1.

Vispārējā tiesa 2011. gada 16. novembrī pasludināja trīs atsevišķus spriedumus ( 2 ), kuros tā noraidīja [atsevišķi] iesniegtus prasības pieteikumus, kuros tika lūgts atcelt Komisijas lēmumu lietā COMP/38354 – Rūpnieciskie maisi ( 3 ). Šajā lēmumā Komisija konstatēja, ka ir izdarīti smagi un ilglaicīgi toreizējā EKL 81. panta (tagad – LESD 101. pants) pārkāpumi, un uzlika smagus naudas sodus virknei meitasuzņēmumu un to attiecīgajiem mātesuzņēmumiem. Šī ir viena no trim apelācijas lietām, kurās pārsūdzēts Vispārējās tiesas spriedums ( 4 ).

2.

Papildus tam, ka šajās apelācijas sūdzībās ir izvirzīti jauni, vēl neapspriesti konkurences tiesību jautājumi, tajās ir ietverti arī iebildumi, ka Vispārējā tiesa tajā iesniegtos prasības pieteikumus neesot izskatījusi saprātīgā termiņā. Šā iemesla dēļ ir skaidrs, ka Tiesai būtu jāmēģina apelācijas sūdzības izskatīt ātri. Lai apmierinātu šo prasību, bet vienlaikus arī ievērotu, ka ir jāatvēl atbilstošs laiks tulkošanai, aplūkotos jautājumus esmu sadalījusi starp trim secinājumiem šādi.

3.

Galvenās tiesību normas, kā arī apraksts par karteli un procesu, kas noslēdzās ar Komisijas lēmumu un uzlikto naudas sodu, ir ietverts manu secinājumu lietā Gascogne Sack Deutschland ( 5 ) 6.–34. punktā. Tā kā katrā apelācijas sūdzībā ir izvirzīti nedaudz atšķirīgi jautājumi par apstākļiem, kuros mātesuzņēmums ir (vai nav) atbildīgs par tam pilnībā piederoša meitasuzņēmuma darbībām, šis jautājums ir apspriests visos trīs secinājumos. Mans vērtējums par jautājumiem, kas izriet no apgalvojuma, ka Vispārējā tiesa lietu neizskatīja saprātīgā termiņā (it īpaši par kritērijiem, lai noteiktu, vai ir notikusi pārmērīgi ilga kavēšanās, un šāda kavējuma gadījumā pieejamiem tiesību aizsardzības līdzekļiem) ir ietverts manu secinājumu lietā Groupe Gascogne 70.–150. punktā ( 6 ). Pārbaude par detalizētajiem argumentiem, kurus izvirzījusi ikviena apelācijas sūdzības iesniedzēja, piemēram, attiecībā uz Vispārējās tiesas spriedumu argumentācijas adekvātumu, protams, ir atrodama attiecīgajos secinājumos par katru atsevišķo apelācijas lietu ( 7 ).

4.

Kendrion NV (turpmāk tekstā – “Kendrion”) un tās bijušais meitasuzņēmums Fardem Packaging BV (turpmāk tekstā – “Fardem”) ir divi no 25 uzņēmumiem, kuriem tika adresēts apstrīdētais lēmums. 1995. gada 8. jūnijāKendrion (tolaik pazīstama kā Schuttersveld) iegādājās Fardem, iegūstot visu Fardem pamatkapitālu. Kopš 2003. gada Fardem vairs neietilpst Kendrion koncernā; tā pamatkapitāla daļas nopirka Fardem darbinieki.

5.

Fardem savu dalību kartelī atzina. Savukārt Kendrion noliedza, ka tā būtu īstenojusi izšķirošu ietekmi vai kontroli pār Fardem. Komisija nepiekrita Kendrion argumentiem un atzina, ka Kendrion tādēļ ir solidāri atbildīga par tās meitasuzņēmuma darbībām laikā no 1995. gada 8. jūnija līdz 2002. gada 26. jūnijam.

6.

Izskatāmajā apelācijas sūdzībā runa ir par diviem konkurences tiesību jēdzieniem – jēdzienu “uzņēmums” un principu, ka uz mātesuzņēmumu tiek attiecināta atbildība par pārkāpumu, ko izdarījis tai pilnībā piederošs meitasuzņēmums ( 8 ). Uzņēmuma identitāte ir svarīga, jo no tās ir atkarīgs, kā tiek noteikta jebkāda uzliktā naudas soda summa, konkrētāk, kā tiek piemērota maksimālā iespējamā summa 10 % apmērā no apgrozījuma (turpmāk tekstā – “augšējā robeža 10 % apmērā”), kas ir minēta Regulas Nr. 1/2003 ( 9 ) 23. panta 2. punktā. Šīs normas piemērošana izvirza sarežģītus jautājumus, it īpaši tad, ja laikā, kad tiek aprēķināta naudas soda augšējā robeža, pārkāpumu izdarījušais uzņēmums vairs nepastāv tā sākotnējā formā.

7.

Tiek izvirzīts arī jautājums par to, vai lietas izskatīšanā Vispārējā tiesā tika pieļauta neattaisnojami ilga kavēšanās.

8.

Vispirms būtu jādefinē attiecīgais uzņēmums, kas ir saucams pie atbildības par LESD 101. panta pārkāpumu, identificējot vienu vai vairākas juridiskas personas, kas pārstāv šo uzņēmumu. Spēkā esošajās tiesību normās ir paredzēts, ka meitasuzņēmuma rīcība var tikt attiecināta uz tā mātesuzņēmumu, it īpaši tad, ja meitasuzņēmums nepieņem patstāvīgus lēmumus par savu komercdarbības politiku. Šādos apstākļos mātesuzņēmums un meitasuzņēmums veido vienu (vienotu) uzņēmumu LESD 101. panta izpratnē. Komisija savu lēmumu par naudas soda uzlikšanu var adresēt mātesuzņēmumam, bez nepieciešamības konstatēt, cik lielā mērā pēdējais minētais pats ir bijis iesaistīts pārkāpumā. Ja mātesuzņēmumam pieder viss pamatkapitāls, var tikt prezumēts, ka tas spēj īstenot izšķirošu ietekmi pār tā meitasuzņēmumu, un atspēkojami var prezumēt, ka tas šādu ietekmi īsteno arī faktiski (turpmāk tekstā – “izšķirošās ietekmes prezumpcija”).

9.

Lēmuma preambulas 577.–583. apsvērumā Komisija izklāstīja principus, kurus tā piemēroja, lai identificētu lēmuma adresātus. Atgādinājusi par prezumpcijām, kuras nupat minēju, Komisija 582. apsvērumā paskaidroja, ka, ja uzņēmums pārkāpj LESD 101. pantu, bet vēlāk atsavina savu līdzdalību meitasuzņēmumā, kas faktiski bijis iesaistīts konkurenci ierobežojošā praksē, un pats izbeidz darbību konkrētajā tirgū, bijušais mātesuzņēmums tomēr joprojām paliek atbildīgs par attiecīgo pārkāpumu ( 10 ).

10.

Apstrīdētā lēmuma preambulas 584. apsvērumā tika norādīts, ka Komisija šo pieeju piemēroja katrā konkrētā lietā atsevišķi – attiecībā uz katru kartelī iesaistīto uzņēmumu. Tā rīkodamās, tā nošķīra mātesuzņēmumus, kuru dalība pārkāpumā bija nepārprotama, no mātesuzņēmumiem, kas bija lēmuma adresāti, jo tie tika uzskatīti par solidāri atbildīgiem par savu meitasuzņēmumu veiktajām konkurenci ierobežojošām darbībām.

11.

Lēmumā Fardem uzliktā naudas soda sākumsumma tika noteikta EUR 20 miljonu apmērā ( 11 ). Tad Komisija šai summai piemēroja procentuālu palielinājumu 200 % apmērā, atspoguļojot ilgstošo laika posmu – 20 gadus un 5 mēnešus (no 1982. gada 6. janvāra līdz 2002. gada 26. jūnijam) –, kurā Fardem piedalījās kartelī, nonākot pie EUR 40 miljoniem. Šo summu pieskaitot sākotnējiem EUR 20 miljoniem, iznākums līdz ar to kopā bija EUR 60 miljoni ( 12 ).

12.

Lēmuma preambulas 782. apsvērumā ir norādīts:

“Vairāku to sabiedrību gadījumā, kuras par atbildīgām tiek atzītas sava mātesuzņēmuma statusa dēļ, ir jāņem vērā atbildības laikposma samazinātais ilgums [..]:

13.

Lēmumā nav expressis verbis minēts, kāda bija Kendrion uzliktā naudas soda sākumsumma. Tomēr no tā netieši var secināt, ka tā bija EUR 20 miljoni – tātad Fardem uzliktā naudas soda sākumsumma – un ka šī sākumsumma uz Kendrion tika attiecināta, pamatojoties uz tās solidāro atbildību par Fardem uzlikto naudas sodu ( 13 ). Tad Komisija šiem EUR 20 miljoniem piemēroja procentuālu 70 % palielinājumu, kas atspoguļoja septiņus gadus, kad Kendrion bija Fardem īpašniece, rezultātā iegūstot EUR 14 miljonus ( 14 ). Šo skaitli pieskaitot sākotnējai EUR 20 miljonu summai, galīgais Kendrion uzliktais naudas sods tika noteikts EUR 34 miljonu apmērā ( 15 ).

14.

Vairākos lēmuma preambulas apsvērumos tika izskaidrots, kā Komisija piemēroja Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā minēto augšējo robežu 10 % apmērā ( 16 ):

Tā kā Kendrion pasaules mēroga apgrozījums bija lielāks par summu, kas prasa, lai tās naudas soda apmēram tiktu noteikta augšējā robeža, naudas soda samazināšana netika veikta, un tādējādi tā summa palika EUR 34 miljoni.

15.

Apstrīdētā lēmuma preambulas 879. apsvērumā ir noteikts:

“Jāsecina, ka naudas sodam, kas uzliekams saskaņā ar Regulas Nr. 17 23. panta 2. punktu un Regulas (EK) Nr. 1/2003 23. panta 2. punktu, ir jābūt šādam:

[..]

Kendrion NV – EUR 34 miljoni. No šīs summas Fardem Packaging BV ir solidāri atbildīgs par summu EUR 2,2 miljonu apmērā;

[..].”

16.

Lēmuma 2. panta d) punktā ir noteikti šādi naudas sodi: “Kendrion NV – EUR 34 miljoni. No šīs summas Fardem Packaging BV ir solidāri un atsevišķi atbildīgs par summu EUR 2,2 miljonu apmērā.”

17.

Pirmajā instancē ( 17 )Kendrion lūdza Vispārējo tiesu:

18.

Lietas izskatīšanā tiesas sēdē Vispārējā tiesā Kendrion izvirzīja argumentu, ka tiesvedības ilgums ir bijis pārmērīgi ilgs. Vispārējā tiesa šo argumentu noraidīja kā neefektīvu. Tā uzskatīja, ka tās kompetence attiecas vienīgi uz lēmumu, kas ir jāaplūko to faktu un apstākļu kontekstā, kas Komisijas rīcībā bija lēmuma pieņemšanas dienā. Tā nosprieda, ka tiesvedības ilgums Vispārējā tiesā nekādi neietekmē lēmuma tiesiskumu.

19.

Ar savu pirmo pamatu Vispārējā tiesā Kendrion apgalvoja, ka apstrīdētā lēmuma rezolutīvā daļa nav atbilstoša tā pamatojumam, kas esot uzskatāms par LESD 101. un 296. panta ( 18 ), kā arī Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta pārkāpumu. Ar savu otro pamatu Kendrion apgalvoja, ka Komisija ir kļūdījusies, to un Fardem identificējot kā vienu ekonomisku vienību. Ar savu trešo pamatu Kendrion apgalvoja, ka Komisija ir pārkāpusi konkrētus vispārējos tiesību principus, piemēram, vienlīdzīgas attieksmes principu un pienākumu savā lēmumā sniegt adekvātu argumentāciju, atzīdama Kendrion par atbildīgu pārkāpumā, ko bija izdarījis tai pilnībā piederošais meitasuzņēmums Fardem.

20.

Ceturtajā līdz astotajā pamatā runa bija par naudas sodu. Ar savu ceturto pamatu Kendrion apgalvoja, ka naudas sods, kas tai tika uzlikts lēmumā, nedrīkstētu būt lielāks par to, kas tika uzlikts Fardem. Ar savu piekto pamatu Kendrion apgalvoja, ka attieksme pret to ir atšķīrusies no attieksmes pret citiem mātesuzņēmumiem, kuri tika atzīti par solidāri atbildīgiem par pārkāpumiem, ko izdarījuši to meitasuzņēmumi, un ka tādēļ Komisija esot pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu.

21.

Ar savu sesto pieteikuma pamatu Kendrion pauda divus iebildumus. Pirmkārt, tā apgalvoja, ka tas, ka Fardem tika uzlikts naudas sods EUR 60 miljonu apmērā, neesot bijis atbilstoši vispārīgajiem tiesību principiem – citstarp šāds naudas sods esot nesamērīgs, jo Fardem gada apgrozījums bija EUR 20 miljoni, – un lēmumā trūcis pietiekamas argumentācijas. Otrkārt, ja tiesvedības lietā T‑51/06 ( 19 ) (kurā šī sabiedrība bija apstrīdējusi Komisijas lēmumu) iznākumā Fardem uzliktais naudas sods tika samazināts, no tā izrietot, ka ir jāsamazina arī Kendrion naudas soda sākumsumma.

22.

Ar savu septīto pamatu Kendrion izvirzīja virkni argumentu, apgalvojot, ka tas esot bezprecedenta gadījums, ka šāds naudas sods tiek uzlikts mātesuzņēmumam, kas pats nav bijis iesaistīts pārkāpumā. Ar savu astoto pamatu Kendrion apgalvoja, ka Komisija ir pārkāpusi pati savas 1998. gada Pamatnostādnes sodanaudas [naudas soda] noteikšanai ( 20 ).

23.

Vispārējā tiesa Kendrion prasību noraidīja.

24.

Kendrion norāda četrus apelācijas sūdzības pamatus, kurus var rezumēt šādi.

25.

Pirmkārt, Vispārējā tiesa esot kļūdījusies tiesību normu piemērošanā, atzīdama, ka Komisija ir pietiekami pamatojusi savu lēmumu par tāda naudas soda uzlikšanu Kendrion, kas ir lielāks nekā naudas sods, kas bija uzlikts Kendrion bijušajam meitasuzņēmumam Fardem.

26.

Otrkārt, nosakot, vai Kendrion ir jāatzīst par solidāri atbildīgu par naudas sodu, kas uzlikts Fardem, Vispārējā tiesa i) esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, jo tā neesot izvērtējusi galvenos pierādījumu elementus, ii) esot pieļāvusi procesuālas kļūdas, it īpaši attiecībā uz pierādīšanas pienākuma sadalījumu un iii) acīmredzami nepareizi esot interpretējusi faktus un novērtējusi pierādījumus. Turklāt Vispārējā tiesa nepietiekami esot pamatojusi savus secinājumus un nepilnīgi iedziļinājusies Kendrion sniegtajā argumentācijā.

27.

Kendrion trešajam apelācijas sūdzības pamatam ir trīs daļas. Pirmkārt, tā apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, jo ir atzinusi, ka attiecībā uz Kendrion, kas gan pati nebija iesaistīta pārkāpumā, ir jānosaka naudas sods, kas ir lielāks nekā tās bijušajam meitasuzņēmumam uzliktais sods. Otrkārt, ar šādu atzinumu Vispārējā tiesa esot pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu, jo Kendrion ir vienīgā no mātesuzņēmumiem, lēmuma adresātiem, kurai uzliktais naudas sods ir lielāks nekā tās meitasuzņēmumam uzliktais naudas sods. Treškārt, Vispārējās tiesas argumentācija esot pretrunīga un neadekvāta, ciktāl Kendrion ir atzīta par solidāri atbildīgu par naudas sodu, kas uzlikts Fardem, proti, EUR 2,2 miljoniem. Tomēr naudas sods, ko Komisija uzlika Kendrion, ir EUR 34 miljoni.

28.

Ar savu ceturto apelācijas sūdzības pamatu Kendrion apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir kļūdījusies, jo tā argumentu, ka Vispārējā tiesa lietu neizskatīja saprātīgā termiņā, ir atzinusi par neefektīvu. Šķietot, ka, tā spriežot, Vispārējā tiesa ir uzskatījusi, ka tā nav kompetenta izlemt jautājumu par procesuālu kļūdu pašas tiesvedībā. Turklāt, pat ja Vispārējā tiesa pati nebūtu kompetenta samazināt naudas sodu, ja lietas izskatīšana tās tiesvedībā ir prasījusi pārmērīgi ilgu laiku, tad Tiesai katrā ziņā esot pienākums taisīt spriedumu par šo tiesiskajai noteiktībai būtisko aspektu un no tā izdarīt atbilstošus secinājumus.

29.

Ar savu otro apelācijas sūdzības pamatu Kendrion būtībā apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir kļūdījusies tiesību piemērošanā, jo ir atzinusi, ka tā un Fardem ir uzskatāmi par vienu (vienotu) uzņēmumu LESD 101. panta izpratnē. Ja šis Kendrion apelācijas sūdzības pamats tiktu atbalstīts, tad no tā loģiski izrietētu, ka katrā ziņā būtu atbalstāmi arī punkti, kas izvirzīti, lai pamatotu tās pirmo un trešo apelācijas sūdzības pamatu (attiecībā uz uzlikto naudas sodu). Tādēļ vispirms izvērtēšu Kendrion otro apelācijas sūdzības pamatu.

30.

Kendrion izvirza piecus galvenos punktus, lai pamatotu savu vispārīgo argumentu, ka tā kopā ar Fardem neveidoja vienu (vienotu) uzņēmumu.

31.

Pirmkārt, Vispārējā tiesa esot pieļāvusi procesuālas kļūdas un esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, jo ir konstatējusi, ka Kendrion ir solidāri atbildīga par naudas sodu, kas uzlikts Fardem, neizvērtējot visus pierādījumus. Konkrētāk, Vispārējā tiesa acīmredzami nepareizi esot interpretējusi faktiskos apstākļus, un, ja arī pierādījumi tika izvērtēti, tie esot tikuši nepareizi novērtēti. Turklāt Vispārējā tiesa attiecībā uz saviem atzinumiem esot sniegusi nepietiekamu pamatojumu un neesot pienācīgi pārbaudījusi Kendrion argumentus.

32.

Otrkārt, pārsūdzētā sprieduma 53. punktā Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, jo ir norādījusi, ka Kendrion ir pienākums pierādīt, ka nav spēkā papildu faktori, kas norāda, ka tā īstenoja izšķirošu ietekmi pār Fardem komercdarbības politiku. Drīzāk Komisijai esot bijis jāpierāda, ka i) faktiski pastāvēja šādi papildu faktori un ii) tie liecina, ka Kendrion īstenoja šādu izšķirošo ietekmi.

33.

Treškārt, Vispārējā tiesa esot kļūdījusies, jo ir norādījusi, ka Kendrion nav atspēkojusi nevienu no šiem četriem papildu faktoriem, uz kuriem atsaucās Komisija, lai pierādītu, ka Kendrion faktiski īstenoja izšķirošu ietekmi pār Fardem komercdarbības politiku.

34.

Ceturtkārt, izskatāmā lieta ir unikāla tādā ziņā, ka mātesuzņēmumam, kas nebija iesaistīts konkurenci ierobežojošā praksē, ir uzlikts naudas sods, kas ir lielāks nekā naudas sods, kas uzlikts tā meitasuzņēmumam, kurš izdarīja pārkāpumu. Šādos apstākļos lēmuma argumentācija esot jāpakļauj īpaši stingrai un padziļinātai pārbaudei, taču Vispārējā tiesa savā vērtējumā par lēmumu šādu stingrības standartu neesot piemērojusi. Tādēļ tā esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā un katrā ziņā savā spriedumā neesot sniegusi pienācīgu argumentāciju.

35.

Piektkārt (pakārtoti), ja Tiesa tomēr uzskatītu, ka papildu faktori, kurus izmantoja Komisija, ir pietiekami, rodoties jautājums, vai Vispārējā tiesa pareizi ir novērtējusi tai sniegtos pierādījumus par pretējo. Vispārējā tiesa esot ignorējusi sniegtos pierādījumus un neesot pienācīgi pārbaudījusi pirmajā instancē Kendrion sniegto pierādījumu elementus. Šo pierādījumu kontekstā Vispārējā tiesa neesot varējusi pienācīgi konstatēt, ka Komisija ir pierādījusi, ka Kendrion un Fardem veido vienu (vienotu) ekonomisku vienību. Katrā ziņā Vispārējā tiesa atbildību par Fardem pārkāpumu nepareizi esot attiecinājusi uz Kendrion.

36.

Komisija uzskata, ka otrais apelācijas sūdzības pamats ir daļēji nepieņemams un daļēji nepamatots.

37.

Attiecinot uz Kendrion atbildību par pārkāpumu, ko izdarīja Fardem, Komisija esot paļāvusies vienīgi uz to, ka lietai nozīmīgajā laikā Fardem bija Kendrion pilnībā piederošs meitasuzņēmums, kā arī uz izšķirošās ietekmes prezumpciju. Lai gan apstrīdētajā lēmumā bija minēti četri papildu faktori, tie netika uzskatīti par noteicošiem.

38.

Kendrion apgalvojums par to, kam ir pierādīšanas pienākums, esot neefektīvs. Vienīgi Vispārējā tiesa ir kompetenta izvērtēt faktus. Tādēļ Kendrion apgalvojums, ka Vispārējā tiesa ir kļūdījusies savā vērtējumā par četriem papildu faktoriem, esot nepieņemams.

39.

Šis apelācijas sūdzības pamats ir balstīts uz konkurences tiesībās izmantojamo jēdzienu “uzņēmums” un pierādījumu elementiem, kas ir vajadzīgi, lai konstatētu, ka pastāv ekonomiska vienība, kurā mātesuzņēmumam pilnībā pieder meitasuzņēmums.

40.

LESD 101. pantā ir aizliegti jebkādi uzņēmumu savstarpējie nolīgumi, uzņēmumu apvienību lēmumi un saskaņotas darbības, kas var iespaidot tirdzniecību starp dalībvalstīm un kuru mērķis vai sekas ir nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci iekšējā tirgū. Termins “uzņēmums” Līgumā nav definēts, taču tas ir izšķirošs, nosakot, vai ir piemērojamas ES konkurences tiesību normas, un veidu, kādā tiek noteikta atbildība par pārkāpumu. Izskatāmajā lietā izvirzītais jautājums attiecas uz pēdējo minēto problēmu. Kurš ir uzskatāms par uzņēmumu, kas ir atbildīgs par konkurences tiesību normu pārkāpumu, un kā ir aprēķināma iespējamā naudas soda summa?

41.

Tiesa jēdzienu “atbildīgais uzņēmums” ir izvērtējusi vairākkārt. Kopš laika, kad Kendrion Vispārējā tiesā šajā lietā iesniedza savu prasības pieteikumu ar lūgumu atcelt tiesību aktu, par šo jautājumu ir izveidojusies plaša judikatūra ( 21 ). Tiesas izmantotā jēdziena “uzņēmums” interpretācija ir pretrunīga ( 22 ). Tomēr saskaņā ar pastāvīgo judikatūru jēdziens “uzņēmums” aptver jebkuru struktūrvienību, kas ir iesaistīta saimnieciskā darbībā, neatkarīgi no tās juridiskā statusa un veida, kādā tā tiek finansēta. Šis jēdziens ir jāsaprot tā, ka tas nozīmē ekonomisku vienību, pat ja juridiskā ziņā šāda ekonomiska vienība sastāv no vairākām fiziskām vai juridiskām personām. Ja šāda ekonomiska vienība pārkāpj konkurences tiesību normas, tad saskaņā ar personiskās atbildības principu šai vienībai ir arī jāatbild par šādu pārkāpumu. Konkrētāk, meitasuzņēmuma rīcību var attiecināt uz mātesuzņēmumu, īpaši tad, ja meitasuzņēmums, kurš gan ir atsevišķa juridiska persona, savu rīcību tirgū nenosaka patstāvīgi, bet gan visādā ziņā pēc būtības izpilda mātesuzņēmuma dotus norādījumus, īpaši ņemot vērā saimnieciskās, organizatoriskās un juridiskās saiknes, kas vieno šīs abas juridiskās personas. Tā kā šādos apstākļos mātesuzņēmums un meitasuzņēmums veido vienu (vienotu) uzņēmumu LESD 101. panta izpratnē, Komisija var pieņemt lēmumu, ar kuru naudas sods tiek uzlikts mātesuzņēmumam, bez nepieciešamības konstatēt, cik lielā mērā pēdējais minētais pats ir bijis iesaistīts pārkāpumā ( 23 ).

42.

Tiesa uzskata, ka, ja mātesuzņēmumam pieder viss pamatkapitāls meitasuzņēmumā, kas pārkāpj konkurences tiesību normas, var tikt prezumēts, ka tas spēj īstenot izšķirošu ietekmi pār tā meitasuzņēmumu, un atspēkojami var tikt prezumēts, ka tas šādu ietekmi īsteno arī faktiski. Šādos apstākļos pietiek, ka Komisija pierāda, ka viss meitasuzņēmuma pamatkapitāls pieder tā mātesuzņēmumam, lai tiktu prezumēts, ka pēdējais īsteno izšķirošu ietekmi uz šī meitasuzņēmuma komercdarbības politiku. Līdz ar to Komisija būs tiesīga uzskatīt mātesuzņēmumu par solidāri atbildīgu par tā meitasuzņēmumam uzliktā naudas soda samaksu, ja vien šis mātesuzņēmums neiesniegs pietiekamus pierādījumus, ka tā meitasuzņēmums tirgū faktiski rīkojies autonomi. Jāuzsver, ka prezumpcija ir uzskatāma par atspēkojamu ( 24 ) un ka pierādīšanas pienākums ir mātesuzņēmumam.

43.

Komisijai nav pienākuma paļauties vienīgi uz izšķirošās ietekmes prezumpciju. Alternatīvi tā var izvēlēties atsaukties uz citiem faktoriem, lai pierādītu, ka mātesuzņēmums faktiski ir īstenojis izšķirošu ietekmi pār tam pilnībā piederošā meitasuzņēmuma komercdarbības politiku (turpmāk tekstā – “duālā metode”).

44.

Ja Komisija izvēlas izmantot duālo metodi, tā pēc definīcijas sevi pakļauj apgrūtinošākam pierādīšanas standartam ( 25 ). Vispārējās tiesas uzdevums, veicot tās pārbaudi, ir izvērtēt, vai Komisija lietu ir sagatavojusi atbilstoši šim standartam. Tādējādi vispirms Komisijai ir pienākums sniegt nepieciešamos pierādījumus atbilstoši standartam, ar ko tiek izveidoti elementi, uz kuriem tā vēlas atsaukties, lai pierādītu izšķirošās ietekmes esamību. Ja attiecīgā sabiedrība tad šos elementus apstrīd, pierādīšanas pienākums tiek pārcelts uz pusi, kura vēlas to noliegt.

45.

Pārsūdzētā sprieduma 53. punktā Vispārējā tiesa ir konstatējusi, ka Komisija lēmumā ir izmantojusi duālo metodi.

46.

Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 53. punktā arī identificēja četrus papildu faktorus, kurus bija izvirzījusi Komisija, un norādīja, ka Kendrion bija pienākums pierādīt, ka šie faktori nepierāda, ka tas būtu faktiski īstenojis izšķirošu ietekmi pār Fardem:

47.

Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 54.–60. punktā izvērtēja pierādījumus saistībā ar šiem četriem papildfaktoriem. No 61. punkta kļūst skaidrs, ka Vispārējā tiesa uzskatīja, ka Kendrion bija izdevies sekmīgi atspēkot tikai vienu no četriem papildfaktoriem. Tādēļ Vispārējā tiesa konstatēja, ka Kendrion nebija noliegusi pārējos trīs papildfaktorus, ko Komisija izvirzīja, lai pierādītu, ka tā faktiski īstenoja izšķirošu ietekmi pār Fardem.

48.

Tālāk Vispārējā tiesa izvērtēja papildu pierādījumus, kurus bija izvirzījusi Kendrion nolūkā atspēkot prezumpciju, ka tā īstenoja izšķirošu ietekmi pār Fardem (pārsūdzētā sprieduma 63.–68. punkts). Vispārējā tiesa konstatēja, ka pamatdarbības līmenī nepastāvēja nekāda saikne starp Kendrion un Fardem; tiem nebija tie paši piegādātāji un klienti, tie arī neizmantoja tādus pašus ražošanas procesus. Tomēr pārsūdzētā sprieduma 64. punktā Vispārējā tiesa ir norādījusi:

49.

Turklāt Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 65. un 67. punktā ir konstatējusi:

[..]

50.

Saskaņā ar spēkā esošajām tiesību normām Eiropas Savienības Tiesas statūtu 36. pantā un 53. panta pirmajā daļā noteiktais Vispārējās tiesas pienākums norādīt sprieduma pamatojumu nenozīmē, ka tai būtu pienākums izsmeļoši un secīgi izklāstīt visus lietas dalībnieku sniegtos argumentus. Tādēļ argumentācija var tikt pausta arī netieši – ar nosacījumu, ka tas ļauj ieinteresētajām personām uzzināt pārsūdzētā sprieduma pamatojumu un sniedz Tiesai pietiekamu informāciju, lai tā varētu veikt savu pārbaudi apelācijas ietvaros ( 28 ).

51.

Vispārējā tiesa ir konstatējusi, ka Komisija faktiski bija izmantojusi duālo metodi. Šī fakta konstatācija nevar tikt pārsūdzēta apelācijas kārtībā. Balstoties uz šo faktu konstatāciju un to, ka Komisija bija sniegusi pierādījumus, lai pamatotu ikvienu no četriem papildu faktoriem, pierādīšanas pienākums tad pārgāja uz Kendrion – lai pierādītu to neesamību. Kā saprotu, Vispārējās tiesas norāde pārsūdzētā sprieduma 53. punktā (“Tādēļ vispirms ir jāapsver, vai prasītājai ir izdevies sekmīgi atspēkot šos četrus papildfaktorus”) atspoguļo šo nostāju.

52.

Atbilstoši tam neuzskatu, ka Vispārējā tiesa būtu pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, uz Kendrion attiecinot pienākumu pierādīt, ka papildfaktori neliecina, ka tā būtu faktiski īstenojusi izšķirošu ietekmi pār Fardem komercdarbības politiku. Izvērtējusi Kendrion pierādījumus attiecībā uz ikvienu šo papildfaktoru, Vispārējā tiesa konstatēja faktu, ka trīs no četriem nav tikuši atspēkoti.

53.

Attiecībā uz papildu pierādījumiem, kurus Kendrion sniedza, lai atspēkotu prezumpciju, ka tā īstenoja izšķirošu ietekmi pār Fardem, konkrētāk, Kendrion apgalvojums, ka Fardem bija nopirkts ieguldījumu nolūkā, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 66. punktā ir konstatējusi, ka:

“[..] ieguldījumu [pārvaldes] sabiedrības īstenots pirkums nolūkā to pārdot var arī liecināt par labu tam, ka pastāv ekonomiska vienība starp attiecīgo ieguldījumu [pārvaldes] sabiedrību un meitasuzņēmumu. Tas, ka ieguldījumu [pārvaldes] sabiedrība vēlas īstermiņā uzlabot meitasuzņēmuma darbības rezultātus, parasti nozīmē, ka pašam mātesuzņēmumam ir jāiesaistās meitasuzņēmuma darbībās. Iedarbīgas un stingras uzraudzības sistēma var sniegt labākas garantijas ienesīguma palielināšanai nekā neiejaukšanās politika”. ( 29 )

54.

Piekrītu Vispārējās tiesas nostājai. No tā, ka pilnībā piederošs meitasuzņēmums tiek iegādāts kā finanšu ieguldījums un ka tā darbības neietilpst mātesuzņēmuma parastās darbības jomā, vēl nevar tikt secināts, ka abas sabiedrības neveido vienu un to pašu uzņēmumu. Gluži pretēji – pieņemot, ka ieguldīšanas nolūks ir gūt peļņu, šķiet, ka, lai nodrošinātu, ka šim ieguldījumam ir lielāks ienesīgums, jebkuram mātesuzņēmumam būtu spēcīga motivācija īstenot izšķirošo ietekmi pār sava meitasuzņēmuma komercdarbības politiku.

55.

Ciktāl Kendrion apstrīd Vispārējās tiesas konstatējumu par faktiem saistībā ar tās sniegtajiem pierādījumiem, tā izvirza jautājumus, kas pārsniedz Tiesas kā apelācijas instances kompetenci ( 30 ). Piebildīšu, ka neuzskatu, ka pierādījumu nepārprotamā nozīme būtu tikusi sagrozīta tā, ka Tiesai būtu jāpārbauda šo faktu juridiskais raksturojums ( 31 ).

56.

Turklāt, tā kā šie pārsūdzētā sprieduma punkti ir pietiekami, lai Kendrion dotu iespēju uzzināt tās sprieduma pamatojumu un Tiesai sniegtu pietiekamu informāciju, lai tā varētu veikt savu pārbaudi apelācijas ietvaros, nevar piekrist, ka šis spriedums būtu atceļams nepietiekama pamatojuma dēļ.

57.

Apkopojot teikto, nav konstatējama neviena kļūda, kas liktu apšaubīt Vispārējās tiesas konstatējumu, ka Fardem nebija neatkarīga ekonomiska vienība un ka tādēļ Fardem un Kendrion ir uzskatāmi par viena un tā paša uzņēmuma sastāvdaļām.

58.

Tādēļ ierosinu apelācijas sūdzības otro pamatu noraidīt kā nepamatotu. No tā izriet, ka būtu jāapsver Kendrion pirmais un trešais apelācijas pamats.

59.

Ar savu pirmo apelācijas sūdzības pamatu Kendrion pārmet, ka Vispārējā tiesa ir kļūdījusies tiesību piemērošanā un ka pārsūdzētā spriedumā argumentācija ir pretrunīga un nepietiekama, ciktāl tajā ir spriests, ka Komisija ir pienācīgi pamatojusi iemeslus, kādēļ Kendrion ir uzlikts naudas sods, kas ir lielāks nekā Fardem uzliktais naudas sods.

60.

Kendrion uzsver, ka Vispārējā tiesa pati ir atzinusi (pārsūdzētā sprieduma 28. un 29. punktā), ka lēmums liek uzdot jautājumus un ka tas savā ziņā ir pārprotams. Būtībā Kendrion apgalvo, ka lēmuma rezolutīvā daļa (2. panta d) punkts) nav saderīga ar argumentāciju, kas izklāstīta preambulas apsvērumos. Kā teikts preambulas apsvērumos, Kendrion kā mātesuzņēmums ir solidāri atbildīga par tās meitasuzņēmumam Fardem uzliktā naudas soda samaksu. Tomēr rezolutīvajā daļā ir noteikts, ka Fardem ir solidāri atbildīgs par [daļu no] naudas soda, kas uzlikts Kendrion. No tā izriet, ka, ja Vispārējā tiesa būtu pareizi piemērojusi interpretācijas standartprincipu, ka lēmums ir jāinterpretē kopumā un tā apsvērumu kontekstā, Vispārējā tiesa būtu konstatējusi, ka rezolutīvā daļa nav saderīga ar tajā izklāstītajiem iemesliem.

61.

Kendrion uzskata, ka no pārsūdzētā sprieduma 23.–28. punkta (un lēmuma preambulas 584., 779. un 782. apsvēruma) izriet, ka Komisija naudas sodu Kendrion neuzlika nevis tādēļ, ka tā pati būtu piedalījusies pārkāpumā, bet gan tādēļ, ka Kendrion bija solidāri atbildīga savā mātesuzņēmuma statusā. Šajā ziņā Kendrion atsaucas uz apstrīdētā lēmuma preambulas 784. apsvērumu. Tā apstrīd pārsūdzētā sprieduma 24. punktā ietverto konstatējumu, ka no preambulas 784. apsvēruma “izriet”, pat vairāk – “nepārprotami izriet”, ka Komisijai esot bijis nolūks uzlikt sankciju Kendrion individuāli, nevis tikai atzīstot to par solidāri atbildīgu par Fardem uzlikto naudas sodu.

62.

Kendrion apgalvo, ka konkurences tiesībās nav nekāda pamata, lai meitasuzņēmums tiktu atzīts par solidāri atbildīgu par naudas sodu, kas uzlikts tā mātesuzņēmumam. Turklāt apstrīdētais lēmums radot absurdu rezultātu, ka Fardem ir solidāri atbildīgs par naudas sodu, kas uzlikts Kendrion, pamatojoties uz Kendrion solidāru atbildību par naudas sodu, kas uzlikts Fardem. Lēmuma rezolutīvā daļa esot “juridisks pārspīlējums” un neesot atbilstoša tās apsvērumiem.

63.

No tā izrietot, ka apstrīdētā lēmuma 2. panta d) punkta darbības joma un saturs, pretēji Vispārējās tiesas konstatējumam pārsūdzētā sprieduma 29. punktā, nav loģiski saprotami. Turklāt šis punkts vienkārši esot pretrunā tā apsvērumiem, konkrētāk, preambulas 577.–584., 587.–599., 779., 782., 784., 814. un 820. apsvērumam. Tādēļ pārsūdzētā sprieduma argumentācija esot nepietiekama un pretrunīga un apstrīdētais lēmums esot jāatceļ.

64.

Komisija uzskata, ka Kendrion apgalvojums, ka apstrīdētā lēmuma rezolutīvā daļa nav konsekventi atbilstoša apsvērumos paustajai argumentācijai, ir nepamatots. Preambulas 879. apsvērums vārds vārdā atbilstot rezolutīvās daļas 2. panta d) punktam.

65.

Neesot atšķirības starp mātesuzņēmuma solidāro atbildību un meitasuzņēmuma individuālo atbildību. Abas sabiedrības esot solidāri atbildīgas, jo abas ietilpst uzņēmumā, kas ir pārkāpis konkurences tiesību normas.

66.

Fardem un Kendrion laikā no 1995. gada 8. jūnija līdz 2002. gada 26. jūnijam ietilpa vienā un tajā pašā uzņēmumā, un abi ir atbildīgi par pārkāpumu, kas notika šajā laikposmā. Fardem bija uzlikts naudas sods EUR 60 miljonu apmērā; Kendrion naudas sods bija EUR 34 miljoni. Tomēr tad naudas sods, kas bija uzlikts Fardem, tika samazināts EUR 2,2 miljonu līmenī, jo tika piemērota augšējā robeža (10 % no apgrozījuma). Naudas sods, kas bija uzlikts Kendrion, palika EUR 34 miljonu līmenī, un no tā Fardem, kā izklāstīts lēmuma preambulas 879. apsvērumā, ir solidāri atbildīgs par EUR 2,2 miljoniem. Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 28. punktā esot pareizi konstatējusi, ka atšķirība starp abām sabiedrībām uzliktajiem naudas sodiem izriet no augšējās robežas 10 % apmērā piemērošanas. Citādi naudas sods, kas uzlikts Fardem, būtu bijis EUR 60 miljoni un Kendrion būtu bijusi solidāri atbildīga par EUR 34 miljoniem no šīs summas. Pārsūdzētā sprieduma 29. punktā Vispārējā tiesa esot pareizi konstatējusi, ka lēmuma rezolutīvā daļa ir konsekventi saderīga un loģiski saprotama, ja to skata kopsakarā ar tajā izklāstīto argumentāciju.

67.

Rodas divi jautājumi. Pirmkārt, ar kādu tieši pamatojumu Kendrion tika uzlikts naudas sods? Otrkārt, kā ir nosakāma augšējā robeža 10 % apmērā, kas minēta Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā un ir piemērojama ikvienam uzliktajam naudas sodam?

68.

Izskatot pārsūdzēto spriedumu, ņēmu vērā šādus principus.

69.

Pirmkārt, jautājums par to, vai Vispārējās tiesas sprieduma pamatojums nav pretrunīgs vai nepietiekams, ir tiesību jautājums, kas kā tāds var tikt izvirzīts apelācijas instancē ( 32 ).

70.

Otrkārt, interpretējot Komisijas lēmumu, Vispārējai tiesai bija jāņem vērā, ka Komisijai ir jānorāda sava lēmuma pamatojums, izklāstot faktus, tiesisko pamatu un apsvērumus, kas tai lika pieņemt tās administratīvo aktu ( 33 ).

71.

Treškārt, attiecībā uz lēmumu par naudas soda uzlikšanu motivējošā daļa ir jāuzskata par pietiekamu, ja tajā ir skaidri un saskanīgi norādīti apsvērumi par faktiem un tiesību normām, ar kuriem tikusi pamatota naudas soda uzlikšana attiecīgajām personām, tā, lai gan lēmuma adresātiem, gan Tiesai darītu zināmus būtiskos Komisijas argumentācijas faktorus ( 34 ).

72.

Ceturtkārt, tas, vai ir ticis ievērots pamatošanas pienākums, ir jāvērtē ne tikai attiecībā pret apstrīdētā tiesību akta redakciju, bet arī tā kontekstu, kā arī attiecīgo jomu regulējošo tiesību normu kopumu ( 35 ).

73.

Pārsūdzētā sprieduma 22.–25. punktā Vispārējā tiesa citstarp ir atsaukusies uz lēmuma preambulas 577.–584., 779. un 782. apsvērumu ( 36 ). Vispārējā tiesa ir konstatējusi:

[..]

74.

Pārsūdzētais spriedums ir tieši balstīts uz apstrīdētā lēmuma teksta redakciju. Tādēļ, izvērtējot Vispārējās tiesas argumentāciju, atsaukšos uz šo lēmumu. Lēmuma preambulas 577.–584. apsvērumā izmantotā argumentācija norāda, ka Fardem ir jāuzliek naudas sods, par ko Kendrion ir solidāri atbildīga. Tas tiesa, ka ne visi lēmuma argumentācijas soļi ir skaidri izklāstīti. Tādējādi, ciktāl Vispārējā tiesa ir vienkārši izmantojusi šā lēmuma argumentāciju, pārsūdzētais spriedums nav tik pārskatāms, cik tas varētu būt. Tomēr no tā neizriet, ka līdz ar to šis spriedums būtu padarīts loģiski nesaskanīgs vai nesaprotams.

75.

Atkārtojot aprēķinu – Fardem uzliktā naudas soda pamatsumma tika noteikta EUR 20 miljonu apmērā. Komisija tad piemēroja procentuālu palielinājumu – 200 % no šīs summas, lai atspoguļotu pārkāpuma ilgumu vairāk nekā 20 gadu ilgā laikposmā, kā rezultātā tika iegūti EUR 40 miljoni. Kad šī summa tika pieskaitīta EUR 20 miljoniem, kā naudas soda kopsumma tika iegūti EUR 60 miljoni. Visbeidzot, Komisija šai kopsummai piemēroja Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā minēto augšējo robežu 10 % apmērā, to atvasinot no Fardem apgrozījuma (EUR 22 miljoniem). Tādējādi faktiski maksājamais naudas sods tika ierobežots ar EUR 2,2 miljoniem ( 39 ).

76.

No konstatējuma, ka Kendrion ir solidāri atbildīga par Fardem rīcību, izriet, ka Komisija ir tiesīga atbildību par Fardem uzlikto naudas sodu noteikt attiecībā uz tā [bijušo] mātesuzņēmumu – par laikposmu, kad abas sabiedrības bija uzskatāmas par vienu uzņēmumu ( 40 ). No pārsūdzētā sprieduma (un lēmuma) netieši izriet, ka Fardem uzliktā naudas soda pamatsumma (EUR 20 miljoni) tika attiecināta uz Kendrion. Komisija tad šai summai piemēroja procentuālu palielinājumu 70 % apmērā (nevis, kā Fardem gadījumā, palielinājumu par 200 %). Tas atspoguļoja, ka Kendrion bija Fardem īpašniece tikai septiņus gadus, nevis visā pārkāpuma laikposmā. Šādi iegūtie EUR 14 miljoni tika pieskaitīti EUR 20 miljoniem, rezultātā nonākot pie naudas soda kopsummas – EUR 34 miljoniem. Visbeidzot, tika piemērota Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā minētā augšējā robeža 10 % apmērā nolūkā noteikt, vai Kendrion naudas sodam ir jāpiemēro maksimālās summas ierobežojums. Tā kā Kendrion pasaules mēroga apgrozījums pārsniedza skaitli, kas būtu prasījis faktiski maksājamo summu ierobežot, Kendrion uzliktais naudas sods palika EUR 34 miljonu apmērā.

77.

Šādi to analizējot, aplūkojot vienu stadiju pēc otras, kļūst pilnīgi skaidrs, ka Kendrion naudas soda noteikšana bija saderīga ar noteikumiem attiecībā uz solidāru atbildību un Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta piemērošanu.

78.

Jāatzīst, ka teksta formulējums, kurā ir noteikts, ka Fardem ir solidāri atbildīgs par EUR 2,2 miljoniem no Kendrion uzliktā naudas soda EUR 34 miljonu apmērā, šķiet dīvains. Man nav zināms neviens cits gadījums, kurā meitasuzņēmums būtu ticis atzīts par atbildīgu par sava mātesuzņēmuma rīcību. Tik tiešām, šāds rezultāts būtu neparasts, jo tas neatbilst ne jēdzienam “personiskā atbildība par attiecīgo pārkāpumu”, ne izšķirošās ietekmes prezumpcijai. Mātesuzņēmumi tiek atzīti par atbildīgiem par pārkāpumu, ko izdarījuši tiem pilnībā piederoši meitasuzņēmumi, jo ir uzskatāms, ka tie faktiski īsteno izšķirošu ietekmi pār savu meitasuzņēmumu komercdarbības politiku ( 41 ). Pašsaprotami, ka varas līdzsvars nav tāds pats, ja runa ir par meitasuzņēmuma attiecībām ar mātesuzņēmumu, kuram tas pilnībā pieder. Nevar tikt prezumēts, ka šāds meitasuzņēmums īsteno izšķirošu ietekmi pār savu mātesuzņēmumu, jo tā rīcībā nav kontroles mehānisma, kas balstīts uz līdzdalību pamatkapitālā. Meitasuzņēmums ir kā suņa aste – aste nevar luncināt suni.

79.

Taču šī ir Kendrion, nevis Fardem apelācijas sūdzība.

80.

Vai Kendrion atbildība tika atzīta pareizi? Tas, vai Fardem tiek raksturots kā solidāri atbildīgs par Kendrion naudas sodu un vai Kendrion tiek atzīta par solidāri atbildīgu par Fardem naudas sodu, nekādi neietekmē principus, kas reglamentē atbildības attiecināšanu uz mātesuzņēmumu (Kendrion) par pārkāpumu, ko izdarījis tam pilnībā piederošs meitasuzņēmums (Fardem), ja izšķirošās ietekmes prezumpcija nav tikusi sekmīgi atspēkota. Peļņu, kas gūta no konkurences tiesību normu pārkāpuma, gūst akcionāri. Tādēļ ir tikai loģiski, ka persona, kurai ir pārraudzības pilnvaras, ir uzskatāma par atbildīgu par prettiesisku praksi, ko ir īstenojis tās meitasuzņēmums, ja vien tā nevar pierādīt, ka nav šīs pilnvaras reāli izmantojusi. Pavisam vienkārši sakot, tas ir Kendrion atbildības pamats.

81.

Tādēļ uzskatu, ka nav pieļauta nekāda kļūda tiesību piemērošanā, kas liktu pārsūdzēto spriedumu atcelt attiecībā uz atzinumu, kurā atbildība par Fardem izdarīto pārkāpumu tika attiecināta uz Kendrion.

82.

Starp Kendrion un Fardem uzliktajiem naudas sodiem pastāv sarežģīta saistība. Kendrion naudas soda summa katrā ziņā ir atkarīga no naudas soda, kas aprēķināts attiecībā uz Fardem ( 42 ).

83.

Pārsūdzētā sprieduma 28. punktā Vispārējā tiesa ir norādījusi, ka iemesls acīmredzamajai neatbilstībai starp lēmuma pamatojumu un tā rezolutīvo daļu bija augšējās robežas 10 % apmērā piemērošana. Tieši tas, kā šī augšējā robeža tiek piemērota, ietekmē naudas soda summu, kas adresātam ir jāmaksā.

84.

Kad augšējā robeža 10 % apmērā bija aprēķināta, uzņēmums, kas bija izdarījis pārkāpumu, vairs nepastāvēja tādā pašā formā, jo Fardem vairs neietilpa Kendrion koncernā. Tādējādi rodas jautājums – kas ir uzskatāms par “uzņēmumu” Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta izpratnē? Vai augšējā robeža 10 % apmērā ir jāaprēķina, atsaucoties uz mātesuzņēmuma pasaules mēroga apgrozījumu, vai nozīmīgs ir vienīgi meitasuzņēmuma apgrozījums?

85.

Komisija lēmuma preambulas 814. apsvērumā ir atsaukusies uz spriedumu apvienotajās lietās Tokai Carbon u.c./Komisija ( 43 ). Minētajā lietā, tāpat kā šeit, pilnībā piederējušais meitasuzņēmums, kas izdarīja pārkāpumu, dienā, kad tika aprēķināta augšējā robeža 10 % apmērā, vairs nepiederēja mātesuzņēmumam. Tādēļ meitasuzņēmums un mātesuzņēmums vairs netika uzskatīti par to pašu uzņēmumu. Atbilstoši tam Vispārējā tiesa atcēla lēmumu minētajā lietā, ciktāl Komisija (bijušajam) meitasuzņēmumam bija uzlikusi naudas sodu, kas pārsniedza augšējo robežu 10 % apmērā, kas bija aprēķināta, balstoties tikai uz tās apgrozījumu vien ( 44 ).

86.

Izskatāmajā lietā Vispārējā tiesa nesniedza tiešu skaidrojumu par to, kā augšējā robeža 10 % apmērā Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta izpratnē tika piemērota Kendrion uzliktajam naudas sodam. Tomēr netieši var tikt konstatēts, ka Vispārējā tiesa ņēma vērā, ka laikā, kad augšējā robeža 10 % apmērā tika piemērota, Kendrion un Fardem jau bija atsevišķas vienības ( 45 ).

87.

Šķiet, ka Vispārējā tiesa uzskatīja, ka Kendrion atbildība par naudas sodu EUR 34 miljonu apmērā bija mazāka par augšējo robežu 10 % apmērā, kas tika piemērota minētajai sabiedrībai. Tā kā lietai nozīmīgajā laikā Fardem apgrozījums bija apmēram EUR 20 miljoni, Vispārējā tiesa uzskatīja, ka Komisijai bija i) jānošķir Kendrion un Fardem attiecīgo apgrozījumu apjoms un ii) augšējā robeža 10 % apmērā jāpiemēro attiecībā uz Fardem kā atsevišķu struktūrvienību ( 46 ), un tādēļ ierobežoja tā atbildību ar EUR 2,2 miljoniem ( 47 ).

88.

Tādēļ uzskatu, ka pirmais apelācijas pamats ir nepamatots.

89.

Komisija ir paudusi bažas, ka, augšējo robežu 10 % apmērā piemērojot katrai sabiedrībai atsevišķi, ja tās vairs neietilpst tajā pašā uzņēmumā laikā, kad tiek aprēķināts naudas sods, rodas iespējas izvairīties no soda. Tā apgalvo, ka, ja mātesuzņēmums un meitasuzņēmums neietilpst tajā pašā uzņēmumā laikā, kad tiek piemērota augšējā robeža 10 % apmērā, tad augšējā robeža ir jāaprēķina, balstoties tikai uz mātesuzņēmuma apgrozījumu, un meitasuzņēmuma apgrozījums nav jāņem vērā.

90.

Tādējādi, ja Komisija augšējo robežu 10 % apmērā būtu atvasinājusi no Fardem apgrozījuma vien, jebkāds naudas sods, par ko Kendrion kā mātesuzņēmums būtu solidāri atbildīga, būtu ticis ierobežots ar EUR 2,2 miljoniem. Tas varētu uzņēmumus iedrošināt līdzīgos apstākļos atbrīvoties no meitasuzņēmuma, pirms Komisija uzliek naudas sodu, lai novērstu, ka augšējā robeža 10 % apmērā tiek aprēķināta, balstoties uz visu sabiedrību, kas ietilpst mātesuzņēmuma koncernā, pasaules mēroga apgrozījumu.

91.

Lai gan šis jautājums ir izvirzīts konkrēti atbildē uz Kendrion trešo apelācijas sūdzības pamatu, tas ir ne mazāk nozīmīgs arī šeit. Tādēļ tagad aplūkošu to.

92.

Šķiet, ka Komisijas bažas nav pamatotas. Ja mātesuzņēmums ir solidāri atbildīgs par tam pilnībā piederošu meitasuzņēmumu, tad jebkāds uzliktā naudas soda maksimālās summas ierobežojums tiek noteikts, balstoties uz mātesuzņēmuma apgrozījumu, ja šajā laikā abas sabiedrības ietilpst tajā pašā uzņēmumā. Šādos apstākļos nav nekādas vajadzības aprēķināt kopējo naudas sodu, balstoties uz meitasuzņēmuma apgrozījumu. Meitasuzņēmums ir vienkārši solidāri atbildīgs par daļu no naudas soda, kas jāmaksā tā mātesuzņēmumam.

93.

Tomēr, ja sabiedrības neveido vienu un to pašu ekonomisko vienību laikā, kad tiek piemērota augšējā robeža 10 % apmērā, šķiet, ka tās ir jānošķir un jāpiemēro augšējā robeža 10 % apmērā katrai sabiedrībai atsevišķi. Šķiet, ka tas ir tieši tas, ko Komisija izdarīja izskatāmajā lietā (lai gan tāds, ņemot vērā tās tagad pausto apgalvojumu, iespējams, nebija tās nolūks).

94.

Mātesuzņēmuma naudas soda summa nav tikusi noteikta, balstoties uz summu, ko tā meitasuzņēmumam ir pienākums maksāt, ievērojot augšējās robežas 10 % apmērā piemērošanu meitasuzņēmuma naudas sodam. Drīzāk šo divu summu noteikšanai, kā paskaidrošu, ir vajadzīgas divas atsevišķas darbības. Kendrion naudas sods tika aprēķināts, par pamatu ņemot Fardem naudas soda pamatsummu, par ko Kendrion bija solidāri atbildīga ( 48 ). EUR 2,2 miljoni, par kuriem Fardem ir atbildīgs, vienkārši atspoguļo tam uzliktā naudas soda daļu, kas ir maksājams pēc augšējās robežas 10 % apmērā piemērošanas.

95.

Kārtības labad izvērtēšu trešo apelācijas sūdzības pamatu.

96.

Kendrion izvirza trīs punktus, lai pamatotu savu trešo apelācijas sūdzības pamatu.

97.

Kendrion, pirmkārt, apgalvo, ka solidāra atbildība nozīmē, ka mātesuzņēmumam ir tikai pienākums samaksāt meitasuzņēmumam noteikto sodanaudu. Otrkārt, Kendrion apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir ignorējusi, ka Komisija nebija piemērojusi vienlīdzīgas attieksmes principu, kad tā noteica naudas sodus. Treškārt, Kendrion apgalvo, ka Vispārējās tiesas argumentācija, pārbaudot naudas sodu, bija pretrunīga un nepietiekama.

98.

Pirmais un trešais punkts pārklājas ar iebildumiem saistībā ar Kendrion pirmo apelācijas sūdzības pamatu. Šos jautājumus jau izvērtēju šo secinājumu 82.–88. punktā. Tādēļ šeit tos papildus neapsvēršu. Tomēr ir jāizvērtē Kendrion apgalvojums, ka Komisija ir pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu un ka Vispārējā tiesa to nav ņēmusi vērā.

99.

Kendrion apgalvo, ka apstrīdētā lēmuma adresātu vidū tas ir vienīgais mātesuzņēmums, kuram ticis uzlikts lielāks naudas sods nekā tā meitasuzņēmumam apstākļos, kad meitasuzņēmums bija izdarījis pārkāpumu, kurā Kendrion kā mātesuzņēmums nebija iesaistīta. Vienīgais cits mātesuzņēmums, kuram tika uzlikts naudas sods, kas ir lielāks nekā tā meitasuzņēmumam uzliktais sods, bija Nordenia, taču šī sabiedrība faktiski bija iesaistīta pārkāpumā ( 49 ). Vienlīdzīgas attieksmes princips paredz, ka Komisija, lai noteiktu naudas sodu, pieņem tādu pašu metodi visiem uzņēmumiem, kas iesaistīti tajā pašā pārkāpumā. Kendrion apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir kļūdījusies tiesību normu piemērošanā, balstoties uz Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā minēto augšējo robežu 10 % apmērā kā tādu, kas izskaidro atšķirīgo attieksmi. Augšējā robeža 10 % apmērā izskaidrojot atšķirību naudas sodu summā, bet ne principālo atšķirību, ko Komisija izmanto attiecībā uz Kendrion un citiem mātesuzņēmumiem. Pakārtoti, ja Komisija ir tiesīga noteikt Kendrion naudas sodu, kā izklāstīts lēmumā, Vispārējās tiesas argumentācija esot pretrunīga un nepietiekama.

100.

Komisija uzskata, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 109. punktā ir pareizi atzinusi, ka Komisija tādu pašu metodi, nosakot naudas sodu, piemēroja visiem apstrīdētā lēmuma adresātiem.

101.

Vispārējais vienlīdzīgas attieksmes princips nosaka, ka līdzīgas situācijas nedrīkst risināt atšķirīgi, bet atšķirīgas situācijas – līdzīgi, ja vien šāda attieksme nav objektīvi pamatota ( 50 ).

102.

Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā ir norādījusi:

103.

Kendrion apgalvo, ka tā ir salīdzināma ar citiem mātesuzņēmumiem, kas paši nebija aktīvi piedalījušies pārkāpumā, bet ir atbildīgi par pārkāpumu, ko izdarījis tiem pilnībā piederošs meitasuzņēmums. Šīs sabiedrības ir atbildīgas tikai par daļu no to meitasuzņēmumiem uzliktā naudas soda. Ja Komisija būtu piemērojusi tādu pašu metodoloģiju, nosakot naudas sodus visiem mātesuzņēmumiem karteļa ietvaros, Kendrion uzliktais naudas sods būtu bijis mazāks nekā Fardem uzliktais sods, jo tā būtu bijusi solidāri atbildīga tikai par daļu no Fardem uzliktā naudas soda.

104.

Tomēr šķiet, ka Kendrion apstākļi bija īpaši, ciktāl augšējā robeža 10 % apmērā tika aprēķināta pēc tam, kad Fardem bija pārdots. Tādēļ nav uzskatāms, ka attiecīgajā laikā abas sabiedrības bija viena un tā paša uzņēmuma sastāvdaļas. Tas tā nav attiecībā uz pārējiem mātesuzņēmumiem un to attiecīgajiem meitasuzņēmumiem ( 52 ).

105.

No iepriekš 82.–88. punktā teiktā izriet, ka attiecībā uz augšējās robežas 10 % apmērā piemērošanu uzskatu, ka Komisija bija tiesīga piemērot Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktu attiecībā uz abām sabiedrībām atsevišķi. Kendrion nav salīdzināma ar pārējiem mātesuzņēmumiem, kuriem tika adresēts lēmums. Kendrion gadījumā augšējā robeža (10 %) bija nosakāma divreiz – atsevišķi balstoties uz Kendrion apgrozījumu un uz Fardem apgrozījumu. Tomēr pārējiem mātesuzņēmumiem un to meitasuzņēmumiem augšējā robeža 10 % apmērā tika noteikta vienreiz, balstoties uz mātesuzņēmuma koncerna pasaules mēroga apgrozījumu.

106.

Pārsūdzētā sprieduma 107.–109. punktā Vispārējā tiesa ir interpretējusi lēmumu un nolēmusi, ka Komisija piemēroja to pašu metodi, nosakot visiem adresātiem piemērojamo naudas sodu. Šī pieeja atbilst vienlīdzīgas attieksmes principam. Tomēr tieši tāpēc, ka Kendrion situācija atšķīrās no citu mātesuzņēmumu situācijas, Komisijai nebija pienākuma attiecībā uz Kendrion un Fardem aprēķināt augšējo robežu 10 % apmērā, izmantojot tādu pašu metodi, kādu tā bija piemērojusi attiecībā uz citiem adresātiem. Komisijai brīdī, kad tā piemēroja augšējo robežu 10 % apmērā, pret abām sabiedrībām bija jāattiecas kā pret atsevišķām vienībām, jo Fardem tad vairs neietilpa Kendrion koncernā.

107.

Tādēļ uzskatu, ka Vispārējā tiesa ir pareizi secinājusi, ka lēmums bija saderīgs ar vienlīdzīgas attieksmes principu.

108.

Lietas izskatīšanā tiesas sēdē pirmajā instancē Kendrion izvirzīja argumentu, ka tiesvedība Vispārējā tiesā ir bijusi pārmērīgi ilgstoša. Pārsūdzētā sprieduma 18. punktā Vispārējā tiesa ir spriedusi, ka šis arguments ir neefektīvs, pamatojoties tikai uz to, ka lēmums ietilpst tās jurisdikcijā. Tādējādi, pat ja Kendrion būtu taisnība, ka lietas izskatīšana ir notikusi pārlieku ilgi, tas pats par sevi neietekmētu tiesvedības iznākumu.

109.

Kendrion apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir kļūdījusies tiesību normu piemērošanā, jo tā nav izvērtējusi pamatu attiecībā uz Vispārējās tiesas apgalvojumu, ka Kendrion lieta nav izskatīta saprātīgā termiņā. Pārsūdzētais spriedums attiecīgi esot jāatceļ.

110.

Kendrion pakārtoti apgalvo, ka Tiesai ir jāsamazina uzliktā naudas soda summa. Kendrion uzsver, ka izskatāmā apelācijas sūdzība ir tai patiesi svarīga, jo tā apstrīd naudas sodu EUR 34 miljonu apmērā. Vispārējā tiesā izvirzītie jautājumi bija sarežģīti, bet laiks, kas Vispārējai tiesai bija vajadzīgs, lai sagatavotu un pasludinātu spriedumu (pēc Kendrion aprēķiniem, seši gadi un deviņi mēneši) bijis pārmērīgi ilgs ( 53 ). Kendrion apgalvo, ka tādēļ Tiesai, lai tiktu ņemta vērā neatbilstoši ilgā tiesvedība Vispārējā tiesā ( 54 ), Kendrion uzliktais naudas sods esot jāsamazina par vismaz 5 %.

111.

Komisija apgalvo, pirmkārt, ka pārsūdzētais spriedums šā pamata dēļ nebūtu jāatceļ. Otrkārt, Komisija uzskata, ka Vispārējai tiesai tiesvedības par prasību atcelt tiesību aktu kontekstā nebūtu bijis atbilstoši noteikt, vai tā ir pārkāpusi Hartas 47. pantu, jo minētajai tiesai tad nāktos izvērtēt pašas rīcību. Būtu labāk, ja šādu lietu, ja tas būtu nepieciešams, atsevišķā tiesvedībā izskatītu cita Vispārējās tiesas palāta. Tādēļ Vispārējā tiesa pareizi konstatēja, ka Kendrion pamats ir neefektīvs.

112.

Komisija iebilst pret Kendrion vērtējumu par tiesvedības ilgumu Vispārējā tiesā, kuru Komisija rēķina kā piecus gadus un deviņus mēnešus. Komisija apgalvo, ka, ja Tiesa tomēr izlemtu, ka tiesvedība Vispārējā tiesā ir bijusi neatbilstoši ilga, tad tās spriedums, kurā tas tiktu atzīts, būtu uzskatāms par taisnīgu gandarījumu. Atsevišķs prasījums par zaudējumu atlīdzināšanu būtu atbilstošākais tiesību aizsardzības līdzeklis pret jebkādiem zaudējumiem, ko varētu būt izraisījis Hartas 47. panta pārkāpums. Atbildot uz Kendrion argumentu, ka procesa ekonomijas interesēs uzliktais naudas sods būtu jāsamazina par 5 %, Komisija apgalvo, ka izskatāmā lieta ir jānošķir no lietas Dutch Beer ( 55 ), jo izskatāmajā lietā, atšķirībā no minētās lietas, administratīvā procesa posmā kavēšanās nav notikusi.

113.

Vispārējā tiesa ir atzinusi, ka Kendrion iebildums par to, ka lieta netika izskatīta saprātīgā termiņā, ir neefektīvs ( 56 ). Šāds atzinums neietekmēja Kendrion iebilduma pieņemamību. Tas vienkārši nozīmēja, ka Kendrion pieteikums par apstrīdētā lēmuma atcelšanu uz šā pamata pirmajā instancē nevarēja tikt atbalstīts ( 57 ).

114.

Piekrītu Vispārējās tiesas pieejai šādu iemeslu dēļ.

115.

Pirmkārt, prasība atcelt lēmumu ir atšķirīga un nošķirta no jautājuma, vai tika pārkāptas Hartas 47. pantā garantētās Kendrion pamattiesības. Manuprāt, ja Vispārējā tiesa būtu konstatējusi šo tiesību pārkāpumu apstākļos, kad šis lēmums tika atzīts par citādā ziņā pamatotu, tai nebūtu iespēju apstrīdēto lēmumu atcelt tikai tādēļ vien, ka bija pieļautas procesuālas nepilnības ( 58 ).

116.

Otrkārt, Kendrion neapgalvo, ka tiesvedības Vispārējā tiesā ilgums liedza iespēju tiesā efektīvi pārbaudīt lēmumu, piemēram, tādēļ, ka pagājušā laika dēļ būtu pazaudēti pierādījumi vai vairs nebūtu atrodami liecinieki. Tādējādi Kendrion nostāja ir atšķirīga no tāda prasītāja nostājas, kurš apgalvo, ka ir pārkāptas viņa tiesības uz aizstāvību, jo attiecīgā tiesvedība ir bijusi neatbilstoši ilgstoša.

117.

Treškārt, vērtējums par apgalvojumu, ka ir pieļautas procesuālas nepilnības, jo lietas izskatīšana neesot veikta saprātīgā termiņā, ir veicams atsevišķi no jebkāda apstrīdētajā lēmumā uzlikta naudas soda izskatīšanas. Tādēļ pārbaude, kuras ietvaros tiek izskatīts tikai procesuāls pārkāpums, neietilpst Tiesas neierobežotajā kompetencē izskatīt Komisijas lēmumu par naudas soda uzlikšanu ( 59 ).

118.

Tādēļ neuzskatu, ka Vispārējā tiesa, spriežot, ka Kendrion izvirzītais pamats ir neefektīvs, būtu kļūdījusies tiesību piemērošanā. Pat ja Kendrion izvirzītais pamats tiktu atbalstīts, tas neietekmētu apstrīdētā lēmuma spēkā esamību ( 60 ).

119.

Protams, Kendrion nav liegts šo jautājumu izvirzīt savā apelācijas sūdzībā.

120.

Kendrion savu prasības pieteikumu ar lūgumu atcelt lēmumu iesniedza 2006. gada 22. februārī. Rakstveida process noslēdzās 2007. gada 20. februārī. 2010. gada 3. decembrī Vispārējās tiesas kanceleja informēja Kendrion, ka lieta ir sagatavota izskatīšanai tiesas sēdē. 2011. gada 12. janvārīKendrion atbildēja uz jautājumiem attiecībā uz Tiesas spriedumu lietā Akzo, kurus Vispārējā tiesa bija uzdevusi saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamentu 64. pantu. Lieta Vispārējā tiesā tika izskatīta 2011. gada 9. martā, un spriedums tika pasludināts tā paša gada 16. novembrī. Kopējais tiesvedības ilgums pirmajā instancē bija apmēram pieci gadi un deviņi mēneši, un starp rakstveida procesa noslēgumu un tiesas sēdi bija pagājuši apmēram četri gadi.

121.

Kendrion lieta bija cieši saistīta ar tās bijušā meitasuzņēmuma Fardem lietu. Tomēr nekas neliecina, ka Fardem lieta būtu apgrūtinājusi Vispārējā tiesā izskatāmo Kendrion lietu.

122.

Piemērojot četrus Baustahlgewebe kritērijus, ir skaidrs, ka, tā kā apstrīdētajā lēmumā Kendrion ir uzlikts naudas sods EUR 34 miljonu apmērā, lieta uzņēmumam ir svarīga. Ir arī skaidrs, ka lieta izvirza sarežģītus jautājumus. Neuzskatu, ka tiesvedības ilgums būtu izskaidrojams ar Kendrion rīcību.

123.

Ciktāl iespējams spriest, acīmredzamās bezdarbības laikposmā (apmēram četri gadi starp rakstveida procesa noslēgumu un tiesas sēdi) nekāda aktīva lietas vadība nenotika. Tiesai nav iesniegta nekāda informācija, kas izskaidrotu vai pamatotu šo bezdarbību. Tā kā šādu pierādījumu nav, ir skaidrs, ka šī lieta netika izskatīta saprātīgā termiņā. Kā esmu norādījusi manos secinājumos lietā Groupe Gascogne ( 61 ), es uzskatu, ka (vispārīgi runājot) šī tiesvedības stadija varēja ilgt līdz pat diviem gadiem, to neliekot raksturot kā “pārmērīgu” kavēšanos lietas izskatīšanā. No tā izriet, ka – noapaļotu skaitļu izteiksmē – šai lietai pirmajā instancē Vispārējā tiesā tika izlietots laiks, kas ir par apmēram pusotru gadu ilgāks, nekā tam būtu bijis jābūt.

124.

Tādēļ uzskatu, ka Kendrion pamattiesības uz tās lietas izskatīšanu Vispārējā tiesā saprātīgā termiņā ir tikušas pārkāptas.

125.

Manos secinājumos lietā Groupe Gascogne ( 62 ) es norādīju, ka, ja tiek konstatēts Hartas 47. panta pārkāpums, šāds konstatējums pats par sevi vēl nenozīmē, ka pārsūdzētais spriedums būtu atceļams.

126.

Turklāt Kendrion neapgalvo, ka šo procesuālo nepilnību dēļ būtu tikušas pārkāptas tās tiesības uz aizstāvību.

127.

Tādēļ neuzskatu, ka pārsūdzētais spriedums būtu jāatceļ.

128.

Kendrion pakārtotais pamats, ar kuru lūgta naudas soda samazināšana, ir pamatots ar Tiesas pieeju lietā Baustahlgewebe ( 63 ), nevis formulēts kā atsevišķs prasījums par zaudējumu un/vai nemateriāla kaitējuma atlīdzināšanu.

129.

Šā pamata kontekstā šķiet, ka, ja netiek izvirzīts prasījums par zaudējumu un/vai nemateriāla kaitējuma atlīdzināšanu, tad tas, ka pašā spriedumā tiek atzīts, ka Vispārējā tiesa ir pārkāpusi Hartas 47. pantu, būtu uzskatāms par taisnīgu gandarījumu ( 64 ).

130.

Kendrion lūdz Tiesu pārsūdzētajā spriedumā noteikto naudas sodu samazināt par 5 %. Tā šo skaitli atvasina no Vispārējās tiesas lēmuma lietā Dutch Beer ( 65 ). Minētajā lietā Komisija atzina, ka tā bija atbildīga par administratīvā procesa pārmērīgo ilgumu. Prasītāja apgalvoja, ka procesa ilgums ir ietekmējis tās tiesības uz aizstāvību un izraisījis, ka tiek uzlikts nesamērīgi liels naudas sods, jo administratīvā procesa gaitā Komisijas politika naudas sodu noteikšanas jomā bija kļuvusi stingrāka. Atbilstoši tam tā apgalvoja, ka Komisijas piešķirtais naudas soda samazinājums (pārmērīga tiesvedības ilguma dēļ) ir pārāk mazs.

131.

Izskatāmā lieta ir nošķirama no lietas Dutch Beer. Pirmkārt, Kendrion prasījums neattiecas uz administratīvo procesu Komisijā un tajā arī netiek apgalvots, ka Komisijas uzliktais naudas sods būtu ticis palielināts šīs iestādes rīcības dēļ. Otrkārt, Kendrion šeit lūdz Tiesu pārbaudīt procesuālas nepilnības tiesvedības procesā. Treškārt, Kendrion neapgalvo, ka tiesvedības ilgums Vispārējā tiesā būtu ietekmējis naudas sodu, kas tika noteikts pārsūdzētajā spriedumā (tas tā arī nebūtu varējis būt, jo ar pārsūdzēto spriedumu šajā ziņā tikai ir apstiprināts lēmums).

132.

Atbilstoši tam man šķiet, ka nav nekāda tiesiska pamata, lai Tiesa varētu lemt par Kendrion uzliktā naudas soda samazināšanu par 5 %. Turklāt, nepastāvot nekādiem pierādījumiem, kas norādītu, ka Kendrion ir cietusi zaudējumus un/vai nemateriālu kaitējumu (kādi varētu tikt izvirzīti atsevišķā prasībā par zaudējumu atlīdzināšanu), ir grūti konstatēt, kādēļ būtu jāizvēlas šķietami tīri patvaļīgi izvēlēts samazinājuma apmērs – 5 % (vai jebkurš cits skaitlis) ( 66 ).

133.

No tā izriet, ka, manuprāt, Tiesai nebūtu jāsamazina Kendrion uzliktais naudas sods.

134.

Tādējādi secinu, ka, ciktāl Kendrion uzskata, ka tā ir cietusi zaudējumus, jo Vispārējā tiesa tās lietu neizskatīja saprātīgā termiņā, prasība Vispārējā tiesā par zaudējumu atlīdzināšanu ir uzskatāma par vairāk atbilstošu un iedarbīgu tiesību aizsardzības līdzekli Hartas 47. panta izpratnē, interpretējot to ECPAK 6. panta 1. punkta un 13. panta kontekstā, nekā naudas soda samazināšana par kādu summu ( 67 ). Es tādējādi ierosinu Tiesai atzīt, ka, izskatot Kendrion prasību Vispārējā tiesā, tika pieļauta pārmērīga kavēšanās, un norādīt, ka Kendrion pastāv iespēja uzsākt atsevišķu tiesvedību par zaudējumu atlīdzināšanu, ja tā izlemtu to darīt.

135.

Ja Tiesa piekristu manam apelācijas sūdzības vērtējumam, tad saskaņā ar Reglamenta 137., 138., 140. un 184. pantu, tos skatot kopsakarā, Kendrion kā lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs attiecībā uz visiem tā materiāltiesiskajiem apelācijas sūdzības pamatiem, jāpiespriež segt visus tiesāšanās izdevumus.

136.

Tādēļ uzskatu, ka Tiesai ir jārīkojas šādi: