EIROPAS SAVIENĪBAS CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS
(trešā palāta)
2012. gada 13. jūnijā
Lieta F‑63/11
Macchia Luigi
pret
Eiropas Komisiju
Civildienests – Pagaidu darbinieki – Uz noteiktu laiku noslēgta darba līguma nepagarināšana – Administrācijas novērtējuma brīvība – Rūpības pienākums – Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 8. pants – OLAF ģenerāldirektora 2005. gada 30. jūnija lēmuma par jauno kārtību attiecībā uz OLAF pagaidu darbinieku darbā pieņemšanu un nodarbināšanu 4. pants – Pagaidu darbinieku līgumu maksimālais ilgums
Priekšmets Prasība, kas celta saskaņā ar LESD 270. pantu, kurš ir piemērojams EAEK līgumam saskaņā ar tā 106.a pantu, un ar kuru L. Macchia lūdz it īpaši atcelt ģenerāldirektora, kas rīkojas Eiropas krāpšanas apkarošanas biroja (OLAF) vārdā, 2010. gada 12. augusta netiešo lēmumu, ar kuru ir noraidīts viņa lūgums pagarināt viņa pagaidu darbinieka līgumu
Nolēmums Ģenerāldirektora, kas rīkojas Eiropas krāpšanas apkarošanas biroja (OLAF) vārdā, 2010. gada 12. augusta lēmums, ar kuru ir noraidīts L. Macchia lūgums pagarināt viņa pagaidu darbinieka līgumu, tiek atcelts. Pārējā daļā prasību noraidīt. Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus un atlīdzina prasītāja tiesāšanās izdevumus.
Kopsavilkums
1. Ierēdņi – Prasība par netiešu lēmumu, ar ko ir noraidīts pieteikums – Pamats par pamatojuma neesamību – Pamatojuma, kas norādīts lēmumā par sūdzības noraidīšanu, ņemšana vērā
(Civildienesta noteikumu 90. un 91. pants; Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 46. pants)
2. Ierēdņi – Pagaidu darbinieki – Pieņemšana darbā – Uz noteiktu laiku noslēgta darba līguma pagarināšana – Administrācijas novērtējuma brīvība – Pārbaude tiesā – Piemērojamība
(Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 8. pants un 47. panta 1. punkta b) apakšpunkts)
3. Ierēdņi – Pagaidu darbinieki – Administrācijas pienākums ņemt vērā ierēdņu intereses – Labas pārvaldības princips – Piemērojamība – Pārbaude tiesā – Ierobežojumi
(Civildienesta noteikumu 24. pants; Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 11. pants)
4. Ierēdņi – Pagaidu darbinieki – Pieņemšana darbā – Uz noteiktu laiku noslēgta darba līguma nepagarināšana – Pārbaude tiesā – Piemērojamība – Lēmums, iepriekš nepārbaudot darbinieka situāciju no dienesta interešu viedokļa – Prettiesiskums
(Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 2. panta a) punkts un 8. panta pirmā daļa)
5. Ierēdņi – Prasība – Spriedums, ar kuru tiek atcelts tiesību akts – Sekas – Pienākums veikt izpildes pasākumus – Piemērojamība – Lēmuma nepagarināt pagaidu darbinieka darba līgumu atcelšana – Kompensācijas neesamība, ievērojot iespēju ar atpakaļejošu spēku aizstāt atcelto tiesību aktu
(LESD 266. pants)
1. Ņemot vērā pirmstiesas procedūras attīstību, ja administrācijas lēmums par sūdzības noraidīšanu ietver pamatojumu, kura acīmredzami nebija netiešajā noraidošajā lēmumā, pret kuru šī sūdzība tika vērsta, tad, pārbaudot sākotnējā nelabvēlīgā akta tiesiskumu, pamatojums lēmumā, ar kuru tiek noraidīta sūdzība, ir jāņem vērā, pārbaudot sākotnējā nelabvēlīgā akta tiesiskumu, jo šim pamatojumam jāsakrīt ar šo tiesību aktu. Tomēr tiek pārbaudīts sākotnējā nelabvēlīgā tiesību akta tiesiskums, un tas tiek darīts, ņemot vērā pamatojumu, kas ir ietverts lēmumā par sūdzības noraidīšanu.
(skat. 18. un 41. punktu)
Atsauce
Eiropas Savienības Vispārējā tiesa: 2009. gada 9. decembris, T‑377/08 P Komisija/Birkhoff, 58. un 59. punkts un tajos minētā judikatūra.
2. Kaut arī pagaidu darbiniekiem nav nekādu tiesību uz līguma uz noteiktu laiku pagarināšanu un administrācijai šajā ziņā ir plaša novērtējuma brīvība, Savienības tiesa, kurā ir celta prasība atcelt tiesību aktu, kas vērsta pret tiesību aktu, kurš pieņemts, īstenojot šādas pilnvaras, veic tā tiesiskuma pārbaudi, kas parādās vairākos veidos, neatkarīgi no tā, vai pastāv formāls pienākums sniegt pamatojumu.
Tādējādi Savienības tiesa var tikt aicināta pārbaudīt, vai administrācija savu lēmumu nav balstījusi uz nepareiziem vai nepilnīgiem materiālajiem faktiem. Šajā ziņā tai ir jāpārbauda, vai administrācija ir efektīvi izmantojusi tai esošo kompetenci, lai konstatētu faktus, kuri ir lēmuma pamatā, tādā veidā, lai tiktu ņemti vērā visi atbilstošie elementi. Savienības tiesai var būt arī jāpārbauda, vai administrācija ir veikusi detalizētu vai konkrētu atbilstošo lietas elementu pārbaudi tā, lai šī pārbaude būtu veikta rūpīgi un objektīvi.
Tādējādi Savienības tiesas pienākums ir pārbaudīt, vai administrācija nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu to faktu vērtējumā, kurus tā ir izmantojusi apstrīdētā lēmuma pieņemšanai. Taču kontekstā, kad administrācijai ir atzīta plaša novērtējuma brīvība, lai konstatētu, ka administrācija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu faktu vērtējumā, kas pamato lēmuma, kurš ir pieņemts uz šādu pierādījumu pamata, atcelšanu, pierādījumiem, kas ir jāsniedz prasītājam, ir jābūt pietiekamiem, lai atspēkotu administrācijas veiktā faktu vērtējuma ticamību.
(skat. 43., 45. un 47.–49. punktu)
Atsauces
Tiesa: 2005. gada 15. februāris, C‑12/03 P Komisija/Tetra Laval, 39. punkts; 2008. gada 10. jūlijs, C‑413/06 P Bertelsmann un Sony Corporation of America/Impala, 145. punkts.
Pirmās instances tiesa: 1993. gada 30. novembris, T‑78/92 Perakis/Parlaments, 16. punkts; 1996. gada 12. decembris, T‑380/94 AIUFFASS un AKT/Komisija, 59. punkts; 2001. gada 8. maijs, T‑182/99 Caravelis/Parlaments, 32. punkts; 2002. gada 17. oktobris, T‑330/00 un T‑114/01 Cocchi un Hainz/Komisija, 82. punkts; 2003. gada 6. februāris, T‑7/01 Pyres/Komisija, 64. punkts; 2004. gada 26. oktobris, T‑55/03 Brendel/Komisija, 60. punkts; 2006. gada 13. jūlijs, T‑413/03 Shandong Reipu Biochemicals/Padome, 63. punkts; 2006. gada 27. septembris, T‑44/02 OP, T‑54/02 OP, T‑56/02 OP, T‑60/02 OP un T‑61/02 OP Dresdner Bank/Komisija, 67. punkts; 2008. gada 12. februāris, T‑289/03 BUPA u.c./Komisija, 221. punkts.
Civildienesta tiesa: 2009. gada 7. jūlijs, F‑54/08 Bernard/Europol, 44. punkts; 2010. gada 23. novembris, F‑8/10 Gheysens/Padome, 75. punkts.
3. Rūpības pienākums, kā arī labas pārvaldības princips it īpaši nozīmē, ka, kad kompetentā iestāde pieņem lēmumus saistībā ar ierēdņa vai darbinieka situāciju un to dara, īstenojot savu plašo novērtējuma brīvību, tā ņem vērā visu informāciju, kurai var būt ietekme uz tās lēmumu; to darot, tās pienākums ir ņemt vērā ne tikai dienesta intereses, bet arī attiecīgā ierēdņa vai darbinieka intereses. Ņemot vērā tieši novērtējuma brīvības, kas iestādēm ir dienesta interešu novērtēšanā, apjomu, izvērtējot dienesta intereses, Savienības tiesas kontrole tomēr attiecas tikai uz jautājumu, vai attiecīgā iestāde ir ievērojusi saprātīgas robežas un nav izmantojusi savu novērtējuma brīvību kļūdaini.
(skat. 50. punktu)
Atsauces
Tiesa: 1980. gada 28. maijs, 33/79 un 75/79 Kuhner/Komisija, 22. punkts; 1981. gada 29. oktobris, 125/80 Arning/Komisija, 19. punkts.
Pirmās instances tiesa: 1999. gada 6. jūlijs, T‑112/96 un T‑115/96 Séché/Komisija, 147.–149. punkts; 2004. gada 2. marts, T‑14/03 Di Marzio/Komisija, 99. un 100. punkts.
4. Lai gan Savienības tiesas pienākums nav pārbaudīt personāla politikas izvēli, ar ko jāsaprot iestādes vadīšana labai tai uzticēto uzdevumu īstenošanai, gadījumā, kad tā ir saņēmusi izskatīšanai prasību atcelt atteikumu pagarināt pagaidu darbinieka līgumu, tā var likumīgi pārbaudīt, vai administrācijas izmantotais pamatojums nav tāds, ar ko tiek apšaubīti likumdevēja Civildienesta noteikumos noteiktie pamata kritēriji un nosacījumi, kuru mērķis ir it īpaši vajadzības gadījumā līgumdarbiniekiem nodrošināt pēc kāda laika konkrētu nodarbinātības turpinātības iespēju. Šādi būtu jāsaprot Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 8. panta pirmā daļa, kurā ir paredzēts, ka pagaidu darbinieka šīs kārtības 2. panta a) punkta izpratnē darba līgums var tikt pagarināts tikai vienu reizi uz noteiktu laiku un ka jebkura nākamā pagarināšana notiek uz nenoteiktu laiku, kas var tikt aplūkots tieši kā preventīvs pasākums cīņā ar nodarbinātības pagaidu raksturu. Šo interpretāciju pastiprina rūpības pienākums, kas prasa, lai kompetentā iestāde, saņēmusi pieteikumu pagarināt līgumu, it īpaši pārbaudītu, vai nav cita pagaidu darbinieka amata minētā 2. panta a) punkta izpratnē, kurā – dienesta interesēs un ņemot vērā konkrētās lietas prioritārās prasības – ieinteresētās personas līgums varētu likumīgi tikt pagarināts.
No tā izriet, ka iestāde, kas ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, nav izpildījusi rūpības pienākumu un ir pārkāpusi Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 8. pantu, ja, noraidot lūgumu atjaunot pagaidu darbinieka līgumu, kas noslēgts atbilstoši šīs kārtības 2. panta a) punktam, tā vispārīgi atsaucas uz budžeta iespējām un uz ieinteresētās personas nopelniem un spējām, tai pat laikā pēc individualizētas prasītāja situācijas pārbaudes un to pakalpojumu, kurus viņš būtu varējis sniegt iestādei, pārbaudes neaplūkojot, vai tās izvirzītajās dienesta interesēs nebūtu uzticēt prasītājam jaunus pienākumus un uzdevumus, un līdz ar to arī iespēju pagarināt viņa līgumu vai noslēgt ar viņu jaunu pagaidu darbinieka līgumu.
(skat. 54., 60. un 61. punktu)
Atsauces
Tiesa: 2012. gada 8. marts, C‑251/11 Huet, 37. punkts.
Civildienesta tiesa: 2010. gada 9. decembris, F‑87/08 Schuerings/EIF, 58. un 60. punkts; 2010. gada 9. decembris, F‑88/08 Vandeuren/EIF, 59. un 60. punkts.
5. Atceļot aktu ar Savienības tiesas lēmumu, šis akts ar atpakaļejošu spēku tiek izņemts no tiesību sistēmas un, ja atceltais akts jau ir izpildīts, tā seku likvidēšana liek atjaunot tiesisko stāvokli, kādā prasītājs bija pirms akta pieņemšanas. Turklāt saskaņā ar LESD 266. pantu iestādei, kuras pieņemtie akti ir pasludināti par spēkā neesošiem, ir jāveic vajadzīgie pasākumi, lai pildītu tai adresēto spriedumu.
Tomēr attiecībā uz lēmumu nepagarināt pagaidu darbinieka līgumu katrā ziņā nevar tikt izslēgts, ka iestāde var pieņemt jaunu lēmumu nepagarināt prasītāja pagaidu darbinieka līgumu pēc tam, kad pilnīgi un detalizēti vēlreiz būs pārbaudīti lietas materiāli, ņemot vērā atceļošā sprieduma pamatojumu.
Līdz ar to Savienības tiesa nevar piespriest iestādei izmaksāt ieinteresētajai personai atalgojumu no nelikumīgā lēmuma pieņemšanas datuma.
(skat. 64., 66. un 67. punktu)
Atsauces
Civildienesta tiesa: 2006. gada 26. oktobris, F‑1/05 Landgren/EIF, 92. punkts; 2011. gada 26. maijs, F‑83/09 Kalmár/Europol, 88. punkts, spriedums pārsūdzēts Eiropas Savienības Vispārējā tiesā, lieta T‑455/11 P.