbilstoša attiecīgajos apstākļos; PC Box apgalvoja, ka tās veiktā dekompilācija attiecās vienīgi uz programmas daļu, kas ir obligāti nepieciešama, lai nodrošinātu sadarbspēju starp Nintendo konsolēm un “pašgatavotajām” spēlēm, ar kurām netiek pārkāptas autortiesības vai blakustiesības.

33.

Man šķiet, ka Tiesai nav iemesla un tai nav kompetences atkārtoti izvērtēt iesniedzējtiesas konstatētos faktus un ka iesniedzējtiesas secinājumu, kuru tā izdara no šīm konstatācijām šajā ziņā, ir grūti apšaubīt kā ES tiesību jautājumu.

34.

Direktīva 2009/24 attiecas vienīgi uz datorprogrammām, turpretī Direktīva 2001/29 attiecas uz autortiesībām un blakustiesībām intelektuālos darbos kopumā. Pēdējā minētā direktīva neskar un nekādā veidā neietekmē pastāvošās ES tiesību normas, kas tostarp attiecas uz datorprogrammu aizsardzību. Tādējādi Tiesa ir norādījusi, ka Direktīva 2009/24 ir lex specialis attiecībā pret Direktīvu 2001/29 ( 16 ). Manuprāt, šis apgalvojums ir jāsaprot kā tāds, kas nozīmē, ka Direktīvas 2009/24 tiesību normas ir prioritāras pār Direktīvas 2001/29 tiesību normām, bet vienīgi gadījumā, ja aizsargājamais materiāls pilnībā ietilpst Direktīvas 2009/24 piemērošanas jomā. Ja Nintendo un Nintendo licencētās spēles būtu vienīgi datorprogrammas un nekas vairāk, Direktīva 2009/24 līdz ar to būtu piemērojama, prevalējot pār Direktīvu 2001/29. Patiešām, ja Nintendo piemērotu atsevišķus tehnoloģiskus pasākumus, lai aizsargātu datorprogrammas un citu materiālu, tad Direktīva 2009/24 varētu būt piemērojama datorprogrammām un Direktīva 2001/29 – citiem materiāliem.

35.

Tomēr valsts tiesa ir konstatējusi, ka Nintendo un Nintendo licencētās spēles nevar tikt reducētas vienīgi uz datorprogrammu statusu. Tās ietver arī intelektuālus darbus teksta un grafikas formā, kuri ir neatdalāmi no pašām programmām. Nintendo pasākumi ietekmē piekļuvi spēlēm un to lietojumu kopumā, nevis ir vienīgi to datorprogrammas komponenti. Aizsardzība, ko Direktīva 2009/24 sniedz pret neatļautām darbībām saistībā ar datorprogrammām, ir nedaudz mazāka (sakarā ar izņēmumiem, kas paredzēti 5. un 6. pantā ( 17 )) nekā aizsardzība, ko Direktīva 2001/29 sniedz pret tehnoloģisko pasākumu, kas paredzēti, lai novērstu vai ierobežotu neatļautas darbības ar intelektuāliem darbiem kopumā, apiešanu. Gadījumos, kad runa ir par sarežģītiem intelektuāliem darbiem, kuri ietver gan datorprogrammas, gan citus materiālus, un abi nevar tikt nodalīti, tad man šķiet, ka ir jāpiešķir lielāka, nevis mazāka aizsardzība. Ja tā nebūtu, tad tiesību īpašnieki nesaņemtu saistībā ar citu materiālu aizsardzības līmeni, uz kuru tiem ir tiesības saskaņā ar Direktīvu 2001/29.

36.

Katrā ziņā nešķiet, ka darbības, ko padara par iespējamām PC Box ierīces un par kurām ir pamata tiesvedība, ietilpst kādā no izņēmumiem, kas izklāstīti Direktīvas 2009/24 5. un 6. pantā, lai gan tas atkal ir jautājums, kas attiecas uz valsts tiesas faktu vērtējumu.

37.

Visbeidzot es zinu, ka Vācijas Bundesgerichtshof (Federālā Augstākā tiesa) ir uzdevusi specifisku jautājumu Tiesai par Direktīvas 2009/24 piemērojamību tāda veida video spēlēm, par kādām ir runa ( 18 ). Es domāju, ka ir labāk, ka Tiesa izvērtēs šādu jautājumu, ņemot vērā plašākus apsvērumus, kas tiks iesniegti tajā lietā, taču šajā lietā Tiesai būtu vēlamāk izvērtēt valsts tiesas iesniegtos specifiskos interpretācijas jautājumus.

38.

Tādēļ es apskatīšu jautājumus vienīgi saistībā ar Direktīvu 2001/29.

39.

Tribunale di Milano uzdod divus jautājumus, lai gan ne tik skaidri, kā būtu vēlams ( 19 ).

40.

Kā es saprotu, pirmajam jautājumam ir divas daļas. Pirmkārt, vai “tehnoloģiskie pasākumi” Direktīvas 2001/29 6. panta izpratnē ietver ne tikai tos, kas ir fiziski saistīti ar pašu materiālu, ko aizsargā autortiesības (šajā gadījumā veicot inkorporāciju kasetnēs un DVD, kuros ir ierakstītas spēles), bet arī tos, kas ir fiziski saistīti ar ierīcēm, kas nepieciešamas, lai šo materiālu lietotu vai baudītu (šajā gadījumā veicot inkorporāciju konsolēs, uz kurām tiek spēlētas spēles)? Otrkārt, vai šādiem pasākumiem ir piemērojama aizsardzība saskaņā ar šo tiesību normu, ja (vai pat ja) to sekas nav vienīgi ierobežot ar autortiesībām aizsargātā materiāla neatļautu kopēšanu, bet arī novērst jebkādu citu šo materiālu izmantošanu ar citām iekārtām vai citu materiālu izmantošanu ar šīm iekārtām?

41.

Otrais jautājums būtībā attiecas uz kritērijiem, kas jāpiemēro, izvērtējot Direktīvas 2001/29 6. panta 2. punkta kontekstā tādu ierīču kā PC Box ierīču mērķi un lietojumu, ar kurām tiek vai faktiski var tikt apieti tehnoloģiskie līdzekļi, kuriem ir piemērojama aizsardzība. Valsts tiesa šajā ziņā, pirmkārt, norāda uz “konkrēto lietojumu, ko tiesību īpašnieks ir paredzējis precei, kurā aizsargātais saturs tiek ievietots” (šajā gadījumā Nintendo konsoles), un, otrkārt, uz pašas ierīces, preces vai komponenta lietojuma apjomu, raksturu un nozīmīgumu (šajā gadījuma PC Box ierīces).

42.

Es secinu, ka valsts tiesa vēlas noskaidrot, pirmkārt, vai Nintendo tehnoloģiskiem līdzekļiem ir piemērojama aizsardzība, jo to mērķis ir novērst un ierobežot darbības, ko tiesību īpašnieks nav atļāvis, pat ja tie ierobežo sadarbspēju; tad, ja tas tā ir, otrkārt un atsevišķi, vai ir jānodrošina aizsardzība pret PC Box ierīču piedāvājumu, jo tās nodrošina vai atvieglo šādu neatļautu darbību veikšanu. Tomēr es uzskatu, ka šie divi jautājumi nevar tikt pilnībā nošķirti un ka faktori, kas minēti saistībā ar vienu, var būt nozīmīgi risinājumā saistībā ar otru.

43.

Manuprāt, jautājuma pirmā daļa var tikt aplūkota atsevišķi un nerada lielas grūtības. Nekas Direktīvas 2001/29 6. panta formulējumā neliecina par to, ka ir neizslēgti tādi līdzekļi, par kuriem ir runa un kuri ir daļēji iebūvēti spēļu datu nesējā un daļēji konsolēs, un kuri ietver sadarbību starp abiem līdzekļiem. 6. panta 3. punktā sniegtā definīcija – “jebkuru tehnoloģiju, ierīci vai komponentu, kurus parasti izmanto, lai nepieļautu vai ierobežotu tādas darbības ar darbiem vai citiem tiesību objektiem, ko nav atļāvis tiesību subjekts,” – ir plaša un ietver “piekļuves kontroli vai aizsardzības procesu, piemēram, kodēšanu, trokšņu radīšanu vai citu darba vai cita tiesību objekta pārveidošanu, vai ar kopiju kontroles mehānismu”. Ja šie līdzekļi, kuri daļēji ir ietverti iekārtās, kas nav tās, kurā ir pats ar autortiesībām aizsargātais materiāls, tiktu izslēgti, tad visticamāk plašam lokam līdzekļu tiktu liegta direktīvas sniegtā aizsardzība.

44.

Jautājuma otrā daļa nav tik viennozīmīga.

45.

Gan Nintendo, gan Komisija ir pamatoti norādījušas, ka, lai saņemtu tiesisko aizsardzību saskaņā ar Direktīvas 2001/29 6. pantu, tehnoloģiskajam līdzeklim ir jābūt efektīvam. Tādējādi saskaņā ar 6. panta 3. punktu tam ir jābūt izgatavotam ne tikai tā, ka parastā tā lietošanas gaitā tas novērš vai ierobežo neatļautas darbības, bet tam arī ir jāļauj, lai tiesību īpašnieks varētu kontrolēt materiāla izmantošanu. Turklāt, kā to pareizi norāda Komisija, darbības, kuru novēršanai vai ierobežošanai līdzeklim ir jābūt izgatavotam, ir tās, saistībā ar kurām tiesību īpašnieka atļauja ir nepieciešama saskaņā ar direktīvu – proti, tiesību īpašnieka darba reproducēšana (2. pants), izziņošana vai publiskošana (3. pants) vai izplatīšana (4. pants).

46.

Komisija uzskata, ka darbības, par kurām tieši ir runa pamata tiesvedībā, galvenokārt ir Nintendo un Nintendo licencēto spēļu reproducēšana un pakārtoti (jo kopijas pēc tam var tikt izplatītas) izplatīšana. Es neredzu pamatu nepiekrist šim uzskatam.

47.

Kā es esmu uzsvērusi, faktu konstatācijas ir valsts tiesas ziņā, bet Nintendo tehnoloģiskie līdzekļi man šķiet tādi, kas var būt efektīvi, ja ne novērst, tad vismaz ierobežot Nintendo un Nintendo licencēto spēļu neatļautu reproducēšanu. Ir taisnība, ka valsts tiesa ir konstatējusi, ka šajā ziņā to sekas lielā mērā ir netiešas (tiešās sekas ir novērst neatļauto kopiju izmantošanu Nintendo konsolēs), bet es neredzu, ka Direktīvas 2001/29 6. pantā ir ietverts kāds nosacījums vai nodalījums saistībā ar seku tiešumu. Ja neatļautās kopijas nav izmantojamas (vismaz uz Nintendo konsolēm), tam varētu būtu būtiskas ierobežojošas sekas uz to precēm un līdz ar to turpmāko izplatīšanu. Ir arī ticams, ka līdzekļiem būs sekas to “parastas izmantošanas gaitā”. Tādēļ saistībā ar turpmāko es uzskatīšu, ka tas tā ir.

48.

Ja tās būtu šo tehnoloģisko līdzekļu vienīgās sekas, tad attiecīgie līdzekļi acīmredzami ietilptu Direktīvas 2001/29 6. panta piemērošanas jomā un tiem būtu piemērojama attiecīgā tiesiskās aizsardzība.

49.

Tomēr valsts tiesas premisa ir tāda, ka šie līdzekļi arī novērš vai ierobežo darbības, saistībā ar kurām atbilstoši Direktīvai 2001/29 nav jāsaņem tiesību īpašnieka atļauja – tādām kā Nintendo konsoļu izmantošana, lai spēlētu spēles, kas nav Nintendo vai Nintendo licencētās spēles vai to kopijas, vai Nintendo vai Nintendo licencēto spēļu spēlēšana uz konsolēm, kuras nav ražojusi Nintendo.

50.

Ciktāl šādas citas sekas ir radītas, Direktīvā 2001/29 netiek prasīts, lai attiecīgajiem tehnoloģiskajiem līdzekļiem tiktu sniegta tiesiskā aizsardzība. Patiešām, šādai aizsardzībai nebūtu nekāda pamatojuma, pat ja tā tiktu piešķirta.

51.

Grūtības ir tajā, ka vieni un tie paši līdzekļi novērš vai ierobežo darbības, saistībā ar kurām ir jāsaņem atļauja, un tās darbības – saistībā ar kurām nav jāsaņem atļauja.

52.

Nintendo apgalvo, ka tam, ka tehnoloģiskais līdzeklis novērš vai ierobežo darbības, saistībā ar kurām nav jāsaņem atļauja, nav nozīmes, ja šādām sekām ir vienīgi gadījuma vai nejaušas sekas salīdzinājumā ar galveno mērķi novērst vai ierobežot darbības, saistībā ar kurām ir jāsaņem atļauja. Tomēr PC Box uzsver samērīguma un sadarbspējas principus, kas attiecīgi izklāstīti Direktīvas 2001/29 preambulas 48. un 54. apsvērumā: tehnoloģiskajiem pasākumiem, kas pārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai aizsargātu pašu ar autortiesībām aizsargāto materiālu, vai kas izslēdz sadarbspēju, tādējādi nebūtu jāsaņem aizsardzība. Komisija uzskata, ka, ja šādi pasākumi novērš arī darbības, saistībā ar kurām nav jāsaņem atļauja un ja tie varētu būt izstrādāti tā, lai novērstu vienīgi darbības, saistībā ar kurām ir jāsaņem atļauja, tad šie pasākumi ir nesamērīgi un tiem nav piemērojama aizsardzība; tomēr, ja nav novēršams, ka tie novērš darbības, saistībā ar kurām nav jāsaņem atļauja, tie var nebūt nesamērīgi un tiem var būt piemērojama aizsardzība; šajā vērtējumā ir jāņem vērā pašreizējais tehnoloģiju attīstības stāvoklis. Gan Nintendo, gan Polijas valdība apgalvo, ka Nintendo konsoles nav vispārēja pielietojuma skaitļošanas iekārtas; tās tiek izgatavotas un pārdotas, lai vienīgi un tieši uz tām tiktu spēlētas Nintendo un Nintendo licencētās spēles.

53.

Tādējādi starp apsvērumu iesniedzējiem ir vispārēja vienošanās (es arī piekrītu), ka ir jāpiemēro samērīguma pārbaude, princips, uz kuru ir norādīts Direktīvas 2001/29 preambulas 48. apsvērumā. Taču Nintendo un PC Box pieiet šai pārbaudei no pretējiem sākumpunktiem un argumentē pretējus iznākumus.

54.

Es piekrītu Komisijai, ka valsts tiesai ir jāizvērtē, vai pašreizējā tehnoloģiju attīstības stāvoklī mērķis vēlamās sekas novērst vai ierobežot darbības, saistībā ar kurām ir jāsaņem atļauja no tiesību īpašnieka, var arī tikt sasniegts, nenovēršot vai neierobežojot darbības, saistībā ar kurām nav jāsaņem šāda atļauja. Citiem vārdiem sakot, vai Nintendo būtu varējusi aizsargāt savas vai licencētās spēles, nenovēršot vai neierobežojot tās konsoļu izmantošanu “pašgatavotu” spēļu spēlēšanai?

55.

Es arī piekrītu uzmanīgajam un niansētajam veidam, kādā Komisija pauž savu uzskatu. Samērīguma pārbaude nevar tikt reducēta vienīgi uz apgalvojumu, ka iejaukšanās tiesiskā darbība nav būtiska, ja tā ir tikai gadījuma rakstura (Nintendo), vai ka sadarbspējas ierobežojums ir obligāti nesamērīgs (PC Box).

56.

Klasiskajā formā, kā to ir piemērojusi Tiesa, šī pārbaude ietver noteikšanu, vai pasākumam ir tiesisks mērķis, vai tas ir atbilstīgs šī mērķa sasniegšanai un vai tas nepārsniedz šī mērķa sasniegšanai nepieciešamo.

57.

Saistībā ar pārbaudes pirmo elementu, mērķis novērst vai ierobežot darbības, ko tiesību īpašnieks nav atļāvis, ir raksturīga jebkurai autortiesību sistēmai un šo mērķi tieši veicina tiesiskā aizsardzība, kas paredzēta Direktīvas 2001/29 6. pantā.

58.

Ciktāl Nintendo tehnoloģiskajiem līdzekļiem ir vienīgi tiesiski mērķi, jautājums par to atbilstību šī mērķa sasniegšanai ir saistīts ar to efektivitāti, ko es esmu apskatījusi iepriekš 45.–47. punktā. Valsts tiesai ir jālemj, izvērtējot tai iesniegtos pierādījumus, kuri tehnoloģiskie līdzekļi no pašreiz pieejamajiem var efektīvi aizsargāt pret Nintendo un Nintendo licencēto spēļu neatļautu reproducēšanu. Droši vien nav tādu pasākumu, kas var nodrošināt, ka šādas darbības ir pilnībā novērstas. Tomēr dažādi pasākumi var izraisīt dažādas pakāpes ierobežojumus. Valsts tiesai ir jānosaka, vai ar attiecīgo tehnoloģisko līdzekļu sasniegtais ierobežojumu līmenis nodrošina efektīvu aizsardzību pret neatļautām darbībām.

59.

Taču, ja valsts tiesa konstatētu, ka Nintendo papildus ir citi mērķi, kas nav attaisnoti šīs direktīvas kontekstā, tad apjoms, kādā tehnoloģisko līdzekļu raksturu nosaka pēdējais minētais mērķis, būtu jānosaka, izvērtējot, vai šie līdzekļi bija atbilstīgi, lai sasniegtu tiesisko mērķi novērst vai ierobežot neatļautas darbības.

60.

Pēdējais jautājums ir par to, vai pasākumi nepārsniedz to, kas nepieciešams, lai sasniegtu mērķi novērst Nintendo un Nintendo licencēto spēļu neatļautu reproducēšanu.

61.

Šajā ziņā valsts tiesai ir jāapskata darbību, saistībā ar kurām nav nepieciešama tiesību īpašnieka atļauja, ierobežojuma līmenis. Kādu darbību kategorijas faktiski ir novērstas vai ierobežotas, ja tehnoloģiskie līdzekļi ir piemēroti un nav apieti? Cik būtiski ir tas, ka šādas darbības nav novērstas vai ierobežotas?

62.

Lai kāds arī būtu vērtējums par attiecīgo tehnoloģisko līdzekļu izraisīto iejaukšanās līmeni, būs nepieciešams lemt, vai citi līdzekļi būtu varējuši izraisīt mazāku iejaukšanos, tajā pašā laikā sniedzot līdzvērtīgu aizsardzību tiesību īpašnieku tiesībām. Šajā ziņā var būt nozīmīgi ņemt vērā dažādu tehnoloģisku līdzekļu relatīvās izmaksas kopā ar citiem faktoriem, kuri var ietekmēt vai noteikt, kurš no tiem tiek izvēlēts.

63.

Pamatojoties uz tādiem apsvērumiem, kādus es esmu iepriekš izklāstījusi (neapgalvojot, ka tie ir izsmeļoši), tiesai ir jālemj, vai tehnoloģiskie līdzekļi, par kuriem ir runa pamata tiesvedībā, ir samērīgi, lai sasniegtu mērķi aizsargāt pret neatļautajām darbībām, kā paredzēts Direktīvas 2001/29 6. pantā, un tādējādi lai tiem tiktu piemērota tiesiskā aizsardzība, vai arī vai tie pārsniedz nepieciešamo un līdz ar tiem nav piemērojama šāda aizsardzība.

64.

Tomēr analīze nevar būt pilnīga, neizvērtējot aizsardzību arī no iekārtu, preču, komponentu un pakalpojumu skatpunkta, pret kuriem tā ir lūgta; uz to attiecas otrais jautājums.

65.

Valsts tiesa vēlas saņemt norādes par to, kāda ir nozīme “konkrētajam lietojumam, kuru tiesību īpašnieks ir paredzējis savai precei, kurā tiek ievietots aizsargātais saturs” (Nintendo konsoles), un nozīme ierīču, attiecībā pret kuru lietošanu tiek lūgta aizsardzība (PC Box modifikācijas un spēļu kopētāji), lietojumu apjomam, raksturam un nozīmīgumam.

66.

Saistībā ar pirmo aspektu valsts tiesa norāda uz Itālijas krimināltiesu judikatūru, saskaņā ar kuru acīmredzami veids, kādā šīs konsoles ir pasniegtas sabiedrībai, un tas, kā tās ir izgatavotas, lai spēlētu video spēles, var izraisīt secinājumu, ka modifikācijas mikroshēmu lietošanas primārais mērķis ir īstenoto tehnoloģisko līdzekļu apiešana. Tomēr iesniedzējtiesa jautā, vai šī argumentācija ir atbilstoša, it īpaši izskatāmajā lietā. Savos apsvērumos Nintendo un Komisija abas uzskata, ka ražotāja nodomam par konsoļu lietošanu nav atbilstošais kritērijs, izvērtējot modifikācijas shēmu un spēļu kopētāju mērķi. Šķiet, ka PC Box netieši pauž tādu pašu uzskatu savos ļoti īsajos apsvērumos par šo jautājumu, turpretī Polijas valdība uzskata paredzēto lietojumu par faktoru, kurš var tikt ņemts vērā, bet kurš nav noteicošs.

67.

Es arī uzskatu, ka konkrētajam lietojumam, ko Nintendo ir paredzējusi savām konsolēm, nav nozīmes saistībā ar vērtējumu, vai ir jāsniedz aizsardzība pret PC Box ierīču piegādi. Nozīme ir tam, vai šīs ierīces ietilpst Direktīvas 2001/29 6. panta 2. punkta piemērošanas jomā, un līdz ar to ir jāapskata jautājumu otrais aspekts – par PC Box ierīču lietojuma apjomu, raksturu un nozīmi.

68.

Kā Komisija ir norādījusi, ja tehnoloģiskajam līdzeklim ir piemērojama aizsardzība saskaņā ar Direktīvas 2001/29 6. panta 2. punktu, šī aizsardzība ir jānodrošina pret tādu ierīču ražošanu, importu, izplatīšanu, pārdošanu, nomu, pārdošanas vai nomas reklāmu vai valdīšanu komerciālā nolūkā, a) kuru pārdošanu veicina, reklamē vai kuru pārdod apiešanas nolūkā; vai b) kuru komerciāli nozīmīgais mērķis vai izmantošana, izņemot apiešanu, ir ļoti ierobežota; vai c) kuri galvenokārt ir projektēti, ražoti, pielāgoti vai izpildīti, lai dotu iespēju veikt apiešanu vai atvieglotu to apiešanu. Ja neviens no šiem kritērijiem nav izpildīts, tad nav nekādas aizsardzības saskaņā ar šīm tiesību normām; tomēr ir pietiekami ar viena kritērija izpildi, lai aizsardzība būtu piemērojama.

69.

Valsts tiesas jautājums acīmredzami mazāk attiecas uz a) vai c) apakšpunktu, proti, mērķiem, kuriem ierīces tiek tirgotas vai izgatavotas, bet drīzāk b) apakšpunktu, proti, attiecīgo ierīču komerciāli nozīmīgu izmantošanu. Tā vēlas noskaidrot, kādi kritēriji – kvantitatīvi un/vai kvalitatīvi – ir jāizmanto, lai izvērtētu, vai PC Box modifikācijas mikroshēmu un spēļu kopētāju komerciāli nozīmīgais mērķis vai izmantošana, izņemot Nintendo ieviesto tehnoloģisko līdzekļu apiešanu, ir ļoti ierobežoti?

70.

Jautājumā atsauce uz kvantitatīvajiem kritērijiem, šķiet, norāda, ka valsts tiesa paredz izvērtēt pierādījumus saistībā ar, piemēram, cik bieži PC Box ierīces tiek faktiski izmantotas, lai tiktu nodrošināts, ka uz Nintendo konsolēm tiek spēlētas Nintendo un Nintendo licencēto spēļu neatļautas kopijas, un cik bieži šīs ierīces tiek lietotas, lai spēlētu spēles, ar kurām netiek pārkāptas autortiesības saistībā ar Nintendo un Nintendo licencētajām spēlēm.

71.

Nintendo apgalvo, ka tas atklāj pārpratumu – nozīme ir nevis tam, vai ir komerciāli nozīmīgi mērķi vai lietojumi, kuri nav vērsti uz ekskluzīvo tiesību, kuras ir aizsargātas ar tehnoloģiskajiem līdzekļiem, pārkāpšanas veicināšanu, bet gan tam, vai pastāv komerciāli nozīmīgi mērķi vai lietojumi, kuri nav vērsti uz šo līdzekļu apiešanu, neatkarīgi no tādējādi veicinātās rīcības vai darbības veida.

72.

Komisija tomēr tiesas sēdē norādīja, ka Direktīva 2001/29 nav vērsta uz citu tiesību izveidošanu salīdzinājumā ar tām, kas paredzētas 2., 3. un 4. pantā (būtībā piešķirt vai atteikt atļauju reproducēt, izziņot izplatīt aizsargāto darbu). Tiesiskā aizsardzība saskaņā ar 6. pantu ir jānodrošina vienīgi pret šīm specifiskajām tiesībām ( 20 ). Līdz ar to ir būtiski izvērtēt PC Box ierīču galvenos mērķus vai lietojumus, nevis vienīgi jautājumu, vai pastāv būtiski komerciāli mērķi vai lietojumi, kuri nav vērsti uz Nintendo tehnoloģisko līdzekļu apiešanu.

73.

Šajā ziņā es piekristu Komisijai un piebilstu, ka šie paši faktori ir nozīmīgi, lai izvērtētu pašus Nintendo tehnoloģiskos līdzekļus.

74.

Nav apstrīdēts, ka Nintendo tehnoloģiskie līdzekļi bloķē gan neatļautas darbības (Nintendo spēļu un Nintendo licencēto spēļu neatļautās kopijas), gan darbības, saistībā ar kurām nav jāsaņem atļauja (citu spēļu izmantošana), un ka PC Box ierīces apiet šo bloķēšanu abos gadījumos. Tādēļ bloķēšana un apiešana ir koekstensīvas; tās ir vienas medaļas divas puses.

75.

Ciktāl PC Box ierīces var tikt faktiski izmantotas citiem mērķiem, kas nav ekskluzīvo tiesību pārkāpšana, tas tādējādi būs faktors, kas jāņem vērā, lemjot ne tikai, vai šīs ierīces ietilpst Direktīvas 2001/29 6. panta 2. punkta piemērošanas jomā, bet arī vai Nintendo tehnoloģiskie līdzekļi atbilst samērīguma kritērijam. Ja var tikt pierādīts, ka šīs ierīces tiek galvenokārt izmantotas šādiem citiem mērķiem (un, vai šāds apgalvojums var tikt pierādīts, ir valsts tiesas ziņā), tās ne tikai tiek izmantotas veidos, ar kuriem netiek pārkāptas Direktīvā 2001/29 garantētās tiesības, bet būs spēcīga norāde, ka tehnoloģiskie līdzekļi nav samērīgi. Taču, ja var tikt pierādīts, ka ierīces tiek galvenokārt izmantotas tādā veidā, lai pārkāptu ekskluzīvās tiesības, tad būs spēcīga norāde, ka pasākumi ir samērīgi. Līdz ar to, ja tas ir iespējams, galveno mērķu, kuru dēļ tehnoloģiskie līdzekļi tiek apieti ar ierīču palīdzību, kvantitatīvais vērtējums būs nozīmīgs, nosakot, gan vai Nintendo tehnoloģiskajiem līdzekļiem kopumā ir piemērojama tiesiskā aizsardzība, gan vai šāda aizsardzība ir jāparedz pret PC Box iekārtu tirdzniecību.

76.

Jautājums par kvalitatīvajiem kritērijiem, kas izvirzīts valsts tiesā, ir minimāli ticis apskatīts Tiesai iesniegtajos apsvērumos. Šķiet, ka no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka valsts tiesa paredzēja, ka Nintendo konsoļu atļaušanas izmantot tās mērķiem, ar kuriem netiek pārkāptas ekskluzīvās tiesības, nozīmīgums var atsvērt neatļautu darbību novēršanas un ierobežošanas nozīmīgumu.

77.

Es esmu iepriekš norādījusi ( 21 ), ka šādi apsvērumi var būt nozīmīgi, piemērojot samērīguma pārbaudi Nintendo tehnoloģiskajiem līdzekļiem. Manuprāt, tiem arī var būt nozīme saistībā ar jautājumu, vai aizsardzība ir jāsniedz pret PC Box tirdzniecību.

78.

Es piekristu, ka dažās lietās var būt nozīmīgi (lai gan mazāk nozīmīgi citās), ka tehnoloģisko līdzekļu ieviešanai, ar kuriem tiek aizsargātas ekskluzīvās tiesības, nebūtu jāierobežo lietotāju tiesības veikt darbības, saistībā ar kurām nav jāsaņem atļauja. Tomēr, ciktāl šīs pēdējās minētās tiesības nav pamattiesības, ir pienācīgi jāatzīst arī autortiesību un blakustiesību aizsardzība. Tomēr šādi kvalitatīvie kritēriji ir jāizvērtē, ņemot vērā jau apskatītos kvantitatīvos kritērijus, proti, lietojumu relatīvais apjoms un biežums, ar kuriem tiek un ar kuriem netiek pārkāptas ekskluzīvās tiesības.

79.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, uzskatu, ka Tiesai uz Tribunale di Milano uzdotajiem jautājumiem būtu jāsniedz šādas atbildes: