1. 

Ņemot vērā finanšu sistēmas sabrukumu Islandē sakarā ar 2008. gada starptautisko finanšu krīzi, Islandes Parlaments veica virkni pasākumu šajā valstī reģistrēto finanšu iestāžu reorganizācijai, uz vienu no kuriem, pamatojoties uz Direktīvu 2001/24/EK ( 2 ), mēģina atsaukties Francijā, lai iebilstu pret diviem šīs dalībvalsts tiesu rīkojumiem par mantas arestu. Būtībā Cour de cassation uzdotais jautājums ir par to, vai šie reorganizācijas pasākumi, pat ja tos ir pieņēmusi likumdevēja iestāde, ietilpst direktīvas, kuras mērķis ir administratīvo iestāžu un tiesu pieņemtu reorganizācijas pasākumu un likvidācijas procesu savstarpēja atzīšana, darbības jomā.

2. 

Šis jautājums ir saistīts ar tipiskām grūtībām, kas reizēm var rasties, Savienības tiesībās izmantojot noteiktas valstu tiesību pamatkategorijas. Kā es turpmāk paskaidrošu, papildus to formai un nomen šajos gadījumos ir jāņem vērā saturs un it īpaši mērķi, kuriem šīs kategorijas kalpo, pirmkārt, Savienības tiesībās un, otrkārt, dalībvalstu tiesībās. Uz šo valstu [tiesību] kategoriju atbilstību Savienības [tiesību] kontekstā ir jāpamatojas arī, izvērtējot grūtības, ko šajā lietā rada tāda tiesību akta kā Direktīva 2001/24 interpretācija, kuru pieņemot nevarēja paredzēt tādu iezīmju un tāda apjoma finanšu krīzes rašanos, kuras sekas mēs jūtam vēl šodien. Protams, jautājums, kas ir šīs situācijas pamatā, ir par to, vai tādi valsts ārkārtas tiesību akti, par kādiem ir šī lieta, un lēmumi, kuri ir pieņemti, īstenojot šos tiesību aktus, iekļaujas Direktīvas 2001/24 darbības jomā. Tomēr ne šāds ir jautājumus, uz kuru, iesniedzot šo prejudiciālā nolēmuma lūgumu, Tiesai lūdz atbildēt.

3. 

Tādēļ un pamatojoties uz jautājuma formulējumu, es piedāvāšu kategoriju “administratīvā iestāde” un “tiesu iestāde”, ja tā varētu teikt, “funkcionālu” interpretāciju Direktīvas 2001/24 izpratnē tā, ka zināmos apstākļos pie šādām iestādēm var tikt pieskaitītas arī “likumdevējas iestādes”. Citiem vārdiem sakot, valsts likumdošanas varas īstenošanas rezultātā, lai pieņemtu direktīvā noteiktos pasākumus, tās nevar tikt izslēgtas no šīs direktīvas darbības jomas.

4.

Direktīva 2001/24 paredz noteikumus kredītiestāžu reorganizācijas pasākumu un likvidācijas procesu savstarpējai atzīšanai. Saistībā ar šo lietu būtiski ir daži tās apsvērumi:

[..]

[..]

[..]

[..]

[..]

5.

Direktīvas 2001/24 2. pantā ir ietvertas vairākas šai lietai būtiskas definīcijas:

“[..]

[..]

[..]”.

6.

Direktīvas 2001/24 3. pantā ar virsrakstu “Reorganizācijas pasākumu noteikšana – piemērojamie tiesību akti” ir noteikts šādi:

“1.   Tikai izcelsmes dalībvalsts administratīvajām vai tiesu iestādēm ir tiesības lemt par viena vai vairāku reorganizācijas pasākumu īstenošanu kredītiestādē, tostarp citās dalībvalstīs reģistrētās filiālēs.

2.   Reorganizācijas pasākumus piemēro saskaņā ar izcelsmes dalībvalstī spēkā esošajiem normatīvajiem un administratīvajiem aktiem un procedūrām, ja vien šajā direktīvā nav noteikts citādi.

Šie pasākumi saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem pilnībā turpina darboties Kopienas teritorijā bez jebkādām turpmākām formalitātēm, tostarp attiecībā pret trešajām personām citās dalībvalstīs, pat tad, ja tiem piemērojamos uzņēmējas dalībvalsts noteikumos nav paredzēti šādi pasākumi vai arī to izpilde ir pakļauta nosacījumiem, kas nav izpildīti.

Reorganizācijas pasākumi ir spēkā visā Kopienas teritorijā, tiklīdz tie ir stājušies spēkā tajā dalībvalstī, kur tos veic.”

7.

Direktīvas 9. panta ar virsrakstu “Likvidācijas uzsākšana. Informācija, kas jāsniedz citām kompetentām iestādēm” 1. punktā ir noteikts:

“Tikai izcelsmes dalībvalsts administratīvajām vai tiesu iestādēm, kas ir atbildīgas par likvidāciju, ir tiesības lemt par likvidācijas uzsākšanu attiecībā uz kredītiestādi, tostarp tās citās dalībvalstīs reģistrētajām filiālēm.

Lēmumu par likvidācijas uzsākšanu, ko pieņem izcelsmes dalībvalsts administratīva vai tiesu iestāde, bez jebkādām turpmākām formalitātēm atzīst visu pārējo dalībvalstu teritorijā, un tas ir tur spēkā, ja lēmums ir spēkā dalībvalstī, kurā likvidāciju uzsāk.”

8.

Direktīvas 2001/24 10. pantā ar virsrakstu “Piemērojamie tiesību akti” ir noteikts:

“1.   Kredītiestādi likvidē saskaņā ar izcelsmes dalībvalstī spēkā esošajiem normatīvajiem un administratīvajiem aktiem un procedūrām tiktāl, ciktāl šajā direktīvā nav noteikts citādi.

2.   Izcelsmes dalībvalsts tiesību aktos jo īpaši nosaka:

[..]

[..]

9.

Saskaņā ar direktīvas 32. pantu “reorganizācijas pasākumu vai likvidācijas procesa ietekmi uz nepabeigtām tiesas prāvām saistībā ar aktīviem vai tiesībām, kas kredītiestādei ir anulētas, regulē vienīgi tās dalībvalsts tiesību akti, kurā notiek attiecīgā tiesas prāva”.

10.

Saskaņā ar Direktīvas 2001/24 6. panta 1. punktā, 7., 13. un 14. pantā paredzētajiem noteikumiem lēmumus, kas paredz reorganizācijas pasākumu īstenošanu vai likvidācijas procesa uzsākšanu, publicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī un paziņo attiecīgās [kredīt]iestādes zināmajiem kreditoriem, kuru dzīvesvieta vai juridiskā adrese atrodas citās dalībvalstīs.

11.

