1. 

Formulējot to iespējami vienkārši, galvenais jautājums, ko uzdod Cour de cassation [Kasācijas tiesa], ir, vai attiecībās starp personām var atsaukties uz Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, ja tās noteikumi ir precizēti kādā direktīvā. Apstiprinošas atbildes gadījumā iesniedzējtiesa uzdod daudz konkrētāku jautājumu, saistībā ar kuru tās rīcībā esošā judikatūra ievērojami atvieglos Tiesas uzdevumu. Tomēr vispirms pievērsīsimies galvenajam jautājumam.

2. 

Šīs lietas pamatā ir Cour de cassation šaubas par valsts tiesību normas atbilstību darba ņēmēju tiesībām uz informāciju un konsultācijām, kuras ir precizētas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2002/14/EK, ar ko izveido vispārēju sistēmu darbinieku informēšanai un uzklausīšanai Eiropas Kopienā ( 2 ). Faktiski šī direktīva precizē šobrīd Hartas 27. pantā ietverto tiesību piemērošanu, attiecībā uz kurām ir jāizvērtē, vai tām ir “tiesību” vai “principa” raksturs Hartas vispārējo noteikumu nozīmē (51. panta 1. punkts un 52. panta 5. punkts). Turklāt jānorāda, ka Cour de cassation šaubu pamatā ir strīds starp arodbiedrību un darba devēju, kas liek tai uzdot jautājumu gan par attiecīgo tiesību efektivitāti, gan to konkrētību personu [tiesisko] attiecību jomā, kura izriet no Direktīvas 2002/14.

3. 

Šādi īsumā formulējot lietas būtību, ir acīmredzams, ka Tiesai tiek lūgts izteikties par vairākiem jautājumiem, kuriem neapstrīdami ir konstitucionāla nozīme.

4. 

Loģiskā secībā pirmais no tiem ir ārkārtīgi vispārīgs jautājums, kas Hartā nav skaidri aplūkots un kas attiecas uz pamattiesību iedarbīgumu personu [tiesisko] attiecību jomā (“horizontālais” iedarbīgums), kā arī to iespējamo piemērojamību saistībā ar šajā lietā aplūkojamajām tiesībām.

5. 

Turklāt šī varētu būt pirmā iespēja vispārīgi un konkrēti aplūkot jautājumu, kas Hartā un tās paskaidrojumos gandrīz nav precizēts un attiecas uz Hartas 51. panta 1. punktā un 52. panta 5. punktā minēto atšķirību starp “tiesībām” un “principiem”, ar no tās izrietošo atšķirīgo attieksmi [pret tiem].

6. 

Šī arī varētu būt iespēja pirmo reizi padziļināti izanalizēt ļoti sarežģīto Hartas 52. panta 5. punktu. Tādējādi it īpaši rodas jautājums par “principu”“piemērošanu”, kas ir premisa šo principu iedarbībai. Tomēr tajā pat laikā rodas jautājums arī par šo “principu” piemērojamības garantēšanu tiesā tā, kā tas noteikts šā punkta otrajā teikumā.

7. 

Visbeidzot, ja tiks pieņemts manis turpinājumā piedāvātais risinājums, Tiesai būs jāizvērtē, iespējams, vissensitīvākais Cour de cassation uzdotā jautājuma aspekts, proti, ja Savienības tiesību akts, ar kuru tieši tiek piemērots un konkretizēts “princips”, ir direktīva, kādas sekas tas rada situācijā, kad strīds ir starp divām personām. Šis pēdējais aspekts atkal aktualizē jautājumu par direktīvu horizontālās tiešās iedarbības robežām, šīs lietas iztirzāšanas garā ceļa beigās neizbēgami liekot mums iet virzienā, kas tostarp ir noteikts spriedumos lietā Mangold un lietā Kukükdeveci.

8.

Hartas 27. pantā, kā tas minēts tā virsrakstā, ir nostiprinātas darba ņēmēju tiesības uz informāciju un konsultācijām uzņēmumā. Tajā ir noteikts:

“Darba ņēmējiem vai to pārstāvjiem attiecīgajos līmeņos ir jābūt garantētai laikus sniegtai informācijai un konsultācijām gadījumos un apstākļos, kuri ir paredzēti Savienības tiesību aktos, kā arī valstu tiesību aktos un praksē.”

9.

Hartas 51. panta 1. punktā un 52. panta 5. punktā ir noteikta atšķirība starp “tiesībām” un “principiem”, kas formulēta šādi:

“51. pants

Piemērošanas joma

1.   Šīs Hartas noteikumi attiecas uz Savienības iestādēm un struktūrām, ievērojot subsidiaritātes principu, un uz dalībvalstīm tikai tad, ja tās īsteno Savienības tiesību aktus. Tādēļ tās ievēro tiesības un principus, kā arī veicina to piemērošanu saskaņā ar savām atbilstīgajām pilnvarām un ievērojot Savienības kompetenci, kas tai piešķirta Līgumos.

[..]

52. pants

Tiesību un principu piemērošana un interpretēšana

5.   Šīs Hartas noteikumus, kas ietver principus, var ieviest ar likumdevējas varas un izpildvaras aktiem, kurus pieņem Savienības iestādes un struktūras, un ar dalībvalstu aktiem, kad tās, izmantojot attiecīgās pilnvaras, īsteno Savienības tiesību aktus. Hartas noteikumi ir piemērojami tiesā tikai šādu aktu interpretācijā un pieņemot lēmumu par to likumību.”

10.

Direktīvas 2002/14, ar ko izveido vispārēju sistēmu darbinieku informēšanai un uzklausīšanai Eiropas Kopienā, 2. pantā ir ietverts definīciju saraksts, kuru vidū ir arī definīcija, kas attiecas uz darbinieka jēdzienu. Šā panta d) punktā ir noteikts:

11.

Direktīvas 2002/14 piemērošanas joma tās 3. pantā ir noteikta šādi:

“Piemērošanas joma

1.   Šo direktīvu saskaņā ar dalībvalstu izvēli piemēro:

Dalībvalstis nosaka metodi, kā aprēķināmi nodarbināto darbinieku sliekšņi.

2.   Saskaņā ar šīs direktīvas principiem un mērķiem dalībvalstis var paredzēt īpašus noteikumus, kas piemērojami uzņēmumiem vai iestādēm, kuru darbības pamatā tieši un galvenokārt ir politiski, profesionāli, organizatoriski, reliģiski, labdarības, izglītības, zinātniski vai mākslinieciski mērķi, kā arī mērķi, kas ietver informēšanu un viedokļu apmaiņu, ar nosacījumu, ka šīs direktīvas spēkā stāšanās dienā attiecīgo valstu tiesību aktos jau pastāv šāda veida noteikumi.

3.   Dalībvalstis var atkāpties no šīs direktīvas, paredzot īpašus noteikumus, kas piemērojami tāljūras kuģu apkalpēm.”

12.

Direktīva 2002/14 stājās spēkā 2002. gada 23. martā. Termiņš tās transponēšanai beidzās 2005. gada 23. martā.

13.

Darba kodeksa L. 1111–3. pantā ir paredzēts izņēmums no vispārējās uzņēmuma darbinieku skaita aprēķina sistēmas:

“Uzņēmuma darbinieku skaitā neietver:

Tomēr iepriekš minētie darbinieki tiek ņemti vērā, piemērojot tiesību noteikumus attiecībā uz samaksu par darba risku un arodslimībām.”

14.

Association de médiation sociale [Sociālās mediācijas asociācija] (turpmāk tekstā – “AMS”) ir privāta bezpeļņas organizācija, uz kuru attiecas Francijas 1901. gada Asociāciju likums un kuras galvenais mērķis ir noziedzības novēršana Marseļas pilsētas aglomerācijā. Šajā nolūkā AMS īsteno darbības, kas tiek kvalificētas kā sociālā mediācija un mediācija darba jomā un kas pamatojas uz jauniešu pieņemšanu darbā, slēdzot tā sauktos “līgumus par darba uzraudzību”, vēlāk orientējot viņus uz stabilākām darbībām darba un sociālajā jomā. Ar šiem līgumiem AMS vēlas panākt īpaši neaizsargātu personu profesionālo un sociālo reintegrāciju. Strīda rašanās brīdī AMS bija noslēgusi 120–170 šādu “līgumu par darba uzraudzību”.

15.

Lai gan AMS, kā jau minēts, ir privāta bezpeļņas organizācija, to sponsorē vairākas reģionālas un municipālas institūcijas, kā arī sniedz atbalstu vietējie privātie sociālie partneri.

16.

Savas darbības veikšanai AMS ir pašai savi darbinieki, ar kuriem ir noslēgti nenoteikta termiņa darba līgumi un kuru kopējais skaits ir astoņi. Hichem Laboubi k‑gs ir viens no šiem pastāvīgajiem darbiniekiem. Darba līgums uz nenoteiktu laiku ar viņu tika noslēgts 2005. gada 28. novembrī, un viņš ir atbildīgs par mediāciju Marseļas pirmā līmeņa vidējās izglītības mācību iestādēs.

17.

Ievērojot Darba kodeksa L. 1111–3. pantā noteikto izņēmumu attiecībā uz personām, ar kurām ir noslēgts līgums par darba uzraudzību, aprēķinot darbinieku skaitu, AMS ņem vērā tikai savus astoņus darbiniekus, ar kuriem ir noslēgti līgumi uz nenoteiktu laiku. Šāds aprēķins konkrētajā gadījumā ietekmē darbinieku pārstāvības sistēmu uzņēmumā. Atšķirībā no noteikta termiņa darba līgumiem, kuri aprēķinā tiek ņemti vērā proporcionāli to darbības termiņam, līgumi par darba uzraudzību pilnībā tiek izslēgti no šā aprēķina. Tādējādi saskaņā ar valsts tiesisko regulējumu, lai gan AMS strādā aptuveni simts darbinieku, ar kuriem ir noslēgti “līgumi par darba uzraudzību”, kā arī astoņi pastāvīgie darbinieki, šis uzņēmums nesasniedz minimālo 50 darbinieku skaitu, lai attiecībā uz to būtu piemērojami Direktīvā 2002/14 ietvertie noteikumi.

18.

Tomēr 2010. gada 4. jūnijāUnion locale des syndicats CGT Quartiers Nord paziņoja AMS direktoram par CGT arodbiedrības nodaļas izveidi asociācijā, ieceļot Laboubi k‑gu par tās pārstāvi. AMS iebilda pret šo arodbiedrības paziņojumu, norādot, ka, ņemot vērā, ka asociācija nesasniedz minimālo piecdesmit darbinieku slieksni, tai nav pienākuma īstenot darbinieku pārstāvības pasākumus.

19.

2010. gada 18. jūnijāAMS izsauca Laboubi k‑gu uz tikšanos, paziņojot viņam par darba attiecību pagaidu pārtraukšanu. Tajā pat dienā AMS vērsās Tribunal d’instance de Marseille [Marseļas pirmās instances tiesā], lūdzot atcelt lēmumu par Laboubi k‑ga iecelšanu CGT arodbiedrības nodaļas pārstāvja amatā.

20.

Tiesvedības gaitā Tribunal d’instance šī tiesa nosūtīja Conseil constitutionnel [Konstitucionālajai padomei] prioritāru jautājumu par [attiecīgo noteikumu] konstitucionalitāti, uzskatot, ka personu, ar kurām ir noslēgts līgums par darba uzraudzību, izslēgšana no uzņēmuma darbinieku skaita varētu būt pretrunā Konstitūcijā nostiprinātajam vienlīdzības principam. Ar 2011. gada 29. aprīļa spriedumu Conseil constitutionnel lēma, ka apstrīdētais izņēmums nav pretrunā nevienai konstitucionālai normai.

21.

Pēc tam, kad tika pieņems spriedums saistībā ar jautājumu par attiecīgo noteikumu konstitucionalitāti, Tribunal d’instance de Marseille noteica, ka Francijas Darba kodeksa L. 1111–3. panta noteikumi ir pretrunā Savienības tiesībām, un konkrēti Direktīvai 2002/14, lemjot par valsts tiesību normas nepiemērošanu un rezultātā noraidot AMS prasību.

22.

Šis lēmums tika apstrīdēts Cour de cassation, kura saskaņā ar LESD 267. pantu lēma iesniegt Tiesā šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.

23.

2012. gada 16. aprīlī Tiesas kancelejā tika reģistrēts lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, kurā ir formulēti šādi jautājumi:

24.

Rakstveida apsvērumus iesniedza CGT, atbildētāja pamttiesvedībā, Francijas Republikas, Polijas Republikas, Vācijas Federatīvās Republikas un Nīderlandes Karalistes valdības, kā arī Komisija.

25.

2013. gada 23. aprīļa tiesas sēdē piedalījās CGT pārstāvji, Francijas Republikas, Polijas Republikas un Komisijas pārstāvji.

26.

Cour de cassation uzdod divus ļoti dažāda rakstura jautājumus, otrais no kuriem ir atkarīgs no apstiprinošas atbildes uz pirmo [jautājumu]. Pirmais jautājums, kā to norādīju šo secinājumu sākumā, faktiski ir jautājums par principu. Tas ir jautājums par to, vai Hartā nostiprinātās tiesības, kuras ir precizētas atvasinātajās tiesībās, ir leģitīms kritērijs, izvērtējot konkrētu strīdu starp personām. Ja Tiesa atbild, ka šāds kritērijs ir pamatots, un tikai šādā gadījumā, iesniedzējtiesa uzdod jau konkrētu jautājumu, jo arī par to tai ir šaubas, kas attiecas uz konkrētas valsts tiesību normas, šajā gadījumā – Francijas Darba kodeksa L. 1111–3. panta 4. punkta, atbilstību Savienības tiesībām.

27.

Tas nozīmē – to ir būtiski pateikt, lai izvairītos no pārpratumiem –, ka Cour de cassation neuzdod ierasto jautājumu, vai direktīvai var būt horizontāla iedarbība strīdos starp personām, jo, ņemot vērā tās lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, Cour de cassation ir pietiekami labi iepazinusies ar Tiesas judikatūru šajā jomā. Tās pirmais jautājums ir gluži citāds – vai gadījumā, ja, no vienas puses, Hartas noteikumu īstenošanai ir nepieciešams konkrēts tiesību akts un, no otras puses, šī konkretizēšana tiek īstenota ar direktīvu, Harta ir pieņemams kontroles kritērijs, lai valsts tiesa varētu lemt par valsts tiesību normas likumību. Un, atkārtošu, tikai pēc tam Cour de cassation lūdz kliedēt tās šaubas par Savienības tiesību un valsts tiesību aktu atbilstību.

28.

Pirms piedāvāt atbildi uz jautājumu par pamattiesību horizontālo iedarbību, es uzskatu par vajadzīgu izvērtēt aspektu, kas manā uztverē ir kļūdains. Tas ir apgalvojums, saskaņā ar kuru Hartā ir ietverts noteikums par pamattiesību iedarbību vai drīzāk – iedarbības neesamību strīdos starp personām. Pamatojoties uz minēto apgalvojumu, tas ir 51. panta 1. punkta pirmajā teikumā ietvertais noteikums, saskaņā ar kuru “šīs Hartas noteikumi attiecas uz Savienības iestādēm [..] un uz dalībvalstīm [..]”.

29.

Pamatojoties uz šo formulējumu, apgalvojuma, kuram es nepiekrītu, piekritēji izdara secinājumu no pretējā jeb, ja vēlaties, inclusio unius, saskaņā ar kuru Hartas noteikumi, ņemot vērā, ka tie attiecas uz Savienības iestādēm un uz dalībvalstīm, neattiecas uz personām ( 3 ).

30.

Es šo secinājumu uzskatu par pārsteidzīgu. Pietiks ar to, ja pateikšu, ka tiesību aktos – vairākums no kuriem ir konstitucionāli –, kuros ir ietvertas tiesību deklarācijas, parasti skaidri nav minēti tiesību adresāti vai subjekti, kuri uzreiz liktu domāt, ka runa ir par valsts iestādēm. No otras puses, joprojām acīmredzami mazāk ir [tiesību aktu], kuros kā iespējamie tiesību adresāti ir skaidri minētas personas. Šī proporcija ir tāda, ka varētu pat teikt, ka vairākumā gadījumu uz jautājumu par pamattiesību nozīmi privāttiesību jomā ir bijis jāatbild interpretatīvi, nespējot pamatoties uz skaidri noteiktu konstitucionālu normu, un kazuistiskā veidā ( 4 ).

31.

Manuprāt, arī bez šā noteikuma izsmeļošas interpretācijas nepieciešamības ir diezgan skaidrs, ka problēma, kuru būtībā mēģina risināt Hartas 51. panta 1. punkts, ir bijusi par apjomu, kādā Hartā nostiprinātās pamattiesības ir saistošas, no vienas puses, Savienības iestādēm un, no otras puses, dalībvalstīm. Manuprāt, ne šā noteikuma formulējumā, ne, ja vien es nekļūdos, šā dokumenta sagatavošanā, ne arī paskaidrojumos attiecībā uz Hartu nav nekā, kas liktu domāt, ka ar šā noteikuma tekstu ir gribēts risināt ļoti sarežģīto jautājumu par pamattiesību iedarbību personu tiesisko attiecību jomā ( 5 ).

32.

Visbeidzot, es uzskatu, ka iepriekšējo argumentu neatspēko arī Hartas 51. panta 1. punkta otrais teikums, nosakot, ka “tās”, proti, Savienība un dalībvalstis “ievēro tiesības un principus, kā arī veicina to piemērošanu saskaņā ar savām atbilstīgajām pilnvarām un ievērojot Savienības kompetenci, kas tai piešķirta Līgumos”. Ir skaidrs, ka arī šā teikuma mērķis pat netieši nav izslēgt Hartā noteikto pamattiesību iedarbību privāttiesību jomā. Tā būtība, pirmkārt, ir ieviest summa divisio starp “tiesībām” un “principiem” un, otrkārt, caveat saistībā ar iespējamām izmaiņām, kādas, Hartai stājoties spēkā, varētu rasties attiecībā uz Savienībai Līgumos piešķirto kompetenci.

33.

Ja ir tā, kā es domāju, tas nozīmētu, ka Hartas interpretētājs atrodas tādā pat – bieži vien neskaidrā – situācijā, kādā vairākumā gadījumu atrodas dalībvalstu Konstitūciju interpretētāji.

34.

Pievēršoties jautājuma būtībai un ņemot vērā dažādos viedokļus, kas ir pausti šajā sakarā, varētu šķist, ka horizontālās iedarbības ideja ir Savienības tiesībās svešs jēdziens, kuru būtu pirmo reizi jāizvērtē, lai iekļautu Hartu Savienības primārajās tiesībās. Tomēr ideja, ka pamattiesības brīvi pārvietoties ( 6 ) vai tādi principi kā, piemēram, nediskriminēšana dzimuma dēļ ( 7 ) ir būtiski privāttiesību jomā, ir sena un nostiprināta. Ņemot to vērā, doma par to, ka Hartā nostiprinātajām pamattiesībām, kuras atšķiras no pamatbrīvībām vai vienlīdzības principa, varētu būt atšķirīgs regulējums, nostādot tās, ja tā varētu teikt, neizdevīgākā situācijā Hartas kopējā kontekstā, šķiet ārkārtīgi problemātiska.

35.

Tādējādi, un uz to pamatoti norāda arī iesniedzējtiesa, tā kā pamattiesību horizontālā iedarbība nav sveša Savienības tiesībās, būtu paradoksāli, ja tieši Hartas iekļaušana primārajās tiesībās varētu mainīt šo situāciju, padarot to sliktāku.

36.

Problēma par tā saukto “Drittwirkung”, kas tā bieži tiek dēvēta, izmantojot veiksmīgo vācu valodas apzīmējumu, nav par pašu ideju, tās jēdzienu vai izpausmi mūsu konstitucionālajā kultūrā, par ko šaubu nav ( 8 ). Jautājums ir par tās konkrētās iedarbības pareizu izpratni, kas ir problēma, kura saasinās brīdī, kad šī iedarbība, gandrīz vai nepieciešamības kārtā, kļūst mainīga tādā nozīmē, ka izpaužas ļoti dažādos veidos. Tādējādi grūtības ir saistītas ar to, lai saprastu, ka personu pienākumu ievērot citu tiesības un brīvības tūlītējā un tiešā veidā parasti nosaka pati valsts vara. Šādi raugoties, ideja par personu pakļaušanu pamattiesību ievērošanai bieži izpaužas kā valsts varas “pienākums aizsargāt” tiesības ( 9 ). Šo nostāju, starp citu, ir pieņēmusi arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa, piešķirot šim viedoklim neapstrīdamu autoritāti ( 10 ).

37.

Praksē pamattiesību iedarbība attiecībā uz personām iegūst nozīmi, ja tiesiskajā regulējumā ir paredzēta īpaša, bieži vien – tiesas, garantija attiecībā uz pamattiesībām. Šādos gadījumos, pamatojoties uz valsts iestādes, kura ir kompetenta spriest par pamattiesībām, lēmumu, pamattiesībām tiek piešķirta konkrēta vai papildinoša nozīme privāttiesību jomā. Šādi raugoties, horizontālās iedarbības jēdziens izpaužas, būtiski palielinoties tiesas interpretācijas lomai saistībā ar pamattiesībām privāttiesību regulējumā. Konkrēts instruments, ar kura palīdzību tiek īstenots šis mehānisms, ir individuālās pamattiesību aizsardzības ad hoc procedūras [valstīs], kur tādas ir paredzētas ( 11 ).

38.

Visbeidzot pamattiesību horizontālā iedarbība izpaužas ļoti dažādi saistībā ar katru no šīm tiesībām vai, vienkāršāk sakot, saistībā ar atšķirīgajām šo tiesību grupām. Ir tiesības, kuras, ņemot vērā to struktūru, neattiecas uz personām, bet ir arī tiesības, runājot par kurām nevar noliegt to nozīmi privāttiesību jomā. Nav nepieciešams, un šajā gadījumā tas arī nebūtu vietā, plašāk iztirzāt šo aspektu. Pietiks, ja mēs koncentrēsimies uz tiesībām, uz kurām attiecas šī lieta, proti, uz Hartas 27. pantā nostiprinātajām darbinieku tiesībām uz informāciju un konsultācijām uzņēmumā.

39.

Šajā pantā nostiprinātās tiesības ir lielisks piemērs to tiesību grupai, kuras es pieminēju kā otrās, proti, tiesībām, saistībā ar kurām būtu vairāk kā riskanti noliegt to nozīmi privāttiesību jomā. Kā zināms, šajā pantā, izmantojot formulējumu, kuru vēl būs pietiekami daudz iespēju iztirzāt, ir noteikts šādi: “darba ņēmējiem vai to pārstāvjiem attiecīgajos līmeņos ir jābūt garantētai laikus sniegtai informācijai un konsultācijām gadījumos un apstākļos, kuri ir paredzēti Savienības tiesību aktos, kā arī valstu tiesību aktos un praksē”.

40.

Attiecīgā panta virsraksts ir “Darba ņēmēju tiesības uz informāciju un konsultācijām uzņēmumā”, šim pēdējam precizējumam nenoliedzami apstiprinot, ka “uzņēmums” ir kaut kādā mērā atbildīgs par šo tiesību iedarbību. Protams, pirmām kārtām valsts iestādēm (Savienības un dalībvalstu), pieņemot un īstenojot praksē attiecīgus noteikumus, ir “jāgarantē” darbiniekiem iespēja izmantot šīs tiesības. Tomēr arī pašiem uzņēmumiem, šajā gadījumā neatkarīgi no tā, vai runa ir par valsts vai privātu uzņēmumu, pildot valsts iestāžu noteikumus, ir ikdienā attiecīgajos līmeņos jāgarantē darbiniekiem informācija un konsultācijas.

41.

Iepriekš teiktais liek man izdarīt starpposma secinājumu, ka, neskarot to, kas tiks teikts turpinājumā, uz [Hartas] 27. pantu var atsaukties strīdā starp personām. Vai, citiem vārdiem sakot, šādu iespēju nevar noliegt, izvirzot apgalvojumu, ka, pamatojoties uz Hartas 51. panta 1. punktu, tai nav iedarbības privāttiesību jomā.

42.

Problēma, kura ir jāaplūko turpinājumā, ir tā, ka Hartā ir ietvertas gan “tiesības”, gan “principi” tās vispārīgajos noteikumos paredzētajā nozīmē. Ja tiesības uz informāciju un konsultācijām būtu “princips”, tad Hartas 52. panta 5. punktā, kā jau minēju, ir ietverti konkrēti noteikumi, saskaņā ar kuriem iespējas tiesā atsaukties uz “principu” ir ierobežotas. Tādējādi mūsu uzdevums ir pārbaudīt “principa” statusu, kas būs priekšnosacījums Hartas 27. panta iedarbībai.

43.

Jauninājumu vidū, kuri ir ieviesti ar Hartas 2007. gada redakciju, būtiski izceļas atšķirība starp “tiesībām” un “principiem”, kas ir noteikta tās 51. panta 1. punktā, ir minēta 52. panta virsrakstā un attiecībā uz principiem ir precizēta šā panta 5. punktā. Tomēr Hartā, atšķirībā no tā, kā tas parasti ir salīdzinošajās tiesībās, nav skaidri noteikts, pie kuras no šīm divām grupām pieder pamattiesības ( 12 ). Paskaidrojumos [attiecībā uz Hartu] ir tikai sniegti paskaidrojumi saistībā ar vienu un otru [grupu], tomēr to vidū diemžēl nav minētas mūs interesējošās tiesības ( 13 ). Šajā gadījumā, kā jau to norādīju, tā kļūst par problēmu, lai gan ne nepārvaramu.

44.

Ir jāsāk ar to, ka vispārīgā kategorija Hartas struktūrā, uz kuru tā pamatojas pat savā nosaukumā, proti, “pamattiesības”, ir noteicošā saistībā ar jebkuru no tajā ietvertajiem noteikumiem. Citiem vārdiem sakot, nekas no Hartas būtisko normu satura nevar būt izslēgts no “pamattiesību” kategorijas. Tomēr jānorāda, un tas varbūt nav tik acīmredzami, ka fakts, ka kāds no Hartā ietvertajiem noteikumiem kādā citā vietā Hartā tiek kvalificēts kā “tiesības”, neizslēdz iespēju, ka šis noteikums varētu tikt iekļauts “principu” kategorijā tās 52. panta 5. punkta nozīmē.

45.

Gan Hartā, gan dalībvalstu konstitucionālajās tradīcijās bieži kā “tiesības” vai “sociālās tiesības” tiek kvalificēti tādi sociāla rakstura substanciāli noteikumi, kuri, ņemot vērā, ka no tiem automātiski neizriet subjektīvās tiesības un pienākumi, darbojas, pamatojoties uz iepriekšēju valsts varas īstenotu starpniecību vai konkretizēšanu. Tās ir “tiesības” (sociālās), ņemot vērā to jomu vai pat to būtību, bet tie ir “principi”, ņemot vērā to iedarbību.

46.

Hartas autori vairāk vai mazāk pamatoti ir uzskatījuši, ka, piemērojot attiecībā uz tiesību iedarbību darbības vārdu “respektēt”, bet attiecībā uz principu iedarbību – darbības vārdu “ievērot”, viņi panāks lielāku skaidrību. Man tas nešķiet tik acīmredzami. Turpretim daudz skaidrāks man šķiet 51. panta 1. punktā noteiktais uzdevums “veicin[āt] [“principu”] piemērošanu”. Šis uzdevums ir svarīgs un tajā pat laikā skaidri norāda uz “principu” būtisko iedarbību. Turpinājumā, pirms piedāvāt mūs interesējošo tiesību kā “principa” interpretāciju, es īsumā mēģināšu izklāstīt šāda veida noteikumu esības būtību dalībvalstu tiesību deklarācijās un tagad arī Hartā, atsaucoties uz to ģenēzi.

47.

Konvencijā, kuras uzdevums bija sagatavot pirmo Hartas versiju, jau tika apzināta nepieciešamība noteikt atšķirību starp “tiesībām” un “principiem”. Šīs kategorijas noderēja ne tikai tam, lai panāktu plašu vienprātību pirmajā konvencijā, bet arī, lai atvieglotu Hartas noteikumu piemērošanu praksē ( 14 ). Hartas autori ņēma vērā dažu dalībvalstu pieredzi, kurās līdzīgas atšķirības noteikšana bija nodrošinājusi iespēju pilnā apjomā atsaukties uz “tiesībām” un daļēji, vai dažos gadījumos – izslēdzot šādu iespēju, atsaukties uz tā dēvētajiem “principiem”.

48.

Jau kopš 1937. gada Īrijas Konstitūcijas 45. pantā bija ietverts tā saukto “sociālās politikas vadošo principu” (“directive principles of social policy”) saraksts, attiecībā uz kuriem netika pieļauts izvērtējums tiesā, jo vienīgais, kura kompetencē bija nodrošināt to ievērošanu, bija likumdevējs ( 15 ). Šāda nostāja vairākas desmitgades vēlāk tika izstrādāta arī Spānijas 1978. gada Konstitūcijā, kuras 53. panta 3. punktā ir noteikts, ka “principi” katrā ziņā var “iedvesmot” tiesu praksi ( 16 ). Šādā pat virzienā gāja arī citas dalībvalstis, atzīstot, ka pastāv kategorijas, kuras ir līdzīgas, tomēr atšķiras no “tiesībām” un galvenokārt attiecas uz likumdevēju, bet kurām tomēr var būt interpretatīva nozīme[, veicot izvērtēšanu] tiesā, un, pamatojoties uz kurām, zināmā mērā pat var tikt īstenota likumdošanas aktu spēkā esības kontrole tajās valstīs, kurās šāda likumības pārbaude tiesā ir pieļaujama ( 17 ). Šādas funkcijas citu starpā ir pildījuši “konstitucionālas nozīmes mērķi”, kas noteikti Francijas Konstitucionālās padomes judikatūrā ( 18 ), Austrijas Konstitūcijā noteiktie “konstitucionālie mērķi” ( 19 ), kā arī līdzīgas kategorijas [noteikumi], kas paredzēti Bonnas Pamatlikumā ( 20 ). Uzskatāms piemērs ir arī Polijas Konstitūcija, kuras 81. pants ierobežo noteiktu ekonomiska un sociāla rakstura tiesību piemērojamību, lai gan Polijas Konstitucionālās tiesas judikatūrā ir paredzēta ierobežota iespēja īstenot likumu atbilstības Konstitūcijai pārbaudi, pamatojoties uz šīm tiesībām ( 21 ).

49.

Rezumējot, dalībvalstis, kurām nav sveša atšķirība, kas ir līdzīga Hartas 52. panta 5. punktā noteiktajai, ir izveidojušas papildu kategoriju “tiesībām”, kuru raksturo tās nespēja atzīt subjektīvās tiesības, uz kurām var tieši atsaukties tiesā, bet kurai ir konstitucionālas nozīmes normatīvs spēks, pamatojoties uz kuru ir pieļaujama aktu, galvenokārt likumdošanas aktu, kontrole ( 22 ). Šī ideja arī atspoguļo bažas, kas bija radušās konvencijā, kuras uzdevums bija sagatavot Hartu, un konvencijā par Eiropas nākotni. Dažas dalībvalstis bija nobažījušās, ka noteiktu ekonomiska un sociāla rakstura tiesību atzīšana varētu radīt valsts politiku nodošanu tiesas iestāžu pārziņā, it īpaši jomās, kurām ir liela nozīme saistībā ar budžetu. Tāpēc iesākumā tie, kas beigās tika nosaukti par “principiem”, [Hartas] melnraksta variantā tika kvalificēti kā “sociālie principi” ( 23 ) . Lai gan šis apzīmētājs vēlāk pazuda, ir skaidrs, ka Hartas autoru galvenās bažas bija saistītas ar tiesībām uz pabalstiem un sociālajām un darba tiesībām ( 24 ).

50.

No Hartas teksta izriet, ka “principi” ietver uzdevumu valsts iestādēm, pretstatā “tiesībām”, kuru mērķis ir nodrošināt aizsardzību skaidri definētā individuālā tiesiskajā situācijā, lai gan ir iespējama arī to konkretizēšana zemākos tiesību sistēmas līmeņos. Valsts iestādēm ir jāņem vērā individuālā tiesiskā situācija, ko garantē “tiesības”, tomēr “principa” gadījumā šis uzdevums ir daudz nenoteiktāks – tajā ir definēta nevis individuāla tiesiskā situācija, bet gan vispārīgi aspekti un sekas, kas nosaka visu valsts iestāžu darbības. Citiem vārdiem sakot, valsts iestādēm un it īpaši likumdevējam ir jāveicina “principa” [piemērošana] un pārveidošana saprotamā tiesiskā realitātē, obligāti ņemot vērā objektīvo ietvaru (jomu) un tā mērķa raksturu (sekas) tā, kā to paredz Hartas noteikumi, kas ietver sevī “principus” ( 25 ).

51.

Tas, ka “principi” ir saistīti ar uzdevuma jeb mandāta jēdzienu, izriet arī no paskaidrojumiem attiecībā uz Hartas 52. pantu, kuru interpretatīvā nozīme ir apstiprināta Līguma par Eiropas Savienību 6. panta 1. punkta 3. apakšpunktā. Paskaidrojumos ir minēti vairāki “principu” piemēri, kuri ir veidoti kā mandāts “Savienībai” šā vārda plašākajā nozīmē, ietverot tajā visas iestādes un struktūras, kā arī dalībvalstis, kad tās īsteno Savienības tiesību aktus ( 26 ). Tā, piemēram, 25. pants, kas ir skaidri minēts šajos paskaidrojumos, nosaka, ka Savienība “atzīst un ievēro vecāka gadagājuma cilvēku tiesības uz cilvēka cienīgu un neatkarīgu dzīvesveidu, kā arī uz līdzdalību sociālajā un kultūras dzīvē”. Saskaņā ar 26. pantu tāpat ir jāatzīst un jāievēro arī invalīdu tiesības “izmantot pasākumus, kas paredzēti, lai nodrošinātu viņu neatkarību, sociālo un profesionālo integrāciju un dalību sabiedrības dzīvē”. Uzdevums Savienībai ir noteikts arī 37. pantā, saskaņā ar kuru Savienībai “saskaņā ar ilgtspējīgas attīstības principu” ir jāintegrē [tās politikā] un jāgarantē “augst[s] vides aizsardzības līmenis [..] un vides kvalitāt[e]”.

52.

Quid ar 27. pantu? Pirmais, uz ko jānorāda, ir tas, ka darba ņēmēju tiesību uz informāciju un konsultācijām uzņēmumā iekļaušana Hartas sadaļas “Solidaritāte” pirmajā pantā nepavisam nav nejauša. Saskaņā ar paskaidrojumiem šīs sociālās tiesības ir atspoguļotas Eiropas Sociālās hartas ( 27 ) 21. pantā un Kopienas Darba ņēmēju sociālo pamattiesību hartas 17. un 18. punktā. Turklāt runa ir par tiesībām, kuras jau bija ietvertas atvasinātajos tiesību aktos pirms Hartas stāšanās spēkā – ne tikai minētajā Direktīvā 2002/14, bet arī citos Savienības darba tiesību aktos, piemēram, Direktīvā 98/59/EK attiecībā uz kolektīvo atlaišanu ( 28 ) un Direktīvā 94/45/EK attiecībā uz Eiropas Uzņēmumu padomēm ( 29 ).

53.

Tāpēc, lai cik grūti būtu izprast Hartas jēgu tur, kur tā pati, ja tā varētu teikt, nepilda šo [izskaidrojošo] funkciju, es uzskatu, ka pamatotāki ir argumenti, saskaņā ar kuriem tās 27. pantā ietvertie noteikumi attiecas uz “principu” kategoriju, nevis pretējais viedoklis. Ir strukturāls pamats, kas apstiprina, ka runa ir par mandātu valsts iestādēm šo secinājumu 50. punktā izklāstītajā nozīmē.

54.

Nerunājot par pašu tiesību noteikšanu un no tās izrietošo pienākumu tās garantēt, šajā pantā tieši nostiprināto tiesību piemērošanas apjoms ir ļoti vājš: “gadījumos un apstākļos, kuri ir paredzēti Savienības tiesību aktos, kā arī valstu tiesību aktos un praksē”. Tas apstiprina, ka šis noteikums nedefinē individuālu tiesisku situāciju, atstājot Savienības un valsts likumdevēja ziņā precizēt šā “principa” saturu un mērķi. Ar to tiek “garantētas” personas, proti, darbinieku [tiesības] uz “informāciju un konsultācijām”. Tomēr netiek precizēts, kas tā ir par informāciju, ne arī konsultāciju veids, ne kādā līmenī [tā ir īstenojama], ne kādiem pārstāvjiem. [Šā noteikuma] saturs ir tik nenoteikts, ka to var interpretēt tikai kā uzdevumu valsts iestādēm veikt nepieciešamos pasākumus minēto tiesību garantēšanai ( 30 ). Tādējādi šis noteikums nedefinē individuālu tiesisku situāciju, bet uzliek valsts iestādēm pienākumu noteikt tā objektīvo saturu (informācija un konsultācijas darbiniekiem) un mērķus (informācijas efektivitāte, pārstāvība attiecīgajos līmeņos, laikus sniegta informācija).

55.

Ir arī sistēmiska rakstura arguments. Tiesību grupā, kas ir iekļautas sadaļā “Solidaritāte”, pārsvarā ir ietvertas tiesības, kuras pēc būtības ir uzskatāmas par sociālām un attiecībā uz kuru saturu tiek dota priekšroka tāda veida formulām kā 27. pants. Tas nozīmē, ka pastāv diezgan pamatots pieņēmums, ka šajā sadaļā ietvertās pamattiesības iekļaujas “principu” kategorijā. Šai [noteikuma] atrašanās vietai Hartas sistēmā, protams, ir tikai pieņēmuma statuss, tomēr 27. panta gadījumā tā ir iezīme, kas pievienojas citām iepriekšminētajām.

56.

Iepriekš izklāstītie argumenti ir pietiekami, lai, izdarot starpposma secinājumu, pamatotu manis piedāvāto risinājumu, saskaņā ar kuru Hartas 27. pantā garantētās darba ņēmēju tiesības uz informāciju un konsultācijām uzņēmumā ir uzskatāmas par “principu” tās 51. panta 1. punkta un 52. panta 5. punkta tvērumā.

57.

Loģisks secinājums, kas izrietētu no iepriekš teiktā, ir, ka uz tādu “principu”, kāds ietverts Hartas 27. pantā, kas garantē darba ņēmēju tiesības uz informāciju un konsultācijām uzņēmumā, saistībā ar tā regulējumu attiektos Hartas 52. panta 5. punkta noteikumi, rezultātā izslēdzot iespēju atsaukties uz to tiesā. Tomēr 52. panta 5. punkts ir ļoti sarežģīts, pieprasot atsevišķi izanalizēt katru no tajā ietvertajiem teikumiem. Tāpēc sāksim, atceroties, ka 5. punkta pirmajā teikumā ir aplūkots tas, ko mēs varētu nosaukt par “principu”iedarbības nosacījumiem, bet otrajā teikumā ir noteikts iespējas atsaukties uz šiem principiem tiesā [justiciabilidad] apjoms.

58.

Pirmajā teikumā “principam” tiek piešķirts saturs, nosakot, ka “šīs Hartas noteikumus, kas ietver principus, “var ieviest” ar likumdevējas varas un izpildvaras aktiem, kurus pieņem Savienības iestādes un struktūras, un ar dalībvalstu aktiem, kad tās, izmantojot attiecīgās pilnvaras, īsteno Savienības tiesību aktus”. Es šo noteikuma aspektu kvalificēšu kā “principa”“konkretizēšanu”, kas īstenojas, veicot “principa” normatīvo konfigurāciju.

59.

Otrajā teikumā ir ietverti elementi, kuru mērķis ir nodrošināt šo “principu” piemērojamību tiesā, gan precizējot, ka to iedarbība attiecas tikai uz “šādu aktu interpretācij[u], un pieņemot lēmumu par to likumību”. Šo otro aspektu es nosaukšu par “atsaukšanos” uz “principu”, kas tiek īstenota, piemērojot “principu” tiesas procesa gaitā.

60.

Savienībai un dalībvalstīm ir pienākums “veicināt” Hartā minēto “principu” piemērošanu (51. panta 1. punkts), šajā nolūkā pieņemot “ieviešanas” pasākumus, kuri nodrošina šīs veicināšanas efektivitāti. Lai gan ir izmantots darbības vārds “var” [ieviest], ir skaidrs, ka runa ir nevis par absolūtu rīcības brīvību, bet gan par iespēju, kuras nosacījums ir, kā jau minēju, Hartas 51. panta 1. punktā skaidri noteiktais uzdevums Savienībai un dalībvalstīm “veicināt”“principu” piemērošanu. Ir skaidrs, ka šī veicināšana ir iespējama, vienīgi izmantojot “ieviešanas aktus”, par kuriem ir runa [Hartas] nākamajā 52. pantā.

61.

No Hartas 52. panta 5. punkta pirmā teikuma analīzes arī izriet, ka šis noteikums attiecas uz “principu”normatīvās izstrādes pasākumiem, kam ir turpinājumā minētās sekas.

62.

[Hartas 52. panta] 5. punkta pirmais teikums faktiski nosaka, ka Hartas “principus” var “ieviest” ar Savienības un ar dalībvalstu aktiem. Šie ieviešanas akti ir jāsaprot kā nepieciešamie pasākumi, lai panāktu normatīvo konkrētību, kuras mērķis ir piešķirt “principam” nepieciešamo saturu tā, lai tas iegūtu autonomu saturu un rezultātā kļūtu par tiesībām, kuras [“]atpazīst[”] tiesa. Šā noteikuma skaidrojums nevar būt citāds, jo tas attiecas ne tikai uz izpildvaru, bet arī uz likumdevēju. Tādējādi, runājot par “ieviešanu”, ar to galvenokārt ir domāta konkrēti normatīva [rakstura] īstenošana.

63.

Sperot soli tālāk, es uzskatu, ka Hartas 52. panta 5. punkta pirmajā teikumā minēto normatīvās ieviešanas aktu vidū ir identificējami konkrēti noteikumi, par kuriem var teikt, ka tie pēc būtības un tūlītēji konkretizē “principu”. Šī diferenciācija ir nepieciešama, jo citādi tik plašā jomā kā sociālā politika, vides politika vai patērētāju aizsardzība “principa”“ieviešana” būtu tikai kopējās tiesību sistēmas sastāvdaļa, tāpat kā visas sociālās tiesības, vides tiesības vai patērētāju tiesības. Šāds secinājums padarītu pārmērīgi sarežģītu un grūtu, lai neteiktu – neiespējamu, uzdevumu, kāds Hartā ir noteikts “principiem”, proti, noderēt par aktu spēkā esības un interpretācijas kritēriju.

64.

Tādējādi, nošķirot aktus, kuri pēc būtības un tūlītēji konkretizē “principu”, no pārējiem aktiem – gan normatīvajiem, gan tiem, ar kuriem konkrēti īsteno šos [normatīvos] aktus –, runa būtu gan par Hartā ietverto “principu”, gan tās 52. panta 5. punktā noteiktā mērķa, kas ir garantēt, lai arī nosacītu, aizsardzību attiecībā uz tiem Hartas noteikumiem, kuriem ir nepieciešama normatīvā starpniecība, effet utile saglabāšanu.

65.

Tieši Direktīvas 2002/14 3. panta 1. punktā ir minēts labs piemērs tam, ko es kvalificēju kā aktus, kuri pēc būtības un tūlītēji konkretizē “principu”. Minētais pants, kā norāda tā virsraksts, attiecas uz Direktīvā 2002/14 noteikto tiesību “piemērošanas jomu”. Būtisks šīs lietas gadījumā ir arī pats Direktīvas 2002/14 virsraksts, norādot, ka tās mērķis ir “izveido[t] vispārēju sistēmu darbinieku informēšanai un uzklausīšanai Eiropas Kopienā”, kas precīzi saskan ar Hartas 27. pantu.

66.

Šajā ziņā Direktīvas 2002/14 3. panta 1. punkts sniedz noteiktību, kas ir būtiska un tūlītēja, raugoties no “principa” satura viedokļa – tā ir konkrēta tiesību uz informāciju un konsultācijām piemērošanas joma. Nav pat jāsaka, ka tiesību subjekta statusa noteikšana ir galvenā premisa šo tiesību īstenošanai, pamatojoties uz kuru ir iespējams identificēt īpašo aizsardzību, kas noteikta Hartā. Šajā ziņā, kā jau minēju, Direktīvas 2002/14 3. panta 1. punkts ir piemērs Hartas 27. panta saturiskai un tūlītējai konkretizēšanai, kas tādējādi, kā turpinājumā paskaidrošu, iekļaujas tā iztiesājamajā [uz kuru var atsaukties tiesā] saturā.

67.

Vairākkārt minētā Hartas 52. panta 5. punkta otrais teikums nosaka, ka “principi”“ir piemērojami tiesā tikai šādu aktu interpretācijā un pieņemot lēmumu par to likumību”. Šis noteikums ietver sevī divus aspektus, viens no kuriem ir netiešs, bet otrs – skaidri noteikts. Pirmais, atšķirībā no otrā, rada īpašas interpretācijas grūtības.

68.

Runājot par pirmo [aspektu], Hartas 52. panta 5. punkta teksts uzreiz liek saprast, ka ar šādu formulējumu netieši, tomēr nepārprotami tiek izslēgta iespēja tieši atsaukties uz “principu”, lai, pamatojoties uz to, īstenotu subjektīvās tiesības ( 31 ). Tāpēc Harta ierobežo iespēju atsaukties uz “principu” tīro, ja tā varētu teikt, normu un aktu aspektu, un dara to, pamatojoties uz kritēriju, kas sevī ietver gan Hartā noteiktā “principa” formulējumu, gan saturiskas un tūlītējas konkretizēšanas aktus.

69.

Skaidri noteiktā aspekta, kas attiecībā uz tā interpretāciju vienlaikus ir vēl sarežģītāks, priekšmets ir “akti”, uz kuriem šis noteikums attiecas. Ja izteikums “šādi akti” attiektos vienīgi uz normatīvās piemērošanas aktiem, kuri piešķir principam saturu, mēs nonāktu “apburtā loka” situācijā – šos normatīvās piemērošanas aktus būtu jākontrolē, ievērojot principu, kura saturu, saskaņā ar Hartas 27. pantu, nosaka tieši šie normatīvās piemērošanas akti.

70.

Ir jāsaprot, ka aktu, kuru interpretāciju un kontroli padara iespējamu Hartas 52. panta 5. punkts, joma ir atšķirīga un daudz plašāka nekā normatīvās konkretizēšanas aktu joma. Konkrētāk, tie ir visi piemērošanas akti, kuri iziet ārpus “principa” saturiskas un tūlītējas konkretizēšanas un uz kuriem līdzās pārējiem piemērošanas aktiem var atsaukties tiesā. Pretējā gadījumā zustu lietderīgā iedarbība gan Hartas 27. pantam, gan [tajā noteikto tiesību] garantēšanai tiesā, kas nostiprināta Hartas 52. panta 5. punkta otrajā teikumā.

71.

Tādējādi, ņemot vērā Hartas 52. panta 5. punkta pirmā un otrā teikuma integrētu interpretāciju, es uzskatu, ka funkcija, kas ir raksturīga aktiem, kurus es nosaucu par “principa” saturiskas un tūlītējas konkretizēšanas aktiem, ir iekļauties pārējo aktu, ar kuriem ievieš minēto “principu” šā teikuma nozīmē, spēkā esības kritērijā. Ņemot vērā šo kritēriju, kas sastāv no “principa” un tā saturiskas un tūlītējas konkretizēšanas aktiem, ir jāizvērtē pārējo piemērošanas aktu spēkā esība.

72.

Tā, piemēram, akts, uz kuru saskaņā ar Hartas 52. panta 5. punkta otro teikumu var attiekties likumības pārbaude, ir [akts], kas ir Cour de cassation otrā jautājuma priekšmets, proti, Francijas Darba kodeksa L. 1111–3. panta 4. punkts, kas ir tiesību norma, kura iekļaujas uzņēmuma darbinieku skaita aprēķina sistēmā [un ir būtiska] saistībā ar darbinieku pārstāvību. Šī pārstāvība darbojas kā darbinieku tiesību uz informāciju un konsultācijām pārraides kanāls, tāpēc tas ir būtisks elements Hartas 27. pantā noteiktā “principa” struktūrā un tā īstenošanā praksē. Noteikums, ar kuru konkrētu darbinieku kategoriju izslēdz no darbinieku skaita aprēķina sistēmas, ir norma, kura skaidri ietver sevī iespējamību pārkāpt “principu” un līdz ar to – arī aktus, ar kuriem pēc būtības un tūlītēji konkretizē šo principu.

73.

Gadījumā, kuru Cour de cassation ir nodevusi mūsu izvērtēšanai, darbinieku tiesības uz informāciju un konsultācijām turklāt tiek konkretizētas ar direktīvu. Ņemot vērā, ka šajā gadījumā strīds ir starp personām, šis apstāklis rada jautājumu, vai konkretizēšanas normas raksturs, konkrētāk – tās ierobežotā horizontālā iedarbība, var kļūt par nepārvaramu šķērsli, kas nostājas ceļā visam manis iepriekš sacītajam. Mēģināšu pierādīt, ka tā tomēr nav.

74.

Kaut arī minētais Hartas pants paredz Savienības likumdevēja iesaistīšanos, tas nenozīmē, ka līdz ar šo iesaistīšanos likumdevējai varai tiek piešķirtas neierobežotas pilnvaras, vēl jo vairāk, ja šādas pilnvarošanas rezultātā var tikt apstrīdēta Hartas 52. panta 5. punkta otrā teikuma jēga. Šādas sekas būtu tam, ja, izvēloties izdot tiesību aktu direktīvas veidā, likumdevējs strīdos inter privatos liegtu personām Hartā garantēto [tiesību aktu] spēkā esības pārbaudi tiesā.

75.

Tomēr šim secinājumam ir jāsaskan ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, saskaņā ar kuru uz direktīvām, izņemot interpretācijas nolūkā, nevar atsaukties strīdos starp personām ( 32 ). Nedomāju, ka tas būtu neiespējami, un neuzskatu arī, ka mans piedāvātais risinājums radītu, kā to saistībā ar šo jautājumu savos rakstveida apsvērumos ir norādījusi Vācijas Federatīvā Republika, tiesisko nedrošību.

76.

Direktīvas noteikumu, kuri eventuāli var pēc būtības un uzreiz konkretizēt “principa” saturu, nav daudz; gluži pretēji – to ir maz. Tāpēc domāju, ka ir iespējams panākt šāda veida noteikumu ļoti šauru interpretāciju tā, lai rezultāts nebūtu pretrunā normatīvās kategorijas sistēmai, kurā tie iekļaujas, proti, direktīvām. Citiem vārdiem sakot, Hartas noteikuma saturiska un tūlītēja konkretizēšana ir uzdevums, kuram ir jābūt konkrētam un katrā ziņā – “atsevišķi identificējamam”. Jebkurā gadījumā direktīvas noteikumi, kuri pilda šo uzdevumu, skaita ziņā ir precīzi nosakāmi, līdz ar to pastāvīgajai judikatūrai šajā delikātajā jomā vajadzētu spēt palikt neskartai attiecībā pret kopējo praksi saistībā ar noteikumiem, kuri ir ietverti šā brīža un [tiks ietverti] nākamajās direktīvās.

77.

Visbeidzot, es uzskatu, ka mans piedāvātais risinājums saistībā ar šo delikāto aspektu saskan ar Tiesas judikatūras attīstību, kurā saistībā ar strīdiem inter privatos ļoti skaidri ir apstiprināta valsts tiesību aktu likumības objektīva pārbaude, pamatojoties uz direktīvām. Bez nepieciešamības vēl vairāk iedziļināties šajā aspektā, mans piedāvātais risinājums nebūt nav pretējs Tiesas judikatūrai, bet, gluži pretēji, iekļaujas virzienā, kas aizsākts virknē spriedumu, nozīmīgākie no kuriem ( 33 ) ir spriedumi lietā CIA Security International, lietā Mangold un lietā Kücükdeveci ( 34 ).

78.

Pēdējais svarīgais precizējums – šeit piedāvātais risinājums nerada tiesiskās nedrošības situāciju. Drīzāk pretēji – nedrošības situāciju varētu radīt iespējamība, ka likumdevējs vienpusēji mainītu Hartas vispārīgo noteikumu iedarbību. “Principa” satura konkretizēšanas process ir daļa no Hartas nostiprināšanas pirmā posma, kas pavisam dabiski norisinās konstitucionālā sistēmā pirmos gadus pēc tiesību deklarācijas. Laika gaitā šis saturs nostiprinās un nosaka iespēju atsaukties uz Hartas “principiem”, norādot gan valsts iestādēm, gan pilsoņiem kontroles veidu un robežas, kuru [saistībā ar šiem principiem] var īstenot tiesa. Šāds rezultāts var tikai veicināt tiesiskās drošības nostiprināšanu, piemērojot Hartu, kas ir galvenais instruments Savienības tiesību sistēmā, un it īpaši, tās 52. panta 5. punktā noteiktos “principus”.

79.

Ņemot vērā iepriekš teikto, nenoliedzami, ka, pat ja strīda gadījumā starp personām tiesa aprobežojas ar prettiesiska akta atzīšanu par spēkā neesošu vai tā nepiemērošanu, vienmēr būs puse, kurai tiks noteikts pienākums, kuru tā sākotnēji nebija domājusi uzņemties. Tomēr, kā to tiesas sēdē norādīja arī CGT pārstāvis, persona, kurai tiek radīts kaitējums, uzliekot tai neparedzētu pienākumu – pienākumu, kas rodas dalībvalsts prettiesiskas rīcības dēļ –, attiecīgā gadījumā var pieprasīt no valsts atlīdzību par nodarīto kaitējumu, pamatojot savu prasību ar šo prettiesisko rīcību. Sākotnēji prasība pret dalībvalsti sakarā ar atbildību par Savienības tiesību pārkāpumu tika paredzēta, lai aizsargātu tos, kuri atsaucās uz tiesībām valsts tiesā ( 35 ). Tomēr tādā gadījumā kā šis, kurā Savienības tiesību norma ir Hartas “princips”, kuru pārkāpj ar aktu, kura likumība tiek izskatīta strīdā starp personām, būtu taisnīgi, ja atlīdzināšanas pienākums tiktu noteikts tam, kurš ir guvis labumu no šīs prettiesiskās rīcības, nevis tiesību, kuras radušās no “principa” satura konkretizēšanas, īpašniekam.

80.

Līdz ar to mans secinājums, pamatojoties uz Hartas 52. panta 5. punkta otro teikumu, ir, ka uz Hartas 27. pantu, kas uzreiz un pēc būtības ir konkretizēts ar Direktīvas 2002/14 3. panta 1. punktu, var atsaukties strīdā starp personām, eventuāli nepiemērojot valsts tiesību normas.

81.

Savā otrajā jautājumā, kas ir atkarīgs no iepriekš aprakstītajiem atsaukšanās iespējas [tiesā] nosacījumiem, Cour de cassation tieši jautā par tiesību normas, kas paredzēta Francijas Darba kodeksa L. 1111–3. pantā, atbilstību Savienības tiesībām, šajā gadījumā – Hartas 27. pantam, kas precizēts ar Direktīvas 2002/14 3. panta 1. punktu. Saskaņā ar šo noteikumu no uzņēmuma darbinieku skaita – it īpaši, lai noteiktu minimālo darbinieku skaitu personāla pārstāvības institūcijas ieviešanai – tiek izslēgti darbinieki, ar kuriem ir noslēgti tā sauktie “darba iniciatīvas līgumi”, “līgumi par darba uzraudzību” un “kvalifikācijas celšanas līgumi”.

82.

Lai gan jautājums vispārīgi attiecas uz trim izslēgto līgumu kategorijām, no lietas materiāliem izriet, ka prasītāja AMS ir noslēgusi apmēram 120–170 “līgumu par darba uzraudzību”, neapstiprinoties tam, ka būtu noslēgti “darba iniciatīvas līgumi” vai “kvalifikācijas celšanas līgumi”. Tādējādi, ja vien iesniedzējtiesa nenoskaidro citus faktus, Tiesas sniegtajai atbildei ir jāattiecas tikai uz L. 1111–3. panta 4. punktā paredzētās “līgumu par darba uzraudzību” izslēgšanas atbilstību Direktīvai 2002/14.

83.

Savu viedokli saistībā ar šo jautājumu ir paudušas tikai Francijas Republika, CGT un Komisija. Francijas Republika uzskata, ka izslēgto līgumu, kuru vidū ir arī “līgumi par darba uzraudzību”, īpašais raksturs attaisno Hartas 27. panta, kas precizēts ar Direktīvu 2002/14, iedarbības ierobežojumu. Tā kā runa ir par līgumiem, kuru mērķis ir [personu] integrācija darba vidē, nevis līgumiem, kuri darbiniekam ir saistoši parastu darba attiecību ietvaros, šis izslēgums neapdraud 27. pantā un Direktīvā 2002/14 noteiktos mērķus. Francijas Republika atsaucas uz Hartas 52. panta 1. punktu, saskaņā ar kuru attiecībā uz tiesību un brīvību izmantošanu var noteikt ierobežojumus, ja vien tiek ievērots samērīguma princips.

84.

Savukārt CGT savu nostāju galvenokārt argumentē ar Tiesas pieņemto spriedumu lietā Confédération générale du travail u.c. (turpmāk tekstā – “CGT”) ( 36 ). Šis lēmums Tiesai pirmo reizi ļāva izteikties par Direktīvu 2002/14 lietā, kura tieši risinājās Francijas Republikā un kurā tika apstrīdēta konkrētu darbinieku, kuri bija sasnieguši noteiktu vecumu, kategorijas izslēgšana. CGT uzskata, ka fakts, ka Tiesa šo izslēgšanu atzina par neatbilstošu Direktīvai 2002/14, apstiprina, ka šajā lietā, kurā atkal ir runa par konkrētas darbinieku kategorijas izslēgšanu, mums ir darīšana ar minētās direktīvas prasību pārkāpšanu. Komisija piekrīt CGT argumentiem un arī ierosina Tiesai, lai tā interpretē Direktīvu 2002/14 tādējādi, ka tāda tiesību norma kā šajā lietā apstrīdētā ir pretrunā šai direktīvai.

85.

Kā pamatoti norāda CGT un Komisija, lietā CGT pieņemtais spriedums vieš skaidrību saistībā ar otro prejudiciālo jautājumu. Šajā lietā CGT Francijas Valsts padomē apstrīdēja valsts tiesību normu, ar kuru tika atlikta noteiktu darbinieku iekļaušana uzņēmuma darbinieku skaitā, kamēr viņi nebija sasnieguši noteiktu vecumu. Tiesa, pamatojoties uz ģenerāladvokāta Mengoci [Mengozzi] ierosinājumu, noraidīja [apsvērumu], ka [iekļaušanas] atlikšana, pamatojoties uz vecumu, atšķirtos no izslēgšanas no šī skaita ( 37 ). Francijas tiesību norma neizslēdza noteiktu darbinieku kategoriju pilnībā, bet tikai līdz brīdim, kad tie būs sasnieguši noteiktu vecumu. Tomēr, pieņemot savu lēmumu vēl pirms Hartas stāšanās spēkā, Tiesa uzskatīja, ka šāda atlikšana ir līdzvērtīga izslēgšanai, jo tādējādi Direktīvā 2002/14 paredzētās tiesības tiek padarītas “nenozīmīgas” un “atceļ šīs direktīvas lietderīgo iedarbību” ( 38 ).

86.

Patiešām, Direktīvas 2002/14 3. panta 1. punkta otrā daļa paredz, ka dalībvalstis nosaka metodi, kā aprēķināmi nodarbināto darbinieku sliekšņi. Tomēr Tiesa uzskatīja, ka konkrētu darbinieku kategorijas izslēgšana nav vienkārši [skaita] aprēķināšana, bet gan jēdziena “darbinieks” vienpusēja interpretācija. Pēc Tiesas domām, “lai gan minētā direktīva nenosaka dalībvalstīm veidu, kādā tām nodarbināto darbinieku sliekšņu aprēķinā ir jāņem vērā darbinieki, uz kuriem attiecas šī direktīva, tā tomēr noteic, ka tie ir jāņem vērā” ( 39 ).

87.

Tādējādi, ņemot vērā spriedumu lietā CGT, Hartas 27. pants, kas uzreiz un pēc būtības ir konkretizēts ar Direktīvas 2002/14 3. panta 1. punkta otro daļu, ir interpretējams tādējādi, ka tas ļauj dalībvalstīm noteikt metodi, kā aprēķināmi nodarbināto darbinieku sliekšņi, tomēr tas nekādā ziņā nepieļauj iespēju izslēgt darbiniekus no šā aprēķina. Tas attiecas arī, kā tas bija CGT lietā, uz gadījumiem, kad šī izslēgšana ir noteikta tikai uz laiku.

88.

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, piemērojot valsts tiesības, valsts tiesām tās ir jāinterpretē cik vien iespējams atbilstoši attiecīgās direktīvas tekstam un mērķim, lai sasniegtu tajā paredzēto rezultātu ( 40 ). Tomēr šim principam, ka valsts tiesības ir jāinterpretē atbilstoši Savienības tiesībām, kā zināms, ir noteiktas robežas. Valsts tiesas pienākuma ņemt vērā direktīvas saturu, interpretējot attiecīgās valsts tiesību normas, robežas nosaka vispārējie tiesību principi, un minētais pienākums nevar būt pamats valsts tiesību contra legem interpretācijai ( 41 ).

89.

To, vai pastāv iespēja veikt [Savienības tiesībām] atbilstošu interpretāciju, var izvērtēt tikai valsts tiesa, jo iepriekš minētais noteikums paredz valsts tiesību interpretāciju to kopumā, bet tas viennozīmīgi nav Tiesas uzdevums.

90.

Tomēr Cour de cassation, lūdzot Tiesu izteikties par iespēju atsaukties uz Hartas 27. pantu, kas precizēts ar Direktīvas 2002/14 3. panta 1. punktu, dara to tā, ka, apstiprinoties šo secinājumu 87. punktā piedāvātajam risinājumam, nebūtu iespējams veikt interpretāciju atbilstoši Savienības tiesībām. Cour de cassation to labi apzinās, jo šī nav pirmā reize, kad šī augstā tiesa saskaras ar šo jautājumu un nodod to Tiesas izvērtēšanai. Turklāt nebūtu pamata uzdot jautājumu par iespēju atsaukties uz minētajām Savienības tiesību normām tādā gadījumā kā šajā lietā, ja Cour de cassation būtu pārliecība, ka pastāv iespēja veikt [Savienības tiesībām] atbilstošu interpretāciju.

91.

Pie šāda secinājuma gan savos rakstveida apsvērumos, gan tiesas sēdē ir nonākusi arī Francijas Republikas valdība. Atbildot uz tiesas sēdē skaidri formulēto jautājumu saistībā ar šo aspektu, Francijas valdības pārstāve atzina, ka nav iespējams veikt tādu Francijas tiesību normu interpretāciju, kura varētu garantēt atbilstību Savienības tiesībām tā, kā tas piedāvāts šo secinājumu 87. punktā, pat ne pamatojoties uz Darba tiesību noteikumiem, kuri atsevišķos gadījumos, noslēdzot kolektīvu vienošanos, pieļauj izņēmumu no likuma.

92.

Francijas valdība pauž viedokli, ka, lai veiktu L. 1111–3. panta 4. punkta interpretāciju atbilstoši Hartas 27. pantam, kas precizēts ar Direktīvas 2002/14 3. panta 1. punktu, būtu vajadzīgs “izņēmums no izņēmuma”, par ko šajā gadījumā nevar runāt. Tiesas sēdē vaicāta par iespēju, ka šis “izņēmums no izņēmuma” varētu būt noteikts Francijas Darba kodeksa L. 2251–1. pantā, valdības pārstāve uzsvēra, ka šis noteikums attiecas tikai uz pasākumiem, kuri ir pieņemti, pamatojoties uz kolektīvu vienošanos, bet tas nav šīs lietas gadījums.

93.

Pie jau iepriekš teiktā jāatgādina, ka gadījumā, ja valsts tiesa (kura turklāt ir valsts tiesību normu galvenā interpretētāja) un šīs valsts valdība vienprātīgi apstiprina, ka tās tiesiskais regulējums nepieļauj Savienības tiesībām atbilstošu interpretāciju, Tiesai, ievērojot lojālas sadarbības principu ( 42 ), ir pienākums akceptēt šo atzinumu un sniegt atbildi uz konkrēto uzdoto jautājumu. Pretējā gadījumā varētu tikt apšaubīts ne tikai tiesu sadarbības gars, kas stāv pāri LESD 267. pantā paredzētajam prejudiciālo nolēmumu mehānismam, bet arī šīs procedūras lietderīgā iedarbība.

94.

Ņemot vērā iepriekš teikto un nespējot veikt valsts tiesību normu interpretāciju atbilstoši Hartas 27. pantam, kas precizēts ar Direktīvas 2002/14 3. panta 1. punktu, atliek tikai izvērtēt, vai L. 1111–3. pantā paredzētie izņēmumi, it īpaši izņēmums attiecībā uz “līgumiem par darba uzraudzību”, ir pretrunā Direktīvas 2002/14 3. panta 1. punkta otrajai daļai.

95.

Šajā ziņā, īsi rezumējot secinājumu, kuru Tiesa izdarīja lietā CGT, ja uz laiku noteikts izņēmums, kā tas bija šajā lietā, pārkāpa minēto direktīvu, tad a fortiori mums ir jāizdara tāds pats secinājums arī gadījumā, kad runa ir par absolūtu un neierobežotu izņēmumu. Turklāt fakts, ka “līgums par darba uzraudzību” noder [personu] integrācijai darba vidē, nekādi nav pretrunā šim secinājumam, jo nevienu brīdi netiek apšaubīts tas, ka darbiniekam, ar kuru ir noslēgts šāda veida līgums, ir “darba ņēmēja” statuss Hartas 27. panta, kas precizēts ar Direktīvu 2002/14, nozīmē.

96.

Visbeidzot, runājot par Francijas Republikas argumentu attiecībā uz “līgumu par darba uzraudzību” īpašo raksturu un to pamatojumu ar vispārēju interešu mērķi, Tiesa jau atbildēja uz līdzīgu apgalvojumu iepriekš minētajā spriedumā lietā CGT, uzskatot, ka šāds izslēgšanas pamatojums nebūtu saderīgs ar Direktīvas 2002/14 11. panta 1. punktu, kurā ir noteikts, ka dalībvalstīm ir jāveic visi vajadzīgie pasākumi, lai vienmēr garantētu šajā direktīvā paredzētos rezultātus ( 43 ). Diez vai pienāktos sniegt citādu atbildi šajā lietā, kurā runa turklāt ir par absolūtu un laika ziņā neierobežotu konkrētas darbinieku kategorijas izslēgšanu.

97.

Tādējādi, atbildot uz otro prejudiciālo jautājumu un ņemot vērā, ka nav iespējams veikt valsts tiesību normu interpretāciju atbilstoši [Savienības tiesībām], es piedāvāju Tiesai Hartas 27. pantu, kas uzreiz un pēc būtības ir konkretizēts ar Direktīvas 2002/14 3. panta 1. punktu, interpretēt tādējādi, ka tam ir pretrunā valsts tiesību norma, ar kuru no uzņēmuma darbinieku skaita aprēķina saistībā ar šā noteikuma mērķi tiek izslēgta noteiktu darbinieku kategorija, konkrēti, darbinieki, ar kuriem ir noslēgti “izslēgtie līgumi”.

98.

Ņemot vērā izklāstītos argumentus, es ierosinu Tiesai uz Cour de cassation prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi: