12.11.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 331/8

—

(i) atcelt spriedumu (1), ciktāl Vispārējās tiesas skatījumā apstrīdētā rīcība ierobežo konkurenci, nepastāvot vajadzībai pierādīt konkurenci ierobežojošu iedarbību; (ii) un atcelt lēmumu (2) (tā grozītajā versijā un ciktāl tas attiecas uz apelācijas sūdzības iesniedzēju), jo tajā nav pierādīta konkurenci ierobežojošās prakses, par kuru apelācijas sūdzības iesniedzējai ir noteikta atbildība, iedarbība;

—

pakārtoti, (i) atcelt spriedumu, ciktāl Komisija Vispārējās tiesas skatījumā izņēmuma kārtā var balstīties uz otro alternatīvo priekšnosacījumu Pamatnostādņu par ietekmes uz tirdzniecību starp dalībvalstīm jēdzienu (3) 53. punktā, skaidri nenorobežojot tirgu šo pamatnostādņu 55. punkta nozīmē, un (ii) atcelt lēmumu (tā grozītajā versijā un ciktāl tas attiecas uz apelācijas sūdzības iesniedzēju), jo Komisija tajā nav pienācīgi paskaidrojusi, ka prakse jūtami ierobežo tirdzniecību starp valstīm;

—

pakārtoti, (i) atcelt spriedumu, ciktāl Komisijai Vispārējās tiesas skatījumā, nedz vērtējot pārkāpuma smagumu, nedz atbildību mīkstinošus apstākļus, vajadzēja ņemt vērā to, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nav piedalījusies rakstveida nolīgumos par cenām un sanāksmēs, un (ii) to pašu iemeslu dēļ atcelt lēmumu (tā grozītajā versijā un ciktāl tas attiecas uz apelācijas sūdzības iesniedzēju);

—

pakārtoti, (i) atcelt spriedumu, ciktāl, atsaucoties arī uz zemāko vērtību 15 %, tiek minēti 17 % no attiecīgā pārdošanas apjoma, neizvērtējot visus 30 attiecīgos apstākļus, un (ii) to pašu iemeslu dēļ atcelt lēmumu (tā grozītajā versijā un ciktāl tas attiecas uz apelācijas sūdzības iesniedzēju);

—

pakārtoti, (i) atcelt spriedumu, ciktāl tajā konstatēts, ka attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzējas līdzdalību no 1992. gada 31. janvāra līdz 1993. gada 30. oktobrim nav iestājies noilgums, (ii) atcelt lēmumu (tā grozītajā versijā un ciktāl tas attiecas uz apelācijas sūdzības iesniedzēju), ciktāl ar to, pamatojoties uz apelācijas sūdzības iesniedzējas līdzdalību no 1992. gada 31. janvāra līdz 1993. gada 30. oktobrim, tai ir piespriests naudas sods, un (iii) atbilstoši samazināt naudas sodu;

—

piespriest Eiropas Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Reglamenta 69. panta 2. punktu.

—

vērtēdama, vai pastāv jūtama tirdzniecības starp valstīm ierobežošana attiecīgās prakses dēļ, nav ievērojusi noteikumu, ka Komisijai ir jāvadās pēc savām pamatnostādnēm;

—

naudas soda noteikšanas ietvaros — izvērtējot, vai pastāv atbildību mīkstinoši apstākļi, nav ievērojusi atbildības individualizēšanas principu, kā arī noteikumu, ka Komisijai ir jāvadās pēc savām pamatnostādnēm;

—

nosakot naudas soda pamatsummu, nav ievērojusi pienākumu norādīt pamatojumu, atbildības individualizēšanas principu, kā arī noteikumu, ka Komisijai ir jāvadās pēc savām pamatnostādnēm. Pirmajā dāļā tiek norādīts, ka Vispārējā tiesa nepamatoti esot izlēmusi, ka Komisija var atsaukties uz Pamatnostādņu par naudas sodiem (4) 23. punktu. Otrajā dāļā tiek pārmests, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, jo tā esot pieņēmusi, ka minimālā apgrozījuma likme ir 15 %, kas principā ir viszemākā vērtība, nosakot naudas sodu smagiem konkurenci ierobežojošiem pārkāpumiem. Trešajā daļā tiek apgalvots, ka Vispārējā tiesa ir juridiski kļūdaini atzinusi, ka 17 % esot tikpat daudz vai gandrīz tikpat daudz cik 15 %, un tā izsecinājusi, ka nav jāņem vērā visi nozīmīgie apstākļi;

—

esot pārkāpusi Regulas Nr. 1/2003 (5) 25 pantu, izlemdama, ka Gosselin Group NV līdzdalībai praksē no 1992. gada 31. janvāra līdz 1993. gada 30. oktobrim nav iestājies noilgums.