Kopējo maksātnespējas sistēmu Islandē regulē 1991. gada 26. marta Likums Nr. 21/91, kura 138. pantā ir noteikts, ka gadījumā, ja tiesa ir pieņēmusi nolēmumu par maksātnespējas atzīšanu, maksātnespējīgā parādnieka mantas arests automātiski tiek atcelts, ar nosacījumu, ka attiecīgā manta tiek iekļauta maksātnespējas masā. Šis noteikums attiecas arī uz ķīlu, kas izdota sešu mēnešu laikā pirms maksātnespējas atzīšanas, kā arī uz mantas arestu un izpildes pasākumiem, kuri, pamatojoties uz maksātnespējīgā parādnieka radinieka lūgumu, ir notikuši sešu līdz divdesmit četru mēnešu laikā pirms maksātnespējas atzīšanas, izņemot gadījumus, kad radinieks tiesā pierāda, ka, neskatoties uz attiecīgo pasākumu, parādnieks tobrīd ir bijis maksātspējīgs.

12.

Direktīva 2001/24 Islandes tiesībās ir transponēta ar 2002. gada 20. decembra Likumu Nr. 161/2002 par finanšu iestādēm.

13.

Pirmais likumdošanas pasākums, sākoties finanšu un banku krīzei Islandē, bija 2008. gada 6. oktobra Likums Nr. 125/2008 par Valsts kases veicamajiem maksājumiem saistībā ar neparedzētiem apstākļiem, saskaņā ar kuru Islandes Finanšu Uzraudzības iestādei (turpmāk tekstā – “FME”) tika ļauts iejaukties finanšu iestāžu darbībā, veicot tādus pasākumus kā akcionāru pilnsapulces pilnvaru īstenošana, valdes atbrīvošana un iestādes darbības pārņemšana vai pagaidu pārvaldības komitejas iecelšana.

14.

Mēnesi vēlāk pieņemtais 2008. gada 13. novembra Likums Nr. 129/2008, ar kuru groza Likuma Nr. 161/2002 98. pantu, aizliedza uzsākt tiesvedību pret finanšu iestādēm, uz kurām attiecās “moratorijs”, kā arī noteica apturēt uzsāktos procesus, izņemot gadījumus, kad likumā ir noteikts citādi vai ir izdarīts noziedzīgs nodarījums.

15.

Dažus mēnešus vēlāk ar 15. aprīļa Likumu Nr. 44/2009, uz kuru savā pirmajā prejudiciālajā jautājumā īpaši atsaucas iesniedzējtiesa, tika ieviesta virkne pārejas noteikumu, kuri paredzēja, ka Likuma Nr. 161/2002 noteikumi par finanšu iestāžu likvidāciju ir piemērojami attiecībā uz iestādēm, uz kurām Likuma Nr. 44/2009 spēkā stāšanās brīdī attiecās “moratorijs”. Saskaņā ar Likumu Nr. 44/2009 šo noteikumu piemērošana ir īstenojama tā, “it kā šīs [kredīt]iestādes likvidācija ar tiesas nolēmumu būtu bijusi pasludināta šā likuma spēkā stāšanās dienā”.

16.

Tajā pašā laikā ar Likumu Nr. 44/2009 tika atcelts Likumā Nr. 129/2008 noteiktais aizliegums.

17.

Minēto pārejas noteikumu II.2. punktā tika noteikts, ka iestādes, uz kurām attiecās “moratorijs”, tam beidzoties, bez īpaša tiesas nolēmuma automātiski ir jāuzskata par tādām, kurām tiek piemērots likvidācijas process.

18.

Visbeidzot, kas ir būtiski šajā tiesvedībā, Likums Nr. 161/2002 tika vēlreiz grozīts ar 16. novembra Likumu Nr. 132/2010, kas paredzēja, ka likvidācijas procesu neuzsāk automātiski uzreiz pēc “moratorija”, bet likvidāciju uzsāk tikai tad, ja pagaidu pārvaldības komiteja kopā ar likvidācijas padomi pirms “moratorija” noilguma iestāšanās lūdz to uzsākt tiesai.

19.

Sabiedrība Landsbanki Islands HF (turpmāk tekstā – “Landsbanki”) ir Islandes kredītiestāde, kurai Francijā 2008. gada 10. novembrī, pamatojoties uz šajā dalībvalstī dzīvojoša kreditora Giraux k‑ga prasību, tika piemēroti divi mantas pagaidu aresti.

20.

Landsbanki Francijas tiesās apstrīdēja šos rīkojumus par mantas arestu, pamatojoties uz reorganizācijas un likvidācijas pasākumiem, kurus iepriekš bija pieņēmušas Islandes iestādes ( 3 ).

21.

Landsbanki Parīzes Tribunal de grande instance, pirmkārt, norādīja, ka Islandē pieņemtie pasākumi ir pretstatāmi Francijas kreditora prasībai un ka saskaņā ar Islandes tiesību aktiem (Likumu Nr. 44/2009 un Likumu Nr. 21/1991) visi kopš 2008. gada 15. maija veiktie piespiedu izpildes pasākumi ir spēkā neesoši ar atpakaļejošu spēku.

22.

Ar 2009. gada 25. jūnija spriedumu Parīzes Tribunal de grande instance noraidīja Landsbanki prasījumus. Tiesa uzskatīja, ka reorganizācijas un likvidācijas pasākumi, kas izriet no Islandes Likuma Nr. 44/2009, neietilpst Direktīvas 2001/24 piemērošanas jomā un tādējādi Francijā tie nebija piemērojami, lai atceltu uz Giraux k‑ga lūguma pamata veiktos pagaidu pasākumus.

23.

2010. gada 4. novembrī Parīzes Cour d’appel apstiprināja Tribunal de grande instance spriedumu. Tiesa, pirmkārt, uzskatīja, ka Islandes tiesību normu piemērošana nepamato atcelšanu ar atpakaļejošu spēku, uz ko atsaucās Landsbanki, un, otrkārt – pat pieņemot, ka šīm tiesību normām būtu šāda iedarbība, tās nav uzskatāmas par “administratīvu vai tiesu iestāžu” pieņemtiem reorganizācijas vai likvidācijas pasākumiem Direktīvas 2001/24 izpratnē.

24.

Cour d’appel precizēja, ka Islandes tiesību norma, ar ko aizliedz jebkādu tiesvedību tiesā pret kredītiestādēm, kam piemēro moratoriju (Likums Nr. 161/2002), ir atcelta ar 2009. gada 15. aprīļa Likumu Nr. 44/2009.

25.

Šis spriedums tika pārsūdzēts Cour de cassation, kura iesniedza lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.

26.

Prejudiciālie jautājumi ir šādi:

27.

Cour de cassation atgādina, ka saskaņā ar Direktīvu 2001/24 tikai izcelsmes dalībvalsts administratīvajām vai tiesu iestādēm ir tiesības lemt par reorganizācijas vai likvidācijas pasākumu īstenošanu kredītiestādē, tostarp citās dalībvalstīs reģistrētās filiālēs.

28.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesas kancelejā tika reģistrēts 2012. gada 20. februārī.

29.

Rakstiskus apsvērumus iesniedza prasītāji pamattiesvedībā, EFTA Uzraudzības iestāde (turpmāk tekstā – “EBTA”), Francijas, Islandes un Portugāles valdības, kā arī Komisija.

30.

2013. gada 7. marta tiesas sēdē piedalījās un mutvārdu apsvērumus sniedza prasītāji pamatlietā, EBTA, Francijas valdība un Komisija.

31.

Landsbanki apgalvo, ka likvidācijas process, kas ir īpaši paredzēts Likuma Nr. 44/2009 pārejas noteikumos, ir juridiskas sekas, kas saskaņā ar minēto likumu ir saistītas ar tiesas lēmumu par moratorija noteikšanu; šajā lietā – Reikjavīkas tiesas 2008. gada 5. decembra lēmums. Tādējādi Islandē pieņemtie reorganizācijas un likvidācijas pasākumi ir uzskatāmi par kompetento administratīvo vai tiesu iestāžu lēmumiem Direktīvas 2001/24 izpratnē un līdz ar to ir atzīstami Francijā. Citāda nostāja būtu pretrunā kreditoru aizsardzības un vienlīdzīgas attieksmes pret kreditoriem principam. Turklāt, tā uzskata, ka noteicošajam būtu jābūt tam, ka Islandes likumdevēja pieņemtie pasākumi funkcionāli neatšķiras no administratīva vai tiesas akta, jo tie attiecas uz konkrētām situācijām un interesēm, turklāt tos tāpat kā administratīvus vai tiesas aktus var pārsūdzēt. Francijas valdība piekrīt šiem diviem pēdējiem apsvērumiem.

32.

Savukārt Giraux k‑gs uzskata, ka par reorganizācijas un/vai likvidācijas pasākumiem var lemt tikai administratīvās vai tiesu iestādes, jo fakts, ka tiesību normu nevar apstrīdēt, nozīmē, ka vienīgi administratīvi vai tiesas lēmumi var kreditoriem garantēt, ka [attiecīgie] pasākumi tiks veikti, ņemot vērā finanšu situāciju katrā konkrētajā gadījumā, un ka tos būs iespējams pārsūdzēt. Turklāt Giraux k‑gs uzsver, ka direktīvā ir ļoti skaidri nošķirti reorganizācijas pasākumi un likvidācijas procesi, uz katru no kuriem attiecas savi noteikumi, kuri atbilst to attiecīgajiem mērķiem. Tāpēc gan vienā, gan otrā gadījumā ir nepieciešams autonoms administratīvs vai tiesas lēmums reorganizācijas pasākuma noteikšanai saskaņā ar Direktīvu 2001/24, neradot tādas pašas sekas kā likvidācijas procesam.

33.

Francijas, Islandes un Portugāles valdības uzskata, ka direktīvas 2., 3. un 9. pants ir piemērojami attiecībā uz pasākumiem, kuri izriet no Likuma Nr. 44/2009. Viņuprāt, tikai tā var tikt īstenots direktīvas mērķis, proti, dalībvalsts iestāžu pieņemto reorganizācijas un likvidācijas pasākumu automātiska savstarpēja atzīšana.

34.

Francijas valdība norāda, ka būtu pretrunīgi neatzīt no Likuma Nr. 44/2009 izrietošos pasākumus, tajā pat laikā atzīstot administratīvos vai tiesas lēmumus, saskaņā ar kuriem šos pasākumus piemēro. Saistībā ar direktīvas 3. panta 1. punktu un 9. panta 1. punktu Francijas valdība uzskata, ka to mērķis ir nevis noteikt, ka lemt par pasākumu īstenošanu var tikai administratīvās vai tiesu iestādes, bet drīzāk nodrošināt, ka lemt par minētajiem pasākumiem var tikai izcelsmes dalībvalsts, nevis kādas citas dalībvalsts iestādes. Savukārt Portugāles valdība uzskata, ka tiesiskajā režīmā, kurā ir noteiktas visas reorganizācijas pasākumu piemērošanas radītās sekas, ir jāiekļauj arī administratīvie un tiesas noteiktie pasākumi.

35.

Komisija uzskata, ka, ņemot vērā to, ka valstu tiesību normas par maksātnespēju nav saskaņotas, Direktīva 2001/24 aprobežojas ar to, ka paredz pieņemto pasākumu savstarpēju atzīšanu, lai atjaunotu [kredīt]iestāžu [ekonomisko] dzīvotspēju. Tādējādi, ievērojot direktīvā noteiktos minimālos kritērijus, izcelsmes dalībvalstij ir jānosaka kompetentās iestādes, kurām ir tiesības lemt par šo pasākumu noteikšanu. Šo brīvību nedrīkst ierobežot ne katras dalībvalsts juridiskā un konstitucionālā kultūra, ne arī nozīme, kāda attiecīgā gadījumā tiek piešķirta jēdzieniem “administratīvais akts” vai “likumdošanas akts”.

36.

Komisijai noteicošais nešķiet tas, vai par attiecīgo pasākumu ir lēmis parlaments vai tiesa, bet gan, ka saskaņā ar direktīvu būtiski ir, lai pieņemtie pasākumi pamatotos uz konkrētās iestādes finansiālo situāciju, tāpēc vispārīgi pasākumi, kuri bez jebkādas atšķirības un bezpersoniskā veidā tiek piemēroti attiecībā uz finanšu sektoru kopumā, neietilpst direktīvas darbības jomā. Komisija uzskata, ka šajā lietā ir jānošķir Likuma Nr. 161/2002 noteikumi to redakcijā, kura bija piemērojama faktu rašanās brīdī, un kuri, ņemot vērā to vispārējo un bezpersonisko raksturu, nevar tikt iekļauti Direktīvas 2001/24 darbības jomā, un FME un Reikjavīkas tiesas lēmumi, kuri ir pieņemti, īstenojot tām ar šo pašu Likumu Nr. 161/2002 piešķirtās tiesības. Minētie lēmumi, kuri ir pieņemti, piemērojot šo likumu, pēc Komisijas domām, ir skaidri piedēvējami administratīvai vai tiesu iestādei Direktīvas 2001/24 izpratnē.

37.

Savukārt EBTA apgalvo, ka šajā lietā par visiem pasākumiem ir lēmusi FME vai kompetentā tiesu iestāde. Tā uzskata, ka nav tikusi piemērota Likumā Nr. 44/2009, kas vēlāk tika atcelts ar Likumu Nr. 132/2010, paredzētā likvidācijas procesa uzsākšanas “automātiskā sistēma”.

38.

Landsbanki uzskata, ka Direktīvas 2001/24 32. pants neliedz piemērot Likuma Nr. 161/2002 98. pantu, saskaņā ar kuru tika noteikts moratorijs, kas, pēc prasītājas domām, padara Francijā noteikto mantas arestu par nepiemērojamu. Landsbanki uzskata, ka 32. pantā ietvertais izteikums “nepabeigt[as] tiesas prāv[as]” attiecas tikai uz tiesvedībām pēc būtības. Turklāt tā norāda, ka saskaņā ar direktīvas preambulas 30. apsvērumu tādu pasākumu kā moratorijs ietekmi “uz atsevišķām izpildes nodrošināšanas darbībām” šādu tiesvedību rezultātā nosaka izcelsmes dalībvalsts tiesību akti, nepastāvot šaubām, ka mantas arests ir šāda veida [izpildes nodrošināšanas] darbība.

39.

Giraux k‑gs uzskata, ka jautājums nav pieņemams, jo Likuma Nr. 161/2002 98. pants nav piemērojams attiecībā uz šo gadījumu. Viņaprāt, ja minētais noteikums liedz tikai uzsākt jebkādu tiesvedību tiesā pret [kredīt]iestādi, uz kuru attiecas moratorijs, tas nav piemērojams attiecībā uz mantas arestu, kas ir noteikts pirms minētā moratorija. Viņš turklāt norāda, ka šis noteikums tika atzīts par neatbilstošu Konstitūcijai un tika aizstāts ar Likumu Nr. 44/2009.

40.

Francijas un Islandes valdības, Komisija un EBTA uzskata, ka ir jānošķir “nepabeigtas tiesas prāvas”, uz kurām attiecas tās valsts tiesību akti, kurās tās ir uzsāktas (lex fori), un “atsevišķas darbības”, uz kurām attiecas izcelsmes dalībvalsts tiesību akti (lex concursus). Tas izrietot no Direktīvas 2001/24 32. panta interpretācijas atbilstīgi tās preambulas 30. apsvērumam un 10. panta 2. punkta e) apakšpunktam. 32. pants attiektos tikai uz pamattiesvedību, nevis uz papildu izpildes nodrošinājuma darbībām. Savukārt mantas arests, ņemot vērā direktīvas mērķus (it īpaši kreditoru universālumu un vienlīdzību), esot atsevišķa darbība, uz ko attiecas izcelsmes dalībvalsts tiesības.

41.

Komisija it īpaši norāda, ka piespiedu izpildes pasākumiem, tostarp mantas arestam, kura sekas ir ilgstošas, ir jābūt pakļautiem izcelsmes dalībvalsts tiesībām no datuma, kad ir pieņemti reorganizācijas un likvidācijas pasākumi, pat ja lēmums par piespiedu izpildes pasākumiem ir pieņemts pirms šā datuma. Ja izcelsmes dalībvalsts piemērojamajos tiesību aktos tā ir noteikts, reorganizācijas un likvidācijas pasākumiem esot atpakaļejošs spēks attiecībā pret piespiedu izpildes pasākumiem.

42.

Vispārīgāk, Komisija apstiprina, ka Direktīvas 2001/24 mērķis nav automātiski aizliegt vai apturēt visas citās dalībvalstīs uzsāktās darbības pret [kredīt]iestādi, tikko uz to attiecas citā dalībvalstī noteikti reorganizācijas un likvidācijas pasākumi. Protams, vienīgi šī dalībvalsts var pieņemt reorganizācijas un likvidācijas pasākumus saistībā ar kredītiestādi, kas atrodas tās teritorijā (pasākumus, kuri ir efektīvi tikai tad, ja tiem ir [juridiskas] sekas visās dalībvalstīs), tomēr direktīva neliedz pārējām dalībvalstīm veikt cita veida pasākumus vai uzsākt cita veida procesus, piemēram, tiesvedību par līgumisko atbildību vai kriminālprocesu.

43.

Cour de cassation uzdod divus sarežģītības ziņā ļoti atšķirīgus jautājumus. To pierāda fakts, ka galvenās diskusijas lietā iesaistījušos starpā izraisīja pirmais jautājums, bet par atbildi, kas būtu sniedzama uz otro jautājumu, gandrīz visi bija vienisprātis.

44.

Neskatoties uz to, ka es piedāvāšu Tiesai arī atbildi, kāda, manuprāt, būtu sniedzama uz otro iesniedzējtiesas formulēto jautājumu, es galvenokārt koncentrēšos uz pirmo [jautājumu]. Uz to atbildot, es mēģināšu stingri pieturēties pie jautājuma priekšmeta.

45.

Pirmo jautājumu var izteikt ļoti vienkārši: vai [kādas dalībvalsts] parlaments, vienīgi īstenojot likumdošanas procesu, var pieņemt pasākumus, kurus saskaņā ar Direktīvu 2001/24 ir tiesības pieņemt tikai izcelsmes dalībvalsts “administratīvajām vai tiesu iestādēm”? Cour de cassation izsmeļoši nedefinē likumdošanas pasākumus, uz kuriem attiecas tās jautājums, bet vispārīgi atsaucas uz “no Islandes 2009. gada 15. aprīļa Likuma Nr. 44/2009 izrietoš[ajiem] kredītiestādes reorganizācijas vai likvidācijas pasākumi[em]”.

46.

Tomēr gan no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, gan no diskusijas lietas dalībnieku starpā izriet, ka uz šo lietu attiecināmie Likumā Nr. 44/2009 paredzētie pasākumi būtībā ir pārejas noteikumi, saskaņā ar kuriem [kredīt]iestādes, uz kurām Likuma Nr. 44/2009 spēkā stāšanās brīdī attiecās moratorijs – kā tas ir Landsbanki gadījumā, attiecībā uz kuru tas tika noteikts 2008. gada 5. decembrī – automātiski un bez īpaša attiecīga tiesas nolēmuma ir uzskatāmas par iesaistītām likvidācijas procesā.

47.

Landsbanki uzskata, ka šī konkrētā likuma noteikuma sekas esot Islandes tiesību normu par likvidācijas procesiem piemērošana attiecībā uz šo gadījumu, un konkrētāk, tās mantas aresta atcelšana. Tomēr tas, vai šo pasākumu sekas būtu tādas vai citādas, nav jautājums, par kuru ir jāspriež šajā tiesvedībā.

48.

Faktiski no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka lietas dalībnieku strīda priekšmets ir pamatlietā piemērojamo Islandes tiesību aktu interpretācija, tādējādi Cour de cassation pamattiesvedībā ir jālemj par Cour d’appel lēmuma pamatojumu, saskaņā ar kuru Likuma Nr. 21/91 par kopējo maksātnespējas sistēmu 138. panta piemērošana Landsbanki, kas nozīmētu tās mantas aresta atcelšanu, nav pietiekami pierādīta.

49.

Tomēr noteicošais arguments Cour d’appel lēmuma pieņemšanā bija nevis pierādījumu trūkums par Landsbanki piesaukto Islandes tiesību normu piemērošanu – kas, kā jau minēju, ir atvērts jautājums –, bet gan tas, ka šīs tiesību normas katrā ziņā bija ietvertas nevis administratīvā vai tiesas lēmumā direktīvas izpratnē, bet gan likuma noteikumā, tādējādi neiekļaujoties Direktīvas 2001/24 darbības jomā, kas nozīmētu, ka jautājums par Likuma Nr. 21/91 piemērojamību attiecībā uz šo gadījumu kļūst nebūtisks.

50.

Līdz ar to šis ir ievada jautājums, no kura ir atkarīgs, vai iesniedzējtiesai ir pēc būtības jāizvērtē problēma, kas saistīta ar pamatlietā atbilstošo un piemērojamo Islandes tiesību aktu noteikšanu. Jo ir skaidrs, ka, ja Tiesa secinātu, ka Likumā Nr. 44/2009 paredzētie pasākumi nav pielīdzināmi administratīviem vai tiesas lēmumiem Direktīvas 2001/24 izpratnē, nebūtu nepieciešamo nosacījumu, lai Landsbanki varētu tiesiski pamatot savu Francijas tiesās izvirzīto prasījumu – proti, lai Francija atzīst minēto pasākumu sekas –, jo šai dalībvalstij būtu pienākums atzīt šīs sekas tikai tad, ja attiecīgie pasākumi iekļautos direktīvas piemērošanas jomā.

51.

Visbeidzot, ir nepieciešams papildu precizējums, jo šajā tiesvedībā, manuprāt, arī nav būtiski, ka Reikjavīkas rajona tiesa ar 2010. gada 22. novembra spriedumu lēma par likvidācijas procesa piemērošanu pret Landsbanki. Tā kā šis spriedums ir tiesas nolēmums, tas viennozīmīgi iekļautos Direktīvas 2001/24 piemērošanas jomā, tādējādi jautājums par Likumā Nr. 44/2009 paredzēto automātisko likvidāciju kļūtu hipotētisks.

52.

Tomēr neapstrīdams ir fakts, ka Landsbanki jau bija iesaistīta likvidācijas procesā, jo 2009. gada 29. aprīlī, tas ir, dažas dienas pēc Likuma Nr. 44/2009 stāšanās spēkā, tiesa iecēla likvidācijas padomi. Ņemot vērā šīs padomes iecelšanu, Likumā Nr. 44/2009 paredzētā automātiskā likvidācija zināmā mērā ietekmēja Landsbanki, tādējādi ļaujot šai kredītiestādei Francijas tiesās atsaukties uz Islandes tiesību aktiem attiecībā uz maksātnespēju nolūkā panākt tās mantas aresta atcelšanu. Faktiski ar Reikjavīkas rajona tiesas 2010. gada 22. novembra spriedumu likvidācijas process pret Landsbanki netika uzsākts, bet, kā apstiprina sprieduma piektais punkts, tika lemts turpināt saskaņā ar Likumu Nr. 44/2009 uzsākto procesu. Šis spriedums bija nepieciešams, jo automātiskā likvidācija beigtos līdz ar Likuma Nr. 132/2010 pieņemšanu, kurš stājās spēkā piecas dienas pirms minētā rajona tiesas lēmuma.

53.

Tāpēc, rezumējot iepriekš teikto, turpinājumā es sniegšu atbildi uz jautājumiem, kuri it īpaši ir saistīti ar Likumu Nr. 44/2009.

54.

Turpinājumā es strukturēšu savu izklāstu trīs daļās, formulējot pieņēmumu un divus nosacījumus, kas manā skatījumā var attaisnot noteiktu likumdošanas pasākumu iekļaušanu Direktīvas 2001/24 piemērošanas jomā.

55.

Uzreiz pārejot pie atbildes uz pirmo Cour de cassation uzdoto jautājumu, izejas punkts ir apsvērums, ka, pamatojoties uz Direktīvas 2001/24 3. panta 1. punkta un 9. panta 1. punkta formulējumu, neapstrīdams šķiet fakts, ka šie noteikumi neattiecas uz “likumdevējām iestādēm”, jo tajos skaidri ir pieminētas tikai “administratīvās vai tiesu iestādes”, nosakot, ka “vienīgi tām ir tiesības” lemt par attiecīgo pasākumu noteikšanu ( 4 ). Tomēr šāda interpretācija, manuprāt, būtu pretrunā ne vien Direktīvas 2001/24 garam un mērķim, bet visnotaļ pašai tās sistēmai ( 5 ).

56.

Aplūkojot šos noteikumus kopumā, kļūst skaidrs, ka noteicošais tajos ir nevis konkrēto kompetento iestāžu identitāte, kuras lemj par Direktīvā 2001/24 paredzētajiem reorganizācijas pasākumiem, bet gan nosacījums, lai tās būtu “izcelsmes” dalībvalsts iestādes direktīvas izpratnē. Tikpat būtisks šajos noteikumos man šķiet attiecīgo pasākumu raksturs un to centrālā nozīme direktīvas sistēmā.

57.

Faktiski Direktīvas 2001/24 mērķis ir paredzēt, “ka dalībvalstīm ir savstarpēji jāatzīst pasākumi, ko katra no tām ir veikusi, lai atjaunotu to kredītiestāžu ekonomisko dzīvotspēju, kurām tā ir izsniegusi atļaujas” ( 6 ), garantējot, ka “visās dalībvalstīs [ir] spēkā [šie] pasākumi” ( 7 ).

58.

Turklāt direktīvas 2. pants nosaka, ka “reorganizācijas pasākumi” ir pasākumi, “kas paredzēti, lai saglabātu vai atjaunotu kādas finanšu iestādes [kredītiestādes] finanšu stāvokli” ( 8 ). Tas nozīmē, ka runa ir par konkrētiem, atsevišķiem pasākumiem, kuri ir vērsti uz atsevišķām kredītiestādēm, tādējādi nemēģinot aptvert visas šīs kredītiestādes kopumā vai regulēt finanšu sektora tiesisko sistēmu. To apstiprina arī direktīvas 3. un 9. panta formulējums, jo tajos ir runa tikai par pasākumiem, kuri attiecas uz “kādu finanšu iestādi”.

59.

Nenoliedzami, reorganizācijas pasākumu individuālais jeb atsevišķais raksturs saistībā ar šo pasākumu adresātu uzreiz liek domāt, ka kompetentas par šādu pasākumu pieņemšanu varētu būt administratīvās vai tiesu iestādes. Neskatoties uz atšķirībām, kuras var pastāvēt dalībvalstu konstitucionālajās sistēmās, kopīgs valstu [konstitucionālo] tradīciju princips ir, ka likums pēc definīcijas ir vispārēja rakstura abstrakta norma pretstatā atsevišķa un konkrēta rakstura administratīvajiem vai tiesas lēmumiem, jo tie tieši ir likuma vispārējo noteikumu piemērošanas akti. Šādā nozīmē direktīvas interpretācija kopumā skaidri apstiprina [lielo] nozīmi, kāda ir piešķirta tiesiskuma principam.

60.

Neraugoties uz iepriekš teikto, no valstu konstitucionālo sistēmu salīdzinošās analīzes izriet, ka dažās no tām reizēm var konstatēt tā sauktos “īpašos likumus”, proti, atsevišķa vai īpaša rakstura likumus to satura vai adresātu dēļ ( 9 ). Ja šāda veida likumi tiek iekļauti dalībvalstu tiesību sistēmā ( 10 ), tad no Savienības tiesību viedokļa principā nevar iebilst, ka tos izmanto kā normatīvos instrumentus valsts varas īstenošanai. Tomēr, kā redzēsim konkrēti Direktīvas 2001/24. gadījumā, ir jāņem vērā zināmi nosacījumi.

61.

Katrā ziņā es uzskatu, ka atkārtotā atsauce direktīvā uz administratīvajām vai tiesu iestādēm galvenokārt ir saistīta ar neapstrīdamo pieņēmumu, ka parasti tieši šīs iestādes ir kompetentas lemt par reorganizācijas pasākumiem, kuru atzīšanu [pārējās] dalībvalstīs vēlas panākt ar šo direktīvu. Turpretim es neuzskatu, ka šie noteikumi ir interpretējami kā skaidrs gribas izteikums katrā ziņā izslēgt dalībvalstu “likumdevējas iestādes” no to valstu iestāžu skaita, kuras ir tiesīgas pieņemt pasākumus, kuru vispārēju atzīšanu šī direktīva cenšas panākt.

62.

Tādējādi mans starpposma secinājums, neskarot to, kas tiks sacīts turpinājumā, ir tāds, ka Islandes likumdevēja pieņemtie pasākumi šīs lietas kontekstā un it īpaši tie, kas ir ietverti Likumā Nr. 44/2009, nav izslēdzami no Direktīvas 2001/24 piemērošanas jomas, pamatojoties tikai uz to, ka tie ir pieņemti likuma noteikumu veidā.

63.

Iesākumā gribu norādīt, ka, manuprāt, likumdevēja iestāde var tikt izslēgta no Direktīvas 2001/24 darbības jomas tikai tad, ja šī iestāde pieņem vispārīgus un abstraktus pasākumus, proti, noteikumus, kuri neatbilst Direktīvā 2001/24 formulētajam jēdzienam “reorganizācijas pasākumi”. Turpretim, ja likumdevēja iestāde saskaņā ar valsts tiesībām var pieņemt arī pasākumus, kuri, būdami individuāli un konkrēti, atbilst Direktīvas 2001/24 jēdzienam, es uzskatu, ka nekas neliedz pielīdzināt šos pasākumus administratīvo vai tiesu iestāžu pieņemtiem pasākumiem un līdz ar to nodrošināt tiem atzīšanu, kāda saskaņā ar direktīvu visā Savienībā ir garantēta dalībvalsts pieņemtiem reorganizācijas pasākumiem.

64.

Principā Likums Nr. 44/2009 šķiet likums šā jēdziena formālajā un klasiskajā izpratnē. Jo ar to groza tieši šāda veida [formālu un klasisku] Likumu Nr. 161/2002 par finanšu iestādēm. Tomēr saskaņā ar tā pārejas noteikumiem Likums Nr. 44/2009 it īpaši attiecas uz finanšu iestādēm, attiecībā uz kurām ir noteikts moratorijs. 2009. gada aprīlī, kad likums stājās spēkā, Landsbanki saskaņā ar 2008. gada 5. decembra tiesas nolēmumu bija tieši šādā situācijā. Kā izriet no Islandes valdības apsvērumiem ( 11 ), šādā situācijā bija vēl četras finanšu iestādes.

65.

Ņemot vērā 2008. gadā Islandē radušos finanšu krīzi, Islandes likumdevējs nevarēja nezināt par Landsbanki konkrēto situāciju. Tieši situācija, kurā citu starpā atradās šī kredītiestāde, bija visu ārkārtas likumdošanas pasākumu pamatā, kuri tika īstenoti no 2008. gada 6. oktobra, kad tika pieņemts Likums Nr. 125/2008, saskaņā ar kuru FME tika ļauts veikt noteiktus pasākumus ( 12 ). Tādējādi runa ir par likumdošanas pasākumu kopumu, kuru piemērošana, ņemot vērā to saturu, prima facie aprobežojas ar ļoti šauru un viegli identificējamu individuālo adresātu kopumu.

66.

Savukārt, nevar ignorēt apstākli, ka varēja būt nepieciešams, ka pasākumi, kas bija nepieciešami Landsbanki reorganizācijai, tiktu pieņemti kā normatīvi noteikumi ar likuma spēku, līdz ar to izslēdzot administratīvo vai tiesu iestāžu iesaistīšanos. Šajā ziņā, kā es to norādīju šo secinājumu sākumā, ir jāņem vērā krīzes, kuru vēlējās novērst Islandes iestādes, nopietnība. Ņemot vērā finanšu krīzes apmēru un ietekmi, valsts iestādes uzskatīja, ka pret to var cīnīties, tikai pieņemot koriģējošus pasākumus attiecībā uz pastāvošo likumdošanas sistēmu, atkāpjoties no dažiem vispārējā režīma noteikumiem finanšu iestāžu jomā. Šķiet, ka šie pasākumi, ciktāl tas skar šo lietu, ir tikuši pieņemti kā īpaši noteikumi, kuriem turklāt ir pārejas raksturs, tādējādi tie nav uzskatāmi par vispārīgiem un pastāvīgiem, ko apstiprina arī vēlākie grozījumi šeit aplūkojamajā jomā.

67.

Tādējādi apstākļos, kad reorganizācijas pasākumi, kas nepieciešami, lai atrisinātu kādas finanšu iestādes situāciju, var būt – ņemot vērā to tiesību noteikumu rangu, kurus šie pasākumi to piemērošanas laikā ietekmē – arī tikai likumdošanas pasākumi, nebūtu pamata izslēgt no Direktīvas 2001/24 piemērošanas jomas parlamenta pieņemtos pasākumus tikai tāpēc, ka parlaments nav administratīvā vai tiesu iestāde, citiem vārdiem sakot, tikai tāpēc, ka tos ir pieņēmusi iestāde, kura nevarēja to darīt. Savukārt, no šīs pašas perspektīvas raugoties, nozīme, manuprāt, būtu piešķirama tikai tam, lai attiecīgie pasākumi būtu atbilstoši kādas noteiktas [kredīt]iestādes individuālas un konkrētas situācijas risināšanā, jo pasākumu individuālais un konkrētais raksturs ir noteicošais – lai gan, kā redzēsim, ne vienīgais – kritērijs, lai piemērotu Direktīvu 2001/24 ( 13 ).

68.

Starp citu, šajā punktā es uzskatu par vajadzīgu norādīt, ka uzdoto jautājumu nevar “neitralizēt” ar Komisijas aizstāvēto argumentu, ka, tā kā apstrīdētie likuma noteikumi konkrētajā Landsbanki gadījumā ir piemēroti, pieņemot noteiktus administratīvus un tiesas lēmumus, faktiski šie lēmumi ir “pasākumi”, kuri būtu jāņem vērā saistībā ar direktīvu, un nevis pats Likums Nr. 44/2009, kurā tikai ir noteikts šo atsevišķo aktu piemērošanas juridiskais pamats.

69.

Šis arguments nav pieņemams, jo apstrīdētie Likuma Nr. 44/2009 noteikumi paši par sevi ir “pasākumi” Direktīvas 2001/24 izpratnē, ņemot vērā, ka līdz ar tiem tiesas noteiktajam moratorijam attiecībā uz Landsbanki pievienojās sekas, kas tiesas nolēmuma pieņemšanas brīdī nebija tiesas kompetencē. Tādējādi runa šajā gadījumā ir nevis par likuma noteikumu, ko vēlāk konkretizē tiesas nolēmumā, bet gan par noteikumu, ko pats likumdevējs piemēro kā papildu un automātiskas sekas jau pieņemtam tiesas nolēmumam.

70.

Visbeidzot, es uzskatu, ka nepieņemama ir arī kardināli pretējā nostāja, ko aizstāv Portugāle, apgalvojot, ka Direktīva 2001/24 attiecas ne tikai uz administratīvo un tiesas iestāžu pieņemtiem pasākumiem, bet arī uz šiem pasākumiem piemērojamajiem likuma noteikumiem. Ja tā būtu, zustu atšķirība starp administratīviem un tiesas [noteiktiem] pasākumiem – kuri pēc definīcijas ir individuāli un konkrēti – un vispārējām un abstraktām tiesību normām, kas ir šo pasākumu priekšnosacījums, un, zūdot šai atšķirībai, zustu arī pati Direktīvas 2001/24 jēga.

71.

Katrā ziņā iesniedzējtiesai ir jāizvērtē, kādā mērā attiecīgie Islandes likuma noteikumi – un, konkrēti, Likums Nr. 44/2009 –, kuri eventuāli ir piemērojami attiecībā uz pamattiesvedībā izskatāmo lietu, ir uzskatāmi par Direktīvas 2001/24 2. pantā noteiktajiem “pasākum[iem], kas paredzēti, lai saglabātu vai atjaunotu kādas ( 14 ) finanšu iestādes”, šajā gadījumā – Landsbanki, “finanšu stāvokli. Šajā nolūkā tai, no vienas puses, ir jāizvērtē šo pasākumu izstrādes un pieņemšanas apstākļi, to faktisko adresātu kopuma apjoms un iespējamā atbilstība saistībā ar konkrēti skarto iestāžu attīstību, un, no otras puses, jaunie likumdošanas pasākumi, kuri ir pieņemti nolūkā pielāgot likumdevēja atbildi uz jauno situāciju. Būtībā vajadzētu apstiprināties, ka, neskatoties uz tā formu un autoru, Direktīvas 2001/24 izpratnē Likums Nr. 44/2009 funkcionāli darbojas kā administratīvs vai tiesas lēmums, proti, kā noteikums, kuru nevēlas piemērot vispārīgi vai atkārtoti, bet kurš ir attiecināms uz individuālu un konkrētu gadījumu.

72.

Šajā vietā ir nepieciešams precizējums, jo, uzdodot Cour de cassation noteikt Likuma Nr. 44/2009 nozīmi un tvērumu, tai tiek prasīts lemt nevis par savas valsts tiesību normu kā tādu, bet gan par ārvalsts noteikumu, uz kuru pamattiesvedībā atsaucas viens no lietas dalībniekiem. Tādējādi Cour de cassation nevarēs izvērtēt minētā Islandes likuma nozīmi tā, kā tas notiktu, ja runa būtu par Francijas tiesību noteikumu, kura pareiza interpretācija ir atkarīga tikai no Francijas tiesām, kurām tā ir jāsniedz saskaņā ar iura novit curia principu.

73.

Tādējādi Likuma Nr. 44/2009 nozīmes un tvēruma noteikšana Cour de cassation ir pierādīšanas jautājums, un šajā ziņā tas ir atkarīgs no lietas dalībnieku iesniegtajiem pierādījumiem. Tādējādi lietas dalībniekiem pamattiesvedībā faktiski ir jāpierāda to Islandes likuma noteikumu detaļas, uz kuriem tie atsaucās Francijas tiesās, jo tieši tām ir jānosaka, vai saskaņā ar spēkā esošo Francijas tiesībās paredzēto pierādīšanas sistēmu tas ir pierādīts.

74.

Tādējādi, izdarot otro starpposma secinājumu, ja šādā nozīmē tiek apstiprināts, ka Direktīvas 2001/24 izpratnē Likums Nr. 44/2009 funkcionāli var tikt traktēts kā administratīvs vai tiesas lēmums, tajā ietvertie pasākumi principā var tikt pielīdzināti “administratīvo vai tiesu iestāžu” pieņemtiem pasākumiem šīs direktīvas nozīmē. Tomēr, lai tā tiešām būtu, ir nepieciešams otrs nosacījums.

75.

Būtiskums, kas, manuprāt, ir jāpiešķir Direktīvā 2001/24 nospraustajam mērķim, proti, nodrošināt, lai visā Savienībā būtu spēkā reorganizācijas pasākumi, ko veic kāda dalībvalsts, nozīmē, kā jau iepriekš minēju, ka visupirms ir jāņem vērā šo pasākumu saturs, nevis iestāde, kura ir tos pieņēmusi. Šajā ziņā es uzskatu, ka noteikti ir jāievēro dalībvalstu autonomija, nosakot iestādes, kuras īsteno valsts pārvaldes funkcijas.

76.

Tomēr tas nav Direktīvas 2001/24 vienīgais mērķis. Līdzās tam ir jāmin arī noteiktu reorganizācijai pakļauto finanšu iestāžu kreditoru tiesību aizsardzība. It īpaši direktīvā ir uzsvērts, ka “[p]rincips, ka tiek nodrošināta vienāda attieksme pret kreditoriem saistībā ar viņiem paredzētajām iespējām rīkoties ( 15 ), prasa, lai izcelsmes dalībvalsts administratīvās un tiesu iestādes veiktu nepieciešamos pasākumus, lai kreditori uzņēmējā dalībvalstī varētu īstenot savas tiesības rīkoties paredzētajā laika posmā” ( 16 ). Tādējādi direktīvā ir aizsargātas arī kreditoru tiesības apstrīdēt reorganizācijas pasākumus, līdz ar to ievērojot tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, kas šobrīd ir nostiprinātas ESPH 47. pantā ( 17 ).

77.

Šajā ziņā īpašu nozīmi neizbēgami iegūst subjekta [iestādes], kas lemj par reorganizācijas pasākumu īstenošanu, statuss. Bet atkal – tikai tāpēc, ka daudzās dalībvalstīs indivīdi nevar tieši apstrīdēt likumdevēja lēmumus ( 18 ).

78.

Kā jau norādīju, Direktīvai 2001/24 trūktu viens no tās mērķiem (reorganizācijas pasākumu atzīšana visās dalībvalstīs), ja atsevišķi pasākumi, neskatoties uz to, ka būtībā tie atbilstu direktīvā noteiktajam “reorganizācijas pasākumu” jēdzienam, tiktu izslēgti no tās piemērošanas jomas tikai tāpēc, ka tos ir pieņēmusi likumdevēja iestāde. Zustu arī otrs direktīvas mērķis (vienlīdzīgas attieksmes nodrošināšana kreditoriem saistībā ar to tiesībām pārsūdzēt pasākumus, kuri uz tiem attiecas), ja no direktīvas darbības jomas netiktu izslēgti likumdevēja pieņemti pasākumi, kurus persona nevar apstrīdēt.

79.

Tādējādi, lai nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi pret kreditoriem saistībā ar to pārsūdzības tiesību īstenošanu, reorganizācijas pasākumi ir jāīsteno, pieņemot lēmumus, kurus indivīdi patiešām var pārsūdzēt. Atkārtošos – noteikuma leģislatīvais raksturs var radīt zināmas grūtības šajā jomā. Tomēr ne vienmēr un ne visos gadījumos, jo līdzās dalībvalstīm, kurās personas nevar tieši apstrīdēt normas, kurām ir likuma statuss, ir arī tādas [dalībvalstis], kur šāda apstrīdēšana ir iespējama.

80.

Tādējādi trešais starpposma secinājums ir tāds, ka, lai Likumā Nr. 44/2009 paredzētie pasākumi varētu tikt uzskatīti par “reorganizācijas pasākumiem” minētās direktīvas [2001/24] izpratnē (proti, par pasākumiem, kuri attiecas uz atsevišķu finanšu iestādi un saistībā ar kuriem visiem kreditoriem ir nodrošināta vienlīdzīga attieksme, īstenojot to tiesības uz lietas izskatīšanu tiesā), šo pasākumu juridiskai formai ir jābūt tādai, lai personas, uz kurām tie attiecas, varētu efektīvi aizsargāt savas tiesības, apstrīdot tos Islandes tiesās, kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai atbilstīgi šo secinājumu 72. un 73. punktā noteiktajam.

81.

Kā jau iepriekš norādīju, otrais prejudiciālais jautājums, manuprāt, rada mazāk grūtību.

82.

Cour de cassation jautā, vai Direktīvas 2001/24 32. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to nav saderīga tādas valsts tiesību normas, ar kuru pēc moratorija stāšanās spēkā tiek aizliegta vai apturēta jebkāda tiesvedība tiesā pret finanšu iestādi, spēkā esamība attiecībā uz citā dalībvalstī pirms moratorija pasludināšanas pieņemtiem nodrošinājuma pasākumiem.

83.

Giraux k‑gs apgalvo, ka otrais jautājums ir nepieņemams, jo Islandes tiesību norma, uz kuru šis jautājums attiecas (Likuma Nr. 161/2002 98. pants), nav piemērojama pamattiesvedībā izskatāmajai lietai. Viņaprāt, ņemot vērā, ka šis noteikums tikai liedz uzsākt tiesvedību pret [kredīt]iestādi, uz kuru attiecas moratorijs, tas nav piemērojams attiecībā uz mantas arestu, kas ir noteikts pirms šā moratorija. Otrkārt, viņš arī norāda, ka šī tiesību norma tika atzīta par neatbilstošu Konstitūcijai un tika aizstāta ar Likumu Nr. 44/2009.

84.

Manuprāt, jautājums nav nepieņemams, jo tā pamats ir skaidri saistīts ar Cour de cassation izvirzītās problēmas būtību, proti, vai pirms moratorija pasludināšanas uzliktu mantas arestu var ietekmēt tiesību norma, ar kuru principā tikai aizliedz pieņemt nodrošinājuma pasākumus pret [kredīt]iestādēm, uz kurām jau attiecas moratorijs. Tomēr, fakts, ka attiecīgā valsts tiesību norma ir tikusi atzīta par neatbilstošu Konstitūcijai un ir aizstāta ar vēlāk pieņemtu likumu, ir jautājums, kura nozīme, nosakot pamatlietā piemērojamās tiesības, ir jāizvērtē iesniedzējtiesai. Tiesai ir tikai jāpalīdz kliedēt tās šaubas par Likuma Nr. 161/2002 98. panta atbilstību Savienības tiesībām, proti, par vienu no aspektiem, uz kuriem pamatosies tās lēmums par to, kā ir traktējamas visas tiesību normas, kuras principā var būt būtiskas, pieņemot risinājumu izskatāmajā lietā.

85.

Atbildot uz [otro] jautājumu pēc būtības, es uzskatu, ka ir jābalstās uz Direktīvas 2001/24 preambulas 30. apsvēruma saturu, saskaņā ar kuru “uz reorganizācijas pasākumu vai likvidācijas procesa ietekmi uz nepabeigtu tiesas prāvu attiecas tās dalībvalsts tiesību akti, kurā notiek šis tiesas process, izņēmuma kārtā piemērojot lex concursus. Uz šo pasākumu un procesa ietekmi uz atsevišķām izpildes nodrošināšanas darbībām šādu tiesas prāvu rezultātā attiecas izcelsmes dalībvalsts tiesību akti saskaņā ar šajā direktīvā noteikto parasto kārtību”.

86.

Pamatojoties uz šo apsvērumu un saskaņā ar Direktīvas 2001/24 32. pantu, Islandē noteiktā moratorija ietekmi uz Francijā uzsāktās tiesvedības rezultātu noteiks Francijas tiesību akti. Runājot konkrēti par moratorija ietekmi uz piespiedu izpildes nodrošinājuma darbībām šādu tiesvedību rezultātā, kad tās ir pabeigtas, saskaņā ar Direktīvas 2001/24 10. panta 2. punkta e) apakšpunktu to regulē Islandes tiesību akti. Kā to uzsver Komisija, šī interpretācija neliedz Francijas tiesām iespēju noteikt piespiedu izpildes nodrošinājuma pasākumus, bet tikai nosaka, ka, tos pieņemot, ir jāievēro reorganizācijas un likvidācijas pasākumiem piemērojamās izcelsmes dalībvalsts tiesību normas.

87.

Šajā gadījumā, kā izriet no Direktīvas 2001/24 3. panta 2. punkta, 9. panta 1. punkta un 10. panta, Islandes tiesību piemērojamība attiecībā uz sekām, ko rada moratorijs pasākumiem citās dalībvalstīs pabeigtu tiesvedību rezultātā, ir jāinterpretē plaši, nosakot šādu seku apjomu ratione temporis.

88.

Tādējādi, izdarot pēdējo starpposma secinājumu, es uzskatu, ka Direktīvas 2001/24 32. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā tādas valsts tiesību normas kā Islandes 2002. gada 20. decembra likuma 98. pants spēkā esamība attiecībā uz citā dalībvalstī pirms šajā pantā paredzētā moratorija pasludināšanas pieņemtiem pasākumiem.

89.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, es iesaku Tiesai uz uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi: