10.3.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 73/20

—

atzīt, ka pieņemot un atstājot spēkā Texto Refundido de la Ley de Regulación de los Planes y Fondos de Pensiones [Likuma par pensiju sistēmu un fondu regulējumu pārstrādātā teksta] 46. panta c) punktā, Real Decreto Legislativo 6/2004, de 29 de octubre, por el que se aprueba el texto refundido de la Ley de ordenación y supervisión de los seguros privados [Karaļa 2004. gada 29. oktobra Dekrētlikuma Nr. 6/2004, ar kuru apstiprina Likuma par privātās apdrošināšanas izveidi un uzraudzību pārstrādāto tekstu], 86. panta, Real Decreto Legislativo 5/2004 por el que se aprueba el texto refundido de la ley del Impuesto sobre la renta de los no residentes [Karaļa Dekrētlikuma Nr. 5/2004, ar kuru apstiprina Likuma par nerezidentu ienākumu nodokli pārstrādāto tekstu], 10. panta un Ley 58/2003, de 17 de diciembre, General Tributaria [2003. gada 17. decembra Vispārējā likuma par nodokļiem] 47. panta noteikumus, saskaņā ar kuriem ārvalstu pensiju fondiem, kuri ir reģistrēti citās dalībvalstīs un piedāvā fondētās pensiju shēmas Spānijā, kā arī apdrošināšanas sabiedrībām, kas darbojas Spānijā pakalpojumu sniegšanas brīvības ietvaros, tostarp ir jāieceļ Spānijā rezidējošs nodokļu pārstāvis, Spānijas Karaliste nav izpildījusi LESD 56. pantā (agrāk — EKL 49. pants) un EEZ līguma 36. pantā paredzētos pienākumus;

—

piespriest Spānijas Karalistei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1)

Ar attiecīgajām Spānijas nodokļu tiesību normām nodokļu maksātājiem nerezidentiem tiek noteikts pienākums iecelt Spānijā rezidējošu nodokļu pārstāvi. Konkrētāk, šis pienākums ir noteikts ārvalstu pensiju fondiem, kuri ir reģistrēti citās dalībvalstīs un kuri piedāvā fondētās pensiju shēmas Spānijā, kā arī apdrošināšanas sabiedrībām, kas darbojas Spānijā pakalpojumu sniegšanas brīvības ietvaros.

2)

Komisija uzskata, ka pienākums iecelt Spānijā rezidējošu nodokļu pārstāvi iepriekš minētajos gadījumos ir uzskatāms par šķērsli pakalpojumu sniegšanas brīvībai, jo ar to attiecīgajām iestādēm un fiziskajām personām, kurām nav citas izvēles kā vien izmantot pārstāvja pakalpojumus, tiek noteiktas papildu izmaksas. Tas rada šķērsli pakalpojumu sniegšanas brīvībai arī citās dalībvalstīs reģistrētām personām un uzņēmumiem, kuri vēlas sniegt nodokļu pārstāvības pakalpojumus uzņēmumiem vai fiziskajām personām, kuras darbojas Spānijā.

3)

Ar minēto tiesību normu tiek pārkāpts LESD 56. pants (agrāk — EKL 49. pants) un EEZ līguma 36. pants.