1

Prasītājs Orange Polska S.A. ir telekomunikāciju uzņēmums, kurš tika izveidots pēc tam, kad 2013. gada 7. novembrīTelekomunikacja Polska S.A. (turpmāk tekstā – “TP”) iegādājās divus uzņēmumus: Orange Polska sp. z o.o. un Polska Telefonia Komórkowa sp. z o.o. (turpmāk tekstā – “PTK”). Prasītājs tādējādi ir TP tiesību un saistību pārņēmējs, kas ir 1991. gadā izveidots telekomunikāciju uzņēmums pēc agrākā valsts monopola “Poczta Polska, Telegraf i Telefon” privatizācijas.

2

2011. gada 22. jūnijā Komisija pieņēma Lēmumu C(2011) 4378, galīgā redakcija, par LESD 102. panta piemērošanas procedūru (Lieta COMP/39.525 – Telekomunikacja Polska), kura adresāts bija TP.

3

Apstrīdētais lēmums attiecas uz pakalpojumu sniegšanu piekļuvei platjoslas internetam vairumtirdzniecības līmenī, izmantojot neierobežotu piekļuvi vietējām sakaru līnijām Polijā no 2005. līdz 2009. gadam.

4

Vietējā sakaru līnija nozīmē fizisku vītā pāra kabeļu ķēdi, kas savieno tīkla pieslēgumpunktu abonenta telpās ar galveno komutatoru vai ekvivalentu iekārtu fiksēto publisko telefonu tīklā.

5

Neierobežota piekļuve vietējai sakaru līnijai ļauj jaunienācējiem – parasti sauktiem par alternatīvajiem operatoriem (turpmāk tekstā – “AO”) – pretnostatījumā telekomunikāciju tīklu vēsturiskajiem operatoriem – izmantot jau pastāvošo telekomunikāciju infrastruktūru, kura pieder šiem vēsturiskajiem operatoriem, dažādu pakalpojumu sniegšanai gala lietotājiem, konkurējot ar vēsturiskajiem operatoriem. Neierobežota piekļuve vietējai sakaru līnijai ir attīstījusies un tikusi reglamentēta saistībā ar telekomunikāciju nozares liberalizāciju. Galvenais šādas notikumu attīstības iemesls bija tas, ka AO nebija ekonomiski izdevīgi no jauna izveidot telekomunikāciju infrastruktūru, kura tehnoloģisko spēju un ģeogrāfiskās izplatības ziņā būtu salīdzināma ar vēsturisko operatoru infrastruktūru.

6

Eiropas Savienībā neierobežota piekļuve vietējām sakaru līnijām ir ieviesta atbilstoši tā sauktajam ieguldījumu mēroga konceptam. Atbilstoši šim konceptam, lai piekļūtu vēsturiskā operatora tīklam, AO iesākumā izvēlas lētākos tehnoloģiskos risinājumus, piemēram, vēsturiskam operatoram piederošu līniju nomu vairumā. Pēc tam, līdzko ir nostiprinājusies klientūra, AO pievēršas risinājumiem, kuriem ir nepieciešami apjomīgāki ieguldījumi atsevišķu sastāvdaļu izveidošanai viņu pašu tīklā, kas ir pieslēgts vēsturiskā operatora tīklam. Lai arī šie pēdējie risinājumi izmaksā dārgāk, tie sniedz AO lielāku autonomiju no vēsturiskā operatora un ļauj sniegt abonentiem pakalpojumus, kuri ir kompleksāki un ar lielākām variāciju iespējām.

7

To dažādo telekomunikāciju pakalpojumu starpā, kādus var sniegt gala lietotājiem ar vietējo sakaru līniju, ietilpst datu pārraide platjoslas sakaru tīklā fiksētai piekļuvei internetam un multivides lietojumprogrammām, izmantojot ciparu abonentlīniju (Digital Subscriber Line vai DSL) tehnoloģijas.

8

Fiksēto piekļuvi platjoslas internetam var sniegt, arī izmantojot citas tehnoloģijas, kuras izmanto citas infrastruktūras, piemēram, jaunus augstas ietilpības optisko šķiedru kabeļus, kabeļtelevīzijas (kabeļu modema tehnoloģijas) infrastruktūras vai LAN Ethernet tīklus, kuru teritoriālā izplatība var tikt palielināta, pateicoties WLAN tehnoloģiju izmantošanai, ar kurām var pārraidīt datus, izmantojot radioviļņus (Wireless‑Fidelity vai Wi‑Fi). Šo infrastruktūru izplatība tomēr parasti ir ierobežota, un to attīstība prasa ievērojamus ieguldījumus.

9

Jau pastāvošas un tādas, kura aptver ļoti plašas ģeogrāfiskās zonas, infrastruktūras izmantošana tātad izskaidro DSL tehnoloģijas popularitāti salīdzinājumā ar alternatīvajām tehnoloģijām. Polijā laikā no 2005. līdz 2010. gadam, lai arī tehnoloģiju, kuras sniedz fiksēto piekļuvi platjoslas internetam, tirgū DSL tehnoloģijas tirgus daļa proporcionāli samazinājās (no 62 % uz vairāk par 50 %), tā nekad nenokrita zem 50 %.

10

Tie AO, kuri vēlas gala lietotājiem sniegt piekļuves platjoslas internetam pakalpojumus, izmantojot DSL tehnoloģiju, var iegūt platjoslas piekļuves vairumtirdzniecības produktus no vēsturiskā operatora tīkla. Polijas tirgū laikposmā, kuru aptver apstrīdētais lēmums, pastāvēja divi platjoslas piekļuves vairumtirdzniecības produkti, proti, tā sauktā neierobežotā piekļuve vietējai sakaru līnijai, no vienas puses (Local Loop Undbundling, turpmāk tekstā – “LLU veida piekļuve”), un tā sauktā “platjoslas” piekļuve (Bitstream Access, turpmāk tekstā – “BSA veida piekļuve”), no otras puses.

11

LLU veida piekļuve atšķiras no BSA veida piekļuves, nerunājot par tehnoloģiskiem aspektiem, ar diviem būtiskiem elementiem. Pirmkārt, LLU veida piekļuve prasa AO izbūvēt pašiem sava tīkla fragmentus, lai iegūtu fizisku piekļuvi vēsturiskā operatora tīkla infrastruktūrai. Līdz ar to tas nozīmē, ka AO ir jāveic nozīmīgāki ieguldījumi. Otrkārt, ar šo piekļuves veidu AO ir lielāka autonomija, nosakot mazumtirdzniecības klientiem piedāvāto pakalpojumu parametrus, kā arī tiem ir iespēja piedāvāt gan piekļuves internetam pakalpojumus, gan balss saziņas pakalpojumus. BSA veida piekļuve, kaut arī tā ir lētāka, nozīmē lielākus tehnoloģiskos ierobežojumus AO.

12

Piekļuve vēsturiskā operatora tīklam neatkarīgi no tā, vai tā notiek, izmantojot BSA vai LLU veida piekļuvi, ir process, kas norisinās vairākās stadijās. Var nodalīt trīs galvenās stadijas piekļuvei tīklam. Pirmajā stadijā AO risina sarunas ar vēsturisko operatoru par līgumiem attiecībā uz nosacījumiem piekļuvei tīklam. Otrajā stadijā AO pieslēdzas vēsturiskā operatora tīklam. Trešajā stadijā AO lūdz abonentlīniju aktivizēšanu. Katra no šīm stadijām ir sadalīta vairākās apakšstadijās, kuras ir tostarp atkarīgas no tehnoloģiskajiem risinājumiem, kādus piemēro BSA vai LLU veida piekļuvei. Šo trīs stadiju laikā AO var lūgt vēsturiskajam operatoram paziņot vispārēja rakstura informāciju par savu tīklu.

13

Neierobežotu piekļuvi vietējai sakaru līnijai Savienības līmenī tostarp reglamentē ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 18. decembra Regulu (EK) Nr. 2887/2000 par neierobežotu piekļuvi vietējai sakaru līnijai (OV L 336, 4. lpp.) un Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīvu 2002/21/EK par kopējiem reglamentējošiem noteikumiem attiecībā uz elektronisko komunikāciju tīkliem un pakalpojumiem (pamatdirektīva) (OV L 118, 33 lpp.). Šo tiesību aktu normas tika ieviestas Polijā vēl pirms tās pievienošanās Savienībai ar secīgiem grozījumiem ustawa Prawo telekomunikacyjne (Likums par telekomunikācijām).

14

Būtībā ar šo tiesisko regulējumu tiek noteikts pienākums operatoram, kuru valsts regulatīvā iestāde ir identificējusi kā operatoru ar būtisku ietekmi tirgū, kas parasti ir vēsturiskais operators, piešķirt AO neierobežotu piekļuvi savām vietējām sakaru līnijām un saistītajiem pakalpojumiem uz pārredzamiem, godīgiem un nediskriminējošiem nosacījumiem, kuriem ir jābūt vismaz tikpat labvēlīgiem kā standartpiedāvājumā noteiktajiem nosacījumiem. Standartpiedāvājumu pieņem administratīvā procedūrā, kura noris valsts regulatīvajā iestādē. Operatoram ar būtisku ietekmi tirgū ir pienākums sagatavot standartpiedāvājuma projektu un to iesniegt apstiprināšanai minētajā iestādē. Pēc tam par standartpiedāvājuma projektu notiek sarunas ar tirgus dalībniekiem. Valsts regulatīvajai iestādei ir pilnvaras noteikt grozījumus standartpiedāvājuma projektā, un konsultāciju noslēgumā tā pieņem lēmumu, ar kuru ievieš galīgo standartpiedāvājumu.

15

Papildus savai lomai, kas tai ir uzticēta operatora ar būtisku ietekmi tirgū identifikācijas procesā un standartpiedāvājuma pieņemšanā, valsts regulatīvajai iestādei ir arī citas pilnvaras. Tostarp tā var iejaukties pēc savas iniciatīvas vai pēc ieinteresētā operatora lūguma, lai nodrošinātu godīgu konkurenci un ekonomisko efektivitāti tirgū, un tā pieņem saistošus lēmumus strīdu atrisināšanai starp operatoru ar būtisku ietekmi tirgū un AO.

16

Polijā valsts regulatīvā iestāde, proti, Urząd Regulacji Telekomunikacji i Poczty (Telekomunikāciju un pasta regulatora biroja) priekšsēdētājs, kuru, sākot no 2006. gada 16. janvāra, ir aizstājis Urząd Komunikacji Elektronicznej (Elektronisko sakaru biroja, turpmāk tekstā, atsaucoties uz valsts regulatīvo iestādi – “UKE”) priekšsēdētājs, konstatēja, ka TP bija būtiska ietekme platjoslas piekļuves vairumtirdzniecības tirgū. TP līdz ar to bija jāgarantē AO pārredzama un nediskriminējoša piekļuve savam platjoslas tīklam un jāiesniedz standartpiedāvājumi, kādus piemēro BSA veida piekļuves vai LLU veida piekļuves pakalpojumiem. Pēc tam, kad par šiem piedāvājumiem notika apspriešanās ar ieinteresētajām personām, tos ieviesa ar valsts regulatīvās iestādes lēmumiem. Pirmais standartpiedāvājums saistībā ar LLU veida piekļuvi tika pieņemts 2005. gada 28. februārī, un pirmais standartpiedāvājums saistībā ar BSA veida piekļuvi (turpmāk tekstā – “BSA standartpiedāvājums”) tika pieņemts 2006. gada 10. maijā. Šie piedāvājumi turpmāk tika daudzkārt grozīti ar secīgiem UKE lēmumiem.

17

Kopš 2005. gada valsts regulatīvā iestāde ir vairākkārt iejaukusies, lai novērstu TP uzlikto regulatīvo pienākumu neizpildi, tostarp nosakot naudas sodus šim uzņēmumam. 2009. gadā UKE uzsāka procedūru, kuras iznākumā bija jāpanāk TP funkcionālais nošķīrums. Lai izvairītos no šī funkcionālā nošķīruma, TP2009. gada 22. oktobrī parakstīja nolīguma protokolu ar UKE (turpmāk tekstā – “nolīgums ar UKE”), saskaņā ar kuru TP brīvprātīgi apņēmās, pirmkārt, ievērot tam uzliktos regulatīvos pienākumus, noslēgt nolīgumus par piekļuves nosacījumiem ar AO ar tādiem nosacījumiem, kuri atbilst atbilstošajiem standartpiedāvājumiem, un ievērot AO nediskriminācijas principu. Turklāt TP apņēmās ieviest prognožu sistēmu AO pasūtījumiem, atvērt piekļuvi savām aplikācijām, lai AO varētu iegūt nepieciešamo vispārējo informāciju, un izbeigt tiesvedības, kuras šis uzņēmums bija uzsācis pret UKE lēmumiem, ar ko ievieš standartpiedāvājumus vai ar kuriem groza nolīgumus par piekļuvi, kas ir noslēgti starp TP un AO. Visbeidzot TP apņēmās izdarīt ieguldījumus sava tīkla modernizācijā vismaz 1200000 jaunu platjoslas līniju izveidošanai.

18

Laikā no 2008. gada 23. līdz 26. septembrim sadarbībā ar Polijas konkurences uzraudzības iestādi Komisija veica pārbaudes TP telpās, kas atrodas Varšavā (Polija), atbilstoši Padomes 2002. gada 16. decembra Regulas (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [LESD 101.] un [LESD 102.] pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.), 20. panta 4. punktam.

19

2009. gada 17. aprīlī Komisija nolēma attiecībā uz TP uzsākt procesu Komisijas 2004. gada 7. aprīļa Regulas (EK) Nr. 773/2004 par lietas izskatīšanu saskaņā ar [LESD 101.] un [LESD 102. pantu], ko vada Komisija (OV L 123, 18. lpp.), 2. panta izpratnē.

20

Komisija 2010. gada 26. februārī pieņēma paziņojumu par iebildumiem, uz kuru TP atbildēja 2010 gada 2. jūnijā. Pēc TP lūguma 2010. gada 10. septembrī tika noorganizēta uzklausīšana.

21

Komisija 2011. gada 28. janvārī nosūtīja TP vēstuli, vēršot TP uzmanību uz vairākiem pierādījumu elementiem saistībā ar tās izvirzītajiem iebildumiem, precizēdama, ka tā varētu izmantot minētos iebildumus iespējamajā galīgajā lēmumā (turpmāk tekstā – “faktu vēstule”). TP uz šo vēstuli atbildēja ar 2011. gada 7. marta vēstuli.

22

2011. gada 22. jūnijā Komisija pieņēma apstrīdēto lēmumu, kas TP tika paziņots 2011. gada 24. jūnijā. Šī lēmuma kopsavilkums tika publicēts 2011. gada 9. novembraEiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (OV C 324, 7. lpp.).

23

Apstrīdētajā lēmumā Komisija identificēja trīs konkrētos produktu tirgus, proti:

24

Attiecīgais ģeogrāfiskais tirgus atbilstoši apstrīdētajam lēmumam aptvēra visu Polijas teritoriju (apstrīdētā lēmuma 626. apsvērums).

25

Komisija konstatēja, ka TP bija vienīgais LLU un BSA veida platjoslas vairumtirdzniecības piegādātājs Polijā. Attiecībā uz mazumtirdzniecības tirgu Komisija konstatēja, ka TP tajā bija dominējošā stāvoklī, jo peļņas ziņā TP tirgus daļas bija robežās starp 46 un 57 % un līniju skaita ziņā tās bija robežās no 40 līdz 58 % (apstrīdētā lēmuma 669., 672. un 904. apsvērums).

26

Komisija uzskatīja, ka TP ir ļaunprātīgi izmantojis dominējošo stāvokli Polijas BSA veida piekļuves vairumtirdzniecības tirgū un Polijas LLU veida piekļuves vairumtirdzniecības tirgū, atsakoties piešķirt piekļuvi savam tīklam un piegādāt BSA un LLU vairumtirdzniecības produktus (apstrīdētā lēmuma 803. apsvērums un 1. pants). Šis vairumtirdzniecības tirgū izdarītais pārkāpums bija domāts, lai aizsargātu TP stāvokli mazumtirdzniecības tirgū (apstrīdētā lēmuma 710. un 865. apsvērums).

27

Komisija uzskatīja, ka TP izstrādāja stratēģiju, kuras pastāvēšanu apstiprina vairāki TP iekšējie dokumenti, konkurences ierobežošanai tirgos visās procedūras stadijās piekļuvei TP tīklam (apstrīdētā lēmuma 707.–711. apsvērums).

28

Komisija precizēja, ka šīs stratēģijas īstenošanai TP bija veicis kompleksas darbības, kuras sastāvēja no šādām piecām sastāvdaļām:

29

Komisija uzsvēra, ka iepriekš minētajām darbībām bija kumulatīvs iespaids uz AO, kuri saskārās ar ierobežojumiem visos posmos piekļuvei TP vairumtirdzniecības produktiem. Tā norādīja, ka, lai arī, katru no TP izveidotajiem šķēršļiem ņemot individuāli, tie var arī nešķist pārāk traucējoši, tomēr, skatīti kopumā, tie veido pārkāpjošu rīcību, kuras mērķis bija slēgt AO piekļuvi platjoslas vairumtirdzniecības tirgum (apstrīdētā lēmuma 713. apsvērums).

30

Komisija secināja, ka TP veiktais pārkāpums bija kvalificējams kā vienots un turpināts LESD 102. panta pārkāpums. Tā uzskatīja, ka šis pārkāpums ir sācies 2005. gada 3. augustā, kas bija datums, kurā tika uzsāktas pirmās sarunas starp TP un AO par piekļuvi TP tīklam atbilstoši standartpiedāvājumam par LLU veida piekļuvi, un turpinājās vismaz līdz 2009. gada 22. oktobrim – datumam, kurā pēc Komisijas uzsāktās procedūras tika parakstīts nolīgums ar UKE (apstrīdētā lēmuma 1. pants un 909. apsvērums, turpmāk tekstā attiecībā uz šo laikposmu – “pārkāpuma laikposms”).

31

Komisija sodīja TP par šo LESD 102. panta pārkāpumu, tam piemērojot naudas sodu, kas tika aprēķināts atbilstoši noteikumiem, kādi ir paredzēti Pamatnostādnēs naudas soda aprēķināšanai, piemērojot Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu (OV 2006, C 210, 2. lpp.; turpmāk tekstā – “2006. gada pamatnostādnes”).

32

Iesākumā Komisija aprēķināja naudas soda pamatsummu, ieturot 10 % no pārdošanas apjoma, kādu bija veicis TP attiecīgajos tirgos, reizinot šādi iegūto skaitli ar koeficientu 4,2, kas atbilda pārkāpuma ilgumam, kas bija noteikts kā tāds, kas ir ildzis četrus gadus un divus mēnešus. Uz šī aprēķina pamata iegūtā pamatsumma bija EUR 136000000 apmērā (apstrīdētā lēmuma 898.–912. apsvērums).

33

Tālāk Komisija nolēma nepielāgot naudas soda pamatsummu atkarībā no atbildību pastiprinošiem vai mīkstinošiem apstākļiem. It īpaši tā atteicās ņemt vērā kā atbildību mīkstinošus apstākļus pierādījumus, uz kuriem atsaucās TP savā 2011. gada 7. marta vēstulē, ar kuru tā atbildēja uz faktu izklāsta vēstuli (apstrīdētā lēmuma 914.–916. apsvērums).

34

Visbeidzot Komisija atzina, ka par apstrīdētajā lēmumā minēto TP rīcību bija pieņemti arī UKE lēmumi, ar kuriem šī iestāde bija piemērojusi TP naudas sodus par tai uzlikto regulatīvo pienākumu pārkāpumiem. Lai ņemtu vērā šos naudas sodus, Komisija atskaitīja to summu no naudas soda pamatsummas un noteica, ka tā galīgais apmērs ir EUR 127554194.

35

Ar prasības pieteikumu, kurš Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegts 2011. gada 2. septembrī, prasītājs cēla šo prasību.

36

Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegts 2011. gada 23. decembrī, Netia S.A. lūdza atļauju iestāties lietā Komisijas prasījumu atbalstam.

37

Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegts 2011. gada 28. decembrī, Polska Izba Informatyki i Telekomunikacji (turpmāk tekstā – “PIIT”) lūdza atļauju iestāties lietā prasītāja prasījumu atbalstam.

38

Komisija savu iebildumu rakstu iesniedza 2012. gada 13. janvārī.

39

Ar 2012. gada 10. februāra vēstuli prasītājs lūdza nodrošināt konfidencialitāti attiecībā pret Netia un PIIT atsevišķai prasības pieteikumā un tā pielikumos ietvertajai informācijai.

40

Ar 2012. gada 9. marta vēstuli prasītājs lūdza nodrošināt konfidencialitāti attiecībā pret Netia un PIIT atsevišķai iebildumu raksta pielikumos ietvertajai informācijai.

41

Ar 2012. gada 4. aprīļa vēstuli prasītājs lūdza nodrošināt konfidencialitāti attiecībā pret Netia un PIIT atsevišķai replikas rakstā ietvertajai informācijai.

42

Ar 2012. gada 29. jūnija rīkojumu Vispārējās tiesas pirmās palātas priekšsēdētājs ļāva iestāties lietā Netia.

43

2012. gada 21. septembrīNetia iesniedza savu iestāšanās rakstu.

44

Ar 2012. gada 7. novembra rīkojumu Vispārējās tiesas pirmās palātas priekšsēdētājs ļāva iestāties lietā PIIT.

45

Ar 2012. gada 17. decembra vēstuli prasītājs lūdza nodrošināt konfidencialitāti attiecībā pret Netia un PIIT atsevišķai atbildes raksta uz repliku pielikumos ietvertajai informācijai. Ar citu tās pašas dienas vēstuli prasītājs lūdza nodrošināt konfidencialitāti attiecībā pret PIIT atsevišķai Netia iestāšanās raksta pielikumos ietvertajai informācijai.

46

Ar dokumentu, kas Vispārējā tiesā iesniegts 2013. gada 24. janvārī, European Competitive Telecommunications Association (turpmāk tekstā – “ECTA”) lūdza atļauju iestāties lietā Komisijas prasījumu atbalstam.

47

2013. gada 1. februārī PIIT iesniedza savu iestāšanās rakstu. Prasītājs nav izteicis lūgumu piemērot konfidencialitāti šajā rakstā ietvertajai informācijai.

48

Ar 2013. gada 15. februāra vēstuli prasītājs izteica iebildumus pret ECTA iestāšanos lietā.

49

Ar 2013. gada 17. marta vēstuli Komisija iesniedza savus apsvērumus par PIIT iestāšanās rakstu.

50

Ar 2013. gada 19. marta vēstuli prasītājs iesniedza savus apsvērumus par Netia iestāšanās rakstu. Komisija nav iesniegusi apsvērumus par šo iestāšanās rakstu.

51

Ar 2013. gada 14. aprīļa vēstuli prasītājs iesniedza savus apsvērumus par PIIT iestāšanās rakstu.

52

Ar 2013. gada 29. maija vēstuli prasītājs lūdza nodrošināt konfidencialitāti attiecībā pret Netia un PIIT atsevišķai tās apsvērumu par Netia iestāšanās rakstu pielikumos ietvertajai informācijai.

53

Netika apstrīdēts neviens no šiem prasītāja lūgumiem piemērot konfidencialitāti.

54

Ar Vispārējās tiesas pirmās palātas priekšsēdētāja 2013. gada 3. septembra rīkojumu ECTA tika atļauts iestāties šajā lietā Komisijas prasījumu atbalstam, un šī iestāšanās lietā tika ierobežota tikai ar iespēju iesniegt apsvērumus tiesvedības mutvārdu daļā saskaņā ar 1991. gada 2. maija Vispārējās tiesas Reglamenta 116. panta 6. punktu.

55

Tā kā Vispārējās tiesas palātu sastāvs ir ticis mainīts, tiesnesis referents tagad darbojas astotajā palātā, kurai attiecīgi ir iedalīta šī lieta.

56

Ar 2014. gada 5. novembra vēstuli Netia atsauca savu iestāšanos lietā.

57

Ar 2014. gada 17. decembra vēstuli Komisija iesniedza savus apsvērumus par Netia iestāšanās lietā atsaukumu.

58

Ar 2015. gada 26. februāra rīkojumu Vispārējās tiesas astotās palātas priekšsēdētājs izslēdza no reģistra Netia iestāšanos lietā un piesprieda tai segt savus tiesāšanās izdevumus pašai.

59

Pēc tiesneša referenta ziņojuma Vispārējā tiesa (astotā palāta) nolēma sākt tiesvedības mutvārdu daļu un procesa organizatorisko pasākumu ietvaros aicināja lietas dalībniekus atbildēt uz rakstveida jautājumiem. Lietas dalībnieki šo lūgumu izpildīja noteiktajā termiņā.

60

Vispārējā tiesa 2015. gada 26. jūnija tiesas sēdē uzklausīja lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumus un to atbildes uz tās uzdotajiem jautājumiem.

61

Prasītāja, ko atbalsta PIIT, prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

62

Komisijas, ko atbalsta ECTA, prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

63

Ar savas prasības pirmo un otro pamatu prasītājs, galvenokārt, lūdz pilnībā atcelt apstrīdēto lēmumu un, pakārtoti, lūdz atcelt šī lēmuma 2. pantu. Ar trešo prasības pamatu prasītājs aicina Vispārējo tiesu, vēl pakārtotāk, grozīt naudas soda apmēru. Tātad ir secīgi jāizskata atcelšanas prasījumi un prasījumi par naudas soda apmēra grozīšanu.

64

Tomēr jau iesākumā ir jāuzsver, ka šī prasījuma par naudas soda apmēra grozīšanu pamatojumam prasītājs izvirza divus pamatus, no kuriem pirmais ir par kļūdu tiesību piemērošanā un kļūdu novērtējumā saistībā ar naudas soda pamatsummas aprēķināšanu un otrais pamats ir par kļūdām tiesību piemērošanā un kļūdām novērtējumā, kā arī par atbildību mīkstinošu apstākļu neņemšanu vērā. Tomēr ir jākonstatē, ka ar šiem pamatiem prasītājs prasa atzīt tiesību normu neievērošanu un tātad gadījumā, ja tie izradītos pamatoti, to sekas būtu daļēja apstrīdētā lēmuma atcelšana. Tie tātad attiecas uz Savienības tiesas veikto tiesiskuma pārbaudi, nevis šīs tiesas neierobežoto jurisdikciju.

65

Ir jāatgādina, ka neierobežotā kompetence, kas Vispārējai tiesai, piemērojot LESD 261. pantu, ir piešķirta ar Regulas Nr. 1/2003 31. pantu, piešķir tai tiesības ne tikai pārbaudīt noteiktā soda likumību, kas ļauj vienīgi noraidīt prasību par tiesību akta atcelšanu vai atcelt apstrīdēto aktu, bet arī ar savu vērtējumu aizstāt Komisijas vērtējumu un līdz ar to grozīt apstrīdēto aktu, pat to neatceļot, ņemot vērā visus faktiskos apstākļus, un it īpaši mainot uzlikto naudas sodu, ciktāl tās vērtējumam ir nodots jautājums par tā apmēru (šajā ziņā skat. spriedumus, 2007. gada 8. februāris, Groupe Danone/Komisija, C‑3/06 P, Krājums, EU:C:2007:88, 61. un 62. punkts; 2009. gada 3. septembris, Prym un Prym Consumer/Komisija, C‑534/07 P, Krājums, EU:C:2009:505, 86. punkts, un 2011. gada 5. oktobris, Romana Tabacchi/Komisija,T‑11/06, Krājums, EU:T:2011:560, 265. punkts).

66

No judikatūras arī izriet, ka prasība, ar kuru Savienības tiesai ir lūgts izmantot tās neierobežoto kompetenci attiecībā uz lēmumu, kas uzliek naudas sodu, – kompetenci, kas piešķirta ar LESD 261. pantu, kuru tomēr to īsteno, piemērojot LESD 263. pantu, – noteikti aptver vai ietver lūgumu pilnībā vai daļēji atcelt šo lēmumu (šajā ziņā skat. rīkojumu, 2004. gada 9. novembris, FNICGV/Komisija,T‑252/03, Krājums, EU:T:2004:326, 25. punkts).

67

Tātad vienīgi pēc tam, kad Savienības tiesa ir pabeigusi tajā iesniegtā lēmuma likumības pārbaudi atbilstoši tajā iesniegtajiem prasījumu pamatiem, kā arī tiem pamatiem, kurus tā attiecīgā gadījumā izvirza pēc savas iniciatīvas, tai pilnīgas minētā lēmuma atcelšanas neesamības gadījumā ir jāpiemēro tās neierobežotā kompetence, lai, pirmkārt, izdarītu vajadzīgos secinājumus attiecībā uz šī paša lēmuma likumību un, otrkārt, atbilstoši tās pārbaudei iesniegtajiem pierādījumiem (šajā ziņā skat. spriedumus, 2011. gada 8. decembris, KME Germany u.c./Komisija,C‑389/10 P, Krājums, EU:C:2011:816, 131. punkts, un 2014. gada 10. jūlijs, Telefónica un Telefónica de España/Komisija, C‑295/12 P, Krājums, EU:C:2014:2062, 213. punkts) noteiktu, vai tās nolēmuma pieņemšanas dienā (spriedumi, 2014. gada 11. jūlijs, Esso u.c./Komisija,T‑540/08, Krājums, EU:T:2014:630, 133. punkts; Sasol u.c./Komisija, T‑541/08, Krājums, EU:T:2014:628, 438. punkts, un RWE un RWE Dea/Komisija, T‑543/08, Krājums, EU:T:2014:627, 257. punkts) tai ir jāaizstāj Komisijas vērtējums ar pašai savu vērtējumu tā, lai naudas soda apmērs būtu piemērots.

68

Līdz ar to prasītāja iesniegtie pamati lēmuma grozīšanai tiks izskatīti kopā ar prasījumiem par tiesību akta atcelšanu, ciktāl ar tiem patiesībā tiek izvirzīti vienīgi jautājumi par likumību. Ja minētie pamati izrādītos pamatoti, atgādinot, ka tie nav tādi, ar kuriem var panākt pilnīgu apstrīdētā akta atcelšanu (skat. iepriekš 64. punktu), tie tiks ņemti vērā atbilstoši Vispārējās tiesas neierobežotai kompetencei. Tāpat, ja no šo pamatu pārbaudes atklātos, ka viens vai otrs iebildums, piemēram, apsvērumi par taisnīgumu (šajā ziņā skat. spriedumu, 1959. gada 17. decembris, Macchiorlatti Dalmas/Augstā iestāde,1/59, Krājums, EU:C:1959:29, 425. lpp.), var atbalstīt minētos prasījumus par lēmuma grozīšanu, tad neapšaubāmi šādi prasījumi tiks izskatīti šādam nolūkam.

69

Šī prasījuma atbalstam prasītājs izvirza vienu pamatu par kļūdu tiesību piemērošanā un pamatojuma neesamību attiecībā uz leģitīmajām interesēm konstatēt pagātnē izdarītu pārkāpumu.

70

Šī viena pamata pamatojumam, kuru tomēr ir jānodala divos atsevišķos iebildumos, jo ir jānošķir jautājums par pamatošanas pienākumu, kas prasa, lai apstrīdētajā lēmumā būtu ietverti būtiski svarīgi faktu un juridiskie elementi, ar kuriem skaidri un nepārprotami atklāj iestādes, akta autores, argumentāciju no jautājuma par minētās iestādes izvirzīto pamatu pamatotību (spriedumi, 1998. gada 2. aprīlis, Komisija/Sytraval et Brink’s France, C‑367/95 P, Krājums, EU:C:1998:154, Krājums, 67. punkts, un 2014. gada 16. oktobris, Eurallumina/Komisija,T‑308/11, EU:T:2014:894, 33. punkts), prasītājs apgalvo, ka no Regulas Nr. 1/2003 7. panta izriet, ka tad, ja Komisija pieņem lēmumu, ar ko konstatē, ka pārkāpums ir izdarīts pagātnē, tai ir jāpierāda, ka pastāv leģitīmas intereses turpināt tā izmeklēšanu un tas tai ir adekvāti jāpaskaidro savā lēmumā. Pienākums pierādīt un pamatot leģitīmu interešu pastāvēšanu esot neatkarīgs no jautājuma par to, vai Komisija ar savu lēmumu uzliek naudas sodu.

71

Prasītājs apgalvo, ka šī Regulas Nr. 1/2003 7. panta interpretācija ir atbilstoša Tiesas judikatūrai, tostarp tās 1983. gada 2. marta spriedumam GVL/Komisija (7/82, Krājums, EU:C:1983:52) un 2005. gada 6. oktobra spriedumam Sumitomo Chemical un Sumika Fine Chemicals/Komisija (T‑22/02 un T‑23/02, Krājums, EU:T:2005:349). Šādu interpretāciju attaisnojot arī vajadzība nodrošināt procesuālās garantijas, kādas ir paredzētas Romā 1950. gada 4. novembrī parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECPAK”) 6. pantā un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā.

72

Prasītājs atgādina, ka saskaņā ar apstrīdēto lēmumu TP pārmestais pārkāpums ir beidzies 2009. gada 22. oktobrī, tātad pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas 2011. gada 22. jūnijā. Tā kā Komisija apstrīdētajā lēmumā nekādi nav pierādījusi savas leģitīmās intereses turpināt izmeklēšanu un konstatēt šī pārkāpuma pastāvēšanu, tad minētajā lēmumā ir pieļauta kļūda tiesību piemērošanā un tajā nav norādīts pamatojums un līdz ar to tas būtu pilnībā jāatceļ.

73

Komisija apstrīd prasītāja argumentus un prasa šo pamatu noraidīt.

74

Šajā ziņā iesākumā attiecībā uz iebildumu par pamatojuma neesamību saistībā ar leģitīmajām interesēm konstatēt pagātnē izdarītu pārkāpumu ir jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 7. panta 1. punktu:

“Ja Komisija uz sūdzības pamata vai pēc savas iniciatīvas atklāj, ka ir [LESD 101.] panta vai [LESD 102.] panta pārkāpums, tā var ar lēmumu pieprasīt attiecīgajiem uzņēmumiem vai uzņēmumu apvienībām šādas pārkāpšanas izbeigšanu. Šim nolūkam Komisija attiecībā uz uzņēmumiem var ieviest tādus uzvedības vai strukturālos aizsardzības līdzekļus, kas ir proporcionāli izdarītajam. [..] Ja Komisijai ir likumīgas intereses, tā arī var konstatēt, ka pārkāpums ir izdarīts pagātnē.”

75

Šī tiesību norma ir jālasa kopsakarā ar pamatojuma izklāstu Padomes priekšlikumam regulai par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [LESD 101.] un [LESD 102.] pantā un ar ko izdara grozījumus Regulās (EEK) Nr. 1017/68 (EEK) Nr. 2988/74 (EEK) Nr. 4056/86 un (EEK) Nr. 3975/87 (“Regula par [LESD 101.] un [LESD 102.] panta īstenošanu”) (OV 2000, C 365 E, 284. lpp.). Pamatojuma izklāstā attiecībā uz 7. pantu ir norādīts, ka šajā tiesību normā ir precizēts, ka “Komisija ir kompetenta pieņemt lēmumu, ar ko konstatē pārkāpumu ne tikai tad, kad tā uzdod izbeigt pārkāpumu vai tai uzliekot naudas sodu, bet arī tad, ja pārkāpums ir beidzies un ja tā neuzliek naudas sodu[;] saskaņā ar Tiesas judikatūru Komisijai piešķirtās pilnvaras pieņemt lēmumu, ar ko konstatē pārkāpumu, šādos apstākļos tomēr ir aprobežotas tikai ar tiem gadījumiem, kuros Komisijai ir leģitīmas intereses to darīt[;] tā var šādi rīkoties, piemēram, ja pastāv risks, ka lēmuma adresāts izdarīs jaunu pārkāpumu, vai tiklīdz lieta sagādā jaunas problēmas, kuras noskaidrot ir sabiedrības interesēs”.

76

No iepriekš minētā izriet, ka Komisijai ir jāpierāda, ka pastāv leģitīmas intereses konstatēt pārkāpumu, ja vienlaikus šis pārkāpums ir beidzies un Komisija neuzliek naudas sodu.

77

Šis secinājums atbilst Vispārējās tiesas judikatūrai, uz ko atsaucas prasītājs savos procesuālajos rakstos, un nesenākai judikatūrai, kurā būtībā ir atzīts, ka pastāv saikne starp, pirmkārt, Komisijai noteikto pasākumu pierādīt leģitīmās intereses konstatēt pārkāpumu un, otrkārt, noilgumu tās pilnvarām uzlikt naudas sodus. Vispārējā tiesa ir lēmusi, ka noilgums Komisijas pilnvarām uzlikt naudas sodus nevarēja ietekmēt tās netiešās pilnvaras konstatēt pārkāpuma esamību. Tomēr šīs netiešās pilnvaras pieņemt lēmumu, ar ko konstatē pārkāpumu pēc noilguma iestāšanās, var izmantot tikai ar nosacījumu, ka Komisija pierāda savu leģitīmo interesi konstatēt attiecīgo faktu (spriedumi, 2006. gada 16. novembris, Peróxidos Orgánicos/Komisija,T‑120/04, Krājums, EU:T:2006:350, 18. punkts, un 2014. gada 6. februāris, Elf Aquitaine/Komisija, T‑40/10, EU:T:2014:61, 282. un 284.–287. punkts).

78

No tā izriet, ka prasītāja aizstāvētā Regulas Nr. 1/2003 7. panta 1. punkta interpretācija, atbilstoši kurai Komisijai ir jāpierāda, ka pastāv leģitīmas intereses konstatēt pagātnē izdarītu pārkāpumu neatkarīgi no fakta, ka tā piemēro sodu par šo pārkāpumu, nosakot naudas sodu, ir kļūdaina. Tā kā attiecībā uz šo jautājumu šai iestādei nav pienākuma norādīt pamatojumu, tad pirmais šī pamata iebildums ir noraidāms.

79

Tālāk, ciktāl šajā lietā ir acīmredzams, ka Komisijas pilnvarām noteikt naudas sodus nebija iestājies noilgums, un tā kā Komisija nolēma piemērot naudas sodu TP, tad prasītājs nepamatoti pārmet Komisijai kļūdu tiesību piemērošanā tāpēc, ka tā apstrīdētajā lēmumā nav pierādījusi, ka pastāv leģitīmās intereses konstatēt pagātnē izdarītu pārkāpumu. Tātad ir jānoraida arī pirmā pamata otrais iebildums.

80

Līdz ar to šis pamats ir jānoraida kā nepamatots un tātad arī pirmais prasījumu pamats par apstrīdētā lēmuma atcelšanu pilnībā.

81

Prasības pieteikumā šī prasījumu pamata par daļēju apstrīdētā lēmuma atcelšanu atbalstam prasītājs ir izvirzījis divus pamatus. Jāpiebilst, ka šie divi pamati ir kļūdaini izvirzīti saistībā ar prasījumu pamatiem lēmuma grozīšanai, izņemot to, kas attiecas uz tiem minēto pamatu elementiem, kuri tieši ir saistīti ar neierobežoto jurisdikciju.

82

Pirmais pamats ir par ECPAK 6. panta un Pamattiesību hartas 47. panta pārkāpumu. Prasītājs apgalvo, ka no šīm abu šo pantu tiesību normām, kopā ņemtām, izriet, ka naudas sodu var noteikt vienīgi “neatkarīga un objektīva, tiesību aktos noteikta tiesa”, kura atbilst visām ECPAK 6. panta paredzētajām formālajām garantijām. Komisija ne tikai neesot tiesa, bet tā turklāt kumulatīvi piemērojot izmeklēšanas un lēmumu pieņemšanas funkcijas. Tās noteiktos naudas sodus, kuri turklāt esot acīmredzami “krimināltiesiska” rakstura ECPAK 6. panta izpratnē, tātad nepiemērojot patiesi neatkarīga administratīvā instance un līdz ar to tā pārkāpjot iepriekš minētajās tiesību normās ietverto objektivitātes principu.

83

Atbildot uz Vispārējās tiesas jautājumu, kas tika uzdots saistībā ar procesa organizatoriskajiem pasākumiem un bija par to, kādi secinājumi saistībā ar šo pamatu ir izdarāmi no 2011. gada 8. decembra sprieduma Chalkor/Komisija (C‑386/10 P, Krājums, EU:C:2011:815, 62., 63. un 81. punkts) un 2013. gada 18. jūlija sprieduma Schindler Holding u.c./Komisija (C‑501/11 P, Krājums, EU:C:2013:522, 33.–38. punkts), prasītājs ir atteicies to darīt un tas tika fiksēts tiesas sēdē. Prasītājs tomēr saistībā ar šo pamatu ir lūdzis Vispārējo tiesu īstenot savas neierobežotās jurisdikcijas pilnvaras atbilstoši principiem, kādi ir noteikti ar iepriekš minēto judikatūru un tātad ņemot vērā ECPAK 6. pantu, kā arī Pamattiesību hartas 47. pantu saistībā ar to argumentu pārbaudi, kuri ir izvirzīti prasījuma pamata par naudas soda apmēra grozīšanu atbalstam.

84

Tātad attiecībā uz prasījumiem par tiesību akta atcelšanu ir jākonstatē, ka prasītājs ir atteicies no sava pirmā pamata un līdz ar to Vispārējai tiesai par minēto pamatu vairs nav jālemj.

85

Otrais pamats ir par prasītāja tiesību uz aizstāvību pārkāpumu. Ar šo pamatu prasītājs apgalvo, ka ar apstrīdētā lēmuma 2. pantu tiek pārkāptas prasītāja tiesības tikt uzklausītam un tā tiesības uz aizstāvību, kas ir paredzētas Pamattiesību hartas 41. un 48. pantā un Regulas Nr. 1/2003 27. pantā, kā arī Regulas Nr. 773/2004 10. un 15. pantā.

86

Prasītājs apgalvo, ka Tiesas un Vispārējās tiesas judikatūras vietā attiecībā uz prasībām, kādas izvirza paziņojuma par iebildumiem saturam, ir stājušās Pamattiesību hartas normas, kas ir minētas iepriekšējā punktā. Tādējādi kopš Lisabonas līguma spēkā stāšanās Komisijai esot pienākums paziņojumā par iebildumiem norādīt gan nepieciešamos faktu un juridiskos apstākļus pārkāpuma pierādīšanai, gan atbilstošos faktu un juridiskos apstākļus naudas soda aprēķinam. Attiecībā uz naudas soda aprēķinu Komisijai esot pienākums paziņojumā par iebildumiem norādīt ne tikai tos apstākļus, kuri ir nepieciešami naudas soda pamatsummas noteikšanai, bet arī tos apstākļus, kurus tā ņem vērā pamatsummas pielāgošanai, proti, faktus, kurus var ņemt vērā kā atbildību pastiprinošus vai mīkstinošus apstākļus. Tāpat paziņojumā par iebildumiem vajadzētu būt norādītam naudas soda galīgajam apmēram, kādu var uzlikt attiecīgajam uzņēmumam, kā to apgalvo prasītājs. Prasītāja iespēja apstrīdēt naudas soda galīgo apmēru Vispārējā tiesā neesot pietiekama, lai garantētu tiesību, kādas izriet no Pamattiesību hartas 41. un 48. panta, ievērošanu.

87

Šajā lietā Komisija esot pārkāpusi iepriekš 85. punktā uzskaitītās tiesību normas, nenorādīdama paziņojumā par iebildumiem, kā arī prasītājam adresētajā faktu izklāsta vēstulē tos elementus, kurus tā gatavojās ņemt vērā kā atbildību mīkstinošus apstākļus. It īpaši un neskatoties uz prasītāja šajā ziņā izvirzītajiem argumentiem administratīvā procesa laikā, Komisija šajos dokumentos nekādi neesot analizējusi sekas, kā prasītāja un UKE noslēgtais nolīgums ietekmē pārkāpuma smagumu un naudas soda apmēru.

88

Komisija apstrīd prasītāja argumentus un prasa šo pamatu noraidīt.

89

Iesākumā ir jānorāda, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija nav izdarījusi naudas soda apmēra pielāgošanu. Apstrīdētā lēmuma 913.–916. apsvērumā Komisija ir noraidījusi argumentus, kurus prasītājs ir iesniedzis administratīvajā procesā attiecībā uz atbildību mīkstinošu apstākļu pastāvēšanu.

90

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, ja Komisija savā paziņojumā par iebildumiem tieši norāda, ka tā pārbaudīs, vai attiecīgajiem uzņēmumiem uzliekams naudas sods, un ja Komisija turklāt norāda galvenos faktiskos un juridiskos apstākļus, kuru sekas var būt naudas soda noteikšana, kuri var, piemēram, būt iespējamais pārkāpuma smagums un ilgums un tas, ka pārkāpums izdarīts tīši vai aiz neuzmanības, tad tā ievēro savu pienākumu ņemt vērā uzņēmumu tiesības tikt uzklausītiem. Šādi rīkodamās, Komisija tiem sniedz informāciju, kas nepieciešama, lai aizstāvētos ne tikai pret apsūdzību pārkāpumā, bet arī pret naudas soda uzlikšanas faktu (skat. spriedumu, 2005. gada 25. oktobris, Groupe Danone/Komisija,T‑38/02, Krājums, EU:T:2005:367, 50. punkts un tajā minētā judikatūra).

91

Pastāvīgā judikatūra turklāt apstiprina, ka attiecībā uz naudas soda apmēra noteikšanu attiecīgo uzņēmumu tiesības uz aizstāvību Komisijā tiek garantētas ar iespēju iesniegt apsvērumus par pārkāpuma ilgumu, smagumu un pret konkurenci vērstā rakstura paredzamību. Turklāt attiecībā uz naudas soda apmēra noteikšanu uzņēmumu rīcībā ir papildu garantijas, jo Vispārējai tiesai ir neierobežota kompetence un tā var atcelt naudas sodu vai samazināt tā apmēru atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 31. pantam. Savienības tiesa no tā ir secinājusi, ka Komisija, nesniedzot citus precizējumus, paziņojumā par iebildumiem ir varējusi aprobežoties ar norādi, ka tā ir ņēmusi vērā katra uzņēmuma individuālo lomu, ko tas ieņēma attiecīgajos nolīgumos, un ka naudas soda apmērs atspoguļo iespējamos atbildību pastiprinošos vai mīkstinošos apstākļus, ievērojot, ka Pamatnostādnēs naudas soda noteikšanai ir precizēti apstākļi, kurus var uzskatīt par šādiem (skat. spriedumu, 2012. gada 27. septembris, Koninklijke Wegenbouw Stevin/Komisija,T‑357/06 Krājums, EU:T:2012:488, 217. punkts un tajā minētā judikatūra).

92

Atbilstoši iepriekš 90. un 91. punktā atgādinātajiem principiem ir jāpārbauda prasītāja izvirzītie argumenti saistībā ar šo pamatu.

93

Pirms šīs pārbaudes veikšanas vēl ir jāprecizē, pirmkārt, ka spriedumā Koninklijke Wegenbouw Stevin/Komisija (minēts iepriekš 91. punktā, EU:T:2012:488) minētās normas ir piemērojamas gan attiecībā uz atbildību pastiprinošiem, gan uz atbildību mīkstinošiem apstākļiem. Tādējādi Vispārējās tiesas noteiktā norma uzliek Komisijai pienākumu paziņojumā par iebildumiem paziņot, ka tā ņems vērā faktorus, kuri var ietekmēt naudas soda galīgo apmēru, kas tāpat kā atbildību pastiprinošos apstākļus ietver arī atbildību mīkstinošus apstākļus.

94

Otrkārt, ir jāprecizē, ka pretēji tam, ko apgalvo prasītājs, iepriekš 90. un 91. punktā minētos principus nav ietekmējusi Lisabonas līguma spēkā stāšanās, ne arī Komisijas izdarītās deklarācijas tās paziņojumā par paraugpraksi attiecībā uz lietu izskatīšanu saskaņā ar [LESD] 101. un [..] 102. pantu (OV 2011, C 308, 6. lpp.).

95

Pirmkārt, no Tiesas judikatūras, kura ir pieņemta saistībā ar Pamattiesību hartas 47. panta piemērošanu, izriet, ka Lisabonas līguma spēkā stāšanās, līdz ar ko Pamattiesību harta tika ietverta Savienības primārajās tiesībās, nav būtiski grozījusi tiesību uz taisnīgu tiesu saturu, kā šis saturs izriet tostarp no ECPAK 6. panta un kā Savienības līmenī tas ir atzīts esam kā Savienības tiesību vispārējs princips (šajā ziņā skat. spriedumu, 2012. gada 3. maijs, Legris Industries/Komisija,C‑289/11 P, EU:C:2012:270, 36. punkts un tajā minētā judikatūra). Šos apsvērumus var attiecināt uz tiesībām tikt uzklausītam un plašāk attiecībā uz tiesībām uz aizstāvību kopumā, uz kurām atsaucas prasītājs, ciktāl minētās tiesības garantē taisnīga tiesas procesa norisi.

96

Otrkārt, attiecībā uz iepriekš 94. punktā minēto paziņojumu par paraugpraksi ir jākonstatē, ka, ņemot vērā to, ka tā tika publicēta 2011. gada 20. oktobrī, proti, vairākus mēnešus pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, tad tā šajā lietā nav piemērojama atbilstoši tās 6. punktam (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2011. gada 17. maijs, Elf Aquitaine/Komisija,T‑299/08, Krājums, EU:T:2011:217, 148. punkts).

97

Attiecībā uz normu, kuras izriet no iepriekš 90. un 91. punktā minētās judikatūras, piemērošanu šajā lietā ir jākonstatē, pirmkārt, ka paziņojuma par iebildumiem 522. punktā Komisija paziņoja par savu nodomu uzlikt naudas sodu TP par pārkāpumu, kuru tā ir definējusi kā atteikumu sniegt pakalpojumus. Nākamajos šī dokumenta punktos Komisija ir norādījusi, ka tā uzskatīja, ka TP pārmestais pārkāpums ir izdarīts tīši vai aiz neuzmanības un ka šis uzņēmums apzinājās, ka tā rīcība var ietekmēt konkurenci iekšējā tirgū. Otrkārt, Komisija paziņojuma par iebildumiem 524. punktā norādīja, ka, nosakot naudas soda apmēru, tā ņems vērā visus šajā lietā nozīmīgos apstākļus, it īpaši pārkāpuma smagumu un ilgumu, un ka tā gatavojās piemērot normas, kas ir ietvertas 2006. gada pamatnostādnēs. Attiecībā uz pārkāpuma smagumu Komisija paziņojuma par iebildumiem 528. punktā ir precizējusi, ka tā gatavojās ņemt vērā tā veidu, reālo ietekmi uz tirgu, tiklīdz tā ir izmērāma, un skartā ģeogrāfiskā tirgus izmērus. Attiecībā uz pārkāpuma ilgumu Komisija paziņojuma par iebildumiem 529. punktā norādīja, ka pārkāpums ir sācies, agrākais, 2005. gada 3. augustā un ka tas vēl nebija beidzies. Treškārt, Komisija paziņojuma par iebildumiem 525. punktā minēja, ka naudas soda apmēru varētu ietekmēt iespējamā atbildību pastiprinošo vai mīkstinošo apstākļu ņemšana vērā, kuri ir uzskaitīti minēto pamatnostādņu 28. un 29. punktā.

98

Turklāt no faktu izklāsta vēstules, kas ir turpinājums procesuālo rakstu apmaiņai starp Komisiju un TP un kura tika nosūtīta šim uzņēmumam pēc tā uzklausīšanas, izriet, ka Komisija ir sniegusi precizējumus par pārdošanas apjoma vērtību 2006. gada pamatnostādņu 13. punkta izpratnē, kuru tā gatavojās ņemt vērā naudas soda pamatsummas aprēķināšanai.

99

Iepriekš 97. un 98. punktā uzskaitītie apstākļi ļauj secināt, ka šajā lietā Komisija ir ievērojusi iepriekš 90. un 91. punktā minētos judikatūras principus. Šo secinājumu nevar atspēkot ar prasītāja izvirzītajiem argumentiem.

100

Pirmkārt, no iepriekš 90. un 91. punktā minētās judikatūras izriet, ka pretēji tam, ko apgalvo prasītājs, Komisijai paziņojumā par iebildumiem nebija jāprecizē naudas soda pamatsumma.

101

Otrkārt, ir jānoraida prasītāja arguments, atbilstoši kuram Komisijai paziņojuma par iebildumiem sadaļā attiecībā uz sodiem būtu bijusi jāanalizē nolīguma ar UKE ietekme uz pārkāpuma smagumu vai uz naudas soda apmēru.

102

Pirmkārt, no lietas materiāliem izriet, ka diskusiju attiecībā uz nolīguma ar UKE vērā ņemšanu saistībā ar naudas soda aprēķināšanu TP uzsāka vēlīnā administratīvā procesa stadijā, pēc paziņojuma par iebildumiem nosūtīšanas. Tādējādi, pirmām kārtām, atbildes uz paziņojumu par iebildumiem 912.–1009. punktā TP izvirzīja argumentu, atbilstoši kuram, ievērojot šī uzņēmuma uzņemtās saistības atbilstoši nolīgumam ar UKE, Komisijai esot bijis jāatzīst, ka šī nolīguma parakstīšana iezīmēja pārkāpuma beigas. Komisija piekrita šim viedoklim faktu izklāsta vēstulē (27. punkts). Otrām kārtām, 2011. gada 7. marta vēstules, kura tika nosūtīta, atbildot uz faktu izklāsta vēstuli, 483. un 484. punktā TP izvirzīja argumentu, atbilstoši kuram nolīgumu ar UKE varot ņemt vērā kā vainu mīkstinošu apstākli. TP atkārtoti izvirzīja šo argumentu 2011. gada 6. jūnija vēstulē, kuru tā nosūtīja proprio motu un kurā tā izteica savu viedokli par naudas soda noteikšanas lietderību šajā lietā.

103

Otrkārt, Komisija ir atbildējusi uz visiem šiem argumentiem, kas ir izvirzīti pēc paziņojuma par iebildumiem nosūtīšanas apstrīdētā lēmuma 913.–916. apsvērumā. Neskarot jautājumu par Komisijas atbildes pamatotību, kas ir pamata par atbildību mīkstinošu apstākļu neņemšanu vērā priekšmets, ir jāuzskata, ka fakts vien, ka Komisija ir ieņēmusi nostāju par šiem argumentiem apstrīdētajā lēmumā, kuri ir iesniegti pēc paziņojuma par iebildumiem nosūtīšanas, nekādi nepārkāpj TP tiesības tikt uzklausītam vai tā tiesības uz aizstāvību.

104

Ievērojot iepriekš minētos apsvērumus, otrais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

105

Trešais pamats, kurš ir par kļūdu tiesību piemērošanā un kļūdu novērtējumā attiecībā uz naudas soda pamatsummu, galvenokārt attiecas uz 2006. gada pamatnostādņu 20.–22. punkta pārkāpumu.

106

Uzsverot, ka tas neapstrīd TP pārmestā pārkāpuma pastāvēšanu, prasītājs būtībā lūdz Vispārējo tiesu pārskatīt apstrīdētajā lēmumā noteiktā naudas soda apmēru atbilstoši samērīguma principam un ņemot vērā faktu, ka šī pārkāpuma smagums neattaisnoja to, ka Komisija, aprēķinot naudas soda pamatsummu, ieturēja 10 % no pārdošanas apjoma vērtības 2006. gada pamatnostādņu 13. punkta izpratnē. Prasītāja argumenti attiecībā uz minētā apmēra nesamērīgumu un tātad tā neatbilstību un pretējību taisnīgumam tiks apskatīti saistībā ar prasījumiem par grozījumu veikšanu.

107

Šis pamats iedalāms divās daļās, ar kurām prasītājs pārmet Komisijai, pirmkārt, ka tā nav pienācīgi ņēmusi vērā faktu, ka pārkāpums ietvēra dažāda ilguma un intensitātes darbības, un, otrkārt, tā ir kļūdaini novērtējusi TP rīcības ietekmi uz attiecīgo tirgu.

108

Pirms šo abu daļu izskatīšanas iesākumā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Pamattiesību hartas 49. panta 3. punktu sodu smagums nedrīkst būt nesamērīgs ar pārkāpuma smagumu.

109

Saistībā ar Komisijas uzsāktajiem procesiem konkurences tiesību normu pārkāpumu sodīšanai samērīguma princips nozīmē, ka Komisijai naudas sods ir jānosaka samērīgi ar apstākļiem, kas ņemami vērā, lai noteiktu pārkāpuma smagumu, un ka tai šajā ziņā šie apstākļi ir jāpiemēro saskaņotā un objektīvi pamatotā veidā (spriedumi Telefónica un Telefónica de España/Komisija, minēts iepriekš 67. punktā, EU:C:2014:2062, 196. punkts, un 2011. gada 5. oktobris, Transcatab/Komisija,T‑39/06, Krājums, EU:T:2011:562, 189. punkts).

110

Tālāk ir jāatgādina, ka Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punktā ir paredzēts, ka, nosakot naudas soda apmēru, ņem vērā pārkāpuma smagumu un ilgumu.

111

Attiecībā uz pārkāpuma smagumu nepastāv saistošs vai izsmeļošs kritēriju saraksts, kas ir obligāti jāņem vērā, veicot tā novērtējumu. Tomēr no judikatūras izriet, ka to apstākļu vidū, kuri ietilpst novērtējumā par smagumu, neatkarīgi no konkrētās lietas apstākļiem, tās konteksta un naudas soda preventīvās iedarbības, ietilpst attiecīgā uzņēmuma darbības, tā loma šo darbību ieviešanā, pelņa, kādu tas varēja gūt no šādām darbībām, apmēri un attiecīgo preču vērtība, kā arī risks, kādu šāda veida pārkāpumi rada Savienības mērķiem (spriedums, 2010. gada 14. oktobris, Deutsche Telekom/Komisija,C‑280/08 P, Krājums, EU:C:2010:603, 273. un 274. punkts; skat. arī spriedumu, 2011. gada 8. decembris, KME Germany u.c./Komisija,C‑272/09 P, Krājums, EU:C:2011:810, 96. punkts un tajā minētā judikatūra).

112

Nosakot naudas soda apmēru, turklāt ir jāņem vērā tādi objektīvi apstākļi kā pret konkurenci vērsto darbību saturs un ilgums, to skaits un intensitāte, skartā tirgus lielums un ekonomiskajai sabiedriskajai kārtībai nodarītais kaitējums, kā arī atbildīgo uzņēmumu relatīvais nozīmīgums un tirgus daļa, kā arī iespējamā recidīvā rīcība (skat. spriedumu KME Germany u.c./Komisija, minēts iepriekš 111. punktā, EU:C:2011:810, 97. punkts un tajā minētā judikatūra).

113

Saskaņā ar 2006. gada pamatnostādnēm, uz kurām ir balstījusies Komisija, lai aprēķinātu naudas sodu šajā lietā, pārkāpuma smagumu Komisija ņem vērā pirmajā naudas soda aprēķināšanas stadijā, proti, nosakot tā pamatsummu. Saskaņā ar 2006. gada pamatnostādņu 19. punktu naudas soda pamatsumma atbilst pārdošanas apjoma vērtības daļai, ko nosaka atkarībā no pārkāpuma smaguma pakāpes, reizinot to ar gadu skaitu, kuru gaitā izdarīts pārkāpums. Saskaņā ar 2006. gada pamatnostādņu 20. punktu Komisijai smaguma pakāpe ir jānovērtē katram konkrētajam gadījumam un visiem pārkāpumu veidiem, ņemot vērā visus būtiskos lietas apstākļus. Saskaņā ar minēto pamatnostādņu 21. un 22. punktu vispārējais princips ir tāds, ka Komisija pārdošanas apjoma daļu nosaka līmenī, kas nepārsniedz 30 % no visa pārdošanas apjoma, un, lai izlemtu, vai konkrētajā gadījumā pārdošanas apjoma daļai jāatrodas minētā diapazona sākumā vai beigās, tā ņem vērā vairākus faktorus, piemēram, pārkāpuma veidu, visu attiecīgo dalībnieku kopējo tirgus daļu, pārkāpuma izdarīšanas ģeogrāfisko teritoriju un to, vai pārkāpums ir īstenots.

114

Visbeidzot, attiecībā uz Savienības tiesas lomu naudas soda apmēra pārbaudē ir jāatgādina, ka tai ir jāveic strīdīgā lēmuma tiesiskuma pārbaude, pamatojoties uz elementiem, kādus ir iesniedzis prasītājs, lai pamatotu izvirzītos pamatus. Saistībā ar šo pārbaudi tiesa nedrīkst atsaukties uz Komisijas rīcības brīvību ne attiecībā uz to elementu izvēli, kādi tiek ņemti vērā, piemērojot Pamatnostādnēs minētos kritērijus, ne attiecībā uz šo elementu novērtēšanu, lai atteiktos veikt detalizētu faktisko un tiesību elementu pārbaudi (spriedums KME Germany u.c./Komisija, minēts iepriekš 111. punktā, EU:C:2011:810, 102. punkts).

115

Līgumos paredzētā tiesiskuma pārbaude, kuras aprises ir definētas iepriekš 65.–67. un 114. punktā minētajā judikatūrā, nozīmē, ka Savienības tiesa īsteno gan faktisko, gan juridisko pārbaudi un ka tā ir tiesīga novērtēt pierādījumus, atcelt apstrīdēto lēmumu un grozīt naudas sodu apmēru un pretēji tam, ko sākotnēji ir apgalvojis prasītājs, tas ir atbilstoši Pamattiesību hartas 47. pantā paredzētā efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principa prasībām (šajā ziņā skat. spriedumu Schindler Holding u.c./Komisija, minēts iepriekš 83. punktā, EU:C:2013:522, 38. punkts un tajā minētā judikatūra).

116

Ņemot vērā šos principus, ir jāizvērtē prasītāja izteiktie argumenti saistībā ar šo pamatu.

117

Prasītājs apgalvo, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, atsakoties ņemt vērā faktu, ka TP izdarītā pārkāpuma dažādo veidojošo elementu ilgums un tā intensitāte laika gaitā atšķīrās, ar pamatojumu, ka pārkāpjošo rīcību varēja novērot visā pārkāpuma laikā. Komisija tādējādi neesot ņēmusi vērā atbilstošu parametru naudas soda noteikšanai, kas ir samērīgs ar pārkāpuma smagumu, proti, faktu, ka nevienai darbībai, kas ir atzītas par pārkāpumu veidojošajiem elementiem, ilgums nebija četri gadi un divi mēneši.

118

Prasītājs pamato savus apgalvojumus ar daudziem argumentiem, ar kuriem tas būtībā vēlas noteikt precīzu noteiktu TP veikto darbību ilgumu, kuras, kopā ņemot, veido dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, ko ir izdarījis TP. Tas apgalvo, ka, ņemot vērā Komisijas apgalvoti pieļauto kļūdu sekas kumulatīvi, minētais pārkāpums vairs nešķiet tik nopietns, lai Komisija tam piemērotu 10 % ieturējumu no pārdošanas apjoma daļas, kas ir naudas soda pamatsummas aprēķina izejas punkts. Prasītājs līdz ar to lūdz Vispārējo tiesu samazināt TP uzliktā naudas soda apmēru.

119

Prasītāja argumenti attiecas uz pieciem elementiem, kuri veido TP pārmestā dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu (skat. iepriekš 28. punktu).

120

Pirmkārt, attiecībā uz nesamērīgo nosacījumu priekšlikumu AO nolīgumos par BSA un LLA veida piekļuvi TP tīklam prasītājs apgalvo, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, secinot, ka šis ļaunprātīgās izmantošanas elements ir ildzis no 2005. gada 3. augusta līdz 2009. gada 22. oktobrim. Konkrētāk attiecībā uz standartlīgumiem, pirmām kārtām, par BSA veida piekļuvi prasītājs apgalvo, ka TP standartlīguma versija Nr. 1, kas stājās spēkā 2008. gada 22. decembrī, bija saskanīga ar atbilstošo standartpiedāvājumu BSA veida piekļuves jomā. Otrām kārtām, attiecībā uz LLU veida piekļuvi TP standartlīguma versija Nr. 1, kas stājās spēkā 2009. gada 17. februārī, esot saskanīga ar attiecīgo LLU standartpiedāvājumu. Tātad TP nevarot pārmest, kā tas ir noteicis attiecībā uz AO neizdevīgus noteikumus minētajos līgumos attiecīgi pēc 2008. gada 22. decembra attiecībā uz BSA veida piekļuvi un pēc 2009. gada 17. februāra attiecībā uz LLU veida piekļuvi. Turklāt vairāki AO neizdevīgi standartlīgumu noteikumi esot tikuši piemēroti vēl īsākus laikposmus.

121

Otrkārt, attiecībā uz ierobežojumu fiziskai piekļuvei TP tīklam prasītājs iesākumā apgalvo, ka prakse, kas izpaudās kā AO izteikto piekļuves pasūtījumu noraidīšana formālu un tehnisku iemeslu dēļ, sāka pakāpeniski samazināties laikposmā, kas sākās 2007. un beidzās 2009. gadā. Tālāk apgalvojums, atbilstoši kuram TP esot veicis pārlieku augstu aplēsi par ieguldījumiem, kādi būtu jāveic AO, esot pārspīlēts un tas attiecoties tikai uz vienu izolētu gadījumu. Turklāt attiecībā uz rīcību, kas izpaudās kā atteikums piekļuvei TP telpām, izmantojot cauruļvadus, tas attiecoties vienīgi uz notikumiem, kas norisinājās 2007. gadā. Visbeidzot, attiecībā uz praksi, kura izpaudās kā AO izdarīto pasūtījumu pakalpojumu piekļuves mezglu (turpmāk tekstā – “PPM”) celtniecībai vai pārbūvei izpildes novilcināšana, prasītājs apgalvo, ka Komisijas sniegtie piemēri apstrīdētajā lēmumā ir nepārliecinoši, ka šie kavējumi radās no TP neatkarīgu apstākļu dēļ un ka Komisija nav minējusi nevienu šādas rīcības piemēru, kas būtu noticis pēc 2008. gada jūlija.

122

Treškārt, attiecībā uz ierobežojumu piekļuvei abonentlīnijām prasītājs apgalvo, ka šī prakse ilga īsāku laiku nekā Komisijas konstatēto pilno pārkāpuma laikposmu. Atteikums sniegt BSA pakalpojumus līnijās, kuras iznomā vairumā (saistībā ar pakalpojumu Wholesale Line Rental (WLR), saistībā ar kuru AO sniedza fiksēto tālruņa sakaru pakalpojumus), beidzās 2007. gada oktobrī un tādējādi tas esot ildzis tikai apmēram gadu, kavējumi bojāto līniju remontā beidzās 2008. gada sākumā un līdz ar to tie neesot bijuši ilgāki par vienu gadu, kavējumi saistībā ar BSA veida piekļuves ieviešanas pasūtījumiem esot ilguši tikai līdz 2007. gada ceturtajam trimestrim un kavējumi saistībā ar LLU veida piekļuves ieviešanas pasūtījumiem esot izbeigušies 2008. gada pirmajā trimestrī.

123

Ceturtkārt, attiecībā uz atteikumu sniegt AO precīzu un uzticamu vispārējo informāciju, kura šiem operatoriem bija nepieciešama, lai pieņemtu atbilstošus lēmumus piekļuvei platjoslas produktiem, prasītājs apgalvo, ka jau kopš 2006. gada tas ir ieviesis noteiktu skaitu iniciatīvu, lai uzlabotu savas informācijas precizitāti un piešķirtu prioritāti lokalizācijām, kuras AO bija iecerējuši izmantot. Attiecībā uz BSA veida piekļuvi tas esot uzlabojis piekļuvi savai IT saskarnei, it īpaši sākot ar 2007. gada martu, un 2007. gadā tas esot īstenojis arī citas iniciatīvas, lai no tehnoloģiskā skatu punkta atvieglotu piekļuvi vispārējai informācijai. Attiecībā uz LLU veida piekļuvi uzņēmums esot nodrošinājis piekļuvi vispārējai informācijai, nosūtot AO, pēc to lūguma, informāciju DVD formātā. Attiecībā uz datu pārraides problēmu grūti izmantojamu datu formātā (“pdf” datnes), tie esot atsevišķi gadījumi.

124

Šajā ziņā, ņemot vērā TP pārmestā pārkāpuma sarežģīto raksturu un prasītāja argumentu ārkārtīgi detalizēto raksturu, pirms to pārbaudes uzsākšanas ir jāsniedz pārkāpuma apraksts, kāds tas izriet no apstrīdētā lēmuma.

125

Apstrīdētajā lēmumā Komisija konstatēja, ka TP bija izstrādājis stratēģiju konkurences ierobežošanai tirgos visās procedūras stadijās AO piekļuvei TP tīklam, proti, sarunu vešanas laikā par līgumiem attiecībā uz nosacījumiem piekļuvei šim tīklam, AO pieslēgšanas tīklam stadijā un, visbeidzot, abonentlīniju pieslēgšanas stadijā. Šī stratēģija, kuru ieviesa BSA un LLU veida piekļuves vairumtirdzniecības tirgū, bija ar mērķi aizsargāt TP tirgus daļas lejupējā tirgū, proti, mazumtirdzniecības tirgū, kurā telekomunikāciju operatori piedāvā pakalpojumus saviem gala lietotājiem (apstrīdētā lēmuma 710.–712. apsvērums).

126

Lai pierādītu šādas stratēģijas pastāvēšanu, Komisija ir tostarp pamatojusies uz pārbaužu laikā izņemtajiem dokumentiem TP galvenajā mītnē un uz UKE apsvērumiem par TP atbildi uz paziņojumu par iebildumiem. No šiem dokumentiem, kuri ir pārbaudīti apstrīdētā lēmuma 148.–155. un 554.–556. apsvērumā, izriet, ka TP valdes locekļi ir izstrādājuši projektu ar mērķi aizkavēt AO piekļuvi TP tīklam, tiem padarīt cik vien iespējams apgrūtinātu informācijas ieguvi attiecībā uz šī tīkla struktūru un tādējādi cik vien ilgi iespējams saglabāt TP mazumtirdzniecības klientūru. Turklāt no minētajiem dokumentiem izriet, ka šī stratēģija tika īstenota, pirmkārt, ar rīcību, kas vērsta pret AO, un, otrkārt, ar rīcību, kas vērsta pret valsts regulatīvo iestādi, kas izpaudās kā apzināts atteikums sadarboties ar minēto iestādi, vērā ņemamā kavēšanās BSA standartpiedāvājuma iesniegšanā, neraugoties uz juridiski saistošo pienākumu to izdarīt (skat. iepriekš 14. punktu), vai ar administratīvu prasību iesniegšanu administratīvajās tiesās par visiem šīs iestādes lēmumiem, ar kuriem ievieš standartpiedāvājumus.

127

Apstrīdētajā lēmumā ir sniegts TP darbību detalizēts apraksts, kuras tā veica, lai īstenotu savu stratēģiju. Kopā ņemot, Komisija šīs darbības klasificēja piecās grupās, kas veido piecus elementus, no kā sastāv dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana, proti, pirmkārt, AO izteiktais priekšlikums ar nesamērīgiem nosacījumiem nolīgumos attiecībā uz piekļuvi BSA un LLU produktiem, otrkārt, sarunu procesu novilcināšana par nolīgumiem attiecībā uz piekļuvi BSA un LLU produktiem, treškārt, fiziskās piekļuves TP tīklam ierobežošana, ceturtkārt, piekļuves abonentlīnijām ierobežošana un, piektkārt, atteikums sniegt precīzu un uzticamu vispārējo informāciju, kas ir nepieciešama AO, lai pieņemtu lēmumus piekļuves jomā (skat. iepriekš 28. punktu).

128

Pirmkārt, attiecībā uz AO izteikto priekšlikumu ar nesamērīgiem nosacījumiem nolīgumos attiecībā uz piekļuvi BSA un LLU produktiem Komisija apstrīdētā lēmuma 165.–295. apsvērumā ir norādījusi, ka saskaņā ar piemērojamo tiesisko regulējumu ar tiem AO, kuri bija izteikuši lūgumu par BSA vai LLU piekļuvi TP tīklam, TP bija pienākums noslēgt līgumus par šāda veida piekļuvi ar nosacījumiem, kuri AO būtu vismaz tikpat labvēlīgi kā tie, kas ir noteikti BSA un LLU standartpiedāvājumos (skat. iepriekš 11. un 12. punktu). Neraugoties uz šo pienākumu, TP piedāvāja standartlīgumus, kuru nosacījumos nebija ievērotas minimālās prasības, kas ir noteiktas atbilstošajos standartpiedāvājumos. Šajā ziņā attiecībā uz līgumiem par BSA veida piekļuvi Komisija ir identificējusi 18 veidu līguma noteikumus, uz kuriem atteicās TP prakse, ko tā ir klasificējusi trijās grupās: iesākumā – AO labvēlīgie noteikumi, kas ietverti standartpiedāvājumā un dzēsti līgumos, kurus piedāvāja TP, tālāk – noteikumi, kas ietverti standartpiedāvājumā un grozīti par sliktu AO līgumos, kurus piedāvāja TP, un visbeidzot – standartpiedāvājuma noteikumi attiecībā uz konkrētu termiņu noteikšanu, kas ir grozīti par sliktu AO līgumos, kurus piedāvāja TP. Attiecībā uz līgumiem par LLU veida piekļuvi Komisija ir identificējusi desmit līguma noteikumus, uz kuriem atteicās TP prakse, ko tā ir klasificējusi divās grupās, proti, pirmkārt, AO labvēlīgie noteikumi, kas ir ietverti standartpiedāvājumā un dzēsti no līgumiem, kurus piedāvāja TP, un, otrkārt, standartpiedāvājumā ietvertie noteikumi, kas ir grozīti par sliktu AO, līgumos, kurus piedāvāja TP. Apstrīdētā lēmuma 714.–721. apsvērumā Komisija ir uzvērusi, ka administratīvajā procesā savāktie pierādījumu elementi apstiprinot TP standartpiedāvājumos ietverto noteikumu atkārtoto un pastāvīgo neievērošanu. Tā norādīja, ka, lai gan UKE 2006. gadā pieņemtajos standartpiedāvājumos attiecībā uz LLU veida piekļuvi un 2008. gadā attiecībā uz BSA veida piekļuvi bija ietverti standartlīgumi, kurus varēja izmantot TP, šis uzņēmums piekrita to izmantošanai tikai pēc nolīguma ar UKE parakstīšanas 2009. gada 22. oktobrī.

129

Otrkārt, attiecībā uz sarunu procesu novilcināšanu par nolīgumiem attiecībā uz piekļuvi BSA un LLU produktiem Komisija, pamatodamās uz liecībām, kuras sniedza Polijas tirgū darbojošies AO, un pamatodamās uz UKE apsvērumiem, kuri tika saņemti administratīvajā procesā, ir identificējusi vairākas TP īstenotas novilcināšanas taktikas, lai novērstu līgumu noslēgšanu ar AO saprātīgos termiņos. Iesākumā Komisija konstatēja, ka 70 % gadījumu TP nebija ievērojis likumā noteikto 90 kalendāro dienu termiņu, kurā tam bija jānoslēdz līgums ar AO par piekļuvi savam tīklam, un ka daudzos gadījumos šie nokavējumi sasniedza laikposmus, kas bija ilgāki par vienu vai pat diviem gadiem. Komisija tālāk konstatēja, ka TP pastāvīgi neievēroja likumā noteikto trīs dienu termiņu līguma projekta nosūtīšanai, daudzos gadījumos šo termiņu pārsniedzot vairākus desmitus dienu un reizēm pat simtiem dienu (apstrīdētā lēmuma 300.–314. apsvērums). Turklāt Komisija ir norādījusi uz citām novilcināšanas praksēm, piemēram, uz faktu, ka TP sarunās bieži uzdeva sevi pārstāvēt personālam, kam nebija pilnvaru uzņemties līgumsaistības (apstrīdētā lēmuma 315.–322. apsvērums), vai faktu, ka TP bez attaisnojuma novilcināja līgumu parakstīšanu (apstrīdētā lēmuma 323.–329. apsvērums). Visbeidzot, Komisija konstatēja, ka šīs novilcināšanas taktikas bija novedušas pie tā, ka vairāki AO lūdza sarunu procesā iesaistīties regulatīvo iestādi vai arī vienkārši atteicās no saviem projektiem pieslēgties TP tīklam (apstrīdētā lēmuma 300.–305. apsvērums).

130

Treškārt, attiecībā uz fiziskas piekļuves ierobežojumu TP tīklam apstrīdētā lēmuma 375.–399. apsvērumā Komisija tostarp norādīja, ka, tiklīdz līgums par piekļuvi bija parakstīts, AO iesniedza lūgumus TP piekļūt PPM attiecībā uz BSA veida piekļuvi un attiecībā uz LLU veida piekļuvi tā iesniedza līdzāsatrašanās pasūtījumu vai korespondences kabeļu pasūtījumu. Komisija paskaidroja, ka par AO pasūtījumiem tika veikta formāla un tehniska pārbaude, pēc kuras TP paziņoja AO tehniskos nosacījumus un izmaksu aplēses saistībā ar pieslēgšanu. Pēc piekrišanas šiem nosacījumiem AO varēja uz šī pamata sagatavot tehnisko projektu, kuru no jaunu iesniedza apstiprināšanai TP (apstrīdētā lēmuma 375. apsvērums).

131

Komisija ir aprakstījusi šajā pieslēgšanās TP tīklam stadijā īstenotās pret konkurenci vērstās prakses piemērus, pārsvarā pamatodamās uz to AO liecībām, kas darbojas Polijas tirgū, uz UKE veikto pārbaužu protokoliem un šīs iestādes pieņemtajiem lēmumiem. Šajā ziņā Komisija ir norādījusi iesākumā, ka TP formālu vai tehnisku iemeslu dēļ noraidīja daudzus piekļuves lūgumus. Šie atteikumi esot bijuši 31 % gadījumu lūgumiem BSA veida piekļuvei 2006.–2009. gadā un 44 % gadījumu lūgumiem LLU veida piekļuvei laikposmā no 2006. līdz 2008. gadam, un situācija ir uzlabojusies 2009. gadā. Attiecībā uz LLU veida piekļuvi Komisija turklāt norādīja uz gadījumiem, kuros, neskatoties uz pozitīvu tehnisko pārbaudi, AO netika pieslēgti TP tīklam tostarp tādēļ, ka TP aplēses par izmaksām pieslēgšanai bija pārāk augstas (apstrīdētā lēmuma 378.–392. un 749.–754. apsvērums). Tālāk Komisija norādīja uz būtiskiem kavējumiem AO lūgumu izpildē gan attiecībā uz PPM izveidi vai grozījumiem, gan arī lūgumu izpildi par LLU veida piekļuvi. Saskaņā ar Komisijas minētajām liecībām šie kavējumi bija no trīs līdz trīspadsmit mēnešiem pat ļoti vienkāršu darbu gadījumā un padarīja neiespējamu AO normālu ieguldījumu plānošanu (apstrīdētā lēmuma 393.–396. un 755.–758. apsvērums). Visbeidzot, Komisija norādīja, ka PTK, kas ir TP meitasuzņēmums, kas darbojās attiecīgajos tirgos, nesaskārās ar tādām pašām grūtībām piekļuvei mātesuzņēmuma tīklam, kā pārējie AO. Tas apstiprinot, kā to apgalvo Komisija, iespēju nodrošināt ātrāku piekļuvi šim tīklam (apstrīdētā lēmuma 397.–399. un 759.–761. apsvērums).

132

Ceturtkārt, attiecībā uz piekļuves abonentlīnijām ierobežošanu Komisija apstrīdētā lēmuma 444.–510. apsvērumā ir norādījusi, ka pēc pieslēgšanas PPM (BSA veida piekļuve) vai pēc līdzāsatrašanās vietas piekļuves saņemšanas vai pēc korespondences kabeļa uzstādīšanas (LLU veida piekļuve) AO principā varēja iegūt savus klientus. Lai to paveiktu, tiem bija jāvēršas pie TP ar pasūtījumu aktivizēt abonentu līniju un TP par šo lūgumu veica pārbaudi no formāla un tehniska skatupunkta (apstrīdētā lēmuma 444. apsvērums).

133

Komisija, pamatodamās uz AO liecībām, pārbaudēs izņemtiem dokumentiem un UKE veiktajām pārbaudēm, norādīja uz trīs prakšu veidiem, ko īstenoja TP, ar ko tika ierobežota AO piekļuve abonentiem. Iesākumā tā konstatēja, ka TP noraidīja lielu skaitu pasūtījumu par līniju aktivizēšanu formālu un tehnisku iemeslu dēļ. Kaut arī noteiktos laikposmos situācija uzlabojās, šie atteikumi, kopā ņemot, skāra 30–50 % dažādu AO pasūtījumu, izņemot PTK, TP meitasuzņēmumu (apstrīdētā lēmuma 448.–467. apsvērums). Tālāk Komisija ir norādījusi uz problēmu, ka ir maz pieejamu abonentlīniju, pirmkārt, tādēļ, ka TP atsakās sniegt BSA veida piekļuves pakalpojumus WLR (platjoslas) līnijās, un, otrkārt, kavēšanās dēļ bojāto līniju labošanā. Visbeidzot, Komisija ir norādījusi uz kavējumiem AO pasūtījumu izpildē (apstrīdētā lēmuma 468.–473. apsvērums). Komisija norādīja, ka šie šķēršļi bija īpaši traucējoši AO, ciktāl tie ietekmēja tiešās attiecības starp AO un gala lietotājiem, tostarp brīdī, kad AO uzsāka šīs attiecības un tādējādi to sekas varēja būt AO reputācijas pasliktināšanās viņu klientu acīs. Komisija apgalvo, ka BSA veida piekļuves bloķēšana WLR (platjoslas) līnijās ietekmēja AO vēl jo vairāk tādēļ, ka tā neļāva šiem pēdējiem piedāvāt saviem jau esošajiem klientiem, kuri izmanto fiksēto tālruņa sakaru pakalpojumus, papildu pakalpojumus piekļuvei internetam (apstrīdētā lēmuma 470. apsvērums).

134

Piektkārt, attiecībā uz atteikumu sniegt precīzu un uzticamu vispārējo informāciju, kas ir nepieciešama AO, lai pieņemtu lēmumus piekļuves jomā, Komisija iesākumā norādīja, ka TP bija pienākums sniegt informāciju AO saskaņā ar piemērojamo regulējumu. Komisija precizēja, ka šī vispārējā informācija attiecās uz daudziem TP tīkla tehniskiem aspektiem, un tā vienlīdz uzsvēra, ka atbilstoši AO apgalvojumiem precīzas un uzticamas vispārējās informācijas iegūšana bija būtiski svarīgs nosacījums, lai uzsāktu un turpinātu sniegt BSA un LLU pakalpojumus galalietotājiem. Tālāk Komisija atgādināja, ka atteikums sniegt informāciju par TP tīkla struktūru bija viens no TP stratēģijas pamatelementiem ar mērķi ierobežot konkurenci visās AO piekļuves stadijās TP tīklam (skat. iepriekš 126. punktu). Visbeidzot, Komisija norādīja, ka grūtības iegūt precīzu un uzticamu vispārējo informāciju radās katrā piekļuves TP tīklam procesa stadijā. Šajā ziņā tā norādīja tostarp uz to, ka pirmajā pārkāpuma laikposma stadijā TP neiekļāva vispārējās informācijas definīcijas ar AO noslēgtajos līgumos un vēlākā stadijā TP savos līgumos izmantoja definīciju, kura neatbilda tai, kas bija noteikta standartpiedāvājumā (apstrīdētā lēmuma 511.–516. apsvērums un 828. zemsvītras piezīme).

135

Komisija ir detalizēti aprakstījusi veidu, kā TP traucēja AO iegūt piekļuvi vispārējai informācijai par tā tīklu. Šajā ziņā, pamatodamās uz AO liecībām un pārbaudēs izņemtiem dokumentiem, Komisija vispirms norādīja, ka dati, kurus TP par savu tīklu paziņoja AO, bija sliktas kvalitātes. Šie dati bieži bija kļūdaini vai nepilnīgi un neatbilda standartpiedāvājumu un starp TP un AO noslēgto līgumu noteikumiem (apstrīdētā lēmuma 517.–528. apsvērums). Tālāk Komisija norādīja uz gadījumiem, kuros TP bija nodevis AO vispārēju informāciju tādā formātā, kas to padarīja neizmantojamu (apstrīdētā lēmuma 529. un 530. apsvērums). Komisija turklāt norādīja, ka TP nebija ievērojis savu pienākumu, kāds izriet no atbilstošajiem standartpiedāvājumiem, nodot AO rīcībā tādu IT saskarni, kas ļauj piekļūt datubāzēm, kurās uzglabājas vispārēja informācija un ar kurām nodrošina citas funkcijas attiecībā uz saziņu starp AO un TP. Šī saskarne esot kļuvusi darboties spējīga vienīgi 2010. gada aprīlī (apstrīdētā lēmuma 531.–534. apsvērums). Visbeidzot, Komisija norādīja, ka pastāvēja tehnoloģiski risinājumi, kas ļāva nodrošināt piekļuvi vispārējai informācija, kas ir precīzāka un uzticamāka, un ka PTK – TP meitasuzņēmums – varēja saņemt šādu piekļuvi (apstrīdētā lēmuma 535.–541. apsvērums).

136

Apstrīdētā lēmuma 713. apsvērumā Komisija uzsvēra, ka TP praksēm, kas ir aprakstītas iepriekš 128.–135. punktā, bija kumulatīvs iespaids uz AO, kuri saskārās ar ierobežojumiem visos posmos piekļuvei TP vairumtirdzniecības produktiem. Tā norādīja, ka, lai arī, katru no TP izveidotajiem šķēršļiem ņemot individuāli, tie var arī nešķist pārāk traucējoši, tomēr, skatīti kopumā, tie veido pārkāpjošu rīcību, kuras mērķis bija slēgt AO piekļuvi platjoslas vairumtirdzniecības tirgum. Secinājumā Komisija kvalificēja prasītāja izdarīto dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu par vienotu un turpinātu pārkāpumu (apstrīdētā lēmuma 1. pants).

137

It īpaši attiecībā uz jautājumu par TP darbību ilguma un intensitātes mainīgumu, tas ir aplūkots 903.–907. apsvērumā, kas ietilpst tajā apstrīdētā lēmuma daļā, kas attiecas uz naudas soda apmēra noteikšanu.

138

Tādējādi apstrīdētā lēmuma 903. apsvērumā Komisija ir atbildējusi uz TP argumentu, kuru tas izvirzīja administratīvajā procesā un atbilstoši kuram, izdarot novērtējumu par pārkāpuma veidu, ir jāņem vērā fakts, ka atsevišķas prakses, kuras pārmet šim uzņēmumam, ilga īsāku laiku par visa pārkāpuma kopējo ilgumu. Šis arguments tika pamatots ar salīdzinājumu starp TP pārmesto pārkāpumu un pārkāpumu, kas bija priekšmets Komisijas 2009. gada 13. maija Lēmumam C (2009) 3726, galīgā redakcija, par [EKL] 82. panta un EEZ līguma 54. panta piemērošanas procedūru (Lieta COMP/C‑3/37.990 – Intel), un, konkrētāk, ar Komisijas apsvērumiem, atbilstoši kuriem, nosakot Intel izdarītā pārkāpuma smagumu, bija jāņem vērā fakts, ka šī uzņēmuma pārkāpjošās rīcības bija koncentrētas laikposmā no 2002. līdz 2005. gadam un ka pēc 2005. gada līdz pārkāpuma beigām 2007. gada decembrī varēja konstatēt vienīgi divus individuālus pārkāpumus (skat. lēmuma Intel 1785. apsvērumu). Atbildot uz šo argumentu apstrīdētā lēmuma 903. apsvērumā, Komisija norādīja, ka “šajā kontekstā [bija] jāņem vērā, ka, neraugoties uz to, ka TP rīcības intensitāte laikam ejot mainījās, pārkāpjošās darbības [tika] novērotas visā pārkāpumā laikposmā”.

139

Apstrīdētā lēmuma 907. apsvērumā Komisija apgalvoja, ka, izskatot pārkāpuma smagumu, tā ņēma vērā faktu, ka visi TP pārkāpjošās rīcības elementi nenotika vienlaikus. Komisija paskaidroja, ka šāds apstāklis ir loģiskas sekas tam, ka piekļuves iegūšanas process vēsturiskā operatora vairumtirdzniecības produktiem piekļuvei platjoslas internetam bija sadalīts laikā vairākās atsevišķās stadijās. Komisija ir rezumējusi šīs stadijas apstrīdētā lēmuma 1258. zemsvītras piezīmē, proti, iesākumā ir stadija, kurā tiek vestas sarunas par līgumiem attiecībā uz piekļuvi tīklam. Tālāk seko fiziskās piekļuves tīklam iegūšanas stadija un, visbeidzot, abonentlīniju aktivizēšanas un vispārējās informācijas iegūšanas stadija. Komisija piebilda, ka tādējādi AO varēja, piemēram, saskarties ar grūtībām attiecībā uz fizisko piekļuvi TP tīklam pirms līguma parakstīšanas par piekļuves šim tīklam nosacījumiem. Tāpat problēmas, ar kurām saskārās AO fiziskās piekļuves TP tīklam stadijā vai abonentlīniju aktivizēšanas stadijā, sakās vienīgi pēc ilgām sarunām par līgumiem attiecībā uz piekļuves nosacījumiem. Turklāt gan pirms, gan pēc šo līgumu parakstīšanas AO komercstratēģiju izstrādāšanai traucēja vispārējās informācijas par piekļuvi TP tīklam, kuru šim uzņēmumam bija pienākums nodot, sliktā kvalitāte un nepilnīgais raksturs.

140

Tiesas sēdē atbildot uz Vispārējās tiesas jautājumu, prasītājs precizēja savas argumentācijas robežas. Tas norādīja attiecībā uz iepriekš 117. punktā norādīto argumentu, ka apstrīdētā lēmuma 907. apsvērums atspoguļo vienīgi faktu, ka Komisija ir ņēmusi vērā pārkāpuma pakāpenisko raksturu. Tomēr no šī apsvēruma nevarot izdarīt secinājumu, ka Komisija ir pilnā mērā ņēmusi vērā TP īstenoto darbību mainīgo intensitāti un ilgumu katrā no piekļuves TP tīklam procesa stadijā. Tādēļ ar iepriekš 120.–123. punktā rezumētajiem argumentiem prasītājs norāda uz kļūdām, kādas esot pieļāvusi Komisija, aprēķinādama tās rīcības ilgumu un intensitāti. Šo detalizēto argumentu pārbaude ļautu veikt pareizu novērtējumu par TP izdarītā pārkāpuma smagumu.

141

Šajā ziņā no apstrīdētā lēmuma 907. apsvēruma, to lasot kopsakarā ar 1258. zemsvītras piezīmi, izriet, ka, pārbaudīdama TP pārmestās dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas smagumu, Komisija pareizi ir ņēmusi vērā dažādo TP veikto darbību ilgumu un intensitāti, kuras, kopā ņemtas, rada šī pārkāpuma veidojošos elementus. Komisija ir tieši norādījusi, ka TP pārkāpjošās rīcības elementi nav notikuši vienlaikus.

142

Šo secinājumu apstiprina apstrīdētā lēmuma pārbaude kopumā. Šajā lēmumā Komisija ir norādījusi uz vairākiem konkrētiem uzlabojumiem TP rīcībā un tā ir precizējusi laikposmus, kas ir īsāki par pārkāpuma laikposmu, kuru laikā TP veica īpašas darbības (it īpaši skat. apstrīdētā lēmuma 383., 409., 437., 450., 462., 508., 510. un 515. apsvērumu).

143

Turklāt pretēji tam, ko apgalvo prasītājs prasības pieteikumā, apstrīdētā lēmuma 903. apsvērumu nevar interpretēt tā, ka tas nozīmē, ka Komisija ir atteikusies ņemt vērā faktu, ka TP izdarītā pārkāpuma dažādo veidojošo elementu ilgums un tā intensitāte laika gaitā ir bijusi atšķirīga. Šajā apsvērumā Komisija ir aprobežojusies vienīgi ar konstatējumu, ka pastāvēja būtiska atšķirība starp TP pārmestā pārkāpuma apstākļiem un Intel pārmestā pārkāpuma apstākļiem, proti, ar faktu, ka, neraugoties uz izmaiņām, TP pārkāpjošajai rīcībai bija ilgstošs raksturs un tā izpaudās visā pārkāpuma laikposmā, turpretī Intel pārmestā rīcība ievērojami koncentrējās noteiktā laikposmā, kas bija vērā ņemami īsāks, nekā viss pārkāpuma laikposms.

144

Ņemot vērā iepriekš minēto, nevar apgalvot, ka, novērtējot TP izdarītā pārkāpuma smagumu, Komisija ir atteikusies ņemt vērā faktu, ka TP izdarītā pārkāpuma dažādo veidojošo elementu ilgums un tā intensitāte laika gaitā ir bijusi atšķirīga.

145

Turklāt no tālāk veiktās prasītāja argumentu pārbaudes pēc būtības nevar izdarīt secinājumu, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā un novērtējumā, nelemdama par TP izdarītā pārkāpuma smagumu.

146

Šajā ziņā iesākumā ir jānorāda, pirmām kārtām, ka ar šiem argumentiem prasītājs neapstrīd pārkāpuma kā tāda pastāvēšanu, ne arī tā ilgumu, kā tas ir konstatēts apstrīdētajā lēmumā, proti, laikposmā no 2005. gada 3. augusta līdz 2009. gada 22. oktobrim. Prasītājs neapstrīd arī TP pārmestās dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas kvalifikāciju par vienotu un turpinātu pārkāpumu, ne arī to, ka pastāvēja stratēģija ar mērķi ierobežot konkurenci visās piekļuves TP tīklam stadijās.

147

Otrām kārtām, ir jānoraida kā pamatoti ar acīmredzami kļūdainu apstrīdētā lēmuma interpretāciju tie argumenti, ar kuriem prasītājs apgalvo, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, apgalvodama, ka dažādo TP pārmestā pārkāpuma veidojošo elementu ilgums bija vienāds ar pārkāpuma ilgumu. Šiem argumentiem runā pretī apstrīdētajā lēmumā ietvertie Komisijas apsvērumi, kas ir minēti iepriekš 138., 139. un 142. punktā.

148

Pirmkārt, attiecībā uz AO izteikto priekšlikumu ar nesamērīgiem nosacījumiem nolīgumos attiecībā uz piekļuvi BSA un LLU produktiem iesākumā ir jānorāda, ka prasītāja procesuālajos rakstos ietvertie argumenti attiecas uz vairāk nekā trīsdesmit līgumiskajiem noteikumiem, kuri esot tikuši grozīti vai dzēsti no TP līgumiem par BSA un LLU veida piekļuvi. Prasītājs tādējādi ir iesniedzis precīzu aprēķinu par laikposmiem, kuros šie noteikumi esot grozīti vai dzēsti. Tomēr, ņemot vērā līgumu par vairumtirdzniecības piekļuvi platjoslas produktiem sarežģīto raksturu, TP nesamērīgo nosacījumu piedāvājumu tā līgumos smagumu un negatīvās sekas, šie noteikumi ir jānovērtē kopumā, nevis ņemot katru no šiem noteikumiem atsevišķi.

149

Tālāk ir jākonstatē, ka ar saviem argumentiem prasītājs vienīgi atzīst, ka TP piedāvāja AO līgumus, kuri bija pretrunā daudziem BSA un LLU standartpiedāvājumu nosacījumiem, sākot ar attiecīgi 2006. gada maiju un 2006. gada jūniju līdz attiecīgi 2008. gada beigām un 2009. gada februārim. Fakts, ka šī prakse esot uzsākta pēc pārkāpuma laikposma sākuma un ka tā esot pārtraukta pirms tā beigām, nevar samazināt TP pārkāpjošās rīcības smagumu. Lai arī prasītāja apgalvo ka BSA standartpiedāvājumu nosacījumu neievērošana sākās tikai 2006. gada maijā, tā neapstrīd faktu, ka šī standartpiedāvājuma pieņemšana tika vairākus mēnešus novēlota TP atteikuma dēļ, kas kvalificējams par tam uzliktā regulatīvā pienākuma iesniegt UKE standartpiedāvājuma projektu pārkāpumu (skat. iepriekš 14. un 126. punktu). Attiecībā uz šī pārkāpuma elementa beigām Komisija pareizi norāda, ka fakts, ka TP pārtrauca piedāvāt nesamērīgos noteikumus savos līgumos, nenozīmēja, ka tas ir dzēsis šādus noteikumus no spēkā esošajiem līgumiem. Nesamērīgie noteikumi tātad varēja turpināt tikt piemēroti par sliktu AO.

150

Visbeidzot, šo pārkāpuma elementu nevar izskatīt atrauti no apstākļiem, kurus prasītājs nav apstrīdējis, proti, no fakta, ka pārkāpuma laikposma sākotnējā stadijā, sarunu ar AO par līgumiem laikā, TP piemēroja prakses, kuru mērķis bija atrunāt no piekļuves tā tīklam, tostarp ar dažādām novilcināšanas taktikām, kuru mērķis bija kavēt sarunas par līgumiem un par stratēģiju, cik vien iespējams apgrūtinot AO vispārējās informācijas iegūšanu par TP tīklu. Šis konstatējums ir balstīts uz Komisijas secinājumu, atbilstoši kuram AO atvēlētais apjoms, par kuru varēja vest sarunas, bija pavisam ierobežots, līdz ar to AO bija vai nu spiestas piekrist TP piedāvātajiem nosacījumiem, kaut arī tie bija pretrunā atbilstošajiem standartpiedāvājumiem, vai arī uzsākt tiesvedības UKE, lai piespiestu TP ievērot tam noteiktos regulatīvos pienākumus, vai arī nolemt neienākt tirgū (apstrīdētā lēmuma 305., 314. un 716. apsvērums).

151

Otrkārt, attiecībā uz fiziskās piekļuves TP tīklam ierobežojumu vispirms ir jānorāda, ka dažu TP īstenoto prakšu īsākais ilgums par pārkāpuma ilgumu, vai fakts, ka šīs prakses pakāpeniski saruka visā šajā laikposmā, nepierāda, ka pārkāpums bija mazāk smags un ka TP uzliktais naudas sods bija nesamērīgs. Kā norāda Komisija, dažādās TP prakses, kuras tas piemēroja piekļuves savam tīklam vēlākajās stadijās, bija viena otru papildinošas. Turklāt attiecībā uz AO pasūtījumu noraidījumu tehnisku vai formālu iemeslu dēļ Komisija ir tieši atzinusi, it īpaši apstrīdētā lēmuma 383. un 409. apsvērumā, situācijas uzlabošanos, un argumenti, uz kuriem atsaucas prasītājs, neļauj uzskatīt, ka Komisija, noteikdama naudas soda apmēru, nebija ņēmusi vērā šo uzlabojumu. Tālāk, pretēji tam, ko apgalvo prasītājs, pārāk augsto ieguldījumu saistībā ar LLU veida piekļuvi izmaksu aplēses jautājums neattiecās uz vienu vienīgu gadījumu. Par šo problēmu ziņoja divi AO, un uz to savā 2008. gadā veiktās pārbaudes protokolā norādīja UKE. Komisija šajā ziņā turklāt norāda, ka, ciktāl šajā laikposmā (2008. gadā) bija maz tādu operatoru, kam bija LLU veida piekļuve, trīs minētajiem piemēriem ir ievērojama nozīme un tos nevar uzskatīt par pārspīlētiem. Visbeidzot, pretēji tam, ko apgalvo prasītājs, Komisijas savāktie pierādījumu elementi, tostarp UKE 2007. gadā veiktās pārbaudes protokols, kā arī AO paziņojumi, juridiski pietiekami apstiprina, ka TP novēloja pasūtījumu izpildi PPM izbūvei vai pārveidošanai.

152

Treškārt, attiecībā uz ierobežoto piekļuvi abonentlīnijām prasītājs neapstrīd Komisijas apsvērumus attiecībā uz pasūtījumu noraidīšanu formālu un tehnisku iemeslu dēļ. Tas vienīgi norāda, ka sarežģījumi WLR (platjoslas) līniju pieejamībai BSA veida piekļuvei beidzās 2007. gada oktobrī un ka sarežģījumi saistībā ar nokavējumiem pasūtījumu izpildē saistībā ar BSA un LLU veida piekļuvi radās vienīgi 2007. gadā un 2008. gada sākumā. Taču, pirmām kārtām, tas neietekmē Komisijas secinājumu, atbilstoši kuram TP īstenoja prakses, kuru mērķis bija ierobežot AO piekļuvi abonentlīnijām, un šīs prakses bija sevišķi apgrūtinošas AO, jo tās ietekmēja to tiešās attiecības ar galalietotājiem. Otrām kārtām, Komisija, tostarp apstrīdētā lēmuma 508. un 510. apsvērumā, ir tieši atzinusi faktu, ka prasītāja minētie pārkāpuma elementi bija ierobežoti laikā, un nekas neļauj uzskatīt, ka Komisija to nav ņēmusi vērā, noteikdama naudas soda apmēru.

153

Ceturtkārt, attiecībā uz prasītāja argumentiem saistībā ar atteikumu sniegt precīzu un uzticamu vispārējo informāciju AO – arī tie nav tādi, ar kuriem var pārliecināt, ka Komisija ir pārspīlējusi pārkāpuma smagumu, noteikdama TP uzlikto naudas sodu.

154

Iesākumā ir jānorāda, ka prasītājs neapstrīd apstrīdētajā lēmumā ietvertos apgalvojumus, saskaņā ar kuriem bija tehniski iespējams nodrošināt piekļuvi vispārējai informācijai, kas ir precīzāka un uzticamāka, un ka PTK – TP meitasuzņēmums – varēja saņemt šādu piekļuvi. Prasītājs neapstrīd arī to, ka vispārējās informācijas kvalitāte bija vissliktākā pirmajā pārkāpuma laikposma stadijā, proti, 2005. un 2006. gadā. Tas ir tieši šajā laikā, kad, kumulējot ar citām TP sarunu ar AO laikā piemērotajām novilcināšanas praksēm, šī prakse nodarīja lielāko kaitējumu AO, ciktāl šī prakse tiem neļāva plānot un īstenot savas komercprakses. Tālāk, neskatoties uz vispārējās informācijas kvalitātes uzlabošanos, ko turklāt Komisija ir atzinusi (apstrīdētā lēmuma 528. apsvērums), apstrīdētajā lēmumā ir konstatēti gadījumi, kas ir dokumentēti ar AO paziņojumiem, kuros ir paziņota neprecīza un pretrunīga vispārējā informācija, un tas notika vēl 2008. un 2009. gadā. Tāpat, neraugoties uz TP ieviestajām iniciatīvām, sarežģījumi, lai nodotu lietošanā IT saskarni, kas ļauj piekļūt datubāzēm, kurās uzglabājas vispārēja informācija, turpinājās līdz 2010. gadam. Visbeidzot, pretēji tam, ko apgalvo prasītājs, Komisija nav pārspīlējusi to sarežģījumu nozīmi, kas ir saistīti ar datu formātu. Pirmkārt, tā ir norādījusi, ka šie sarežģījumi “dažreiz” parādījās (apstrīdētā lēmuma 529. apsvērums). Otrkārt, šie sarežģījumi, tos novērtējot kontekstā ar vispārējo TP nodotās informācijas slikto kvalitāti, ir piemērs TP vispārējai attieksmei pret AO.

155

Turklāt Komisija apstrīdētajā lēmumā ir atzinusi, ka TP ir īstenojusi iniciatīvas, kas ir ļāvušas uzlabot informācijas kvalitāti, tostarp 2009. gada laikā. Tomēr nekas neliecina par to, ka Komisija nav ņēmusi vērā šo uzlabošanos, nosakot naudas soda apmēru.

156

Ņemot vērā iepriekš minēto, Vispārējā tiesa uzskata, ka Komisijas sniegtajā atbildē apstrīdētā lēmuma 903. un 907. apsvērumā uz TP argumentiem attiecībā uz noteiktu tā prakšu ilgumu un intensitāti, kuras tas ir ieviesis, pārkāpjot regulatīvo regulējumu, un kuras Komisija ir apkopojusi piecos dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas kvalifikāciju veidojošos elementos – argumenti, kurus prasītājs būtībā atkārto saistībā ar šo daļu –, nav pieļauta nekāda kļūda tiesību piemērošanā un vērtējumā. Pretēji tam, ko apgalvo prasītājs, veids, kā Komisija ir ņēmusi vērā dažādo tam pārmesto pret konkurenci vērsto darbību ilgumu un intensitāti, nevar tikt atzīts par tādu, kas ir pretrunā samērīguma principam.

157

No tā izriet, ka šī pamata pirmā daļa ir jānoraida.

158

Ar otro daļu prasītājs, ko atbalsta PIIT, apgalvo, pirmkārt, ka Komisijas veiktais novērtējums par pārkāpuma veidu un smagumu ir pamatots it īpaši ar secinājumu, atbilstoši kuram TP rīcība ir atstājusi faktiskas sekas attiecīgajos tirgos. Saskaņā ar judikatūru, it īpaši 2010. gada 8. decembra spriedumu Deltafina/Komisija (T‑29/05, Krājums, EU:T:2010:355, 248. punkts), šādā gadījumā Komisijai esot pienākums sniegt konkrētas norādes, ticamas un pietiekamas, kas ļauj novērtēt faktisko ietekmi, kura pārkāpumam varēja būt attiecībā uz konkurenci noteiktajā tirgū. Apstrīdētajā lēmumā tā vietā, lai izvērtētu faktisko TP rīcības ietekmi tirgū, Komisija esot aprobežojusies vienīgi ar iespējamās ietekmes izvērtējumu.

159

Otrkārt, prasītājs un PIIT apgalvo, ka novērtējums par TP rīcības iespējamām sekām attiecīgajos tirgos ir kļūdains. Komisijas secinājumi esot pārspīlēti, un tajos neesot ņemti vērā nozīmīgi faktori prasītāja rīcības ietekmes novērtējumam.

160

Komisija, pirmkārt, apstrīd, ka tā savu novērtējumu par pārkāpuma smagumu esot pamatojusi ar konstatējumu, ka TP praksēm esot bijusi konkrēta negatīva ietekme uz attiecīgajiem tirgiem. Otrkārt, tā atspēko prasītāja un PIIT argumentus, saskaņā ar kuriem tā esot pieļāvusi kļūdas vērtējumā par iespējamo pārkāpuma ietekmi. Līdz ar to tā lūdz noraidīt šī pamata otro daļu.

161

Šajā ziņā, pirmām kārtām, ir jānorāda, ka prasītāja argumenti balstās uz pieņēmumu, atbilstoši kuram ar iepriekš 158. punktā minēto spriedumu Deltafina/Komisija (EU:T:2010:355, 248. punkts) paredzētais noteikums saistībā ar pamatnostādņu piemērošanu naudas soda aprēķināšanai, kas noteikts, pamatojoties uz Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un [EOTK] 65. panta 5. punktu (OV 1998, C 9, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “1998. gada pamatnostādnes”), ir piemērojams attiecībā uz 2006. gada pamatnostādnēm.

162

Ir jāatgādina, ka saskaņā ar 1998. gada pamatnostādņu 1.A punktu Komisijai, novērtējot pārkāpuma smagumu, ir jāņem vērā tostarp tā “faktisk[ā] ietekm[e] uz tirgu gadījumos, kad to iespējams aprēķināt”. Iepriekš 158. punktā minētajā spriedumā Deltafina/Komisija (EU:T:2010:355, 248. punkts) un arī iepriekš 65. punktā minētajā spriedumā Prym un Prym Consumer/Komisija (EU:C:2009:505, 81. un 82. punkts) Savienības tiesa lēma, ka pārkāpuma konkrēta ietekme uz tirgu principā ir vienīgais neobligātais novērtējuma elements par pārkāpuma smagumu, kas var ļaut Komisijai, ja šis elements pastāv, palielināt sākotnējo naudas soda apmēru virs minimālā apmēra. Tomēr saskaņā ar Tiesas nolemto, ja Komisija uzskata par lietderīgu naudas soda aprēķinam ņemt vērā šo neobligāto elementu, tā nevar aprobežoties ar parastu prezumpciju, bet tai ir jāsniedz konkrētas norādes, ticamas un pietiekamas, kas ļauj novērtēt faktisko ietekmi, kura pārkāpumam varēja būt attiecībā uz konkurenci noteiktajā tirgū.

163

Komisijas piemērotajās 2006. gada pamatnostādnēs attiecībā uz šajā lietā noteiktā naudas soda aprēķinu vairs nebija paredzēts ņemt vērā “faktisko ietekmi uz tirgu gadījumos, kad to iespējams aprēķināt”, veicot novērtējumu par konkrēta pārkāpuma smagumu. Saskaņā ar šo pamatnostādņu 22. punktu ir noteikts, ka, lai izlemtu, vai konkrētajā gadījumā pārdošanas apjoma daļai jāatrodas 30 % diapazona augšā vai lejā, Komisija ņem vērā vairākus faktorus, piemēram, pārkāpuma veidu, visu attiecīgo dalībnieku kopējo tirgus daļu, pārkāpuma izdarīšanas ģeogrāfisko teritoriju un to, vai pārkāpums jau ir īstenots vai vēl ne. No tā izriet, ka parasti Komisijai nav pienākuma ņemt vērā pārkāpuma faktisko ietekmi uz tirgu, kad tā nosaka pārdošanas apjoma daļu, kuru nosaka atkarībā no smaguma. Tomēr, tā kā 2006. gada pamatnostādņu 22. punktā uzskaitīto faktoru saraksts nav izsmeļošs, Komisija var, ja tā uzskata par lietderīgu, ņemt vērā pārkāpuma faktisko ietekmi uz tirgu, lai palielinātu šo daļu. Šādā gadījumā ir jāuzskata, ka iepriekšējā punktā minētā judikatūra ir piemērojama arī attiecībā uz 2006. gada pamatnostādnēm, līdz ar to Komisijai ir jāsniedz konkrētas norādes, ticamas un pietiekamas, kas ļauj novērtēt faktisko ietekmi, kura pārkāpumam varēja būt attiecībā uz konkurenci noteiktajā tirgū.

164

Otrām kārtām, ir jānorāda, ka šajā pirmā pamata daļā ir ietverti divu sadaļu argumenti, no kurām pirmā ir par pienākuma nenorādīšanu. Ar šiem argumentiem prasītājs un PIIT apgalvo, ka Komisija ir balstījusi savu novērtējumu par pārkāpuma smagumu uz faktisko negatīvo ietekmi, kāda ir bijusi TP pārmestajam pārkāpumam uz konkurenci un patērētajiem. Tie apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija ir vienīgi pārbaudījusi iespējamo šī pārkāpuma ietekmi un tātad tā nav norādījusi pietiekamu pamatojumu atbilstoši iepriekš 158. punktā minētajam spriedumam Deltafina/Komisija (EU:T:2010:355, 248. punkts) par faktiskas ietekmes pastāvēšanu. Ar argumentiem, kas ir sagrupēti otrajā sadaļā, prasītājs un PIIT vēlas pierādīt kļūdas, kuras Komisija esot pieļāvusi novērtējumā par pārkāpuma iespējamo ietekmi.

165

Pirmkārt, attiecībā uz pirmajā sadaļā ietilpstošajiem argumentiem ir jāatgādina, ka Savienības iestāžu aktu pamatojums, kas prasīts LESD 296. pantā, ir jāizvērtē, ņemot vērā konkrētā gadījuma apstākļus, tostarp akta saturu, izvirzīto pamatu būtību un akta adresātu vai citu personu, kuras šis akts skar tieši un individuāli, iespējamās intereses saņemt paskaidrojumus (spriedums, 2014. gada 25. jūnijs, Nexans un Nexans France/Komisija, C‑37/13 P, Krājums, EU:C:2014:2030, 31. un 32. punkts).

166

Šajā lietā ir jānorāda, ka Komisijas veiktais novērtējums par pārkāpuma smagumu apstrīdētā lēmuma 899.–908. apsvērumā ir iedalīts četrās daļās, trīs pirmās daļas attiecas uz pārkāpuma veidu un pārkāpuma ģeogrāfisko izplatību un ceturtā daļa ir kopsavilkums. Apstrīdētā lēmuma 906. apsvērumā, kas ir ietverts šajā kopsavilkumā, Komisija ir norādījusi, ka, nosakot pārdošanas apjoma daļu, kura bija jākonstatē naudas soda pamatsummas noteikšanai, tā ņēma vērā tostarp pārkāpuma veidu, tā ģeogrāfisko izplatību, tirgus daļas, kā arī faktu, ka šis pārkāpums tika īstenots.

167

Prasītāja apstrīdētais fragments atrodas apstrīdētā lēmuma 902. apsvērumā, kas ir ietverts daļā par pārkāpuma veida novērtējumu. Šajā daļā Komisija iesākumā ir norādījusi, ka par dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, kas izpaužas kā atteikums sniegt pakalpojumu, ko pārmet TP, viņa pati un Savienības tiesas ir vairākkārt piemērojušas sodu (apstrīdētā lēmuma 899. apsvērums). Tā norādīja, ka attiecīgo produktu tirgiem bija liela ekonomiska nozīme un ka tiem bija noteicošā loma informācijas sabiedrības izveidošanā, jo platjoslas pieslēgumi ir faktors, no kā ir atkarīga dažādu digitālo pakalpojumu sniegšana gala lietotājiem (900. apsvērums). Komisija turklāt ir ņēmusi vērā faktu, ka TP bija vienīgais valsts telefonu sakaru tīkla īpašnieks un ka tādēļ AO, kas vēlējās sniegt pakalpojumus, izmantojot DSL tehnoloģiju, bija no viņa pilnīgi atkarīgi (901. apsvērums).

168

Visbeidzot 902. apsvērumā Komisija ir norādījusi šādi:

“Tāpat, kā tas ir ticis aprakstīts VIII.1 [punktā], TP rīcība ir pieskaitāma pie tādām pārkāpjošām rīcībām, kuru mērķis ir novērst konkurenci mazumtirdzniecībā vai vismaz novēlot jaunu tirgus dalībnieku ienākšanu vai pārmaiņas šajā tirgū. Turklāt, kā ir norādīts 892. apsvērumā, TP apzinājās, ka tās rīcība ir prettiesiska. Tam ir negatīva ietekme uz konkurenci un patērētājiem, kuri cieš no cenu celšanās un no izvēles un inovatīvu produktu skaita samazināšanās.”

169

Komisijas norādītais pamatojums apstrīdētā lēmuma 899.–906. apsvērumā neļauj šaubīties par to, kādi bija elementi, uz kuriem Komisija ir pamatojusi savu novērtējumu par pārkāpuma smagumu, un tie ir šādi: pārkāpuma veids, tā ģeogrāfiskā izplatība, attiecīgās TP rīcībā esošās tirgus daļas un šī uzņēmuma veiktā pārkāpuma īstenošana. Pretēji tam, ko apgalvo prasītājs un PIIT, Komisija apstrīdētā lēmuma 902. apsvērumā nav apgalvojusi un no šī apsvēruma to nevienā brīdī nevar izsecināt, to lasot kopsakarā ar visu pamatojumu attiecībā uz pārkāpuma smagumu, ka tā ir ņēmusi vērā pārkāpuma faktisko ietekmi uz tirgu un patērētājiem, atkarībā no šī smaguma nosakot pārdošanas apjoma daļu, kura bija jākonstatē naudas soda pamatsummas noteikšanai. Konkrētāk, teikumu, uz ko atsaucas prasītājs, nevar interpretēt citādi kā tā, ka, ka tas vispārēji un abstrakti attiecas uz pārkāpuma veidu un faktu, ka, ciktāl tas bija apzināti izdarīts un ciktāl tā mērķis bija novērst konkurenci mazumtirdzniecībā vai aizkavēt šī tirgus pārmaiņas, šis pārkāpums varēja negatīvi ietekmēt konkurenci un patērētājus.

170

Šajā ziņā vēl ir jāpiebilst, ka attiecīgā apsvēruma pirmajā un otrajā teikumā izdarītos konstatējumus attiecībā uz konkurences novēršanu mazumtirdzniecībā un pārkāpuma apzināti izdarīto raksturu apstiprina atsauces, pirmkārt, uz apstrīdētā lēmuma VIII.1 punktu, kurā Komisija apraksta TP stratēģiju, kuras mērķis ir ierobežot konkurenci visās AO piekļuves TP tīklam stadijās, un, otrkārt, apstrīdētā lēmuma 892. apsvērumu, kurā tā ir pamatojusi savu secinājumu par to, ka minētais pārkāpums ir ticis izdarīts apzināti. Turpretī 902. apsvēruma pēdējā teikumā nav ietverta neviena atsauce uz apstrīdētā lēmuma X.4.4 punktu, kurā Komisija ir sniegusi savus apsvērumus par pārkāpuma iespējamo ietekmi.

171

No tā izriet, ka Komisija novērtējumā par pārkāpuma smagumu nav ņēmusi vērā faktisko TP izdarītā pārkāpuma ietekmi attiecīgajos tirgos un pat ne šī pārkāpuma iespējamo ietekmi, ko tā ir apskatījusi apstrīdētā lēmuma X.4.4 punktā. Saskaņā ar iepriekš 162. punktā minēto judikatūru, ja Komisija nav ņēmusi vērā pārkāpuma faktisko ietekmi, veicot novērtējumu par tā smagumu, tai nav pienākuma to pierādīt.

172

Prasītāja arguments par pamatojuma nenorādīšanu attiecībā uz pierādījumiem par pārkāpuma faktisko ietekmi tā smaguma novērtējuma vajadzībām tātad ir jānoraida kā nepamatots.

173

Otrkārt, attiecībā uz otrajā sadaļā sagrupētajiem argumentiem, ar kuriem prasītājs un PIIT vēlas pierādīt Komisijas pieļautās kļūdas novērtējumā par pārkāpuma iespējamo ietekmi, tie ir jāuzskata par neefektīviem. Ciktāl Komisija nav ņēmusi vērā pārkāpuma iespējamo ietekmi, veicot novērtējumu par tā smagumu, ko tā izmantoja, lai noteiktu pārdošanas apjoma daļu, kura bija jākonstatē naudas soda pamatsummas noteikšanai, tad iespējamām kļūdām novērtējumā par pārkāpuma iespējamo ietekmi nevar būt ietekme uz šo pamatsummu.

174

Tātad ir jānoraida kā neefektīvi argumenti, ar kuriem prasītājs un PIIT vēlas pierādīt, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdas novērtējumā par pārkāpuma iespējamo ietekmi.

175

No tā izriet, ka šī pamata otrā daļa ir jānoraida.

176

Turklāt, lai novērtētu naudas soda pamatsummu atbilstoši samērīguma principam, ir jāatgādina, pirmkārt, ka no Tiesas judikatūras izriet, ka naudas soda apmērs ir atkarīgs ne tikai no pret konkurenci vērsto darbību ilguma, to skaita un intensitātes, bet arī no pārkāpuma veida, skartā tirgus lieluma un ekonomiskajai sabiedriskajai kārtībai nodarītā kaitējuma, kā arī atbildīgo uzņēmumu relatīvā nozīmīguma un tirgus daļām (šajā ziņā skat. spriedumu KME Germany u.c./Komisija, minēts 111. punktā, EU:C:2011:810, 96. un 97. punkts un tajos minētā judikatūra). Otrkārt, naudas soda apmērā ir jābūt arī ņemtiem vērā tādiem elementiem kā naudas soda preventīvā iedarbība, uzņēmuma darbības un risks, kādu pārkāpums rada Savienības mērķiem. Treškārt, uzņēmumam uzliktajam naudas sodam par konkurences tiesību normu pārkāpumu ir jābūt samērīgam ar pārkāpumu, to novērtējot kopumā (šajā ziņā skat. spriedumu Transcatab/Komisija, minēts 109. punktā, EU:T:2011:562, 189. punkts).

177

Turklāt saskaņā ar pastāvīgo judikatūru dominējošā stāvoklī esošam uzņēmumam ir īpaša atbildība ar savu rīcību neapdraudēt efektīvu un neizkropļotu konkurenci iekšējā tirgū. Ja dominējošais stāvoklis ir izveidojies no agrāka likumīga monopola, šis apstāklis ir jāņem vērā (spriedums, 2012. gada 27. marts, Post Danmark, C‑209/10, Krājums, EU:C:2012:172, 23. punkts).

178

Ņemot vērā iepriekš minēto judikatūru, Vispārējā tiesa uzskata, ka, šajā lietā veicot novērtējumu par naudas soda samērīgumu un, precīzāk, par naudas soda pamatsummas samērīgo raksturu, ir būtiski ņemt vērā, pirmkārt, faktu, ka prasītājs atradās dominējošā stāvoklī, kura izcelsme bija iepriekšējais likumīgais monopols gan vairumtirdzniecības platjoslas piekļuvei LLU un BSA veidā, kur tas bija vienīgais pakalpojumu sniedzējs, gan mazumtirdzniecībā.

179

Otrkārt, kā izriet no 125.–136. un 146.–157. punkta iepriekš un kaut arī dažas no TP pārmestajām pret konkurenci vērstajām rīcībām bija īsākas par visu TP izdarītā pārkāpuma laikposmu, TP pārkāpums, kura pastāvēšana pati par sevi netiek apstrīdēta, izpaudās kā daudzkārtēji, acīmredzami, pastāvīgi un apzināti reglamentējošo noteikumu pārkāpumi, kuros TP kā operatoram ar būtisku ietekmi tirgū bija uzlikts pienākums piešķirt AO neierobežotu piekļuvi savām vietējām sakaru līnijām un saistītajiem pakalpojumiem uz pārredzamiem, godīgiem un nediskriminējošiem nosacījumiem.

180

Treškārt, ir acīmredzams, ka TP apzinājās savas rīcības prettiesisko raksturu gan attiecībā pret reglamentējošiem noteikumiem, jo pret to tika uzsākta tiesvedība un tam piemēroja sodu ar valsts regulatīvās iestādes lēmumiem, kurus apstiprināja ar galīgiem valsts tiesu nolēmumiem, gan saistībā ar konkurences tiesībām, jo šīs prakses tika piemērotas ar mērķi traucēt vai aizkavēt jaunpienācēju ienākšanu attiecīgo produktu tirgos.

181

Ceturtkārt, ir jākonstatē, ka produktu, kurus skāra TP pārkāpjošās prakses, kuru izmēri ir ievērojami, tirgi, ciktāl to izplatība bija visa vienas no lielākajām Savienības dalībvalstīm teritorija, ir tirgi ar lielu nozīmi gan no ekonomiskā, gan no sociālā skatupunkta, jo piekļuve platjoslas internetam ir informācijas sabiedrības attīstības priekšnoteikums.

182

No apstrīdētā lēmuma 899.–902, 904. un 905. apsvēruma izriet, ka Komisija ir ņēmusi vērā šos elementus novērtējumā par pārkāpuma smagumu. Šajos apsvērumos Komisija iesākumā ir norādījusi, ka par dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, kas izpaužas kā atteikums sniegt pakalpojumu, ko pārmet TP, viņa pati un Savienības tiesas ir vairakkārt piemērojušas sodu. Tā norādīja, ka attiecīgo produktu tirgiem bija liela ekonomiska nozīme un ka tiem bija noteicošā loma informācijas sabiedrības izveidošanā. Komisija turklāt ir ņēmusi vērā faktu, ka TP bija vienīgais valsts telefonu sakaru tīkla īpašnieks un ka tādēļ AO, kas vēlējās sniegt pakalpojumus, izmantojot DSL tehnoloģiju, bija pilnīgi atkarīgi no TP. Turklāt ir ticis uzsvērts, ka TP rīcības mērķis bija novērst konkurenci mazumtirdzniecībā vai vismaz aizkavēt jaunpienācēju ienākšanu vai šī tirgus pārmaiņas, ka šī rīcība bija apzināta un ka tai bija negatīva ietekme uz konkurenci un patērētājiem (apstrīdētā lēmuma 899.–902. apsvērums). Visbeidzot, Komisija ir ņēmusi vērā faktu, ka visā pārkāpuma laikposmā TP atradās dominējošā stāvoklī ne tikai vairumtirdzniecības tirgū, kurā tam bija monopols, bet arī mazumtirdzniecības tirgos, kur tā tirgus daļas mainījās starp 57 % un 46 %, tās izsakot ieņēmumos. Komisija šajā ziņā ir norādījusi, ka starpība starp TP un AO tirgus daļām – AO piederot nākamajai lielākajai tirgus daļai aiz TP – bija ievērojama. Attiecībā uz konkrētā tirgus ģeogrāfisko izplatību Komisija ir norādījusi, ka TP izdarītā pārkāpuma izplatība bija visa Polijas teritorija (apstrīdētā lēmuma 904. un 905. apsvērums).

183

Šie elementi, kurus prasītājs neapstrīd, ir pietiekami, lai uzskatītu, ka TP pārmestā dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana bija smags pārkāpums.

184

Turklāt ir jāatgādina, ka saistībā ar 1998. gada pamatnostādņu piemērošanu, kurās bija paredzēts nošķirt ļoti smagus, smagus un mazāk smagus pārkāpumus, Vispārējā tiesa ir apstiprinājusi Komisijas novērtējumu, atbilstoši kuram tarifu šķēru prakses piemērošana, ko veic valsts telekomunikāciju vēsturiskais operators, bija jākvalificē kā ļoti smags pārkāpums un kā smaga rakstura dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana (spriedums, 2012. gada 29. marts, Telefónica un Telefónica de España/Komisija, T‑336/07, Krājums, EU:T:2012:172, 382.–387. punkts). Jāpiebilst, ka Vispārējā tiesa apstiprināja attiecīgā pārkāpuma kvalifikāciju par “sevišķi smagu” visā attiecīgajā laikposmā, pat ja šis smagums nebija vienveidīgs visā minētajā laikposmā (spriedums, Telefónica un Telefónica de España/Komisija, minēts iepriekš, EU:T:2012:172, 417.–419. punkts).

185

Kaut arī LESD 102. panta pārkāpums, kas izpaužas kā tarifu šķēru piemērošana, ir cita veida pārkāpums nekā tas, ko izdarīja TP, proti, atteikums sniegt pakalpojumus, arī šo pēdējo pārkāpumu var uzskatīt par smagu pārkāpumu un par tādu, kura smaguma pakāpe ir sevišķa. Lietā, par kuru tika taisīts spriedums Telefónica un Telefónica de España/Komisija, minēts iepriekš 184. punktā (EU:T:2012:172), sevišķi smaga pārkāpuma kvalifikācija būtībā tika pamatota ar trīs elementiem, proti, ar faktu, ka prasītājs nevarēja nezināt par savas rīcības prettiesisko raksturu, šīs rīcības apzināto raksturu, kā arī faktu, ka vēsturiskajam operatoram bija gandrīz monopolstāvoklis platjoslas piekļuves vairumtirdzniecības tirgū un ļoti spēcīgs dominējošais stāvoklis mazumtirdzniecības tirgos. Šajā lietā ir izpildīti visi šie elementi, jo nav apstrīdēts ne TP rīcības prettiesiskais raksturs, ne arī tā attiecīgo tirgus daļu apmērs.

186

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, Vispārējā tiesa uzskata, ka, ievērojot TP izdarītā pārkāpuma sevišķo smagumu, Komisija nav pārkāpusi samērīguma principu, noteikdama 10 % apmērā pārdošanas apjoma daļu, kas ir fiksēta naudas soda pamatsummas noteikšanai, kas ir uzlikts TP saskaņā ar 2006. gada pamatnostādņu 19.–22. punktu.

187

Līdz ar to šis prasības pamats ir jānoraida kā nepamatots.

188

Ceturtais pamats ir par to, ka nav ņemti vērā atbildību mīkstinošie apstākļi. Prasītājs, ko atbalsta PIIT, šajā ziņā apgalvo, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdas tiesību piemērošanā un novērtējumā, atsacīdamās ņemt vērā kā atbildību mīkstinošus apstākļus trīs elementus, uz kuriem atsaucās TP administratīvajā procesā, proti, pirmkārt, “kolosālos” ieguldījumus, kas ir veikti kopš nolīguma ar UKE noslēgšanas datuma, lai modernizētu Polijas fiksēto līniju infrastruktūru par labu AO un galalietotājiem; otrkārt, TP brīvprātīgi pārtraukto pārkāpumu un, treškārt, tā uzņemtās saistības.

189

Turklāt gadījumam, ja Vispārējā tiesa neuzskatītu, ka izmaiņas viņa rīcības ilgumā un intensitātē, ko tas apgalvo saistībā ar trešā pamata pirmo daļu, attaisno naudas soda pamatsummas samazinājumu, prasītājs lūdz Vispārējo tiesu tās ņemt vērā kā atbildību mīkstinošus apstākļus.

190

Komisija apstrīd prasītāja argumentus un lūdz šo pamatu noraidīt.

191

Prasītāja un PIIT argumenti ir jānovērtē atbilstoši iepriekš 110.–114. punktā minētajiem principiem.

192

Attiecībā uz ieguldījumiem iekārtās prasītājs apgalvo, ka atbilstoši nolīgumam ar UKE tas ir apņēmies veikt divu veidu ieguldījumus, proti, pirmkārt, ieguldījumus, kas ir paredzēti, lai uzlabotu AO piekļuvi BSA veida piekļuves un LLU veida piekļuves pakalpojumiem, un, otrkārt, ieguldījumus, kas domāti, lai modernizētu Polijas fiksēto līniju infrastruktūru.

193

Tie ir šie pēdējie minētie ieguldījumi, kuru apjoms tiek lēsts EUR 761,4 miljonu apmērā laikposmā no 2009. gada oktobra līdz 2011. gada beigām, no kuriem gandrīz EUR 168,3 miljoni tika izlietoti 2010. gada beigās, kuri, kā apgalvo prasītājs, ir jāņem vērā kā atbildību mīkstinoši apstākļi. Šajā ziņā prasītājs apgalvo, ka šie ieguldījumi esot brīvprātīgs pasākums, kas pārsniedz pasākumus, kas nepieciešami, lai pārtrauktu Komisijas konstatēto pārkāpumu, un ka tie nāca par labu gan Polijas patērētājiem, gan AO. Tādējādi šos ieguldījumus ir jākvalificē kā TP izdarīto pārkāpumu kompensējošos pasākumus, kas līdzinās tiem, kurus Vispārējā tiesa ir atzinusi kā atbildību mīkstinošu apstākli savā 2009. gada 30. aprīļa spriedumā Nintendo un Nintendo of Europe/Komisija (T‑13/03, Krājums, EU:T:2009:131). Šie ieguldījumi turklāt esot salīdzināmi ar Apvienotās Karalistes privātskolu izdarītajiem maksājumiem par labu izglītības ieguldījumu fondam lietā, kuru izlēma ar Apvienotās Karalistes konkurences iestādes 2006. gada 20. novembra lēmumu (lieta CA 98/05/2006 – Independent Schools).

194

Tiesas sēdē gan prasītājs, gan PIIT uzsvēra, ka vairāk nekā 12 % no ieguldījumiem TP tīkla modernizācijā attiecās uz tām Polijas teritorijas daļām, kurās nav nekādas infrastruktūras, kas ļautu piekļūt fiksēto līniju internetam. Ieguldījumi šajos reģionos, sauktos arī par “baltajām zonām” (white spots) vai “digitālās atstumtības zonām” (digital exclusion zones), neinteresējot AO, tostarp tās raksturojošo ekonomisko un juridisko šķēršļu dēļ. Šajā ziņā PIIT atsaucās uz dokumentiem, kuros ir apstiprinātas TP veikto ieguldījumu labvēlīgās sekas AO un gala lietotājiem, kuri ir pievienoti prasītāja prasības procesuālajiem rakstiem un PIIT iestāšanās rakstam.

195

Turklāt prasītājs apgalvo, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, atsakoties uzskatīt šos ieguldījumus par atbildību mīkstinošu apstākli tādēļ, ka tie nemainot pārkāpuma būtību. Šāds atteikums patiesībā nozīmējot, ka par atbildību mīkstinošiem apstākļiem var būt tikai apstākļi, kuri groza pārkāpuma būtību. Tomēr 2006. gada pamatnostādnēs par iespējamiem atbildību mīkstinošiem apstākļiem ir atzīti elementi, kuri neietekmē pārkāpuma būtību, piemēram, sadarbība ar Komisiju. Prasītājs apgalvo, ka atteikums ņemt vērā šos ieguldījumus turklāt ir pretrunā arī samērīguma principam.

196

Šajā ziņā ir jānorāda, ka ieguldījumi, uz kuriem atsaucas prasītājs, ir saistīti ar pienākumu, kas ir formulēts nolīguma ar UKE 2. punkta 1. apakšpunkta k) punktā, ko ir parakstījis UKE priekšsēdētājs, no vienas puses, un TP valdes priekšsēdētājs, no otras puses. Saskaņā ar šo punktu TP ir apņēmusies nodrošināt infrastruktūru fiksētajai piekļuvei platjoslas internetam, ļaujot izveidot vismaz 1200000 jaunus pieslēgumus saskaņā ar kārtību, kas ir aprakstīta šī nolīguma pielikumos.

197

Pirmkārt, saskaņā ar šī nolīguma preambulas 6.–9. apsvērumu:

198

Otrkārt, saskaņā ar nolīguma ar UKE 2. punkta 2. apakšpunktu, kā to apgalvo UKE priekšsēdētājs, visu saistību, ko TP ir uzņēmies ar iepriekš minēto nolīgumu, tostarp 2. punkta 1. apakšpunkta k) punktā paredzēto saistību par 1200000 jaunu pieslēgumu izveidi, izpilde varēja novest pie svarīgāko sarežģījumu atrisinājuma, uz kuriem tas bija norādījis telekomunikāciju tirgū attiecībā uz piekļuvi telekomunikāciju tīklam un kuri ir uzskaitīti nolīguma preambulas 8. punktā, kas ir citēts iepriekš 197. punktā.

199

Ņemot vērā šos elementus, ir jākonstatē, pirmkārt, ka TP veiktie ieguldījumi nevar tikt uzskatīti par kompensējošiem pasākumiem, kurus var salīdzināt ar tiem, kurus ir atzinusi Komisija lietā, par kuru tika taisīts spriedums Nintendo un Nintendo of Europe/Komisija, minēts 193. punktā (EU:T:2009:131).

200

Pretēji kompensācijām, uz ko attiecās lieta, kurā tika taisīts spriedums Nintendo un Nintendo of Europe/Komisija, minēts 193. punktā (EU:T:2009:131), un kuru mērķis bija atlīdzināt zaudējumus trešajām personām, kuras bija identificētas paziņojumā par iebildumiem kā tādas, kas ir cietušas finansiālus zaudējumus apsūdzēto uzņēmumu pārkāpjošo darbību dēļ, jaunu līniju izveide un ieguldījumi, kādus tas prasīja, nebija domāti, lai attiecībā uz AO kompensētu iespējamos zaudējumus, kurus tie ir cietuši, bet gan, lai izskaustu no attiecīgajiem tirgiem, kuros TP rīkojās kā operators ar būtisku ietekmi, to, ko UKE bija definējusi kā stāvokli, “kurā [..] ilgstoši nepastāv efektīva konkurence”. Turklāt, ciktāl TP ieguldījumi bija paredzēti jaunu pieslēgumu izveidošanai, tie gala lietotāji un AO, kuri bija cietuši no TP pret konkurenci vērstajām rīcībām, nevarēja gūt labumu no šiem ieguldījumiem.

201

TP veiktos ieguldījumus nevar arī uzskatīt par kompensējošiem pasākumiem, kurus varētu salīdzināt ar Apvienotās Karalistes privātskolu izdarītajiem maksājumiem lietā CA 98/05/2006 – Independent Schools. No Apvienotās Karalistes konkurences iestādes lēmuma izriet, ka privātskolas, kurām piemēroja sodu par apmaiņu ar informāciju par iestāšanās maksām, noslēdza sava veida darījumu ar iestādi, atbilstoši kuram tām uzliktais naudas sods bija relatīvi pieticīgs. Pretizpildījumam pārkāpumu izdarījušās skolas apņēmās veikt iemaksas ieguldījumu fondā izglītībai, kas bija speciāli izveidots par labu skolniekiem, kuri apmeklēja šīs skolas tajos akadēmiskajos gados, kuros notika apmaiņa ar iestāšanās maksām. Attiecīgo skolu veiktās iemaksas minētajā ieguldījumu fondā var salīdzināt ar maksājumiem, kādi tika veikti lietā, par kuru tika taisīts spriedums Nintendo un Nintendo of Europe/Komisija, minēts 193. punktā (EU:T:2009:131). Turpretī tie nav tāda paša rakstura kā TP veiktie ieguldījumi, kuru mērķis nav atlīdzināt zaudējumus AO un gala lietotājiem, kuri ir cietuši no TP praksēm.

202

Otrkārt, lai arī TP pats brīvprātīgi ir piekritis nolīgumā ar UKE paredzētajām saistībām, ir jākonstatē, ka to motivē TP vēlme izvairīties no radikāla regulatīva pasākuma, proti, funkcionālā nošķīruma, ko bija iecerējusi kompetentā regulatīvā iestāde, lai pārtrauktu TP izdarītos turpinātos un atkārtotos reglamentējošo noteikumu pārkāpumus. Šajā ziņā ir jāpiebilst, ka gan no apstrīdētā lēmuma, gan no nolīguma ar UKE, minēts iepriekš 197. punktā, teksta izriet, ka UKE bija iecerējusi funkcionālo nošķīrumu, jo citi pasākumi, kuri tika noteikti, lai piespiestu TP ievērot reglamentējošos noteikumus, tostarp vairākus lēmumus, ar kuriem UKE tam uzlika naudas sodus, ir izrādījušies neefektīvi (skat. apstrīdētā lēmuma 153. apsvērumu). Vēlme novērst funkcionālā nošķīruma draudus tādējādi mazina šo uzņemto saistību atbilstoši nolīgumam brīvprātīgo raksturu, uz ko atsaucas prasītājs.

203

Treškārt, ieguldījumi, pat ja tie ir augsti un veikti no komerciālā izdevīguma skatpunkta nepievilcīgās zonās, ir normāla uzņēmējdarbības parādība un tos veic perspektīvā saņemt atdevi. Tādējādi 1200000 jaunu pieslēgumu izveide nozīmēja, ka TP tā bija galvenokārt iespēja iegūt 1200000 jaunus klientus zonās, kurās AO, kuri nav tāda paša izmēra un kam nav tādu pašu resursu kā vēsturiskajam operatoram, nevarēja veikt ieguldījumus. Tātad, lai arī ieguldījumi TP piederošās Polijas fiksēto līniju infrastruktūras modernizācijā un attīstībā netieši nāca par labu gan gala lietotājiem, gan AO, ir jākonstatē, ka no šiem ieguldījumiem vispirmām kārtam labumu guva pats TP.

204

Ceturtkārt, visbeidzot, attiecībā uz PIIT argumentiem, kuri ir pamatoti ar dokumentiem, kuri ir pievienoti tā iestāšanās rakstam un prasītāja procesuālo rakstu pielikumos, uzreiz ir jānorāda to mazticamais raksturs. Tēzēm, ko izvirza PIIT savā iestāšanās rakstā un kuras tas tālāk paskaidroja tiesas sēdē, runā pretī to dokumentu saturs, ko tas ir pievienojis sava iestāšanās raksta pielikumā. It īpaši UKE2011. gada 28. aprīļa lēmumā, kas ir pievienots iestāšanās raksta 1. pielikumā, ko TP nav apstrīdējis Polijas valsts tiesās, galvenokārt ir minēta TP rīcības negatīvā ietekme uz piekļuves platjoslas internetam Polijā tirgus attīstību, jo sevišķi pārkāpuma laikposmā. UKE uzsver, ka ieviestie reglamentējošie pasākumi nav devuši iecerētos rezultātus attiecībā uz vēsturiskā operatora diskriminējošās rīcības izskaušanu un vienlīdzīgas attieksmes pret visiem operatoriem ievērošanu.

205

Ir tiesa, ka daži dokumenti, uz kuriem atsaucas PIIT, apstiprina, ka gan AO, gan UKE ir atzinusi nolīguma ar UKE labvēlīgo ietekmi attiecībā uz AO un gala lietotājiem, tostarp ieguldījumu, kuri tajā ir paredzēti, dēļ. Tomēr šī labvēlīgā ietekme nav tāda, kas var attaisnot naudas soda pamatsummas samazināšanu uz atbildību mīkstinošu apstākļu pamata.

206

Iepriekš minētā labvēlīgā ietekme tiek piedēvēta nolīgumam kā tādam, nevis ieguldījumiem, atsevišķi ņemtiem. Tādējādi iesākumā dokumentā par regulējuma stratēģiju līdz 2015. gadam, kas ir datēts ar 2012. gada novembri (iestāšanās raksta 18. pielikums), UKE ir atzinusi labvēlīgo ietekmi uz tirgu, kas rodas no visu TP uzņemto saistību saskaņā ar nolīgumu izpildes. Tāpat savā 2011. gada 20. novembra prezentācijā par nolīguma, kas noslēgts ar TP, ietekmi (iestāšanās raksta 23. pielikums), UKE ir atsaukusies uz labvēlīgo ietekmi uz AO un galalietotājiem, kas rodas no šī nolīguma kopumā. Turklāt, konstatējot, ka šis nolīgums ir nācis par labu AO un gala lietotājiem, tostarp pateicoties telekomunikāciju infrastruktūras paplašināšanai, piekļuves uzlabošanai šai infrastruktūrai, lielākai konkurencei attiecīgajā tirgū un cenu samazināšanās dēļ, UKE norādīja, ka tas sniedza ieguvumus arī pašam TP, tostarp tam ļaujot izvairīties no funkcionālā nošķīruma un potenciālajiem strīdiem attiecībā uz nediskriminācijas principa pārkāpumu. Visbeidzot, savā 2010. gada maija vispārējā ziņojumā (iestāšanās raksta 3. pielikums) Netia, kas ir TP lielākais konkurents mazumtirdzniecības tirgū, atzīst, ka nolīguma noteikumiem attiecībā uz nediskriminācijas principu vajadzētu tai ļaut paātrināt jaunu abonentlīniju aktivizāciju visā TP tīklā. Attiecībā uz TP ieguldījumiem infrastruktūrā Netia aprobežojas vienīgi ar norādi, ka tie palielinās tirgus, kurā tas darbojas, apmērus.

207

Situācijas uzlabošanos attiecīgajā tirgū, kas bija izmaiņu TP rīcībā sekas un kas sekoja pēc nolīguma ar UKE parakstīšanas, ir ņēmusi vērā arī Komisija. Patiesībā Komisija nolēma izvēlēties nolīguma parakstīšanas datumu kā pārkāpuma beigu datumu.

208

Ņemot vērā šos apsvērumus, Komisijai nevar pārmest, ka tā nav atzinusi atbildību mīkstinošu apstākļu pastāvēšanu par labu TP saistībā ar tā veiktajiem ieguldījumiem Polijas fiksēto līniju infrastruktūras modernizācijai. Šajā ziņā nav nozīmes noskaidrot to, vai par atbildību mīkstinošiem apstākļiem var kvalificēt tikai tos elementus, kuri groza pārkāpuma raksturu, vai šādu kvalifikāciju var piemērot arī elementiem, kam nav šāda rakstura.

209

No tā izriet, ka atteikums atzīt, ka prasītājam var piemērot atbildību mīkstinošus apstākļus saistībā ar ieguldījumiem, kas ir veikti atbilstoši nolīgumam ar UKE, nav ne tāds, ko var uzskatīt par 2006. gada pamatnostādņu 29. punkta, ne arī samērīguma principa pārkāpumu.

210

Prasītājs, ko atbalsta PIIT, uzsver, ka saskaņā ar nolīgumu ar UKE tas ir brīvprātīgi pārtraucis pārkāpumu, un tas apgalvo, ka 2006. gada pamatnostādņu 29. punktam un samērīguma principam ir pretrunā tas, ka šis fakts nav nekādi ņemts vērā kā atbildību mīkstinošs apstāklis ar pamatojumu, ka pārkāpums netika nekavējoties pārtraukts pēc Komisijas iesaistīšanās. Tas norāda šajā ziņā, ka, sākot ar 2008. gada decembri, proti, divus mēnešus pēc Komisijas veiktajām pārbaudēm TP telpās, kas tika organizētas no 2008. gada 23. līdz 26. septembrim, līdz pat nolīguma ar UKE parakstīšanai 2009. gada 22. oktobrīTP ir aktīvi rīkojies, lai novērstu Komisijas konstatētā pārkāpuma elementus.

211

Saskaņā ar 2006. gada pamatnostādņu 29. punkta pirmo ievilkumu pamatsummu var samazināt, ja Komisija konstatē tādu atbildību mīkstinošu apstākļu pastāvēšanu kā faktu, ka attiecīgais uzņēmums sniedz pierādījumus, ka tas ir pārtraucis pārkāpumu pēc pirmās Komisijas iesaistīšanās.

212

Šajā tiesību normā būtībā ir pārņemts 1998. gada pamatnostādņu 3. punkts. Attiecībā uz minēto punktu, pirmkārt, Vispārējā tiesa uzskatīja, ka tā mērķis ir veicināt to, ka uzņēmumi nekavējoties pārtrauc pret konkurenci vērsto rīcību, tiklīdz Komisija sāk izmeklēšanu par to (spriedums, 2011. gada 13. jūlijs, Schindler Holding u.c./Komisija,T‑138/07, Krājums, EU:T:2011:362, 274. punkts).

213

Otrkārt, saskaņā ar judikatūru pārkāpuma izbeigšana uzreiz pēc pirmās Komisijas iesaistīšanās loģiski vainu mīkstinošs apstāklis var būt tikai tad, ja pastāv iemesli uzskatīt, ka attiecīgos uzņēmumus to pret konkurenci vērstās darbības izbeigt pamudināja attiecīgās iesaistīšanās (spriedums, 2013. gada 26. septembris, Alliance One International/Komisija,C‑679/11 P, EU:C:2013:606, 80. punkts). Citiem vārdiem, lai pārkāpuma izbeigšanu varētu atzīt par atbildību mīkstinošu apstākli, ir vajadzīgs, lai pastāvētu cēloniskais sakars starp Komisijas iesaistīšanos un attiecīgā pārkāpuma izbeigšanu.

214

Šajā lietā iesākumā ir jākonstatē, ka TP neizbeidza pārkāpjošo rīcību uzreiz pēc pirmās Komisijas iesaistīšanās, proti, pēc pārbaudēm, ko Komisija, tai palīdzot Polijas konkurences uzraudzības iestādei, veica no 2008. gada 23. līdz 26. septembrim TP telpās Varšavā. Lai arī TP sāka pakāpeniski izpildīt tam noteiktos regulatīvos pienākumus, sākot no 2008. gada beigām, no apstrīdētā lēmuma 574. un 577. apsvēruma izriet, ko prasītājs nav apstrīdējis, ka AO turpināja ciest no sarežģījumiem saistībā ar piekļuvi BSA un LLU veida platjoslas produktiem, rīcības, kurā vaino TP, dēļ vēl labu laiku pēc nolīguma ar UKE parakstīšanas 2009. gada 22. oktobrī.

215

Tālāk, kā izriet no apstrīdētā lēmuma 78. un 567.–571. apsvēruma, kā arī no 197. punkta iepriekš, un ko prasītājs nav apstrīdējis, galvenais iemesls nolīguma ar UKE parakstīšanai bija izvairīties no UKE iecerētā funkcionālā nošķīruma pastāvīgo regulatīvo pienākumu attiecībā uz piekļuvi TP tīklam pārkāpumu dēļ. Ievērojot šo faktu, judikatūrā prasīto cēlonisko sakaru starp Komisijas pārbaudēm un pārkāpuma pārtraukšanu no TP puses nevar uzskatīt par pierādītu.

216

Visbeidzot, kā ir norādīts iepriekš 214. punktā, lai gan pēc nolīguma ar UKE parakstīšanas AO turpināja ciest no sarežģījumiem saistībā ar piekļuvi BSA un LLU veida platjoslas produktiem, Komisija ir atzinusi šī nolīguma nozīmi un faktu, ka tas iezīmēja pagrieziena punktu TP rīcībā, tai izvēloties parakstīšanas datumu par pārkāpuma beigu datumu. Tādējādi šī nolīguma noslēgšanai bija svarīga nozīme naudas soda aprēķināšanā, jo šī iemesla dēļ tika apturēts palielinošās ietekmes koeficients, ko piemēro atkarībā no pārkāpuma ilguma.

217

Šādos apstākļos atteikumu atzīt 2006. gada pamatnostādņu 29. punkta pirmajā ievilkumā paredzēto atbildību mīkstinošu apstākļu piemērošanu par labu TP nevar uzskatīt ne par šīs tiesību normas, ne arī par samērīguma principa pārkāpumu.

218

Prasītājs atgādina, ka TP ir izteicis ierosinājumu par saistībām un ka Komisija to ir noraidījusi. Tas apgalvo, ka, lai gan šis ierosinājums tika noraidīts, tas tomēr ir jāuzskata par faktisku sadarbību 2006. gada pamatnostādņu 29. punkta izpratnē. Komisijas atteikums ņemt vērā šo ierosinājumu par saistībām naudas soda aprēķināšanā esot turklāt pretrunā samērīguma principam.

219

Saskaņā ar 2006. gada pamatnostādņu 29. punkta ceturto ievilkumu naudas soda pamatsummu var samazināt, ja Komisija konstatē tādu atbildību mīkstinošu apstākli kā faktu, ka attiecīgais uzņēmums faktiski sadarbojas ar Komisiju, šai sadarbībai pārsniedzot paziņojuma par “iecietību” piemērošanas jomu un šī uzņēmuma pienākumu sadarboties.

220

Šajā ziņā atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai naudas soda apmēra samazinājums saistībā ar sadarbību administratīvās procedūras laikā ir balstīts uz apsvērumu, ka šāda sadarbība atvieglo Komisijas uzdevumu konstatēt pārkāpumu (skat. spriedumu, 2010. gada 19. maijs, Boliden u.c./Komisija,T‑19/05, Krājums, EU:T:2010:203, 104. punkts un tajā minētā judikatūra).

221

Vienlaikus, ņemot vērā iepriekš 114. punktā minēto judikatūru, tomēr ir jāatgādina, ka Komisija saglabā zināmu rīcības brīvību, lai vispārēji novērtētu, cik lielā mērā attiecīgā gadījumā ir samazināms naudas sodu apmērs, pamatojoties uz atbildību mīkstinošiem apstākļiem (spriedums, 2011. gada 16. jūnijs, FMC Foret/Komisija,T‑191/06, Krājums, EU:T:2011:277, 333. punkts). Šī rīcības brīvība tai ir jāatzīst īpaši tad, ja ir jānovērtē uzņēmuma sadarbības lietderība procesā, kā arī apmērs, kādā šī sadarbība atvieglo tās uzdevumu konstatēt pārkāpumu.

222

Šajā lietā prasītājs apgalvo, ka pirms paziņojuma par iebildumiem pieņemšanas TP aicināja Komisiju apspriest ierosinājumu par saistībām, atbilstoši kuram tas tostarp piedāvāja Komisijai padarīt nolīgumu ar UKE par juridiski saistošu, sniegt vairumtirdzniecības BSA un LLU veida platjoslas pakalpojumus kā atsevišķu komercdarījumu, kas būtu paredzēts, lai ieviestu labo prakšu kodeksu, un ieviestu tam noteikto pienākumu uzraudzības sistēmu, kura būtu uzticēta neatkarīgam pilnvarotajam.

223

Tomēr, pirmkārt, Vispārējā tiesa izskata, ka TP ierosinātās saistības nebija tādas, kas atvieglotu Komisijai pārkāpumu konstatēšanu. Šajās saistībās bija ietverts TP rīcības uzlabošanās solījums un līdz ar to tās drīzāk attiecās uz pārkāpuma pārtraukšanu, par kura pastāvēšanu vairs nebija šaubu.

224

Otrkārt, Vispārējā tiesa uzskata, ka 2006. gada pamatnostādņu 29. punkta ceturto ievilkumu nevar saprātīgi interpretēt tādējādi, ka tas nozīmē, ka pietiktu ar faktu vien, ka uzņēmums ierosina uzņemties saistības administratīvā procesa laikā, lai pierādītu faktisku sadarbību ar Komisiju, kura pārsniegtu saistības sadarboties un tātad garantētu šim uzņēmumam naudas soda samazinājumu. Ja tas tā būtu, uzņēmumam, kas atrodas tādā situācijā kā prasītājs, naudas soda apmēra samazināšanai pietiktu iesniegt ierosinājumus par saistībām neatkarīgi no to satura un neatkarīgi no piemērotības atvieglot Komisijas pienākumu konstatēt pārkāpumu. Šāda interpretācija ir pretrunā 2006. gada pamatnostādņu 29. punkta ratio legis, kas ir iedrošināt uzņēmumus uzsākt ciešu un jēgpilnu sadarbību ar Komisiju.

225

Ņemot vērā iepriekš minēto, atteikumu atzīt 2006. gada pamatnostādņu 29. punkta pirmajā ievilkumā paredzēto atbildību mīkstinošu apstākļu piemērošanu par labu TP nevar uzskatīt ne par šīs tiesību normas, ne arī par samērīguma principa pārkāpumu.

226

Iesākumā ir jānorāda, ka, tā kā apstrīdētajā lēmumā nav pieļauts nekāda veida prettiesiskums vai pārkāpums, tad prasījumus par grozīšanu var pieņemt vienīgi, ciktāl ar tiem prasa Vispārējai tiesai lemt par minēto prettiesiskumu vai pārkāpumu ietekmi uz naudas soda apmēru.

227

Tālāk ir jāpārbauda, ievērojot visus lietas materiālus, tostarp tos, uz kuriem norāda prasītājs, vai Vispārējai tiesai atbilstoši savai neierobežotas jurisdikcijas kompetencei ir jāaizstāj naudas soda apmērs, tā vietā, kuru ir noteikusi Komisija, tāda iemesla dēļ, ka tās noteiktais apmērs nebūtu piemērots.

228

No minētās pārbaudes izriet, ka – pretēji prasītāja apgalvotajam – veids, kā Komisija apstrīdētajā lēmumā ir ņēmusi vērā izmaiņas tā rīcības ilgumā un intensitātē, bija piemērots šīs lietas apstākļiem un atbilda taisnīguma prasībām, un tajā nav pieļauta nekāda nesamērība vai kļūdas.

229

Turklāt saskaņā ar iepriekš 67. punktā minēto judikatūru ir jānorāda, ka nav tādu faktu, kurus Komisija nebūtu ņēmusi vērā apstrīdētā lēmuma pieņemšanas laikā un kuri tika nodoti vēlāk zināšanai Savienības tiesai, kuri ir tāda veida, kas attaisnotu naudas soda apmēra grozīšanu.

230

Šādos apstākļos ir jānoraida prasītāja iesniegtie prasījumi attiecībā uz grozīšanu un līdz ar to prasība ir jānoraida pilnībā.

231

Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājam spriedums ir nelabvēlīgs, tam jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas prasījumiem.

232

Tā kā Komisija nav lūgusi, lai PIIT atlīdzinātu tās tiesāšanās izdevumus, kas tai radušies saistībā ar tās iestāšanos lietā, PIIT sedz vienīgi pats savus tiesāšanās izdevumus.

233

ECTA sedz savus tiesāšanās izdevumus pati atbilstoši Reglamenta 138. panta 3. punktam.

Ar šādu pamatojumu

nospriež:

Tiesvedības priekšvēsture

1. Apstrīdētā lēmuma pieņemšanas tehniskais, tiesiskais un faktiskais konteksts

2. Administratīvais process

3. Apstrīdētais lēmums

Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

Juridiskais pamatojums

1. Par strīda apmēru

2. Par atcelšanas prasījumiem

Par prasījumiem pilnībā atcelt apstrīdēto lēmumu

Par prasījumiem daļēji atcelt apstrīdēto lēmumu

Par pirmo pamatu

Par otro pamatu

Par trešo pamatu

– Par pirmo daļu par fakta, ka pārkāpumu dažādo veidojošo elementu ilgums un to intensitāte laika gaitā atšķīrās, neņemšanu vērā

– Par otro daļu attiecībā uz kļūdām, kas ir pieļautas Komisijas secinājumos par pārkāpuma ietekmi uz attiecīgajiem tirgiem

Par ceturto pamatu

– Par TP veiktajiem ieguldījumiem kopš nolīguma ar UKE noslēgšanas datuma

– Par brīvprātīgu pārkāpuma izbeigšanu

– Par TP ierosinātajām saistībām

3. Par prasījumiem attiecībā uz grozīšanu

Par tiesāšanās izdevumiem