26.2.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 63/30

Prasība, kas celta 2011. gada 7. janvārī — Bank Melli Iran/Padome

(Lieta T-7/11)

2011/C 63/58

Tiesvedības valoda — angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Bank Melli Iran (Teherāna, Irāna) (pārstāvji — L. Defalque un S. Woog, advokāti)

Atbildētāja: Eiropas Savienības Padome

Prasītājas prasījumi:

—

atcelt Padomes 2010. gada 25. oktobra Lēmuma 2010/644/KĀDP, ar kuru groza Lēmumu 2010/413/KĀDP, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu un atceļ Kopējo nostāju 2007/140/KĀDP (1), pielikuma B daļas 5. punktu, kā arī Padomes 2010. gada 25. oktobra Regulas (ES) Nr 961/2010, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu un atceļ Regulu (EK) Nr. 423/2007 (2), VIII pielikuma B daļas 5. punktu, un atcelt Padomes 2010. gada 28. oktobra vēstulē ietverto lēmumu;

—

atzīt Padomes 2010. gada 26. jūlija Lēmuma 2010/413/KĀDP (3) 20. panta 1. punkta b) apakšpunktu un Padomes Regulas (ES) Nr. 961/2010 16. panta 2. punkta a) apakšpunktu par prettiesiskiem un prasītājai nepiemērojamiem; un

—

piespriest Padomei atlīdzināt prasītājas tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Savas prasības pamatojumam prasītāja izvirza šādus pamatus:

1)

Pirmais pamats, saskaņā ar kuru prasītāja apgalvo, ka noticis LESD 215. panta 2. un 3. punkta, kā arī LES 40. panta pārkāpumu, kas ir būtisku formas prasību pārkāpums, jo:

—

KĀDP Padome ir noteikusi ierobežojušus pasākumus, neatstājot Padomei nekādu rīcības brīvību;

—

Lēmums 2010/413/KĀDP, ar kuru pamatota Direktīva Nr. 961/2010, ir kļūdaini pamatots ar LES 29. pantu, jo tajā nav noteikta Savienības attieksme īpašos ģeogrāfiskos vai tematiskos jautājumos, kā prasīts LES 29. pantā, bet gan noteikti precīzi pienākumi dalībvalstīm un to jurisdikcijā esošām personām;

—

Regula Nr. 961/2010 neietver nepieciešamos noteikumus par tiesiskām garantijām, tādējādi pārkāpjot LESD 215. panta 3. punktu.

2)

Otrais pamats, ar kuru prasītāja atsaucas uz Eiropas Savienības likumdevēja kļūdu, izvēloties apstrīdētā lēmuma un regulas juridisko pamatu, jo sankcijas tika noteiktas pret prasītāju un ar to saistītajām organizācijām, kas ir juridiskas personas un nav valstiskas organizācijas, ko nav uzskaitījusi ANO DP. Šajā sakarā prasītāja apgalvo, ka:

—

lai gan LES 29. panta un LESD 215. panta kā juridiskā pamata izvēle ir pamatota, kad Savienības iestādes īsteno ANO rezolūciju, šī izvēle nav katrā ziņā pamatota, ja tiek noteikti tādi administratīvi pasākumi kā juridisku personu un nevalstisku organizāciju naudas līdzekļu iesaldēšana;

—

apstrīdētie akti bija jāpieņem, pamatojoties uz LESD 75. pantu, tādējādi iesaistot Eiropas Parlamentu koplēmuma procedūras ietvaros.

3)

Trešais pamats, ar kuru prasītāja apgalvo, ka apstrīdētais lēmums un regula ir tikuši pieņemti, pārkāpjot vienlīdzības un nediskriminācijas principus, jo līdzīgi lēmumi ir tikuši pieņemti, izmantojot citu juridisko pamatu, tādu kā LESD 75. pants, un tādējādi ietvaros, kas nodrošina Eiropas Parlamenta un Padomes noteiktās tiesiskās garantijas — kas tā nebija uz prasītāju attiecošos apstrīdēto aktu gadījumā.

4)

Ceturtais pamats, ar kuru prasītāja apgalvo, ka apstrīdētie akti ir pieņemti, pārkāpjot tiesības uz aizstāvību un it īpaši tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu, jo:

—

prasītāja nav saņēmusi nevienu pierādījumu vai dokumentu, kas pamatotu Padomes apgalvojumus, jo 2009. gadā izteiktie un 2010. gadā apstiprinātie papildu apgalvojumi attiecībā uz 2008. gada lēmumu ir ļoti nekonkrēti, neskaidri un, kā tiek apgalvots, tādi, uz kuriem prasītājai nav iespējams atbildēt;

—

prasītājai tika liegta pieeja dokumentiem, ka arī tiesības tikt uzklausītai;

—

attiecībā uz apstrīdētajiem aktiem nav sniegts pietiekams pamatojums, ar ko ir pārkāptas prasītājas tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.

5)

Piektais pamats, ar kuru prasītāja apgalvo, ka apstrīdētie akti to pašu iemeslu dēļ kā ceturtajā pamatā noradītie pārkāpj labas pārvaldības un tiesiskās paļāvības principu.

6)

Sestais pamats, ar kuru prasītāja apgalvo, ka Padome tai nav paziņojusi savu lēmumu, tostarp iemeslus prasītājas iekļaušanai sarakstē, tādējādi pārkāpjot Regulas Nr. 961/2010 36. panta 3. punktu, kā arī 36. panta 4. punktu, kurā paredzēts, ka Padome pārskata savu lēmumu, kad ir iesniegti apsvērumi.

7)

Septītais pamats, ar kuru prasītāja atsaucas uz acīmredzamu kļūdu interpretācijā, kā arī uz pilnvaru nepareizu izmantošanu, piemērojot prasītajai Padomes 2010. gada 26. jūlija Lēmumu 2010/413/KĀDP, jo Padome esot kļūdaini interpretējusi tā 20. panta 1. punkta b) apakšpunktu, nospriežot, ka apstrīdētajos aktos aprakstītās prasītājas darbības atbilst prasībām, lai tās uzskatītu par darbībām, par kuram nosakāmas sankcijas.

8)

Astotais pamats, ar kuru prasītāja atsaucas uz samērīguma principa un tās tiesību uz īpašumu pārkāpumu, jo Padome neesot ņēmusi vērā Apvienoto Nāciju organizācijas Drošības padomes lēmumu, kā rezultātā Padomes 2010. gada 26. jūlija Lēmuma 2010/413/KĀDP 20. panta 1. punkta b) apakšpunktam būtu jābūt nepiemērojamam.

(1)  OV L 281, 81. lpp.

(2)  OV L 281, 1. lpp.

(3)  Padomes 2010. gada 26. jūlija Lēmums 2010/413/KĀDP, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus pret Irānu un atceļ Kopējo nostāju 2007/140/KĀDP (OV L 195, 39. lpp.).