1. 

Landgericht Saarbrücken [Zārbrikenes apgabaltiesa] Tiesai ir uzdevusi vairākus jautājumus par Direktīvas 2009/103/EK par civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu izmantošanu un kontroli saistībā ar pienākumu apdrošināt šādu atbildību ( 2 ) 21. panta 5. punkta interpretāciju un iespēju uz šo tiesību normu atsaukties. Konkrēti iesniedzējtiesa vaicā, vai saskaņā ar šo tiesību normu civillietu tiesa var pilntiesīgi izsniegt prasību “atlīdzības prasību administrēšanas pārstāvim”, kuru atbildētājs nav īpaši pilnvarojis to saņemt. Turklāt gadījumā, ja uz pirmo jautājumu tiek atbildēts apstiprinoši, iesniedzējtiesa prāto arī par to, vai uz iepriekš minēto 21. pantu var atsaukties tādu “trīspusēju” attiecību kontekstā kā šajā lietā aplūkotās, kurā direktīva tiek piemērota attiecībā uz valsts varu, tomēr netieši radot sekas privātpersonai.

2.

Direktīva 2000/26/EK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu ( 3 ) ar Direktīvu 2009/103 ir atcelta. Tomēr šajā lietā interpretējamo tiesību normu, tostarp turpinājumā citēto preambulas apsvērumu un 20. un 21. panta redakcija, jaunajā tiesību aktā ir saglabāta tāda pati, proti:

[..]

[..]

[..]

20. pants

Īpaši noteikumi, kas piemērojami personām, kas cietušas negadījumā dalībvalstī, kas nav tās [to] dzīvesvieta.

1.   Direktīvas 20. līdz 26. panta mērķis ir noteikt īpašus noteikumus, kas piemērojami cietušajām personām, kurām ir tiesības uz kompensāciju par jebkuriem zaudējumiem vai miesas bojājumiem, kas radušies negadījumos, kuri notikuši dalībvalstī, kas nav cietušās personas dzīvesvietas dalībvalsts, un ko radījusi tādu transportlīdzekļu lietošana, kuri ir apdrošināti un parasti atrodas dalībvalstī

Neskarot trešo valstu tiesību aktus par civiltiesisko atbildību un starptautisko privāttiesību noteikumus, šie noteikumi attiecas arī uz cietušajām personām, kas dzīvo dalībvalstī un kam ir tiesības uz kompensāciju par jebkuriem zaudējumiem vai miesas bojājumiem, kuri radušies negadījumos, kas notikuši trešās valstīs, kuru valstu apdrošināšanas sabiedrībām, ir vienota zaļo karšu sistēma, kad tādi negadījumi ir izraisīti, lietojot transportlīdzekļus, kuri ir apdrošināti un parasti atrodas dalībvalstī.

2.   Šīs direktīvas 21. un 24. pantu attiecina tikai uz negadījumiem, kas izraisīti, lietojot transportlīdzekli:

21. pants

Atlīdzības prasību administrēšanas pārstāvji

1.   Katra dalībvalsts veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka visas apdrošināšanas sabiedrības, kas apdrošina pret riskiem, kuri pieder pie Direktīvas 73/239/EEK pielikuma A punktā norādītās 10. nozares, izņemot pārvadātāju atbildību, ieceļ atlīdzības prasību administrēšanas pārstāvi katrā dalībvalstī, kur tās saņēmušas oficiālu atļauju.

Atlīdzības prasību administrēšanas pārstāvis atbild par to prasību nokārtošanu, kas rodas pēc 20. panta 1. punktā minētajiem negadījumiem.

Atlīdzības prasību administrēšanas pārstāvis dzīvo vai ir reģistrēts dalībvalstī, kurā viņš ir norīkots.

2.   Atlīdzības prasību administrēšanas pārstāvja izvēle ir apdrošināšanas sabiedrības ziņā.

Dalībvalstis nedrīkst ierobežot šo izvēli.

3.   Atlīdzības prasību administrēšanas pārstāvis var strādāt vienā vai vairākās apdrošināšanas sabiedrībās.

4.   Atlīdzības prasību administrēšanas pārstāvis savāc visu nepieciešamo informāciju saistībā ar prasību nokārtošanu un veic pasākumus, kas vajadzīgi, lai vienotos par atlīdzības prasījumu nokārtošanu.

Prasība iecelt atlīdzības prasību administrēšanas pārstāvi neskar cietušās personas vai viņas apdrošināšanas sabiedrības tiesības iesniegt prasību tieši pret personu, kas izraisījusi negadījumu, vai tās apdrošināšanas sabiedrību.

5.   Atlīdzības prasību administrēšanas pārstāvjiem ir piešķirtas pietiekamas pilnvaras pārstāvēt apdrošināšanas sabiedrību attiecībās ar cietušajām personām 20. panta 1. punktā minētajos negadījumos un pilnībā apmierināt viņu prasības.

Viņiem jābūt iespējai iepazīties ar lietu cietušās personas dzīvesvietas dalībvalsts oficiālajā(‑ās) valodā(‑ās).

6.   Atlīdzības prasību administrēšanas pārstāvja norīkošana pati par sevi nav filiāles atvēršana Direktīvas 92/49/EEK 1. panta b) punkta nozīmē, un atlīdzības prasību administrēšanas pārstāvi neuzskata par iestādi Direktīvas 88/357/EEK 2. panta c) punkta nozīmē, vai par iestādi Regulas (EK) Nr. 44/2001 nozīmē.”

3.

Vācijā Direktīva 2009/103 ir transponēta ar Versicherungsaufsichtsgesetz [Apdrošināšanas uzraudzības likumu] (turpmāk tekstā – “VAG”). Konkrēti direktīvas 21. panta 5. punkts ir transponēts ar VAG 7.b panta 2. punktu, kas izteikts šādā redakcijā:

“Atlīdzības prasību administrēšanas pārstāvis dzīvo vai ir reģistrēts valstī, kurā tas ir iecelts. Tas var rīkoties vienas vai vairāku apdrošināšanas sabiedrību uzdevumā. Tam jābūt pietiekamām pilnvarām pārstāvēt apdrošināšanas sabiedrību attiecībās ar cietušajām personām un pilnībā apmierināt viņu prasījumus par kaitējuma atlīdzinājumu. Tam ir jāspēj kārtot lietu tās valsts oficiālajā valodā vai oficiālajās valodās, kurā tas ir iecelts.”

4.

Vācijas civilprocesuālā tiesas dokumentu izsniegšanas kārtība ir noteikta Zivilprozessordnung [Civilprocesa kodeksa] 166. un nākamajos pantos. Tā 171. pantā par dokumentu izsniegšanu pilnvarniekam ir noteikts šādi:

“Tiesiska darījuma ceļā ieceltam pārstāvim dokumentus var izsniegt ar tādām pašām sekām kā pārstāvētajai personai. Pārstāvim ir jāuzrāda rakstiska pilnvara.”

5.

Spedition Welter ir Vācijā reģistrēts uzņēmums, kam pieder 2011. gada 24. jūnijā Parīzes apkaimē notikušā ceļu satiksmes negadījumā iesaistīta kravas automašīna. Saistībā ar šo negadījumu Spedition Welter cēla prasību Vācijas tiesās pret otra tajā iesaistītā transportlīdzekļa vadītāju, kurš dzīvo Francijā un kura civiltiesiskā atbildības ir apdrošināta apdrošināšanas sabiedrībā Avanssur SA, kuras domicils arī atrodas Francijā.

6.

Zemākās instances tiesa nosūtīja prasības pieteikumu Avanssur SA Vācijā esošajam atlīdzības prasību administrēšanas pārstāvim – apdrošināšanas sabiedrībai AXA Versicherungs AG.

7.

AXA Versicherungs AG prasības pieteikumu atsūtīja atpakaļ, paskaidrodama, ka atbildētāja to neesot īpaši pilnvarojusi savā vārdā saņemt tiesas dokumentus.

8.

Zemākās instances tiesa atzina prasību par nepieņemamu tāpēc, ka, pienācīgi nepaziņojot par to atbildētājai, ir izdarīts klajš formas prasību pārkāpums. Zemākās instances tiesa uzskata, ka atbilstoši tam, kā noteikts spēkā esošajos tiesību aktos par tiesu sadarbību, konkrēti Regulā (EK) Nr. 1393/2007 par tiesas un ārpustiesas civillietu vai komerclietu dokumentu izsniegšanu dalībvalstīs ( 4 ), prasības pieteikums būtu bijis jānosūta tieši Avanssur SA.

9.

Nepiekrizdama šādai nostājai, prasītāja iesniedza apelācijas sūdzību Landgericht Saarbrücken, atsaukdamās tieši uz Direktīvas 2009/103 21. panta 5. punktu. Prasītāja uzskata, ka minētajā tiesību normā pārstāvim esot piešķirts ope legis jeb likumisks pilnvarojums saņemt tiesas dokumentus tiesvedībā par civiltiesisko atbildību saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu izmantošanu satiksmē.

10.

Ievērojot prasītājas apgalvojumu izraisītās šaubas, Landgericht Saarbrücken nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šos prejudiciālos jautājumus.

11.

2012. gada 26. jūnijā Tiesas kancelejā tika reģistrēti Landgericht Saarbrücken uzdotie prejudiciālie jautājumi, kuru formulējums ir šāds:

Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša:

12.

Rakstveida apsvērumus iesniedza Avanssur SA, Austrijas Republika, Portugāles Republika un Eiropas Komisija.

13.

Ar pirmo jautājumu Landgericht Saarbrücken vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2009/103 21. panta 5. punktā “atlīdzības prasību administrēšanas pārstāvjiem” ir piešķirts pilnvarojums saņemt apdrošināšanas sabiedrībai civillietas izskatīšanas gaitā izsniedzamos tiesas dokumentus.

14.

Lietā iestājušās personas nav vienisprātis. Austrijas Republika un Komisija uzskata, ka iepriekš minētajā Direktīvas 2009/103 21. panta 5. punktā paredzētais pilnvarojums attiecoties uz lietu izskatīšanu gan pārvaldes iestādēs, gan tiesvedībā. Turpretim Avanssur SA un Portugāles Republika uzskata, ka šajā tiesību normā uz tiesvedību neesot norādīts un tādēļ iespēja, ka tādos apstākļos kā šajā lietā aplūkotie varētu būt pilnvarojums, esot izslēgta.

15.

Pirms minētā Direktīvas 2009/103 21. panta 5. punkta interpretēšanas uzskatu par vajadzīgu izklāstīt vairākus ievada apsvērumus.

16.

Pirmkārt, Vācijas tiesās izskatāmā lieta ir ierosināta tiesā, kurai tā ir starptautiski piekritīga. Nedz lietas dalībnieki, nedz līdz šim spriedušās vācu tiesas neapšauba, ka lieta starptautiski ir piekritīga tām. Kā paskaidrošu turpinājumā, šim jautājumam ir svarīga nozīme, jo kliedē daudzas ar Direktīvas 2009/103 21. panta 5. punkta formulējumu saistītās bažas. Tādēļ šis strīds ir tikai un vienīgi par pilnvarojuma saņemt tiesas dokumentus apjomu, nekādi neskarot lietas starptautisko piekritību to izskatošajām tiesām.

17.

Tāpat jānorāda vēl kāds ne mazāk būtisks aspekts. Iztirzājamais jautājums ir par pilnvarojumu pārstāvēt tieši tālab, lai saņemtu tiesas dokumentu, ar kuru tiek uzsākta tiesvedība. Pārstāvības, kuru Spedition Welter piedēvē AXA Versicherungs AG, priekšmets nav nedz aizstāvība tiesā, nedz atbildētājas vispārīga pārstāvība Vācijas tiesās. No Direktīvas 2009/103 21. panta 5. punkta, Spedition Welter ieskatā, izrietošais pilnvarojums attiecas vienīgi uz tiesas dokumentu izsniegšanu, kas nekādā gadījumā neietekmē Avanssur SA atbildētājas statusu un vēl jo mazāk to, kā tai jāaizstāvas. Šī pilnvarojuma saņemt tiesas dokumentus priekšrocība ir tāda, ka prasītājam ar to tiek pavērta iespēja izvairīties no starptautiskas izsniegšanas vai šajā gadījumā – no izsniegšanas atbilstoši Regulā Nr. 1393/2007 noteiktajai kārtībai, kas, kā redzams lietas materiālos, rada tulkošanas izmaksas, kuras ar izsniegšanu pārstāvim ir aiztaupāmas.

18.

Tādēļ iztirzājams ir konkrēts un ļoti precīzs jautājums. Galu galā ir jānoskaidro tas, vai “atlīdzības prasību administrēšanas pārstāvis” Direktīvas 2009/103 izpratnē ir pilnvarots saņemt tiesas dokumentus, konkrēti, prasības pieteikumu.

19.

Pēc tā noskaidrošanas izpētīšu Direktīvas 2009/103 21. panta 5. punkta ģenēzi, lai pēc tam šo tiesību normu interpretētu minētā tiesību akta mērķa un loģiskās struktūras gaismā.

20.

Kā jau teicu, ar Direktīvu 2009/103 ir atcelta Direktīva 2000/26, ar kuru savukārt tika pamatīgi grozītas Direktīvas 73/239/EEK un 88/357/EEK ( 5 ). Direktīvas 2009/103 21. panta 5. punkts ir pārņemts no Direktīvas 2000/26 4. panta. Ar šo nupat minēto tiesību normu, kas iekļauta 2000. gadā, tika izdarīts viens no daudziem uzlabojumiem saskaņotajā no transportlīdzekļu lietošanas satiksmē izrietošās civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas regulējumā.

21.

Komisija allaž ir atbalstījusi domu, ka atlīdzības prasību administrēšanas pārstāvim jābūt tiesīgam saņemt par apdrošināšanas sabiedrības civiltiesisko atbildību spriedošās tiesas izsniegtos dokumentus, to norādīdama 1997. gada 10. oktobrī publicētajā priekšlikumā direktīvai ( 6 ), kurā vēlāk 4. pantā pārtapusī tiesību norma tika izteikta šādā redakcijā:

“Atlīdzības prasību administrēšanas pārstāvim ir jābūt pietiekamām pilnvarām pārstāvēt apdrošināšanas sabiedrību attiecībās ar personām, kurām ir nodarīts kaitējums un kuras varētu celt prasību par kaitējuma atlīdzinājumu, tostarp lai veiktu šā atlīdzinājuma samaksu, atbrīvojoties no saistībām, un to pārstāvēt vai vajadzības gadījumā nodrošināt, ka tā tiek pārstāvēta tiesās saistībā ar atlīdzinājuma prasījumiem, ciktāl tas ir saderīgi ar Briseles 1968. gada 27. septembra Konvenciju par piekritību tiesai un nolēmumu izpildi civillietās un komerclietās un ar citām starptautisko privāttiesību normām par piekritību tiesām un iestādēm dalībvalstīs, kuru teritorijā tas pārstāv apdrošināšanas sabiedrību.” ( 7 ) [Neoficiāls tulkojums]

22.

Priekšlikuma paskaidrojuma rakstā Komisija piebilda, ka minētās tiesību normas mērķis ir noteikt, kādas tiesiskas sekas pārstāvja rīcība rada cietušajai personai ( 8 ). Tā kā pārstāvis likumiski pārstāvētu apdrošināšanas sabiedrību prasījumu apmierināšanā, viņa rīcība būtu saistoša apdrošināšanas sabiedrībai attiecībās ar cietušo personu. Vēl Komisija piebilda:

“Šajā tiesību aktā netiek noteikta cietušās personas dzīvesvietas valsts tiesu jurisdikcija, jo tas būtu nepienācīgi gadījumos, kas parasti jāizspriež saskaņā ar citiem tiesību aktiem, nevis lex fori, proti, saskaņā ar lietu izskatošajai tiesai saistošajām starptautisko privāttiesību normām. Tādēļ apstāklim, ka pārstāvis ir pilnvarots pārstāvēt apdrošināšanas sabiedrību “tiesās”, šīs direktīvas kontekstā būs praktiski ierobežota nozīme.” ( 9 ) [Neoficiāls tulkojums]

23.

Tāpat jāuzsver, ka Komisija uzstāja, ka likumiskās pārstāvības procesuālajam aspektam nekādi nebūtu jāietekmē normas par starptautisko jurisdikciju. Tādēļ Komisija īpaši uzsvēra šajā lietā svarīgu apstākli, ka pārstāvības procesuālā ietekme būs pieticīga jeb, kā teikts pašā formulējumā, pārstāvībai būs “praktiski ierobežota nozīme”. Tādējādi Komisija norādīja, ka procesuālā pārstāvība aprobežotos tieši ar to, proti, pārstāvību noteiktu procesuālo formalitāšu kārtošanai, kas ir funkcija, kuras galvenā priekšrocība ir atvieglot tiesas dokumentu izsniegšanas formalitātes, nemainot noteikumus par starptautiskās jurisdikcijas noteikšanu.

24.

Otrajā lasījumā Eiropas Parlamentā šī tiesību norma tika grozīta. Atsauce uz “dalībvalstu iestādēm”, kas izdarīta 3. panta 5. punktā, tika pārnesta uz apsvērumu daļu. Komisijas, Padomes un Eiropas Parlamenta panāktā vienošanās ir redzama vienā no Komisijas atzinumiem, kurā, lai izvairītos no jebkādas iespējamas starptautisko privāttiesību normu grozīšanas, tā piekrīt no normatīvā teksta izņemt atsauci uz tiesām. Tomēr iestāžu starpā tika vienprātīgi nolemts saglabāt vienu atsauci uz tiesām preambulas apsvērumos tieši tālab, lai likumdošanas procedūras iesākumā Komisijas gribēto ( 10 ) pilnvarojumu nodrošinātu kaut vai vismaz “ierobežotā” apmērā. Šis konsenss ir atspoguļots Direktīvas 2000/26 galīgajā redakcijā un vēlāk pārņemts Direktīvā 2009/103.

25.

Galu galā no Direktīvas 2009/103 ģenēzes ir redzams, ka likumdevēja griba bijusi tāda, lai cietušās personas valstī esošās apdrošināšanas sabiedrības pārstāvības mērķis būtu ietvert pilnvarojumu tiesas dokumentu saņemšanai, pat ja tikai ierobežotā apmērā. Tāpat, apzinādamās, kā šī pārstāvja funkcija varētu ietekmēt garantiju, kādu atbildētājam nodrošina noteikums par atbildētāja lex fori jurisdikciju, Komisija, gluži tāpat kā Eiropas Parlaments, jau kopš procedūras sākuma bija norūpējusies par to, lai pilnvarojums saņemt tiesas dokumentus nekādi nemainītu starptautisko privāttiesību vispārējos vai īpašos noteikumus, kas piemērojami pārrobežu strīdos par civiltiesisko atbildību saistībā ar ceļu satiksmes negadījumiem.

26.

Taču saņemšanas pilnvarojuma ietekmei katrā ziņā, kā izriet no Parlamenta sagatavošanas materiāliem, jābūt “ierobežotai”. Būtu loģiski pieņemt, ka šāda “ierobežota” ietekme noreducētos vismaz līdz pilnvarām saņemt tiesas dokumentus, pārstāvot atbildētāju, kad prasītājs ceļ prasību savas dzīvesvietas valsts tiesās. Šajos apstākļos prasības pieteikuma izsniegšana pārstāvim kalpo vienīgi tam, lai nodibinātu procesuālās tiesiskās attiecības. Ja lieta ir izskatāma prasītāja domicila tiesās, atbildētājam, lai aizstāvētos, ir jāizmanto prasītāja valstī praktizējoša advokāta pakalpojumi. Turpmākie tiesas dokumenti tiek izsniegti prasītāja valodā, jo tāda būs arī atbildētāja advokāta valoda. Īsumā sakot, ietekmes ziņā Direktīvas 2009/103 21. panta 5. punktā paredzētais pilnvarojums saņemt dokumentus tiesās būs ierobežots, kā to prasa minētās tiesību normas ratio.

27.

Kā nupat jau izklāstīju, Direktīvas 2009/103 21. panta 5. punktā, nosakot, ka pārstāvim ir jābūt “pietiekamām pilnvarām”, ir gribēts aptvert pilnvaras pārstāvēt attiecībās gan ar cietušajām personām, gan ar valsts iestādēm, tostarp arī tiesās, pat ja arī tikai attiecībā uz “ierobežotām” funkcijām. Šīs likumdevēja gribas apliecinājums ir skaidri redzams direktīvas preambulas 37. apsvērumā, kurā tiek kategoriski noteikts, ka pietiekamas pilnvaras ietver pārstāvību “valsts iestādēs un vajadzības gadījumā tiesās” ( 11 ).

28.

Turklāt 21. panta 5. punktam seko otrais punkts, kurā ir noteikts, ka pārstāvjiem “jābūt iespējai iepazīties ar lietu cietušās personas dzīvesvietas dalībvalsts oficiālajā(‑ās) valodā(‑ās)”. Iepriekš komentētās tiesību normas apliecina, ka pārstāvība ir pilnīga attiecībās ar tiesām, savukārt nupat minētajā tiesību normā ir apliecināts, ka šī pārstāvība attiecas uz formalitātēm, kurās cietusī persona var vērsties pie pilnvarnieka savā valodā. Kā izklāstīts šo secinājumu 17. punktā, izsniegt prasības pieteikumu Avanssur SA pārstāvei Vācijā Spedition Welter lūdz tiesu tieši tālab, lai aiztaupītu saskaņā ar Regulu Nr. 1393/2007 veicamās tulkošanas izmaksas. Par to ir teikts Direktīvas 2009/103 preambulas 34. apsvērumā, norādot, cik svarīgi ir, lai cietušās personas varētu panākt sava prasījuma apmierināšanu, “izmantojot tām zināmas procedūras”.

29.

Jānorāda arī, ka, atzīstot pilnvarojumu saņemt tiesas dokumentus, šajā ziņā piemērojamās starptautisko privāttiesību normas netiek skartas. Šī piesardzība ir svarīga, jo jāatceras, ka, lai arī pārstāvība atlīdzības prasību administrēšanai ietver arī pārstāvību tiesās, [Savienības] iestādes ir parūpējušās neieviest nevienu noteikumu, kas varētu izjaukt delikāto līdzsvaru, kurš ir raksturīgs tiesību normām par starptautisko jurisdikciju un likumu, kas piemērojams ceļu pārrobežo mēroga satiksmes negadījumos nodarītā kaitējuma atlīdzinājuma prasībās. Šīs rūpes atkārtoti ir apliecinātas Direktīvas 2009/103 preambulas 35. apsvērumā, 36. apsvērumā in fine un 38. apsvērumā.

30.

Nešķiet, ka šos argumentus atspēkotu Avanssur SA un Portugāles Republikas tēze, ka skaidras norādes par pilnvarojuma saņemt tiesas dokumentus neesamība liecinot par likumdevēja gribu šāda veida pārstāvību izslēgt. Kā redzams šo secinājumu 20.–24. punktā, likumdevēja griba tieši ir bijusi šāda veida pārstāvību – lai arī tikai ierobežotā apmērā – iekļaut, lai arī un turklāt šādu interpretāciju atbalsta arī Direktīvas 2009/103 sistēma. Tomēr ir kāds Komisijas izklāstīts papildarguments, kas Avanssur SA un Portugāles Republikas izvirzīto tēzi vājina.

31.

Kā jau teikts, 22. pantā ir paredzēta tāda kompensācijas kārtība, ka cietusī persona var vērsties tieši pie apdrošināšanas sabiedrības pārstāvja savā dzīvesvietas valstī, kas tam turklāt ļauj kārtot formalitātes savā valodā. Turklāt Direktīvas 2009/103 18. pantā dalībvalstīm ir noteikts pienākums veikt pasākumus, kas nodrošinātu, lai apdrošināta transportlīdzekļa izraisītā ceļu satiksmes negadījumā cietušajām personām būtu “tiesības izvirzīt tiešu prasību pret apdrošināšanas sabiedrību, kas sedz atbildīgās personas civiltiesisko atbildību”. Tieši to Vācija ir arī izdarījusi – atgādina iesniedzējtiesa, norādīdama, ka šajā lietā starptautiskā jurisdikcija ir Vācijas tiesām ( 12 ).

32.

Taču, ir visnotaļ pārsteidzoši, lai neteiktu vairāk, ka, ja reiz pirmstiesas formalitātes ir kārtotas tieši ar pārstāvi un cietušajai personai ir tiesības celt prasību tieši pret apdrošināšanas sabiedrību, šim pārstāvim, kura uzdevums atbilstoši Direktīvas 2009/103 mērķim ir atvieglot cietušajai personai panākt viņas prasījuma apmierināšanu un vajadzības gadījumā celt prasību par kaitējuma atlīdzināšanu, nevarētu izsniegt arīdzan tiesas dokumentus.

33.

Tādēļ, ņemot vērā izklāstītos argumentus, uzskatu, ka, ievērojot Direktīvas 2009/103 21. panta 5. punkta tapšanas vēsturi un redakcijas sistēmisko kontekstu, šajā punktā rodamā norāde uz atlīdzības prasību administrēšanas pārstāvja “pietiekamām pilnvarām” ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā tiek paredzēts arī pilnvarojums saņemt tiesas dokumentus, kā tas ir gadījumā, kad tiek nosūtīts prasības pieteikums, ko cietusī persona ir iesniegusi saistībā ar civillietu, kas ierosināta tiesā, kurai lieta ir starptautiski piekritīga.

34.

Ar otro prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa vaicā, vai Direktīvas 2009/103 21. panta 5. punktam ir tieša iedarbība un tādējādi cietusī persona var uz to atsaukties valsts tiesā, kurai ir jāuzskata, ka dokumentu izsniegšana apdrošināšanas sabiedrības atlīdzības prasību administrēšanas “pārstāvja” statusā ieceltajam pārstāvim tādējādi ir veikta pienācīgi.

35.

Ir labi zināms, ka Savienības tiesību normas, tostarp direktīvu, tiešas iedarbības konstatēšana nav priekšnosacījums tās piemērojamībai. Savienības tiesību norma var tikt piemērota pat tad, ja tai nav tiešas iedarbības ( 13 ). Tātad tieša iedarbība ir tad, ja risinājums kādai faktiskai situācijai ir rodams jau pašā Savienības tiesību normā bez vajadzības izmantot citas Savienības vai valsts tiesību normas ( 14 ). Tomēr arī tad, ja Savienības tiesību normai nav tiešas iedarbības, tā joprojām var būt izšķiroša lietas izspriešanā, būdama lietderīga izskatošajai tiesai. Šādā gadījumā Savienības tiesību norma, lai arī nebūdama ar tiešu iedarbību, tik un tā būs “piemērojama” iepriekš izklāstītajā izpratnē.

36.

Visuzskatāmākais piemērs tam, ka Savienības tiesību normas piemērojamība nav sinonīms tās tiešai iedarbībai, ir rodams atbilstīgas interpretācijas pienākumā. Savienības tiesību norma bez tiešas iedarbības, piemēram, netransponēta direktīva, kas ir saistoša attiecībās starp privātpersonām, var būt konkrētajā lietā piemērojama tāpēc, ka valsts tiesai jebkurā gadījumā ir pienākums valsts tiesības interpretēt šīs normas gaismā. Direktīva ir piemērojama un tiesai ir jāpiemēro, lai izspriestu lietu; tas, ka, šai tiesību normai neesot apveltītai ar tiešu iedarbību, tiesa to var piemērot tikai interpretēšanas mērķiem un ciktāl tas skaidri nav liegts valsts tiesībās, ir pavisam cits jautājums. Tieši tā ir šajā gadījumā, un tāpēc iesniedzējtiesai jāatbild, vispirms izvērtējot, vai Vācijas tiesības ir interpretējamas atbilstīgi Direktīvai 2009/103. Ja atbildams apstiprinoši, to, vai minētās direktīvas 21. panta 5. punktam ir tieša iedarbība, nebūtu vajadzības izvērtēt.

37.

Komisija uzskata, ka Vācijas tiesības ir interpretējamas Direktīvas 2009/103 21. panta 5. punkta gaismā. Pēc tās domām, VAG 7.b panta 2. punkta redakcijā Vācijas tiesībās burtiski ir pārņemts Direktīvas 2009/103 21. panta 5. punkta saturs. Tādēļ, ja šī Direktīvas 2009/103 tiesību norma, kā esmu ierosinājis iepriekš, ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā pārstāvim ir piešķirts pilnvarojums saņemt tiesas dokumentus, VAG 7.b panta 2. punkts nevarētu tikt interpretēts citādi.

38.

Komisijas viedoklim piekrītu. Proti, ja Tiesa reiz apstiprinājusi kādas Savienības tiesību normas interpretāciju, valsts tiesību normas, kurās šī norma ir transponēta un precīzi atkārtota, ir jāinterpretē tāpat kā tā. Gadījumā, kā tas noticis šajā lietā, ja transponējošā valsts tiesību normas ir formulēta tādā pašā redakcijā kā Savienības tiesību norma, ir skaidrs, ka Savienības tiesību norma un valsts tiesību norma var tikt interpretētas tikai vienādi. Šajā gadījumā, lai arī par to lemt ir iesniedzējtiesas ziņā, uzskatu, ka VAG 7.b panta 2. punkts ir jāinterpretē gluži tāpat kā Savienības tiesību norma, no kuras tā ir radusies un ar kuru tā ir cieši saistīta, proti, šajā gadījumā Direktīvas 2009/103 21. panta 5. punkts.

39.

Turklāt nebūt nav apgalvojams, ka tiesas dokumentu saņemšanas pilnvarojuma iespēja būtu kategoriski izslēgta ZPO. Tā 170. un 171. pantā ir skaidri norādīts uz iespēju izsniegt dokumentus ar pārstāvja starpniecību. Lai arī 170. pantā šāda iespēja ir paredzēta tikai noteiktos gadījumos, 171. pantā tā ir paredzēta vispārīgi gadījumos, kad pārstāvamais ar iepriekšēju vienošanos ir iecēlis pārstāvi. Jāatgādina, ka Direktīvas 2009/103 21. panta 1. punktā dalībvalstīm ir prasīts veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai apdrošināšanas sabiedrības ieceltu pārstāvi katrā dalībvalstī. Skaidrs, ka šī pārstāvība tiks noformēta ar nolīgumiem starp apdrošināšanas sabiedrībām. Tādēļ, tā kā Direktīvā 2009/103 ir garantētas pārstāvības pilnvaras, kas ļauj saņemt tiesas dokumentus, nolīgumi starp pārstāvi un pārstāvamo varētu būt gribas izteikums, ar kuru iepriekš saskaņā ar direktīvu garantētās pārstāvības attiecības tiek nodibinātas in concreto.

40.

Valsts tiesības interpretēt atbilstīgi Direktīvas 2009/103 21. panta 5. punktam, protams, ir iesniedzējtiesas ziņā. Tas, kā Tiesa norādījusi, iesniedzējtiesai ir jādara, “piemērojot [valsts tiesībās] atzītās interpretācijas metodes, [..] lai sasniegtu direktīvā noteikto rezultātu” ( 15 ). Ja vien šī iespēja pastāv, un tā šķiet esam arī šajā gadījumā, par attiecīgās tiesību normas tiešo iedarbību var arī nespriest.

41.

Savukārt, lai, pabeigtu otrā prejudiciālā jautājuma izvērtējumu, vēl jānoskaidro, vai ir piemērojams kāds no abiem Tiesas judikatūrā paredzētajiem izņēmumiem no atbilstīgas interpretācijas pienākuma.

42.

Pirmkārt, valsts tiesas pienākums piemērojamo valsts tiesību normu interpretācijā un piemērošanā atsaukties uz direktīvas saturu nevar būt pamats, lai valsts tiesības interpretētu contra legem ( 16 ). Tomēr šis ierobežojums rodas tikai tad, kad dažādo tiesību normu pretruna ir nepārprotama, kas gan šajā gadījumā tā nav. ZPO 171. pantā, ja vien iesniedzējtiesa nekonstatē citādi, pilnvarojums saņemt tiesas dokumentus ir izteikts vispārīgi, īpaši neizslēdzot tādu gadījumu kā šajā lietā aplūkotais. Jāpiebilst arī par iepriekš minēto VAG 7.b panta 2. punktu, kuru sistēmiski interpretējot apvienojumā ar ZPO 171. pantu, nebūtu konstatējama neatrisināma pretruna starp valsts un Savienības tiesību normām.

43.

Otrkārt, valsts tiesas pienākuma – interpretējot un piemērojot piemērojamās valsts tiesību normas, ņemt vērā direktīvā noteikto – robežas ir rodamas vispārējos tiesību principos, tostarp tiesiskās noteiktības principā un atpakaļejoša spēka nepieļaujamības principā ( 17 ).

44.

Taču šoreiz tā nav. Lai arī Spedition Welter un Avanssur SA strīds ir šo pušu starpā, jautājumā par tiesas dokumentu izsniegšanu tas drīzāk ir “trīspusēja situācija”, kurā ir iesaistītas ne tikai, protams, divas privātpersonas, bet arī valsts vara. Proti, kad kāda privātpersona lūdz Vācijas tiesu izsniegt tiesas dokumentu kādai citai privātpersonai, tas, pie kā lūdzējs vēršas, ir dalībvalsts. Prasītājas lūgums, lai arī būdams netieši adresēts atbildētājai, ir skaidri vērsts uz tiesu.

45.

Par šāda veida situācijām Tiesa ir vairākkārt nospriedusi, ka “vienkārša negatīva ietekme uz trešās personas tiesībām, pat ja tā ir noteikta, nepamato atteikumu indivīdam atsaukties uz direktīvas normām pret attiecīgo dalībvalsti” ( 18 ). Šāda vienkārša negatīva ietekme ir tieši tas, uz ko Avanssur SA varētu atsaukties, lai iebilstu pret Vācijas tiesību interpretēšanu atbilstīgi Direktīvas 2009/103 21. panta 5. punktam. Tomēr, kā jau nupat norādīju, šāda veida ietekme neliedz direktīvu piemērot un a fortiori iespēju tai būt saistošai, interpretējot valsts tiesības.

46.

Tādēļ, ievērojot iepriekš izklāstītos argumentus, uzskatu, ka, tā kā Vācijas tiesiskajā regulējumā ietvertā transponējošā tiesību norma ir formulēta atbilstoši Direktīvas 2009/103 21. panta 5. punkta redakcijai, valsts tiesiskais regulējums valsts tiesai ir jāinterpretē atbilstīgi iepriekš minētajā Direktīvas 2009/103 21. panta 5. punktā noteiktajam. Šīs lietas apstākļos nav vērojams, ka šī atbilstīgā interpretācija būtu kā ierobežojama, jo nedz Savienības tiesības tiek izmantotas kā pamats, lai valsts tiesības interpretētu contra legem, nedz ar to tiek aizskarts arī vispārīgais tiesiskās noteiktības princips un atpakaļejoša spēka nepieļaujamības princips, ko pārbaudīt gan ir iesniedzējtiesas ziņā.

47.

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, ierosinu Tiesai uz Landgericht Saarbrücken uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi: