1. 

Šajā prejudiciālajā nolēmumā atkal tiek izvirzīts jautājums par nosacījumiem, uz kuriem pamatojoties personas var piekļūt valsts iestāžu rīcībā esošajai vides informācijai, kuras sniegšana ir Direktīvas 2003/4 ( 2 ) priekšmets, it īpaši akcentējot jautājumu par iestādes, kurai ir adresēts informācijas pieprasījums, “publiskās institūcijas” raksturu [minētās] direktīvas nozīmē. Tieši tas ir izvērtējamais jautājums, jo runa ir par privātiem uzņēmumiem, kuri sniedz ar vidi saistītus sabiedriskus pakalpojumus un kuriem ir strīds par to, vai šīs lietas apstākļos šīs sniegšanas iezīmju dēļ būtu jāsecina, ka, lai gan tiem ir privāts raksturs, attiecīgie uzņēmumi ir uzskatāmi par “publiskām institūcijām” Direktīvas 2003/4 nozīmē, un tādēļ tiem ir pienākums atbildēt uz personu iesniegtajiem informācijas pieprasījumiem.

2. 

Pamatojoties uz minēto, Tiesa ir aicināta noslīpēt savu judikatūru divās ļoti konkrētās jomās. Pirmkārt, protams, saistībā ar pašu tiesību piekļūt informācijai specifisko jomu. Tāpat, otrkārt, saistībā ar “valsts iestādes” jēdziena definīciju, kas ir starpnozaru nozīmes jautājums uz daudzo Savienības tiesības aktu fona, kura atrisināšanai šajā lietā būs nepieciešams vairākkārt atsaukties uz “kontroles” un “pārraudzības” jēdzieniem, kuri ir kopīgi, piemēram, judikatūrā par finanšu instrumentsabiedrībām.

3.

Konvencijas par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem, kas ir parakstīta 1998. gada 25. jūnijā un Eiropas Kopienas vārdā ir apstiprināta ar Padomes 2005. gada 17. februāra Lēmumu 2005/370/EK ( 3 ) (turpmāk tekstā – “Orhūsas konvencija”), 2. panta 2. punktā ir noteikts:

““Valsts iestāde” ir:

Šī definīcija neattiecas uz struktūrām vai institūcijām, kas pilda tiesas vai likumdevēja funkcijas.”

4.

Saskaņā ar Orhūsas konvencijas 4. panta 1. punktu, ievērojot zināmas atrunas un nosacījumus, puses nodrošina, ka valsts iestādes saskaņā ar savas valsts tiesību aktiem sabiedrībai dara pieejamu lūgto vides informāciju.

5.

Direktīvas 2003/4 preambulā ir ietverti šādi [saistībā ar šo lietu] būtiski apsvērumi:

[..]

[..]

[..]

6.

Direktīvas 2003/4 mērķi ir definēti tās 1. pantā:

7.

Direktīvas 2003/4 2. panta 2. punktā, savukārt, “publiska institūcija” ir definēta šādi:

Dalībvalstis var paredzēt, ka šī definīcija neaptver struktūras vai iestādes, kas realizē tiesu vai likumdošanas varu. Ja konstitucionālie noteikumi šīs direktīvas pieņemšanas dienā neparedz pārskatīšanas procedūru 6. panta nozīmē, dalībvalstis var svītrot minētās struktūras vai iestādes no šīs definīcijas.”

8.

Atbilstoši Direktīvas 2003/4 3. panta 1. punktam “dalībvalstis nodrošina, lai publiskajām institūcijām, neprasot pamatojumu, saskaņā ar šīs direktīvas noteikumiem būtu pienākums sniegt to rīcībā esošo vai tām pieejamo vides informāciju ikvienam informācijas pieprasītājam, kas iesniedzis pieprasījumu”.

9.

Pamatojoties uz iesniedzējtiesas sniegto informāciju, saistībā ar šo lietu būtiskas ir šādas valsts tiesību normas:

10.

Valsts tiesību akti ir ietverti Environmental Information Regulations 2004 (SI No 3391) [Vides informācijas regula] (turpmāk tekstā – “EIR 2004”), ar kuru tika transponēta Direktīva 2003/4 un kuras 2. noteikuma 2. punktā “publiska institūcija” ir definēta šādi:

“Neskarot 3. punktā minēto, “publiska institūcija” ir:

[..]”

11.

Saskaņā ar EIR 2004 5. un 7. noteikumu attiecīgajai iestādei pieprasītā informācija par vidi ir jāsniedz 20 darba dienu laikā, ko, ievērojot noteiktus nosacījumus, var pagarināt līdz 40 dienām.

12.

Saskaņā ar FIA 2000 50. panta 1. punktu, kurā izdarīti grozījumi ar EIR 2004 18. noteikumu, persona, kas lūdz informāciju, var vērsties pie Information Commissioner [Informācijas komisāra birojā], lai tas sniegtu nolēmumu par to, vai attiecīgā valsts iestāde ir izskatījusi tās informācijas pieprasījumu atbilstoši EIR 2004 paredzētajām prasībām.

13.

Divdesmitā gadsimta vidū ūdensapgādes un kanalizācijas pakalpojumu lielākā daļa bija valsts īpašumā un tos sniedza pašvaldību iestādes saskaņā ar Public Health Act 1936 [1936. gada Likumu par sabiedrības veselību].

14.

Ar 1973. gada Water Act 1973 [Ūdensapgādes likumu] (turpmāk tekstā – “WA 1973”) atbildība par šo pakalpojumu sniegšanu principā tika nodota reģionālām ūdensapgādes iestādēm. Dažus pakalpojumus sniedza ar likumu nodibinātas sabiedrības, kas darbojās to vārdā.

15.

Ar Water Act 1989 (turpmāk tekstā – “WA 1989”) ūdensapgādes rūpniecības nozare Anglijā un Velsā tika privatizēta, ieviešot tādu struktūru, kas lielākoties ir spēkā šodien. Reģionālu ūdensapgādes iestāžu funkcijas, pilnvaras, īpašumi un citi aktīvi tika sadalīti starp National Rivers Authority (kopš 1995. gada Environment Act 1995 [Vides likuma] pieņemšanas saukta par Environment Agency [Vides aģentūru]) un jaunām privatizētām sabiedrībām, kam turpmāk bija jāsniedz ūdensapgādes un kanalizācijas pakalpojumi Anglijā un Velsā.

16.

Tiesību akti, kuros regulēta ūdensapgādes pārvaldība Anglijā un Velsā, tika konsolidēti un grozīti 1991. gadā. Viens no galvenajiem aktiem, kuros tagad ir paredzēts ūdensapgādes rūpniecības nozares tiesiskais regulējums, ir Water Industry Act 1991 [1991. gada Ūdensapgādes rūpniecības likums] (turpmāk tekstā – “WIA 1991”).

17.

Saskaņā ar WIA 1991 6. pantu ūdensapgādes un kanalizācijas pakalpojumus var sniegt tikai sabiedrības, kuras par ūdensapgādes un/vai kanalizācijas koncesionāriem noteiktos Anglijas un Velsas apgabalos ir iecēlis Secretary of State (Valsts sekretārs) vai (tagad) OFWAT (Ūdensapgādes pakalpojumu regulators).

18.

Tikai sabiedrību ar ierobežotu atbildību var iecelt par ūdensapgādes un kanalizācijas koncesionāru (6. panta 5. punkts). Sabiedrību vada direktoru padome, kas ir atbildīga sabiedrību daļu turētājiem. Sabiedrības tiek vadītas saskaņā ar parastiem uzņēmējdarbības principiem, kas ir norādīti to dibināšanas dokumentos un statūtos, lai gūtu peļņu, ko sadala starp daļu turētājiem kā dividendes vai atkārtoti iegulda tirdzniecībā.

19.

Uz sabiedrībām attiecas tie paši noteikumi, kas ir saistoši citām valsts vai privātām sabiedrībām ar ierobežotu atbildību. Tās nesaņem nekādas valsts subsīdijas. Lēmumi par aizņēmumiem vai investīcijām netiek tieši pieņemti valdībā vai kādā citā valsts struktūrā. Tāpat valsts nenodrošina sabiedrības aizņēmumus. Tādējādi katra sabiedrība savus līdzekļus gūst no klientu maksājumiem, kapitāldaļu un citu tiesību pārdošanas, aizņēmumiem no kapitāltirgiem saskaņā ar parastām tirdzniecības cenām un citām komercdarbībām, piemēram, zemes un citu aktīvu pārdošanas.

20.

Katrai sabiedrībai ir koncesijas instruments (“licence”), kurā ir ietverti ūdensapgādes un/vai kanalizācijas koncesijas piešķiršanas nosacījumi katrai sabiedrībai. Licencē ir noteikti ne tikai vispārīgie likumā paredzētie pienākumi un piešķirtas vispārīgas likumā noteiktās pilnvaras, bet arī citi noteikumi (11. pants). Tie var ietvert noteiktu naudas summu samaksu Secretary of State.

21.

Licenci var uzteikt tikai ar 25 gadu brīdinājuma termiņu, norādot pamatojumu (195. A sadaļas l. punkta c) apakšpunkts). Licencē grozījumus var izdarīt tikai OFWAT: 1) ar attiecīgās sabiedrības piekrišanu un 2) bez piekrišanas, pamatojoties uz Competition Commission (Konkurences komisija) atzinumu.

22.

Atbilstību licences piešķiršanas nosacījumiem uzrauga Secretary of State vai OFWAT, kas var pieprasīt, lai uzņēmums veiktu konkrētas darbības vai pasākumus. WIA 1991 ir paredzētas arī ekonomiskas sankcijas un ierobežojums attiecībā uz parasto sabiedrību likvidēšanas noteikumu piemērošanu.

23.

Sabiedrības faktiski ir piegādātāji, kam ir monopols attiecībā uz pakalpojumu izmantotājiem lielāko daļu teritorijās, kurās tām ir piešķirtas koncesijas. Tāpēc to regulējošā sistēma ir vērsta uz to, lai kontrolētu to monopolu cenas, ar metodi, kas tiek saukta par “salīdzinošo konkurenci”, tas ir, sistēmu, kurā sabiedrību cenas tiek salīdzinātas viena ar otru, lai novērtētu, kā katras sabiedrības sniegums ir salīdzināms ar visefektīvāko sabiedrību sniegumu. Pamatojoties uz šo vērtējumu, katrus piecus gadus OFWAT nosaka maksimālo cenu, kuru katra sabiedrība var pieprasīt no patērētājiem, un veidu, kā šī samaksa ir iekasējama.

24.

OFWAT ir jāveic regulatora funkcijas, lai nodrošinātu, ka sabiedrības spēj finansēt pienācīgu ūdensapgādes un kanalizācijas koncesionāru funkciju veikšanu (it īpaši, nodrošinot saprātīgu peļņu no to kapitāla).

25.

Ūdensapgādes koncesionāru pienākums ir attīstīt un uzturēt efektīvu un ekonomisku ūdensapgādes sistēmu savā teritorijā. Ūdensapgādes koncesionāru spēja atvienot klientus no ūdensapgādes tīkla ir ierobežota un pakļauta stingrām procesuālajām prasībām, kuru pārkāpums ir neatļauta darbība.

26.

Saskaņā ar WIA 1991 kanalizācijas koncesionāru pienākumi ir: a) (savā teritorijā vai citur) pielāgot, uzlabot un paplašināt valsts kanalizācijas sistēmu un tā to tīrīt un uzturēt, lai nodrošinātu, ka tiek izpildītas specifiskas apgādes prasības; b) izpildīt zināmas pakalpojumu sniegšanas prasības saskaņā ar tiesisko regulējumu; c) pielāgot kanalizāciju vietās, kur ir vai var rasties negatīva ietekme uz vidi, vai sniegt pakalpojumus gadījumā, ja nav iespējams pielāgot valsts kanalizācijas sistēmu; d) atļaut privātu drenāžas un noteču pievienošanu valsts kanalizācijas sistēmai.

27.

Ūdensapgādes un kanalizācijas koncesionāriem ir piešķirtas vairākas pilnvaras, kas pārsniedz parasti privātām sabiedrībām esošās pilnvaras, kuras atsevišķos gadījumos tiek dalītas ar trešajām personām.

28.

Ūdensapgādes un kanalizācijas koncesionāri nevar atsavināt ekspluatācijā nododamo zemi bez Secretary of State atļaujas.

29.

Water Act 2003 (“WA 2003”) ūdensapgādes koncesionāriem tika noteikts pienākums izstrādāt ūdens resursu izmantošanas plānus un plānus sausuma gadījumā.

30.

Papildus noteiktai informācijai, ko sabiedrības sniedz brīvprātīgi, tām arī ir jāsniedz informācija saskaņā ar citiem tiesību aktiem, piemēram, lai izpildītu savus pienākumus datu aizsardzības un ziņu par sabiedrībām jomā.

31.

Sabiedrībām kā kanalizācijas koncesionārēm ir jāuztur publisks reģistrs ar ziņām par rūpniecības notekūdeņu novadīšanas atļaujām un piekrišanām.

32.

OFWAT ir jāuztur reģistrs ar visiem koncesijas līgumiem un tiem atbilstošajiem nosacījumiem.

33.

Secretary of State var publicēt informāciju pēc savas izvēles par ūdensapgādes koncesionāru darbību. OFWAT var šādu informāciju paziņot patērētājiem.

34.

Principā saskaņā ar WIA 1991 iegūtas informācijas par koncesionāru darbībām izpaušana bez tās atļaujas ir kriminālsodāma.

35.

Vides aģentūrai ir jāuztur publiski reģistri par visiem pieteikumiem piešķirt noteces atļauju, atļaujām un ar paredzētajiem nosacījumiem. Ir jāietver Vides aģentūras noteču un ūdeņu, kuros notekūdeņi tiek ievadīti, ņemtie paraugi un to analīzes, tāpat kā jebkura informācija, kuru šajā saistībā sabiedrības faktiski ir sniegušas Vides aģentūrai. Informācija par paraugiem ir ievietojama reģistrā divu mēnešu laikā. Informāciju nevar iekļaut bez sabiedrību piekrišanas, ja tā ir uzskatāma par komercnoslēpumu.

36.

FIA 2000 ir noteikts, ka lielu tādu publisku struktūru kā Vides aģentūra, OFWAT un Secretary of State rīcībā esošās informācijas daļu var paziņot pēc pieprasījuma. Tas nav likums, ar kuru būtu transponēta Direktīva 2003/4. Tam noteiktos jautājumos ir šaurāka piemērojamība. Informāciju var nesniegt komercnoslēpuma dēļ. Netiek atzītas tiesības iegūt informāciju, kas publiskai struktūrai ir iesniegta brīvprātīgi.

37.

Pamatlietā bezpeļņas sabiedrība un kāda fiziska persona vēlējās iegūt uzņēmumu, kurus valsts iestāde neuzskatīja par “publiskām institūcijām” Direktīvas 2003/4 nozīmē, rīcībā esošo informāciju ( 4 ).

38.

Uzsākot attiecīgo procesu, administratīvais lēmums tika apstiprināts pirmās instances tiesā. Gaidot spriedumu saistībā ar Upper Tribunal [Augstākajā tiesā] iesniegto apelācijas sūdzību, attiecīgie uzņēmumi galu galā piekrita sniegt pieprasīto informāciju, tomēr neuzskatot, ka tiem būtu bijis pienākums to darīt.

39.

Neraugoties uz to, Upper Tribunal iesniedza šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.

40.

Prejudiciālo jautājumu formulējums ir šāds:

“Par Direktīvas 2003/4/EK 2. panta 2. punkta b) apakšpunktu

Par Direktīvas 2003/4/EK 2. panta 2. punkta c) apakšpunktu

Par tās pašas direktīvas 2. panta 2. punkta b) un c) apakšpunktu

41.

Izmantojot iesniedzējtiesas formulējumu, “[tiesai ir jāatbild uz jautājumu par] to, vai saskaņā ar Anglijas tiesībām dibināti ūdensapgādes uzņēmumi ir uzskatāmi par valsts pārvaldes iestādēm saistībā ar informācijas par vidi izpaušanu. It īpaši tiesai ir jānoskaidro kritēriji, pēc kuriem uzņēmums par tādu var tikt atzīts. Lai gan jautājums ir radies attiecībā uz ūdensapgādes uzņēmumiem, tam ir nozīme attiecībā uz citām privatizētām un regulētām industriju nozarēm, kas sniedz agrāk valsts kompetencē bijušus pakalpojumus: elektrības, gāzes, dzelzceļa un telesakaru nozare” ( 5 ).

42.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesas kancelejā tika reģistrēts 2012. gada 4. jūnijā.

43.

Rakstveida apsvērumus iesniedza pamatlietās dalībnieki, Lielbritānijas un Itālijas valdības, kā arī Komisija.

44.

2013. gada 16. aprīļa tiesas sēdē piedalījās pamatlietas dalībnieki, Lielbritānijas un Dānijas valdības, kā arī Komisija.

45.

Attiecīgie uzņēmumi uzskata, ka, ņemot vērā, ka tie ir snieguši pieprasīto informāciju, prejudiciālais jautājums ir hipotētisks un līdz ar to – nepieņemams.

46.

Saistībā ar pirmajiem diviem jautājumiem Fish Legal, Shirley k‑dze, Itālijas valdība un Komisija uzskata, ka uz tiem ir jāatbild apstiprinoši. Pamatojot savu nostāju un uzsverot, ka saskaņā ar judikatūru Direktīvas 2003/4 2. panta 2. punkta b) un c) apakšpunktā definētie jēdzieni ir interpretējami autonomi un vienveidīgi, tie apgalvo, ka jēdziens “valsts pārvaldes funkcijas” ir jāinterpretē plaši, jo tikai tā ir iespējams garantēt Direktīvas 2003/4 mērķa sasniegšanu, proti, plašu un sistemātisku vides informācijas izplatīšanu. Šāda plaša interpretācija skaidri ietvertu attiecīgo ūdensapgādes uzņēmumu īstenotās funkcijas, kuru publisko raksturu apstiprinātu gan pienākumi, ko tie ir uzņēmušies, sniedzot pakalpojumu, gan valsts iestādes pilnvaras, ko valsts tiem ir piešķīrusi [minēto funkciju] īstenošanai.

47.

Turpretim Information Commissioner, attiecīgie uzņēmumi un Apvienotās Karalistes valdība uzskata, ka uz jautājumu par to, vai persona “saskaņā ar valsts tiesību aktiem veic valsts pārvaldes funkcijas”, ir jāatbild, pamatojoties uz valsts tiesībām, līdz ar to nebūtu jāatbild uz otro prejudiciālo jautājumu. Pēc to domām, ir acīmredzams, ka izteikums “saskaņā ar valsts tiesību aktiem” ir jāsaprot kā skaidra norāde uz dalībvalstu tiesībām, kuru kontekstā ir jāinterpretē jēdziena “valsts pārvaldes funkcijas” nozīme un apjoms.

48.

Ņemot vērā iepriekš minēto un gadījumam, ja Tiesa uzskatītu, ka ir piemērojama jēdziena vienveidīga interpretācija, attiecīgie uzņēmumi un Apvienotās Karalistes valdība apgalvo, ka, ievērojot Direktīvas 2003/4 mērķi, būtu jāņem vērā, ka tajā noteiktie pienākumi attiecas uz izpildvaru un valsts pārvaldi, kuru rīcībā – ņemot vērā, ka tās īsteno publiska rakstura funkcijas, – parasti ir vides informācija. Savukārt ūdensapgādes uzņēmumi neveicot publiska rakstura funkcijas. Katrā ziņā valsts tiesai esot jānosaka, vai zināmos apstākļos kāda struktūra īsteno funkcijas, kuras to ļauj pielīdzināt “publiskai institūcijai”. Šeit iztirzājamajā lietā esot vairāki aspekti, kuri liecinot par labu noraidošai atbildei, it īpaši ūdensapgādes uzņēmumu privātais un peļņu nesošais raksturs, jo pat pirms privatizācijas tie neesot īstenojuši ne izpildvaras, ne valdības funkcijas, tādējādi neesot nozīmes tam, ka vēsturiski ūdensapgādes pakalpojumus pilnībā vai daļēji sniedza valdība vai ka minētie pakalpojumi sniedz labumu sabiedrībai un ir vispārējās interesēs, jo tas vien nenozīmējot, ka pakalpojuma sniegšana, ko īsteno peļņu gūstošs uzņēmums, kļūst par “valsts pārvaldes funkciju”. Ūdensapgādes jomā tikai regulatīvās iestādes (OFWAT un Vides aģentūra) īstenojot “valsts pārvaldes funkcijas”, līdz ar to būdamas pakļautas Direktīvā 2003/4 noteiktajiem pienākumiem.

49.

Saistībā ar trešo jautājumu Fish Legal un Shirley k‑dze uzskata, ka, ņemot vērā ūdensapgādes uzņēmumiem ar valsts tiesību aktiem piešķirtās pilnvaras un tiesiskā regulējuma līmeni, kuram tie ir pakļauti, tos nevar uzskatīt par privātām sabiedrībām, kuras īsteno savu darbību neatkarīgi, bet gluži pretēji – tie darbojas kā valsts iestāde. Turpretim Information Commissioner, attiecīgie uzņēmumi un Apvienotās Karalistes valdība uzskata, ka, pamatojoties uz valsts judikatūru ( 6 ), lai atzītu, ka persona atrodas kādas struktūras “pārraudzībā” Direktīvas 2003/4 2. panta 2. punkta c) apakšpunkta nozīmē, pār to īstenotās pārraudzības raksturam, veidam un apmēram ir jāpārsniedz funkcijas, kas saistītas tikai ar reglamentāciju. Pārraudzība nepastāvētu, ja tiktu saglabāta attiecīgās personas neatkarība saistībā ar veidu, kādā tā uzņemas savas saistības un funkcijas un sniedz pakalpojumu. Turpretim pārraudzība pastāvētu, ja valsts funkciju izpildītājs varētu noteikt savus mērķus un līdzekļus, ar kādiem šie mērķi ir sasniedzami.

50.

Savukārt Itālijas valdība uzskata, ka “pārraudzība” Direktīvas 2003/4 2. panta 2. punkta c) apakšpunkta nozīmē pastāv, ja būtiskie ar vidi saistītās darbības aspekti ir atkarīgi no valsts iestādes lēmumiem tā, ka sabiedrības pārvaldes autonomija tiek ievērojami samazināta salīdzinājumā ar to, kāda tā būtu normālos apstākļos. Dānijas valdība uzskata, ka izteikums “[struktūras vai personas] pārraudzībā” nozīmē pakļaušanos valsts iestāžu noteicošai ietekmei, nepiešķirot nozīmi tam, ka sabiedrība ir pakļauta tiesību normām, un nosakot šīs pakļaušanās [līmeni], izmantojot tādus kritērijus kā īpašums, balsstiesības, statūti un pārraudzības grupas sastāvs.

51.

Komisija apgalvo, ka saskaņā ar Orhūsas konvencijas īstenošanas rokasgrāmatu Direktīvas 2003/4 2. panta 2. punkta c) apakšpunktu piemēro, ja personu pārrauga pati valdība vai institūcija, kura saskaņā ar valsts tiesību aktiem īsteno valsts pārvaldes funkcijas, un ka “publiskie pienākumi vai funkcijas” tai ir piešķirtas de facto, nevis piemērojot kādu normatīvu vai administratīvu aktu. Tāpēc Komisija uzskata, ka nav jāatbild uz jautājumu par to, kādi kritēriji ir jāņem vērā, lai izvērtētu, vai pamatlietas gadījumā attiecīgie uzņēmumi atrodas “pārraudzībā” iepriekš minētā noteikuma nozīmē.

52.

Runājot par ceturto jautājumu, Shirley k‑dze apgalvo, ka Direktīvas 2003/4 mērķim un piemērošanas jomai būtu pretrunā sabiedrību, kuras valsts tiesa ( 7 ) jau ir atzinusi par “valsts funkciju izpildītājiem” saskaņā ar 1990. gada 12. jūlija spriedumu lietā Foster ( 8 ), izslēgšana. Savukārt Information Commissioner, attiecīgie uzņēmumi un Apvienotās Karalistes valdība uzskata, ka Tiesas judikatūra saistībā ar jēdzienu “valsts funkciju izpildītājs” nav piemērojama, interpretējot Direktīvas 2003/4 2. panta 2. punkta c) apakšpunktu. Pēc to domām, šis noteikums ietver šaurāku jēdzienu, veidojot savā ziņā lex specialis, ar ko precizē “pārraugāmās” struktūras, kas jāuzskata par valsts daļu. Gan Direktīvā 2003/4 izmantotās publiskās institūcijas definīcijas sarežģītais raksturs, gan tās 2. panta 2. punkta b) apakšpunktā ietvertā atsauce uz valsts tiesībām liecina, ka Savienības likumdevējs apzināti ir izvairījies izmantot jēdzienu “valsts funkciju izpildītājs”; turklāt šis jēdziens ir autonoms un nav ietverts Orhūsas konvencijā, kuru ir parakstījušas daudzas trešās valstis. Visbeidzot Komisija apgalvo, ka no atbildēm uz otro un trešo jautājumu izriet, ka, ja plašajām pilnvarām, par kurām ir runa sprieduma lietā Foster 20. punktā, ir formāls juridisks pamats, tad piemēro Direktīvas 2003/4 2. panta 2. punkta b) apakšpunktu, bet, ja runa ir par pilnvarām, kas ir piešķirtas de facto, tad tiek piemērots tās pašas direktīvas 2. panta 2. punkta c) apakšpunkts.

53.

Saistībā ar pēdējo piekto jautājumu Fish Legal, Shirley k‑dze, attiecīgie uzņēmumi un Itālijas valdība nepiekrīt “hibrīdam” risinājumam tādā nozīmē, ka, ja persona atbilst Direktīvas 2003/4 2. panta 2. punkta a) vai b) apakšpunktā noteiktajiem kritērijiem un pieprasītā informācija atbilst jēdzienam “vides informācija”, ir jāsniedz visa attiecīgā informācija neatkarīgi no nolūka, kādam tā ir [nodota iestādes] rīcībā. Citāda risinājuma dēļ ļoti tiktu sarežģīta tās direktīvas piemērošana, kurā, savukārt, ir paredzēta tikai iespēja izslēgt tiesu vai likumdevējas iestādes. Information Commissioner un Apvienotās Karalistes valdība apgalvo, ka piektajā jautājumā formulētais risinājums būtu pieņemams, ja Tiesa lemtu, ka pēc būtības privāta struktūra var būt publiska institūcija Direktīvas 2003/4 nozīmē. Visbeidzot Komisija uzskata, ka, ja kāda organizācija tiek uzskatīta par publisku institūciju, tikai pamatojoties uz tai piešķirtajām izņēmuma funkcijām, nav pamata to uzskatīt par publisku institūciju, kad tā neīsteno šādas funkcijas.

54.

Kā jau norādīts, attiecīgie uzņēmumi galu galā piekrita sniegt pieprasīto informāciju. Tādējādi principā varētu apgalvot, ka pamatlietā izvirzītā prasība ir tikusi apmierināta ārpustiesas ceļā. Tā uzskata attiecīgie uzņēmumi, pēc kuru domām, prejudiciālajiem jautājumiem tagad ir tikai hipotētisks raksturs, līdz ar to tie esot atzīstami par nepieņemamiem.

55.

Manuprāt, prejudiciālie jautājumi nav zaudējuši savu priekšmetu.

56.

Protams, netiek izskatīta kāda prasība par zaudējumu atlīdzību sakarā ar attiecīgo uzņēmumu sākotnējo atteikumu [sniegt informāciju], tādējādi netieši nebūtu intereses par lēmumu saistībā ar šo prejudiciālā nolēmuma lūgumu. Savukārt Upper Tribunal apgalvojums, ka Tiesas atbilde tai būtu noderīga, lai atrisinātu citas līdzīgas lietas ( 9 ), nav pietiekams pamats uzskatīt, ka iesniedzējtiesā tik tiešām tiek izskatīts kāds strīds.

57.

Ņemot vērā minēto, atliek vien atgādināt, ka “prejudiciālā nolēmuma iemesls nav konsultatīvu atzinumu sniegšana par vispārīgiem vai hipotētiskiem jautājumiem, bet gan nepieciešamība atrisināt strīdu” ( 10 ).

58.

Tomēr, kā norāda iesniedzējtiesa sava lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu 3. punktā, lai arī pieprasītā informācija galu galā tika sniegta brīvprātīgi, ir jānosaka, vai attiecīgajiem uzņēmumiem jebkurā gadījumā bija pienākums to sniegt un vai tiem šī informācija bija jāsniedz valsts tiesību aktos paredzētajā termiņā, kas bija pārsniegts brīdī, kad uzņēmumi piekrita to sniegt.

59.

Ir jāņem vērā, ka pamatlietas patiesais priekšmets ir valsts pārvaldes atteikums atzīt attiecīgos uzņēmumus par “publiskām institūcijām”, kurām kā tādām būtu pienākums sniegt pieprasīto informāciju noteiktā termiņā. Šis jautājums nav ticis atrisināts līdz ar brīvprātīgo informācijas sniegšanu, jo pamatlietā iztirzājamais jautājums ir tieši par to, vai šī informācijas sniegšana patiešām ir attiecīgo uzņēmumu pienākums vai, gluži pretēji, tā ir rīcība, kas atkarīga tikai no to gribas.

60.

Tikai atbildot uz šo jautājumu, būs iespējams juridiski kvalificēt attiecīgo uzņēmumu rīcību un līdz ar to noteikt, vai tie ir izmantojuši savu [rīcības] brīvību vai, gluži pretēji, nav izpildījuši pienākumu sniegt informāciju noteiktajā termiņā.

61.

Tomēr strīda priekšmeta palikšanu spēkā pamato ne tikai fakts, ka joprojām ir neatrisināts jautājums par juridisko kvalifikāciju. Faktiski nevar arī īsti runāt par Fish Legal un Shirley k‑dzes prasījumu apmierināšanu ārpustiesas ceļā. Tas tā ir tādēļ, ka viņi vēlējās ne tikai piekļūt konkrētai informācijai, bet tai piekļūt noteiktā termiņā, proti, termiņā, kurā attiecīgajiem uzņēmumiem kā “publiskām institūcijām” Direktīvas 2003/4 nozīmē bija tā jāsniedz. Tā kā ir pierādīts, ka informācija netika sniegta šajā termiņā, šajā punktā Fish Legal un Shirley k‑dzes prasījumi ārpustiesas ceļā nav tikuši apmierināti. Lai noskaidrotu, vai minētie prasījumi ir likumīgi, vispirms ir jānosaka, vai ir izpildīti nepieciešamie nosacījumi šo prasījumu pamatam, proti, vai attiecīgajiem uzņēmumiem bija pienākums sniegt informāciju noteiktā termiņā, nevis tad, kad tie to izdarīja. Šajā nolūkā nenovēršami ir jānoskaidro, vai attiecīgie uzņēmumi ir uzskatāmi par “publiskām institūcijām” Direktīvas 2003/4 nozīmē.

62.

Apstiprinošas atbildes gadījumā ar [novēlotu] informācijas sniegšanu netiktu novērsta nelikumīgā rīcība, kuras radīto seku raksturu un apmēru attiecīgā gadījumā būtu jāizvērtē iesniedzējtiesai, bet tā nevar pieņemt lēmumu, pirms nav saņēmusi no Tiesas prasīto atbildi, jo attiecīgo uzņēmumu iespējamā nelikumīgā rīcība ir atkarīga no tā, vai tie tiek vai netiek uzskatīti par “publiskām institūcijām” Direktīvas 2003/4 nozīmē, kas ir jautājums, uz kuru var atbildēt tikai Tiesa.

63.

Tādējādi es uzskatu, ka nav iemesla prejudiciālos jautājumus atzīt par nepieņemamiem.

64.

Pirmais jautājums attiecas uz Direktīvas 2003/4 2. panta 2. punkta b) apakšpunkta interpretāciju, un ar to vēlas noskaidrot, vai nosakot, vai fiziska vai juridiska persona “saskaņā ar valsts tiesību aktiem veic valsts pārvaldes funkcijas”, ir jāņem vērā tikai valsts tiesības vai arī Savienības tiesības.

65.

Manuprāt, lai atbildētu uz pirmo jautājumu, ir jāņem vērā divas dimensijas, kuras, pēc manām domām, piemīt Direktīvas 2003/4 2. panta 2. punkta b) apakšpunktam. Pirmā dimensija ir saistīta ar pašu “valsts pārvaldes funkciju”jēdzienu. Un otrā attiecas uz to personu identifikāciju, kurām ir tiesības “īstenot” šādas funkcijas.

66.

Attiecībā uz jēdzienu atliek atgādināt, ka, citējot 2012. gada 14. februāra spriedumu lietā Flachglas Torgau ( 11 ) saistībā ar Direktīvu 2003/4, “gan no Savienības tiesību vienveidīgas piemērošanas, gan no vienlīdzības principa izriet prasība, ka Savienības tiesību normas, kurās to satura un piemērošanas jomas noskaidrošanai nav nevienas tiešas norādes uz dalībvalstu tiesībām, parasti visā Savienībā ir interpretējamas autonomi un vienveidīgi, ņemot vērā normu kontekstu un attiecīgo tiesisko regulējumu mērķi”.

67.

Ņemot vērā minēto, ir skaidrs, ka ir jāizveido “valsts pārvaldes funkciju” kategorijas autonoms jēdziens. Kā tas ir ierasts Savienības tiesībās, kategoriju, kuras ir jāpiemēro nu jau divdesmit astoņu valstu tiesiskajā regulējumā, izmantošana ir iespējama tikai, ciktāl tās tiek reducētas uz vienotu un vienveidīgu jēdzienu visās dalībvalstīs.

68.

Šeit aplūkojamais jēdziens ir būtisks ne tikai Savienības tiesību kontekstā, bet tas ir ietverts arī starptautiskajā nolīgumā – Orhūsas konvencijā, kura ir saistoša Savienībai un saskaņā ar kuru ir interpretējama Direktīva 2003/4. Protams, šī direktīva nav noteicoša, interpretējot Orhūsas konvenciju, bet tā tāda ir, nodrošinot Savienības pienākumu izpildi, kuri tai ir saskaņā ar minēto konvenciju, jo tie var tikt ievēroti tikai tad, ja tiek garantēts, ka Eiropas Savienībā Orhūsas konvencijas 2. panta 2. punkta b) apakšpunktā definētais jēdziens “fiziskas vai juridiskas personas, kas saskaņā ar valsts tiesību aktiem īsteno valsts pārvaldes funkcijas” ir vienveidīgs visās dalībvalstīs.

69.

Tas, ka Direktīvas 2003/4 2. panta 2. punkta b) apakšpunktā valsts tiesības ir minētas kā pamats “valsts pārvaldes funkciju” īstenošanai, varētu likt domāt – kā uzskata Information Commissioner, attiecīgie uzņēmumi un Apvienotās Karalistes valdība –, ka attiecīgo jēdzienu definē, pamatojoties uz katras valsts tiesību aktiem.

70.

Manuprāt, tā tomēr nav. Iemesls tam izriet no [šo secinājumu] 65. punktā minētās otrās dimensijas. Faktiski minētais noteikums ir pamatots ar “valsts pārvaldes funkciju” jēdzienu, kas, ņemot vērā iepriekš minēto, var būt tikai kopīgs un viens jēdziens, un līdz ar to – var būt tikai Savienības jēdziens. Tomēr, ņemot vērā institucionālās autonomijas principu, Savienības tiesību aktos nevar noteikt, kādas konkrēti personas vai institūcijas katrā dalībvalstī īsteno šīs funkcijas. Tieši tādēļ, nevis citu iemeslu dēļ Direktīvas 2003/4 2. panta 2. punkta b) apakšpunktā ir paredzēts, ka vajadzības gadījumā saskaņā ar valsts tiesību aktiem nosaka, kurš papildus valsts pārvaldes iestādēm šaurajā nozīmē, [proti, papildus direktīvas 2. panta 2. punkta a) apakšpunktā minētajām iestādēm un struktūrām], īsteno“valsts pārvaldes funkcijas”, tomēr vienmēr paturot prātā, ka noteikt, kādas ir un ko ietver šādas “funkcijas”, var vienīgi, pamatojoties uz Savienības tiesībām. Tādējādi, [vispirms] saskaņā ar Savienības tiesībām noteiktas funkcijas definējot kā “valsts pārvaldes funkcijas”, pēc tam saskaņā ar valsts tiesībām nosaka, kādas struktūras, neskaitot valsts iestādes šaurā nozīmē, eventuāli īsteno šīs funkcijas un tādējādi ietilpst Direktīvas 2003/4 2. panta 2. punkta b) apakšpunkta piemērošanas jomā.

71.

Tādējādi, izdarot pirmo starpsecinājumu, es ierosinu Tiesai uz pirmo jautājumu atbildēt, ka, nosakot fiziskas vai juridiskas personas, kas “saskaņā ar valsts tiesību aktiem veic valsts pārvaldes funkcijas”, jēdziens “valsts pārvaldes funkcijas” ir jādefinē, pamatojoties vienīgi uz Savienības tiesību aktiem, bet saskaņā ar dalībvalsts tiesību aktiem nosaka, kādas fiziskas vai juridiskas personas paredzētajos gadījumos ir tiesīgas veikt šādas funkcijas.

72.

Konstatējot iepriekš minēto, turpinājumā ir jāatbild uz otro jautājumu un jānoskaidro, izmantojot Upper Tribunal formulējumu, kādi Eiropas Savienības tiesību kritēriji ir izmantojami, lai (A) attiecīgās funkcijas definētu kā “valsts pārvaldes funkcijas” un (B) noteiktu, vai saskaņā ar valsts tiesībām konkrētajai fiziskai vai juridiskai personai pēc būtības ir piešķirtas šādas funkcijas.

73.

Citiem vārdiem sakot, saskaņā ar Savienības tiesībām ir jāprecizē “valsts pārvaldes funkciju” jēdziens, lai pēc tam noteiktu, kādiem ir jābūt nosacījumiem, lai varētu uzskatīt, ka saskaņā ar valsts tiesībām šo funkciju īstenošana ir tikusi uzticēta konkrētai fiziskai vai juridiskai personai.

74.

Direktīvas 2003/4 2. panta 2. punkta kontekstā “valsts pārvaldes funkciju” jēdziens vienkārši ir vienlīdzīgs ar jēdzienu “valsts vara”. Tas, manuprāt, izriet no diviem apstākļiem. Pirmkārt, no tā, ka šajā pantā jēdziens “valsts pārvaldes funkcijas” tiek izmantots kā galvenais elements, lai definētu vispārējo “publiskas institūcijas” jēdzienu. Otrkārt un galvenokārt, no 2. panta 2. punkta c) apakšpunktā paredzētās atkāpes, saskaņā ar kuru dalībvalstis var izslēgt no “publiskas institūcijas” definīcijas “struktūras vai iestādes, kas realizē tiesu vai likumdošanas varu”.

75.

Šī iespējamā izslēgšana, manuprāt, nozīmē, ka jēdziens “valsts pārvaldes funkcijas” neattiecas tikai uz pārvaldes vai izpildvaras institūcijām šaurā nozīmē, bet gan vispārīgi – uz valsts varas iestādēm kopumā. Tikai tā ir nozīme paredzēt iespēju izslēgt no publiskas institūcijas definīcijas iestādes, kuras īsteno tiesu vai likumdošanas funkcijas, proti, valsts varas funkcijas, kuras atšķiras no pārvaldes funkcijām stricto sensu ( 12 ).

76.

Iepriekš minētais ļauj ļoti konkrēti definēt jautājumu, uz kuru [Tiesai] ir jāsniedz atbilde, jo atšķirībā, piemēram, no 2012. gada 16. februāra spriedumā lietā Solvay u.c. ( 13 ) vai iepriekš minētajā spriedumā lietā Flachglas Torgau, iztirzātajiem gadījumiem šajā gadījumā Tiesai nav jānoskaidro, vai valsts iestādes akts var tikt atzīts par likumdošanas aktu un tādējādi ietilpt Direktīvā 2003/4 paredzētajā izņēmumā, bet tikai ir jānosaka, kas ir valsts varas īstenošana, neaplūkojot iespējamos izņēmumus ( 14 ).

77.

Tas nepadara jautājumu mazāk sarežģītu, jo, kā tas ir citu pamatkategoriju gadījumā, “valsts varas” definēšana ir katrā ziņā sarežģīts un pretrunīgs uzdevums. Tomēr saistībā ar šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu ir svarīgi definēt “valsts pārvaldes funkciju” jēdzienu, kurš atbilstu Direktīvas 2003/4 kontekstam.

78.

Šāda pieeja, manuprāt, liek mums atgriezties pie tā, ko Tiesa turpina atzīt kopš sprieduma lietā Foster, un tādējādi – pie mazāk ierobežojošas funkciju definīcijas nekā tās, kas ir izmantota, piemēram, judikatūrā par valsts varas īstenošanu kā izņēmumu no pakalpojumu sniegšanas brīvības (LESD 51. pants) ( 15 ).

79.

Tieši šādā kontekstā Tiesa piemēro jēdzienu, kas radies, nošķirot “valsts varu” no “privātās varas”, kas ir dalījums, kurš it īpaši ir pamatots ar atšķirīgo gribu, kura tiek īstenota ar katras no šīm varām palīdzību.

80.

Šī nostāja, kā jau minēju, ir pausta spriedumā lietā Foster, kurā ir apstiprināts, ka “neatkarīgi no juridiskā statusa organizācija, kura atbilstoši valsts pieņemtajam pasākumam ir atbildīga par valsts kontrolē esošo sabiedrisko pakalpojumu nodrošināšanu un kurai tāpēc ir īpašas pilnvaras, kas pārsniedz tās, kuras izriet no vispārējām normām, ko piemēro attiecībās starp privātpersonām, jebkurā gadījumā ir viena no tām organizācijām, pret kurām var vērsties, pamatojoties uz direktīvas noteikumiem, kam ir tiešā iedarbība” ( 16 ).

81.

Faktiski “valsts varu” raksturo [personu], kam pieder šī vara, spēja vienpusēji uzspiest savu gribu. Ja valsts vara savu gribu var uzspiest vienpusēji, tas ir, bez piespiestā piekrišanas, tad privātpersona turpretim to var uzspiest tikai, panākot šo piekrišanu.

82.

Protams, šis apsvērums katrā ziņā ir aplūkojams saistībā ar tiesisku valsti, kura balstīta uz demokrātijas principiem un pakļauta tiesu varas kontrolei. Bet saistībā ar šeit iztirzājamo lietu būtiski ir tas, ka runa ir par varu, kuras aktus, lai arī pārsūdzamus, per se raksturo tūlītējs un autonoms izpildspēks atšķirībā no privātpersonu aktiem, saistībā ar kuriem vienmēr ir nepieciešama valsts varas starpniecība, lai tie kļūtu saistoši gadījumā, ja personas, uz kuriem šie akti attiecas, tiem nepiekrīt ( 17 ).

83.

Pamatojoties uz šīm premisām, es uzskatu, ka saistībā ar šo lietu var secināt, ka, ņemot vērā, ka “valsts pārvaldes funkcijas” ir pielīdzināmas “valsts varai”, ar iespējamiem izņēmumiem attiecībā uz “likumdošanas” un “tiesu” varu – kas nav šīs lietas gadījums – Direktīvas 2003/4 kontekstā ir funkcijas, pamatojoties uz kurām personām tiek uzspiesta griba, kuras tūlītējai iedarbībai, lai arī pārsūdzamai, nav nepieciešama personas piekrišana.

84.

Iesniedzējtiesai ir jāizvērtē, vai attiecīgie uzņēmumi īsteno šāda veida funkcijas, proti, vai, sniedzot ūdensapgādes un kanalizācijas pakalpojumus, tie var personām noteikt pienākumus bez to piekrišanas, lai gan attiecīgās personas šos pienākumus var apstrīdēt tiesā. Citiem vārdiem sakot, ir jānosaka, vai minētie uzņēmumi atrodas stāvoklī, kas pēc būtības ir pielīdzināms pārvaldes iestāžu stāvoklim.

85.

Ņemot vērā iepriekš minēto un lai sniegtu iesniedzējtiesai ievirzi, kas tai varētu būt noderīga, jānorāda, ka it īpaši ir jāizvērtē, vai attiecīgajiem uzņēmumiem ir piešķirtas zināmas pilnvaras atsavināt īpašumu, privilēģijas piekļūt privātīpašumam, sodīšanas pilnvaras vai vispārīgi – tiesības noteikt personām kādus ierobežojumus, lai arī, īstenojot minētās pilnvaras, tie – tāpat kā valsts vara stricto sensu – ir pakļauti tiesas kontrolei.

86.

Otrā jautājuma otrajā daļā tiek jautāts, kādi kritēriji ir piemērojami, lai noteiktu, vai saskaņā ar valsts tiesībām fiziskai vai juridiskai personai ir uzticētas valsts varas funkcijas Direktīvas 2003/4 nozīmē.

87.

Manuprāt, atbilde uz šā jautājuma otro daļu izriet no pašas Direktīvas 2003/4 2. panta 2. punkta struktūras. Šajā pantā secīgi tiek pieminētas: a) apakšpunktā – “valdība vai cita valsts pārvaldes iestāde, arī valsts padomdevēja struktūra valsts, reģionu vai vietējā līmenī”, proti, valsts iestādes šā vārda formālajā un šaurajā nozīmē, šo secinājumu 75. punktā minēto iemeslu dēļ ieskaitot arī tiesu un likumdevējas iestādes. Savukārt b) apakšpunktā – “jebkura fiziska vai juridiska persona, kas saskaņā ar valsts tiesību aktiem veic valsts pārvaldes funkcijas”. Runa šajā gadījumā, manuprāt, ir par personām vai iestādēm, kurām saskaņā ar valsts tiesībām vajadzības gadījumā skaidri un formāli ir piešķirtas valsts varas funkcijas ( 18 ), kas tādēļ atšķiras no c) apakšpunkta, kurš attiecas uz personām, kuras veic publiskos pienākumus un funkcijas vai sniedz publiskos pakalpojumus a) apakšpunktā minēto valsts iestāžu stricto sensu vai fiziskās personas, kurai uzticētas valsts pārvaldes funkcijas, b) apakšpunkta izpratnē “pārraudzībā”. Kā redzēsim, šī pēdējā trešā iespēja, kas paredzēta c) apakšpunktā, ir saistīta ar neoficiālu, netieši izteiktu un netiešu pilnvarojumu.

88.

Tādējādi es uzskatu, ka, lai noteiktu, vai saskaņā ar dalībvalsts tiesībām personai ir uzticētas “valsts pārvaldes funkcijas” Direktīvas 2003/4 2. panta 2. punkta b) apakšpunkta nozīmē, ir jānoskaidro, vai pastāv formāls un skaidrs tiesību akts, ar kuru piešķirtas valsts varas pilnvaras. Ja šāda veida akta nav, tādējādi izslēdzot direktīvas 2. panta 2. punkta a) vai b) apakšpunktā paredzētos gadījumus, ir jāizvērtē, vai runa var būt par c) apakšpunktā paredzēto gadījumu, kas liek atbildēt uz trešo Upper Tribunal uzdoto jautājumu.

89.

Tādējādi, izdarot starpsecinājumu, es ierosinu Tiesai uz otro prejudiciālo jautājumu atbildēt, ka iesniedzējtiesai ir jāizvērtē, vai attiecīgie uzņēmumi, pamatojoties uz formālu un skaidru tiesību aktu, ar kuru tiem tiek piešķirtas valsts varas pilnvaras, var personām noteikt pienākumus bez to piekrišanas, līdz ar to radot šiem uzņēmumiem stāvoklī, kas pēc būtības ir pielīdzināms valsts pārvaldes iestāžu stāvoklim.

90.

Turpinājumā ir jānosaka, kādos gadījumos var uzskatīt, ka fiziska vai juridiska persona, kura nav valsts iestāde šā vārda šaurā nozīmē (2. panta 2. punkta a) apakšpunkts) un kura neīsteno “valsts pārvaldes funkcijas”, pamatojoties uz formālu un skaidru aktu, ar kuru tai tiek piešķirtas valsts varas pilnvaras (2. panta 2. punkta b) apakšpunkts), “veic publiskos pienākumus un funkcijas vai sniedz publiskos pakalpojumus vides jomā” valsts iestāžu stricto sensu vai fiziskas vai juridiskas personas, kura veic “valsts pārvaldes funkcijas”, “pārraudzībā”. Šāda problēma faktiski ir formulēta trešajā un ceturtajā jautājumā, ar kuriem vēlas noskaidrot, kādi ir nosacījumi, lai uzskatītu, ka persona ir 2. panta 2. punkta “a) vai b) apakšpunktā minētās struktūras vai personas pārraudzībā” (trešais jautājums), un vai šāda persona ir uzskatāma par “valsts funkciju izpildītāju” sprieduma lietā Foster nozīmē (ceturtais jautājums).

91.

Ar šo noteikumu Direktīvā 2003/4, manuprāt, ir mēģināts identificēt visus iespējamos – primāros, atvasinātos un nosacītos – valsts varas pilnvarotos veidojumus, lai padarītu iespējamu Savienības likumdevēja noteikto mērķu īstenošanu, daži no kuriem ir: “veicināt sabiedrības efektīvāku līdzdalību lēmumu pieņemšanā vides jomā” ( 19 ) un garantēt, “lai ikvienai fiziskai vai juridiskai personai būtu tiesības iegūt publisko institūciju rīcībā esošu vai tām pieejamu vides informāciju, nepamatojot tās nepieciešamību” ( 20 ).

92.

Faktiski tas ir mēģinājums noteikt visas Savienības iestādes iespējas, nojaucot šķēršļus, kuri varētu kavēt direktīvu tiešo iedarbību uz personām. Citiem vārdiem sakot, tas ir mēģinājums identificēt valsts varu tur, kur tā atrodas pēc būtības, un efektīvi pakļaut šīs varas pilnvarotos veidojumus Direktīvā 2003/4 noteiktajiem pienākumiem.

93.

Šāda būtība ir judikatūrai, uz kuru balstīts iepriekš minētais spriedums lietā Foster un saskaņā ar kuru, kā uzsvēra ģenerāladvokāts V. van Gervens [W. Van Gerven] savos šajā lietā sniegtajos secinājumos, “ja, ņemot vērā pamatā esošo mērķi, “valsts” jēdziens ir jāinterpretē plaši, tiek izmantoti tādi kritēriji kā faktiskā kontrole, noteicošā ietekme un valsts iestādes spēja dot jebkāda veida obligātus norādījumus (saistībā ar īpašumu, kapitālu, administratīvo subordināciju vai izmantojot tiesību normas)” ( 21 ).

94.

Šis kritērijs ir formāli noteikts Direktīvas 2003/4 2. panta 2. punkta c) apakšpunktā, kas attiecas uz iespējamām personām vai iestādēm, kuras “a) vai b) apakšpunktā minētās struktūras vai personas pārraudzībā veic publiskos pienākumus un funkcijas vai sniedz publiskos pakalpojumus” ( 22 ), tas ir, pašas valsts (a) apakšpunkts) vai privātpersonas, kurai formāli ir piešķirtas tiesības īstenot publiskas funkcijas (b) apakšpunkts), pārraudzībā.

95.

Tādējādi, atkal citējot ģenerāladvokātu V. van Gervenu, “vienmēr tiek pieņemts, ka pamatā ir valsts varas elements [..], kas attiecīgo normatīvo aktu piemērošanas nolūkā, izmantojot pārraudzību vai tā īstenoto ietekmi, atklāj savu“publiskās institūcijas raksturu” citām struktūrām vai aktiem, pat ja tie attiecas uz privāttiesību jomu” ( 23 ).

96.

Precizējot izteikuma “a) vai b) apakšpunktā minētās struktūras vai personas pārraudzībā” nozīmi, es uzskatu, ka tajā Savienības likumdevējs saskata aspektu, kas ir atšķirīgs no iestādes stāvokļa, kurā pēc definīcijas atrodas publiska institūcija, kas regulē privātpersonu īstenotās darbības. Manuprāt, šajā gadījumā runa nav par ierasto pakļautības, kontroles vai atkarības situāciju, kurā atrodas jebkura persona, kas veic valsts kontrolētu vai regulētu darbību. Runa drīzāk ir par īpaša veida atkarību vai kontroli, pamatojoties uz kuru persona nevis vienkārši darbojas valsts iestāžu paredzēto nosacījumu ietvaros, bet pašas šīs valsts iestādes faktiski definē personas darbību.

97.

Citiem vārdiem sakot, regulējošā iestāde tikai nosaka iespēju robežas brīvai un autonomai gribai, tas ir, privātpersonai šā vārda šaurajā nozīmē, proti, tam, kurš brīvi īsteno kādu darbību valsts varas definētajās robežās. Turpretim personai, kura vienkārši darbojas valsts iestāžu pārraudzībā, šādas brīvības nav. Faktiski pati valsts vara darbojas un izpaužas caur personu, kura darbojas tās pārraudzībā.

98.

Šādā nozīmē, pamatojoties uz iepriekš minēto spriedumu lietā Foster, nosacīti var runāt par “valsts funkciju izpildītāju”. Tomēr nedomāju, ka šis formulējums attaisno ceturto prejudiciālo jautājumu, kuru, kā atzīst pati iesniedzējtiesa, tā uzdod “negribīgi”. ( 24 ) Manuprāt, ir skaidrs, ka persona, kura ietilpst Direktīvas 2003/4 2. panta 2. punkta c) apakšpunkta piemērošanas jomā, var tikt kvalificēta kā “valsts funkciju izpildītājs”, ja tas nozīmē, ka tās pakļautības valsts varai būtība un apjoms ir tāds, ka galu galā pati minētās personas darbība faktiski ir valsts varas darbība. Katrā ziņā tas ir ilustratīvs piemērs kontroles un atkarības attiecībām, kam ir nozīme turpinājumā.

99.

Fiziska vai juridiska persona, kura ir “valsts funkciju izpildītājs” un ietilpst Direktīvas 2003/4 2. panta 2. punkta c) apakšpunkta piemērošanas jomā, minētās direktīvas kontekstā identificējas ar pašu valsti (2. panta 2. punkta a) apakšpunkts) vai tiem, kuri, pamatojoties uz formālu valsts atļauju, īsteno valsts varu (2. panta 2. punkta b) apakšpunkts), tādējādi, ņemot vērā šo statusu, minētajai personai ir pienākums nodrošināt piekļuvi vides informācijai, kas ir tās rīcībā.

100.

Šajā ziņā ir nepieciešams precizējums tādā nozīmē, ka, lai arī kvalificēta kā “valsts funkciju izpildītājs”, 2. panta 2. punkta c) apakšpunktā minētā fiziskā vai juridiskā persona visos aspektos joprojām paliek privātpersona. Proti, atšķirībā no valsts stricto sensu vai 2. panta 2. punkta b) apakšpunktā minētajām struktūrām tā neīsteno valsts varu tādā nozīmē, ka tā nevar vienpusēji uzspiest savu gribu citām privātpersonām. Tomēr, ciktāl caur šo privātpersonu darbojas valsts, tā noteikti ietilpst Direktīvā 2003/4 noteiktajā publiskas institūcijas definīcijā.

101.

Protams, šādā gadījumā valsts darbojas kā privātpersona, kurai nav imperium, kas tai ir raksturīga kā publiskās varas primārajam turētājam. Tomēr tā joprojām paliek valsts, līdz ar to šādā gadījumā nav nekāda pamata izslēgt to no Direktīvas [2003/4] 2. panta 2. punkta a) apakšpunkta piemērošanas jomas, jo ir skaidrs, ka arī pati valsts var ietilpt privāttiesisko attiecību jomā kā parasta privātpersona. Iemesli, kādēļ, kā iepriekš noskaidrojām, “valsts” jēdziens būtu interpretējams plaši un pēc būtības, tāpat arī pamato formālu definīciju, ja – kā šajā gadījumā –, atsaucoties tikai uz valsti kā subjektu, neņemot vērā tās aktu publisko vai privāto raksturu, tiek nodrošināti labāki apstākļi Direktīvā 2003/4 noteikto mērķu sasniegšanai.

102.

Tādējādi, ja privātpersonas īsteno valsts varu, pamatojoties uz skaidru pilnvarojumu (2. panta 2. punkta b) apakšpunkts), nosacīti var teikt, ka tās “ir” valsts tādā nozīmē, ka tās īsteno pār citām privātpersonām īpašas, valsts iestādēm piešķirtas pilnvaras; privātpersonas, kuras, atrodoties valsts varas (primārās vai atvasinātās) struktūru pārraudzībā, kļūst par valsts sine imperio darbības instrumentu privāttiesisko attiecību jomā, arī ir “valsts”, jo, lai arī tās darbojas tikai kā privātpersonas, to darbība galu galā ir saistīta ar pašas valsts, kura reizēm iesaistās privāttiesisko attiecību jomā kā vienkārša privātpersona, gribu.

103.

Iepriekš minēto var rezumēt tādējādi, ka 2. panta 2. punkta b) apakšpunkts attiecas uz privātpersonām, kuras, pamatojoties uz skaidru un formālu pilnvarojumu, ar jebkādu autonomijas pakāpi īsteno noteiktas valsts varas pilnvaras, bet tā paša panta c) apakšpunkts attiecas uz privātpersonām, kuras, nebūdamas apveltītas ar būtisku autonomiju, ir valsts instruments, tai kā vienkāršai privātpersonai darbojoties privāttiesisko attiecību jomā. Abos gadījumos runa ir par valsti – vai nu tāpēc, ka privātpersona īsteno tās monopolizētās valsts varas funkcijas, vai tāpēc, ka šī privātpersona ļauj, lai valsts (tieši vai izmantojot starpnieku) caur to darbojas kā privāttiesību subjekts.

104.

Tādējādi ir jānosaka, kāds pārraudzības veids ir nepieciešams, lai persona, saglabājot savu statusu, darbotos kā “valsts funkciju izpildītājs”, un kādi kritēriji ir izmantojami, lai konstatētu šo pārraudzību.

105.

Attiecībā uz pārraudzību es uzskatu, ka tai ir jābūt pietiekamai, lai persona privāttiesisko attiecību jomā nevarētu darboties ar būtisku autonomijas pakāpi – vai nu saistībā ar tās mērķu noteikšanu, stratēģiju definēšanu, vai atbilstošo līdzekļu izvēli šo mērķu sasniegšanai.

106.

Šī autonomijas neesamība var rasties divu iemeslu dēļ: pirmkārt, tādēļ, ka privāta sabiedrība ir valsts varas veidojums un atrodas tiešā valsts pārvaldībā un pārraudzībā. Otrkārt, tas ir tādēļ, ka privātai sabiedrībai, lai arī formāli tā ir neatkarīga, ir jādarbojas apstākļos, kurus valsts ir maksimāli noteikusi (nevis vienkārši regulējusi), piemēram, nosakot valsts cenas, pārvaldības plānus vai pakļaujot [sabiedrības] sīki izstrādātām pakalpojuma izmantošanas pamatnostādnēm. Šis otrais gadījums var tikt kvalificēts kā “faktiskā kontrole” tādā nozīmē, ka tā nerodas tūlītējas un tiešas iedarbības uz privātu sabiedrību dēļ, bet izriet no tās darbības maksimālas pakļaušanas nosacījumiem, kas attiecīgās sabiedrības faktisko autonomiju padara iluzoru. Pretēji Itālijas valdības uzskatam, runa ir nevis par tiesību aktos nedefinētu vai ar tiesībām nesaistītu factum pārraudzību, bet par (juridisku) netiešu pārraudzību, kura pār sabiedrību tiek īstenota, pamatojoties uz tiesiskām pilnvarām, kuras atšķirībā no pilnvarām, kas ļauj īstenot tiešu un formālu pārraudzību pār sabiedrību, padara likumīgu valsts varas iesaistīšanos minētās sabiedrības darbības jomā.

107.

Tādējādi sabiedrība ir valsts institūcijas “pārraudzībā”, ja tā ir valsts veidojums, ar kura palīdzību valsts var iesaistīties privāttiesību jomā privātpersonas statusā, vai ja, lai arī formāli tā ir no valsts varas neatkarīga sabiedrība, tai ir jādarbojas privāttiesisko attiecību jomā saskaņā ar valsts paredzētiem nosacījumiem, kas faktiski padara neiespējamu tās autonomu darbību saistībā ar būtiskajiem sabiedrības darbības aspektiem.

108.

Katrā ziņā valsts tiesai ir jānosaka, ciktāl katrā gadījumā ir izpildīti šāda veida nosacījumi, šajā nolūkā izmantojot Tiesas judikatūrā noteikto doktrīnu attiecībā uz finanšu instrumentsabiedrībām.

109.

Manuprāt, ir pilnībā izmantojami kritēriji, ko Tiesa piemēro, lai noteiktu, vai līgumslēdzēja iestāde pār līgumslēdzēju sabiedrību, kura ir atsevišķa juridiska persona, īsteno līdzvērtīgu kontroli ( 25 ) kā pār saviem dienestiem ( 26 ).

110.

Šajā ziņā Tiesa uzskata, ka “līdzvērtīga kontrole” ir tad, ja attiecīgais saņēmējs tiek kontrolēts, līgumslēdzējai iestādei ļaujot ietekmēt tā lēmumus” ( 27 ), un precizē, ka “ir jābūt noteicošas ietekmes iespējai gan attiecībā uz šā saņēmēja stratēģiskajiem mērķiem, gan arī uz svarīgiem lēmumiem [..]. Citiem vārdiem sakot, līgumslēdzējai iestādei ir jābūt iespējai veikt pār šo saņēmēju strukturālu, funkcionālu [..] [un] efektīvu kontroli” ( 28 ).

111.

Tādējādi, izdarot starpsecinājumu, es ierosinu Tiesai uz trešo un ceturto prejudiciālo jautājumu atbildēt tā, ka privātpersona ir Direktīvas 2003/4 2. panta 2. punkta “a) vai b) apakšpunktā minētās struktūras vai personas pārraudzībā”, ja tās darbība ir pakļauta tādai minēto struktūru vai personu kontroles pakāpei, ka tā faktiski nevar rīkoties ar būtisku autonomijas pakāpi privāttiesisko attiecību jomā, tādējādi kļūstot par šo struktūru vai personu gribas īstenošanas instrumentu, kas ir jautājums, kurš jāizvērtē iesniedzējtiesai.

112.

Pēdējais jautājums attiecas kopā uz Direktīvas 2003/4 2. panta 2. punkta b) un c) apakšpunktu un ir par to, vai sabiedrībai, uz kuru attiecas kāds no šiem noteikumiem, ir pienākums sniegt visu tās rīcībā esošo vides informāciju vai tikai to, kas attiecas uz tās īstenotajām valsts funkcijām Direktīvas 2003/4 nozīmē.

113.

Pienākuma sniegt informāciju, kas iegūta, īstenojot valsts funkcijas, pamatojums ir tas, ka šo informāciju ir bijis iespējams iegūt, tieši pildot minētās funkcijas.

114.

Jautājums, kas rodas, ir par to, vai, balstoties uz šo pamatojumu, Direktīvas 2003/4 2. panta 2. punkta b) un c) apakšpunktā minētajām struktūrām un personām ir jānodrošina piekļuve vides informācijai, ko tās ir ieguvušas, īstenojot citas darbības, nevis darbības, ko tās veic kā “publiskas institūcijas” minētās direktīvas nozīmē.

115.

Lai atbildētu uz šo jautājumu, manuprāt, ir jānošķir direktīvas 2. panta 2. punkta b) un c) apakšpunktā paredzētie gadījumi.

116.

Tā kā b) apakšpunktā minētajām struktūrām un personām ir skaidri un formāli piešķirtas pilnvaras īstenot valsts funkcijas, tām ir jābūt pakļautām pienākumam sniegt informāciju, tāpat kā šim pienākumam ir pakļautas valsts iestādes šaurajā nozīmē, proti, pati valsts. Uz tām pilnībā attiecas pienākums nodrošināt piekļuvi visai to rīcībā esošai vides informācijai neatkarīgi no statusa, kādā tās šo informāciju ir ieguvušas, jo, kā to esmu norādījis [šo secinājumu] 101. punktā, priekšroka būtu dodama formālai “valsts” definīcijai, ja tā rada labākus apstākļus Direktīvā 2003/4 nosprausto mērķu efektīvai sasniegšanai.

117.

Savukārt attiecībā uz c) apakšpunktā minētajām struktūrām un personām ir jāaplūko divas iespējamās situācijas. Pirmkārt, to struktūru un personu situācija, kuru darbība aprobežojas ar pakalpojuma sniegšanu saskaņā ar nosacījumiem, kuri ļauj tās uzskatīt par “publiskām institūcijām” Direktīvas 2003/4 nozīmē. Otrkārt, to struktūru un personu situācija, kuras papildus minētajai pakalpojumu sniegšanai īsteno arī citas, pavisam atšķirīgas darbības; tas, piemēram, attiecas uz struktūrām un personām, kuras sniedz ar vidi saistītus pakalpojumus arī citās teritorijās, tikai brīvas konkurences apstākļos un nevar tikt kvalificētas kā “publiskas institūcijas” Direktīvas 2003/4 nozīmē.

118.

Pirmajā gadījumā atbildi sniedz pati Direktīva 2003/4, kuras 3. panta 1. punktā ir noteikts, ka “dalībvalstis nodrošina, lai publiskajām institūcijām, neprasot pamatojumu, saskaņā ar šīs direktīvas noteikumiem būtu pienākums sniegt to rīcībā esošo vai tām pieejamo vides informāciju ikvienam informācijas pieprasītājam [..]” ( 29 ). Tādējādi saskaņā ar Direktīvu 2003/4 valstij – gan valstij stricto sensu, gan “publiskai institūcijai” Direktīvas 2003/4 2. panta 2. punkta b) apakšpunkta plašākajā nozīmē – ir pienākums nodrošināt piekļuvi tās rīcībā esošajai vides informācijai neatkarīgi no statusa, kādā tā šo informāciju ir ieguvusi; proti, vienalga, vai tas ir imperium īstenošanas vai arī privāttiesību subjekta darbības īstenošanas rezultāts.

119.

Saistībā ar otro gadījumu, manuprāt, ir nepieciešama citāda pieeja. [Šo struktūru un personu] kvalificēšana par “publisku institūciju” ir iespējama tikai, ciktāl tās īsteno ar vidi saistītu darbību tā, ka tās var uzskatīt par “institūciju” Direktīvas 2003/4 2. panta 2. punkta c) apakšpunkta nozīmē; proti, ciktāl tās darbojas valsts iestāžu “pārraudzībā”. Citādi tās ir tikai privātpersonas, uz kurām tādējādi neattiecas šīs direktīvas 3. panta 1. punktā noteiktais pienākums.

120.

Jāatzīst, ka iepriekš minētais, kā jau ir norādījuši lietas dalībnieki, zināmos apstākļos var radīt “hibrīdu” – praksē grūti pārvaldāmu situāciju. Ja tāda rastos, es uzskatu, ka, ņemot vērā Direktīvas 2003/4 būtību un mērķi nodrošināt valsts iestāžu (termina plašākajā nozīmē) rīcībā esošās informācijas pieejamību, neskaidrajās situācijās risinājums vienmēr ir jāpieņem par labu informācijas pieprasītājam.

121.

Tādējādi, izdarot pēdējo starpsecinājumu, es ierosinu Tiesai uz piekto jautājumu atbildēt, ka Direktīvas 2003/4 2. panta 2. punkta b) apakšpunktā minētajām struktūrām un personām ir jābūt pakļautām pienākumam sniegt informāciju, tāpat kā šim pienākumam ir pakļautas valsts iestādes šaurajā nozīmē, proti, pati valsts. Šis pienākums attiecas arī uz tā paša panta c) apakšpunktā minētajām struktūrām un personām, ja to darbība aprobežojas ar pakalpojuma sniegšanu saskaņā ar nosacījumiem, kuri ļauj tās uzskatīt par “publiskām institūcijām” Direktīvas 2003/4 nozīmē. Turpretim struktūrām un personām, kuras papildus šāda veida pakalpojumu sniegšanai īsteno arī citas, pavisam atšķirīgas darbības, nav pienākuma sniegt informāciju, ko tās ieguvušas saistībā ar šīm darbībām. Šaubu gadījumā prevalē pienākums sniegt informāciju.

122.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, es iesaku Tiesai šādi atbildēt uz uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem šādi: