1.

Jautājumam par to, cik plašas ir Savienības iestāžu pilnvaras ārējās darbības jomā, ir ne vien būtiska praktiska nozīme, bet arī konstitucionāls raksturs ( 2 ). Tādēļ nemaz neizbrīna fakts, ka šī problemātika arvien rada iemeslu tiesību strīdiem.

2.

Šajā lietā Tiesai tiek lūgts paskaidrot, vai Eiropas Savienībai starptautisks nolīgums par dažu audiovizuālu pakalpojumu un dažu informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzēju aizsardzību ir jāslēdz kopējās tirdzniecības politikas ietvaros vai tomēr kā iekšējā tirgus politikas daļa. Šajā ziņā ir precīzi jānošķir LESD 207. panta un LESD 114. panta piemērošanas joma. Turklāt ir jāizlemj, vai Savienībai bija ekskluzīva kompetence noslēgt šo nolīgumu LESD 2. panta 1. punkta izpratnē saistībā ar LESD 3. pantu, tātad vai Savienība nolīgumu drīkstēja noslēgt pati vai tikai līdzās tās dalībvalstīm kā jauktu nolīgumu.

3.

Šie jautājumi rodas saistībā ar Eiropas Konvenciju par tiesisko aizsardzību pakalpojumiem, kas pamatojas uz ierobežotu piekļuvi vai nodrošina to ( 3 ) (turpmāk tekstā arī – “Konvencija”), kurai jāpalīdz no neatļautas piekļuves aizsargāt audiovizuālus pakalpojumus un informācijas sabiedrības pakalpojumus par maksu, kas pamatojas uz ierobežotu piekļuvi (piemēram, kodēta maksas televīzijas apraide).

4.

Padome ar Lēmumu 2011/853/ES ( 4 ) (turpmāk tekstā arī – “apstrīdētais lēmums”) atļāva parakstīt šo Konvenciju. Lai gan Komisija uzskata, ka Savienībai Konvencija būtu bijusi jānoslēdz, pamatojoties uz LESD 207. pantu, un tās noslēgšana bija vienīgi Savienības kompetencē, Padome balstījās uz LESD 114. pantu ( 5 ) un uzskatīja, ka tam esot jābūt Savienības un tās dalībvalstu jauktam nolīgumam ( 6 ).

5.

Kuram no šiem viedokļiem dot priekšroku, it īpaši ir atkarīgs no tā, vai un ciktāl attiecīgā Konvencija atbilst Direktīvai 98/84/EK ( 7 ) (turpmāk tekstā arī – “direktīva”), kurā ir ietverti Savienības iekšējie noteikumi par tiesisko aizsardzību pakalpojumiem, kas pamatojas uz ierobežotu piekļuvi vai nodrošina to.

6.

Tiesas spriedums šajā lietā būs kā orientieris Savienības un tās dalībvalstu ārējo kompetenču nošķiršanai pēc Lisabonas līguma spēkā stāšanās. Turklāt tas varētu sniegt nozīmīgu ieguldījumu “AETR doktrīnas” ( 8 ) tālākattīstībā pašreizējā LESD 3. panta 2. punkta un LESD 216. panta 1. punkta kontekstā.

7.

LESD Pirmās daļas (“Principi”) I sadaļā (“Kategorijas un Savienības kompetences jomas”) ir ietverts LESD 3. pants, kur izvilkuma veidā ir noteikts šādi:

“1.   Savienībai ir ekskluzīva kompetence šādās jomās:

[..]

2.   Savienības ekskluzīvā kompetencē ir arī noslēgt starptautisku līgumu, ja tā slēgšana ir paredzēta Savienības leģislatīvajā aktā vai ja tas ir nepieciešams, lai ļautu Savienībai īstenot tās iekšējo kompetenci, vai tiktāl, ciktāl līguma slēgšana ietekmē Savienības kopīgos noteikumus vai maina to darbības jomu.”

8.

LESD Trešās daļas (“Savienības iekšpolitika un rīcība”) I sadaļā (“Iekšējais tirgus”) kā ievadnoteikums ir iekļauts LESD 26. pants, kura 1. punkta teksts ir šāds:

“Savienība paredz pasākumus, lai izveidotu iekšējo tirgu vai nodrošinātu tā darbību saskaņā ar attiecīgajiem Līgumu noteikumiem.”

9.

Tāpat LESD Trešās daļas VII sadaļas 3. nodaļā ar nosaukumu “Tiesību aktu tuvināšana” ir ietverts LESD 114. pants (agrāk – EK līguma 100.a pants), kura 1. punkts ir formulēts šādi:

“Ja vien Līgumi neparedz ko citu, turpmāk norādītos noteikumus piemēro, lai sasniegtu 26. pantā noteiktos mērķus. Eiropas Parlaments un Padome saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru pēc apspriešanās ar Ekonomikas un sociālo lietu komiteju paredz pasākumus, lai tuvinātu dalībvalstu normatīvos vai administratīvos aktus, kuri attiecas uz iekšējā tirgus izveidi un darbību.”

10.

Visbeidzot ir jānorāda uz LESD 216. panta 1. punktu, kas atrodas LESD Piektās daļas (“Savienības ārējā darbība”) V sadaļā (“Starptautiski nolīgumi”) un ir formulēts šādi:

“Savienība var slēgt nolīgumu ar vienu vai vairākām trešām valstīm vai starptautiskām organizācijām, ja tas paredzēts Līgumos vai ja šāda nolīguma noslēgšana ir nepieciešama, lai saskaņā ar Savienības politiku sasniegtu kādu no Līgumos izvirzītajiem mērķiem, vai ja tas ir noteikts saistošā Savienības tiesību aktā, vai tas varētu ietekmēt kopējos noteikumus vai mainīt to saturu.”

11.

“Ierobežotas piekļuves pakalpojumi”, par kuru aizsardzību ir runa šajā lietā, galvenokārt ir televīzijas apraide, radioapraide un informācijas sabiedrības pakalpojumi, kas nav brīvi lejupielādējami vai uztverami. Šo pakalpojumu aizsardzībai pret neatļautu piekļuvi tiek izmantoti tehniski līdzekļi un iekārtas, kas ļauj nodrošināt “ierobežotu piekļuvi”, piemēram, kodējot apraidi un piešķirot maksas dekoderus vai paroles apraides uztveršanai.

12.

Eiropas Konvencija par tiesisko aizsardzību pakalpojumiem, kas pamatojas uz ierobežotu piekļuvi vai nodrošina to, ir starptautisks nolīgums, par ko pirms vairāk nekā desmit gadiem sarunas risināja Eiropas Padomes ietvaros, līdzdarbojoties toreizējai Eiropas Kopienai.

13.

Galu galā Eiropas Padomes Ministru komiteja 2000. gada 6. oktobrī pieņēma Konvenciju. 2001. gads 24. janvārī tā tika atklāta parakstīšanai un 2003. gada 1. jūlijā stājās spēkā.

14.

Pašreiz piecas Eiropas Savienības dalībvalstis ir Konvencijas līgumslēdzējas puses: Bulgārijas Republika, Francijas Republika, Kipras Republika, Nīderlandes Karaliste un Rumānija. Horvātija, kas Savienībai pievienosies pēc dažām dienām – 2013. gada 1. jūlijā, arī jau ir ratificējusi attiecīgo Konvenciju. Lai gan Luksemburgas Lielhercogiste ir parakstījusi attiecīgo Konvenciju, tā to vēl nav ratificējusi.

15.

2008. gadā Komisija izteica viedokli, ka būtu vēlams, lai Konvenciju ratificētu Eiropas Kopiena, jo tā Eiropas Padomes dalībvalstīm “dotu jaunu impulsu starptautiskai rīcībai”, Konvencijai esot “liels potenciāls nodrošināt ierobežotas piekļuves pakalpojumu aizsardzību starptautiskā mērogā, pārsniedzot Eiropas Savienības robežas” ( 9 ).

16.

2010. gada 15. decembrī Komisija Padomei ierosināja, pirmkārt, parakstīt ( 10 ) un, otrkārt, noslēgt ( 11 ) Konvenciju, turklāt tā abus priekšlikumus balstīja uz LESD 207. panta 4. punktu.

17.

Tādēļ Padome 2011. gada 29. novembrī pieņēma tagad apstrīdēto Lēmumu 2011/853 par Konvencijas parakstīšanu Savienības vārdā. Pretēji Komisijas priekšlikumam Padome šo lēmumu tomēr balstīja nevis uz LESD 207. panta 4. punktu, bet gan uz LESD 114. pantu. Turklāt Padome atšķirībā no Komisijas uzskatīja, ka Konvenciju vajadzētu parakstīt gan Eiropas Savienībai, gan tās dalībvalstīm ( 12 ), un tādējādi tā pēc savas būtības būtu jaukts nolīgums.

18.

Komisija neatkāpās no sava viedokļa, ka Savienībai saskaņā ar LESD 3. pantu esot ekskluzīva kompetence noslēgt Konvenciju un ka pareizais juridiskais pamats esot LESD 207. pants. Tā savu viedokli šajā sakarā izteica paziņojumā Padomes protokolam un saglabāja savas tiesības veikt visas juridiskās darbības ( 13 ).

19.

Ar 2012. gada 12. marta prasības pieteikumu, kas Tiesas kancelejā tika saņemts 2012. gada 14. martā, Komisija saskaņā ar LESD 263. panta otro daļu cēla šo prasību atcelt tiesību aktu.

20.

Tiesas priekšsēdētājs ar 2012. gada 6. augusta rīkojumu atļāva Parlamentam iestāties lietā Komisijas atbalstam, kā arī Francijas Republikai, Nīderlandes Karalistei, Polijas Republikai, Zviedrijas Karalistei un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotajai Karalistei – Padomes atbalstam.

21.

Komisijas, ko atbalsta Parlaments, prasījumi Tiesai ir šādi:

22.

Savukārt Padomes, kuru arī atbalsta personas, kas ir iestājušās lietā tās atbalstam, prasījumi Tiesai ir šādi:

23.

Komisijas prasība Tiesā tika izskatīta rakstveidā un 2013. gada 30. aprīļa tiesas sēdē ( 15 ).

24.

Labākai šīs tiesvedības izpratnei nozīme ir tālāk minētajiem Direktīvas 98/84 un Konvencijas noteikumiem.

25.

Direktīvas 98/84 1. pantā ar nosaukumu “Piemērošanas joma” ir definēts, ka šīs direktīvas mērķis ir “tuvināt dalībvalstu noteikumus attiecībā uz pasākumiem pret nelegālām iekārtām, kas dod neatļautu piekļuvi aizsargātiem pakalpojumiem”.

26.

Direktīvas 98/84 2. pantā ir ietvertas daudzas definīcijas. “Šajā direktīvā

vai ierobežotas piekļuves nodrošināšana iepriekš uzskaitītajiem pakalpojumiem uzskatāma par atsevišķu pakalpojumu;

[..]

[..].”

27.

Saskaņā ar Direktīvas 98/84 4. pantu (“Nelikumīgas darbības”):

“Dalībvalsti[s] savā teritorijā aizliedz visas turpmāk uzskaitītās darbības:

28.

Visbeidzot, Direktīvas 98/84 5. pantā ar nosaukumu “Sankcijas un zaudējumu atlīdzināšana” ir noteikts:

“1.   Sankcijām jābūt efektīvām, preventīvām un proporcionālām [samērīgām] iespējamajām pārkāpuma sekām.

2.   Dalībvalstis veic visus nepieciešamos pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu, ka aizsargāto pakalpojumu sniedzējiem, kurus ietekmē nelikumīga darbība, kas konkretizēta 4. pantā un veikta to teritorijā, ir pieejami attiecīgi tiesiskās aizsardzības līdzekļi, tostarp iespēja iesniegt prasību par zaudējumu atlīdzinājumu vai izmantot citus preventīvus līdzekļus un, vajadzības gadījumā, ir tiesības pieprasīt nekomerciālu atbrīvošanos no nelegālajām ierīcēm.”

29.

Konvencijas 1. pantā ar nosaukumu “Temats un mērķis”, kas ietilpst I iedaļā pie “Vispārīgiem noteikumiem”, ir noteikts šādi:

“Šī konvencija attiecas uz informācijas sabiedrības pakalpojumiem un radioapraides pakalpojumiem par maksu, kuri pamatojas uz ierobežotu piekļuvi vai nodrošina to. Šīs konvencijas mērķis ir Pušu teritorijā noteikt par nelikumīgām konkrētas darbības, ar kurām panāk neatļautu piekļuvi aizsargātiem pakalpojumiem, un tuvināt Pušu tiesību aktus šajā jomā.”

30.

Konvencijas II iedaļas “Nelikumīgas darbības” 4. pantā ir ietverta virkne “pārkāpumu” definīciju, kas pamatā atbilst Direktīvas 98/84 4. punkta definīcijām.

31.

Tālāk Konvencijas III iedaļā ar nosaukumu “Sankcijas un tiesiski līdzekļi” ir ietverti šādi noteikumi:

“5. pants

Sankcijas par nelikumīgām darbībām

Puses pieņem pasākumus, ar kuriem 4. pantā minētās nelikumīgās darbības kļūst krimināltiesiski, administratīvi vai citādi sodāmas. Sankcijām jābūt iedarbīgām, atturošām [preventīvām] un samērīgām ar pārkāpuma iespējamajām sekām.

6. pants

Konfiskācijas pasākumi

Puses pieņem attiecīgus pasākumus, kas varētu būt vajadzīgi, lai ļautu arestēt un konfiscēt tās nelikumīgās [nelegālās] iekārtas vai [tirdzniecības] veicināšanas, mārketinga vai reklāmas materiālus, kurus izmanto pārkāpuma izdarīšanai, kā arī apropriēt jebkādu peļņu un finansiālus ieguvumus, ko gūst no nelikumīgās darbības.

7. pants

Civiltiesību procedūras

Puses pieņem vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka to aizsargāto pakalpojumu sniedzēju rīcībā, kuru intereses aizskartas ar kādu no 4. pantā minētajām darbībām, būtu piemēroti tiesiski [tiesību aizsardzības] līdzekļi un jo īpaši lai tie varētu iesniegt prasību par zaudējumu atlīdzināšanu un panākt rīkojuma vai kāda cita preventīva pasākuma pieņemšanu, kā arī, attiecīgā gadījumā, prasīt, lai nelikumīgās [nelegālās] iekārtas tiktu izņemtas no komerciālās aprites.”

32.

Konvencijas IV iedaļā ar nosaukumu “Īstenošana un grozījumi” ir ietverts šāds 8. pants par “Starptautisko sadarbību”:

“Puses apņemas sniegt savstarpēju palīdzību šīs konvencijas īstenošanā. Puses saskaņā ar starptautiskajiem instrumentiem, kas ir spēkā starptautiskajā sadarbībā krimināltiesību vai administratīvo tiesību jomā, un saskaņā ar to iekšējo tiesību sistēmu savstarpēji vienojas par iespējami visplašākajiem sadarbības pasākumiem izmeklēšanā un tiesvedībā attiecībā uz krimināltiesiskajiem vai administratīvajiem pārkāpumiem, kas noteikti saskaņā ar šo konvenciju.”

33.

Visbeidzot ir jānorāda uz Konvencijas 11. panta 4. punktu, kas arī ir ietverts IV iedaļā “Īstenošana un grozījumi” un kurā attiecībā uz “Saikn[i] ar citām konvencijām vai nolīgumiem” ir noteikts šādi:

“Puses, kas ir Eiropas Kopienas dalībvalstis, to savstarpējās attiecībās piemēro Kopienas tiesību aktus, un tātad no šīs konvencijas izrietošās normas tās piemēro tikai tad, ja nav neviena Kopienas tiesību akta, ar kuru reglamentē attiecīgo īpašo jautājumu.”

34.

Komisija uzskata, ka apstrīdētais lēmums ir prettiesisks divējādā ziņā. Pirmkārt, tā uzskata, ka Padome šo lēmumu esot balstījusi uz nepareizu juridisko pamatu (pirmais prasības pamats, šajā ziņā skat. tepat A daļu). Otrkārt, tā apgalvo, ka Savienībai ir ekskluzīva kompetence noslēgt attiecīgo Konvenciju neatkarīgi no tā, kurš no abiem apspriestajiem juridiskajiem pamatiem ir atbilstīgs (otrais prasības pamats, šajā ziņā skat. tālāk B daļu). Komisija izsaka pieņēmumu, ka Padome ar savu pieeju esot gribējusi mākslīgi radīt jauktu nolīgumu, lai tādējādi nodrošinātu dalībvalstīm pārstāvību starptautiskā līmenī līdzās Savienībai.

35.

Ar pirmo prasības pamatu Padomei tiek izvirzīts pārmetums, ka, izvēloties apstrīdētajam lēmumam juridisko pamatu, tā esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā. Pēc Komisijas un Parlamenta domām, Eiropas Savienības kompetence parakstīt Konvenciju izriet no LESD 207. panta, nevis no LESD 114. panta, kā to apgalvo Padome un dalībvalstis, kas lietā iestājušās tās prasījumu atbalstam.

36.

Strīds šajā lietā ir tikai par materiāla juridiskā pamata izvēli Konvencijas parakstīšanai, ko veic Savienība. Turpretim lietas dalībnieki ir vienisprātis, ka no procesuālā viedokļa ir piemērojams LESD 218. panta 5. punkts, kā tas arī skaidri izriet no apstrīdētā lēmuma ( 16 ).

37.

Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai Savienības tiesību akta juridiskā pamata izvēlei ir jābalstās uz objektīviem un tiesiski pārbaudāmiem apstākļiem, tostarp tiesību akta mērķi un saturu ( 17 ).

38.

Apstrīdētajam lēmumam būtībā ir divi mērķi: pirmkārt, paplašināt to ar Direktīvu 98/84 izveidoto tiesību normu piemērošanu ārpus Savienības robežām, kas Eiropas iekšējā tirgū reglamentē tiesisko aizsardzību pakalpojumiem, kas pamatojas uz ierobežotu piekļuvi vai nodrošina to ( 18 ). Otrkārt, Konvencijas līgumslēdzējām pusēm savu attiecīgo sankciju un tiesību aizsardzības līdzekļu kontekstā jāparedz arī noteiktu objektu arests un konfiskācija (Konvencijas 6. pants) ( 19 ).

39.

Ir labi zināms, ka, lai sasniegtu šos mērķus, tostarp ir jāsaskaņo Konvencijas līgumslēdzēju pušu tiesību akti (Konvencijas 1. pants). Tomēr lietas dalībniekiem ir domstarpības par to, vai šajā ziņā, no Savienības viedokļa, galvenais ir jautājums par saskaņošanu, kam jāveicina Eiropas iekšējā tirgus veidošana un darbība un ko tādējādi var balstīt uz LESD 114. pantu (šajā ziņā skat. tepat 1) daļu), vai arī par saskaņošanu, kas būtībā skar Savienības ārējās tirdzniecības attiecības ar trešām valstīm un līdz ar to būtu jāīsteno, pamatojoties uz LESD 207. pantu (šajā ziņā skat. tālāk 2) daļu).

40.

Vispirms jāizvērtē, vai Konvencijas parakstīšanu var balstīt uz LESD 114. pantu kā iekšējā tirgus veidošanas pasākumu, kā to apstrīdētajā lēmumā ir prezumējusi Padome.

41.

Šajā ziņā vispirms ir jānorāda, ka LESD 114. pants nevar būt īstā kompetences tiesību norma Konvencijas parakstīšanai tikai tādēļ, ka, balstoties uz šo juridisko pamatu, Savienība tās iekšienē jau ir pieņēmusi vienu direktīvu, konkrēti, Direktīvu 98/84. Pretēji tam, kā, šķiet, uzskata Polija, starptautiska nolīguma noslēgšana nekādā ziņā nav obligāti jābalsta uz tieši to pašu materiālo juridisko pamatu kā tāda likumdošanas akta pieņemšana, kurā ir paredzēts Savienības iekšējais tiesiskais regulējums par būtībā to pašu tēmu. Līgumiem ir svešs tik stingrs iekšējās un ārējās darbības juridisko pamatu paralēlisms.

42.

Gluži pretēji, Līgumu sistēmā Savienības iekšējās un ārējās kompetences tiek nošķirtas. Kopš Lisabonas līguma spēkā stāšanās Savienības ārējās kompetences Līgumos ir precīzāk definētas un sistematizētas, kas, tostarp, izriet no jauniekļautajām LESD 216. panta 1. punkta un LESD 3. panta 2. punkta tiesību normām.

43.

Vietā ir principiālas šaubas īpaši par LESD 114. panta kā juridiska pamata atbilstību starptautiska nolīguma noslēgšanai, ko veic Savienība. LESD 114. panta 1. punkts gan ir plaši formulēts un otrajā teikumā vispārīgi paredz “pasākumus”, kas teorētiski varētu attiekties arī uz starptautisku nolīgumu noslēgšanu. Tomēr šāda interpretācija neatbilstu LESD 114. panta mērķim – attiecīgā tiesību norma paredzēta LESD 26. pantā noteikto mērķu sasniegšanai, tātad tā ir domāta iekšējā tirgus izveidei un tā darbības nodrošināšanai. Tai jāļauj Parlamentam un Padomei rīkoties Savienības iekšienē ( 20 ). Šis viedoklis gūst apstiprinājumu, ja aplūko LESD 114. panta vietu Līguma sistēmā – attiecīgā tiesību norma atrodas LESD Trešajā daļā, kas attiecas uz “Savienības iekšpolitiku un rīcību”, turpretim “Savienības ārējā darbība” tiek īpaši reglamentēta LESD Piektajā daļā.

44.

Jāatzīst, ka Savienībai arī saistībā ar tās iekšējās politikas jomām konkrēti var rasties ārējā kompetence, proti, tostarp tad, ja tas vajadzīgs, lai sasniegtu kādu no Līgumos noteiktiem mērķiem – šajā gadījumā, piemēram, lai veidotu iekšējo tirgu un nodrošinātu tā darbību LESD 26. panta 1. punkta izpratnē. Tomēr šāda ārējā kompetence neizriet no LESD 114. panta, kā to, šķiet, uzskata Padome un tās atbalstam lietā iestājušās [dalībvalstis], bet gan no LESD 216. panta 1. punkta, kas kopš Lisabonas līguma spēkā stāšanās kodificē agrāko judikatūru ( 21 ).

45.

Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāsecina, ka Padome katrā ziņā ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā tiktāl, ciktāl tā par Konvencijas parakstīšanas materiālo juridisko pamatu ir izmantojusi LESD 114. pantu, nevis – vismaz papildus – balstījusies uz LESD 216. panta 1. punktu.

46.

Pašu par sevi šo kļūdu tiesību piemērošanā tomēr vēl varētu uzskatīt par formālu kļūdu, kas kā tāda nepamatotu apstrīdētā lēmuma atcelšanu ( 22 ). Tādēļ ir jāizskata jautājums par to, vai Konvencijas parakstīšanu pēc būtības var uzskatīt par iekšējā tirgus veidošanas pasākumu LESD 114. panta 1. punkta, lasot to kopā ar LESD 26. panta 1. punktu, izpratnē, kā to uzstājīgi apgalvo Padome un tās atbalstam lietā iestājušās dalībvalstis.

47.

Virspusēji aplūkojot, patiešām varētu rasties iespaids, ka Konvencija paredzēta, lai Savienības teritorijā tuvinātu tiesību aktus iekšējā tirgū. Kā izriet no tās 1. panta, Konvencijai tostarp ir “mērķis [..] tuvināt Pušu tiesību aktus”. Šķiet, ka Konvencijas mērķis tātad ir pasākumi, kas ļoti bieži arī Savienības iekšienē tiek veikti iekšējā tirgus veidošanai un tā darbības nodrošināšanai.

48.

Tomēr tuvāk skatoties, Savienība slēdz Konvenciju ne tik daudz tādēļ, ka jomā, kas skar tiesisko aizsardzību pakalpojumiem, kas pamatojas uz ierobežotu piekļuvi vai nodrošina to, tā grib īstenot un stiprināt savu iekšējo tirgu, bet gan tādēļ, ka tā grib paplašināt Savienības teritorijā šajā jomā jau esošo tiesību aktu piemērošanu uz trešām valstīm, kurās tiesiskā aizsardzība pakalpojumiem, kas pamatojas uz ierobežotu piekļuvi vai nodrošina to, daļēji vēl ir nepilnīga ( 23 ). Konvencijas parakstīšanai skaidri “[jā]palīdz[..] paplašināt to noteikumu piemērošanu ārpus Savienības robežām, kuri līdzīgi Direktīvā 98/84/EK ietvertajiem noteikumiem, un [jā]izveido[..] ierobežotas piekļuves pakalpojumu tiesisk[ais] regulējum[s], kas būtu piemērojams visā Eiropas kontinentā” ( 24 ).

49.

Tādējādi primārais nav vis vienveidīgu tiesību normu izveide Eiropas iekšējā tirgū, bet gan centieni Savienības teritorijā spēkā esošo Acquis“eksportēt” uz trešām valstīm. Citiem vārdiem sakot, Konvencijas parakstīšana nav “iekšējās saskaņošanas” pasākums Savienības ietvaros, bet gan drīzāk ieguldījums “ārējā saskaņošanā” attiecībā uz trešām valstīm.

50.

Šis iespaids pastiprinās, ja aplūko Konvencijas 11. panta 4. punktā ietverto nošķīruma klauzulu. Tā paredz, ka līgumslēdzējas puses, kas ir Eiropas Savienības dalībvalstis, to savstarpējās attiecībās piemēro nevis Konvenciju, bet gan “Kopienas tiesību aktus”.

51.

Pretēji Padomes viedoklim, vērtējot kompetenci noslēgt starptautisku konvenciju, šāda nošķīruma klauzula katrā ziņā var būt noderīga ( 25 ).

52.

Šajā gadījumā Konvencijas 11. panta 4. punkta nošķīruma klauzula nozīmē, ka lielākā daļa Konvencijas tiesību normu netiks piemērotas Savienības iekšienē, jo Savienībā jau pastāv “Kopienas tiesību akti” atbilstoši Direktīvai 98/84, kas satura ziņā atbilst Konvencijai ( 26 ). To it īpaši atzīst Francija.

53.

Šādos apstākļos Konvencijas noslēgšanu, ko veic Savienība, nevar primāri uzskatīt par pasākumu tās dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanai Eiropas iekšējā tirgus kontekstā.

54.

Jāatzīst, ka Konvencijas 11. panta 4. punktā ir paredzēts, ka Eiropas Savienības dalībvalstis savstarpēji no šīs konvencijas izrietošās normas piemēro tiktāl, ciktāl nav neviena “Kopienas tiesību akta”, ar kuru reglamentē attiecīgo īpašo jautājumu. Kā atzīst Padome, pēdējais minētais nosacījums attiecas tikai uz “konfiskācijas pasākumiem” Konvencijas 6. panta izpratnē (t.i., noteiktu objektu arestu un konfiskāciju), kā arī uz starptautisko sadarbību atbilstoši Konvencijas 8. pantam, ciktāl tā skar šādus konfiskācijas pasākumus 6. panta izpratnē. Tā ir tāpēc, ka Direktīvā 98/84 nav reglamentēti tikai šie īpašie jautājumi.

55.

Tātad, ciktāl tas skar konfiskācijas pasākumus un ar to saistīto sadarbību starp dalībvalstīm, Konvencijas noslēgšana, ko veic Savienība, neapšaubāmi ietekmēs Eiropas iekšējo tirgu un papildinās vai katrā ziņā precizēs tajā atbilstoši Direktīvai 98/84 jau piemērojamos “Kopienas tiesību aktus”.

56.

Tomēr diez vai var apgalvot, ka konfiskācijas pasākumi un ar to saistītā starptautiskā sadarbība veido Konvencijas pamatpriekšmetu. Tādējādi fakts, ka Konvencijā ir iekļauts papildu tiesiskais regulējums, kas paredzēts 6. un 8. pantā, nevar Konvencijas parakstīšanu, ko veic Savienība, transformēt iekšējā tirgus veidošanas pasākumā, kas balstāms uz LESD 114. pantu, lasot to kopā ar LESD 216. panta 1. punktu. Tā ir tāpēc, ka Savienības tiesību akta juridiskā pamata izvēlē ir jāorientējas pēc uzsvara tā reglamentējošajā saturā ( 27 ). Šajā lietā, kā jau iepriekš uzsvērts ( 28 ), centrālais jautājums nav Eiropas iekšējā tirgus veidošana vai tā darbības nodrošināšana.

57.

Neatkarīgi no Konvencijas 6. un 8. panta katrā ziņā gan ir iespējams, ka no Konvencijas izrietošā vienveidīgu, visā Eiropas kontinentā piemērojamu tiesību normu izveide ierobežotas piekļuves pakalpojumu jomā galu galā var labvēlīgi ietekmēt šādu pakalpojumu sniegšanu Savienības teritorijā, tātad Eiropas iekšējā tirgū. Tā ir tāpēc, ka tad, ja visā Eiropā tiek novērsti pārkāpumi attiecībā uz ierobežotas piekļuves pakalpojumiem, arī Savienības iekšienē var uzlaboties normatīvā un ekonomiskā vide šādu pakalpojumu sniegšanai.

58.

Tomēr šādai vispārējai labvēlīgai Konvencijas ietekmei uz iekšējo tirgu ir tikai netiešs raksturs. Tās ir tikai Konvencijas refleksīvās sekas. Tās nav pietiekamas, lai Konvencijas parakstīšanu, ko veic Savienība, kvalificētu kā pasākumu iekšējā tirgus veidošanai vai tā darbības nodrošināšanai LESD 114. panta (lasot kopā ar LESD 216. panta 1. punktu) izpratnē. Tā ir tāpēc, ka šādu pasākumu mērķim ir jābūt iekšējā tirgus izveides un darbības nosacījumu uzlabošanai ( 29 ) un tiem tiešā veidā jāietekmē iekšējā tirgus darbība ( 30 ). Šajā lietā tas tā nav.

59.

Jānoraida arī Padomes arguments, ka Konvencija esot paredzēta iekšējā tirgus veidošanai, jo, samazinot atšķirības starp valstu tiesību sistēmām, tā sekmējot vienotas normatīvās vides izveidi (“level playing field”).

60.

Saskaņā ar LESD 114. pantu gan var tikt veikti saskaņošanas pasākumi ar mērķi novērst normatīvās atšķirības starp dalībvalstīm, ja šīs atšķirības var ierobežot pamatbrīvības un šādi tieši ietekmēt iekšējā tirgus darbību ( 31 ). Pastāvīgam ir jābūt mērķim novērst normatīvās atšķirības starp Eiropas Savienības dalībvalstīm, nevis novērst normatīvās atšķirības starp Eiropas Savienības dalībvalstīm un trešām valstīm. Tomēr šajā lietā, kā jau iepriekš minēts, Konvencija galvenokārt ir paredzēta nevis iekšējai saskaņošanai, bet gan primāri – ārējai saskaņošanai ( 32 ).

61.

Tātad kopvērtējumā Eiropas iekšējā tirgus veidošana un darbība nav galvenie jautājumi, Savienībai parakstot Konvenciju. Tādējādi Padome, izmantojot LESD 114. pantu, apstrīdētajam lēmumam nav izvēlējusies atbilstīgu juridisko pamatu.

62.

Tā kā atbilstoši iepriekš minētajam ( 33 ) ir skaidrs, ka LESD 114. pants nebija atbilstīgs juridiskais pamats apstrīdētajam lēmumam, otrkārt, ir jāizskata jautājums par to, vai šis lēmums kā kopējās tirdzniecības politikas daļa būtu bijis jābalsta uz LESD 207. pantu, kā to apgalvo Komisija un Parlaments.

63.

LESD 207. panta 1. punktā ir precizēts, ka Kopējā tirdzniecības politika neattiecas tikai uz preču tirdzniecību, bet gan, tostarp, ietver sevī arī pakalpojumu tirdzniecību. LESD 207. panta 4. punkts piešķir Padomei tiesības noslēgt tirdzniecības līgumus, kas it īpaši var attiekties arī uz audiovizuālo pakalpojumu tirdzniecību.

64.

Padome un tās atbalstam lietā iestājušās [dalībvalstis] pret LESD 207. panta piemērošanu galvenokārt iebilst, ka Konvencijas priekšmets un mērķis neesot reglamentēt Savienības ārējās tirdzniecības attiecības, bet gan, kā izrietot no Konvencijas 1. panta, tikai saskaņot valstu tiesību aktus jomā, kas reglamentē pakalpojumus, kas pamatojas uz ierobežotu piekļuvi vai nodrošina to.

65.

Šis iebildums nepārliecina.

66.

Kopējās tirdzniecības politikas sakarā nekādā ziņā nav izslēgti valstu tiesību aktu saskaņošanas pasākumi. LESD 207. panta 6. punktā gan ir aizliegts kopējās tirdzniecības politikas kontekstā saskaņot dalībvalstu tiesību aktus, “ja Līgumi tādu saskaņošanu neparedz”. A contrario no tā tomēr izriet, ka visos pārējos gadījumos Savienības kompetenču īstenošana kopējās tirdzniecības politikas jomā katrā ziņā var būt par iemeslu tiesību aktu saskaņošanai. Tiesvedībā Tiesā tas bija jāatzīst arī Padomei.

67.

LESD 207. pantu it īpaši var izmantot kā juridisko pamatu pasākumiem, kas nevis Savienības iekšienē veicina dalībvalstu tiesību aktu saskaņošanu (iekšējā saskaņošana), bet gan, kā šajā gadījumā, ārējās attiecībās sekmē Savienībā un trešās valstīs piemērojamo tiesību aktu tuvināšanu (ārējā saskaņošana). Tieši šāda saskaņošana ir daudzu mūsdienu tirdzniecības nolīgumu mērķis. Šie nolīgumi paredz izveidot vienotus normatīvos standartus – iespējams, obligātu standartu veidā – noteiktiem izstrādājumiem, darbībām vai nozarēm, lai šādā veidā atvieglotu pārrobežu tirdzniecību ( 34 ).

68.

Padome un tās atbalstam lietā iestājušās dalībvalstis tomēr apstrīd, ka Konvencijas 1. pantā izvirzītajam valstu tiesību normu saskaņošanas mērķim ir tirdzniecības politikas raksturs LESD 207. panta izpratnē.

69.

Patiešām, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tiesību akts ietilpst kopējās tirdzniecības politikas piemērošanas jomā, kas paredzēta LESD 207. pantā, tikai tad, ja tas attiecas uz starptautisko preču vai pakalpojumu tirdzniecību tādā ziņā, “ka šis akts it īpaši domāts, lai veicinātu, atvieglotu vai reglamentētu tirdzniecību, un ja tas tieši un tūlītēji ietekmē attiecīgo preču tirdzniecību” ( 35 ).

70.

Jāpiekrīt Padomei un dalībvalstīm, kas iestājušās lietā tās atbalstam, ka Konvencijā tikai vienā vienīgā vietā, proti, 4. panta b) punktā, ir ietverts tiesiskais regulējums, kas skaidri attiecas uz tirdzniecību, aizliedzot nelegālu iekārtu importēšanu komerciāliem mērķiem.

71.

Tomēr pretēji tam, kā uzskata Padome un tās atbalstam lietā iestājušās dalībvalstis, tas nenozīmē, ka Konvencija pārējā daļā neskar tirdzniecību starp Savienību un trešām valstīm. Kā to pamatoti ir norādījusi Komisija, Konvencija kopumā ir paredzēta mērķim atvieglot pakalpojumu sniegšanu jomā, kas skar pakalpojumus, kas pamatojas uz ierobežotu piekļuvi vai nodrošina to, proti, arī un tieši attiecībās starp Savienību un trešām valstīm.

72.

Konvencija ir visu tās līgumslēdzēju pušu kopīgas politikas daļa, lai aizsargātu pakalpojumus, kas pamatojas uz ierobežotu piekļuvi vai nodrošina to ( 36 ). Kā jau iepriekš minēts, ar Konvencijas palīdzību jāpaplašina to standartu piemērošana trešās valstīs, ko Savienības teritorijā tāpat jau piemēro attiecīgo pakalpojumu tiesiskajai aizsardzībai, lai varētu izveidot ierobežotas piekļuves pakalpojumu tiesisko regulējumu, kas būtu piemērojams visā Eiropas kontinentā ( 37 ).

73.

Šādā veidā visā Eiropā – gan Eiropas iekšējā tirgū, gan ārpus tā – tiek panākta vienota normatīvā vide (“level playing field”) attiecīgo pakalpojumu sniegšanai.

74.

Tādējādi, pirmkārt, Eiropas Savienībā reģistrētiem uzņēmumiem tiek atvieglota pakalpojumu sniegšana ārpus Eiropas iekšējā tirgus – pārējās Eiropas Padomes dalībvalstīs – jomā, kas attiecas uz pakalpojumiem, kas pamatojas uz ierobežotu piekļuvi vai nodrošina to. Otrkārt, ārpus Eiropas Savienības citās Eiropas Padomes dalībvalstīs reģistrētiem uzņēmumiem un personām tiek liegts traucēt vai padarīt mazāk pievilcīgu šādu pakalpojumu sniegšanu, izmantojot neatļautu piekļuvi. Ja visā Eiropas kontinentā ar prettiesiskām darbībām cīnīsies, pamatojoties uz vienotiem normatīviem standartiem, šādu darbību iniciatoriem būs daudz sarežģītāk nekā līdz šim atrast Eiropā “atbalsta punktus”, kādi tie, šķiet, līdz šim ārpus Eiropas Savienības eksistē dažās Eiropas Padomes dalībvalstīs ( 38 ).

75.

Tātad Konvencija uzņēmumiem, kas izveidoti Eiropas iekšējā tirgū, atvieglo ne tikai legālu pakalpojumu sniegšanu trešās valstīs, bet arī nozīmē to, ka pret trešās valstīs iniciētām nelikumīgām darbībām (tā dēvēto “pirātismu”), kas vērstas pret šiem pakalpojumiem, var cīnīties efektīvāk nekā līdz šim.

76.

Šādā veidā tiek novērsti šķēršļi tirdzniecībai attiecībās starp Savienību un trešām valstīm, kas balstās uz atšķirībām līgumslēdzēju pušu valstu tiesību sistēmās. Fakts, ka šajā ziņā tie ir šķēršļi tirdzniecībai, kam nav nekā kopīga ar attiecīgo pakalpojumu sniegšanu kā tādu, bet gan tie drīzāk ir saistīti ar attiecīgo pakalpojumu (līdz šim nepietiekamo) tiesisko aizsardzību dažās trešās valstīs, pretēji Zviedrijas domām, neliedz piemērot LESD 207. pantu. Tā ir tāpēc, ka šķēršļi tirdzniecībai, kas ir saistīti ar preču vai pakalpojumu nepietiekamu tiesisko aizsardzību trešās valstīs, ietilpst mūsdienu tirdzniecības politikas piemērošanas jomā un līdz ar to var būt pasākumu priekšmets atbilstoši LESD 207. pantam ( 39 ).

77.

Pretēji tam kā domā Padome un tās atbalstam lietā iestājušās [dalībvalstis], starptautiskajai tirdzniecībai attiecīgo pakalpojumu tiesiskās aizsardzības uzlabošana nekādā gadījumā nav otršķirīga un tai nav netiešs raksturs. Gluži pretēji, mūsdienās daudzās jomās iespējami vienotai un drošai normatīvai videi ir būtiska nozīme ārējā tirdzniecībā, it īpaši tad, ja tas attiecas uz sarežģītām un dārgām precēm un pakalpojumiem, kuru ražošanā vai pārdošanā liela nozīme ir intelektuālajam īpašumam vai radošajiem sasniegumiem.

78.

Tā tas ir tieši ar šajā lietā strīdīgajiem audiovizuālajiem pakalpojumiem un informācijas sabiedrības pakalpojumiem. Proti, kā skaidri ir atzīts Konvencijas preambulā, nelikumīgā piekļuve apdraud to organizāciju dzīvotspēju, kuras sniedz radioapraides pakalpojumus un informācijas sabiedrības pakalpojumus, un pat var ietekmēt sabiedrībai piedāvāto programmu un pakalpojumu dažādību ( 40 ).

79.

Ņemot vērā iepriekš minēto, nevar noliegt, ka Eiropas iekšējā tirgū piemērojamo normatīvo standartu eksports uz trešām valstīm Eiropā, ko ir panākusi Konvencija, no Savienības viedokļa ir vērtējams kā fundamentāls tirdzniecības politikas pasākums.

80.

Padome un dažas tās atbalstam lietā iestājušās [dalībvalstis] – konkrēti: Zviedrija un Polija – vēl arī apgalvo, ka Konvencijas 6. un 8. panta tiesību normas par konfiskācijas pasākumiem un ar to saistīto starptautisko sadarbību tematiski neesot attiecināmas uz kopējo tirdzniecības politiku, bet gan uz tiesu iestāžu sadarbību un līdz ar to uz brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, tādēļ Konvencijas parakstīšanu nevarot balstīt uz LESD 207. pantu.

81.

Šis iebildums nepārliecina.

82.

Atsevišķi aplūkojot, konfiskācijas pasākumus un ar to saistīto starptautisko sadarbību gan varētu attiecināt uz to politikas jomu, kas skar tiesu iestāžu sadarbību civillietās un krimināllietās. Tomēr, kā jau iepriekš minēts ( 41 ), šajā lietā konfiskācijas pasākumi un ar to saistītā starptautiskā sadarbība neveido Konvencijas pamatpriekšmetu. Tā kā Konvencijā uzsvars ir likts uz tirdzniecības politikas jomu, visas Konvencijas parakstīšana ir balstāma vienīgi uz LESD 207. pantu ( 42 ). Nav pieļaujams izmantot citu juridisko pamatu, kā, piemēram, LESD 83. panta 2. punktu.

83.

Šo atzinumu neatspēko arī LES un LESD 21. protokols ( 43 ) un 22. protokols ( 44 ). Šajos abos protokolos ir ietverti tiesiskie regulējumi par Apvienotās Karalistes, Īrijas un Dānijas nostāju saistībā ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kas šīm trim dalībvalstīm paredz noteiktas īpašas tiesības.

84.

Šo īpašo regulējumu materiālā piemērošanas joma ir skaidri ierobežota brīvības, drošības un tiesiskuma telpā. Turklāt tie kā izņēmuma regulējumi ir jāinterpretē šauri. Attiecībā uz citām Savienības tiesību jomām, it īpaši saistībā ar kopējo tirdzniecības politiku (vai arī iekšējo tirgu), 21. un 22. protokola būtība un mērķis nav atstāt Apvienotajai Karalistei, Īrijai un Dānijai rīcības brīvību piedalīties un iesaistīties pasākumos, par kuriem ir lēmušas Savienības iestādes ( 45 ).

85.

21. un 22. protokols nevar kalpot par iemeslu, lai atkāptos no vispāratzītiem noteikumiem par pareizā juridiskā pamata izvēli Savienības tiesību aktam. Viens no šiem noteikumiem, kas galu galā ir balstīti uz Līgumu sistēmu kopumā, it īpaši paredz, ka Savienības tiesību akta juridiskā pamata izvēlē ir jāorientējas pēc tā reglamentējošā satura uzsvara, pat ja tajā turklāt vēl papildus ir ietverts arī tiesiskais regulējums, kas var skart brīvības, drošības un tiesiskuma telpu ( 46 ).

86.

Līdzīgi 21. un 22. protokolā paredzētās procesuālās īpatnības ( 47 ) nevar attiecināt uz citām Eiropas tiesību jomām kā tikai uz brīvības, drošības un tiesiskuma telpu; jo ne jau procedūras nosaka tiesību akta juridiskā pamata izvēli, bet juridiskais pamats nosaka tiesību akta pieņemšanai piemērojamās procedūras ( 48 ).

87.

Līdz ar to tāda tiesību akta gadījumā, kurā uzsvars ir likts uz kopējo tirdzniecības politiku, Apvienotā Karaliste, Īrija un Dānija nevar atsaukties uz to īpašām tiesībām, kas izriet no 21. un 22. protokola, un Padomei, pieņemot šādu tiesību aktu, nav jāievēro šīs īpašās tiesības, arī ne attiecībā uz šā tiesību akta atsevišķiem aspektiem vai daļām.

88.

Kopvērtējumā jāsecina, ka atbilstošais juridiskais pamats apstrīdētajam lēmumam būtu bijis nevis LESD 114. pants, bet gan LESD 207. pants. Visas Konvencijas parakstīšanu, ko veic Savienība, var balstīt uz LESD 207. pantu. Līdz ar to pirmais Komisijas izvirzītais pamats ir jāpieņem.

89.

Ar otro prasības pamatu Komisija apstrīd Padomes viedokli, atbilstoši kuram Konvenciju vajadzētu “parakstīt gan Savienībai, gan tās dalībvalstīm” ( 49 ), tātad kā jauktu nolīgumu. Komisija un Parlaments uzskata, ka šāda pieeja pārkāpj Savienības ekskluzīvo kompetenci noslēgt attiecīgo Konvenciju. Padome un tās atbalstam lietā iestājušās dalībvalstis pārstāv pretēju viedokli.

90.

Tiesas sēdē Tiesā Padome apgalvoja, ka Komisijas otrais prasības pamats ir neefektīvs (franču valodā – “inopérant”). Pēc Padomes domām, apstrīdētais lēmums reglamentē tikai Konvencijas parakstīšanu, ko veic Savienība, un tajā nav saistoši konstatēts, vai līdzās Savienībai arī dalībvalstīm jābūt vai tās drīkst būt Konvencijas līgumslēdzējas puses. No tā Padome secina, ka Komisijas otrais prasības pamats, pat ja tas būs pamatots, nevarētu būt par iemeslu apstrīdētā lēmuma atcelšanai.

91.

Šis iebildums nav pamatots.

92.

Apstrīdētā lēmuma rezolutīvā daļa gan patiešām šeit aprobežojas tikai ar to, ka atļauj Savienības vārdā parakstīt Konvenciju (skat. attiecīgā lēmuma 1. pantu). Tomēr šādas atļaujas juridiskā un praktiskā darbības joma atšķiras atkarībā no tā, vai Konvencija jāparaksta vienīgi Savienībai vai arī kā jaukts nolīgums vienlaicīgi Savienībai un tās dalībvalstīm.

93.

Šajā lietā Padome apstrīdētā lēmuma preambulā ir skaidri paudusi savu viedokli, ka Savienības ārējā kompetence neattiecoties uz Konvencijas 6. pantu un 8. panta daļām un ka tādēļ Konvencija esot jānoslēdz kā jaukts nolīgums ( 50 ). Tas nozīmē, ka Savienības iekšienē dotā atļauja parakstīt Konvenciju, kā to Padome izsaka apstrīdētā lēmuma 1. pantā, neattiecas uz Konvencijas 6. un 8. pantu, tādēļ līdzās Konvencijas parakstīšanai Savienības vārdā ir vajadzīgs, lai to paraksta arī visas tās dalībvalstis ( 51 ).

94.

Tātad ar otro prasības pamatu principā tiek uzdots jautājums, vai apstrīdētais lēmums ir nelikumīgs, jo Padome tajā ir devusi atļauju, kas nav pietiekami plaša. Tas ir tiesību jautājums, ko Tiesa var izvērtēt, izskatot prasību atcelt tiesību aktu. Ja tiek konstatēts, ka Konvencija ietilpst Savienības ekskluzīvajā kompetencē, tad apstrīdētais lēmums ir atceļams, jo Padome ir devusi atļauju, kas pēc sava apjoma un darbības jomas ir šaurāka par to, kas no juridiskā viedokļa būtu bijusi jādod.

95.

Otrais prasības pamats ir pieņemams, ja Savienībai ir ekskluzīva kompetence noslēgt Konvenciju.

96.

Šāda ekskluzīva kompetence var izrietēt, pirmkārt, no LESD 3. panta 1. punkta e) apakšpunkta (šajā ziņā skat. tepat a) sadaļu) un, otrkārt, no LESD 3. panta 2. punkta (šajā ziņā skat. tālāk b) sadaļu). Ja tā pastāv, dalībvalstīm nevar būt paralēla kompetence ( 52 ). Gluži pretēji, no Savienības ekskluzīvās kompetences izriet principiāls aizliegums dalībvalstu rīcībai (LESD 2. panta 1. punkta otrā teikuma daļa). Tādējādi ir izslēgta arī varbūtēja brīvprātīga dalībvalstu līdzdalība līdzās Savienībai kā starptautiska nolīguma līgumslēdzējām pusēm ( 53 ). Tā ir tāpēc, ka starptautiskā līmenī dalībvalstu pārstāvība savā vārdā līdzās Savienībai var ietekmēt sarunu rezultātu un turklāt apdraud Savienības ekskluzīvo kompetenci noslēgt nolīgumu.

97.

Kā jau iepriekš atspoguļots ( 54 ), ja Konvencija pilnībā ir balstāma uz LESD 207. pantu, tad tā ietilpst kopējās tirdzniecības politikas piemērošanas jomā. Tādējādi Savienībai ir ekskluzīva kompetence noslēgt Konvenciju (LESD 3. panta 1. punkta e) apakšpunkts).

98.

Jau šā iemesla dēļ Komisijas otrais prasības pamats ir pieņemams.

99.

Gadījumam, ja, pretēji manam ierosinājumam, Tiesa Konvenciju neklasificēs kā kopējā tirdzniecības politikā ietilpstošu (LESD 207. pants), bet gan uzskatīs to par saskaņošanas pasākumu iekšējā tirgus veidošanai (LESD 114. pants), pakārtoti jāizvērtē, vai tomēr Savienībai nav ekskluzīva kompetence noslēgt šo Konvenciju. Komisija un Parlaments norāda, ka šāda ekskluzīva kompetence izrietot no LESD 3. panta 2. punkta, turpretim Padome un tās atbalstam lietā iestājušās dalībvalstis dzelžaini apstrīd attiecīgās tiesību normas piemērošanas nosacījumu izpildi.

100.

Šeit varētu piemērot tikai LESD 3. panta 2. punkta trešo nosacījumu, atbilstoši kuram Savienībai ir ekskluzīva kompetence noslēgt starptautisku nolīgumu, “ciktāl līguma slēgšana [varētu] ietekmē[t] Savienības kopīgos noteikumus vai main[īt] to darbības jomu”. LESD 3. panta 2. punktā ietvertais formulējums “varētu” akcentē, ka nav faktiski jāietekmē kopīgie noteikumi vai jāmaina to darbības joma, gluži pretēji, ir pietiekami, ka starptautisks nolīgums var izraisīt šādas sekas, t.i., no nolīguma jāizriet konkrētam riskam, ka kopīgie noteikumi tiks ietekmēti vai tiks mainīta to darbības joma.

101.

Šajā ziņā vispirms jāpiebilst, ka ietekmes uz kopīgiem noteikumiem risks nav izslēgts tikai tāpēc, ka starptautiska nolīguma tiesību normas un Savienības iekšienē esošais tiesiskais regulējums – kā šajā gadījumā ( 55 ) – satura ziņā ir gandrīz identiski ( 56 ). Tā ir tāpēc, ka pat identiska satura gadījumā Savienības likumdevēja rīcības brīvība samazinās, tiklīdz Savienība uzņemas starptautiskas saistības pret trešām valstīm. Turklāt šajā situācijā neko nemaina arī tāda nošķīruma klauzula kā tā, kas ietverta Konvencijas 11. panta 4. punktā, gluži pretēji, šādu klauzulu pat var uzskatīt par pazīmi, ka pastāv ietekmes uz kopīgiem noteikumiem risks ( 57 ).

102.

Tādējādi arī Padome šajā lietā atzīst, ka ietekmes uz kopīgiem noteikumiem risks LESD 3. panta 2. punkta izpratnē – un līdz ar to arī Savienības ekskluzīvā kompetence – pastāv visur tur, kur Konvencija un Direktīva 98/84 pēc būtības ir identiskas. Tas pirmām kārtām skar definīcijas, kurās tiek formulēts, kas ir jāsaprot ar “aizsargātu pakalpojumu”, “ierobežotu piekļuvi”, “ierobežotas piekļuves iekārtu” un “nelegālu iekārtu” ( 58 ). Līdzīgi tas attiecas uz darbību noteikšanu, kas jāaizliedz kā “nelikumīgas darbības” ( 59 ).

103.

Tomēr lietas dalībniekiem ir lielas domstarpības jautājumā par to, vai Savienībai šāda ekskluzīva kompetence noslēgt līgumus LESD 3. panta 2. punkta izpratnē ir arī attiecībā uz konfiskācijas pasākumiem atbilstoši Konvencijas 6. pantam, kā arī attiecībā vēl uz starptautisko sadarbību atbilstoši Konvencijas 8. pantam, ciktāl tā skar konfiskācijas pasākumus 6. panta izpratnē. Pēc Padomes domām, īpaši šie abi aspekti nosaka vajadzību uzskatīt Konvenciju par jauktu nolīgumu ( 60 ).

104.

Šajā ziņā, pirmkārt, ir jānoskaidro, vai Konvencijas 6. un 8. pants rada konkrētu risku, ka var tikt ietekmēts Direktīvas 98/84 5. panta 1. punkts (šajā ziņā skat. tepat ii) daļu), un, otrkārt, vai Konvencija kopumā skar jomu, uz kuru lielā mērā jau attiecas Kopienas noteikumi (šajā ziņā skat. tālāk iii) daļu).

105.

Komisija un Parlaments uzskata, ka Konvencijas 6. pantā minētie konfiskācijas pasākumi sankciju veidā jau esot arī reglamentēti Direktīvas 98/84 5. panta 1. punktā. Tādēļ arī attiecībā uz šo Konvencijas daļu Savienībai esot ekskluzīva kompetence LESD 3. panta 2. punkta izpratnē.

106.

Šis arguments nav pamatots.

107.

Kā Padome un tās atbalstam lietā iestājušās dalībvalstis pārliecinoši ir raksturojušas, Direktīvas 98/84 5. panta 1. punktā ir ietverts ļoti vispārējs un rudimentārs pienākums dalībvalstīm paredzēt sankcijas, kurām jābūt “efektīvām, preventīvām un proporcionālām [samērīgām] iespējamajām pārkāpuma sekām”. Turklāt dalībvalstīm ir plaša rīcības brīvība noteikt savas valsts tiesību sistēmā attiecīgas atbilstīgas sankcijas. Starp tādām var būt arī priekšmetu arests un konfiskācija ( 61 ), tomēr saskaņā ar direktīvu tas nav saistošs [nosacījums] ( 62 ).

108.

Galu galā, ja dalībvalstis – vienas pašas vai piedaloties trešām valstīm – noslēdz starptautisku nolīgumu, kas saistoši paredz īstenot konfiskācijas pasākumus, kā tas ir Konvencijas 6. panta gadījumā, tad tās tikai kopīgi īsteno pasākumu, lai izpildītu tām saskaņā ar Direktīvas 98/84 5. panta 1. punktu noteikto pienākumu paredzēt efektīvas, preventīvas un samērīgas sankcijas. Dalībvalstis gluži vienkārši īsteno savu rīcības brīvību, kas tām piemīt Savienības tiesību pašreizējā attīstības stadijā, un turklāt dod savu ieguldījumu Direktīvas 98/84 mērķu sasniegšanā.

109.

Ņemot vērā iepriekš minēto, nekas neliecina, ka Konvencijas 6. un 8. pants var konkrēti ietekmēt Direktīvas 98/84 5. panta 1. punktā ietverto sankciju normu vai mainīt tās darbības jomu.

110.

Pat ja Konvencijas 6. un 8. pants paši par sevi nerada kaitējuma risku Direktīvas 98/84 5. panta 1. punktam, Konvencija kopumā tomēr var ietilpt Savienības ekskluzīvajā kompetencē. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ( 63 ) uzskatīt, ka Savienībai ir ekskluzīva kompetence noslēgt līgumu, var jau tad, kad ir skarta joma, uz kuru lielā mērā jau attiecas Kopienas noteikumi.

111.

Padome un dažas dalībvalstis, kas iestājušās lietā tās atbalstam, gan vispārīgi iebilst, ka pēc Lisabonas līguma spēkā stāšanās šī judikatūra vairs neesot nozīmīga, jo LESD 3. panta 2. punkts šaurāk formulējot Savienības ekskluzīvo kompetenci ārējās darbības jomā. Tomēr šis iebildums ir jānoraida. Nekas neliecina par to, ka Lisabonas līguma autori gribēja ieviest šādu ierobežojumu. Arī tiesas sēdē Tiesā Padome, atbildot uz manu jautājumu, neiesniedza konkrētus pierādījumus savai tēzei, piemēram, no Eiropas Konventa darba materiāliem par Līgumu par Konstitūciju Eiropai vai no darba materiāliem par Lisabonas līgumu.

112.

Manuprāt, LESD 3. panta 2. punkta trešais nosacījums ir Tiesas līdzšinējās judikatūras attiecībā uz Savienības ekskluzīvo kompetenci slēgt līgumus kodifikācija AETR doktrīnas ( 64 ) ietvaros. Tiesas sēdē Tiesā to skaidri atzina arī Francija.

113.

Līdz ar to, interpretējot un piemērojot LESD 3. panta 2. punkta trešo nosacījumu, ir jāņem vērā līdzšinējā judikatūra. Tādēļ, lai prezumētu Savienības ekskluzīvu kompetenci slēgt starptautisku nolīgumu LESD 3. panta 2. punkta trešā nosacījuma izpratnē, arī turpmāk ir pietiekami, ja ir skarta joma, uz kuru lielā mērā jau attiecas Kopienas noteikumi.

114.

Nekas cits neizriet no Līguma par Eiropas Savienību un Līguma par Eiropas Savienības darbību 25. protokola ( 65 ), kas paredz, ka Savienības kompetenču darbības joma atteicas “tikai uz tiem elementiem, kas noteikti attiecīgajā Savienības aktā un tādēļ neattiecas uz visu jomu”.

115.

Tā ir tāpēc, ka, kā izriet no 25. protokola teksta, tas attiecas vienīgi uz kompetenci, kas Savienībai ir kopīga ar dalībvalstīm, LESD 2. panta 2. punkta izpratnē, nevis uz tās ekskluzīvas kompetences piemērojamību LESD 2. panta 1. punkta izpratnē. It īpaši nekas neliecina, ka Lisabonas līguma autori ar šo protokolu būtu gribējuši tieši vai netieši ierobežot īpaši Savienības ekskluzīvās kompetences noslēgt līgumus atbilstoši LESD 3. panta 2. punkta trešajam nosacījumam piemērojamību. Pret šādu ierobežojumu it īpaši liecina tas, ka 25. protokolā nav nekādas atsauces uz LESD 3. panta 2. punktu.

116.

Turklāt ir jāuzsver, ka ekskluzīvā kompetence saskaņā ar LESD 3. panta 2. punkta trešo nosacījumu nav primāri atkarīga no kopīgu noteikumu esamības vai neesamības noteiktā jomā, bet gan ir saistīta ar risku, ka šie kopīgie noteikumi var tikt ietekmēti vai var tikt mainīta to darbības joma. Šāds risks var rasties jau tad, ja starptautiskā nolīgumā ir ietverts tiesiskais regulējums, kam ir cieša saistība ar Kopienas noteikumu saturu, kuri lielā mērā jau Savienības tiesībās nosaka attiecīgo jomu. Proti, starptautisks nolīgums var nelabvēlīgi ietekmēt šādus Kopienas noteikumus pat tad, ja tie un starptautiskais nolīgums nereglamentē vienus un tos pašus “elementus” (25. protokola izpratnē).

117.

Ņemot vērā iepriekš minēto, judikatūrā iedibinātais kritērijs – joma, uz kuru lielā mērā jau attiecas Kopienas noteikumi – arī pēc Lisabonas līguma spēkā stāšanās nav zaudējis savu nozīmi, lai konstatētu Savienības ekskluzīvo kompetenci noslēgt līgumus atbilstoši LESD 3. panta 2. punkta trešajam nosacījumam.

118.

Atliek izvērtēt, vai joma, ko konkrēti šajā lietā skar Konvencija, ir tāda, uz kuru lielā mērā jau attiecas Kopienas noteikumi. Turklāt analīze ir jābalsta ne tikai uz konkrēto noteikumu piemērošanas jomu, bet arī uz to raksturu un saturu. Svarīgi arī ir ņemt vērā ne tikai attiecīgo jomu reglamentējošo Savienības tiesību aktu faktisko stāvokli, bet arī to attīstības perspektīvas, ja to ir iespējams paredzēt šīs analīzes veikšanas brīdī ( 66 ).

119.

Joma, kuru skar nolīgums, ir tiesiskā aizsardzība pakalpojumiem, kas pamatojas uz ierobežotu piekļuvi vai nodrošina to.

120.

Šo jomu Savienības likumdevējs lielā mērā jau ir saskaņojis Savienības iekšienē, pieņemot Direktīvu 98/84. Turklāt tas nekādā gadījumā nav pieņēmis tikai obligātos standartus, bet gan pilnībā ir saskaņojis daudzus attiecīgās jomas aspektus. Tas it īpaši ir ieviesis visā Savienībā vienotas definīcijas (direktīvas 2. pants) un ir noteicis Savienības līmenī vienotus noteikumus, kādām darbībām iekšējā tirgū jābūt aizliegtām (direktīvas 4. pants). Ir noteikts arī – droši vien ļoti vispārīgs – Kopienas tiesiskais regulējums par sankcijām un zaudējumu atlīdzināšanu [tiesību aizsardzības līdzekļiem] (direktīvas 5. pants).

121.

Tas, ka Savienības likumdevējs Direktīvas 98/84 5. panta 1. punktā dalībvalstīm ir atstājis plašu rīcības brīvību attiecībā uz sankciju izvēli, neliedz izdarīt pieņēmumu, ka joma, kas skar tiesisko aizsardzību pasākumiem, kas pamatojas uz ierobežotu piekļuvi vai nodrošina to, kopumā lielā mērā jau ir noteikta Savienības tiesībās.

122.

Tādējādi no šāda viedokļa ir izpildīti LESD 3. panta 2. punkta trešā nosacījuma priekšnoteikumi, kā tie ir precizēti judikatūrā ( 67 ).

123.

Līdz ar to Savienībai ir ekskluzīva kompetence noslēgt Konvenciju saskaņā ar LESD 3. panta 2. punkta trešo nosacījumu, jo Konvencija attiecas uz jomu, uz kuru lielā mērā jau attiecas Kopienas noteikumi. Arī šā iemesla dēļ Komisijas otrais prasības pamats ir pamatots.

124.

Tādējādi abi Komisijas izvirzītie prasības pamati ir atbalstāmi un katrs no tiem jau pats par sevi pamato apstrīdētā lēmuma atcelšanu (LESD 263. panta pirmā un otrā daļa, lasot to kopā ar LESD 264. panta pirmo daļu).

125.

Ja Tiesa atzīs, ka apstrīdētais lēmums ir atceļams, tai saskaņā ar LESD 264. panta otro daļu ir jāsaglabā lēmuma sekas līdz jauna lēmuma pieņemšanai, kas balstīts uz pareiza juridiskā pamata. Šādā veidā starptautiskā līmenī tiek novērstas jebkādas šaubas par to personu mandātu, kurām ir tiesības pārstāvēt Savienību un tās vārdā parakstīt Konvenciju, nevar tikt apšaubītas jau varbūt notikuša parakstīšanas fakta juridiskās sekas un netiek aizkavēta ratifikācijas procedūra.

126.

Turklāt dalībvalstīm, pamatojoties uz pienākumu lojāli sadarboties ar Savienību (LES 4. panta 3. punkts), jāatturas veikt jebkādus pasākumus, kas varētu ietekmēt Savienības ekskluzīvo kompetenci ( 68 ). Tas nozīmē, ka tās dalībvalstis, kuras vēl nav parakstījušas Konvenciju, to arī neparaksta, bet tās dalībvalstis, kas jau ir parakstījušas Konvenciju, to neratificē.

127.

Saskaņā ar Tiesas 2012. gada 25. septembra Reglamenta 138. panta 1. punktu lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā atbilstoši manis ierosinātajam risinājumam Padomei spriedums ir nelabvēlīgs un Komisija ir prasījusi piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, tiesāšanas izdevumi ir jāatlīdzina Padomei. Turpretim Francija, Nīderlande, Polija, Zviedrija, Apvienotā Karaliste un Eiropas Parlaments kā personas, kas iestājušās lietā, saskaņā ar Tiesas Reglamenta 140. panta 1. punktu sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

128.

Pamatojoties uz iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem, ierosinu Tiesai pieņemt šādu nolēmumu: