5.3.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 72/26

Prasība, kas celta 2011. gada 6. janvārī — Sina Bank/Padome

(Lieta T-15/11)

2011/C 72/43

Tiesvedības valoda — angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Sina Bank (Teherāna, Irāna) (pārstāvji — B. Mettetal un C. Wucher-North, lawyers)

Atbildētāja: Eiropas Savienības Padome

Prasītājas prasījumi:

—

atcelt Regulas Nr. 961/2010 (1) VIII pielikuma B daļas 8. punktu tiktāl, ciktāl tas attiecas uz prasītāju;

—

atcelt Padomes 2010. gada 28. oktobra vēstuli–lēmumu;

—

atzīt par nepiemērojamu Padomes Lēmuma 2010/413/KĀDP, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu (2), II pielikuma B daļas 8. punktu tiktāl, ciktāl tas attiecas uz prasītāju;

—

atzīt Padomes Regulas Nr. 961/2010 16. panta 2. punktu par nepiemērojamu attiecībā uz prasītāju;

—

atzīt Padomes Lēmuma 2010/413/KĀDP 20. panta 1. punkta b) apakšpunktu par nepiemērojamu attiecībā uz prasītāju;

—

piespriest Padomei segt savus, kā arī atlīdzināt prasītājas tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Savas prasības pamatošanai prasītāja izvirza četrus pamatus:

1)

ar pirmo pamatu tā apgalvo, ka iekļaušanas būtiskie kritēriji saskaņā ar apstrīdēto 2010. gada regulu un lēmumu attiecībā uz prasītāju nav izpildīti un/vai ka Padome ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, nosakot, vai šie kritēriji tika vai netika izpildīti. Līdz ar to prasītājas iekļaušana nav pamatota;

2)

ar otro pamatu tā apgalvo, ka tās iekļaušana ir pretrunā vienlīdzīgas attieksmes principam:

—

attiecībā pret prasītāju netika piemērota vienlīdzīga attieksme salīdzinājumā ar citu Irānas banku situāciju;

—

attiecībā pret prasītāju netika piemērota vienlīdzīga attieksme salīdzinājumā ar citu Irānas banku, kas tika iekļautas gan 2010. gada regulas, gan lēmuma sarakstā, situāciju;

—

attiecībā pret prasītāju netika piemērota vienlīdzīga attieksme salīdzinājumā ar “Daftar” un Mostaz’afan fonda situāciju;

3)

ar trešo pamato tā apgalvo, ka netika ievērotas tiesības uz aizstāvību un ka netika izpildīta prasība pamatot sankcijas, jo:

—

prasītāja nesaņēmu nekādu informāciju no Padomes, kas pamatotu tās nostāju, izņemot īsu pamatojumu ar diviem teikumiem, kas bija vispārējs un neprecīzs;

—

neskatoties uz to, ka prasītāja iesniedza Padomei lūgumus sniegt precīzu informāciju attiecībā uz tās iekļaušanu, Padome neatbildēja ne uz prasītājas, ne arī uz tās advokātu vēstulēm;

—

šāda situācija padara par neiespējamu noteikt, vai pasākums ir pamatots vai arī kļūdains;

—

par visiem pierādījumiem, kas tika iesniegti pret prasītāju, pēc iespējas bija tai jāpaziņo vai nu vienlaikus vai pēc iespējas ātrāk pēc tam, kad tika pieņemts sākotnējais lēmums iesaldēt tās fondus;

4)

ar ceturto pamatu tā apgalvo, ka ar ierobežojošajiem pasākumiem tiek pārkāptas tās tiesības uz īpašumu un ka tie nav samērīgi ar lēmumu, esot pretrunā Eiropas Savienības tiesību samērīguma principam, jo:

—

nepastāv nekāda saikne starp Padomes izvirzīto mērķi un prasītājai piemēroto ierobežojošo pasākumu;

—

Padome nav identificējusi nevienu darījumu, kurā prasītāja būtu iesaistīta;

—

pastāv citi, samērīgāki iespējamie pasākumi attiecībā uz apgalvotajām Irānas “kodolaktivitātēm” un šādu darbību finansēšanas risku.

(1)  Padomes 2010. gada 25. oktobra Regula (ES) Nr. 961/2010, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu un atceļ Regulu (EK) Nr. 423/2007, OV L 281, 1. lpp.

(2)  Padomes 2010. gada 26. jūlija Lēmums 2010/413/KĀDP, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu un atceļ Kopējo nostāju 2007/140/KĀDP, OV L 195, 39. lpp.